8. februārī Dzintaru koncertzālē izskanēs koncerts “Kaspars Zemītis un draugi. Argentīnietis Eiropā”, kurā ģitārists Kaspars Zemītis, akordeonists Artūrs Noviks un LNSO stīgu kvintets piedāvās tango veltītu programmu no Astora Pjacollas skaņdarbiem līdz mūsdienu autoru un latviešu komponistu mūzikai. Pirmoreiz tā Lielajā ģildē izskanēja pirms diviem gadiem, nu atjauninātā veidolā atgriežas, papildināts arī ar ģitārista kompozīciju “Tango mēness gaismā”.

Sarunā ar Kasparu Zemīti - par darbīgo jaunā gada iesākumu un peldēšanos āliņģī; par koncertprogrammā "Argentīnietis Eiropā" iesaistīto mūziķu plejādi un Kaspara papildinājumiem repertuārā; par tango krāsu dažādību, ko itin viegli salīdzināt ar mīlestības jūtu šķautnēm; par īpašo Astora Pjacollas dubultkoncertā ģitārai, bandoneonam un ansamblim; par aktuālo Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā jauno ģitāristu audzināšanā; par sadarbību ar vijolnieci Ilzi Kirsanovu un Kaspara Zemīša Mesas multimediālo uzvedumu.

Kaspars Zemītis atklāj, ka šonedēļ ir ļoti karstasinīgs koncertprogrammas “Argentīnietis Eiropā” mēģinājumu process: "Ģitāra ar Latīņameriku un tās karstasinīgo mūziku vienmēr ir bijusi ļoti cieši saistīta.

Mums ir kolosāla kompānija! Šajā reizē es esmu tas, kas ir ar draugiem, bet īstenībā Artūrs Noviks ar akordeonu un bandoneonu ir lielisks centrālais mūziķis šajā programmā,

un lieliski Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķi, es teiktu, zvaigžņu plejāde - Sandis Šteinbergs, Raimonds Melderis, Arigo Štāls, Ainārs Paukšēņs un Raivo Ozols. Ar Raivo, starp citu, mēs bērnībā Cēsīs kopā trenējāmies vieglatlētikā."

Vaicāts par tango žanru, Kaspars stāsta, ka tas ir netverams, jo ļoti dažāds: "Tango ir mīlestības mūzika, kur ir gan lirika, gan maigums, gan vājprātīga greizsirdība. Visas krāsas padara šo mūziku dzīvu, elpojošu, jūtošu. Tas mums patīk, mēs to gribam izbaudīt vēl. Cilvēki iet un dejo tango, tur esmu baigi švaks, bet skatos un priecājos. Mēs izbaudām, un domāju, ka arī klausītājiem tas būs baudījums."

Stāsta Dzīvā muzeja "Senās Kuldīgas stāsts" gide Inga Spēkaine; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa

Senās Kuldīgas stāsts sākās 13. gadsimtā, kad Ventas upes kreisajā krastā tika būvēta pils. To cēla no akmeņiem, kurus veda no tuvākas un tālākas apkārtnes. Saules gaismā šķita, ka akmeņi spīd kā zelts.

Mūsdienās mēs saprotam, ka gaismu atstaroja minerāli, bet vēlīnajos viduslaikos cilvēki vēl nebija tik gudri un izglītoti, tāpēc viņi runāja, ka pili būvē no zelta.

Pils atradās no Ventas rumbas līdz Alekšupītes ietekai Ventā, un pirmo reizi gan tā, gan ap pili esošā apdzīvotā vieta minēta dokumentos jau 1242. gadā. No tiem laikiem saglabājušās vien atsevišķas liecības, bet vēlāko gadsimtu zīmējumos pils attēlota kā četrstūrains cietoksnis.

Pamazām apkārt topošajai pilij sāka veidoties nelielas apdzīvotas vietas, kuras šodien atpazīstam kā Kuldīgas vecpilsētu.

Pils būvniecību pilnībā pabeidza 1245. gadā un tuvākā un tālākā apkārtnē to dēvēja par Goldingenu, jeb, latviskojot no vācu valodas – Zelta pilsētu.

