Otrdienas rītā sazvanāmies ar komponistu un diriģentu, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas kompozīcijas katedras profesoru un arī Orķestra diriģēšanas katedras vadītāju Andri Vecumnieku, jo 4. martā plkst. 16.00 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Jaunajā kamerzālē tiks paziņots Pētera Plakida vokālās kamermūzikas balvas ieguvēja vārds.

Pētera Plakida kamermūzikas balva tika iedibināta 2018. gadā, godinot komponistu un izcilo kamermūziķi, un tradicionāli balvu pasniedz viņa dzimšanas dienā – 4. martā.

Šīs balvas iniciators ir tieši Andris Vecumnieks, kurš vēlējies ne tikai godināt Pēteri Plakidi dzimšanas dienā, bet arī aktualizēt vokālo kamermūziku.

"Šī ir jau devītā reize, kad notiek šāds pasākums – tas notika arī pandēmijas laikā: lai arī neklātienē, balva tika piešķirta un apsveikumi nosūtīti," atgādina Andris Vecumnieks. Viņš arī uzsver: "Manuprāt,

šie tiešām ir svētki, jo vēlreiz aktualizē to, cik lielā mērā Pēteris Plakidis bijis nepārspējams gan latviešu, gan arī pasaules mūzikas 20. gadsimta otrās puses kontekstā tieši vokālās kamermūzikas žanrā, kas pēc romantisma uzplūdiem kādu brīdi nešķita aktuāls, bet Pēteris Plakidis lieliski parādīja, ka šis žanrs ir dzīvotspējīgs.

Tā ir tāda kā komponista personiskā, intīmā dienasgrāmata, un arī šīs balvas nominanti un laureāti lieliski apliecina, ka viņi šo intīmo, personisko klātbūtni savā priekšnesumā spēj pasniegt un aiznest līdz klausītājiem.

Tāpēc balvas kandidāti tiek virzīti trijās jomās: pianisti vai koncertmeistari; dziedātāji, kuri kopj vokālās kamermūzikas lauciņu; un jaunie komponisti, "kuri atceras, ka bez elektroniskajām un simfoniskajām kompozīcijām ir arī vienkārši solodziesmas".

Balvai tiek nominēti studenti, kuri attiecīgajā gadā sevi parādījuši visradošāk, viskvalitatīvāk un daudzveidīgāk, bet laureāts tiek noteikts izlozes kārtībā. Kas būs šī gada laureāts, uzzināsim 4. martā!

Šogad nominanti ir dziedātāja Agneta Otaņķe, pianiste Jana Lucava un komponists Dāvis Vilks. Ar viņiem kopā uzstāsies arī dziedātāji Tīna Gelnere un Krišjānis Norvelis, pianisti Ērika Jākobsone un Juris Žvikovs. Programmā Pēteris Plakidis, Francis Šūberts, Dāvis Vilks un Gustavs Mālers.

Stāsta žurnālists un ceļotājs Ingus Bērziņš; pārraides producente – Rūta Paula

Bali ir vienīgā hinduistu apdzīvotā sala musulmaniskajā Indonēzijā. Starp citu, tas arī izskaidro, kāpēc Bali palēnām kļuvusi par pasaulē pazīstamu tūristu paradīzi.

Pirmkārt, Bali ir tāda kā "Indija ārpus Indijas": te jau kopš 20. gadsimta 30. gadiem mākslinieciski noskaņoti talanti – un arī dīkdieņi – brauca gūt eksotiskus iespaidus, vērojot hinduismu, tā teikt, darbībā – sadzīves rituālos un mākslā. Otrkārt, kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem, kad jau sākās masu tūrisma vilnis, liela nozīme ir arī alkohola un narkotiku pieejamībai, kas pārējā Indonēzijā saprotamā kārtā ir tuvu nullei.

Balinieši patiešām dzīvo no reliģiskās prakses pilnībā atkarīgu dzīvi. Ir skaidrs, ka grāmatveža kalendāru izveidot šajā salā nebūtu iespējams. Jebkurā dienā, jebkurā stundā ir ļoti reāla iespēja, ka darbinieks neieradīsies darbā, jo viņa ciematā sākusies kāda ceremonija.

Vidējais balinietis trešdaļu, ja ne pusi no gada darbdienām nepavada strādājot, bet piedaloties ceremonijās. Kāzas, bēres, īpaša diena, kas veltīta kādai vietējai dievībai, īpašas dienas vairākas reizes gadā, kas veltītas Višnu, Šivam, un vēl citi dažāda rakstura svētki.

Sešu nedēļu laikā, ko mūsu ģimene 2023. gada pavasarī pavadīja uz salas, mums sanāca piedalīties vismaz četrās ceremonijās, un vēl labu duci pavērot no malas.

Īpašākā pieredze bija tuvējā ciemata braminu ģimenes rīkotajai ceremonijai. Tā bija tik īpaša ceremonija, ka to, kā mums paskaidroja, pēdējo reizi bija sarīkojuši pirms 50 gadiem.

Pie priesteru jeb braminu kastas pieder tikai aptuveni 4% no vairāk nekā četriem miljoniem Bali iedzīvotāju. Visi ciemata ļaudis savācās augstās personas sētā un gandrīz katram bija atvēlēta sava loma – vai nu spēlēt kādu instrumentu vietējā gamelāna orķestrī, vai šmorēt, tai skaitā veidojot no cūkgaļas gabaliņiem un ziediem krāšņas milzīgas mozaīkas, kas novietotas altārī. Jaunietēm un jauniešiem jādejo, puišiem ar ieročiem rokās, tēlojot ainas no Rāmajānas. Vecākie un augstdzimušie vīri ar papīra leļļu palīdzību rāda fragmentus no hindu eposiem, pārejot no stāstījuma melodijā un atpakaļ.

