Stāsta Dzīvā muzeja "Senās Kuldīgas stāsts" gide Inga Spēkaine; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa

Savas pastāvēšanas laikā Kurzemes hercogiste no šķietami nenozīmīgas Eiropas nomales kļuva par svarīgu saimniecisko centru. Īpašs uzplaukums notika Jēkaba Ketlera jeb hercoga Jēkaba un viņa sievas Luīzes Šarlotes valdīšanas laikā.

Pateicoties abu plašajiem diplomātiskajiem un radnieciskajiem sakariem, Kurzemes hercogistē norisinājās aktīva saimnieciskā darbība - tirgošanās un kuģubūve. Ir pamats uzskatīt, ka hercogs Jēkabs bija viens no sava laika izcilākajiem menedžeriem. Viņš piedzima 1610.gadā Kuldīgā un, tā kā jaundzimušais bija ļoti vārgs, tad vēlāko hercogu steigšus nokristīja netālu no pils esošajā Svētās Katrīnas baznīcā. Ne vienam vien par pārsteigumu, zēns izdzīvoja un, kļūdams pieaudzis, bija apveltīts ar mērķtiecību un ambiciozām idejām.

Pamanot, ka hercogistei ir piekļuve neaizsalstošajām jūras ostām, hercogs Jēkabs nolēma Liepājā un Ventspilī uzsākt kuģu būvi. Pamatīgo floti veidoja vairāk nekā 200 kuģu. Nepieciešamos kokmateriālus veda no tuvākas un tālākas apkārtnes. Izturīgo un blīvo buru aušanai izmantoja citviet audzētos linus, bet šī vieta, baidoties no konkurentiem, tika turēta noslēpumā. Uzbūvējis pamatīgu floti, hercogs Jēkabs, lai veicinātu tirdzniecību un Amerikas preču nonākšanu Eiropā, nolēma ceļot ne tikai uz Ameriku, bet arī uz Āfriku. 

Avotos minēts, ka pirmās tālajā ceļā uz Ameriku devās 80 ģimenes, kopskaitā vairāk nekā 400 cilvēku, bet aptuveni puse aizgāja bojā.  Ceļotājiem nācās sastapties ar daudziem izaicinājumiem. Pirmais bija jūras slimība, jo kuģotāji nebija pieraduši pie regulāras šūpošanas, un neviens nebija iedomājies par okeāna milzu viļņiem un vētrām.

Otrs izaicinājums bija ceļojuma ilgums. Orientējoties tikai pēc zvaigznēm, plānoto 30 dienu vietā ceļojums ievilkās līdz 69 dienām, kad pārtika un dzeramais ūdens jau bija beigušies.

Pēc piestāšanas Gambijā, šie paši kuģi turpināja ceļu uz Dienvidameriku, kur hercogs Jēkabs bija ieguvis jaunas kolonijas Tobāgo un Trinidādu. Tagad Kurzemes ieceļotājiem Tobāgo veltīts muzejs un piemineklis, tur joprojām saglabājušies daudzi Kurzemei raksturīgi nosaukumi – Venta, Kurzemes līcis, Hercoga Jēkaba iela… Atceļā uz Eiropu kuģi ved dažādas koloniālpreces – tēju, cukuru, kakao, šokolādi, tabaku… Lai pieprasītās preces bez pārkraušanas sekmīgi un ātri varētu nogādāt Eiropas tirgos, hercogam Jēkabam radās plāns uzspridzināt vienīgo ceļā esošo šķērsli – Ventas rumbu. Jau pēc pirmā spridzināšanas mēģinājuma pils sienās esot parādījušās plaisas, tāpēc sprindzināšana tika pārtraukta. Sekoja kuģojama apvedkanāla rakšana, bet arī šī iecere nerealizējās. Ūdens līmenis bija pārāk zems, piedevām kanāla izbūvi apgrūtināja dolomīta klintis. To izkalšana bija daudzkārt sarežģītāka par smilšu izgrābšanu. Arī kanāla būve tika pārtraukta. Un, lai gan hercogs Jēkabs priekšroku deva jau Jelgavai, jo tur atradās jaunāka, drošāka un skaistāka pils, Kuldīga joprojām palika nozīmīgs tirdzniecības un ekonomikas centrs. Venta to savienoja ar Ventspili, no kuras ostas kuģi devās uz visu Eiropu.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kolekciju glabātāja Aija Zandersone; pārraides producente – Inta Zēgnere

"Pienācu divpadsmitos Parīzē. [..] Brauciens pār lieliem bulvāriem, lietains laiks, ar slapjām kājām liels pastaigājums [..]. Viss taisīja kinematogrāf[isku] filmu iespaidu." Šādi ir toreiz 21 gadu jaunā mākslinieka Jāzepa Grosvalda pirmie iespaidi par Parīzi.

Lai gan toreiz pilsētā ieradies viens pats, Grosvalds bija apbruņojies ar bedekera ceļvedi un brāļa Oļģerda ieteikumiem, kā arī metropolē viņu gaidīja virkne draugu un paziņu – Pēterburgā iepazītais franču izcelsmes mākslinieks un Grosvalda dendijiskais ideāls Mišels Sevjē (Michel Sevier), žurnālu "Simplicissimus" un "Jugend" ilustrators un Jāzepa autoritāte grafiskās kultūras sfērā Ksavjērs Gosē (Xavier Gosé), itāļu-austriešu izcelsmes vācu tēlnieks Ernesto de Fiori (Ernesto de Fiori) un mazliet vēlāk Parīzē iepazītais zviedru gleznotājs Nilss Dardels (Nils Dardel). Kā zelta laikmeta jaunatnes pārstāvis, Jāzeps lieliski iekļāvās internacionālo parīziešu jeb kā to raksturojis viņa brālis "pasaules bērnu Elizejas laukos" vidū.

Lai gan mākslinieka laiks ritēja starp smalkām izklaides vietām, erotiskiem piedzīvojumiem, gastronomiskām baudām un citu maņu stimuliem, Grosvalda galvenais mērķis dzīvei Parīzē bija mākslas studijas.

Visticamāk, pēc ģimenes drauga, mākslinieka Kārļa Brencēna ieteikuma Grosvalda pirmā pietura Parīzes privāto mākslas skolu jeb akadēmiju tīklā bija Viti akadēmija, kur nodarbības pasniedza viens no katalāņu modernisma spilgtākajiem pārstāvjiem, Ermenehildo Anglada-Kamarasa (Hermenegildo Anglada Camarasa), ar kuru Brencēns bija nodibinājis draudzību laikā no 1904. līdz 1907. gadam, kad pats uzturējās Parīzē. No šī laika Brencēns mājās pārveda vairākas Angladas litogrāfijas, kas mūsdienās glabājas dažādās muzeju un privātās kolekcijās. Uz vienas no litogrāfijām lasāms Angladas veltījums: "Al simpático y buen amigo Brenzen" ["Jaukajam un labajam draugam Brencēnam"].

