15. februārī Rīgas Doma koncertciklā "Ziemas kamermūzika 13. gs. Kapitula zālē" izskanēs koncertprogramma "Vācu baroka valdzinājums", kurā kopā ar Agnesi Kanniņu (baroka vijole),

Sarunā - par studijām un skolotājiem, senās mūzikas valdzinājumu un dziedāšanu ansamblī Cappella Amsterdam, balsu saskaņu un latviešu mūziķiem Nīderlandē, kā arī gaidāmo koncertu Rīgas Doma Kapitula zālē, kur izskanēs G. F. Tēlemaņa, D. Bukstehūdes, H. I. F. Bībera, J. S. Baha un K. F. Ābela mūzika.

13. februārī Bikstu Tautas namā un 15. februārī Rīgas cirkā Latvijas Kultūras akadēmijas jauktais koris “Sōla” turpinās tradīciju jau gandrīz 20 gadu garumā ap Valentīndienas laiku piedāvāt neparastas koncertprogrammas, kurām jau tapuši gandrīz 70 darbu aranžējumi.

Koncerts "(ne-)Zvērīgā mīla" veltīts zvēriem un nezvēriem mūzikā, mūsos un apkārt vai iedomās un piedāvās dažādu latviešu autoru dziesmas jaunās versijās. Sešu dziesmu aranžējumus veidojis kora diriģents, komponists Jēkabs Bernāts.

Kopā ar kori muzicēs instrumentālā grupa – Jānis Miltiņš (taustiņinstrumenti), Dmitrijs Tarasovs (ģitāra), Pēteris Liepiņš (bass) un Mārtiņš Miļevskis (sitaminstrumenti).

Stāsta tradicionālās dejas pētnieks, biedrības "Danču krātuve" izveidotājs un vadītājs Sandis Zučiks; pārraides producente - Signe Lagzdiņa

Latviešu tradicionālā deja ir veidojusies vairāku gadu desmitu un pat simtu laikā. Tā sevī iekļauj mums visiem zināmās un mīļās latviešu tautas dejas - "Mugurdanci", "Garo danci", "Sudmaliņas" un vēl citas latvju dejas. Bet ne tikai. Gadsimtu laikā arī citu zemju dejas ar melodijām ienākušas un iesakņojušās latviešu un lībiešu tautas mantojumā. 

Šoreiz vairāk par lībiešu tradicionālo deju "Ak, tēvs, ak, vec' Andre". 

Mūsdienās deja tiek ieskaitīta lībiešu tradicionālās dejas mantojumā. Latvijā Tautas mūzikas centra darbinieki deju pierakstījuši 1990. gadu sākumā - tās teicējs ir Oskars Stalts Kolkā. Deja pirmoreiz publicēta 2001. gada izdevumā "Rīga 800. "Dejas upe" ar piezīmi, ka deja dejota no Kolkas līdz Miķeļtornim. Pats dejas vienkāršais solis un izpildījums varētu liecināt par dejas piederēšanu deju vecākajam slānim, tomēr, izpildot deju, jāpievērš uzmanība detaļām, lai dejas pamatstāja un gaita netiktu vienkāršota līdz ikdienišķam gājienam.

Melodijas pirmā daļa ļoti līdzīga vai pat identiska ar Marksa Augustina 1679. gadā Vīnē sacerēto dziesmu "Ak, dārgais Augustin". Viena no populārākājām dziesmas izcelšanās leģendām sākas 1679. gadā Vīnē, kad to bija piemeklēja mēris, kas ieplūda 1678. gadā no Ungārijas. Augustins bija balāžu dziedātājs un dūdinieks, kurš apceļoja pilsētas krogus, izklaidējot cilvēkus. Pilsētnieki bija iemīlējuši Augustinu, pateicoties viņa humoram grūtajos laikos.

Saskaņā ar leģendu, Augustins mīlēja iedzert un kādu reizi dzērumā pa ceļam uz mājām iekrita notekcaurulē un aizmiga. Sargi, kas patrulēja pilsētā, lai atrastu mirušos, viņu kļūdaini uzskatīja par mirušu.

Viņi Augustinu pacēla un kopā ar dziesminieka dūdām iemeta bedrē ārpus pilsētas sienām, kura bija piepildīta ar mēra upuru ķermeņiem. Nākamajā dienā, kad, izgulējis dzērumu, Augustins pamodās, viņš nespēja izkļūt no dziļā masu kapa. Viņš bija satriekts... Saprazdams, ka ar saviem spēkiem netiks ārā, viņš sāka spēlēt uz dūdām kādu melodiju, jo gribēja nomirt tāpat kā bija dzīvojis – spēlējot. Netālu esošie cilvēki viņu sadzirdēja un izvilka no bedres. Par laimi, Augustins palika sveiks un vesels, neskatoties uz to, ka bija gulējis vienā kapā ar inficēto mirušajiem ķermeņiem, tādējādi kļūstot par cerības simbolu Vīnes tautai. Vien pāris gadus vēlāk viņš nomira no pārāk lielas dzeršanas…

Ak, dārgais Augustin, Augustin, Augustin,

Ak, dārgais Augustin, viss ir zudis.

Raudi kopā ar mani, viss ir zudis!

Augustin, Augustin, gulies nu kapā!