Neviens tobrīd netirgo benzīnu, neiznēsā pastu, neatrodas tur, kur viņam normāli darba dienā būtu jābūt.

Kad izlēmām apmeklēt dižāko templi Bali – varenā salas lielākā vulkāna Aguna nogāzē esošo Besakihu jeb Visu tempļu māti, turpceļā iekļuvām sastrēgumā, jo… templī tieši tobrīd notika vairāku dienu ceremonija, uz kuru saradās dalībnieki no visas salas. Kad vakaros braucām ar motorolleriem mājup no vietējās pilsētas Ubudas centra, nācās šad tad nogriezties ceļmalā un palaist garām kādu no ceremonijām.

Bet tas viss nav nekas īpašs iepretim Ņepi. Svētkiem, kuros pār hinduismu pārākas izrādās salas vietējās mūžsenās mitoloģiskās tradīcijas.

Nedēļām ilgi skolēni, un citi entuziasti, sadalījušies grupās, veido savu ogo-ogo: papjēmašē briesmoņus, kurus Ņepi dienā nes parādē pa vietējās pilsētiņas ielām. Ogo-ogo ir lieli un smagi, katrai to būvētāju komandai nākas pasvīst – gan apmēram 10 nesējiem, kas uz bomīšiem nes smago konstrukciju, gan ar garām kārtīm pa priekšu un aizmugurē skraidošajiem elektrības vadu pacēlājiem, lai briesmonis aiz tiem neaizķertos.

Pēc tam ogo-ogo tiek ceremoniāli sadedzināti. Teorētiski tad nākamo gadu visādi dēmoni šo vietu vairs neapdraudēs. Ja vien… Ja vien tu pratīsies un visu nākamo dienu klusēsi. Jo ja tu ierunāsies, dēmons – tas nekas, ka sadedzināts – no džungļiem tomēr sadzirdēs, kur tie cilvēki dzīvo, un zinās, kā atrast ceļu atpakaļ.

Dienā pēc Ņepi klusēt un nepamest telpas ir tik svarīgi, ka tiek slēgta Denpasaras lidosta un dažs labs Bali eksotikas valdzinātais tūrists ar necilām priekšzināšanām var arī sabojāt savu ceļojumu.

Lai pieskatītu, vai neviens – tai skaitā ārzemnieki, kuru, kā zināms, Bali ir pa pilnam – nerunā, pa ciematu un pilsētu ielām no mājas uz māju staigā īpašās klusuma policijas patruļas, un sodi ir bargi.

"Bez patriotisma un vēlmes dzīvot nevis Rīgā, bet gan mazpilsētā, laukos, neviena no mums šeit nemaz nebūtu. Katram no mums ir svarīgi šeit būt, un tas nozīmē arī to, ka, dzīvojot uz vietas, mēs to sāpi, to problēmu redzam vislabāk – un tās atrisināšana mums patiešām rūp. Tas nav tāds – atbraucu, intervēju un aizbraucu: mēs šeit dzīvojam, un tas ir mūsu rokās, kā padarīt šo vietu labāku, stāstīt par lietām un būt tuvumā cilvēkiem," uzsver Latvijas Sabiedriskā medija Latgales redakcijas vadītāja Madara Bērtiņa. Ar viņu sarunājamies par Latgales studijas iecerēm, idejām, sapņiem un realitāti.

Atgādināsim, ka Latvijas Sabiedriskais medijs (LSM) ceturtdien, 26. februārī, atklāja pirmo reģionālo redakciju – LSM Latgales redakciju, iezīmējot būtisku soli LSM attīstībā un reģionālās klātbūtnes stiprināšanā visā Latvijā. Ar Latgales redakcijas izveidi LSM turpina pakāpenisku stratēģisko mērķu īstenošanu un organizācijas virzību uz vienotu, digitāli spēcīgu un multimediālu mediju, kas nodrošina kvalitatīvu un daudzveidīgu saturu dažādām sabiedrības grupām.

LSM Latgales redakcija veidos multimediālu saturu latviešu, tai skaitā latgaliešu, un krievu valodā, ņemot vērā reģiona informatīvās telpas specifiku, kā arī auditorijas mediju lietošanas paradumus, vienlaikus ievērojot vienotus profesionālos, ētikas un kvalitātes standartus.

Anete Ašmane-Vilsone: Kā aizritējušas pirmās darba dienas? Kā sācies darba cēliens?

Madara Bērtiņa: Darba cēliens mums sākās ātrāk – jau kopš 1. janvāra esam paplašinātā sastāvā Daugavpils studijā. Latgales redakciju veido gan līdzšinējā Rēzeknes studija, gan nu jau arī Daugavpils studija.

Esam pilnā LSM sastāvā – radio, televīzija un interneta portāls, arī sociālie mediji.

Raugoties fotogrāfijās no studijas atklāšanas, šķiet, ka jums, iespējams, ir vismodernākās telpas Latvijas Sabiedriskajā medijā!

Jā, no Rīgas kolēģiem, kas bijuši ciemos, esam saņēmuši arī šādu vērtējumu!

