Arnolda Skrides izveidots, kopš 1991. gada Rīgas Latviešu biedrības namā notiek sadarbībā ar Latvijas Bērnu fondu rīkotais konkurss Latvijas mūzikas skolu audzēkņiem "Talants Latvijai". Kopš 2018. gada konkursa mākslinieciskais vadītājs ir Normunds Dreģis. Trijās marta svētdienās turpināsies konkursa 34. sezonas 1. kārta un par to uzzinām sarunā ar Normundu Dreģi.

Viņš ieskicē konkursa vēsturi un akcentē tā tradīcijas, principus un noteikumus, stāsta par tā doto iespēju jaunajiem mūziķiem turpmākiem muzikāliem startiem. Sarunā - arī par mūzikas skolu atsaucību, žūriju un komandu, kas rūpējas, lai konkurss notiktu, par iepriekšējo konkursu radošo bilanci, par gaidāmo II kārtu un Finālu. Uzzinām arī par jauniešu simfonisko orķestru darbību, gaidāmo festivālu Kurzemē, par Normunda Dreģa paša vadīto Jāzepa Mediņa Mūzikas skolas orķestri "Armonico" un prieku darbā ar jauniešiem.

Normunds Dreģis: "Talants Latvijai" ir vissenākais konkurss Latvijas mūzikas skolu audzēkņiem. Šeit piedalās praktiski visu instrumentu specialitāšu audzēkņi, un tās ir apmēram 20 instrumentu spēles specialitātes.

Domāju, ka ļoti daudziem bērniem un jauniešiem šis konkurss ir pirmais impulss uz turpmāko izglītību un mūzikas aicinājumu, un, iespējams, viņi arī izvēlas mūziku kā savu nākamo profesiju.

Konkurss notiek Rīgas Latviešu biedrības namā, un tas tur ir arī dibināts. Tā ir ļoti laba iespēja jaunajiem talantiem uzstāties Rīgas Latviešu biedrības nama vēsturiskajās zālēs. Šīs sezonas pirmo kārtu mēs sākām jau 1. februārī, tā kā patlaban viss notiek pilnā sparā. Pavisam kopā piedalās bērni un jaunieši no 16 Latvijas mūzikas skolām.

8. martā uzstāsies Rīgas Juglas mūzikas skolas, Ķekavas mūzikas skolas un Jūrmalas mūzikas vidusskolas audzēkņi, pēc tam būs 22. marts un 29. marts. Vai variet uzburt to “ņigu ņegu”, kas šajās dienās notiek Rīgas Latviešu biedrības namā, jo šis konkurss ir arī koncerts?

Jā, tas tā ir bijis vēsturiski. Konkursa pirmā kārta notiek koncertu cikla formātā, kur katra skola uzstājas ar savu sagatavoto programmu un prezentē savus labākos audzēkņus.

Vienā koncertā parasti uzstājas divas vai trīs mūzikas skolas, katra prezentē 10 līdz 12 audzēkņus. Ir liela rosība, jaunie talanti gatavojas, cītīgi iesildās. Ir tiešām jauka atmosfēra konkursam.

Kas šim konkursam ir īpašs? Kādi ir noteikumi, gadu gaitā šie noteikumi vai prinipi papildinās? Tiek izdarīti secinājumi vai tas diezgan stabili notiek no reizes uz reizi?

Ir vērtības, kuras mēs saglabājam.

Tas ir konkursa mērķis - mēs veicinām un atbalstām Latvijas jaunos talantus, meklējam tos akadēmisko žanru mūzikā un dodam viņiem iespēju uzstāties un apliecināt savu talantu Rīgas Latviešu biedrības namā.

Mainīgais ir tas, ka tad, kad es pārņēmu šo konkursu, mēs runājām ar kolēģiem un žūrijas ekspertiem un secinājām, ka šim konkursam būtu vērtīgi, ka būtu arī fināla kārta. Iepriekš bija tikai divas kārtas - pirmā, kur uzstājas skolas atsevišķi, un otrā, kur uzstājās pa instrumentu grupām, un tad arī viņi tika vērtēti un apbalvoti. Tā kā konkurss aptver mūzikas skolas no visas Latvijas, spriedām, ka būtu vērtīgi, ja būtu arī fināla kārta. Jā, varbūt tas ir grūtāk un vajag vairāk sagatavoties, un arī tas periods ir garāks, bet domāju, ka tas ir ļoti vērtīgi. Finālā visiem ir viens obligātais latviešu komponista skaņdarbs.

1. martā Mazajā ģildē kamermūzikas programmu ar J. S. Baha, F. Šūberta, S. Franka, B. Bartoka, F. Lista un B. Bartoka darbiem atskaņos pianiste Aurēlija Šimkus un vijolnieks Dainis Medjaņiks, kurš dzīvo un strādā Vācijā, ir Osnabrūcker Symphonieorchester koncertmeistars.

Telefonsarunā ar Ingu Žilinsku uzzinām par pianista ceļu mūzikā no Jūrmalas mūzikas skolas līdz Hannoveres konservatorijai, par nozīmīgām uzvarām konkursos, toskait Grand Prix Starptautiskajā konkursā “Uzlecošās zvaigznes” Rīgā un Paganīni konkursā Dženovā, gaidāmo koncertu Rīgā, pirmo sadarbību ar Aurēliju Šimkus, ar kuru vienā laikā ritējušas mācību gaitas Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, un allaž prieku atgriezties Latvijā, kur pavadīti mūža pirmie 17 gadi. 

Stāsta komponists un kontrabasists Kristaps Pētersons; pārraides producente – Rūta Paula

Svētdien, 2001. gada 7. janvārī ap 18:30 (vai varbūt 19:00 – nav tik būtiski) līdz 11. septembrim bija tālu. "Mudhoney" [1] intensīvi gatavojās savam 12. janvāra koncertam "Great American Music Hall" Sanfrancisko, Deivs Grols [2] – savai dzimšanas dienas ballītei 14. janvārī, bet flautiste Ilona Meija izpildīja Johana Sebastiāna Baha [3] Badinēriju no orķestra svītas Nr. 2 siminorā, BWV 1067. Noslēgumam tuvojās X Senās mūzikas festivāls Valmierā. Esmu pārliecināts, ka Ilonas atskaņojums saucams par stindzinoši spožu, tomēr ēterā pulsēja sajūta, ka ar to būs bijis par maz.

Koncerta programma bija veidota ar orķestru numuriem sākumā un beigās, bet vidū mikromodelī – flauta un klavieres ar Badinēriju, ap kuru dažādu kameransambļu sniegumā bija savirknēti vēl vairāki citi izcilu komponistu darbi.

Kāds varētu kritizēt, ka šis Baha darbs liekams koncerta sākumā, jo tas, ko mēs mūsdienās saucam par svītu, 18. gs. saskaņā ar franču tradīciju tika dēvēts par uvertīru – reprezentablu svētku mūziku galma publikai ar sākuma punktēto 'staccato' ritmu kā pavadījumu karaļa ienākšanai telpā. Šī forma esot pārņemta no Žana Batista Lullī [4], kurš Luija XIV galmā to tika noslīpēt smailu jo smailu.

Nē. Valmierā bija republika.