Ak, dārgais Augustin, Augustin, Augustin,

Mūzikas meldiņš iesakņojies arī cittautu muzikālajā telpā. Paradoksāli, bet pārējā Eiropā un pasaulē šī melodija atrodama dažādās bērnu dziesmās un rotaļās. 19. gadsimta pēdējā dekādē tā tika pierakstīta kā sena skotu dziesma ar nosaukumu "Vai tu kādreiz redzēji Lesiju", bet Apvienotās Karalistes viducī tā fiksēta tikai 20. gadsimta vidū. Savukārt 1909. gadā izdotajā rotaļu un spēļu grāmatā ar šo pašu meldiņu publicēta dziesma "Jo vairāk mēs esam kopā". Bet Kanādā ar šo meldiņu mūsdienās sastopama bērnu dziesma "Resnie tītari", kas tiek izpildīta kanādiešu Pateicības dienā. Holandiešu bērnu dziesmu grāmatās tā tiek dziedāta Svētā Nikolaja dienā ar nosaukumu "Pie durvīm klauvē".

Kā meldiņš nonāca līdz lībiešiem? Kā meldiņam izveidojās dejas solis? Kad tas notika? To mēs varam vēl tikai pētīt un meklēt atbildes, taču šodien šis meldiņš savijies kopā ar dejas soli un domājams, ka starp lībiešiem dejots jau vairāk nekā simt gadu garumā.

Stāsta tradicionālās dejas pētnieks, biedrības "Danču krātuve" izveidotājs un vadītājs Sandis Zučiks; pārraides producente - Signe Lagzdiņa

Latviešu tradicionālā deja ir veidojusies vairāku gadu desmitu un pat simtu laikā. Tā sevī iekļauj mums visiem zināmās un mīļās latviešu tautas dejas - "Mugurdanci", "Garo danci", "Sudmaliņas" un vēl citas latvju dejas. Bet ne tikai. Gadsimtu laikā arī citu zemju dejas ar melodijām ienākušas un iesakņojušās latviešu un lībiešu tautas mantojumā. 

Šoreiz vairāk par lībiešu tradicionālo deju "Ak, tēvs, ak, vec' Andre". 

Mūsdienās deja tiek ieskaitīta lībiešu tradicionālās dejas mantojumā. Latvijā Tautas mūzikas centra darbinieki deju pierakstījuši 1990. gadu sākumā - tās teicējs ir Oskars Stalts Kolkā. Deja pirmoreiz publicēta 2001. gada izdevumā "Rīga 800. "Dejas upe" ar piezīmi, ka deja dejota no Kolkas līdz Miķeļtornim. Pats dejas vienkāršais solis un izpildījums varētu liecināt par dejas piederēšanu deju vecākajam slānim, tomēr, izpildot deju, jāpievērš uzmanība detaļām, lai dejas pamatstāja un gaita netiktu vienkāršota līdz ikdienišķam gājienam.

Melodijas pirmā daļa ļoti līdzīga vai pat identiska ar Marksa Augustina 1679. gadā Vīnē sacerēto dziesmu "Ak, dārgais Augustin". Viena no populārākājām dziesmas izcelšanās leģendām sākas 1679. gadā Vīnē, kad to bija piemeklēja mēris, kas ieplūda 1678. gadā no Ungārijas. Augustins bija balāžu dziedātājs un dūdinieks, kurš apceļoja pilsētas krogus, izklaidējot cilvēkus. Pilsētnieki bija iemīlējuši Augustinu, pateicoties viņa humoram grūtajos laikos.

Saskaņā ar leģendu, Augustins mīlēja iedzert un kādu reizi dzērumā pa ceļam uz mājām iekrita notekcaurulē un aizmiga. Sargi, kas patrulēja pilsētā, lai atrastu mirušos, viņu kļūdaini uzskatīja par mirušu.

Viņi Augustinu pacēla un kopā ar dziesminieka dūdām iemeta bedrē ārpus pilsētas sienām, kura bija piepildīta ar mēra upuru ķermeņiem. Nākamajā dienā, kad, izgulējis dzērumu, Augustins pamodās, viņš nespēja izkļūt no dziļā masu kapa. Viņš bija satriekts... Saprazdams, ka ar saviem spēkiem netiks ārā, viņš sāka spēlēt uz dūdām kādu melodiju, jo gribēja nomirt tāpat kā bija dzīvojis – spēlējot. Netālu esošie cilvēki viņu sadzirdēja un izvilka no bedres. Par laimi, Augustins palika sveiks un vesels, neskatoties uz to, ka bija gulējis vienā kapā ar inficēto mirušajiem ķermeņiem, tādējādi kļūstot par cerības simbolu Vīnes tautai. Vien pāris gadus vēlāk viņš nomira no pārāk lielas dzeršanas…

Ak, dārgais Augustin, Augustin, Augustin,

Ak, dārgais Augustin, viss ir zudis.

Raudi kopā ar mani, viss ir zudis!

Augustin, Augustin, gulies nu kapā!

Ak, dārgais Augustin, Augustin, Augustin,

Mūzikas meldiņš iesakņojies arī cittautu muzikālajā telpā. Paradoksāli, bet pārējā Eiropā un pasaulē šī melodija atrodama dažādās bērnu dziesmās un rotaļās. 19. gadsimta pēdējā dekādē tā tika pierakstīta kā sena skotu dziesma ar nosaukumu "Vai tu kādreiz redzēji Lesiju", bet Apvienotās Karalistes viducī tā fiksēta tikai 20. gadsimta vidū. Savukārt 1909. gadā izdotajā rotaļu un spēļu grāmatā ar šo pašu meldiņu publicēta dziesma "Jo vairāk mēs esam kopā". Bet Kanādā ar šo meldiņu mūsdienās sastopama bērnu dziesma "Resnie tītari", kas tiek izpildīta kanādiešu Pateicības dienā. Holandiešu bērnu dziesmu grāmatās tā tiek dziedāta Svētā Nikolaja dienā ar nosaukumu "Pie durvīm klauvē".