Atrodamies pašā Daugavpils centrā, Vienības ielā 18, kas ir blakus Daugavpils Universitātei un Vienības namam – viss mums ir tuvu, un arī mēs esam visiem tuvu. Mūsu telpas ir atvērtais birojs – viena liela telpa visiem, kurā kopā strādā gan redakcijas žurnālisti, gan video operatori, gan sociālo mediju cilvēki.

Ja notiek raidījuma ieraksti, arī tas ir vienā telpā. Lai atrisinātu skaņas problēmu, mums ir akustiskās grīdas un akustiskie paneļi pie griestiem. Visi strādājam vienuviet, un, ja nepieciešams, sapulci vai sazvanīšanos varam veikt klusuma kabīnē, kas ir līdzīga kā Rīgas kolēģiem.

(..) Kāds būs jūsu redakcijas darbs, kā viss noritēs un kur mēs to visu varēsim redzēt, klausīties un līdzi sekot?

Mūsu darba pamatā ir trīs lieli uzstādījumi. Pirmkārt, ikdienas ziņu saturs – aktualitātes no visas Latgales. Mēs bāzējamies Rēzeknē un Daugavpilī, bet lokācija ir ļoti ērta, lai nosegtu visu Latgales reģionu. (..) Ikdienā gatavojam ziņu saturu: primāri tie ir sociālie mediji un portāls lsm.lv, bet tāpat ir arī Latvijas Radio ziņu kanāli un Latvijas Televīzija.

Otra lielā sadaļa – pētniecība un analītika. Tas bija ļoti svarīgi – ienākot un paplašinoties Latgalē, paplašināt pētniecības lauku. 

Savukārt trešā sadaļa ir latgaliešu valoda, un līdztekus tam, kas jau bijis līdz šim – raidījums "Kolnasāta", radio raidījumi un lasījumi latgaliski –, būs paplašināts latgaliešu saturs. To varētu nosaukt par atsevišķu bloku, jo tas būs gan iknedēļas saturs latgaliski, gan arī atsevišķi projekti, kas stiprinātu un vairotu latgaliešu valodas klātbūtni.

Šķiet, ka par to, kāpēc tieši Latgalē izveidota pirmā Latvijas Sabiedriskā medija reģionālā studija, jautājumu nav…

Jā. Nav noslēpums, ka pierobežas reģions visvairāk ir pakļauts dezinformācijai, un

tieši Latgale robežojas pat ar divām agresorvalstīm – Krieviju un Baltkrieviju. Līdz ar to dezinformācija, agresorvalstu tuvums un arī etniskā, nacionālā un cilvēku sašķeltība liek vairāk domāt par to, ka tas ir svarīgi – sabiedriskajiem medijiem attīstīties un plānot vairāk darba tieši šajā reģionā.

Kādi ir jūsu sapņi par redakciju, skatoties uz tās darbu, plānojot to un veidojot – kādu ideju īstenošana vēl jums šķiet svarīga bez jau pieminētajiem blokiem? 

Tie ir konkrēti satura projekti, ar ko mēs strādāsim; arī īsi skaidrojoši video, kas pamatā ies sociālajos medijos, izskaidrojot dezinformāciju vai kādu politiķu izteiktus maldus; padziļinātas intervijas. Taču

kopumā gribētos, lai mēs Daugavpils iedzīvotājiem varētu pavēstīt, ka demokrātija, cilvēku iesaiste – tā visa ir arī viņu ikdiena; viņi var nākt, paust savas pārdomas, problēmas, un mēs iesaistīsimies, jo esam daļa no Daugavpils sabiedrības.

Kā veicies ar komandas veidošanu?

Kopumā esam aptuveni 15 cilvēki, sadalījums ir puse uz pusi Rēzeknē un Daugavpilī: divas trešdaļas ir žurnālisti un korespondenti, savukārt pārējie ir video operatori, skaņu inženieri, sociālo mediju cilvēki, turklāt simtprocentīgi visi – ar saknēm Latgalē! Pārstāvam visdažādākos novadus, sākot ar Balvu pusi, Preiļiem, Daugavpili, Krāslavu – mums tiešām pārstāvētas gandrīz visas pašvaldības. (..) 

Tas noteikti ir arī tāds Latgales patriotisms – nevis pārnākt uz Rīgas redakcijām, bet palikt savā novadā un ziņot no turienes.

Viennozīmīgi. Mēs arī savā starpā reizēm runājam – ka bez patriotisma un bez vēlmes dzīvot nevis Rīgā, bet gan mazpilsētā, laukos, neviena no mums šeit nemaz nebūtu.

Katram no mums ir svarīgi būt šeit, un tas nozīmē arī to, ka, dzīvojot uz vietas, mēs to sāpi, to problēmu redzam vislabāk – un tās atrisināšana mums patiešām rūp. Tas nav tāds – atbraucu, intervēju un aizbraucu: mēs šeit dzīvojam, un tas ir mūsu rokās, kā padarīt šo vietu labāku, stāstīt par lietām un būt tuvumā cilvēkiem.

Ja runājam par kultūras jomu un nozari, ceram sagaidīt ne tikai skaistās reportāžas par koncertiem un teātriem Latgalē, bet arī kultūrpolitisku un problēmjautājumu aktualizēšanu. Piemēram, par Latgales vēstniecību "Gors".

Protams! Arī vietējie cilvēki mums ir teikuši – ļoti iespējams, ka bez sabiedrības un mediju iesaistes gan "Gora", gan Rēzeknes novada kultūras kolektīvu vadītāju jautājumam būtu cits atrisinājums. Protams, būsim klāt gan priecīgos brīžos, gan tur, kur kaut kas nav tā, kā vajag.

Stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa

Krišjānis Ķergalvis (1856–1936) piedzima pie Jaunpils – trūcīgā kalpu ģimenē. Četrpadsmit gadu vecumā ar dažiem rubļiem kabatā viņš devās uz Rīgu. Līdzīgi daudziem citiem saviem vienaudžiem, viņš ar smagu darbu, nepārtrauktu mācīšanos un taupīgu dzīvi cerēja iekarot lielpilsētu. Tobrīd latviešu puikām jau bija vairāki spilgti piemēri, kuriem līdzināties – Jānis Baumanis, Kristaps Bergs, Kristaps Morbergs un citi sekmīgi uzņēmēji.

Krišjānis Ķergalvis iestājās Svētā Jāņa ģildē, lai apgūtu mūrnieka amatu. 19. gadsimta beigās viņš ieguva mūrnieku meistara titulu un izveidoja savu būvuzņēmumu. Turpmākajos divdesmit gados viņš uzbūvēja daudzas ievērojamas ēkas. To vidū bija Rīgas Hipotēku biedrības nams, kurā mūsdienās atrodas Ārlietu ministrija; Rīgas pilsētas otrais teātris, kuru mūsdienās pazīstam kā Latvijas Nacionālo teātri; Rīgas Biržas komitejas komercskola, kurā šobrīd mitinās Latvijas Mākslas akadēmija; tāpat Satiksmes ministrijas ēka; Bērnu slimnīca; Centrālcietums; Zasulauka dzelzceļa stacija; vairākas lielās Rīgas rūpnīcas, daudzstāvu dzīvojamie nami, Valmieras ģimnāzijas ēka, Dubultu un Ķemeru luterāņu baznīcas un daudzi citi objekti.

19. gadsimta nogalē Krišjānis Ķergalvis kopā ar citu latviešu būvuzņēmēju – Pēteri Radziņu – Kalnciema tuvumā izveidoja vienu no lielākajām ķieģeļu ražotnēm Latvijā. Ķieģeļu transportēšanai uz Rīgu tika iegādāts tvaikonis "Delfīns". Pēc dažiem gadiem Ķergalvis izveidoja arī savu kokapstrādes fabriku Rīgā, lai ražotu logus, durvis un parketu savām ēkām.

Pirms Pirmā pasaules kara sākuma Ķergalvja uzņēmumu un nekustamo īpašumu vērtība pārsniedza divus miljonus zelta rubļus, kas arī mūsdienās viņu ar desmitos miljonu eiro mērāmu kapitālu ierindotu Latvijas bagātāko cilvēku vidū.

Kara laikā Ķergalvis zaudēja savus uzņēmumus un lielu daļu no namiem. Taču līdz pat pēdējām mūža dienām viņš turpināja mācīt latviešu mūrnieku jauno paaudzi. Tāpat līdz pat Mūrnieku amata likvidēšanai viņš bija amata vecākais un noturēja sapulces savā dzīvoklī Krišjāņa Valdemāra ielā 33.

Līdzīgi daudziem citiem sava laika bagātajiem latviešiem, arī Krišjānis Ķergalvis bija dāsns mecenāts.

Viņš finansēja dažādus izglītības projektus, finansiāli atbalstīja talantīgus studentus un skolēnus; izveidoja strādnieku skolu un bērnudārzu Kalnciemā; bija vairāku ģimnāziju aizgādnis. Tāpat Krišjānis Ķergalvis bija viens no pirmajiem latviešu mākslinieku atbalstītājiem un mākslas kolekcionāriem. Viņam bija draudzīgas attiecības ar Vilhelmu Purvītim, Jani Rozentālu un Pēteri Kalvi.

Krišjānis Ķergalvis ievēroja tā laika nerakstīto likumu, kas pastāvēja latviešu vidū – ja tu tiec uz augšu, palīdzi tikt uz augšu arī saviem tautas brāļiem!

Šoreiz raidījumā iezīmējam Baltijas studentu dziesmu un deju svētku "Gaudeamus" aprises, kas gaidāmas šovasar Rīgā no 19. līdz 21. jūnijam; skan reportāža no "Lībiešu kormūzikas antoloģijas" atvēršanas svētkiem Latvijas Nacionālajā bibliotēkā 18. februārī un ciemojamies pie VEF Kultūras pils deju ansambļa "Rotaļa", kas 8. martā Ventspilī iegriezīs savu 80. dzimšanas dienas danci.

Baltijas studentu dziesmu un deju svētki "Gaudeamus" šovasar Rīgā atzīmēs pastāvēšanas 70. gadskārtu, un par godu tai pulcēs ap pieciem tūkstošiem dalībnieku: tie būs 66 kori, 44 deju kolektīvi un 9 pūtēji orķestri no visām trijām Baltijas valstīm. Programma, kuras tēma saistīta ar Bezgalību, akcentēs studentu radošumu un tradīciju nozīmi. Tās idejas autors ir režisors Juris Jonelis.

Diriģenta Edgara Vītola pārziņā būs gan svētku atklāšanas koncerts Latvijas Universitātes Lielajā aulā 19. jūnijā, gan Garīgās mūzikas koncerts Doma baznīcā 20. jūnijā, un, protams, arī Lielkoncerta programma Brīvības laukumā 21. jūnijā.