Paralēli mācībām Viti akadēmijā Grosvalds apmeklēja arī Granšomjēras akadēmiju: "Strādāju šim brīžam kārtīgi no 9-12 pie Kastelučo [katalāņu mākslinieka Klaudio Kastelučo (Claudio Castelucho)] (Gr. Chaumiere) un no 7-10 pie Angladas iekš Academie Vitti [..]." Spriežot pēc dienasgrāmatām un brāļu Grosvaldu sarakstes, tad vismaz mācību sākumposms aizvadīts aktīvi un dotie uzdevumi nav šķituši garlaicīgi, apstiprinot, ka "pie Angladas stipri interesanta strādāšana – daudz mācos!"

Taču klīšana par Parīzes bulvāriem un obligātās izklaides ar draugiem ātri vien ņēma virsroku. "Tagad esmu ieticis tādā slinkošanā, ka bailes.

Pa to atkal šinīs trijos mēnešos esmu milzīgi daudz jaunu lietu redzējis (Londonē, Hollandē un Parīzē), labi iepazinies ar Parīzes apstākļiem un visu to laiku vedis pilnīgi bezbēdīgu dzīvi. Vienmēr labās drēbēs, pēcpusdienas tējās, teātros, automobiļos un labos restorānos, kas stipri atšķiras no manas mierīgās ziemas dzīves." Jāzeps Grosvalds patiesi bija priviliģētā stāvoklī, salīdzinot ar citiem laikabiedriem. Viņa kolēģiem brauciens uz Parīzi, iespējams, nozīmēja vienreizēju, ilgi sapņotu iespēju pietuvoties Eiropas mākslas pasaulei,

tikmēr Džo (kā viņu sauca ģimenes locekļi un tuvākie draugi), pateicoties tēva labvēlībai, varēja nerūpēties par iztikas pelnīšanu un viņa dzīve Parīzē bija samērā nodrošināta, ja vien pats nebija izgājis ārpus tēva dotā budžeta rāmjiem.

Varētu šķist, ka Parīze Grosvaldam bija vieta, kur pilnveidot manieres, izbaudīt bezrūpīgās dzīves garšu un iepazīties ar interesantiem cilvēkiem, taču tur krājās arī mākslinieciskie iespaidi. Pilsētā viņš meklēja motīvus saviem mākslas darbiem un mēģināja formulēt savu attieksmi pret jauno un veco mākslā, jo metropoles impulsu pārbagātība neglābjami sašķobīja ģimnāzista gados tik skaidri izteiktos uzskatus un gaumi.

Gleznotāja dzīve šūpojās starp mākslu un bohēmu, līdz Pirmais pasaules karš nepielūdzami piezemēja lidojumu. Karš iezīmēja pagrieziena punktu Grosvalda dzīvē, kas lika nobriest kā personībai un kā māksliniekam.

Pēc 1914. gada vasaras dzimtenē Jāzeps vairs nevarēja atgriezties Parīzē, tomēr palikšana Rīgā ļāva iepazīties un satuvināties ar citiem jaunajiem latviešu māksliniekiem, kopā izveidojot grupu "Zaļā puķe". Vienlaikus līdz tam brīdim no dzimtenes mākslas un kultūras dzīves attālinātais Grosvalds sāka sevi apzināties kā latviešu tautas pārstāvi, mākslā pievērsās nacionāli svarīgām tēmām, ko viņam sniedza jaunā sociālpolitiskā situācija un kā rezultātā tapa viņa "Bēgļu" un "Strēlnieku" sērijas darbi.

"Meistars Knehts" turpina janvārī aizsākto sarunu par to, kādam būtu jābūt ideālam valstsvīram, un šoreiz vērš skatu plašāk: kādas prasmes nepieciešamas harmoniskam cilvēkam mākslīgā intelekta laikmetā? Kas ir cilvēkprasmes, kā tās mainās un vai izglītības sistēma tiek tam līdzi? Kādus apdraudējumus mūsu prasmēm rada mākslīgā intelekta piedāvātie ērtie īsceļi un kā trenēt smadzenes laikā, kad kļūst arvien vieglāk to nedarīt? 

To apspriežam ar četriem dažādu jomu profesionāļiem:

* tradicionālās kultūras pētnieci, starpnozaru mākslas grupas "Serde" vadītāju Signi Pucenu

Sarunu sākam ar to, ko vispār saprotam ar vārdu "cilvēkprasmes"; nodalām domāšanas un sociālās prasmes no fiziskajām.

Filozofs Vents Sīlis piedāvā šādu definīciju: "Cilvēkprasmes nav vienkārši "sociālās iemaņas". Tā nav pieklājība, prasmīgas pārdošanas vai politiskās komunikācijas tehnika, tā nav empātijas imitācija par labu sociālajai vēlamībai un biznesa interesēm. Cilvēkprasmes ir emocionālā intelekta un apzinātības iemaņas, spēja orientēties iekšējās pretrunās, nozīmēs, attiecībās, nenoteiktībā un saglabāt uzticību savām vērtībām (ētikai).

"Cilvēkprasmes ir mūsu cilvēcības patiesais mērs," norāda Sīlis.

Viņš min tādus piemērus kā pieredzes refleksija; spēja analizēt notikušo un mācīties no savas pagātnes pieredzes (kļūdām), lai atbilstoši koriģētu savu rīcību nākotnē; spēja izturēt neviennozīmību; spēja noturēt sevī vairākas pretējas jūtas vai impulsus vienlaicīgi; spēja uztvert otru kā subjektu, nevis kā funkciju (cieņa); lēmumu pieņemšana bez algoritma (ētika); emocionālā pašregulācija (piemēram, apzinātība); spēja savienot uzvedību ar emocijām,diferenciācija jeb robežu; spēja sērot (nenest pagātnes nastu); spēja paskatīties uz savu uzvedību no malas; noturība pret neaizsargātību (ievainojamības spēks); spēja spēlēties (radošums, prāta elastība un pašironija); empātija (spēja iejusties otra cilvēka jūtās un pārdzīvojumos). 

* Ar Venta Sīļa sagatavoto cilvēkprasmju uzskaitījuma tabulu aicinām iepazīties šeit!

Šis cilvēkprasmju komplekts mākslīgajam intelektam nepiemīt, bet cilvēkam ļauj eksistēt sadarbībā ar citiem un pašam ar sevi. Bet arī šīs prasmes dzīves laikā ir jāatīsta. Ar ko riskējam, ja ļaujamies arvien bagātīgāko mākslīgā intelekta rīku šķietamajam komfortam, kas arī izglītības procesā piedāvā kārdinošus īsceļus un ļauj apiet līdz šim humanitārajās zinātnēs pielietotās metodes cilvēkprasmju trenēšanai, ieskaitot lasīšanu un rakstīšanu? 