Kā meldiņš nonāca līdz lībiešiem? Kā meldiņam izveidojās dejas solis? Kad tas notika? To mēs varam vēl tikai pētīt un meklēt atbildes, taču šodien šis meldiņš savijies kopā ar dejas soli un domājams, ka starp lībiešiem dejots jau vairāk nekā simt gadu garumā.

14. februāri Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" Liepājas Simfoniskais orķestris programmā "Bēthovens un Bartoks. Dialogi orķestrim" tiksies ar igauņu diriģentu Risto Jostu un Londonā dzīvojošo ukraiņu pianistu Nikitu Burzaņicu, kurš 2023. gadā Jāzepa Vītola VIII Starptautiskajā pianistu konkursā ieguva 3. vietu un Liepājas Simfoniskā orķestra simpātiju balvu.

2022. gadā mūziķis saņēma Bēthovena medaļu par izcilu Bēthovena mūzikas interpretāciju. Koncertā Nikitas lasījumā skanēs Bēthovena Ceturtais klavierkoncerts, un Bēthovenam bija veltīta arī saruna ar LR3 "Klasika".

Nikita Burzaņica: Bēthovens ir viens no maniem mīļākajiem komponistiem. Runājot par klasisko repertuāru, dodu priekšroku Bēthovenam, nevis, piemēram, Mocartam vai Haidnam, jo, spēlējot Bēthovenu, jūtos pārliecinātāks, man šķiet, ka spēlēju mūziku, ko patiešām saprotu.

Bēthovens var būt arī Dusmīgais Bēthovens, piemēram, Piektajā simfonijā vai vairākās sonātēs, piemēram, op. 111, bet Ceturtajā klavierkoncertā viņš ir Priecīgais Bēthovens.

Viņš nedomā ne par ko - tā ir vienkārši priecīga mūzika. Domāju, ka saprotu Bēthovenu, tāpēc man tik ļoti patīk viņu spēlēt.

Orests Silabriedis: Liekas gan, ka Ceturtais klavierkoncerts ir viens no sarežģītākajiem Bēthovena darbiem fantāzijai līdzīgā rakstura dēļ.

Pilnīgi piekrītu - man Bēthovena Ceturtais koncerts ir visgrūtākais saprašanai, jo, izņemot otro un trešo daļu, tam īsti nav tipiskas struktūras.

Pirmajā daļā ir milzīgs daudzums nošu, un tā ilgst apmēram 20 minūtes, kas Bēthovenam ir diezgan neparasti. Nedomāju, ka tas ir tehniski visgrūtākais koncerts, bet psiholoģiski šo mūziku saprast ir sarežģīti.

Un kā ar otrās daļas noslēgumu? Kā jūs to atrisināsiet? Ir ļoti interesanti salīdzināt, cik atšķirīgi pianisti interpretē pēdējās trīs skaņas.

Es turu fadiēzu, jo man tā ir šīs daļas sāpīgākā vieta. Tas atrisinās uz mi, šis mi pakāpeniski izzūd un tad pāriet uz trešo daļu attacca.

Vai varat mūsu klausītājiem pastāstīt par Bēthovena medaļu, ko saņēmāt pirms četriem gadiem?

Tolaik studēju Karaliskajā Mūzikas koledžā, un mums bija koledžas iekšējais Bēthovena konkurss. Es to uzvarēju, un pēc tam mani uzaicināja piedalīties starpkoledžu konkursā, kur piedalījās visu koledžu Bēthovena konkursu uzvarētāji. Arī šajā konkursā uzvarēju.

Spēlēju op. 111, un obligātais skaņdarbs bija kāda no bagatellēm, ja nemaldos. Ar sonāti es ļoti smagi strādāju.

Kur jūs glabājat šo medaļu?

Kopš tā laika esmu četras reizes pārcēlies. Bet zinu, kur medaļa atrodas. Tā nav plauktā, bet koferī kopā ar pārējām medaļām. Dzīvoju Londonā, daudz ceļoju un bieži mainu dzīvesvietu, tāpēc man vēl nav tai pastāvīgas vietas.

Vai vēl studējat?

Esmu beidzis studijas, bet joprojām apmeklēju nodarbības pie sava profesora.

Pastāstiet par savu profesoru.

Es studēju pie Dmitrija Aleksejeva, un arī tagad apmeklēju nodarbības pie viņa. Man viņš ir labākais pedagogs Anglijā vai pat pasaulē.

Sākumā Aleksejevs nebija pārliecināts, vai mani uzņemt savā klasē. Bakalaura studiju laikā es nespēlēju tik labi, biju jauns un, kā saka, vairāk slaistījos nekā spēlēju. Bet viņš tomēr piekrita mani uzņemt, un tad sāku daudz vairāk strādāt, progresēju, un viņš bija ļoti apmierināts. Viņš pat teica Vanesai Lataršai, Karaliskās Mūzikas koledžas Taustiņinstrumentu nodaļas vadītājai, ka ir ar mani ļoti apmierināts un ka man iet ļoti labi. Esmu par to priecīgs.

Pirms dažām dienām Londonā spēlējāt šo klavierkoncertu. Vai tā bija pirmā reize?

Jā, tā bija pirmā reize ar orķestri. Laba pieredze. Ansambļa ziņā tas ir daudz vieglāks nekā Trešais klavierkoncerts: ir tikai četras vai piecas vietas, kur diriģentam un man tiešām jāskatās vienam uz otru.