Studentu svētkos "Gaudeamus" par deju programmu atbildīga ir Dagmāra Bārbale, jo Dailes teātrī 19. jūnijā notiks īpašs dejām veltīts koncerts, savukārt pūtēju orķestri uzstāsies Vērmanes dārzā 20. jūnijā: Māris Martinsons koordinē programmu starp Latvijas, Igaunijas un Lietuvas studentu pūtēju orķestriem. Kaut skaitliski šī nav lielākā nozare, atbildības svars gana nopietns.

Visi pasākumi būs bez maksas, savukārt koncertiem iekštelpās būs nepieciešamas bezmaksas ieejas kartes. Rīkotāji par karšu saņemšanu sola informēt atsevišķi.

***

18.februārī Latvijas Nacionālās bibliotēkas ātrijā notika jauna izdevuma – "Lībiešu kormūzikas antoloģijas" – atvēršana, kurā piedalījās Salaspils jauktais koris ar lībiešu kultūru sirdī – "Lōja", Rīgas jauktais koris "Muklājs" un Saulkrastu koris "Anima". Antoloģija esot pēdējo 13 gadu darba rezultāts, tajā apzinātas vairāk nekā 100 – gan tautas, gan oriģināldziesmas. Grāmatā aplūkota gan kormūzikas vēsture, gan iekļauti nošu materiāli un informācija par komponistiem un teksta autoriem, kā arī fakti par vispārējās attīstības un problemātikas tendencēm. Šis esot tikai sākums un iecerēti vēl vismaz četri sējumi.

Sižetā par izdevuma tapšanu stāsta diriģents un Līvu savienības vadītājs Ģirts Gailītis, dzirdam arī diriģenta Jāņa Kokina, kordziedātāju Aivas Kanepones, Kristīnes Smilgas, Emīla Giluča-Lāča un Kristapa Solovjova, komponistes Agnetas Krilovas, kā arī solistu Elīnas un Žaka Ošu teikto. Koncertā izskanēja Veljo Tormisa, Dzintara Kļaviņa, Agnetas Krilovas, kā arī Elīnas Selgas, Juhana Āvika un citu skaņražu mūzika gan ar Ķempju Kārļa, gan Pētera Damberga, arī Kārļa Staltes, Valta Erenštreita un citu autoru vārdiem.

***

8. martā Ventspils teātra namā "Jūras vārti" notiks Ventspils tautas deju kolektīvu un tautas deju ansambļa "Rotaļa" kopkoncerts "Rotājies, Kurzeme!", kas ievadīs ansambļa "Rotaļa" 80.jubilejas svinību koncerttūri. Koncertu "Rotājies, Kurzeme!" veido "Rotaļas" mākslinieciskā vadītāja un horeogrāfe Diāna Gavare kopā ar ansambļa dejotājiem, un te būs iespēja  iepazīties ar dejām no jubilejai veltītā uzveduma "Zaro!", kurai oriģinālmūziku radījusi komponiste Santa Grigorjeva. Pēc koncerta Ventspilī jubilejas koncerttūre turpināsies 1. maijā Dobeles pilsētas kultūras namā, bet 20. jūnijā svinības notiks VEF Kultūras pilī Rīgā.

Sagatavošanas gaitai līdzi sekoja Inta Pīrāga, uzrunājot gan TAD "Rotaļa" māksliniecisko vadītāju Diānu Gavari, gan dejotājus Elzu, divas Annas, Robertu, Māri un Ernestu.

Ar Imanta Ziedoņa muzeja jauno vadītāju Elizabeti Pavlovsku-Lūri sarunājamies par pārmaiņām muzejā un turpmākajiem darbības virzieniem; par lasīšanu, izbēgšanas istabām un jauniešu satikšanos ar Ziedoņa tekstiem; par Ziedoņa dzejas un prozas aktualitāti; par draugu un domubiedru atrašanu vietējā un starptautiskā mērogā.

Teātra vide mainās līdzi laikam. Bet ko tas nozīmē cilvēkiem, kas tajā strādā? Ko nozīmē būt aktierim šodien? Un kā skatītājam orientēties teātru skandālos?

"Šņorbēniņos" par darbu teātrī, pensijām un talantu diskutē aktrise, dramaturģe, viena no neatkarīgās teātra trupas "Kvadrifrons" dibinātājām Ance Strazda, Latvijas Nacionālā teātra aktrise, Latvijas Teātra darbinieku savienības fonda "Rampa" valdes locekle Daiga Gaismiņa, kā arī Jaunā Rīgas teātra aktieris, dramaturgs un režisors Gerds Lapoška, kurus uz sarunu aicinājusi teātra zinātniece Zane Radzobe.

Pārraides producente – Sandra Ņedzvecka. 

Zane Radzobe: No vienas puses, aktieris ir ļoti publiska, bet no otras – arī noslēpumaina profesija, jo no tā, ko darāt, publika redz tikai pašu aisberga smaili. Vai tas ir labi, vai arī tā ir problēma?

Ance Strazda: Tas ir ambīciju jautājums. Šī profesija var būt tik publiska, cik tu pats izvēlies to iznest publiskajā telpā, un tā var būt tieši tik privāta, cik tu vēlies to saglabāt. 

Daiga Gaismiņa: Ļoti labi atceros mirkli, kad apmēram trīsdesmit gadu vecumā man bija lielas pārdomas, vai gribu tādu publicitāti, kādu vajadzētu, lai es savā profesijā attīstītos. Izvēlējos iet to ceļu, kurā varu sadzīvot ar sevi un savu ģimeni. 