Tradicionālās kultūras pētniece Signe Pucena norāda – dažādas savas saimnieciskās prasmes esam atdevuši tehnoloģijām vēl krietni pirms mākslīgā intelekta izgudrošanas: "Agrāk mēs šīs prasmes pārņēmām, dzīvojot ģimenēs, saimniecībās, viensētās vai kopienās, mācījāmies no vecākiem un vecvecākiem, bet tagad tā vairs nenotiek. Tas nav mākslīgais intelekts, bet tiešsaistes platformu būtība jau pirms tam: mēs varam pajautāt jebkuru lietu un atrast risinājumu." Savukārt amatu prasmes mūsdienās palikušas amatu meistaru pārziņā vai ir dārgi hobiji. “Ja jautājat man par mākslīgo intelektu, man šķiet, ka ilgtermiņā tā tomēr varētu būt mūsu ilūzija, bet šobrīd tas ir labs veids, kā varam dokumentēt un saglabāt savas tradīcijas. Ja mūsu vairs nebūs, bet mākslīgais intelekts būs, tad es gribētu ticēt, ka tā būs atmiņa par mums kā par tautu vai kādu prasmi," saka Pucena, kura kopā ar LUMII pētnieku Gunti Bārzdiņu pirms pāris gadiem apmācīja mākslīgo intelektu darbam ar "Serdes" tradīciju burtnīcās apkopoto informāciju.

"Šis ChatGPTveidīgais mākslīgais intelekts, kuram pašlaik ir tikai nepilni četri gadi - domāju, ka viņa ietekme ir drusku pārspīlēta," sarunas ievadā saka pētnieks un LU pasniedzējs Guntis Bārzdiņš, kurš mākslīgo intelektu pēta jau kopš 20.gadsimta 80.gadiem. "Bija domas, ka viņš pārņems pasauli un tā tālāk, bet tā nav.

Viņš ir diezgan asprātīgs, bet tai pašā laikā diezgan viduvējs. Un, ja cilvēks viņu nepieskata, viņš pats par sevi nespētu eksistēt un darīt ne labu, ne sliktu. Mākslīgo intelektu es pārāk augstu neliktu un teiktu, ka ilūzijas vārds ir pareizs."

"Pievienojos idejai, ka šobrīd mēs vairāk dzīvojam ilūzijā vai, angliski sakot, haipa fāzē, kur mākslīgā intelekta ienākšana rada mums cerības, ka beidzot varēsim kaut ko ilgi nerisinātu izglītībā atrisināt vai nodot kādas funkcijas šai mašīnai," papildina psihologs un pētnieks Edmunds Vanags. Viņš atgādina 20. gadsimta 60. gados īstenoto eksperimentu ar automatizētajām "jautājumu un atbilžu" mašīnām, kas darbojās ar perfokartēm. "Tas bija milzīgs vilnis, iekārtas bija gandrīz katrā Latvijas skolā, bet tas vilnis noplaka, jo nebija, kas sagatavo kvalitatīvu saturu. Otrs iemesls – mašīna nespēja aizvietot skolotāju. Un ilūzija, ka tiks atrisināts laika jautājums vai mūžīgais skolotāju trūkums, izrādījās nerisināma. Domāju, ka šobrīd mēs piedzīvojam kaut ko līdzīgu, tikai ar jau šķietami daudz gudrākām mašīnām," vērtē Vanags.

Vents Sīlis kā pasniedzējs oponē: "Mēs jau nespriežam, vai mākslīgais intelekts var sacensties ar skolotāju un būt labāks skolotājs nekā dzīvais. Bet mākslīgais intelekts jau kopš 2023. gada atrodas cilvēku viedierīcēs, un

izglītībā notikušās izmaiņas ir graujošas: esam pārgājuši atpakaļ uz mutiskajiem un rakstiskajiem eksāmeniem, jo testos studenti kā negudri izmanto mākslīgo intelektu."

"Tā vienmēr būs, ka pastaigāsim pa maldu ceļiem, tomēr mums pašiem vien būs jāvienojas un par to jāvienojas, ka mums ir jāmācās pašiem," uzskata Signe Pucena. "Ja kāds galīgi neklausās un viņam ir ērti iet šos īsceļus, tad viņam tie ir jāiziet. Bet būs sabiedrības daļa, kas tomēr atgriezīsies un gan lasīs, gan pētīs. Neesmu tik pesimistiska."

Taču jau šobrīd pirmie pētījumi, kādu gan vēl nav daudz, rāda, ka studenti, kas mācību procesā izmanto mākslīgā intelekta palīdzību, ir mazāk aktīvi, mazāk kritiski domājoši un vēlāk mazāk atceras no it kā apgūtā, norāda psihologs Edmunds Vanags:

"Citiem vārdiem sakot, rodas zināšanu ilūzija. Ja es zinu, ka manā telefonā ir kalendārs, kurā sarakstītas visas nākamo dienu lietas, es domāju, ka tā ir mana atmiņa. Bet patiesībā tas ir manas atmiņas mākslīgs paplašinātājs.

Tāpat arī augstskolā es varu nodzīvot visus trīs gadus ar ilūziju, ka daudz ko esmu mācījies pie foršiem pasniedzējiem, lai gan patiesībā manas zināšanas ir kaut kur failos un Silīcija [ielejas] platēs."

Raidījumā arī apspriežam, kā mākslīgā intelekta sistēmas mēģina integrēt izglītībā citviet pasaulē un kā tas izdodas; vai izglītība nākotnē atkal varētu kļūt par elitāru nelielas sabiedrības daļas pieredzi, kas balstīta meistaru un mācekļu sarunās, bet pārējiem paliks "maize un cirka izrādes"? 

"Es vispār domāju, ka lielā transformācija, kas pašlaik notiek, ir saistīta ar cilvēku sadalīšanos tajos "maizi un izrādes" cilvēkos, kuri faktiski nepratīs neko un kuru nodarbināmība vēl būs liels jautājums, un tad tajos, kuri būs ārkārtīgi smalki sevi kultivējuši un pieder pie tā saucamās gara aristokrātijas. Jautājumu apzināti radikalizēju, cerot uz interesantu opozīciju," raidījumā saka filozofs Vents Sīlis. 

Pilnu raidījuma ierakstu klausieties audio versijā!  

Raidījuma "Meistars Knehts" producente – Anda Buševica

***

Gunta Bārzdiņa un "Serdes" izstrādātie "ChatGPT" paplašinājumi jeb tēli

Suitu sieva Ručs

Bārtas saimniece Erna

Aizputes Kārlis

Gaujas plostnieks Mitrais

Jau sestdien, 21. februārī, Rīgas Kinostudijā risināsies Latvijas Sabiedriskā medija balvas "Kilograms kultūras" pasniegšanas ceremonija, kuru no pulksten 21.10 tiešraidē piedāvās gan Latvijas Televīzijas 1. kanāls, gan platforma REplay, gan portāls lsm.lv, gan Latvijas Radio 1, gan arī Latvijas Radio 3 "Klasika".

Gaidot svinīgo ceremoniju, jau šobrīd plašāk par to runājam ar teātra kritiķi un kultūras žurnālisti, Latvijas Televīzijas raidījumu redaktori un vadītāju, kā arī "Kilograms kultūras" ilggadējo žūrijas pārstāvi Henrietu Verhoustinsku.    