Jaunas mūzikas apgūšanu sāku ar lasīšanu no lapas un īpaši Bēthovena gadījumā cenšos uzreiz iemācīties no galvas, jo tas nav kā Rahmaņinovs vai Prokofjevs, kur vajag vairāk laika iegaumēšanai.

Bēthovenam ir sistēma un, lai gan iegaumēt nav viegli, harmonisko plānu saprast nav sarežģīti. Tāpēc vispirms iegaumēju notis, un tikai tad sāku eksperimentēt ar mūziku. Kad droši zinu, ko spēlēju, tad sāku pētīt muzikālo saturu.

Vai vienmēr spēlējat no galvas?

Jā, tas man ir noteikums. Studējot pie Dmitrija Aleksejeva, nekad negāju uz nodarbību ar notīm. Man vienmēr bija jāspēlē no galvas. Ja nebiju iegaumējis, negāju uz nodarbību. Citi studenti varbūt gāja un spēlēja no notīm, bet man vispirms bija jāiemācās no galvas, un tad mēs ar profesoru varējām strādāt dziļāk.

Ko atceraties par Liepāju?

Liepāja ir ļoti jauka. Man gan īsti nesanāca to izpētīt, jo bija konkurss un mēģinājumi. Bet man patika. Pilsētas centrs ir mazs, bet ļoti mājīgs, īpaši āra bāri.

Jā, varbūt ne šajā gadalaikā.

Konkurss notika oktobrī. Bija silts. Atceros, ka arī ļoti vējains.

Jā, Liepājā vienmēr ir vējains. Kā vērtējat sadarbību ar orķestri?

Brīnišķīgi.

Man ļoti patika orķestris un arī koncertzāle, tā ir iespaidīga. Liela, bet uz skatuves nejūties saspringti. Un īpaši tas dzintars - ēka tik skaisti veidota, tādā kā apļa formā. Es domāju - kā viņi to dabūja gatavu?

Kāda ir jūsu ikdiena Londonā?

Daudz staigāju, mācu klavierspēli, vingrinos un kopumā esmu ļoti apmierināts. Strādāju mūzikas studijā par klavieru pedagogu ar bērniem un pieaugušajiem.

Ar tiem, kas negrib kļūt par profesionāļiem?

Ceru, ka atradīsies arī kāds, kurš grib kļūt par profesionālu pianistu. Bet jā, vairāk tas ir amatieru līmenis, lai gan man ir arī ļoti attīstīti audzēkņi. Studijā, kur strādāju, man parasti uztic tieši spēcīgākos skolēnus.

Pastāstiet par ģimeni. Vai visi ir mūziķi?

Jā, visi. Pat mana vecmāmiņa bija pianiste. Tā ir ģimenes tradīcija.

Mana mamma ir pianiste, un Ukrainā es mācījos pie tās pašas profesores, pie kuras mācījās mamma. Skolotāja pazina mani kopš viena gada vecuma. Tēvs ir trompetists, brālis pianists, vecmāmiņa pianiste, tēvocis saksofonists: mums ir mazs orķestris. Nespēlēt neko nebija iespēju.

Vai bērnībā jums patika mūzika?

Sākumā nē. Kad esi mazs, gribas spēlēt futbolu. Es gribēju kļūt par futbolistu un spēlēju futbolu starp klavierstundām. Bet, kad 2015. vai 2016. gadā pārcēlos uz Lielbritāniju mācīties Velzas katedrāles skolā, sapratu, ka tā jau ir mana profesija. Biju tur viens un neko citu bez mūzikas nepratu. Man bija jāspēlē labi, citādi nevarētu izdzīvot. Un tad manā galvā kaut kas noklikšķēja.

Vai jūsu ģimene arī pameta Ukrainu?

Jā, 2023. gadā es viņus uzaicināju uz šejieni. Viņi dzīvo Lielbritānijā, bet ne Londonā.

Vai jums ir kas svarīgs sakāms Latvijas auditorijai par Ukrainā notiekošo?

Ļoti ceru, ka šis muļķīgais, absurdi bezjēdzīgais karš drīz beigsies un mēs visi varēsim atgriezties vai vismaz apciemot Ukrainu. Varbūt ne dzīvot, jo esmu šeit iekārtojies un, visticamāk, neatgriezīšos Ukrainā pastāvīgi, bet ļoti vēlos atkal apmeklēt Ukrainu.

Mani vecvecāki joprojām ir Doneckā, tāpēc ceru, ka karš beigsies un cilvēce spēs turēties kopā.

Jūs nākat no ļoti sarežģīta Ukrainas reģiona. Līdz kādam vecumam dzīvojāt Doneckā?

Līdz 14–15 gadu vecumam. 2015. gadā pārcēlos, jo uzvarēju konkursā Kijivā, pēc kura bija vasaras skola Velzā. Man piedāvāja pievienoties skolai ar pilnu stipendiju no septembra, un es piekritu. Aizbraucu 15 gadu vecumā.

Vai Londonā ir kas īpašs, kas jums patīk?

Patlaban esmu pieradis pie Anglijas un Londonas.

Man patīk iespējas, kas pieejamas Londonā, to ir vairāk nekā Ukrainā, bet, no otras puses, tās ir grūtāk iegūt. Tev jābūt jau pazīstamam vai arī tevi vajag pamanīt kādam ietekmīgam cilvēkam, kurš šīs iespējas piedāvā. Pianistu līmenis ir ļoti augsts, tāpēc jāpieliek lielas pūles, lai būtu starp labākajiem.

