13. martā plkst. 19.00 VEF Kultūras pils Kamerzālē norisināsies teicējas Margaritas Šakinas dziesmu koncerts "Skaņu balseņu palaidu". Koncertā piedalīsies "Saucējas", "Grodi", "Upīte", "Burdons" un "Vilkači".

Pievēršoties Ziemeļlatgales mantojuma un tradīciju kopšanai šodien, attālinātā sarunā tiekamies ar nemateriālā kultūras mantojuma centra "Upīte" direktoru Andri Slišānu, bērnu folkloras kopas "Upīte" vadītāju Kati Slišāni un Ontona Slišāna Upītes kultūrvēstures muzeja vadītāju Ligitu Spridzāni.

Ar sarunas viesiem runājam par Margaritas Šakinas repertuāra nozīmi šodien, folkloras kopu iemīļotākajām dziesmām. Tāpat atskatāmies uz nesen notikušo muzikantu un dancotāju simpoziju, kā arī ieskicējam gaidāmos pavasara notikumus.

Pirms pavasaris pilnībā uzplaukst, rubrikā "Etnovēstu vārdene" ielūkojamies pelēkās krāsas nozīmē latviešu folklorā un tradicionālajā kultūrā, balstoties pētnieces Ieva Pīgozne pētījumā par pelēko krāsu tautasdziesmās un apģērbā. Uzzinām, kā pelēkais folklorā saistās gan ar ikdienas apģērbu, pelēkiem mēteļiem un aitām, gan arī ar simboliku – piemēram, precību gados esošiem puišiem.

Tiekamies ar Latvijas Kultūras koledžas direktori Diānu Čivli, lai runātu par koledžas astoņdesmitgadi, par to, kā šī mācību iestāde gadu gaitā ir mainījusies un pielāgojusies mūslaiku prasībām un kā veicies ar tās pievienošanos Latvijas Kultūras akadēmijai.

Ieva Zeidmane: Latvijas Kultūras akadēmijas Latvijas Kultūras koledža, tolaik gan ar citu nosaukumu, tika izveidota 1946. gadā. Tātad šis gads koledžai rit 80. jubilejas zīmē. Jūs to tā arī izjūtat?

Diāna Čivle: Jā, mēs tiešām to ļoti izjūtam! Kopš esam atgādinājuši par šo zīmīgo skaitli un par faktu, ka koledža kā viena no ilglaicīgākajām augstākās izglītības iestādēm šobrīd svin 80 gadu jubileju,

absolventi, kas beiguši vai nu Latvijas Kultūras koledžu, vai nu Latvijas Kultūras skolu, vai arī Latvijas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu – tās visas ir iestādes, kas saistās ar Latvijas Kultūras koledžu –, arvien vairāk ir ieinteresēti kaut kādā veidā dalīties atziņās par šiem laikiem.

Jo tie ir bijuši ļoti mainīgi, vētraini, savdabīgi laiki, kam koledža izgājusi cauri, un tieši tāpēc ne tikai koledžas vēsture, bet arī laiks, kurā tā ir mainījusies, transformējusies un attīstījusies, ir ļoti būtisks un interesants Latvijā kopumā.

Tātad šīs jubilejas kontekstā jūsu audzēkņi veikuši pētījumus un strukturējuši pieturpunktus?

Ne tikai audzēkņi! Esam ieguvuši finansējumu zinātniskam pētījumam, kurā tiek izpētīta un digitalizēta vēsture, kas līdz šim nav apkopota. Ar ļoti lielu interesi pētām, kādi dažādos laikposmos bijuši akcenti, kādas bijušas izglītības programmas, kādi vispār bijuši kultūras darbinieku jaunās audzes veidošanas principi.

Tā zināmā mērā ir arī mūsu kultūras jomas vēsture, kam šobrīd ejam cauri.

Mūslaiku kontekstā lūkojoties, atslēgas punkti ir trīs: 2002. gada 1. janvāris, kad tapa Latvijas Kultūras koledža – tieši ar šādu nosaukumu; tad nāk 2012. gada 1. janvāris, kad Latvijas Kultūras koledža kļuva par Latvijas Kultūras akadēmijas aģentūru, iegūstot pilno nosaukumu – Latvijas Kultūras akadēmijas Latvijas Kultūras koledža, savukārt 2025. gadā Latvijas Kultūras koledža ieguva jaunu statusu, kļūstot par Latvijas Kultūras akadēmijas struktūrvienību.