Henrieta Verhoustinska: Aizvadītā nedēļa man bija jo īpaši intensīva: bija ne tikai jāsagatavo nominantu teksti videoklipiem, bet arī jāapzvana visi nominanti, lai uzzinātu par viņu klātbūtni ceremonijā. Kopumā – ap divsimt cilvēku, ja skatāmies visas kategorijas kopumā, jo katrā nominētajā notikumā iesaistīta vesela komanda.

"Kilograms kultūras" žūrijā tu darbojies jau daudzus gadus. Vai šobrīd ir tāda sajūta, ka žūrija savu darbu ir lielā mērā padarījusi un var palūkoties, kāds tas bērniņš, kas jau sestdien tiks laists pasaulē, izskatās?

Tieši tāda ir sajūta, jo galu galā

balvai "Kilograms kultūras" ir tā specifika, ka žūrija ir tikai palaidējmehānisms – gala rezultātu no žūrijas piedāvājuma izšķir skatītāji, klausītāji, lasītāji, kuri balso par attiecīgo notikumu. 

Kategorijas vēl joprojām ir desmit: tā ir "Mūzika", "Kino", "Teātris", "Vizuālā māksla", "Literatūra", "Popkultūra",  "Starts",  "Mantojums", "Pārsteigums"  un "Notikums". Šajās kategorijās iekļuvuši ļoti daudzi kultūras notikumi, tomēr – kod kurā pirkstā gribi, visi sāp: daudz kas palicis arī aiz svītras.

Tieši tā. Ziemas, pavasara un rudens balsojumos, izvēloties piedāvājumu, par ko balsot, diezgan daudz notikumu paliek aiz svītras.

Žūrijā esam sadalījuši savas kompetences: ir žūrijas locekļi, kas vairāk lasa grāmatas un vairāk atbild par literatūru, es – vairāk par teātri, Daira Āboliņa – par kino, "Klasikas" kolēģes – par mūziku. "Pārsteigumu" un "Notikumu" gan apspriežam kopā. 

Vai tev ir ziņas, kāda bijusi balsotāju atsaucība iepriekšējos gados un kāda tā bijusi šogad?

Jā, man ir tādas ziņas, un salīdzināt varam. Fināla balsojumā piedalījās gandrīz 40 tūkstoši balsu, kas ir salīdzinoši liels balsojuma skaits.

Finālam vienmēr bijis visvairāk balsotāju: rekordists šai ziņā bijis 2023. gads, kad bija par pāris tūkstošiem balsu vairāk nekā šogad.

Tas jau arī saprotams: 2023. gads bija Dziesmu svētku gads. Arī šīgada ceremonija noteikti būs atraktīva un muzikāliem pārsteigumiem bagāta. Ko tajā varam sagaidīt?

Tāpat kā pagājušogad,

ceremoniju veido Latvijas Televīzijas režisore Zita Kaminska sadarbībā ar Jāni Skuteli, kurš šoreiz figurē kā scenārists. To, kas vadīs ceremoniju, skatītāji un klausītāji uzzinās tikai sestdienas vakarā – tas tiešām būs pārsteigums.

Taču Jāņa Skuteļa un Zitas Kaminskas sadarbība jau šobrīd ir garants kvalitātei. Mūzikas priekšnesumu sarakstā būs gan klasika, gan roka vēsture, gan popmūzika, gan arī pārsteigums no jaunajiem mūziķiem.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un krājuma nodaļas galvenā speciāliste, Mg.hist., Mg.theol. Anete Jenča; pārraides producente – Liene Jakovļeva

Vai zini, ka padomju gados evaņģēliski luteriskās baznīcas dzīve Latvijā izskatījās pavisam citādi, nekā to rāda arhīvi?

Turaidas muzejrezervātā pētniecības jautājums par padomju laiku baznīcās neradās nejauši, bet gan izrietēja no ārzemju tūristu intereses. Nokļūstot Turaidas baznīcā, kas ir viena no vecākajām koka  baznīcām Latvijā, viņi nereti jautā – kā šeit bija dzīvot laikā, kad ticība tika uzlūkota kā aizdomīga, un baznīca – kontrolēta? Tieši šie jautājumi pamudināja meklēt atbildes arhīvos un cilvēku atmiņās, un tā radās izstādes "Melni balts laiks" (2024) un "Mēs ticējām – mēs esam" (2025) par Siguldas novada luterāņu baznīcu stāvokli padomju laikā. Šobrīd top arī trešā izstāde, kuru plānots atklāt šī gada maijā.

Bet kā tad bija baznīcām un draudzēm izdzīvot padomju gados?

Pētot luterāņu baznīcu vēsturi padomju periodā, arhīvi bieži rāda tikai daļu no patiesības. Oficiālos dokumentos draudžu dzīve izskatās klusa, vienmuļa un pakļauta. Taču fotogrāfijas, atmiņas un vietējās liecības stāsta par pavisam citu realitāti.

Piemēram, Siguldā un Lēdurgā draudzes formāli pastāv visus padomju gadus. Tomēr dievkalpojumi bieži notiek tikai reizi mēnesī vai pat retāk. Iemesls nav ticīgo, bet gan mācītāju trūkums. Pēc kara daudzi garīdznieki bija emigrējuši vai izsūtīti, Teoloģijas fakultāte bija slēgta, un jaunu mācītāju sagatavošana tika stingri kontrolēta. Tāpēc viens mācītājs bieži apkalpo vairākas draudzes, braucot no vienas baznīcas uz otru. Tā, piemēram, Georgs Zālītis pēc Otrā pasaules kara apkalpoja trīs draudzes – Turaidu, Lēdurgu un Siguldu.

Mācītājiem ik ceturksni konsistorijai vajadzēja iesniegt oficiālu pārskatu par draudzes dzīvi – ienākumiem un tēriņiem, bet vēl jo vairāk par veikto kristību, iesvētību un laulību skaitu.

Un te rodas problēma. 1949. gada jūlijā Latvijas PSR Ministru Padome pielika punktu svarīgajam LELB darbības aspektam – iesvētībām – pieņemot lēmumu, ar kuru tika aizliegta turpmāka iesvētes mācības nodarbību organizēšana. Viļa Lāča parakstītajā lēmumā bija minēts, ka šīs nodarbības traucē parasto skolu mācību gaitu. Iesvētes mācības nodarbību aizliegšana nenozīmēja, ka aizliegta tiktu arī pati iesvēte kā reliģiska kulta rituāls, tomēr, ja nevar veikt mācības, tad, likumsakarīgi, ilgtermiņā tas nozīmēja draudzes locekļa skaita samazinājumu.

Oficiālajos gada pārskatos redzam, ka līdz ar 50. gadu otru pusi ir pavisam neliels kristību, iesvētību un laulību skaits, vai atzīmēts, ka šādas svētdarbības nav notikušas vispār. Taču Turaidas (un arī citu) draudžu fotogrāfijas un cilvēku liecības rāda ko citu –

piecdesmito gadu izskaņā un sešdesmitajos gados jaunieši joprojām tiek iesvētīti, notiek kristības un laulības, tostarp jaunais pāris nereti laulājas skaistos nacionālos tērpos.