Redzēju jūsu mājaslapā koncertus Itālijā un Spānijā. Kā jūs iegūstat šīs iespējas?

Anglijā mani atbalsta vietējā pianistu biedrība. Nesen spēlēju Florencē - tieši savā dzimšanas dienā, 22. janvārī. Viņi vienkārši uzrakstīja vēstuli, šeit mani jau mazliet pazīst.

Vai ir kāds mūzikas laikmets, kas jums patīk vairāk nekā citi?

Agrīnais 20. gadsimts: Rahmaņinovs, Prokofjevs. No agrākiem - Bēthovens. Man patīk arī Ravels - nesen pirmo reizi spēlēju Gaspard de la nuit un uzvarēju Ravela konkursā.

Tagad spēlēju Rahmaņinova Trešo koncertu: tas nav tehniski grūts, bet tur vajag lielu izturību, jo gandrīz 45 minūtes jāspēlē bez apstājas. Man patīk šāds stils.

Vai domājat arī par ukraiņu komponistiem?

Agrāk man nebija iespējas tos iepazīt. Mūsu reģionā ukraiņu mūziku īpaši nemācīja. Tāpat arī Kijivā un Ukrainas rietumos par mūsu gala komponistiem īsti nezina. Tikai pēc pārcelšanās uz Lielbritāniju, īpaši pēc 2022. gada, sāku to vairāk iepazīt, jo visi mani draugi ir ukraiņi un viņiem patīk spēlēt un klausīties ukraiņu komponistu mūziku. Jaunībā zināju tikai Skoriku, jo uzvarēju Skorika konkursā. Tagad zinu Ļatošinski un citus.

Varbūt arī Silvestrovu?

Jā, bet patlaban koncentrējos uz konkursiem, un tur vajag augstu spēles līmeni. Koncertiem Silvestrovs būtu lieliska programma, bet konkursiem diez vai.

Vai jums patīk konkursi vai tie ir tikai solis nākotnei?

Man patīk, jo

esmu azartisks cilvēks, patīk sacensties. Pat ja neuzvaru vai netieku finālā, tā ir pieredze. Izdaru labāko, ko varu, un eju tālāk.

Vai jūsu nervi ir pietiekami stipri?

Jā. Ja bieži uzstājies, konkurss vairs nešķiet kā konkurss. Ja pusgadu neesi spēlējis un tad ej uz skatuves, jūties satraukts, grūti koncentrēties. Tas tāpēc, ka esi zaudējis skatuves izjūtu. Ja to dari regulāri, viss ir kārtībā. Tad nav jādomā par sacensību, tas ir vienkārši mazs koncerts.

14. februārī VEF Kultūras pilī kamermūzikas koncertu un sarunu ciklā COME PRIMA gaidāms neierasts notikums “Tikai arfas”, vienkopus pulcējot dažādu paaudžu arfistus – gan jaunos Latvijas mūziķus, gan pieredzes bagātus arfas spēles meistarus, kuri darbojas orķestros, koncertē kā solisti, strādā pedagoģijā un audzina nākamo arfistu paaudzi.

Pēcpusdienā VEF Kultūras pils vairākās zālēs un vestibila telpās norisināsies virkne 15 līdz 20 minūšu ilgu mini koncertu dažādu solistu izpildījumā, bet 16.00 Kamerzālē gaidāms centrālais notikums – koncerts “Tikai arfas”, kas  pulcēs Latvijā zināmākās dažādu paaudžu arfas solistes. Notikuma kulminācijā visi koncertā spēlējošie arfisti apvienosies kopīgā skaņdarbā.

Par pasākumu "Tikai arfas" stāsta tā mākslinieciskā vadītāja Andra Biseniece: "Runājot par fantastisko instrumentu arfu, prātā nāk šādi apzīmējumi - dievišķs, daiļš, skaists, karalisks instruments.

Skanējuma ziņā tas ir ļoti pilnasinīgs, tam ir kupla skaņa un plašs iespēju diapazons, sākot no Johana Sebastiāna Baha mūzikas līdz pat džezam mūsdienās.

Viens no galvenajiem uzdevumiem bija rādīt, ko arfisti spēj un ko var parādīt skatītājiem, cik bagātas ir niasnes arfas spēlē. Tas var būt ne tikai solo instruments, bet tam ir sava ļoti īpaša vieta arī orķestrī, kur ir daudz citu instrumentu. VEF Kultūras pils Kamerzālē esam pulcējuši piecas pieredzējušas arfistes, kaut gan Latvijā ir daudz vairāk. Kopā ar mani būs Jekaterina Suvorova, Inita Neilande, Elizabeta Lāce un Ieva Šablovska. Lielākoties spēlēsim gan duetos, gan trio, gan solo. Aicināti arī topošie arfisti. Tur būs bērni, kas spēlēs salīdzinoši mazākas arfas, kas pēc izmēra un nosaukuma vairāk saistītas ar ķeltu arfām. Būs iespēja klausīties viņu spēli un sēdēt mazajos zvilnīšos, pienākt klāt, uzdot jautājumus. Muzicēs meitenes, kas mācās dažādās mūzikas skolās, jo šis instruments kļūst aizvien populārāks arī Latvijā. Varēs sanākt kopā un palūkot, kāds ir instruments, drīkstēs tam pieskarties, paraustīt kādu stīgu un palūkot atšķirības starp lielo arfu un mazāko.