Pilsētas tiesības tā ieguva 1355. gadā un, pateicoties aktīvajai tirdzniecībai, tai bija liela nozīme Hanzas savienībā. Tā kā viens no izdevīgākajiem tirgošanās ceļiem bija Venta, bet kuģiem Ventas rumba bija nepārvarams šķērslis, tad tieši tagadējā Kuldīgā notika intensīva preču izkraušana un pārkraušana.

Dzīve Goldingenā turpinājās. Hercoga Jēkaba laikiem un pilsētas uzplaukumam sekoja zviedru iebrukums. Viņi, nebūdami mierā ar pilsētas nosaukumu, pārdēvēja Goldingenu par Kuldīgu, jo zviedru valodā "zelts" ir "guld".

Goldingena par Kuldīgu oficiāli pārtapa vien 1919. gadā.

Apgāds "Omnia mea" izdod grāmatas, kas tapušas franču valodā, un tās vadītāja Inta Geile-Sīpolniece pati arī tulko no franču valodas. Tikko kā iznākusi mūsdienu franču lugu izlase "Lasīt un spēlēt", kuru latviskojusi Agnese Kasparova un kurā ir Ievas Strukas priekšvārds. Tā ir pirmā no trim iecerētajām mūsdienu franču lugu izlasēm.

Ar grāmatu iepazīstina izdevēja Inta Geile-Sīpolniece, kuru uz sarunu aicināja Liega Piešiņa. 

Šīs konkrētās lugas vairāk domātas lasīšanai vai iestudēšanai uz teātra skatuves?

Idejas autore ir tulkotāja Agnese Kasparova. Šajā lugu izlasē, kurā pavisam būs trīs grāmatas, ir iznākusi pirmā. Šogad būs arī otrā ar frankofono autoru lugām, proti, beļģu, kanādiešu, franciski rakstošo autoru lugām. Trešā grāmata būs veltīta bērnu lugām.

Projekta iniciatori un atbalstītāji ir Francijas institūts Latvijā, kurš 2027. gadā svinēs 30 gadu pastāvēšanu Latvijā. Šīs trīs grāmatas būs pienesums teātriem, domāju, ka kādas no lugām redzēsim uz skatuves.

Tas ir mērķis šim apjomīgajam darbam. Pirmajā lugu izlasē ir Žoels Pomrā ar “Pelnrušķīti”, Eduāra Luī “Kurš nogalināja manu tēvu”, kas nav luga, bet ko var spēlēt, Klodīnes Galeā “Trīs reizes Uliss” - abstrakts paraugs, kā var rakstīt lugas, Pjēra Nota “Mācība par izgāšanos” un Floriana Zellera “Patiesība”. Šis autors Latvijā jau ir pazīstams, jo Agnese Kasparova ir tulkojusi citus viņa darbus. Pirmā grāmata ir iznākusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda un Francijas institūta atbalstu.

Vai bija sarežģīti izvēlēties, kuras lugas piedāvāt, jo te ir jābūt vairākiem atlases principiem?

Saziņā ar Francijas institūta direktoru Agnese Kasparova tās atlasīja, konsultējās. Viņa ir ļoti daudz darbojusies ar lugām, ir tulkojusi lugas Latvijas teātriem, tā kā viņai ir zināma pieredze.

Ideja par šādu izdevumu Agnesei radās Parīzē, kādā grāmatu veikalā, kurā pārdod tikai lugas.

Vai šī izvēle bija sarežģīta?

Nav tā, ka viņa paņēma pirmo darbu. Viņa piedomāja arī par dažādību. To var redzēt grāmatā, jo katrs autors ir atšķirīgs, katra luga atšķiras. Te var izvēlēties sev tuvāko un pierast lasīt lugu. Katrs lasītājs var iztēloties, kā to pats redz uz skatuves, tātad viņš var iejusties režisora ādā.

Vai ir liela atšķirība no romāna, stāsta, dzejoļa lasīšanas?