Patiesi, skatoties vēsturē, bija divas iestādes – Latvijas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikums un Kultūras skola, kas ir Kultūras koledžas institucionāli vēsturiskie priekšteči. Tā ir daļa no koledžas vēstures, jo, arī pētot dokumentus, institucionālā pāriešana no vienas iestādes uz otru bijusi diezgan pamatota. Tiešām varam uzskatīt, ka abas šīs iestādes – gan Kultūras un izglītības darbinieku tehnikums, gan Kultūras skola – pēc būtības jau bija Latvijas Kultūras koledža. 2002. gadā Kultūras koledža nonāca Kultūras ministrijas pārziņā un kļuva par augstākās izglītības iestādi, jo līdz tam apmācības vairāk bija orientētas uz tehnikuma līmeni – tur mācījās vidusskolēni.

Šobrīd Latvijas Kultūras koledža ir augstākās izglītības iestāde, un tieši pagājušais gads patiesībā ir jauns un būtisks solis tās tālākajā attīstībā, jo,

kļūstot par daļu no Latvijas Kultūras akadēmijas jeb ieejot Latvijas Kultūras akadēmijas ekosistēmā, Kultūras koledža, no vienas puses, saglabā savu seju, stilu un atmosfēru, kādā veidā mēs strādājam, bet no otras puses – esam kļuvuši par būtisku daļu no kultūras izglītības sistēmas augstākās izglītības līmenī.

Līdz ar to, ka Kultūras koledža ir Latvijas Kultūras akadēmijas akadēmiskā struktūrvienība, jauniešiem dodam iespēju apgūt pirmo īsā cikla augstākās izglītības līmeni.

Kāda ir Latvijas Kultūras koledžas seja?

Atšķirīgos laika posmos tā bijusi dažāda, tomēr

ir lietas, kuras nemainās. Nemainās dzīvelīgais radošums.

Nemainās tas, ka atšķirībā no akadēmiskas izglītības, Kultūras koledžas audzēkņi mācās praktiski, darba vidē: vai nu tas ir pasākumu producents vai tehniskais producents, bet viņš mācās tieši pasākuma laikā savu mentoru un pasniedzēju vadībā. Darba vidē integrētā izglītība jau no pirmā brīža paredz praktisku darbošanos kultūras jomā un atrašanos kultūras atmosfērā.

Radošums un radīšanas gēns šeit ir klātesošs jau no pirmā brīža, no pirmās dienas, ienākot Latvijas Kultūras koledžā.

Jo tie, kas šeit studē, jau mācību laikā sāk strādāt kultūras jomā – dažādās radošajās industrijas, paralēli gan apgūstot zināšanas, gan uzreiz tās jau praktiski pārbaudot reālā darbībā.

Pilnu interviju klausieties audioierakstā!

Kā palīdzēt dzirdēt, redzēt, saprast un nokļūt kultūras iestādē visiem, kam ir interese? Kādi piekļūstamības risinājumi šobrīd dažās no kultūrvietām jau īstenoti un cik loma loma tajos ir dizainam? Kas mudinātu šādus uzlabojumus ieviest plašāk? 

Par to raidījumā "Kāpēc dizains?", Ilzes Dobeles uzrunāti, diskutē Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas profesore Barbara Ābele, LR Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta direktores vietniece Agnese Rupenheite, dizainers, informācijas un vides piekļūstamības eksperts Rihards Funts un Liepājas koncertzāles "Lielais dzintars" mākslinieciskais vadītājs Orests Silabriedis. 

Pārraides producente – Inta Pīrāga.

Diskusija teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

Stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule; pārraides producente – Maruta Rubeze

18. gadsimtā šķiras kosmogrāfijas ceļi, ģeogrāfijai, kartogrāfijai un astronomijai veidojoties par atsevišķām zinātņu nozarēm. Strauji attīstās tirdzniecība – tā paātrina, piemēram, kanālu izbūvi un liek precizēt kartes.

"Globuss, bijušais dievišķās rokas iecelto monarhu īpašums, kļūst par tirgotāja un brokera  uzsvārča kabatas sastāvdaļu," atskatoties uz 18. gadsimtu, raksta Deniss Kosgrovs (Cosgrove, 1948–2008).

Aug izglītotais vidusslānis, globuss kļūst par mācību līdzekli un interjera sastāvdaļu arī katra turīgāka pilsoņa mājoklī. 

Aizraušanās ar ģeogrāfiju ir modes lieta: mācītāji un hercogi, augstdzimuši muižnieki un paputējušu zemnieku atvases zīmē kartes, darina globusus un aizrautīgi seko līdzi pasaules apceļotāju ekspedīcijām.

Globusu gatavošana ir arī bizness. Vajadzībai augot, aug arī piedāvājums. 

No Kurzemes amata brāļiem Gothards Frīdrihs Stenders (1714–1796) atšķiras ar asu prātu un plašu interešu loku. Kas gan pamudina viņu pievērsties ģeogrāfijai? Precīzas atbildes mums nav. 1759. gada vasarā Stenders atvadās no Kurzemes un kopā ar ģimeni izceļo uz Braunšveigas hercogisti. Tas, iespējams, notiek ar Jelgavas brīvmūrnieku atbalstu.