Stāsta komponists un kontrabasists Kristaps Pētersons; pārraides producente – Rūta Paula

Valmierā 1996. gada 7. janvārī, plkst. 19:00 "uz papīra" tanī pat laikā notiekošais "Foo Fighters" [1] koncerts Frīmentlā Austrālijā īstenībā bija beidzies jau vismaz trīs stundas un tur – Frīmentlā – jau bija 8. janvāris.

Laiks arī bija visai auksts – Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Priekuļu stacija ziņo par aptuveni -5° grādu salu, par Frīmentlu nezinu. Tādēļ Andris Veismanis, iespējams, atceras savu interpretāciju Volfganga Amadeja Mocarta [2] stīgu Serenādei Nr. 13 "Mazā naktsmūzika" Solmažorā, K. 525 īstenotu ar Vidzemes kamerorķestra stīgām tovakar, Raiņa ielā 3, Valmieras 5. vidusskolas Lielajā zālē. Katra no melodijām bija īpašā godā.

Raugoties pagātnē, gribas secināt, ka šī interpretācija būs bijusi viens no neredzamajiem Andra Veismaņa karjeras virzītājspēkiem.

Šo izcilo meistardarbu meistars tika atskaņojis arī iepriekšējā – IV Senās Mūzikas festivālā Valmierā 6. janvārī, plkst. 18:30 turpat ar to pašu orķestri, un togad Priekuļos esot bijis pat -7° grādu sals. Tomēr tādu radošu veiksmi mierīgi var atkārtot, un šoreiz šim darbam turklāt bija atrasts konģeniāls turpinājums.

"Foo Fighters" 1995. gada 6. janvārī vēl pirmo koncertu nebija nospēlējuši. Bet par to nedaudz vēlāk.

Divas ar "Mazo nakts mūziku" saistītas raksturīgas detaļas aprakstījis Orins Hovards [3] Losandželosas filharmoniķu mājaslapā anotējot kādu citu – ne "Foo Fighters" – koncertu [4]. Pirmā: "18. gs. otrajā pusē serenāde tipiski tika rakstīta pietiekami mazam ansamblim (bieži pūtēju ansamblim), lai būtu ērti izpildāma ārpus telpām, un atšķirībā no simfonijas tajā parasti bija vairāk nekā četras daļas." Otrā: "Savu darbu katalogā "Mazo nakts mūziku" Mocarts iegrāmato kā piecdaļīgu. Diemžēl saglabājušās tikai četras daļas. Pirmā – menuets – aizgājusi zudībā." [5]

Maestro Veismanis noteikti zina nesalīdzināmi vairāk ar šo skaņdarbu saistītu detaļu. Tomēr galvenais – viņš ir īsts interprets ar daudzkārt apliecinātu vēlmi skrupulozi iedziļināties senpagājušu laikmetu autoru darbos.

Andrim Veismanim šie darbi interesē. Tajos viņš jūtas kā mājās. Domāju, ka diriģentu sajūsmina iespēja tur atrasto no sirds triekt esošajam laikmetam sirdī kā Amoram bultu. Vēlu meistaram turpināt triekt bultas laikmetam sirdī vēl un vēl!

Bet tovakar Valmierā pēc Mocarta "Mazās naktsmūzikas" Andris Veismanis ar pārējiem mūziķiem sasniedza vēl otru virsotni. Sekoja triumfāla interpretācija slavenākajai no Antonio Vivaldi trim "Gloria" – Re mažorā, RV 589. Uzreiz jāmin Cēsu Pils kora devums šī venēciešu dižgara šedevra iedzīvināšanā. Pateicoties lieliski sagatavotajam korim, Veismaņa žests absolūtā pazemībā Dieva vārda priekšā varēja izteikt vārdos neizsakāmo. No sirds. Taisnība ir Emanuēla Svēdenborga [6] atziņā, ka tā Kunga žēlsirdība ir universāla un Viņš nevienu ellē negrūž – dvēsele pati vai nu turp tiecas, vai pie tā Kunga uz debesīm. "Kad cilvēkā – garā – labais ir saistīts ar patieso, tad viņš nāk debesī, tāpēc ka šis saistījums, kā teikts, ir debess viņā; bet kad cilvēkā – garā – ļaunais ir saistīts ar nepatieso, tad viņš nāk ellē, tāpēc ka šis saistījums ir elle viņā." [7]

Bet "Foo Fighters" savu pirmo koncertu nospēlēja Sietlā, Mercera ielā, "West Marine" laivošanas piederumu veikala 2. stāvā, 1995. gada 19. februārī. Lūgtiem viesiem. Viņi nospēlēja 12 dziesmas – "Big Me" arī. Laiks tovakar Sietlā bija 55°F (ap 13°C) – nekas neparasts. Lija lietus, un veidojās migla.

Komponiste un tobrīd Valmieras Mūzikas skolas skolotāja Līga Liepiņa (tolaik Kaņepe) laikrakstā "Liesma" vēstīja: "Sala spēcīgais kniebiens un bagātīgais sniega birums jaunā gada sākumā – tas bija diezgan negaidīti, bet V Senās mūzikas festivāls Valmierā no 3. līdz 7. janvārim – ļoti gaidīts. [..] Par spilgtāko sniegumu klausītāju lielākā daļa atzina Vidzemes kamerorķestri ar V. A. Mocarta "Mazo naktsmūziku" un A. Vivaldi "Gloria", kur diriģenta Andra Veismaņa (Rīga) vadībā orķestris apvienojās ar Cēsu Pils kori, kuram šī sadarbība bija visveiksmīgākā." [8]

Man ir patiesi žēl, ka es tos koncertus nedzirdēju. Esmu drošs, ka varu parakstīties zem katra šeit rakstītā vārda.