Mazliet ir, jo ir piebildes, kas notiek, kurš atnāk, kāda kuram sejas izteiksme un tā tālāk. Bet, katrā ziņā, ir interesanti lasīt.

Kura no lugām jums pašai patīk un kāpēc?

Varbūt “Pelnrušķīte”.

Citējot Ievu Struku, "Pelnrušķīte" ir mūsdienīga pasaka nepieaugušajiem pieaugušajiem par 17. gadsimtā Šarla Pero radīto arhetipu - tikumīgu bārenīti, kurai liktenis lēmis sagaidīt savu princi, jo arī prinčiem ir savi principi par to, kādas meitenes der vienai ballei un kādas - visam mūžam.

Kāpēc vēlreiz rakstīt par vardarbību ģimenē un alkām pēc pārtikušas dzīves? Iespējams, tālab, ka 21. gadsimtā mēs šķietami pieaugam ar pirmo un pastāvīgi atvērto interneta pārlūkprogrammu, bet patiesībā pieaugšana ar katru gadu attālinās, jo atbildība, kas jāuzņemas arvien retāk, ir eksistenciāli izšķiroša. Viņa ir raksturojusi katru no krājumā ievietotajām lugām, ņemot vērā arī to, ko es palasīju. Tā ir Šarla Pero pasaka 17. gadsimtā, bet notiek mūsdienās - pilnīgi mūsdienīga vide, mūsdienu domāšana, mūsdienīga valoda, bet ir paņemts pats pamatiņš. Šur un tur pasaku motīvi, īpaši Pero motīvi, parādās arī franču mūsdienu literatūrā, arī grāmatās bērniem.

Turpmāk reizi mēnesī “Klasikas” ēterā skanēs cenzūras pētnieka, filosofijas zinātņu doktora Edgara Raginska autorraidījums “Ce*zūra”, kurā ar dažādu mākslas un kultūras jomu ekspertiem tiks pārrunāti dažādi 20. un 21. gadsimta mākslas cenzūras aspekti Latvijā.

Pirmā raidījuma viesis ir literatūrzinātnieks Raimonds Briedis, kura fundamentālais un novatoriskais pētījums  par cenzūru padomju gadu Latvijas prozā “Teksta cenzūras īsais kurss: prozas teksts un cenzūra padomju gados Latvijā” kļuva par nozīmīgu iedvesmas avotu Edgara promocijas darba “Mūzikas cenzūra Latvijas Padomju sociālistiskajā republikā un radošie tās pārvarēšanas veidi” radīšanai.

Raimonds dalās savos vērojumos par cenzūru un vārda brīvību 20. gadsimta represīvā režīma žņaugtajā Latvijā, pagātnes notikumu kritiskas izvērtēšanas nepieciešamību, kā arī reflektē par dažiem neseniem politiķu iniciētiem klajas cenzūras mēģinājumiem Latvijas kultūrtelpā.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kolekciju glabātāja Aija Zandersone; pārraides producente – Inta Zēgnere

"Esmu tik daudz un sīki rakstījis tāpēc, ka vienmēr bij daudz laika un nekā cita ko darīt." Tā 20 gadu vecumā savu dienasgrāmatu iesāk mākslinieks, klasiskā modernisma aizsācējs Latvijas mākslā, mākslas metropoles Parīzes dendijs un latviešu strēlnieks Jāzeps Grosvalds (1891–1920).

Pārlapojot glīti noformētās burtnīcas, tomēr nerodas iespaids, ka jaunajam māksliniekam trūcis ko darīt. Starp mācībām, zīmēšanu un gleznošanu, kā arī aktīvo sociālo dzīvi Jāzeps Grosvalds diendienā atrada laiku pierakstīt galvenos dienas notikumus un pārdomas. Pat dienās, kad autors rakstījis, ka ir "briesmīgi noguris un priecīgs, ka pusvienos tieku gultā. Visas četras dienas pēc rindas esmu gājis gulēt ap 4 – 7, un cēlies vienmēr desmitos, tā ka nav tiešām joks!"