Pirmo globusu par saviem līdzekļiem Stenders pagatavo tieši Braunšveigas hercogam. Tas līdz mūsdienām nav saglabājies, bet vietējā avīzē 1759. gada novembrī parādās Stendera reklāmas raksts "Par zemes un debesu ložu pagatavošanu" vācu valodā. Un drīz vien viņš saņem piedāvājumu no paša Dānijas karaļa!

Visticamāk, arī tas notiek ar Kurzemes brīvmūrnieku atbalstu – Reņģes muižā dzimušais Johans Albrehts fon Korfs (Korff, 1697–1766), tobrīd Krievijas sūtnis Dānijā, ir ģeogrāfijas mīļotājs.

1761. gada rudenī Stenderu ģimene sāk saņemt regulāru finansējumu no karaliskās kases.

Stenders pagatavo vienkāršāku globusu Dānijas Karaliskajai bibliotēkai, bet 1764. gadā – skaistu, greznu un barokālu globusu Dānijas karalim Frederikam V (Frederik V, 1723–1766). Tie abi saglabājušies līdz mūsu dienām, ir digitalizēti un aplūkojami Dānijas Karaliskās bibliotēkas (Det Kongelige Bibliotek) katalogā.

Pēc pāris gadiem Stenders publicē brošūru ar sīkāku karaliskā globusa aprakstu, norādot iedvesmas avotus, kā arī sava darinājuma priekšrocības: "Globusa lode ir no izturīga papīra, ļoti ērti un viegli pārvietojama. Tai ir pārdomāta krāsu izvēle, ir ērti atšķirt ne tikai ūdeņus no zemes, saskatīt sarkanīgās valstu robežas, bet arī apzeltītās galvaspilsētas. Uz to iekļaujošās koka ripas ir kalendārs un uzdevumi ģeogrāfijas apguvei ar atrisinājumiem. Globusa parocīgais izmērs – nepilns metrs diametrā – ļauj to ērti aplūkot no visām pusēm. Un tas turklāt ir paša Stendera parakstīts."

Brošūru noslēdz fon Korfa apliecinājums: saturs saskan ar patiesību.

Panākumu spārnots, Stenders Kopenhāgenā savu turpmāko karjeru saista ar ģeogrāfijas instrumentu darbnīcas atvēršanu.

Par to ir saglabājies anonīmas personas vērtējums: "Viņš piedāvājas iekārtot globu fabriku mazākiem globiem, apmēram 1,5 pēdas diametrā. Es tiešām vēlētos, kaut mums būtu tāda fabrika šeit Kopenhāgenā un ka visus šos krāmus nevajadzētu ievest no svešuma, un ka katra skola būtu apgādāta ar pāris globiem, lai dotu jaunatnei nojautu par ģeogrāfijām un izplatījumu, ko viņi nevarētu gūt no kartēm, un kas būtu mazākais, kādēļ es pievienojos Stendera kunga projektam. [..] Bet būtu pārāk dārgi iekārtot šādu fabriku ar Stendera kunga palīdzību, kam bez paša vēl ir arī sieva un bērni. Ja viņa majestāte [karalis] vēlētos iekārtot globu fabriku, tad tas jādara lētākā veidā, nekā barojot kādu kurzemnieku."

No karaļa saņemtā alga ir izsīkusi, un ģimenei Dānija jāatstāj. Atpakaļceļā Stenders iesniedz iepriekšminēto brošūru Pēterburgas Zinātņu akadēmijai, tomēr arī tur atsaucību negūst. Globusu gatavošanas stāsts ir noslēdzies, un 1766. gadā Gotharda Frīdriha Stendera ģimene atgriežas Kurzemē.

9. martā Latvijas Kultūras akadēmijas Gara mājā (Miera ielā 58a) pasākuma cikla “Uzzini, ko nezini” ietvaros notiks seminārs “Kolektīvās dziedāšanas prakses: līdzīgais un atšķirīgais Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Dānijā”. Seminārs ir daļa no projekta “CRIES: Kolektīvā dziedāšana sociālo krīžu laikā: tās potenciāla izpēte Skandināvijā un Baltijā” un tajā pētnieki iepazīstinās ar projekta ieceri, pētījuma jautājumiem un starptautiskās sadarbības ietvaru.

Par to, kā un cik lielā mērā kolektīvā dziedāšana ietekmē kultūras izturētspēju un uzticēšanos sociālo krīžu periodos, saruna ar LKA profesori, pētnieci Rūtu Muktupāvelu.

Rūta Muktupāvela: Pirmais - tā sociālā vide, kur cilvēki apgūst kolektīvās dziedāšanas prasmes, bet tas, kas ir ļoti svarīgi arī šī projekta ietvaros -

kā domāt arī par tiem cilvēkiem, kas paši sevi pašcenzūras rezultātā izslēdz no dziedāšanas praksēm, varbūt kāds neuzmanīgs skolotāju vārds viņus ir izslēdzis? Kā šie cilvēki jūtas - piederīgi, nepiederīgi kolektīvās dziedāšanas telpai?

