”Kā tu šodien jūties?” – par šo vienkāršo, bet ļoti būtisko jautājumu aicinās aizdomāties izstāde ar šādu nosaukumu, ko trešdien atklās Rīgas laikmetīgās mākslas telpā. Tā veltīta pagājušajā gadā mūžībā aizgājušajai ārstei Ilzei Aizsilniecei, un ir kā turpinājums viņas savulaik aizsāktajam diskusiju ciklam par emociju nozīmi cilvēka dzīvē.

Izstādes aizsākums ir ārstes Ilzes Aizsilnieces un kultūras žurnālistes Unas Meisteres savulaik organizētās diskusijas ”Veselīga Latvija”, kas analizēja emociju ietekmi uz cilvēka fizisko un garīgo veselību. Tajās daudz tika runāts arī par mākslas lomu emociju atpazīšanā, izprašanā un pieņemšanā.

Izstāde ”Kā tu šodien jūties” būs kā cikla turpinājums, un arī tās uzmanības centrā būs sešas ciklā apskatītās pamatemocijas – bailes, dusmas, prieks, skumjas, riebums un pārsteigums. Izstādes kuratores Una Meistere un Daiga Rudzāte tai atlasījušas 55 darbus, ko pārstāv 28 dažādu paaudžu mākslinieki.

Lai arī sešas pamatemocijas ir izstādes pamats, izstādē ļoti uzskatāmi varēs redzēt, ka nekādu striktu robežu tām, protams, nav, stāsta Una Meistere:

”Mēs skatījāmies, lai šie darbi nevis skatītājā izsauktu šīs emocijas, bet liktu par tām aizdomāties. Kā arī sajust to, cik emocijas ļoti viena ar otru pārklājas un cik niansētas tās ir. Protams, nepastāv šis striktais dalījums. Arī viena emocija, nu, piemēram, prieks, kas ir izteikti pozitīva, sevī ietver daudz citu un dziļāku slāņu. Tā ir viena no pamatidejām, ko mēs gribējām, lai cilvēks to sajūt un par to aizdomājas”.

Izrādās, tieši prieks bija tā emocija, ar kuru, kuratorēm izvēloties darbus, gāja visgrūtāk, savukārt ļoti viegli bija ar skumjām.

Viena no māksliniecēm, kas izstādē tomēr pārstāv prieku, ir Helēna Heinrihsone ar saviem darbiem raksturīgo zīmi – rozēm, taču – kā saka izstādes kuratore Daiga Rudzāte – tas ir kuratoru subjektīvais viedoklis, un arī darbos, kas raksturo prieku, emociju robežas, protams, ir izplūdušas:

”Blakus priekam tikpat labi var būt bailes, un blakus dusmām var būt prieks, jo Kristiānas Dimiteres ”Šaušana pa mušmirēm” sevī iemieso prieku, bet vienlaikus var iemiesot tikpat labi arī dusmas. Nu, droši vien, ka Annas Ceipes objekts ”Meža zemenes” gan, es domāju, ir tāda pārliecinoša prieka un laimes manifestācija. Tāpat arī, ieraugot Amandas Ziemeles lielo ”Vilni”, man šķiet, ir šis lielais enerģētiskais uzrāviens, kad šķiet, tas vilnis tevi var arī aprīt. Tas vilnis atrodas pa vidu starp drusku tā kā bailēm un prieku”.

Ļoti grūti gājis arī ar vēl vienu pamatemociju – riebumu, bet beigu beigās gana trāpīgi paraugi tomēr atrasti, viens no tiem būs Kristiāna Brektes darbs, kas vēsta par cilvēka sarežģītajām attiecībām ar sava ķermeņa šķidrumiem.

Izstādi pavada arī notikumi pilsētvidē. Jau kopš aprīļa Kristas Vindbergas-Auznieces darbs pievērš garāmgājēju uzmanību Amata ielas 4 nama skatlogos. Bet šonedēļ Doma laukumā, Reformācijas laukumā un laukumos pie Nacionālā mākslas muzeja un Mākslas akadēmijas parādīsies Paula Rietuma veidotie soliņi, arī aicinot padomāt par jautājumu ”Kā tu šodien jūties?”.

Raidījumā pievēršamies notikumiem, kuri mūsu dzimtenē risinājās pirms 85 gadiem. 1941. gada vasarā līdz ar padomju–vācu kara sākumu mūsu dzimtene nonāca jauna, totalitāra okupanta – nacistiskās Vācijas rokās.

Rīdziniekiem, kuri 1941. gada 1. jūlijā sagaidīja pilsētā ienākošās Vērmahta kolonnas ar ziediem un smaidiem, varēja būt dažādi motīvi. Daudzi ziņkārīgie vēlējās vienkārši savām acīm redzēt armiju, kurai tobrīd, kā šķita, nav līdzvērtīgu pretinieku nedz rietumos, nedz austrumos. Citiem vācu spēku ierašanās patiesi šķita atbrīvošana. Nedēļu iepriekš 14. jūnijā masveida deportācijas rezultātā no dzimtās zemes bija aizrauti tūkstoši ģimeņu, un daudziem citiem bija pamats baiļoties, ka viņus var gaidīt līdzīgs liktenis. Tikai retais nojauta, ka cerībām uz Latvijas valstiskuma atjaunošanu un pilnvērtīgu latviešu nācijas pastāvēšanu Vācu reiha paspārnē īsti nav pamata. Tobrīd Berlīnē drīzāk cilāja plānus par Baltijas jūras austrumu krasta zemēm kā vācu nācijas dzīvestelpu, kur no vietējiem drīkstēs palikt tikai tie, kas atbilst nacistu ideoloģijas noteiktajiem rases pilnvērtības kritērijiem, un tātad ir piemēroti asimilācijai. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks Kārlis Kangeris.