Gerds Lapoška: Man šķiet, ka skatītājam jāredz un jāzina viss tikai par un ap izrādi un to, kas notiek uz skatuves, nevis aizkulisēs vai aktieru grimētavās. Un turos pretī visiem, kuri grib filmēt rullīšus "tiktokiem" vai "instagramiem" par to, kas un kā notiek aizkulisēs. Tas ir nevajadzīgi – pazūd brīnums.

Kā aktieri vispār nonāk savā profesijā? Cik daudz jaunietis, kurš tikai sāk studēt, vispār nojauš, kāda ir šī profesija. Vai atceraties, no kurienes jums radās priekšstats par to, kas ir aktieris, un vai tas ir mainījies, reāli strādājot?

Ance Strazda: Sešpadsmit gadu vecumā sāku strādāt Jaunā Rīgas teātra garderobē. Nostrādāju tur gadus desmit, un tieši tur arī mīlestība pret teātri radās un izauga, un viss tālākais ceļš likās ļoti loģisks un secīgi gāja uz priekšu. Ir gan pilnīgi citādāk, nekā likās, ka būs. To jau kaut kādā mērā uzrāda arī tas, ar cik daudz cilvēkiem tu iestājies kopā [Kultūras akadēmijā], cik daudzi no viņiem pabeidz un cik daudzi pēc tam strādā profesijā. 

Gerds Lapoška: Man sākumā bija citi priekšstati un fantāzijas. Tad viss lūza, bruka un veidojās no jauna. 

Daiga Gaismiņa: Man līdzīgi…

Kas ir tās lietas, kas fundamentāli mainījušās?

Ance Strazda: Agrāk bija sajūta, ka tas nav rutinēts darbs. Bet ir! Ļoti! Rutīna gan ir jebkurā lietā, bet šajā gadījumā tā ir specifiska. It kā tu visu laiku taisi jaunas izrādes un strādā ar citu saturu, bet faktiski tu visu laiku… taisi izrādes! Viena no domām ir arī par to, ka aktiera profesija ir mainīga. Nav. Un uz to nevar paļauties. Sākot šo darbu, liekas – tagad nu gan strādāšu, bet var gadīties, ka tu diezgan ilgi sēdēsi un gaidīsi, ka varbūt tu strādāsi. 

Daiga Gaismiņa: Uzreiz pēc Teātra fakultātes beigšanas ir dažādas ilūzijas par to, kas būs, jo muskuļus esi uztrenējis dažādās jomās: esi iemācījies dziedāt, dejot, dažādos veidos performēt. Kad nokļūsti darba attiecībās, tas, ko un cik no tevis prasa… Viss kļūst savādāks. Nonākot uz lielās skatuves, sākas pilnīgi jauna skola, kas jāapgūst turpmāko gadu laikā.

Ance Strazda: Tāpēc aktiera profesija no ārpuses noteikti izskatās daudz savādāka, nekā patiesībā. Tā ir ļoti liela pašdisciplīna. Ir diezgan skarbi jāstrādā ar sevi un jāveido savs tēls, lai tu šajā profesijā noturētos.

Gerds Lapoška: Sākumā šķiet – katra izrāde, kurā tu piedalīsies, būs pasaulē labākā! Bet izrādās visādi. Par pašdisciplīnu piekrītu – no jauna jāsāk būvēt sava iekšējā struktūra. Bet tas ir skaisti, tur nav nekā slikta.

Diskusiju pilnā apjomā lasiet portālā LSM.LV!

Pianists un bijušais Bolderājas mūzikas un mākslas skolas direktors Artūrs Cingujevs nule divas nedēļas pavadījis savā jaunajā amatā kā Nacionālās Mākslu vidusskolas direktors. "Atsperes" sarunā jautājam par jauno direktora ikdienu, ko nozīmē pārvaldīt ap 500 cilvēku, kā atjaunot uzticēšanos iestādē pēc iekšēja konflikta, par to, vai mākslinieciskā domāšana maina vadības stilu un to, cik svarīgi arī konkurējošā vidē ir pievērsties tieši sev un sevis izprašanai.

Anna Marta Burve: Menedžmenta gars jūsos mīt jau kopš skolas laikiem. (..) Varbūt pat varam runāt par iedzimtību? Ir cilvēki, kas piedzimst ar menedžmenta garu, un tādi, kas nē? Šķiet, ka jums tas nācis dabiski.

Mani vienmēr uzrunājušas personības. Un personībām ir viena līdzīga īpašība – katrs no šiem cilvēkiem ir sava ceļa gājējs. Neskatoties ne uz ko, ne uz kādiem apstākļiem.

Zināmā vecumā uzdodot jautājumu, kas un kāds es esmu, protams, skatījos apkārt. Mēs dažreiz kaut ko kopējam, mācāmies, meklējam sevi, bet nonācu līdz atziņai, ka vēlos būt es pats. Un, lai es būtu es pats, vienīgā iespēja ir koncentrēties tikai un vienīgi uz sevi.

Tas nenozīmē, ka jāiet pāri līķiem – nē! Bet tev ir ļoti jākoncentrējas pašam uz sevi, jāvēro sevi, jāanalizē sevi, jāstrādā ar sevi. Tā es uztveru dzīvi un sevi. Tas ir tas, ko turpinu darīt ikdienā. Tādēļ – jā, varbūt tā ir kaut kāda iedzimtība, jo vispār organizēt lietas man patika jau bērnudārzā: mamma stāstīja, ka audzinātāja esot teikusi – Artūrs būs kolhoza vadītājs! (Smejas.) Pats gan to neatceros. Tās ir lietas, kuras no tevis nav atkarīgas, līdz ar to – kad meklē sevi, tās vienkārši organiski parādās. Tas tā vienkārši ir, neko mākslīgi nevar izdomāt.