Mani ļoti sajūsmina un iepriecina arī spontāna dziedāšana, un tagad ir Tīnūžu Šķībais koris, kas, ļoti ceru, izvērsīsies par plašāku kustību. Es esmu strādājusi ar mazākiem bērniem, skolas vecāko klašu bērniem, un man jāsaka, ka faktiski nav tādu, kuri nevarētu dziedāt vismaz elementāras folkloras dziesmiņas. Dziedāt var visi, un tas paradoksālais ir, ka arī "rūcēji", kā viņus dēvē, ar laiku, padziedot mēnesi vai divus, spēj iekļauties un sinhronizēties. Tas kopīgais prieks, protams, ir neizmērojams, un man šķiet, ka tā ir ārkārtīgi liela vērtība. Protams, ir skatuve, ir profesionāla dziedāšana. Mums ir izcili kori, mēs esam koru kultūras superzeme, un par to liecina nemitīgi apbalvojumi. Visur, kur latvieši parādās, visi apbrīno mūsu koru dziedāšanas kultūru - kas ir, tas ir, bet tajā pašā laikā ir tik daudz cilvēku, kuri kaut kādu iemeslu dēļ paši sevi izslēdz no kolektīvas dziedāšanas.

Mums jādomā par tiem cilvēkiem un to, kādi ir tā iemesli, vai etniskā piederība vai sociāli demogrāfiskās problēmas, vai atstumtības riski - kas ir tas, kāpēc cilvēki nevēlas vai citu iemeslu dēļ nepiedalās kolektīvā dziedāšanas praksē?

Pētījuma nosaukumā var likt vairākus akcentus: vienu uz kolektīvo, bet otru uz sociālo krīžu virzību, un ir sajūta, ka tieši šobrīd, un arī senākā un nesenākā vēsturē skatoties, tas varētu būt ļoti aktuāli. Pirmais, kas nāk prātā manā vēsturiskajā pieredzē, ir barikādes, un tas ir viens no spilgtiem piemēriem, bet minat arī, piemēram, to, kā cilvēki dzied Ukrainas bumbu patvertnēs.

Jā. Pagājušajā vasarā Mālpilī festivālā Baltica bija pasākums “Dziesmas Ukrainai”, un tur piedalījās arī folkloras ansamblis no Ukrainas. Mēs intervējām dalībniekus, un viņi stāstīja, kā viņi dzied bunkuros. Pārsvarā viņi dzied tādas dziesmas, kas ir aktuālas viņiem kā ukraiņiem, bet viņi bieži vien dzied arī tādas dziesmas, kas ir pret ienaidnieku, arī izsmejošas dziesmas, kas viņiem dod iekšējo spēku, lai izturētu visu to sāpīgo un prātam neaptveramo situāciju. Ukraiņi tiek pārstāvēti arī šajā projektā - Klaipēdas universitātē ir viespētniece no Ukrainas, kas ir piesaistīta šim projektam, un arī citās Baltijas valstīs un Skandināvijā veidojas ukraiņu diasporas, un viņi tiek intervēti, tiek izzināta viņu pozīcija un pieredze gan šajā situācijā, gan vispār krīzēs.

Krīzes aspekts bez šaubām ir ļoti, ļoti svarīgs, un tieši Ukrainas pieredze kļuva par pamatu šī projekta tapšanai. 

Tagad pasaule paliek arvien trauslāka, un, ja Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs vēl pirms kādiem pieciem gadiem teica, ka 21. gadsimts ir krīžu gadsimts, tad tagad, man šķiet, neviens par to vairs nešaubās, jo tad vēl pat Ukrainas karš nebija sācies, bet faktiski tā tēze diemžēl kļūst arvien aktuālāka - mēs dzīvojam krīžu gadsimtā.

Stāsta dejas pētniece, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docente, Dr. art. Valda Vidzemniece; pārraides producente – Zane Prēdele.

20. gadsimta sākumā deja kļuva par nozīmīgu estētisko valodu modernā laikmeta centienu izpausmēs. Eiropā nostiprinājās jaunā ķermeņa kultūra un arvien lielāku popularitāti iemantojas ritmiskās, harmoniskās, estētiskās un mākslinieciskās vingrošanas skolas, kas par savu galveno mērķi izvirzīja ķermeņa fizisko un garīgo spēju attīstību, pašizziņu un pašizpausmi.

Uz šī fona sāka veidoties jaunas dejas koncepcijas, kas vēlāk ieguva apzīmējumu modernā deja.  Dejas mākslā tieši sievietes bija pirmās aktīvākās jaunu ceļu meklētājas un modernisma ideju realizētājas.