Dažādu apstākļu sakritības dēļ tieši Grosvalda mantojums ir saglabājies pilnīgāk nekā jebkuram citam 20. gadsimta latviešu māksliniekam.

Bez radošā veikuma, nozīmīgu daļu Jāzepa Grosvalda kolekcijā, kas glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, veido rakstiskie materiāli – mākslinieka dienasgrāmatas un daudzās vēstules vecākajam brālim Oļģerdam.

Skaidrajā un viegli noapaļotajā rokrakstā lasītājam atklājas 20. gadsimta sākuma sabiedrībai un laikmetam piederoša jauna cilvēka dzīves hronika, kura sniedz kopumā ļoti detalizētu mākslinieka ikdienas gaitu, satikto draugu un paziņu, ceļojumu iespaidu un intīmu pārdomu portretējumu.

Rūpīgi noformētās burtnīcas, kurās gandrīz nav sastopamas kādas neuzmanības kļūdas vai svītrojumi un tur sastopamā valodu daudzveidība liek aptvert Eiropas kultūras apvāršņus, to autors iekārtojis pēc paša izstrādātiem principiem.

Pirmajās dienasgrāmatas lapās dots visaptverošs sējuma nosaukums, piemēram, "Parīze" vai "Karš", kam seko sējuma numurs un autora monogramma, dažkārt klāt pievienojot arī savu fotoportretu. Vēl ģimnāzista gados rakstītajām dienasgrāmatām Grosvalds devis virsrakstu "Mūslaiku jaunais cilvēks", kas kā vadmotīvs izvijas cauri visām pierakstītajām burtnīcām.

Gandrīz vai neatņemama Jāzeps Grosvalda dienasgrāmatas sastāvdaļa ir burtnīcas pēdējās lapās sastādītie apgūtās literatūras, mūzikas, apmeklēto izstāžu, teātra un operas izrāžu saraksti, kuru asi kritiskais pārskats un vērtējums arī meklējams pierakstos. Noslēdzot katru burtnīcu, autors veicis visai analītisku paškritiku par sevi rakstīto, kas kā sava veida rezumē palīdz raksturot katru dienasgrāmatas sējumu. Šāds gada kopsavilkums atrodams 1908. gada decembrī: "Viss, kas šeit un agrāk, šajā burtnīcā un iepriekšējās, ir teikts, iespējams, ir pilnīgi nepareizs. Es skaidri jūtu, ka daudzviet par kaut ko ir pateikts par daudz, savukārt par citu – par maz. Kopumā izteiksmes veids ir pagalam neprecīzs. Bet varbūt vēlāk būs iespējams gūt skaidrāku priekšstatu par mani.:

Divdesmit divas dienasgrāmatas, kas saglabājušās līdz mūsdienām, lai gan to noteikti ir bijis vairāk, aptver gandrīz visu Jāzepa Grosvalda dzīvi.

Autobiogrāfiskais stāstījums seko Rīgas ģimnāzistam, viņa tālākajam ceļam uz Minheni un Parīzes privātajām mākslas skolām, bezrūpīgajai dzīves baudīšanai un ceļojumiem pa Eiropu, līdz pat dienēšanai latviešu strēlnieku rindās Rīgas frontē un nokļūšanai angļu ekspedīcijas korpusā, kas devās uz Mezopotāmiju un Persiju, kur arī noslēdzas pēdējā no zināmajām Grosvalda dienasgrāmatām. Pateicoties Jāzepa Grosvalda asajām novērošanas spējām un prasmei ietērpt vārdos krāsas, skaņas, garšas un smaržas, šīs dienasgrāmatas uzbur gandrīz taustāmas 20. gadsimta sākuma dzīves ainas.

5. februārī plkst. 12.00 Rīgas Kongresu namā gaidāms koncerts "Simfoniskais hits ar Goran Gora. Vide un es".