Mācītāji norādīja mazākus skaitļus, lai izvairītos no pārbaudēm un sodiem. Tā veidojas plaisa starp arhīvu datiem un reālo baznīcas dzīvi.

Vienlaikus baznīca tiek pastāvīgi ierobežota. Garīgā darbība drīkst notikt tikai dievnamā vai kapsētā. Jebkura aktivitāte ārpus šīm robežām tiek uzskatīta par pārkāpumu.

Īpaši bīstami režīmam šķiet kapusvētki.

Krimuldas draudzes dokumentos jau 1962. un 1963. gadā parādās ieraksti par kapusvētku aizliegumiem un apcietinājuma draudiem mācītājam Voldemāram Aivaram par šo svētku noturēšanu. Līdzīgi gadījumi minēti arī Lēdurgā, kur kapusvētki tiek uzraudzīti un ierobežoti kā “nevēlama pulcēšanās”. Kapusvētki padomju varai nav tikai reliģisks notikums – tie pulcē daudz cilvēku, stiprina kopienu un uztur atmiņu, un tieši tas tiek uzskatīts par bīstamu.

Ļoti efektīvs spiediena instruments ir nodokļi, kas ar katru gadu tika likti arvien lielāki. Turaidā un Krimuldā 1963. gadā baznīcu ēku vērtība tiek paaugstināta četrpadsmit reizes vairāk nekā gadu iepriekš, līdz ar to pieaug nodokļi un zemes rente.

Draudzes lūdz atlaides, bet tās tiek atteiktas. Tajā pašā laikā baznīca tiek demolēta – izsisti logi, bojāts interjers. 1964. gadā Krimuldas draudze ir spiesta pieņemt lēmumu par darbības izbeigšanu, un pēc vietējās varas iniciatīvas baznīcas durvis tiek aizmūrētas. Arī Turaidā 1964. gada decembrī draudze sapulcējas uz pēdējo dievkalpojumu. Pēc draudzes slēgšanas dievnams nonāca Siguldas novadpētniecības muzeja (tagad Turaidas muzejrezervāts) pārziņā. Baznīca tika saglabāta kā arhitektūras piemineklis, bet tās reliģiskā funkcija tika uz vairākiem gadiem pārtraukta.

Līdzīgs liktenis piemeklē arī Allažus – 1949. gadā draudzi piespiež pamest baznīcu, kur tiek ierīkota ēdnīca, vēlāk noliktava. Dievnams tiek pārvērsts par utilitāru telpu, zaudējot savu sakrālo funkciju, līdzīgi kā tas notiek ar daudziem citiem dievnamiem visā Latvijā.

Padomju kontrole attiecas arī uz mācītājiem personīgi. Katru gadu viņiem jāiesniedz biogrāfiskie apraksti, kuros jānorāda izglītība, ģimenes stāvoklis, kontakti un pat tas, kāda literatūra viņiem patīk – vai tā ir padomju, vai reliģiska. Šie šķietami nevainīgie jautājumi kalpo kā lojalitātes pārbaude.

Un tomēr – baznīca izdzīvo.

Atmodas laikā situācija strauji mainās. Cilvēki sāk pulcēties ap baznīcām vēl pirms to oficiālas atjaunošanas. Krimuldas baznīca draudzei tiek atdota pilnīgā postā – bez logiem, ar bojātu jumtu, pamesta gadiem.

Bet cilvēki nāk talkās. Talkas kļūst par Atmodas simbolu – ne tikai sakopt dievnamu, bet atgūt pašcieņu un kopību.

Astoņdesmito gadu izskaņā Turaidas baznīcā un citviet notiek īpaši svētbrīži – Staļinisma upuru piemiņai, Latvijas neatkarības dienā. Dievkalpojumos parādās Latvijas karogs, skan dziesmas ar nacionālu zemtekstu – tas viss oficiāli nebija atļauts. Mācītāji piedalās publiskos svētbrīžos, un baznīca atkal kļūst par sabiedrības pulcēšanās vietu, lai gan oficiāli daudzas draudzes atjaunošanu piedzīvo vien 90. gadu sākumā.

Beigu beigās evaņģēliski luteriskā baznīca padomju gados izdzīvoja, jo tā nekad nepastāvēja tikai arhīvos – tā pastāvēja cilvēku sirdīs.

Šoreiz raidījums skatās Latvijas-Igaunijas pierobežas virzienā!

7. februārī Ainažu kultūras nama jauktais koris "Krasts" svinēja 100 gadu jubileju ar koncertu "Mūsu skaņas un stāsti", bet Latvijas Universitāte pūtēju orķestris (LUPO) ar koncertiem  21. februārī Valkas novada Kultūras centrā un 22. februārī Tartu Heino Ellera mūzikas skolā ieskandinās Igaunijas dzimšanas dienu.

Uz plašāku sarunu Latvijas Radio studijā Inta Pīrāga aicina kora "Krasts" diriģentu Reini Maurīti un kora ilggadējos dziedātājus: Anastasiju Celmu, Daigu Tomsoni, Unu Manguli, Ramonu Rebāni un Viesturu Reiziņu.

Tikām LUPO mēģinājumā Inta tiekas ar diriģentiem Jāni Puriņu un Māru Lemkenu, kā arī dalībniekiem Māru, Tīnu, Uvi un Tomu.

Jau šovakar no pulksten 18.30 "Klasika" pārraidīs Latvijas Sabiedriskā medija rīkotā konkursa "Latvijas jaunais virtuozs" finālu, kas noskaidros, kurš no sešiem finālistiem pārstāvēs Latviju starptautiskajā konkursā "Eirovīzijas jaunie mūziķi", kas 2026. gada 6. jūnijā notiks Erevānā, Armēnijā.

Dažas stundas pirms konkursa "Klasikā" uz sarunu aicinām Latvijas Televīzijas Kultūras raidījumu redakcijas vadītāju, EBU TV mūzikas ekspertu grupas vadītāju, muzikoloģi, kā arī Latvijas Sabiedriskā medija rīkotā konkursa "Latvijas jaunais virtuozs" žūrijas pārstāvi Ievu Rozentāli.

Atgādināsim, ka Latvijas Sabiedriskā medija (LSM) konkursa "Latvijas jaunais virtuozs" dalībnieku atlase un noklausīšanās notika 2026. gada 14. janvārī, kandidāti izpildīja divus klasiskās mūzikas skaņdarbus. Žūrija, ko veido klasiskās mūzikas eksperti un LSM pārstāvji, izvēlējās sešus izcilākos finālistus. Tie ir: Jeļena Jasjuļaneca, akordeons, Jelgavas Mūzikas vidusskolas 4. kursa audzēkne; Sonja Misiņa, sitaminstrumenti, mācījusies Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā un šobrīd turpina izglītību MIKC Ventspils mūzikas vidusskolā; Oskars Tamans, sitaminstrumenti, Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolas audzēknis; Kristiāns Gorbatko, čells, Jelgavas Mūzikas vidusskolas audzēknis; Antons Pizāns, akordeons, Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolas audzēknis; Pauls Stradiņš, sitaminstrumenti, Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskola audzēknis. Jaunie mūziķi finālā uzstāsies kopā ar kamerorķestri "Sinfonietta Rīga" diriģenta Normunda Šnē vadībā. 