Visām pirmajām modernās dejas pārstāvēm mākslinieciskās aktivitātes nozīmēja, pirmkārt, pašapliecināšanās formu, uzdrīkstēšanos brīvi paust individuālos mākslinieciskos un dzīves principus, aktīvu iesaisti sociālajos procesos un, galu galā – cīņu par sieviešu līdztiesību.

20. gadsimta sākumā modernās dejas pionieres kļuva par jaunās sievietes tēla simbolu.

Mākslā, arī dejā vairs nebija svarīgas autoritātes, atsauces uz kādiem iepriekš zināmiem vēsturiskiem stiliem, tieši otrādi, autoritātes tika noliegtas, katrs mākslinieks meklēja savu, individuālu izteiksmes veidu un mākslinieciskos principus. Modernajā dejā tas izvērtās kā baleta, kas pirms tam bija vienīgais horeogrāfijas mākslas etalons, kanonu noliegums, atteikšanās no gadsimtiem veidojušās dejas tehnikas, metodikas un formas principiem. Pirmās modernistes klasiskā baleta tehniku un izvērstās kāju pozīcijas uzskatīja par nedabiskām un neglītām un iestājās par kustību brīvību.

Brīvība parādījās arī skatuves kostīmos – korsešu neiežņaugtie augumi bija tērpti brīvos, sengrieķu hitoniem līdzīgos tērpos, kājās vairs netika vilktas baleta kurpes, visbiežāk tās bija basas;

arī dejotāju mati bieži vien bija brīvi izlaisti pār pleciem, paspilgtinot dejas radīto tēlu un brīvo kustību dinamiku. Jaunās dejas pārstāves vienoja mērķu nopietnība, akadēmiskās mūzikas izmantojums, inovatīva pieeja dejas tehnikai, solo dejas forma un neatkarība no institūcijām.

Tomēr jāatzīmē, ka modernās dejas ietvaros iespējams aplūkot daudzveidīgas mākslinieciskās koncepcijas un stilistiskos risinājumus, kas laika gaitā ir būtiski mainījušies, iezīmējot atšķirīgus dejas žanra attīstības posmus.

Dejas vēstures kontekstā amerikāņu dejotāja Izidore Dankane* (Isadora Duncan) tiek minēta kā pirmā spilgtākā jaunās dejas pārstāve, modernās dejas pioniere un iedvesmotāja.

Gadsimta pirmajās desmitgadēs termins modernā deja vēl nebija nostiprinājies, biežāk lietotie termini bija plastiskā deja, brīvā deja, jaunā deja. 1913. gadā Izidore Dankane Parīzē nodibināja skolu, ko nosauca par plastiskās dejas skolu, tas veicināja termina izplatību. Jaunā deja Dankanes izpratnē radās, sajūtot, iedziļinoties, izprotot savu ķermeni, atraisot ķermeniskās izjūtas, viņas deja bija dvēseles pārdzīvojumu izpausme.

Daba, dabiskums, fizisko un garīgo spēku harmonija, dejas un mūzikas harmonija, izteiksmes līdzekļu minimums bija Izidoras Dankanes mākslu raksturojošie lielumi.

Viņu iedvesmoja antīkās Grieķijas māksla un kultūra, bet dzīves uzskatu un dejas filozofijas pamatkoncepcijas formulējumā liela nozīme bija filozofa Frīdriha Nīčes darbiem. Dejai netraucē valodas un kultūru robežas, tāpēc drīz vien Izidorai Dankanei radās daudz sekotāju.

Plastiskā deja pēc savas būtības ir ķermeņa kustību valoda, kas ir brīva, plastiska un neseko nekādiem vispārpieņemtiem kanoniem, estētiski tā saglabā viegluma, graciozitātes un sievišķā skaistuma ideālus.

Sajūtu impulsos radusies kustība kļūst par dvēseles pārdzīvojumu paudēju, un mūzika palīdz radīt vajadzīgo noskaņu un raksturu.

20. gadsimta sākumā stilu plurālisms kļuva par raksturīgu modernisma pazīmi. Dejā tas izpaudās ļoti spilgti – dankaniskais romantisms un dabiskums, eksotisko dejotāju krāšņais orientālisms, misticisms un jutekliskums, vācu izteiksmes dejas vizuālais askētisms un ekspresīvais izteiksmes veids un vēl daudzi citi stilistiskie virzieni, kurus iekrāsoja individuāls horeogrāfa rokraksts.

Vēlākajos modernās dejas posmos, ko spilgti raksturo vācu izteiksmes deja jeb "Ausdruckstanz", mainās dejas estētika un dejas formas, bet pamatprincips – deja kā ķermeņa kustību valoda – saglabājas. Liela nozīme tālākajā dejas žanra māksliniecisko koncepciju attīstībā ir amerikāņu modernās dejas horeogrāfiem, bet tas jau ir cits stāsts.