Vēl kāds varētu teikt, ka vārds 'badinerie' franču valodā nozīmē izsmiešanu, ņirgāšanos un, kad tāda tiek atskaņota, labāk izpildīt precīzi pēc autora norādēm, t.i., orķestrāli – flauta, stīgas un čembalo. Jo šādā mikromodelī zūd tembrālā krāsainība un arī telpiski skanējuma avots ir krietni koncentrētāks.

Nē. Flautas un klavieru sniegumā daudz klārāk dzirdams, ka Baha mūzikas polifonijā visas balsis uzrakstītas kā personības arī tad, kad nav izvirzītas priekšplānā. "Liela krietnības nepieciešamība, ja vien jūs negribat izlikties to neredzam, ir uzlikta jums, jo jūs dzīvojat zem visuredzošā tiesneša acu skatiena," [5] – tā teicis Boēcijs [6].

Un vēl. Koncertā starp abiem orķestriem bija izveidota kameransambļu sekcija, sagrupēta ap ģeniālo Badinēriju – no formas viedokļa koncerts tātad simetrisks – orķestri kā divi pīlāri ar kamermūziku kā kodolu. Viss ir kārtībā ar šādu formu.

Turklāt – atšķirībā no šodienas – 2001. gadā latviešu orķestrantiem vajadzēja atgādināt Baha polifonijas kvalitāti, cik iespējams grafiski, jo tolaik viņus (t.i.,  latviešu orķestrantus) laikam uztrauca galvenokārt tas, lai mamma neuzzina, ka viņi pīpē.

2025. gada 26. decembrī plkst. 00:01 ekonomikas komentētājs un mediju producents Kristaps Pētersons portālā delfi.lv publicēja šādus vārdus: "Tikai izglītība – nekas cits – izvedīs mūs no miglas!" [7].

Es tas neesmu, kas to saka, bet man viņam nākas piekrist. Mazu migliņu tolaik radījām. Mēs smēķējām "Bond", "L&M", "Marlboro", "Camel" – ko nu kurš (un neklausījāmies, kā 2001. gada 7. janvārī ap 18:30 Ilona Meija spēlē Baha Badinēriju – mēs būtu nākuši varbūt, ja to spēlētu kāda ārzemju zvaigzne, bet tad ieeja koncertos būtu jāliek par maksu, nevis par brīvu, kā tas jau no pašiem pirmsākumiem 1991. gadā bija visos Senās mūzikas festivālos Valmierā; un tad tas būtu cits festivāls – tāds, kur spēlē ārzemju zvaigzne, kuras fonā mēs brauktu nopelnīt savu honorāru – tas nebūtu nekas slikts – taču šeit mēs braucām savā brīvajā laikā, spēlējām par brīvu un no sirds [8]).

Ilonas Meijas interpretācija [9] noteikti bija tērauda stiprumā, tomēr kaut kas pasaulē bija salūzis, un mēs to nedzirdējām. 2001. gada 7. janvārī pēkšņi līdz 11. septembrim nemaz vairs nebija tālu.

Mēs visi esam saistīti, dažkārt tādos veidos, kurus ar prātu grūti aptvert. Šķiet, Bahs savā mūzikā atklāj to stiprāk nekā citi, jo aptverošāk.

"Kad kādai balsij nav ko teikt, tai jāklusē," Bahs esot teicis. Šī Baha atziņa būtu bijusi tik noderīga Karlheincam Štokhauzenam [10], ja vien būtu to zinājis, kad viņš nosauca 11. septembra teroraktus ASV par dižāko jebkad eksistējušo mākslas darbu... Nevajag tā gvelzt, meistar, jo vārdu pa vārdam pasaule top.

"In dem Maße, als die Genüsse zunehmen, nimmt die Empfänglichkeit für sie ab; Das Gewohnte wird nicht mehr als Genuss empfunden." (Artūrs Šopenhauers) [11]

"Jo spēcīgākas baudas, jo vājāks jūtīgums. Tas, kas kļuvis ierasts, vairs nemodina baudu." [12]

Raksts sagatavots, izmantojot Oksfordas mūzikas vārdnīcas, portālu concertarchives.org un bachvereniging.nl, Valmieras integrētās bibliotēkas, Valmieras zonālā Valsts arhīva un Valmieras muzeja materiālus

[1] amerikāņu rokgrupa no Sietlas, izveidojusies 1988. g.

[2] Grohl, Dave (dzimis Varrenā 1969. g.) amerikāņu dziesminieks, tagadējais grupas "Foo Fighters" līderis un kādreizējais grupas "Nirvana" bundzinieks

[3] Bach, Johann Sebastian (dzimis Eizenahā 1685. g. – miris Leipcigā 1750. g.) vācu komponists un ērģelnieks

[4] Lully, Jean-Baptiste (Lulli, Giovanni Batista) (dzimis Florencē 1632. g. – miris Parīzē 1687. g.) itāļu izcelsmes komponists, ilgus gadus kalpojis Francijas karaļa galmā kā karaliskās ģimenes mūzikas meistars

[5] https://satori.lv/article/boecija-celas-grutibas

[6] Boethius, Anicius Manlius Torquatus Severinus (dzimis Romā ap 475. g. – miris Pāvijā ap 525. g.) romiešu filozofs un matemātiķis, kurš sarakstījis "De institutione musica" – traktātu par grieķu mūziku

[7] Kristaps Pētersons. "Tikai izglītība un nekas cits izvedīs mūs no miglas" (publikācija portālā "Delfi")

[8] Senās mūzikas festivālu Valmierā (vēlāk: Ziemas mūzikas festivāls) nesavtīgi organizēja Valmieras Mūzikas skolas direktors Aivars Cepītis – savā brīvajā laikā, bez maksas un no sirds. Ļoti nozīmīgu pienesumu šī festivāla īstenošanā sniedza pianiste Jautrīte Putniņa (dzimusi Palsmanes pagasta “Rūpnieku” mājās 1929. g. – mirusi Valmierā 2017. g.), katru gadu festivālam gatavojot vairākas koncertprogrammas gan solo, gan kameransambļiem – savā brīvajā laikā, bez maksas un no sirds. Un vēl – festivāls notika pateicoties daudzu Valmieras mūzikas skolas pedagogu ieguldītajam brīvprātīgajam darbam

[9] Ilona Meija spēlēja kopā ar Jautrīti Putniņu; Jautrīte muzicējot nekad neatkāpās no saviem pamatprincipiem – pamatīgas skaņdarba apguves – savā atmiņu grāmatā viņa raksta: "Galvenais kods – vibrēt, bet nevirzīties, apstāties un gaidīt laika un telpas izzušanu." Citāts no Putniņa J. "Saules mūzika", izd.: "Valters un Rapa", 412. lpp.: "Mana dzīve – viena vienīga šķēršļu trase"

[10] Stockhausen, Karlheinz (dzimis Modrātē 1928. g. – miris Kurtenē 2007. g.) vācu komponists

[11] Schopenhauer, Arthur (dzimis Gdaņskā 1788. g. – miris Frankfurtē 1860. g.) vācu filozofs; citāts no Šopenhauers A. "Parerga un paralipomena", 1851, I sējums, "Aforismi par dzīves gudrību", II: "Par to, kas cilvēkam pieder", §28 ("Parerga und Paralipomena", 1851, vol. I, "Aphorismen zur Lebenswisheit", II: "Von dem, was einer hat", §28)

[12] Ievas Ginteres tulkojums

26. februārī plkst. 19.00 koncertzālē “Ave Sol” izskanēs jaunākais koncertcikla “Kora laboratorija” koncerts, kurā pie profesionālā Rīgas kamerkora “Ave Sol” diriģenta pults jau atkal stāsies jaunie talanti – Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas (JVLMA) esošie un arī absolvējušie Andra Veismaņa klases studenti.