To veido stāstnieks Jānis Holšteins-Upmanis jeb Goran Gora, režisors Roberts Rubīns, rakstnieks un dramaturgs Jānis Joņevs, mākslinieks Krišs Salmanis, animators Pauls Pikāns; koncertā piedalīsies saksofonists Aigars Raumanis, īpašā viešņa būs pētniece Solvita Strāķe, bet pie LNSO diriģenta pults pirmo reizi stāsies jaunais portugāļu diriģents Ruī Migels Markešs.

Gaisa piesārņojums un klimata pārmaiņas, ātrā mode un plastmasas kalni, bioloģiskās daudzveidības strauja samazināšanās. Tam visam pa vidu – cilvēks. Šo apgalvojumu varam apskatīt no abām pusēm – jā, cilvēks to veicinājis, bet cilvēkam arī to iespējams labot.

Kā būt klātesošam samilzušo ekoloģisko problēmu risināšanā, palīdzēs uzzināt Goran Gora un zinātniece Solvita Strāķe. Taču koncertā, kā allaž, skanēs arī simfoniskie hiti – gan Kloda Debisī gleznainās "Viļņu rotaļas" no cikla "Jūra", "Skats laukos" no Hektora Berlioza iztēli rosinošās "Fantastiskās simfonijas", Platona Buravicka koncerts saksofonam un orķestrim "Plastmasas temperatūra" ar spožu Aigara Raumaņa solo, kā arī čehu komponista Bedržiha Smetanas simfoniskā poēma "Vltava" no cikla "Mana dzimtene". 

Sarunā ar Jāni Holšteinu-Upmani un Jāni Joņevu – par to, kā runāt par vides tēmu, lai tas nekļūtu moralizējoši; par to, vai mākslā ir pienākums runāt par "lielajām, nopietnajām" tēmām; par uzveduma komandas vēlmi nebūt lekcijai vai mācību grāmatai, bet gan procesam, kas liek uzdot jautājumus; par to, kā viena un tā pati mūzika vienā laikā var izklausīties idilliski, bet citā – ironiski..

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un krājuma galvenais speciālists Dr. hist. Edgars Ceske; pārraides producente – Liene Jakovļeva 

Valsts pirms valsts: pagastu reformai Vidzemē  – 160! Turaidas muzejrezervātā jau kopš 2019. gada apskatāma ekspozīcija "Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis". Redzama vieta tajā ierādīta arī  lauku pašvaldībām, to dibināšanai, attīstībai un lomai valstiskuma apziņas veicināšanā latviešu sabiedrībā. 

"Valsts pirms valsts": vai tas neskan pārāk provokatīvi, izaicinoši? Tomēr nē, ja atceramies brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laikus": ar Slātavas (Vecpiebalgas)  un Čangalienas (Jaunpiebalgas)  v a l s t ī m tajos laikos tika saprasts  p a g a s t s,  t. i., zemākā pašvaldības vienība. "Vidzemes zemnieki nodalīsies iekš pagastiem jeb v a l s t ī m," teikts 1819. gada Vidzemes zemnieku likumos.

Pagasta jēdziens Latvijas vēsturē ir ļoti sens, tas sniedzas atpakaļ līdz par 13. gadsimtam vai pat vēl senākiem laikiem. Livonijas laikā, kā norāda vēsturnieks Arveds Švābe,  pagasts ne tikai aptvēris noteiktu teritoriju un tajā dzīvojošos, bet izpildījis arī zemākās varas funkcijas (administratīvā vara tolaik nav bijusi šķirta no tiesas varas).  Ar laiku pagastu vecāko pienākumi sašaurinājās līdz atbildībai par nodevu ievākšanu no pagasta iedzīvotājiem un no tiem pieprasīto klaušu pildīšanu.