* zināma arī kā Aisedora Dunkane

Tulkotājas Silvijas Brices paveikto darbu sarakstā ir vairāk nekā 250 tulkotas grāmatas. Viņa atzīst, ka gadu gaitā mainījusies attieksme pret tulkotāja darba novērtējumu – tagad nereti tulkotāja vārds ir uzrādīts uz grāmatas vāka, kas Silviju Brici ļoti priecē.

Ir izdotas arī divas viņas pašas sarakstītās grāmatas – "Baigās piezīmes" un "Piktais sentiments", kas ļauj labāk iepazīt Silvijas uzskatus un dzīves veidu.

Uz sarunu par jaunākajiem tulkojumiem Silviju Brici aicinājusi Liega Piešiņa.

Silvija Brice: Es varētu ieminēties par pašu jaunāko iznākušo grāmatu, kas nupat parādījusies grāmatnīcās, un tā ir latviešiem jau pazīstamā angļu rakstnieka Deivida Nikolsa grāmata "Tu esi šeit", kas ir stāsts par diviem vientuļiem cilvēkiem, kuriem pāri četrdesmit.

Viņa ir redaktore, kura sēž savā dzīvoklītī un rediģē bezgalīgus tekstus, kas aizdod viņai dusmas vai, gluži otrādi, sajūsmina. Viņš ir ģeogrāfijas skolotājs.

Maz ticamais, sākumā pilnīgi neticamais romāns pamazām sāk attīstīties, dodoties garā pārgājienā kopā vēl ar dažiem citiem cilvēkiem pa Skotijas kalniem. Ja atceramies tādu grāmatu kā Harolda Fraja "Neparastais svētceļojums", tad arī šeit priekšplānā risinās galveno varoņu attiecību drāma vai komēdija, bet fonā ir Anglijas vai Skotijas daba.

Lasot grāmatu, lasītājs var justies kā skatoties filmu. Jo tēli ir tādi, kuri neatstāj vienaldzīgu. Tiem, kam ir ap četrdesmit, piecdesmit, sešdesmit un septiņdesmit, var saskatīt kaut ko no sevis. 

Liega Piešiņa: Vai nav tā, ka arvien biežāk grāmatās attēlotā vides burvība tiek iegūta tieši no dabas?

Droši vien. Spriežot pēc literatūras vai sociālajiem tīkliem, man šķiet gluži nepārprotami, ka aptuveni beidzamo divdesmit gadu laikā urbānais šarms ir diezgan pabalējis un cilvēki no jauna atklāj to, kas būtībā ir viņu saknes – un tā ir daba. 

Kā ir ar tēmu izvēli? Varētu taču likties, ka par visu jau ir uzrakstīts. Tomēr autori spēj apburt atkal un atkal. 

Varētu jau sacīt, ka viss šajā pasaulē jau ir redzēts vai izlasīts, bet tas īsti nav tiesa tādā ziņā, ka katra prizma jau ir citāda, katras acis ir citādas, katra iepriekšējā pieredze ir citāda un droši vien katrs vienā un tajā pašā grāmatā meklē kaut ko citu. Un tās labākās grāmatas ir tās, kurās katrs atrod kaut ko sev. 

Cik populārs ir Deivids Nikolss savā dzimtenē?

Viņš tiek uzskatīts par visai populāru – viņam ir savs plašs lasītāju loks. Par to nav ne mazāko šaubu.

Iznākot viņa grāmatai "Mēs" 2016. gadā Londonā, bija milzīgi reklāmas plakāti par to, ka šī grāmata ir iznākusi. Un, starp citu, viņa romāns "Viena diena" ir ekranizēts, un nav šaubu, ka arī šis romāns ir ļoti pateicīgs ekranizācijai.

Grāmata un filma jau savstarpēji viena otru popularizē.

Tas noteikti tā ir, taču nereti filma ir tāda, ka sabojā lasītāja iespaidu  par grāmatu un tad nākas atzīt, ka filma ir sliktāka par grāmatu. Diemžēl vairumā gadījumu tā arī ir, jo es teiktu, ka grāmatas autora un režisora mērķi tomēr ir atšķirīgi, tāpēc dažādi ir arī izteiksmes līdzekļi. 

Vai varam parunāt par tādu aspektu kā komercija? Reizēm šķiet, ka tēma ir laba, bet tā tomēr neaiziet. Kā ir šajā gadījumā?

Domāju, ka rakstnieks labi apzinājies, ka tēma varētu piesaistīt daudzus lasītājus, jo

romantisms, kas šeit parādās, apbur cilvēkus. Un pilnīgi pareizi! Tā ir vientulības tēma – tu vari dzīvot milzīgā lielpilsētas drūzmā un justies bezgala vientuļš. Tas nenozīmē, ka nevari būt vientuļš arī laukos, taču laukiem ir pievienotā vērtība, kura nepiemīt pilsētas mūriem. 