Tie būs Jānis Almanis-Palmbahs, Matīss Circenis, Kamila Siliņa, Andreass Johanness Teobalds (Andreas Johannes Theobald), Kristaps Solovjovs un Laura Ozoliņa.

Ar Kamilu Siliņu, Lauru Ozoliņu un Jāni Almani-Palmbahu jau šobrīd tiekamies "Klasikas" studijā!

Koncertā skanēs mazāk zināmas laikmetīgās kormūzikas pērles, latviešu tautasdziesmu apdares, skandināvu garīgās mūzikas lirika, kā arī jauno komponistu pirmatskaņojumi.

Jaundarbus īpaši šim koncertam raksta Andreass Johanness Teobalds no Ķelnes, kurš pats stāsies kora priekšā, lai diriģētu savu skaņdarbu “Scattered Pieces of Advice” un “Lūgšana” pirmatskaņojumus. Pirmatskaņojumu Latvijā piedzīvos arī Frederika Ginta Rutka kompozīcija “Rise, My Soul”, kas ieguva skatītāju simpātiju balvu 4. Eduardas Balsys starptautiskajā komponistu konkursā Viļņā, Lietuvā, kur tā piedzīvoja savu pirmatskaņojumu Rīgas kamerkora “Ave Sol” izpildījumā Matīsa Circeņa vadībā.

Tostarp tiks izpildīti arī Georga Pelēča, Artura Maskata, Svena Dāvida Sandstrēma un Henrika Gurecka skaņdarbi, kurus diriģēs Kamila Siliņa un Kristaps Solovjovs.

21. februāra vakarā Latvijas Sabiedriskā medija gada balvas kultūrā "Kilograms kultūras 2025" noslēguma ceremonijā kategorijā "Vizuālā māksla" balvu saņēma Ivetas Vecenānes gobelēnu un Latvijas novadu meistaru segu izstāde "Pļava". Par to, kas šai izstādei kopīgs ar grāmatu, uzzinām Liegas Piešiņas sarunā ar mākslinieci.

Liega Piešiņa: No vienas puses, grāmata "Iveta Vecenāne" ir katalogs. Bet ja apskata tavu daudzo tekstila darbu fotogrāfijas un izlasa tekstus, tad to negribas dēvēt tikai par katalogu. Kā tu pati nonāci pie idejas par šīs grāmatas tapšanu? Jo tā ir tava iecere un tava realizācija. 

Iveta Vecenāne: Pirms divdesmit gadiem Dizaina muzejā man bija izstāde "Sniegoga" kopā ar Aigaru Lenkēviču un Ēriku Mālderi. Tai beidzoties, mākslas zinātniece Anita Vanaga teica: Iveta, tev vajadzīgs katalogs, kamēr tev vēl ir piecdesmit gadi – kaut gan toreiz man bija četrdesmit –, nevis astoņdesmit. Sākām strādāt pie pirmās grāmatas: Anita bija gan sastādītāja, gan redaktore, un grāmatas nosaukums bija "Ziedēšanas paralēlisms". Šī pirmā grāmata man arī godam nokalpoja, veidojot manu mākslinieces karjeru, jo ļoti daudzajās izstādēs, kas man bijušas ārzemēs, bijis tā: atbrauc, parādi grāmatu, un visiem viss skaidrs. Pirmā grāmata man devusi arī ļoti daudzus saldus privātās dzīves mirkļus – tos esmu piedzīvojusi divdesmit gadu garumā. Bet šo gadu laikā man izveidojušās četras gobelēnu kolekcijas, un sapratu, ka arī tās ir jāsistematizē, lai nepazūd. Lai tās ir kā kolekcijas, nevis vienkārši kā kaut kur nomētātas lupatiņas. Mana draudzība gan ar mākslas zinātniekiem, gan muzeju darbiniekiem, kuri pieraduši domāt zinātniski, darīja savu: arī es sapratu, ka pienācis laiks jaunam sistematizētam materiālam. 

Izstādē "Pļava", kas notika Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, ir 16 darbi – nopietna kolekcija: arī to gribējās parādīt kā svarīgu punktu. Un arī manus jaunākos darbus. Un vēl trīs kolekcijas, kas nav izrādītas Latvijā. 

Vai var teikt, ka gandrīz viss, ko esi paveikusi, nu ir apkopots šajā grāmatā? 

Principā sakārtots ir viss. Šo pašu jautājumu man uzdeva meita. Paskaitījām – kādu divdesmit gobelēnu vēl nav. Man bijuši arī pasūtījuma darbi. Arī mani mazdēli uzdod jautājumu – vecmāmiņ, vai ar tavām dzijām pietiktu, lai aptītu tās apkārt zemeslodei? (Smejas.)

Kā tu pati domā – kurš ir vispopulārākais darbs, par kuru vari izstāstīt arī stāstu? 

Stāsts ir katram manam darbam. Laikam jau [mīļākais ir] tas, kas uz kataloga vāka – tās ir ugunspuķes, kas arī izstādē bija centrālais darbs – bez manas īpašas teikšanas tas bija izvietots arī uz izstādes "Pļava" plakāta. Un grāmatas mākslinieks Guntars Sietiņš izvēlējies šo darbu uzlikt uz vāka. Varbūt arī visi uzskata, ka tas ir man atbilstoši. Un stāsts ir ļoti vienkāršs: visi mani darbi dzimst no skaistiem ikdienas mirkļiem, un ugunspuķu gadījumā šis ikdienas mirklis ir tāds… Mana sāpe un pārdzīvojums ir, ka skaistā, krāšņā vasara iet uz galu un pēkšņi viss kļūst zaļš un apsūnējis. Un tikai ugunspuķes meža pamalēs uzmirdz, piesaista cilvēku acis un rada prieku. Fakts arī tāds, ka tās ugunspuķes ir netālu no mūsu lauku mājām, un tas mirklis, kad tu no rīta vari piecelties, naktskreklā aiziet līdz tām ugunspuķēm, kur aug arī avenes; ieēst avenes un tādā svētā mierā sākt rīta cēlienu. No otras puses – kā es arī ugunspuķes izjūtu – tajās ir sakrājies viss vasaras kaisles spēks. 