Cilvēkiem ir liela tendence skatīties uz sevi kontekstā ar citiem un salīdzināt sevi ar citiem. Tāpēc spēja, māka, vēlme pievērsties sev un uzdot jautājumu, kas es esmu un ko gribu – tas, liekas, ir pat grūtāk, nekā pirmajā brīdī varētu domāt.

Darbs ar sevi ir nebeidzams process. Mums parasti vieglāk domāt un runāt par citiem, nevis par sevi. Protams, esam sabiedrības daļa, un it īpaši tad, ja esam vadītāji, runājam par citiem. Bet ir ļoti svarīgi neaizmirst par sevi kā par kaut ko tādu, kas nemitīgi mainās. Viens no aspektiem, kas ļoti būtisks jebkuram vadītājam, ir objektivitāte. Faktos balstītas lietas.

Skaidrs, ka mēs esam subjektīvas un emocionālas būtnes, un katram ir savs redzējums.

Strādājot ar cilvēkiem, nespēju beigt brīnīties, cik mēs esam atšķirīgi un cik mēs vienu un to pašu jautājumu vai lietu uzlūkojam atšķirīgi! Tas parasti ir pārpratumu objekts sarunās.

Bet jebkuram vadītājam jāspēj atrast objektīvs skatījums, lai varētu rast kopsaucēju. Tāpēc mēģinu skatīties uz sevi no malas un – nebaidos šī vārda – strādāt ar sevi.

Nav noslēpums, ka Nacionālā mākslu vidusskola nesen piedzīvoja vadības nestabilitāti, kas arī bija par iemeslu konkursam. Kas, jūsuprāt, ir galvenais priekšnosacījums, kas veicina uzticēšanās sajūtas atgriešanos?

Man grūti komentēt pašu procesu – atgriešanos. Bet varu teikt, ka

par direktoru nepiedzimst. Par direktoru kļūst.

Runājot par uzticēšanos – domāju, jebkurās attiecībās – gan cilvēku savstarpējās attiecībās, gan organizācijas ietvaros – uzticēšanos nevar panākt ātri. Tam vajadzīgs laiks, atvērta saruna, dialogs. Māka klausīties – ne tikai runāt. Tur ir daudz sastāvdaļu, kas procesu padara jēgpilnu. Un tad ir arī rezultāts. Ja mēģinām uzreiz mākslīgi iet uz rezultātu…

Mēs visi esam jūtīgas būtnes, īpaši mākslā un mūzikā: mēs taču ikdienā pie tā strādājam, lai attīstītu sevī jūtīgumu! Menedžmentā tas diemžēl jānonivelē, jo neizbēgami dažreiz jāpieņem sāpīgi, ne visiem patīkami lēmumi, un vadītājs nekad nebūs vienādi labs visiem. Tā pa īstam to var saprast tikai tie cilvēki, kuri bijuši kādos amatos, jo, kamēr neesi bijis šajā lomā, tu to nevari izprast.

Ja es pats nebūtu vadītājs, domātu – ko direktors īsti dara: paraksta dokumentus, sēž sapulcēs? Bet pamatā tā ir komunikācija. Es pat teiktu – komunikācijas kultūra, jo komunicēt jau komunicējam mēs visi, bet jautājums – kā mēs to darām?

Piemēram, tas pats jūtīgums: otra puse vienmēr jūt un dzird ne tikai to, kādu vēsti tu gribi nodot, bet arī to, kā tu to dari.

Vairāk – audioierakstā.

Līdz 24. maijam Mākslas stacijā Dubulti skatāma mākslinieka Jāņa Mitrēvica personālizstāde “L ELLE”, kur gleznās un porcelānu skulptūrās redzams ir rūpnieciski ražotas lelles tēls.  “L elle. Lelle. Leļļu elle. Ar lellēm parasti spēlējas. Spēles var būt dažādas, bet lelle ir ļoti pateicīgs modelis,” saka mākslinieks Jānis Mitrēvics, kurš piektdienas pēcpusdienā bija arī LR3 "Klasika" viesis.

Tikšanās ar mākslinieku un izstādes kuratori Ingu Šteimani mākslas stacijā notiks 1., 14., 15. martā un 19. aprīlī.

Jānis Mitrēvics: Lelle faktiski ir izteiksmes līdzeklis, darbojošā persona. Man ir prasīts par šo lelles definīciju, kāpēc tā ir radusies. Mēs esam mūsu ēters, visa mūsu apkārtējā pasaule ir pilna ar informāciju - reālu, konkrētu, gan labu, gan sliktu. Ir ļoti daudz attēlu, un tas noved pie tā, ka tu vairāk nereaģē uz kaut kādu…

Ar mākslīgo intelektu tiek radītas visādas bildes, un tu saproti, ka vairāk netici nekam. Ņemot to mākslīgo modeli, nevis cilvēku, man liekas, kaut kā var noformulēt un kaut kādā veidā uztaisīt to stāstu tādu, kas kaut kādā mērā var pievērst uzmanību vai būt nolasāmāks.

Viena versija tam, kāpēc lelle.

Kas jums pašam palīdz filtrēt visu informāciju, kas mūs pārpludina?