Kāpēc tādā veidā latviešu rakstnieki neraksta? Kas ir tas, kas tulkotajai literatūrai piešķir lielāku burvību? 

Par to man grūti spriest, jo neesmu izlasījusi gluži visu, ko raksta latviešu rakstnieki. Lielāka burvība? Tas varētu būt nosacīti. Šajā gadījumā tas slēpjas dabas skatos un tomēr arī nedaudz citādajos dzīves apstākļos, ar ko mēs sastopamies šī angļu rakstnieka grāmatā. Tur pievienojas interese par svešo. Savs ierastais, dzimtais, latviskais varbūt reizēm tiek novērtēts par zemu, jo viss taču ir tik pazīstams!

Ko tu tulko pašlaik? 

Ar lielu prieku gribētu teikt, ka drīz varētu iznākt Patrīcijas Haismitas romāns "Svešinieki vilcienā".

Patrīcijai Haismitai ir savs cienītāju loks. Ja ne citādi, daudziem  viņa būs pazīstama kā autore romāniem par talantīgo misteru Ripliju. Tur nu gan filma nav sabojājusi grāmatu! Bet darbs, kas pašlaik gaida izdošanu latviešu valodā, ir viņas debijas romāns "Svešinieki vilcienā", kas ekranizēts pat divreiz, un vienu reizi to paveicis Alfrēds Hičkoks.

Patrīcija Haismita izceļas ar savu dziļo psiholoģismu, pat ar tabu tēmām, ar savu ļoti īpatnējo veidu aprakstīt šķietamus vai īstus noziegumus un šķietamā vai īstā noziedznieka psiholoģiju – to, kas noved līdz sabiedrisko normu pārkāpumam. Lasītāju ziņā paliek jautājums, vai tas ir attaisnojami vai nav, un kurā pusē viņš ir.

Viņas romānu tēmas vienmēr ir tumšas: tāds ir ne tikai Riplijs un ne tikai latviski iznākušie "Dziļie ūdeņi", bet tādi katrā ziņā ir arī "Svešinieki vilcienā", kura iznākšanu, kā jau teicu, es ļoti gaidu, jo

Patrīcijai Haismitai katra rindiņa ir uzlādēta ar saturu un katra nianse ir svarīga. Tas viss lasītājam nav jāanalizē – viņš var tikai priecāties par to lielo gobelēnu, kuru tulkotājs pa diedziņam licis kopā savā valodā.

Tāpēc dažkārt tulkotājs redz vairāk nekā lasītājs. Tulkotāja uzdevums – lai gobelēns ir viens un tas pats un lai tajā nekas nav pazudis. Un Haismitas gadījumā – lai tas ir tikpat tumšs, tikpat valdzinošs un pārsteidzošs…

Stāsta dizaina pētniece Jeļena Solovjova; pārraides producente — Inga Saksone

Šo pieeju sauc par kraftivismu — no angļu valodas "craft" jeb amats un "activism" — aktīvisms.

Kraftivisms ir mūsdienu aktīvisma forma. Kustība, kas aicina savu politisko un sociālo nostāju paust ar adīšanas, izšūšanas, tamborēšanas un cita veida rokdarbu starpniecību, šādi piedāvājot alternatīvu tradicionālām protestu akcijām. Maigāku un klusāku nekā iespējams esam esam raduši, taču tāpēc ne mazāk iedarbīgu un provokatīvu. 

Kā kraftivisma manifestā norāda kustības domubiedri, roku darba rezultātam jākalpo par draudzīgu atgādinājumu, kas mudina cilvēkus aizdomāties.

Aktīviste un iniciatīvas "Craftivist Collective" dibinātāja Sāra Korbeta uzsver — ja mēs vēlamies taisnīgāku un iejūtīgāku pasauli, arī mūsu aktīvismam jāatbilst šīm vērtībām. Tam nevajadzētu būt uzbrūkošam vai pamācošam. Tam ir jābūt cieņpilnam.

Turklāt ne mazāk svarīgs ir pats radīšanas process. Tam ir terapeitiska nozīme. Lēnas un meditatīvas roku kustības palīdz autoram atbrīvoties no bezspēcības sajūtas un transformēt negatīvās emocijas radošā rezultātā. 

Jēdziens "craftivism" pirmo reizi izskanēja 2003. gadā ASV. Tā autore ir aktīviste, amatniece un rakstniece Betsy Greer. Viņa kraftivismu definē kā aktivitāti, kas sabiedrībai svarīgus jautājumus adresē ar rokdarbu un mākslas palīdzību.

Taču ideja par politiski pielādētiem rokdarbiem nav jauna. Sufrāžistes, sieviešu tiesību aktīvistes, jau 20. gadsimta sākumā ar lielu entuziasmu izšuva karogus un citus protestu atribūtus. Nesa tos ielās un ar to starpniecību iestājās par sieviešu tiesībām.