Grāmatas sastādītāja ir mākslas zinātniece Irēna Bužinska, kura ir ļoti pedantiska, un Irēnai bija jālauž mana būtība – jācenšas visu, visu precizēt. Viņa ir saredzējusi grāmatas uzbūvi – to, kādai tai jābūt, un no dziļiem slāņiem izcēlusi notikumus, kurus pati jau sen esmu aizmirsusi. Viņa ir uzminējusi un sapratusi, no kurienes un kāpēc nāk mani darbi, un kas tas ir par procesu. Par manu dzīvi un dzīves uztveri, un nozīmīgo posmu, ko pavadīju kopā ar rakstnieci Saulcerīti Viesi, kura veidojusi manu pasaules uzskatu. Un mūsu kopdzīvošana ar viņu vasarās: tur bija dzeja, literatūra, grāmatas, sarunas un ikdienas gaitas, maizes cepšana un dzīvošana laimē un harmonijā. Saulcerītes Vieses pasaules uzskats un rūpes par Latviju un Latvijas sakopšanu, un to, kādu mēs Latviju gribam redzēt; pateicoties viņai, iepazinos ar daudziem rakstniekiem.

Tavu izstāžu bibliogrāfija grāmatā ir ļoti precīza. Ko saki par Anitas Vanagas akcentiem?

Anita Vanaga vairāk akcentē Latgales posmu – kā viņa to redzējusi, un arī tos vārdus, ko viņa iemet iekšā – par mūžīgo laimi, caur dzeju… Anita devusi manu tālāko virzību uz sapratni, kas esmu es pati.

Viņa tavam praktiskajam darbam iedeva teorētisko pamatojumu?

Jā, un virzību nākotnē. Un Irēnai faktiski arī tas ir. 

Savulaik ļoti populāra bija grāmata "Vectētiņš Antontiņš un mēs". Tā jau arī ir tava grāmatu pieredze!

Jā, tā ir grāmatu pieredze, kas ir ļoti skaista, un atsauksmes par to mani ir ļoti uzmundrinājušas. Bet īstenībā es arī nevaru iedomāties, kā es varētu piedalīties savu mazdēlu audzināšanā, ja nebūtu šīs grāmatas! (Smejas.) Jo mēs to lasām! Tas ir kā ģimenes albums un kopīga pasmiešanās. Tas ir ļoti svarīgi – runāt un stāstīt stāstus par to, kas noticis ar vecvecākiem. 

Tik svarīgais dzimtas koks!

Jā, dzimtas koks, un "Antontiņš" mums bija topā. Katru vakaru man bija jāstāsta kāda pasaka par Antontiņu.

Savulaik apgāds "Zvaigzne ABC" izdeva Saulcerītes Vieses grāmatu "Dieviena. Novada eps". Šai grāmatai ir tavu darbu ilustrācijas. 

Ilustrācijas un arī vieni no maniem pirmajiem gobelēniem, kuri ļoti iekļaujas tekstā. Ar šo grāmatu dzīvoju un uzaugu; tie ir mani skaistās jaunības trauksmainie gadi, jaunības spēks, bērnu piedzimšana, dzīves process. Arī grāmatā ir visa dzīve, dzīves process un tās uztvere Saulītes izpratnē – un ļoti skaistā, cilvēcīgā pasniegumā. Bet es protu arī lielīties! (Smejas.) Ar Saulcerīti Viesi man nozīmīgākais piedzīvojums bija viņas skaistā grāmata "Aspazija". Viņa šo grāmatiņu rakstīja apmēram divdesmit gadus. Un gribu palielīties ar to, ka man bija tikai sešpadsmit, kad viņa man deva lasīt tās manuskriptu! Tas notika lauku mājās, bez elektrības. Mēnessgaismā lasīju šo manuskriptu. Un vispār turēt rokās manuskriptu un tas, ka tev to uztic – tā ir īsta dzīves laime.

Kas tekstilmāksliniekam ir manuskripts viņa darbā? 

Tās ir skices, kuras arī ir ļoti, ļoti vērtīgas. 

Stāsta Dzīvā muzeja "Senās Kuldīgas stāsts" gide Inga Spēkaine; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa

Hercoga Jēkaba valdīšanas laika beigās Kuldīgā sākās zviedru laiki. Jēkabs gan mēģināja zviedru iebrukums atrisināt diplomātiskā ceļā, bet tas neizdevās. Viņš pat tika saņemts gūstā un kopā ar ģimeni pusotru gadu turēts apcietinājumā.

Pamatīgajam haosam sekoja mēris, pēc tam bads. Kādreiz varenās Kuldīgas atdzimšana sākās vien 19. gadsimta vidū, kad pilsētā strauji attīstījās rūpniecība. Tika uzbūvēta Hiršmana adatu fabrika, Alekšupītes krastā – Goldberga ziepju fabrika, bet par lielāko fabriku pamazām kļuva "Vulkāns", kur ražoja sērkociņus. Tā kā Kuldīga tobrīd bija Krievijas impērijas sastāvā, tad saražotās preces ceļoja arī uz Krieviju.

Dziesmu svētku dzimšanas gadā – 1873. gadā – tika uzsākta ķieģeļu tilta būve pāri Ventai, un jau gadu vēlāk darbi bija pabeigti.  Tilta pamata balstiem izmantoja arī akmeņus no kādreizējās Zelta pils. Tobrīd 164 metrus garais tilts bija modernākais Eiropā un šobrīd tas joprojām ir trešais garākais ķieģeļu tilts Eiropā.

Pirmo reizi uz tilta bija iespējama divvirzienu kustība – uz tā bez pūlēm varēja samainīties pretimbraucošas karietes. Pirmā pasaules kara laikā Pārventas pusē uzspridzināja divus tilta posmus. Labošanas darbu laikā amatniekiem neizdevās izveidot precīzu ķieģeļu salikumu, tāpēc saspridzināto vietu salaboja ar dzelzsbetonu. Nelielās atšķirības joprojām ir saskatāmas.

Cara valdīšanas laikā neogotikas stila ēku logus un durvis ar vilcieniem veda no Krievijas galdniecībām un jau gatavas iebūvēja ēkās. Logi bija daudz zemākas kvalitātes nekā tie, kurus ražoja Latvijas amatnieki – viņi logus pielāgoja katrai ēkai individuāli.

Kuldīgas vecpilsētā joprojām var redzēt uz akmens pamatiem būvētas koka ēkas, kuras šobrīd ir Valsts nozīmes kultūras pieminekļi. Ēkas datētas ar 17., 18. gadsimtu, un nostāsti vēsta, ka šīm dzīvojamām mājām zviedru laikos pamati likti no izlaupītās Zelta pils akmeņiem. Amatnieku bez būvprojektiem būvētās mājas turas vēl šodien. Vēlākā posma namiem – adatu fabrikai, sinagogai un šī brīža Kuldīgas novada pašvaldības ēkai – jau ir saglabājušies ēkas plānojumi.

Atzīmējot Ukrainas tautas izturību kara apstākļos, Rīgas domes 2. stāva foajē līdz 20. martam apskatāma ukraiņu fotogrāfa un Ukrainas bruņoto spēku kapteiņa Georgija Suturina fotoizstāde "Kur sākas Dzīve?" ("Де починається Життя?").

Izstāde piedāvā neparastu dokumentālu ieskatu vienā no frontes karstākajiem punktiem, atklājot ikdienas situācijas, kurās, neskatoties uz kara nežēlību, saglabājas dabas vides skaistuma un cilvēcības klātbūtne.