"Was aus Liebe getan wird, geschieht immer jenseits von Gut und Böse." (Frīdrihs Nīče) [9]

"Kas paveikts mīlestībā, ir allaž viņpus laba un ļauna." [10]

Raksts sagatavots, izmantojot Oksfordas mūzikas vārdnīcas, portālu foofighterslive.com un concertarchives.org, Valmieras integrētās bibliotēkas, Valmieras zonālā Valsts arhīva un Valmieras muzeja materiālus

[1] Amerikāņu rokgrupa no Sietlas, radusies 1994. gadā

[2] Mozart, Johannes Chrysostomus Wolfgangus Theophilius (dzimis Zalcburgā 1756. g. – miris Vīnē 1791. g.) austriešu komponists, pianists, vijolnieks, altists un diriģents

[3] Howard, Orrin (dzimis Čikāgā 1924. g. – miris Losandželosā 2015. g.) bija amerikāņu pianists, mūzikas kritiķis, publicists un skolotājs

[4] https://www.laphil.com/musicdb/pieces/324/eine-kleine-nachtmusik

[5] Kristapa Pētersona tulkojums

[6] Swedenborg, Emanuel (dzimis Stokholmā 1688. g. – miris Londonā 1772. g.) zviedru zinātnieks un mistiķis

[7] Svēdenborgs E. "Par debesi ar tās brīnumiem un elli" (tulk. R. Gŗava) nod. "Kas ir garu pasaule"; 422.

[8] piektdien, 1996. gada 19. janvārī

[9] Nietzsche, Friedrich (dzimis Rokenē 1844. g. – miris Veimārā 1900. g.) vācu filozofs. Citāts no Nīče F. Viņpus laba un ļauna

[10] Ievas Ginteres tulkojums

11. februāra vakarā kultūrbārā "Masa" norisināsies Laura Gundara jaunākās grāmatas "Zāģē nost" atvēršanas svētki. Grāmatu klajā laidusi izdevniecība "Dienas grāmata".

Lauris Gundars ar savām grāmatām iepriecina gan lielos, gan mazos lasītājus, mudinot tos domāt un vērtēt. Kaut vai grāmata par režisoru Vari Braslu, kuras nosaukums ir "Piga kabatā. Vara Braslas laiks". 

"Zāģē nost!" ierauj un notur ar spilgtu simbolismu, daudzslāņainību un dinamiskiem pavērsieniem, saglabājot smalki ieturētu stilu. Varoņa sevis meklējumi dzīvi savijas ar starppaaudžu konfliktu atšķetināšanu. Grāmata, kas palīdz sadzirdēt sevi.

Grāmatas atvēršanas dienas rītā Lauri Gundaru uz plašāku sarunu aicinājusi Liega Piešiņa.

Stāsta Dzīvā muzeja "Senās Kuldīgas stāsts" gide Inga Spēkaine; pārraides producente - Dina Dūdiņa-Kurmiņa

Kuldīgas ģerbonī attēlotā sieviete ir mocekle Svētā Katrīna ar mocekļa kroni galvā, stilizētu moku ratu un lūgšanas krellītēm (rožukroni) labajā rokā un zobenu – kreisajā rokā. Svētā Katrīna ir Kuldīgas pilsētas aizgādne. Nostāsti vēsta, ka viduslaikos viņa bijusi viena no pilsētas iedzīvotājām.

Kādu nakti meitene redzējusi sapni, ka viņai Kuldīgā jāuzbūvē baznīca. Meitene aicinājumu uztvērusi nopietni, čakli strādājusi un, kad nauda bija nopelnīt, devusies pie pilsētas valdniekiem un atklājusi savu vēlmi. Viņi par tādu uzdrošināšanos kļuvuši nikni un nolēmuši sodīt Katrīnu ar nāvi.

Nostāsti ir dažādi. Vieni vēsta, ka meitene tikai sarauta gabalos uz moku rata, citi – ka Katrīna, gluži tāpat kā daudzas gudras viduslaiku sievietes, nosaukta par raganu un sadedzināta sārtā. Līdzīgs stāsts ir par Aleksandrijas Katrīnu.

Absolūtas patiesības – vai arī Kuldīgā reiz dzīvojusi meitene, kas par savu aicinājumu uzskatīja baznīcas celšanu, vai arī tas ir viens no klejojošajiem stāstiem, kuru uz Kuldīgu atvedis un iedzīvinājis kāds no daudzajiem svešzemju ceļotājiem –, nav.

Zināms, ka pēc nāves Katrīna atzīta par nevainīgu, iecelta svēto kārtā, un viņai par godu nosaukta dažus gadsimtus vēlāk uzceltā baznīca.

Šodien Svētā Katrīna ir viens no Kuldīgas simboliem. Viņas vārdā nosauktais dievnams ir pelēcīgi dzeltenā krāsā, jo pirmā pasaules kara laikā, vēlēdamies pasargāt baznīcu uzlidojumu laikā, kuldīdznieki ēku esot nokrāsojuši ar kvēpiem.

Vēlāk gan viņi centušies baznīcu atkal nomazgāt, bet tas īsti neesot izdevies. Tā nu sārmaino pelnu klātās sienas joprojām atgrūž krāsu.

Kuldīgā dažāda veida sodi tikai izpildīti Rātslaukumā, kas savu atrašanās vietu nav mainījis. Pirmdienās tas pārvērtās par tirgus laukumu. Līdzās preču tirdzniecībai un maiņai tur notika nepaklausīgo kuldīdznieku sodīšana.