Rokdarbiem šajos protestos bija simboliska nozīme. Tie akcentēja, ka gadsimtiem ilgi nenovērtētais sieviešu roku darbs ir svarīgs. Gan tas, kas nodrošina mājinieku ērtību, gan tas, kas radīts radošai izpausmei.

Tā, piemēram, 1910. gadā māksliniece Anna Makbeta kopā ar savām studentēm izšuva karogu ar 80 sufrāžistu parakstiem — sievietēm, kuras izcieta cietumsodu un badastreiku. Karogs atsaucās uz senu tradīciju, kurā sievietes izšuva savus parakstus uz salvetēm kā pateicību namamātei par uzņemšanu.

Arī mūsdienās kraftivisms tiek izmantots, lai iestātos par dzimumu līdztiesību. Viens no atpazīstamākajiem simboliem ir rozā adītās cepures ar kaķa ausīm. 2017. gadā tūkstošiem sieviešu ar šīm pašu adītām cepurēm devās Sieviešu solidaritātes gājienā Vašingtonā.

Vienlaikus kraftivisms šodien nav tikai sieviešu nodarbe. Piemēram, Čīles vīriešu aktīvistu grupa "Hombres Tejedores" (Ombres Tehedores) rīko publiskas tamborēšanas un adīšanas akcijas, izaicinot priekšstatus par vīrišķību. 

Savukārt Lielbritānijā programmā "Fine Cell Work" ieslodzītie vīrieši mācās izšūšanu un sadarbībā ar māksliniekiem rada kvalitatīvus tekstila darbus, šādi arī rodot meditatīvu telpu pašrefleksijai.

Amatu aktīvisti dažādās pasaules malās kļūst arvien redzamāki. Viņi kritizē kapitālismu, vedina domāt par klimata pārmaiņām, iestājas par dzimumu līdztiesību un citām sev būtiskām vērtībām.

Protams, kāds varētu vaicāt — vai ar izšuvumu tiešām var mainīt pasauli? Kraftivisma atbalstītāji šī saistībā prātīgi norāda, ka pārmaiņas nereti sākas mazās, konsekventās darbībās.

Turklāt, līdzās jau minētajiem pozitīvajiem aspektiem, kraftivisms paplašina pašu aktīvisma telpu un ļauj tajā iesaistīties arī tiem, kuri citādi, iespējams, paliktu malā.  

Un labi, ka tā. Varbūt pasaule patiešām būs tikai ieguvēja, ja mēs visi paņemsim rokās adāmadatas un būsim viens pret otru vismaz nedaudz laipnāki.

Raidījuma "Ce*zūra" otrajā laidienā cenzūras pētnieks, filosofijas zinātņu doktors Edgars Raginskis sarunājas ar nekonformisko mākslinieku un Latvijas Mākslas akadēmijas asociēto profesoru Kristianu Brekti.

Sarunas centrā – vizuālās mākslas cenzūra 21. gadsimta Latvijas Republikā, taču Kristians pastāsta par savām attiecībām ar dažādām reliģiskajām konfesijām un latviešu tautas buramvārdiem, izsaka vērojumus par mūsu izglītības sistēmas specifiku, deklarē savu radošo manifestu un deklamē otrā pret sevi sāktā kriminālprocesa gaitā tapušo paskaidrojumu Valsts Policijas izmeklētājam. Sarunā pavīd arī Baruha Spinozas, Džemmas Skulmes un vairāku Kristiana mākslas nesapratēju vārdi, bet atelpas mirkļos skan Kristiana muzikālās apvienības "+K+M+B" mūzika.

5. martā pulksten 18 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (JVLMA) notiks JVLMA simfoniskā orķestra koncerts "Diriģē jaunie!", kurā solisti būs Gustavs Jākobsons (saksofons) un Olga Trubenko (klavieres), piedalīsies arī NMV Emīla Dārziņa mūzikas skolas audzēkņi, bet pie diriģenta pults stāsies JVLMA Diriģēšanas katedras studenti un maģistranti: Svjatoslavs Ustenko, Artūrs Švarcbahs, Artūrs Plaudis, Jurģis Rāts un Sintija Šteinkopfa.

Ar Sintiju Šteinkopfu, Svjatoslavu Ustenko un Artūru Plaudi plašākā sarunā jau šobrīd tiekamies "Klasikas" studijā! 

Koncerta programmā būs Fēliksa Mendelszona-Bartoldi simfoniskā uvertīra "Fingala ala" ("Hebrīdi"), Roberta Šūmaņa uvertīra "Manfrēds", Dariusa Mijo svīta "Skaramušs" saksofonam ar orķestri, kā arī Franča Lista Otrais koncerts klavierēm ar orķestri Lamažorā un simfoniskā poēma "Prelīdes".