Izstādes darbi tapuši 2024.–2025. gadā Harkivas apgabalā, Vovčanskas virzienā – vienā no intensīvākajiem frontes sektoriem. "Fotogrāfijas uzņemtas ekstrēmos apstākļos aktīvas karadarbības laikā, tomēr izstāde nav par karu, kur tiek sēta nāve; tā ir par apbrīnojamo dzīves spēju sākties no jauna arī tur, kur cilvēki cenšas visu iznīcināt," uzsver izstādes kurators – Ļvivas Fotomuzeja direktors Romāns Meteļskis.

Ļvivā dzīvojošā fotogrāfa un šobrīd pensionētā karavīra Georgija Suturina dzīvesstāsts ir viens no neticamākajiem mūsdienu Ukrainas pieredzes stāstiem. Laikā no 2018. līdz 2024. gadam Suturins tika uzskatīts par bezvēsts pazudušu, kamēr patiesībā viņš atradās Bangkokas migrācijas aizturēšanas centrā Taizemē, pilnīgā izolācijā no ārējās pasaules. Šajā laikā viņš vairākus gadus dzīvoja informācijas vakuumā un pat nebija informēts par 2022. gadā uzsākto Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. To, ka Suturins ir dzīvs, pasaule uzzināja nejauši. 2024. gada janvārī tajā pašā deportācijas centrā nonāca arī mūziķi no grupas "BI – 2". Mūziķi izraisīja informācijas vilni visā pasaulē, lai Suturinu atbrīvotu.

Pēc atbrīvošanas un atgriešanās Ukrainā 2024. gadā Suturins pievienojās Ukrainas bruņotajiem spēkiem, aktīvais dienests un dalība kaujas operācijās, tomēr ļāva viņam izpausties arī kā fotogrāfam – māksliniekiem. Izstādes fotogrāfijas atspoguļo šo dubulto Georgija lomu – viņa  pieredzi un arī fotogrāfa māksliniecisko skatījumu.

Izstādes kurators Latvijā ir Arnis Šablovskis, kurš sadarbojies ar Ļvivas Fotomuzeju un autoru ekspozīcijas veidošanā un izstādes norises nodrošināšanā Rīgā. Ar viņu plašākā sarunā tiekamies otrdienas "Pārmijās". 

Inga Saksone: Šī izstāde nav pirmā, kas saistīta ar Ukrainu un bijusi skatāma Latvijā.

Arnis Šablovskis: Bijušas jau četras vai piecas. Jo bijušas arī izstādes, kas no Latvijas ceļojušas uz Ukrainu. Esmu bijis tāds kā tilts uz abām pusēm.

Kādas bijušas iepriekšējās izstādes?

Arī iepriekšējās bija pārsteidzošas. Bija fotoizstāde "Nesalaužamie", kurā bija portretēti karavīri rehabilitācijas centrā: smagi ievainoti, bez rokām, bez kājām, bet no viņiem strāvoja enerģija un optimisms. Otra izstāde bija par dronu pilotu ikdienu. Viens no pilotiem bija safotografējis, kādi viņi ir ārpus kaujām – noguruši, bet pozitīvi; tādi, kuri iestājas par savu tēvzemi un gatavi vislielākajam upurim. Bet pašu pirmo izstādi, kas pirmajā kara gadā atceļoja uz Latviju, veidoju kopā ar savu draugu – fotogrāfu Kurtu Sauteru no Šveices. Bijām Bučā, Hostomeļā, Kijivas apkārtnē – sabildējām kara sekas.

Georgija Soturina izstādē redzami saullēkti un saulrieti, brīnišķīgas debesis; ir ziedi, ir ļoti skaisti dabas skati… Kur tas viss ir fotografēts?

Vovčanskā. Pilsētā, kura ir apmēram Tukuma lielumā, bet kura noslaucīta no zemes virsas – tās vairs nav.

Bet karavīrs, arī profesionālais fotogrāfs Georgijs Suturins mēģināja atrast veidu, kā cilvēciski izdzīvot. Atrast veidu, kā visā šajā asiņu, nāves un dubļu ikdienā atrast skaisto. Ar šīm fotogrāfijām viņš sevi glābj kā cilvēku.

Un arī mums, kuri, pat nebūdami Ukrainā, ir pārguruši no kara, viņš dod cerības pilienu, cerības pieskārienu, ka aiz kara un tā redzamajām šausmām ir kas tāds, ko cilvēki nevar iznīcināt. Aiz visas šīs nelietības ir kaut kas daudz, daudz lielāks – daba un skaistums ir pāri visam! Aiz visa tā ir tas, ko saucam par Radītāju. Ka cilvēks plosoties nevarēs iznīcināt visdziļāko, kas ir uz šīs planētas. Arī visdziļāko cilvēcību nē.

Fotogrāfam ir īpaša acs – ieraudzīt taurenīti uz automāta stobra, mazu vizbulīti uz izdangāta ceļa. Vai aiz tā visa ir svarīgi zināt stāstu, kāpēc ir tieši šis vientulīgais ceļš, kāpēc ir tieši šis kaķītis, bet tur – sunītis?

Līdz ar to, ka Lučanskā vairs nav iedzīvotāju, šie ir kaķīši un suņi, kuriem vairs nav saimnieka, bet kuri ir pieraduši pie cilvēciskās mīlestības. Tādēļ viņi meklē kontaktu ar karavīriem, bet vienlaikus viņi ir arī atbalsts karavīriem – lai cik tas arī nebūtu dīvaini...

Viena no izstādēm, kuru vedu uz Ukrainu, bija mana Šveices drauga Kurta Sautera izstāde par karu Dienvidslāvijā. Tā nebija tik estētiska – tur bija reālais karš. Un Kurts nevarēja saprast – kāpēc ukraiņiem vēl vajag karu? Bet Ļvivas Fotomuzeja direktors Romāns Meteļskis teica tā: šeit ir viena būtiska nianse. Dienvidslāvijā karš ir beidzies – tā jau ir vēsture. Mums tā ir vēsts, ka kari kādreiz tomēr beidzas…

Pēc autora iniciatīvas uz Ukrainu aizvedām Imanta Lancmaņa darba "Tev nebūs nokaut" kopijas. Viņš to ļoti vēlējās. Gleznas pabija gan Ļvivā, gan Rivnā.

Bet pats sākums bija neparasts – viegls un interesants. Tukumā ir mākslas studija "Krāsmatas", kurā reizi nedēļā satiekas biznesa lēdijas, malko vīnu un mācās gleznot. Kad sākās karš, viņas prasīja, ko viņas varētu darīt Ukrainas labā. Un viņas sāka gleznot Ukrainas atbalstam: viņas uzgleznoja ukraiņu sievietes spēku – tautas tērpos, simbolos. Kad to parādīju Romānam Meteļskim Ļvivā, viņš teica – gribu tās bildes šeit! Kopijas aizvedām uz Ukrainu. Tāds bija latviešu sievietes enerģētiskais atbalsts... Izstādei bija lieli panākumi, sevišķi pirmajā kara gadā, tā apceļoja ļoti daudzas vietas un beigās nokļuva Harkivā. Pat šajos apstākļos tur nav tikai nabadzīgi cilvēki – tur ir arī Rotari klubs, un šis gleznu kopijas tika pārdotas izsolē par labu tiem bērniem, kas zaudējuši vismaz vienu vai abus vecākus: tādu Harkivas apkārtnē vien ir kāds tūkstotis. Izstāžu atklāšanas reizēs vienmēr ir iespēja satikt ukraiņu ģimenes, kas pauž neizsakāmu pateicību Latvijai un Baltijas valstīm. Īstenībā mēs, Latvija, savas attieksmes ziņā esam lielvalsts. Mēs esam piemērs un iedvesma ukraiņiem. Protams, tas darbojas arī otrādi. Latvijā daudzi procesi notikuši loģiskāk – tas pats Pārdaugavas pieminekļa piemērs. Tāpēc, ka ukraiņi mūs ir iedvesmojuši.