1819. gada Vidzemes zemnieku likumi atcēla  dzimtbūšanu – muižnieka varu pār zemnieka personu; tomēr visa zemnieku zeme tika pasludināta par muižnieku īpašumu. Jau pirms tam – 1804. gadā – tika radītas arī pirmās  zemākās daudzfunkcionālās pašvaldību iestādes – pagastu tiesas  (tāpat kā iepriekš, arī tajās administratīvā vara vēl nebija nodalīta no tiesu varas). Ar 1819. gada zemnieku likumiem tās tika nostiprinātas un to funkcijas – konkretizētas. Pagasta tiesas atbildībā bija valsts un pagasta nodokļu iekasēšana, pagasta ceļu un tiltu uzturēšana, skolu ierīkošana, pagasta magazīnas (graudu rezervju noliktavas) iekārtošana, sabiedriskās kārtības uzturēšana, bāreņu un nespējnieku nodrošināšana un rekrūšu (karaspēkā iesaucamo) došana, kā arī uzvārdu piešķiršana un pārceļošanas atļauju (pasu) izsniegšana. Pagasta tiesas augstākais orgāns bija visu pagasta pilngadīgo vīriešu sapulce. Tā uz trim gadiem ievēlēja svarīgāko pagasta pārvaldi – pagasta tiesu. Šis, 1804./1819. gadā izveidotais pagasta pašpārvaldes modelis tomēr bija viscaur atkarīgs no muižas: bez muižas policijas (muižas īpašnieka un muižas pārvaldnieka – muižkunga) ziņas nedrīkstēja sasaukt pagasta pilnsapulci; muižas policijas piekrišana bija nepieciešama katram šīs sapulces lēmumam; tā apstiprināja kopsapulces ievēlētās pagasta amatpersonas. Jāatzīmē, ka likuma prasību par skolu ierīkošanu gandrīz nekur neizdevās īstenot: šim nolūkam bija vajadzīga zeme, bet tā atradās muižnieku rokās.

Likums par Baltijas guberņu (ar tām saprata Kurzemi, Vidzemi un Igauniju) lauku pašvaldībām, kas stājās spēkā 1866. gada 19. februārī, bija daļa no Krievijas cara administrācijas uzsāktajām  liberālajām reformām, kurās centrālo vietu ieņēma dzimtbūšanas atcelšana Krievijā 1861. gadā (tai skaitā arī Latgalē jeb toreizējās Vitebskas guberņas 3 apriņķos – Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas). Galvenais ieguvums no šīs reformas bija pagasta neatkarība no muižas  – tagad pagasta valdes lēmumus vairs nevajadzēja apstiprināt muižas policijā; muižas īpašnieks gan varēja noprotestēt pagasta sapulces lēmumus.

 Tomēr reforma saturēja arī izmaiņas, kas bija mazāk demokrātiskas: ja agrāk pagasta sapulcē varēja piedalīties visi pilngadīgie vīrieši, tad tagad tādas tiesības bija vienīgi saimniekiem: bezzemnieki sūtīja uz pagasta sapulci vienu pārstāvi no katriem 10 pieaugušajiem vīriešiem. Tādā kārtā  pieauga saimnieku un rentnieku loma pagasta sabiedriskajā dzīvē. Bez tam arī pagasta vecāko drīkstēja ievēlēt vienīgi no saimnieku vidus. Tomēr bezzemnieku lomas samazinājumu daļēji kompensēja paritātes princips pagasta valdē, kur pusi no tās locekļiem sastādīja saimnieki, otru pusi – bezzemnieki.

Pagasta valdes funkcijas palika iepriekšējās, bet nozīmīgs solis bija pagasta tiesisko funkciju atdalīšana no administratīvi saimnieciskajām. Pagasta valdes izsniegtās pases tagad ļāva zemniekiem brīvi pārvietoties visu triju Baltijas guberņu robežās.