Starptautiskais konkurss "Eirovīzijas jaunie mūziķi" Eiropas izcilākos jaunos mūziķus pulcē kopš 1982. gada. Tajā piedalās Eiropas valstu jaunie talanti vecumā no 12 līdz 21 gadam, uzstājoties ar solo priekšnesumiem kopā ar simfonisko orķestri. Konkursa laureāti iegūst starptautisku atpazīstamību un iespēju uzstāties nozīmīgos koncertos un festivālos, veidojot pirmos soļus profesionālajā karjerā. Iepriekšējais konkurss notika 2024. gadā Norvēģijas pilsētā Būdē, kas tobrīd bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, un tajā piedalījās 11 valstis.

Latvija konkursā startējusi piecas reizes – no 1994. līdz 2002. gadam, un labākais rezultāts sasniegts debijas gadā, kad pianiste Liene Circene izcīnīja 2. vietu.

Edgars Raginskis: Ieva, kādas izjūtas tev ir par to, ka pēc 24 gadu pārtraukuma atgriežamies starptautiskajā apritē?

Ieva Rozentāle: Esmu ļoti lepna un priecīga, jo tas ir arī tāds daudzu gadu darbs, ka tu visu laiku centies tikt atpakaļ šajā konkursā, taču ir dažnedažādi šķēršļi, sākot no budžeta un visādiem apstākļiem mūsu pašu vidē un beidzot ar to, ka EBU iekšienē arī visi procesi nav tik vienkārši: valstis par iespēju piedalīties šajā konkursā savstarpēji konkurē, tāpēc esmu ļoti, ļoti gandarīta, ka šobrīd atkal esam tā dalībnieki. Turklāt tas sakrīt ar brīdi, kad Latvijas Televīzija un Latvijas Radio ir apvienojušās, Eirovīzijas jauno mūziķu konkursā startējam jauna uzņēmuma statusā. Esmu priecīga, jo ceru, ka Latvijas jaunajiem talantiem, kuri mācās lauku skolās un pavada daudzas savas stundas pie sava mūzikas instrumenta, šis konkurss būs dzirksteļojošs notikums, kas rosinās un varbūt palīdzēs viņiem izvēlēties profesionāla mūziķa ceļu. 

Cik jauniešu kopumā startēja pusfinālā? Un no cik dažādām Latvijas vietām?

Sapratām, ka tādu ļoti lielu Vislatvijas konkursu sarīkot nevaram laika trūkuma dēļ,  jo tikai pagājušā gada nogalē saņēmām absolūtu apstiprinājumu no EBU, ka Latvija var startēt Armēnijā. Tikai tad sākām rīkoties, un process bija šaurāks. Uzrunājām mūzikas vidusskolu jeb koledžu vadītājus un lūdzām šo skolu pedagogiem izvirzīt divus labākos audzēkņus. Katra šīm mūzikas vidusskolām tad arī izvēlējās, plus vēl arī Mūzikas akadēmija, ņemot vērā, ka konkursā var piedalīties jaunieši līdz 21 gada vecumam. 

Vai vecuma amplitūda nav pārāk plaša?

Jā, arī man šķiet, ka tā ir mazliet par plašu, bet nu – tāda ir šī konkursa būtība. Varbūt par to varētu diskutēt EBU birojā. Kad sapratām, ka mūzikas vidusskolas tīri reģionāli ļoti labi noklāj Latviju, sajūta bija tāda, ka esam ieguvuši īstu Latvijas pārstāvniecību. Aicinājām Daugavpili, Rēzekni, Rīgu, Cēsis, Ventspili, Jūrmalu, Jelgavu un arī Liepāju. Piedalījās visas mūzikas vidusskolas, izņemot Rēzekni, kas tik ātri neatrada kandidātus. Šai sakarā saskāros ar to, ka mūzikas vidusskolām arī ir savas grūtības: Eirovīzijas konkursa norises laikā saplānoti citi konkursi, dažādi eksāmeni un citas nodarbes, tā kā nākamreiz viss būtu jārisina laicīgāk. Kopumā uz noklausīšanos Rīgā ieradās 16 audzēkņi. Izveidojām septiņu cilvēku žūriju, kurā bija dažādi mūziķi un arī Latvijas Sabiedriskā medija pārstāvji. Raudzījāmies arī, lai tiktu pārstāvēti dažādi mūzikas instrumenti, un tad kopā Latvijas Radio 1. studijā klausījāmies jaunos mūziķus.

Akadēmiskās mūzikas vidē tu esi ārkārtīgi pieredzējusi personība un esi bijusi lieciniece tam, kā uzplaukst mūsu jaunie talanti, kuri tagad ir atzīti pasaules līmeņa mākslinieki. Kāds, tavuprāt, ir jauniešu pašreizējais līmenis?

Jaunieši ir ļoti talantīgi – katrs nāk ar savu stilu un noskaņu; viņus klausīties un skatīties –tā bija bauda! Sapratu arī, ka jaunā paaudze nāk ar diezgan lielu pārliecību – atšķirībā no manas paaudzes. (Smejas.) Katram ir arī pārliecinoši argumenti, kāpēc jāpiedalās. Mēs arī aprunājāmies ar viņiem par to, ko viņi vēlas un kāpēc? Es teiktu tā: tehniski ne visi bija viennozīmīgi visaugstākajā līmenī, un tā ir neliela problēma, jo– ja mēs jaunos mūziķus sūtām uz lielu starptautisku konkursu, tehniskajam līmenim jābūt pašsaprotamam, par to mēs vispār nediskutējam: ir jāskrien pirkstiem, jābūt tonim, intonācijai – visam jābūt kārtībā. Tad mēs skatāmies, ko mākslinieks piedāvā no sevis: kāda ir viņa interpretācija konkrētajam skaņdarbam, cik viņš savā vecumā ir attīstījies, kā izprot mūziku, kāda ir viņa muzikalitāte un tamlīdzīgi. Līdz ar to – var būt brīnišķīgi, pārliecinoši jaunieši ar jauku toni, bet, ja viņiem nav tik labas tehniskās varēšanas, tad mēs tomēr baidāmies viņu virzīt uz priekšu. Konkursam izvēlējāmies stabilākos, labākos māksliniekus – kopskaitā sešus. Detalizēti likām punktus un tad summējām. 

Kādi bija kritēriji, kurus jūs vērtējāt?

Tie bija četri: toņa kultūra, tehniskā varēšana, mākslinieciskais sniegums un muzikalitāte, un ceturtais – sniegums uz skatuves, spēja komunicēt skatuviski, jo tas ir televīzijas konkurss. Ir saruna ar žūriju, un ir svarīgi, kā cilvēks reaģē, ko viņš par sevi var pastāstīt, kā viņš sevi izpauž. Šajā konkursā tas ir līdzvērtīgs punkts citiem.

Vairāk un plašāk – ierakstā. 

Šajā nedēļā iepazīstamies ar galeriju un kultūrbāru "Masa", kas jau dažus gadus iemājojis telpās pie Vērmanes dārza, Elizabetes ielā.