Vai no mākslas žanriem foto māksla kara apstākļos ir pirmajā vietā?

Ļoti uzplaukusi ir rakstniecība. Laikam tā bija Māra Poļakova, kura pamatoja, kāpēc mums jālasa ukraiņu šībrīža darbi – tāpēc, ka caur šiem darbiem mēs pārtraucam baidīties. Ukraiņi dod mums modeļus, kā tikt ar sevi galā ekstrēmos apstākļos, un tas ir nepieciešams arī mūsu vidē.

Simboliskā līnija ļoti, ļoti uzplaukst. Katrs zina, ka viņam jādara tas, ko viņš var. (..) 

Kādā apaļā galda diskusijā Ukrainā es teicu:

pat ja es jums dabūšu visu pasaules naudu un visus pasaules ieročus, jūs neticēsiet – ar to nepietiks, lai apturētu karu. Ir vajadzīgs kaut kas cits, kas kaut vai piliena līmenī var mainīt sirds attieksmi Rietumeiropā – varbūt arī Amerikā. Mazā nobīde empātijas virzienā var šo visu apturēt.

Jo īstenībā Rietumeiropai resursu pietiek. Pietrūkst empātijas un attieksmes piliena; pietrūkst atvērtas vēlēšanās zināt, kas reāli ir noticis vai notiek joprojām. Ukrainā tūkstošiem dzīvokļu ir bez elektrības, bez siltuma. Mirst mazuļi, mirst veci cilvēki – vienkārši aukstuma dēļ. Ja mūsu reakcija kaut vai piliena līmenī būtu dziļāka, Rietumeiropa reaģētu adekvātāk. 

Māksla un arī šāda izstāde to var palīdzēt saprast labāk.

Domāju, ka jā. Jo tā fokusējas uz to, kas ir aiz visa šī murga. Ka tā nav norma, kas tagad notiek. Ka aiz tā visa ir daba ar savu skaistumu un Radītājs. Ka cilvēka dzīvei ir dziļāka jēga nekā nogalināt vai nīst. 

***

Saglabāt cilvēcību sevī arī tad, kad pasaule brūk…

Jau no dzimšanas gandrīz katrā reliģiskajā tradīcijā, lūgšanā cilvēkiem tiek ieaudzināta augstākā aizlieguma ideja: "Nedari pāri dzīvībai!" "Tev nebūs nokaut!" Tas ir mūsu cilvēciskuma pamats, likums, uz kuru balstās visa civilizētā pasaule. Tomēr karš neatzīst likumus, tas atnāk un liek cilvēkam saskarties ar neiespējamu izvēli. Kad ienaidnieks ir spēris savu kāju uz Tavas zemes, kad Tava māja, Tava ģimene un pat Tavas tautas tiesības pastāvēšana ir apdraudētas, Tu ņem rokās ieroci.

Tu kļūsti par aizstāvi. Tu dodies arī nogalināt, jo citādi nogalinās tos, kurus Tu mīli. Tomēr – pat ja šāviens ir taisnīgs, pat ja tas veikts dzīvības aizsardzības vārdā – tas joprojām ir šāviens uz citu cilvēku.

Tas noteikti ir karadarbības vissmagākais pārbaudījums. Tās nav nāves bailes, bet gan slogs par to, ka Tev ir jāšķērso svarīga morālā robeža. Daudziem karavīriem šis iekšējais ievainojums kļūst neizturams. Apziņa atsakās pieņemt slepkavas lomu, pat ja sirds zina, ka cita ceļa nebija. Šāds garīgās pretestības spēks var sadedzināt cilvēku no iekšpuses ātrāk nekā jebkura apšaude.

Un tad – tieši šajā brīdī, šajā "pelēkajā zonā" starp grēku un pienākumu, parādās kapelāns un viņa misija. Viņš nav vajadzīgs tāpēc, lai vienkārši skaitītu lūgšanas. Viņš vajadzīgs, lai palīdzētu karavīram izturēt šo morālo spiedienu. Kapelāns ir tas, kas paņem karavīru pie rokas tad, kad viņš jau atrodas izmisuma bezdibenī. Viņš palīdz saprast, ka aizsargāt savu tuvāko arī ir mīlestības apliecinājums un ka pat kaujas elles vidū var tomēr saglabāt savu dvēseli. Tā kapelāns kļūst par tiltu, kas ļauj cilvēkam nesalūzt zem savas sirdsapziņas smaguma un nepazaudēt sevi kara tumsā.

Man tuvs draugs – kapelāns Andrijs Duda bija tieši tāds cilvēks – kluss miera iemiesojums kara haosa epicentrā. Viņš aizgāja mūžībā pārāk agri, viņam bija tikai nedaudz pāri 40: sirds, kas bija laidusi caur sevi tik daudzu citu sāpes, vairs neizturēja – viņš nomira ar sirdstrieku, tomēr viņa reiz teiktie vārdi joprojām skan manī.

Tas bija jau 2014. un 2015. gadā, mūsu lielās nelaimes pašā sākumā. Tēvs Andrijs Duda kopā ar vēl vienu kapelānu, arī tēvu Andriju, tobrīd bija apmetušies karavīru teltī kauju priekšējās pozīcijās. Tobrīd tā bija viņu māja un viņu templis vienlaicīgi. Reiz nakts vidū debesīs sāka sprāgt krievu "Grad" tipa raķetes. Visa zeme drebēja no sprādzieniem, kas katru sekundi tik bīstami tuvojās. Otrs kapelāns bija dabiskā apjukuma un steigas pārņemts: jāsteidzas uz patvertni, jāglābjas! Viņš aicināja arī priesteri Dudu ātrāk doties prom, jo teltī jau elpoja nāve. Bet tēvs Duda gatavojās tā it kā apkārt nebūtu sprāgstošo raķešu kanonādes, bet gan kluss svētdienas rīts. Mierīgi, bez liekām kustībām, viņš ģērbās, gandrīz neievērojot otra kapelāna izmisuma kliedzienus un sprādzienus ārpusē.

Uz aso jautājumu, kāpēc gan viņš tik lēni savācas, tēvs Duda pacēla savas acis un sacīja vārdus, kas uz visiem laikiem iespiedās manā atmiņā: "Tēvs, nu, saglabājiet taču kaut mazumiņu ticības!" Kad viņi beidzot izgāja no telts, kanonāde pēkšņi mitējās. Apkārt bija izdedzis lauks, sagrautā tehnika un svaigi raķešu radītie krāteri. Šīs posta ainavas vidū stāvēja tikai viena vienīga vesela – viņu telts.