Tomēr daudziem Latvijas iedzīvotājiem vācu okupācijas vara nozīmēja zināmu dzīves normalizāciju, salīdzinot ar intensīvo sovjetizācijas procesu padomju okupācijas gadā. Vācu varas iestādes drīz vien arī saprata, ka ērtāk ir uzturēt autonomu pārvaldības aparātu vietējo iedzīvotāju sociālo un administratīvo lietu kārtošanai. Radās tā sauktā Latviešu zemes pašpārvalde, kuru veidoja ģenerāldirektorāti, kas darbojās stingri Vācijas civilās administrācijas vadībā. Arī Vācijas varasiestāžu ekonomiskās politikas sākotnējā koncepcija piedzīvoja dažas korekcijas. Par to stāsta vēsturnieks, Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks Edvīns Evarts.

Atsevišķs stāsts ir latviešu iesaiste vācu varas izveidotajās militārajās un policijas vienībās. Padomju–vācu kara sākumā vairāki tūkstoši latviešu uzsāka bruņotu cīņu pret padomju varu un bēgošo Sarkano armiju. Latvijas jaunajiem saimniekiem nācās izlemt, ko iesākt ar šiem bruņotajiem vīriem. Par to vēsturnieks, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins.

Spēlē piedalās: Gints Rasa, Nauris Mancevičs, Jānis Barbans un Alberts Auziņš.

Šoreiz raidījumā runājam gan par sporta karalieni, gan karali. Latvijas labākā sprintere, arī Latvijas rekordiste 100 metru sprintā Sindija Bukša stāsta, kādēļ jau vairakus gadus nepiedalās sacensībās un ar ko nodarbojas ikdienā. Neiztrūkstoši, mēneša pēdējā raidījumā arī rubrika “Ciemos pie Gunāra Jākobsona”, kur saruna par futbolu ar Jāni un Robertu Mežeckiem.

Nedēļas notikumu izlasē:

Radio mazā lasītava turpina meklēt jaunus ceļus un klausītājus. Izceļojusies pa Latvijas rakstnieku muzejiem un kultūrvietām, Radio mazā lasītava ceļoja pie latviešiem Minsterē un Freiburgā, Kastaņjolā svinēja Aspazijas dzimšanas dienu, bet šovasar dodas pie Parīzes un Briseles latviešiem. Pirmā pieturvieta jau 21. jūnija vakarā bija Luksemburgā, kur lasījām Agneses Kasparovas tulkoto un sastādīto mūsdienu franču lugu izlasi "Lasīt un spēlēt".

Tā ir pirmā no trim iecerētajām mūsdienu franču lugu izlasēm. Šogad būs arī otrā ar frankofono autoru lugām, proti, beļģu, kanādiešu un franciski rakstošo autoru lugām. Trešā grāmata būs veltīta bērnu lugām.

Tā kā Luksemburgā ir vairākas valsts valodas – luksemburgiešu, franču un vācu, un Luksemburgā strādā daudzi Latvijas juristi un tulkotāji, sarunas noteikti būs arī par tulkošanu, valodām un grāmatām, protams.

Mūsdienu franču lugu izlasi ar Francijas institūta atbalstu izdod "Omnia mea".

Raidījumu atbalsta:

Koknesē ar stāstiem, senām fotogrāfijām un digitālo vidi iejutīsimies laikā, kad te kalnā slējās viduslaiku pils, savukārt līdzās pilsētas parkam skatīsim vietas, kur Rūdolfs Blaumanis smēlies iedvesmu novelei „Purva bridējs" un cita starpā iepazīsimies ar kaķi Zorro, kurš „strādā" Kokneses pilsdrupu klientu apkalpošanas centrā.

Studijā priesteris Kārlis Miķelsons.

Byut sovys vītys patriotim i pasauļa pīredzi atvest iz sātu – ar itaidu redzīni vītejī muziki – Kristaps Višs, Ralfs Arbidāns, Imants Spīčs i Emīls Bauga – Rēzeknē reikoj muzykys, muokslys i sarunu festivalu „Spaits” Kovšu azara krostā. Kab Latgolā veicynuotu cylvāku īsasaisteišonu vysaidūs procesūs, jaunīši apsavīnuojuši SIA „Studeja” i rauga festivalā savest kūpā vysaidu žanru izpildeituojus i baudeituojus – rodūšūs talantus nu muzykys i muokslys školom, entuziastus nu navalstiskajom kūpīnom.

„Ideja par festivalu „Spaits” roduos pavysam najauši. Ir eistais laiks i eistuo vīta, kur varātu sasatikt muzyka, muoksla, kultura, sports, tei beja myusu draugu lūkā. Ir paleigi nu „Nazinamuos Rēzeknis”, kuri ari sovys idejis gryb prezentēt, i ari reikuos diskuseju par tū, kai sovu piļsātu drusku lobuoku varātu vysi kūpā padariet. I paraleli ari aktivitātis, kur kotrs varēs daīt i ari sovu pierstu, i sovu dūmu dalikt tymā vysā. I mes tai kūpā saguojom, ka varātu vysu apvīnuot i iztaiseit navys vairuokus mozus svātkus, a taidus vīnus kuorteigus leluokus svātkus,” stuosta jaunīši.

Ka sasavuocās loba kompaneja, „mes kotrs asam, grybātu byut sova omota speciālisti,” tod var realizēt lelys lītys, puorlīcynuoti jaunīši: „Mes asam Rēzeknis i Latgolys patrioti, i mes gribam sovys zynuošonys i prasmis pylnveiduot, i paruodeit cytim, i likt cytim prīcuotīs. Nu ko ari ir myusu mozais sauklis „Prīcojīs kulturā!”.