Man liekas, ka vienīgais, kas var līdzēt, ir domāšana. Pirmkārt, ir tava pirmā reakcija, ka tu netici par lietām, kas varbūt ir reālas. Pasaule ir sajaukta, un par to faktiski ir izstāde. Ne par velti esmu piesaucis Bābeli - Bābeles stāstā ir tas, ka cilvēki ir augstprātīgi, un daudzas sliktas lietas, kuru dēļ Dievs nolēma viņiem sajaukt valodas, lai viņi nevarētu saprasties un nepretendētu uz Dieva statusu.

Es domāju, šobrīd mēs sākam izjust Dieva dusmas. Viņš atkal kaut ko ir sajaucis, un cilvēki vairs nevar saprasties.  

Veidojas tie mazie burbulīši, par ko sakām, ka katrs dzīvojam kaut kādā burbulī, un to burbulīšu ir arvien vairāk un vairāk.

Droši vien tāpēc ne velti izstādes nosaukumā ir “L ELLE”, un lellēm Jūsu izstādē ir vairākas sejas, lauzti, nelauzti ķermenīši, veseli un arī fragmentāri.

Draugs vasarā bija atbraucis uz darbnīcu, un mēs runājām - lelle un elle. Zināmā mērā tas haoss ir elle, jo cilvēka viena no laimes formulām ir visu lietu kārtība. Šobrīd, man liekas, kārtība ir sajaukta, tāpēc elle. Ja nosauc “elle” un tu neredzi to bildi, liktos, ka tur būtu jābūt melnam un pazemei, piķim, uguņiem.

Es domāju, ka mūsdienu elle ir ļoti labi iepakota, smuki noformēta, viņa tā nemaz neatklājas. Īstenībā arī māksla šobrīd - mākslas loma ir nosegt tās briesmas, kas  apakšā, ar kaut ko rozā un skaistu.

Radot savus darbus, protams, ir jājūtas komfortabli. Vai komfortu Jums kā māksliniekam palīdz radīt tas, ka izmantojat materiālus, kas ir tuvi un kuros vislabāk jūtaties?

Kā lai saka, man ir profesionāla mākslas izglītība, esmu beidzis gleznotājus, bet es faktiski vienmēr savā darbā esmu izmantojis tos līdzekļus, kas ir pieejami. Inga Šteimane bija tā, kas teica, ka ir divas ļoti atšķirīgas zāles - apakšējā lielā un augšējā, un vienmēr ir labi, ja tur ir kaut kas savādāks. Man bija uzdevums izdomāt kaut ko tā.

Šobrīd pat neatceros, kā pie tā nonācu, bet Zosēnos, kur man ir darbnīca, vienkārši blakām ir Piebalgas porcelāna fabrika. Tas kaut kādā veidā saslēdzās un tās lelles sāka tapt porcelānā.

Jūs radījāt skices un viņi pēc šīm skicēm tās izgatavoja?

Tas process ir diezgan sarežģīts. Faktiski pamatā ir lellītes, ko man mazbērni un radu bērni sadeva, man ir liela kaste ar tiem modelīšiem. Tad tiek atsevišķi noņemtas formas no šīm lellītēm, rokas, kājas un tā tālāk, un tad viņas tiek izlietas. Tad nāk mans darbs, ka es uztaisu to kustību un nodarbojos ar tēlniecību. Tālāk tas atkal tiek savienots un augstās temperatūrās apdedzināts, kamēr mēs iegūstam porcelānu - vienreiz apdedzina, tad liek virsū glazūru, tad otrreiz, kas ir liels izaicinājums. Man vislielākais pārsteigums bija, ka porcelāns, to apdedzinot, saraujas par 20%, kas ir ļoti daudz. Tāpēc bija visādi sākumā, kamēr saprata, kādā veidā to darīt. Viens ir vienkārši forma, bet tās lellītes jau ir ļoti dažādas. Lai dabūtu vēlamo rezultātu, pagāja faktiski kāds pusgads.

Plašāk - audioierakstā.

Godinot Emīla Dārziņa mūzikas skolas ilggadēju skolotāju, pianisti un Emīla Dārziņa mūzikas skolas zēnu kora koncertmeistari Benitu Ābeli, kurai 27. februārī apritētu 85 gadi, 1. martā Emīla Dārziņa koncertzālē notiks "Lillā pēcpusdiena ar lilijām" ar fotomirkļiem uz lielā ekrāna, atmiņu stāstiem un sirsnīgu kamermūzikas koncertu, kuru sniegs skolotājas kādreizējie audzēkņi un viņu kolēģi.

Plašāk par gaidāmo - sarunā ar pianisti un Benitas Ābeles audzēkni, Koncertmeistaru un kameransambļu spēles nodaļas vadītāju Aiju Kuzmani, kura par skolotāju saka: 'Mēs visi jutām, ka skolotājai rūpam. Tā ir ļoti svarīga lieta, kad jūti, ka pedagogam nav vienalga, kas ar tevi notiek. Arī atmiņu stāsti par viņu bija ļoti dažādi, tomēr vienojošais elements bija tas, ka skolotāja mūs patiešām mīlēja, no sirds. Mīlestība neizpaudās tikai kā galvas paijāšana un skaistu vārdiņu stāstīšanu. Tā ietvēra reizēm arī skarbu kritiku. Viņai bija absolūti skaidrs, ko viņa vēlas sadzirdēt un kas ir jāpanāk, bet vienmēr jutām arī viņas mīlestības vēsti - ka viņa to dara tāpēc, ka mēs viņai rūpam.