No tā laika, kad uzzināju par šo stāstu, vārdi "Nu, saglabājiet taču kaut mazumiņu ticības!" man ir kļuvuši par kaut pavisam īpašu… Tā nebija pašapziņa vai fatālisms. Tā bija tā klusā spēka izpausme, kas cilvēkam ļauj stāvēt taisni arī tad, kad viss visapkārt brūk. Tā bija ticība, kas izrādījās stiprāka par "Grad" raķešu dzelzi.

Nesen Ļvivas Fotomuzejā ieradās jauns pāris – jauniete un jauneklis. Sarunā atklājās, ka viņš ir no Kanādas. Viņam nav ukraiņu sakņu, un viņa ģimene nekā nav saistīta ar mūsu zemi, bet viņš ir šeit tāpēc, ka tā viņam lika viņa sirds. Viņš kļuva par dronu operatoru, karoja Doņeckas apgabalā, kur kādu dienu uzkāpa uz mīnas un zaudēja kāju. Tikai tad, kad viņš pārvietojās pa muzeja zāli, es pamanīju protēzi. Viņš tikko bija pabeidzis savu rehabilitācijas kursu Ļvivā un pēc dažām dienām viņam atkal bija jādodas uz fronti – jo tur taču ir viņa biedri…

Es sadabūju rožukroni – vienu no tiem, kurus mēs liekam klāt pakās, kuras mēs sūtām uz fronti un kas ir svētīts Medžugorjē – iedevu to viņam un teicu: "Es nezinu vai Jūs esat ticīgs cilvēks, bet vēlos Jums to uzdāvināt…" Viņš to paņēma, pateicās un atbildēja: "Tur, frontē, visi kļūst ticīgi. Kad nāve skatās tev tieši acīs – tev ir jātic! Nekas cits vienkārši neatliek!"

Tad es atcerējos arī tēvu Andriju Dudu. Viņa mierīgais: "Nu, saglabājiet taču kaut mazumiņu ticības!" un rožukronis Kanādas brīvprātīgā rokās savienojās ar kādu neredzamu pavedienu. Kapelāns ir vajadzīgs tieši tāpēc, lai cilvēks, stāvot bezdibeņa malā, neredzētu tajā tikai tukšumu. Lai brīdī, kad Tev ir vislielākais pārbaudījums – kad Tu esi spiests aizsargāt savu un savu līdzcilvēku dzīvību par cita dzīvības cenu – Tu nepaliktu viens pats ar savu sirdsapziņu.

Ticība karā – tas nav par reliģiskajiem rituāliem… Tas ir par spēju izturēt arī tad, kad zeme zūd zem kājām.

Tas ir par to Kanādas puisi, kas ir brīvprātīgi ieradies Ukrainā, ir karā zaudējis kāju un atkal atgriežas kara ellē, jo zina, par ko viņš iestājas un ko aizstāv... Tas ir par tēvu Andriju, kurš nesteidzās slēpties no "Grad" raķetēm, jo zināja, Kas notur Debesis virs viņa telts. Mēs visi šodien Ukrainā stāvam zem šīm liktenīgajām "Grad" raķetēm… Bet vienīgais, kas mūs padara neuzvaramus, ir tā pati mazā ticības sēkliņa, kas ļauj saglabāt cilvēcību pat tad, kad pasaule visapkārt brūk…

No ukraiņu valodas tulkojis Arnis Šablovskis

"Klasikā" uz sarunu aicinām Rīgas cirka vadītāju Māru Pāvulu, lai tuvāk uzzinātu par cirka apvienības "Hippana. Maleta" (Vācija) izrādi "Skrējēji" ("Runners"), kas 25. un 26. februārī pulksten 19 būs skatāma Rīgas cirka arēnā. 

Uz skatuves satiksies trīs mākslinieki: divi meistarīgi žonglieri – Alekss Alisons (Alex Allison) un Daniels Makels (Daniel Mackel) – un daudzpusīgais mūziķis Moisess Mass Garsija (Moisés Mas García). Divi skrejceliņi ir ne tikai scenogrāfisks, bet arī simbolisks spēles laukums – nosacījums, kurā abi žonglieri ir pakļauti kustības iepriekšnoteiktībai, mehāniskam ritmam, atkārtojuma neizbēgamībai un dzelžainiem fizikas likumiem, vienlaikus pārvaldot neskaitāmas lidojošas bumbiņas. Spāņu multiinstrumentālists Moises Mas Garsija (Moisés Mas García) rada ne tikai dzīvu skaņas ainavu, bet vienlaikus ir vēl viens groteski komiskas spriedzes avots. Tas rada starp visiem trim izpildītājiem pozitīvi uzlādētu gaisotni, un žonglēšana šajā darbā kļūst iespaidīgi horeogrāfiska un muzikāla.

"Skrējēji" ir spilgta, dinamiska un fiziska cirka izrāde, kas izceļ skriešanu kā aizrautīgu un koordinācijas ziņā unikālu pārvietošanās darbību, kas neatraujama no tādiem stāvokļiem cilvēkā kā stress, izdzīvošana, adrenalīns, vēlmes un bailes – neatkarīgi no tā, vai bēdz vai dzenies pēc. Šajā izrādē mākslinieki demonstrē, ka žonglēšana ir līdzīgs fenomens.

Izrāde radīta 2021. gadā un ieguvusi Vācijas "ZirkusON" balvu. Līdz šim tā izrādīta Vācijā, Nīderlandē, Spānijā, Lihtenšteinā, Īrijā, Beļģijā, Francijā, Polijā, Austrijā, Čehijā un Luksemburgā vairāk nekā 100 reižu.

"Hippana. Maleta" ir laikmetīgā cirka apvienība no Ķelnes, ko 2018. gadā dibinājuši īru cirka mākslinieks Alekss Alisons (Alex Allison) un vācu cirka mākslinieks Jonass Šifauers (Jonas Schiffauer), apvienojot Jonasa "Hippana Theatre" un Alekša "Maleta Company" radošo kolektīvu prakses. Abus māksliniekus vieno aizrautība ar žonglēšanu kā māksliniecisku valodu.

Idejas autori un režisori: Alex Allison, Jonas Schiffauer

Mākslinieki:

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kolekciju glabātāja Aija Zandersone; pārraides producente – Inta Zēgnere

Pirmā pasaules kara gados Jāzepa Grosvalda bezrūpīgajai Eiropas pleiboja dzīvei tika pielikts punkts. Dažādie likteņa līkloči Grosvaldu aizdeva uz latviešu strēlnieku rindām, vēlāk – galveno artilērijas pārvaldi Petrogradā, kopējo kara gadu noskaņojumu rezumējot ar šo rindu: “Apnikusi šī dzīve, apnicis karš, apnikusi revolūcija – vai liktenis nebūtu tik laipns drusku palīdzēt?”