Tur aizvien vairāk un biežāk skan arī džezs - koncerti notiek piektdienu un sestdienu vakaros, bet no šī gada arī jaunums - džema sesijas otrdienu vakaros. Tiekamies ar galerijas un kultūrbāra "Masa" dibinātāju un vadītāju Kseniju Afanasjevu, kā arī ar vibrofonistu Ēriku Miezi, kas ir džema sesiju kurators.

Lai 14. februārī jeb Valentīna dienā runātu par mīlestību – grāmatu mīlestību, mīlestību grāmatās, erotisko literatūru, Valentīna dienu un vientulību –, Latvijas Radio 3 – Klasika raidījumā "Grāmatu stāsti" dzejnieks Roberts Vilsons studijā aicinājis savus  mīļākos dzejniekus un kolēģus: dzejnieku un digitālo humanitāro zinātņu pētnieku Haraldu Matuli, dzejnieci, literatūras žurnāla "Strāva" dibinātāju un redaktori Elvīru Blomu un dzejnieci, arī mākslinieci Loti Vilmu. Viņi ar mīlestību un tās blakusparādībām strādā profesionāli: lasot, rakstot, apspriežot un izdodot erotiskus tekstus vai rīkojot "Vientulības festivālu" pret vientulību, kas 14. februārī risinās K. K. fon Stricka villā. 

Roberts Vilsons: Vispirms parunāsim par grāmatām, kuras, sekojot mana kolēģa Henrika Eliasa Zēgnera iedibinātajai tradīcijai, esmu lūdzis jūs paņemt līdzi uz studiju. Harald, sāksim ar tevi!  

Haralds Matulis: Ļoti grūta izvēle. Likās – kuru ņemt? Un kāpēc vienu? (..) Šorīt nogāju gar grāmatplauktu un sapratu, ka man svarīga ir Krisas Krausas grāmata "Es mīlu Diku" (Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2022; no angļu valodas tulkojusi Agnese Krivade). Pirmkārt, tā ir lieliski uzrakstīta – lasot es sajūtu baudu.

Tā ir postmoderna grāmata šī vārda labajā nozīmē, kas uzrakstīta deviņdesmito gadu otrajā pusē. Tajā ir par sievieti, kura vajā vīrieti… Rakstniece šo apsēstību, kas reizēm šķiet inscenēta (sieviete nolēmusi iemīlēties vienā mākslas kritiķī) miksē ar  esejiskiem mākslas zinātnes fragmentiem epistulārā formā. Man tas ļoti patīk! Tāds skaists, dzirkstošs un erotisks darbs, kādu cilvēks var lieliski uzrakstīt un mums ir lieliska iespēja to izlasīt.

Man likās brīnišķīga tāda izlaušanās: sieviete nolemj, ka viņa mīlēs un iemīlēsies. Es vienkārši tik bieži neesmu bijis šādā pozīcijā – ka mani vajā, tāpēc man tas likās riktīgi jocīgs stāsts. (..)

Piekrītu Lotei – arī man uz beigām kļuva mazliet par vienmuļu. (..) Ir daudzas man mīļas grāmatas, kuras neizlasu līdz galam, jo šķiet, ka tas nav nepieciešams – taču tas nediskvalificē lielisko, kas tajās ir. Šeit tas Diks pārsvarā ir klāt neesošs. Bet brīžos, kad viņš parādās, tiek portretēts, ka viņš jūtas mazliet neomulīgi. Tad nu es tā kā identificējos ar viņu, jo sapratu, ka īstenībā es laikam nejustos labi, ja ar mani kaut ko tādu darītu… (Smejas.) 

Elvīra Bloma: Tas man atgādina Montu Kromu, kura mūža nogalē arī bija ļoti strukturēti iemīlējusies vienā konkrētā cilvēkā un viņu mazliet vajāja... (Smaida.)  

Lote Vilma: Man liekas interesanti, kā Diks ienāk sievietes dzīvē. Viņš to īsti negrib, bet kaut kādā ziņā tas tomēr notiek. No vienas puses – šķiet, ka apsēstība ar Diku kaut kādā ziņā nav stāsts par pašu Diku, bet gan to, ko viņš sievietei paver – jaunu pasauli, jaunas lietas, kuras viņa saista ar Diku, kurš savukārt ar viņu nevēlas nekādu sakaru. 

Elvīra Bloma: Un jautājums – ja Diks gribētu, vai sieviete turpinātu ar viņu tikties? Jo var jau būt, ka visa jēga ir pašā apsēstībā, nevis kopā būšanā… 

Mīlestība un apsēstība ir diezgan auglīgs virziens, domājot par grāmatām un literatūru. Elvīra, varbūt tev ir kas kontrastējošs? 

Elvīra Bloma: Ja reiz esam aizsākuši tēmu par mīlestības tumšo pusi, domāju, ka varētu to turpināt. Man ir divi varianti. Manā prātā un sirdī iekritusi J. T. LīRoja grāmata "Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu" ("Atēna", 2006; no angļu valodas tulkojis Kārlis Vērdiņš), kas ir ļoti labs! Grāmata izdota jau labi sen, un pat nezinu, kāpēc tā man ir tik nozīmīga. Tas ir mazliet citāds mīlestības stāsts – starp māti un bērnu. Par to, ka bērns jau nevērtē savus vecākus. Lai ko viņa māte darītu un lai cik slimi tas nebūtu, bērns vienalga viņu uzskatīs par labāko savā dzīvē! Tas droši vien sasaistās ar manis pašas pieredzi…  

Bet kopumā arī man mīlestība saistās ar grūtībām, jo uzreiz parādās aspekti, kas grūti risināmi. Piemēram, tās pašas varas attiecības, jo mīlestība un jo sevišķi seksualitāte tomēr asociējas ar varu:

ne tikai ar varu kā institūciju, kas kaut kādā veidā mēģina kontrolēt sievietes ķermeni un viņas reproduktīvās spējas, bet arī varu, kas valda divu cilvēku attiecībās.

Jo kādā brīdī top aktuāls jautājums, kurš kuram pakļaujas, kurš kuram piekāpjas, kurš vairāk dominē, un man tas vienmēr licies mazliet biedējošs aspekts, kas nomāc romantiskās sajūtas. Grāmatā tas lielā mērā ir stipri pārspīlēti – viss ir ļoti, ļoti dramatiski! Šīs grāmatas sakarā – man ļoti patika filma, ko uzņēma itāļu režisore Āzija Ardžento (Asia Argento), kuras tēvs savukārt ir itāļu šausmu filmu klasiķis. Toties Āzija pievēršas tām šausmām, kas saistītas ar cilvēka iekšējo pasauli, ar psiholoģisko, emocionālo vidi, un ļoti pamatīgi, pat diezgan pašdestruktīvi to pēta. Man ļoti, ļoti patīk šī filma ("The Heart Is Deceitful Above All  Things" (2004)), to esmu noskatījusies daudz reižu.  

Lote? 