Populārs bija kauna stabs jeb sieksta, kurā vispirms nelaimīgo ieslēdza, bet pēc tam pēra ar pletnēm un ķēdēm, nomētāja ar akmeņiem.

Vainīgos, tostarp par raganām uzskatītās jaunās, skaistās meitenes, dažkārt ieslodzīja zem Rātsnama esošajā cietumā. Tagad tur atrodas kuldīdznieku un pilsētas viesu iecienīta kafejnīca...

Pilsētniekus, kuri nevēlējās strādāt, ievietoja sodu jeb sliņķu kastē. Ja kapracis vai baņķieris naktī bija aizsēdējušies krogā un no rīta nevarēja aiziet uz darbu, viņiem nācās sēdēt sliņķu kastē, bet pārējie pilsētnieki viņus aplēja ar dubļiem un citādi apsmēja. Vispopulārākais soda veids, kuru skatījās kā izrādi, bija pakāršana. To varēja izpelnīties par dažādiem pārkāpumiem un pamatīga izmeklēšana tolaik netika veikta.

Tā kā augstmaņiem un aristokrātiem šķita, ka pakāršana izskatās neglīti, viņu sodīšanai izmantoja sudraba zobenu. Neviens no šiem sodīšanas veidiem gan neesot attiecies uz sievietēm – viņas parasti sadedzināja sārtā, lai pēc tam nepaliek grēcīga miesa.

"Klasikā" uz sarunu aicinām flautistu Reini Lapu, lai plašāk uzzinātu par Baltijas flautu kvarteta koncertu "Dažādas dimensijas četrām flautām un elektronikai", kas jau šovakar, 10. februārī, pulksten 19 izskanēs Black Box tipa zālē – Liepājas teātra Mazajā zālē jeb koncertzāles "Lielais dzintars" Eksperimentālajā skatuvē, kura veidota īpašā akustikā, lai dzīvo skanējumu papildinātu ar elektroniku.

"Šis ir īpašs pasākums, kura muzikālais materiāls mudina uz šādas telpas izvēli, jo mūzika, kuru atskaņosim, domāta ne tikai flautām, bet arī elektronikai," uzsver Baltijas flautu kvarteta dalībnieks Reinis Lapa.

Tā ir mūzika, kas top sinerģijā flautām un elektronikai klausītāju acu un ausu priekšā. Flautu ansambļa izpildījums kopā ar elektroniskās mūzikas izteiksmes līdzekļiem veidos savdabīgu, unikālu mūzikas skaņu simbiozi, veidojot īpašu klātbūtnes pieredzi un paplašinot tradicionāla flautu kvarteta robežas. Instrumentu skanējums tiks neierasti papildināts ar elektroniku – tie skanēs gan kopā ar ierakstu, gan flautas skaņa tiks elektroniski apstrādāta un papildināta izpildījuma laikā.

Vaicāts, kas jāsaprot ar koncerta nosaukumā minētajām "dažādajām dimensijām", Reinis Lapa saka tā: "Šajā gadījumā tās ir četras dimensijas, turklāt vairākās izpausmēs. Pirmkārt, "Četras dimensijas" ir viens no nosaukumiem mūsu koncerta centrālajam skaņdarbam – Jēkaba Nīmaņa opusam, kas radīts tieši šim koncertam un kuru atskaņosim kopā ar pašu autoru pie elektronikas kontroles pults.

Jēkaba Nīmaņa jaundarbā "Public Speech" viena no flautām uzstājas ar nosaukumā minēto "Publisko runu", bet pārējais ansamblis pauž savu piekrišanu vai nepiekrišanu. Brīžiem mēs klaji strīdamies... Brīžiem apvienojamies un uztaisām savu republiku.

Līdz ar to dažādas dimensijas izpaužas gan telpā, kurā mēs spēlēsim, gan arī mūzikā, kuru atskaņosim."

Koncertprogrammā iekļauti vienīgi spilgti Baltijas komponistu oriģinālskaņdarbi flautām un elektronikai, tādējādi izceļot mūsu pašu komponistu neordinaritāti un ekselenci. Līdzās komponista Jēkaba Nīmaņa jaundarbam "Public Speech", piedaloties autoram un veidojot koncerta elektronisko dimensiju, pirmatskaņojumu piedzīvos arī jaunā igauņu komponista Erika Rauka "Tarantella". Tāpat tiks piedāvāta arī komponistu Lina Rimšas, Alberta Navicka, Ardo Ran Varresa, Onutes Narbutaites un Monikazes dailŗade. Jāpiemin, ka lietuviešu mūziķe un komponiste Monikaze darbojas klubu mūzikas lauciņā - viņas skaņdarbs "Manta" piešķirs programmai jauneklīgas noskaņas. 

Baltijas Flautu kvartets šobrīd ir Baltijā vienīgais profesionālais flautu kvartets aktīvā koncertdarbībā. Kvartetu veido četri vadošie Baltijas valstu flautisti ar ilggadēju pieredzi kolektīvajā muzicēšanā, kamermūzikā, kā arī solo koncertdarbībā: Reinis Lapa (ilggadējs Liepājas simfoniskā orķestra mūziķis, diriģents, pedagogs), Andis Klučnieks (orķestra "Rīga" mūziķis, pedagogs, diriģents), Ģiedrs Gelgots (Giedrius Gelgotas, Lietuvas nacionālā operas un baleta orķestra mūziķis, pedagogs) un Mihels Peske (Mihkel Peäske, Igaunijas nacionālā simfoniskā orķestra mūziķis, pedagogs).