Un liktenis palīdzēja. Pateicoties nejauši satiktam dienesta biedram, kurš devās uz apmācībām Francijā, un Jāzepa joka pēc izteiktajai vēlmei doties līdzi, viņam pavērās iespēja atkal nokļūt Eiropā. Francijā Grosvalds klausījās priekšlasījumus par tolaik karā lietotajām indīgajām gāzēm, piedalījās izmēģinājumos un ārpus tiem atkal centās pietuvoties savai pirmskara dzīvei. Kad mācības bija noslēgušās, viņš kopā ar biedriem nokļuva Londonā un bija skaidrs, ka atgriešanās revolūcijas plosītajā Krievijā nebija vēlama: “Mans nodoms te palikt un te kaut kur iestāties, esmu gatavs uz visu.” Grosvalds centās iestāties diplomātiskajā dienestā – dibināja kontaktus ar pareizajiem cilvēkiem, kādam izlūkdienesta darbiniekam tulkoja rakstus no avīzes “Līdums” par latviešu stāvokli un vēlmēm, taču bez skaidriem panākumiem. Angļu pavēlniecība Londonā palikušajiem krievu armijas virsniekiem lika izšķirties un kaut ko darīt, kā vienu no iespējām piedāvājot iestāties īpašā krievu kareivju nodaļā Mezopotāmijas frontē. Nedaudz pasvārstījies, bet labāku izeju nerazdams, Jāzeps Grosvalds pieņēma šo likteņa pavērsienu. Jau paredzot jauno iespaidu nozīmi, viņš iepirka krāsas un skiču grāmatiņas un pat ņēma bandžo stundas, kas palīdzētu tikt galā ar paredzamo garlaicību garajā kuģa ceļā. Saglabājis ticību “kā vienmēr, savai laimei, kas līdz šim vienmēr attaisnojusi visus lēmumus un soļus,” mākslinieks devās ceļā no Londonas uz Šerbūru Francijā, tad ar vilcienu cauri Francijas un Itālijas teritorijai līdz Taranto pilsētai Itālijas dienvidos, no kurienes ar tvaikoni pārcēlās uz Aleksandriju Ēģiptē. Tālākais ceļš veda uz Suecu un atkal tvaikonī pa Sarkano jūru, Indijas okeānu un Persijas līci.

“Zīmēju visu laiku. Tu vari iedomāties, kādas jaunas senzācijas,” tā jau pēc piedzīvotā rakstīja Jāzeps. Ir saglabājušās vairākas skiču burtnīcas un daudzi akvareļgleznojumi, kurus skatot dažkārt aizmirstas, ka šis nav bijis viss labi situēta mākslinieka eksotisks atpūtas brauciens, bet gan karagājiens Britu impērijas armijas sastāvā ar noteiktu fizisku un arī emocionālu nastu. Neiedziļinoties militārās vēstures lappusēs un skatienu vēršot Grosvalda Austrumu realitātes vērojumā un atstātajās piezīmēs, līdz ar Grosvalda ceļu cauri Persijai pavērās arī jauna nodaļa Grosvalda daiļradē. Piedzīvojuma rezultātā radās Latvijas mākslas vēsturē unikālās piezīmes “Persijas ainas”, kurās atklājas latviešu mākslinieka skatījums uz vietējo tautu un kopienu sadzīvi, tradīcijām un pieredzēto skarbo realitāti. Un vienlaikus tie parāda neslēptu interesi un Grosvalda vērotāja aci.

“Persijas ainas” iesākas, kad armijas korpuss bija nonācis mūsdienu Irākas un Irānas pierobežā, un noslēdzas Anzalī ostā, no kurienes tālākais ceļš veda uz Baku, kas bija šīs militārās misijas mērķis. Tās aptver gandrīz 900 km garu ceļu, kura lielākā daļa ieta kājām un ar kamieļu un ēzeļu palīdzību “šai zemē, kur dzelzceļa nepazīst.” No dzīvniekiem tieši kamieļi piesaistīja īpašu autora uzmanību: “Kādu dzīvnieka karikatūru gan daba izgudrojusi, radot šo ķēmīgo kupraino milzi ar strausa kaklu un pērtiķa galvu! Bet ar visu to acis, grotesko lūpu izteiksme un lepni atmestā galva bezkaunīgi atgādina cilvēku.”

Asā vērotāja acs pievērsās gan nepierastajām ainavām (“Peizāži – sarkanbrūni kalni ar drupām un zilas grēdas fonā, sakumā atgādina Spāniju, bet tad pavisam savādi, groteski un persiski, ļoti spici jeb ļoti apaļi kalni bez veģetācijas, tikai ar melniem punktiem, maziem viršu krūmiņiem.”) gan Austrumu pilsētu centrālajam elementam – tirgum (“Katras orienta pilsētas centrs ir bazārs, plašu, velvjainu gaiteņu labirints, kas dod patvērumu no saules un kur no abām pusēm smaiļarku nišās sarindotas pārdotavas un amatnieku darbnīcas. Dienas laikā šī tirgotāju pilsēta uzsūc visus iedzīvotājus – tur satiekas, apmeklē cits citu, kārto darījumus.”) Pierakstītos iespaidus papildina tik pat izteiksmīgi zīmējumi, kuros atklājas pilsētu ikdiena, vietējie iedzīvotāji, tējnīcas, ubagi un bada cietēji, tirgus interjeri un kalnainā ainava. Tās ir kopumā reālistiskas ainas, tomēr ne bez zināmas romantizētas eksotikas.

Vēlāk, jau atgriezies Eiropā, Grosvalds apkopoja Austrumu cikla zīmējumus un, ņemot talkā atmiņas, uzgleznoja trīs eļļas gleznas ar Austrumu motīviem. 1920. gada 28. janvārī Parīzē, Grand Palais zālē tika atklāta Neatkarīgo mākslinieku biedrības (Salon des Indépendant) izstāde, kur skatītāji varēja iepazīties ar šīm gleznām. Diemžēl, Jāzeps Grosvalds izstādes atklāšanā nepiedalījās. Vien dažas dienas vēlāk, 1920. gada 1. februārī spāņu gripas otrajā vilnī aprāvās jaunā mākslinieka dzīve.

No 28. februāra līdz 8. martam norisināsies sestais Starptautiskais dokumentālā kino festivāls "Artdocfest / Riga", kura laikā notiks arī daudzveidīgi kino industrijas pasākumi: publiskas diskusijas, dokumentālā kino simpozijs, projektu konkurss, sarunas ar filmu autoriem.

Ar festivāla producenti Vaivu Bauzi runājām par nosaukumu "Artdocfest", kas līdz ar festivāla direktoru Vitāliju Manski pārceļojies uz Rīgu no Maskavā atpazīstamā festivāla, taču Rīgas festviālam ir pavisam atšķirīga koncepcija - divas filmu konkursa skates, viena atvērta pasaules filmām, otrā - Baltijas jūras valstīm, izņemot Krieviju.

Runājām arī par divām jaunām latviešu filmām, kas pieteiktas konkursa skatē un ir visai atšķirīgas no līdz šim atpazīstamā latviešu dokumentālā kino, kā arī īpaši akcentējām festivāla tēmu un noslēgumu, kad līdz ar H. Franka kinokadriem, teātrī "Splendid Palace" koncertēs Gidons Krēmers, "Kremerata Baltica" un Andrejs Osokins, Krēmera īpaši atlasītā un veidotā programmā.