Lote Vilma: Man līdzi paņemta Kārļa Vērdiņa dzejas grāmata "Ledlauži" ("Nordik", 2001), ko ņemu līdzi visur un arī pieminu visur. Kad to atklāju, man bija aptuveni piecpadsmit. Šis ir pirmizdevums, kas izdots 2001. gadā: gluži tāpat kā citas manas mīļās grāmatas, arī šis krājums jau jūk laukā. Tur ir daudz ar zīmuli atzīmētu vietu.

Šī ir grāmata, kas noteikti ietekmējusi to, kā es skatos uz dzeju, un kopumā atstājusi ļoti lielu iespaidu uz mani. Tā ir arī ļoti erotiska, turklāt homoerotiska grāmata. Es to lasīju vēlāk, nekā 2001. gadā, jo tobrīd tas droši vien nebūtu bijis adekvāti. 

Saprotu arī, ka tolaik nebija ierasts, ka šādas grāmatas iznāk, un erotika, kas tur parādās, ietērpta ļoti dažādos tēlos un metaforās. Man liekas, ka tajā ir kaut kāds "draivs". Šeit ir ļoti liela mīlestība ar visu erotiku, kas slēpjas zem tā ledus. 

Kas jums pašiem sakāms par mīlestību?  

Lote Vilma: Kad biju pusaudžu vecumā un jutos iemīlējusies, nesapratu – vai viņš ir tas īstais, vai tomēr nē? Prasīju vecmāmiņai – kā to var zināt? Biju apjukusi, jo nesapratu, ko tas nozīmē. Lai gan biju saskatījusies romantiskas filmas… Un vecmamma teica: kad būs īstais, tad tu zināsi – jo tas būs kā zibens! Tas mani samulsināja vēl vairāk.

Pēc daudziem gadiem sāku iet terapijā, un tā padarīja daudz skaidrāku skatu uz to, kā skatos uz romantiskām attiecībām, nevis mīlestību plašākā nozīmē. Šobrīd par mīlestību domāju kā par kaut ko diezgan sarežģītu: manuprāt, tā prasa apzinātību un daudzas sarunas; daudz godīguma un spēju paskatīties arī pašam uz sevi. Tas nav vienkārši, bet man tas šķiet pat skaistāk, nekā ja iesper zibens.  

Haralds Matulis: Nākot uz studiju, atcerējos, ka Daniilam Harmsam ir īss anekdotisks stāstiņš par jaunu vīrieti, kuram ir mīļākā un māte. Par mīļāko viņš visādi rūpējas, nopērk arī kažoku, bet māte tikmēr guļ caurstaigājamā istabā, saaukstējas un nomirst. Kad māte ir aizgājusi, vīrietis raud gaužas asaras un par mīļāko vairs neliekas ne zinis. Viņš saka: kāpēc mēs šīs divas lietas saucam vienā vārdā – par mīlestību? Man kaut kā ir līdzīgi.

Arī man šķiet, ka mīlestība ir tik liels vārds, ka labāk to nepieminēt. Un, ja ir jāizvēlas – mīlestība vai sava istaba, man labāk patīk sava istaba. Jo – tā mīlestība ienāk manā istabā, ir forši, bet.. pēc tam man vairs nav savas istabas! (Visi smejas.)

Lai gan saprotu, ka ilgtermiņā kaut kad jau tai mīlestībai vieta ir jāatrod.  

Elvīra Bloma: Man mīlestība ir eksistences vai prāta stāvoklis. Dvēseles stāvoklis. Savukārt romantiskā mīlestība vairāk asociējas ar apsēstību – vismaz cik man nācies ar to saskarties. Bet mīlestība kā tāda – tas tiešām vairāk ir esamības stāvoklis, uz ko vismaz teorētiski mēs visi mēģinām tiekties, lai mūsu rīcība balstītos nevis bailēs, bet mīlestībā.  

14. februārī Ventspils Livonijas ordeņa pilī notiks viduslaiku lasījumi par tēmu “Svētie un grēcīgie”, kuros piedalīsies vēsturnieks Armands Vijups, dabas zinātnieks un liturģijas vēstures pētnieks Andris Amoliņš, teologs Andris Priede un filozofs Ilmārs Šlāpins. Pils ātrijā notiks arī  viduslaiku sadzīves būšanas - varēs mērīt bruņas, iepazīties ar vairoga darināšanas gaitu un uzspēlēt īstas viduslaiku galda spēles. 

Andra Amoliņa tēma ir "Ventspils misāles fragments – senākais mūzikas pieraksts Latvijas teritorijā", par kuru vairāk uzzinām sarunā ar Orestu Silabriedi.

Kas ir Ventspils misāle, par kuras muzikālo daļu runāsiet?

Tās īstenībā ir tikai divas pergamenta lapas. Tajās bija iesiets Ventspils rātes dokumentu krājums, tāda kā zemesgrāmata. Piešūti klāt bija, kā mēs tagad teiktu, pašvaldības saistošie noteikumi - 16. gadsimts, 17. gadsimta sākums.

Tajā laikā jau bija iespiestās grāmatas, tāpēc bija izveidojusies pergamenta makulatūra - lapas no grāmatām, kuras vairs netika lietotas, izmantoja kā iesienamo materiālu.

Izrādās, tā ir bijusi diezgan plaši sastopama parādība Eiropā. Tagad ir pat vesela zinātnes nozare, kas pēta šādi saglābtus pergamentus.

Tātad tas ir nevis barbariski, bet ekonomiski?

Tas bija ekonomiski, jā. Tāds aprakstīts pergaments, sevišķi, ja tur vēl bija notis virsū, arī dekoratīvi izskatās, ja tas ir ārējais vāks. Divas šādas lapas bija, un Pēteris Vaickovskis man to attēlus atsūtīja. Uzreiz varēja pateikt - jā, tās ir divas secīgas lapas no viduslaiku misāles. Tad arī tapa projekts. Paldies Valsts kultūrkapitāla fondam, kas pētniecībai atvēlēja zināmus līdzekļus. Kaut kas par to tika izpētīts, un radās secinājums, sēžot ar lupu un ultravioletās gaismas lampu pie tām lapām, jo tās bija daudz cietušas, nosmērētas, ar pelējumu un bojātas, ka

tās, visticamāk, ir no misāles, kas bijusi vācu ordeņa liturģiskā grāmata. Ventspils ir vācu ordeņa pils uz visu Kurzemi, Kurzemes bīskapija bija inkorporēta vācu ordenī, tā kā viņi šo liturģiju tur lietoja.

Ar lielu intrigu varētu jautāt, vai šī misāle būtu vecāka par Rīgas misāli, ko Guntars Prānis ar kolēģiem plaši prezentēja?

Profesors, vēsturnieks Andris Levāns ir mēģinājis datēt. Viņam iznāk, ka šīs lapas pēc, es pieņemu, rakstības stila, varētu drīzāk būt 14. gadsimts. Salīdzinot ar vēl virkni dokumentu, kas ir kaut kādā veidā datēti, tas tā varētu būt. Par Rīgas misāli tad laikam ir vecāka.

Plašāk - audioierakstā.