Lai arī jaunās pagasta tiesas un valdes izpelnījušās reizēm pelnītu kritiku latviešu daiļliteratūras klasikā (piem., Apsīšu Jēkaba stāstā “Pie pagasta tiesas”, Pērsieša “Vai nu katram iztapsi?” un Doku Ata “Paugurieši), tomēr objektīvi tās bija ievērojams solis uz priekšu demokratizācijas virzienā, pakāpe ceļā uz Latvijas valstiskumu. Daudzi no vēlākās neatkarīgās Latvijas valsts darbiniekiem savu politisko pieredzi uzkrāja, darbodamies pagastu pārvaldēs. No pagastu amatpersonu ģimenēm cēlušies vairāki pazīstami Latvijas valdības locekļi, starp tiem arī Latvijas Republikas Ministru prezidents (1924–1925 un 1928–1931), vairākkārtīgs Latvijas zemkopības un ārlietu ministrs  Hugo Celmiņš (1877–1941), kurš atmiņās par savu tēvu Pēteri Celmiņu (1837–1908) raksta:

"Vēl gluži jauns, ap 20 gadu, mans tēvs sācis darboties dažādos pagasta amatos, starp citu, sabijis 12 gadus kā pagasta vecākais, bijis arī zemnieku virstiesas piesēdētājs un ilgus gadus, līdz mūža beigām, draudzes konventa delegāts. Līdzdarbojies arī, kā valdes loceklis, zemkopības biedrībā. Tēvs vēl klaušu laikos bija baudījis mazu izglītību – mācījies lasīt, rakstīt un rēķināt. Viņš visu mūžu nožēloja, ka neprata ne vācu, ne krievu valodas, būdams pārliecībā, ka, valodas protot, būtu varējis ar sekmēm karot pret muižnieku privilēģijām un aizstāvēt zemnieku tiesības līdz pat senātam […] Atceros, kādu reiz tēvs man skolas gados piekodināja, kad es būšot liels, šos jautājumus neaizmirst un zemnieku tiesības aizstāvēt. Viņš bija nesavtīgs, taisnīgs un godīgs cilvēks – īsts goda vīrs, kas ieguvis lubāniešu vispārēju piekrišanu un cieņu."

Pagastu pašvaldību vēsturisko  nozīmi var saprast arī plašākā vēsturiskā skatījumā. Viens no tā aspektiem – izglītība un kultūra. Ja līdz 1866. gada reformai pagastu skolas Vidzemē, kā jau teikts, bija reta, ja ne izņēmuma, parādība, tad gadus 10 pēc  šīs reformas tās jau bija izveidojušās vai katrā pagastā. Pagastu pašpārvaldei bija tieša  nozīme arī dažādu biedrību (dziedāšanas, teātra, krājaizdevu u.c.) dibināšanā, kā arī bibliotēku izveidē.

1866. gada pagastu likums zaudēja spēku pēc jaunā pašvaldību likuma pieņemšanas 1922. gadā.

Šoreiz raidījumā "Sidraba birzs" svinam Kuldīgas Kultūras centra jauktā kora "Ventava" 55. jubileju un ielūkojamies "Kormūzikas balvas 2025" pasniegšanas ceremonijā.

12. janvārī ar atmiņu vakaru savu 55. jubileju svinēja Kuldīgas Kultūras centra jauktais koris "Ventava". Dinas Dūdiņas-Kurmiņas veidotajā sižetā sirsnīgi vārdi tiek veltīti kora dibinātājai un ilggadējai vadītājai Marutai Rozītei (1940-2024). Sarunā ar kora "Ventava" diriģenti Evu Putniņu, kormeistari Mārīti Vāveru, kā arī dziedātājiem Anitu Orniņu, Ilonu Kleperi un Valdi Šmitu uzzinām, kāpēc daudzu dziedātāju mājās goda vietā atrodas keramikas rūķi un kādam jābūt korista mutes atvērumam... 

Tikām Ventspils koncertzālē "Latvija" īpaša svētku atmosfēra valdīja 24. janvārī, kad notika "Kormūzikas balvas 2025" pasniegšanas ceremonija. Šogad – trešo reizi, aizvien plašāku nozīmi iegūstot arī ārpus Rīgas. Pretendentus balvai pieteikt var ikviens, un šogad izskatīšanai tika iesniegti 107 pieteikumi, no kuriem komponista Ērika Ešenvalda vadītā žūrija izraudzījās uzvarētājus astoņās kategorijās un lēma par Mūža ieguldījumu godināt diriģentu Jāni Erenštreitu.

