Joprojām par pārmantoto vēzi daudziem nav vēlēšanās dzirdēt, daudzi labāk iebāž galvu smiltīs un saka „nē” ģenētiskajiem testiem, kad ģimenes loceklim pārmantotais vēzis atklāts. Tomēr situācija pamazām uzlabojas – 15 gados Latvijā aptuveni 50, 60 pilnīgi veselu sieviešu, kurām ir augsts risks saslimt ar krūts vēzi, veikušas abpusēju krūšu noņemšanu. Turklāt vairāk viņu ir tieši pēdējos piecos gados. Kāpēc ir tik būtiski pateikt savējiem par pārmantotību un ko ar šīm zināšanām darīt?
Ja vēlas veikt nopietnu izmeklēšanu par pārmantota audzēja sindromiem, vajadzētu testēt vairāk nekā simt gēnus. Par bieži sastopamiem pārmantotajiem vēžiem atzīti pārmantotais krūts un olnīcu vēzis, tiem seko kolorektālais jeb zarnu vēzis un endometrija vēzis. Iespējams, no visiem zināmākais – pārmantotais krūts vēzis veido 6 līdz 10 procentus no visiem krūts vēžiem, stāsta Onkoloğijas un molekulārās ğenētikas institūta direktors un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Arvīds Irmejs.
Viņš ir arī Stradiņa slimnīcas Ķirurģijas klīnikas virsārsts krūts ķirurģijā. Pēdējos 25 gadus Stradiņi kopā ar Rīgas Stradiņa universitāti veikuši diezgan plašus pētījumus Latvijā. Kas apliecina – pārmantotie vēži raksturīgi salīdzinoši jauniem cilvēkiem. Vidējais saslimšanas vecums ar pārmantoto krūts vēzi ir 42 gadi, bet ar olnīcu vēzi – 52. Nepārmantota vēža gadījumā vidēji ar šiem audzējiem saslimst vecumā virs 60. Vēl viena būtiska iezīme – ir vairāki vēža gadījumi ģimenē.
Tā kā katrs piektais olnīcu vēzis ir pārmantots, šī vēža gadījumā pēc visām starptautiskām vadlīnijām vienmēr ģenētika ir jāpārbauda.
„Tas gēns jau ir tieši tas pats, kas arī nosaka pārmantoto krūts vēža attīstības risku. Un arī pie krūts vēža ir tieši tā pati situācija – ja šo pārmantotību atklāj, tad atkal sievietei pie noteiktām situācijām ir pielietojams kāds moderns medikaments, kas šī pārmantotā vēža gadījumā varētu būt īpaši noderīgs vai efektīvs.”
Kā ārsts norāda, arī pārmantotā krūts vēža gadījumā valsts ir diezgan skaidri noteikusi ģenētiskās testēšanas kritērijus. BRCA1 un 2 gēnu testēšana veicama pacientēm vecumā zem 50 gadiem. Arī, ja ir tā saucamais trīskāršais negatīvais apakštips. Tas ir standarts valstī, bet kā Irmejs norāda – slimnīcā varam pielietot šo biežāko BRCA1 un 2 gēna mutāciju testēšanu arī vecākam sievietēm, tā arī atklājot vēl kādu daļu no pārmantotā vēža gadījumiem. Testus veic par valsts naudu. Vēl arī aizdomas par pārmantoto vēzi raisās, ja audzējs ir abās krūtīs. Tad pacientu sūta pie ģenētiķa.
Stāsta Rīgas Austrumu slimnīcas medicīnas ģenētiķe, profesore Baiba Lāce:
„Pazīme var būt, teiksim, abās krūtīs, kas nav tipiski atkal, jo abās krūtīs vienā pirmā stadija, otrā, otrā vai kaut kā tamlīdzīgi. Tas arī ir aizdomīgi. Kas vēl ir aizdomīgi ir, ka vēzis attīstās gan krūtīs, teiksim, gan olnīcās.”
Arvīds Irmejs turpina: „Vienkārši ārstu uzdevums ir izskaidrot un ārstu uzdevums ir iedot visu viņa rīcībā esošo informāciju. Un tad nu pašas sievietes lēmums ir – kādu ceļu viņa izvēlas.”
Kopumā ārsti novērojuši, ka maz pārmantotā vēža pacientu ģimenes locekļu ir gatavi saņemt ziņas par iespējamu risku un ģenētiski testēties.
Kādi ir risinājumi nākotnē? Irmejs no Stradiņa slimnīcas pieļauj – jāuzlabo veids, kā runāt ar pacientiem. Otrs risinājums nākotnei – daudzās valstīs jau pilotprojekta veidā norisinās ģenētiskais populācijas skrīnings. Tas nebūtu jācer, ka pārmantotā vēža pacients apziņos savu ģimeni, bet ikviens cilvēks varēs veikt ģenētisko testu un noskaidrot. Līgu Andžāni no nodibinājuma „Drosmes gēni” savukārt priecē, ka pēdējos gados cilvēku attieksme tomēr sāk uzlaboties, iespējams, tādēļ, ka mainās paaudzes – tagad cilvēki par vēzi uzdrīkstas runāt atklātāk, savā starpā un arī publiski.