"Vēlos pateikt lielu paldies koru vadītājiem un dziedātājiem par nozīmīgo ieguldījumu sabiedrības veidošanā - visupirms jau pašu mājās, mazpilsētā, pagastā vai lielpilsētā! Kora aktivitātes gan koristus, gan līdzcilvēkus ceļ un iedvesmo, dod iespēju iesaistīties un kļūt sabiedriski drosmīgākiem, dod iespēju līdzdarboties jaunradē un nākamību veidojošos pasākumos," uzsver Ēriks Ešenvalds.

Raidījumā diriģents Mārtiņš Klišāns intervijā Ievai Zeidmanei stāsta par darbu žūrijā; diriģents Jānis Erenštreits atklāj, ko viņam nozīmē diriģēt J. Vītola "Gaismas pili"; jauniešu kora "Kamēr..." diriģents Jurģis Cābulis atgādina, kāds korim bijis aizvadītais gads; diriģents Edgars Vītols priecājas ne vien par saņemto balvu, bet arī par Jāņa Erenštreita apsveikuma vārdiem; Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra jauktā kora "Laiks" diriģente Ilze Balode atzīst, ka Liepāja ir lieliska vieta, kur darboties korim.

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. un 5. stāva zālēs atklāta izstāde "Ielu maldos: pilsēta latviešu modernistu vērojumā", piedāvājot gūt plašāku ieskatu pilsētas, literatūras un mākslas attiecībās 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs un iepazīstinot ar  latviešu rakstnieku un mākslinieku pieredzi trīs nozīmīgās pilsētās – Rīgā, Berlīnē un Parīzē.

Viņi bija flanēri un flanēzes – nesteidzīgi pilsētas vērotāji, kas tekstos un attēlos dokumentē moderno arhitektūru, satiksmi, reklāmas, skatlogus, urbānās telpas skaņas un ritmu. Līdzīgi – arī izstādes apmeklētāji varēs pastaigāties starp eksponātiem, sajūtot laikmeta noskaņu un pētot tā vizuālo valodu.

Izstādē skatāmi pilsētvides tēlojumi glezniecībā, grafikā un literāros tekstos – no krāšņiem nakts skatiem un pilsētas pūļa ainām līdz nomaļu, strādnieku rajonu un ikdienas dzīves fragmentiem.

* Ieva Kalnača, izstādes koncepcijas līdzautore, LNMM Projektu vadības nodaļas vadītāja;

* Dr. art. Aija Brasliņa, izstādes koncepcijas līdzautore, LNMM Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas (18. gs.–20. gs. 1. puse) vadītāja;

* Dr. philol. Eva Eglāja-Kristsone, izstādes koncepcijas līdzautore, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta direktore;

* Artis Ostups, izstādes koncepcijas līdzautors, dzejnieks, literatūrkritiķis, žurnāla “Punctum” redaktors;

* Dr. philol. Kārlis Vērdiņš, izstādes koncepcijas līdzautors, dzejnieks, literatūrzinātnieks;

* Dace Džeriņa, izstādes iekārtotāja, māksliniece.

Dizaina un arhitektūras konkursu prakse Latvijā ir sasāpējis temats jau pārdesmit gadus.

Kuluāros ik pa laikam uzmutuļo dalībnieku neapmierinātība ar konkursu norises kārtību, dažādās institūcijās ilgstoši tiek diskutēts par situācijas uzlabojumiem, taču sausais atlikums nav liels.

Raidījums "Kāpēc dizains?" šoreiz sev par uzdevumu stādījis neiet lieku reizi pa apli, bet censties iezīmēt kaut nelielu gaismu tuneļa galā. Ilzes Martinsones rosinātajā sarunā piedalās: dizaina biroja "H2E" partnere un uzņēmuma vadītāja Dagnija Andersone, arhitektu biroja "Noonsoon" dibinātāja un vadošā arhitekte Liena Šiliņa un Iepirkumu uzraudzības biroja vadītājs Artis Lapiņš.

Pārraides producente – Inga Saksone.