13. martā Rīgas pilī notiks koncerts “Sarunas salonā. Mūzika divām traversflautām”, kurā Mīteļa ansambļa traversflautistes – Kristīne Stumbure un Maija Kļaviņa – vedīs muzikālā ceļojumā uz 18. gadsimta salonu – vietu Eiropā, kur satikās sava laika izcilākie prāti, mūziķi, mākslinieki, domātāji un politiķi. Stāsta centrā būs Sāra Levi (1761–1854), kuras salons kļuva par Berlīnes izcilāko mūziķu un zinātnieku pulcēšanās vietu daudzu gadu garumā. Sāra Levi bija daudzpusīgi izglītota, talantīga klavesīniste, Vilhelma Frīdemana Baha studente, kā arī daudzu sava laika komponistu mecenāte, darbu pasūtītāja un manuskriptu kolekcionāre. Zināmākie no tiem, kuru mūzika skanēs arī šajā koncertstāstā, ir Vilhelms Frīdemans Bahs, Karls Filips Emanuels Bahs, Georgs Filips Tēlemanis, Johans Joahims Kvancs u. c.

Koncerta vieta -  līdz šim muzikāli neapgūtajā sakristejā, kas atrodas pils 2. stāvā, Svina tornī.

Sarunā ar abām mūziķēm - par "Mīteļa ansambli" un tā nosaukuma rašanos, traversflautas vēsturi un dabu, gaidāmā koncerta programmu un stāstījuma nozīmi, Sāras Levi veikumu un Rīgas pils telpu piemērotību senajai mūzikai .

Kristīne Stumbure: Traversflautas Latvijā neesam tik daudz, patiesībā aktīvi muzicējošas mēs esam divas ar Maiju. Piepulcinājām Gerdu Kraukstu un nolēmām, ka ir jāpopularizē traversflauta, jo joprojām cilvēki  ļoti bieži brīnās: kas tas ir, ko jūs darāt? Koncertus šādā sastāvā spēlējam jau sen. Pirms pāris gadiem, braucot uz ansambļa meistarklasēm Freiburgā, mums prasīja: kā sauc jūsu ansambli? Tad mēs ļoti strauji izlēmām, ka būsim “Mīteļa ansamblis”, jo esam no Rīgas, un vecajā Eiropā, ja sakām “Mītelis”, visi saka: ā, no Rīgas! Tā mēs atļāvāmies "privatizēt" šo nosaukumu, ko neviens vēl nebija iedomājies. No tā brīža mēs esam “Mīteļa ansamblis”. Ideja ir, ka pamatsastāvā mēs esam divas flautas un klavesīns, un tad, atkarībā no programas, mēs aicinām klāt cilvēkus un veidojam programmas.

Jūsu sadarbība ar Maiju vispirms nebija kā kolēģēm, bet - skolotāja un skolniece.

Maija Kļaviņa: Tieši tā arī bija. Mēs smejamies - mums jau gluži kā Kvancam un Prūsijas karalim Frīdriham Lielajam - Kvancs ir karaļa skolotājs. Mēs mēdzam tā pasmieties, ka mēs arī divatā spēlējam, un tad kurā brīdī kurš ir skolotājs un kurš - karalis. (smejas)

Kristīne Stumbure: Bet nu jau šīs attiecības ir pāraugušas.

Maija Kļaviņa: Jā, pāraugušas draudzībā un labā sadarbībā. Mums katrai ir skaidrs savs uzdevums, arī projektu veidošanā, koncertu rīkošanā.

Varētu teikt, Kristīne, ka Jūs izaudzinājāt sev kolēģi?

Kristīne Stumbure: (smejas) Varbūt. Bet šobrīd es ļoti daudz mācos arī no Maijas.

Vai esat atšķirīgu temperamentu mūziķes?

Maija Kļaviņa: Mēs “Mīteļa ansamblī” smejamies - mēs, abas flautistes, un klavesīniste Gerda, esam horoskopa zīmē auni - tādi trīs auni. Esam gana līdzīgas, lai labi satiktu, bet arī gana atšķirīgas, lai mums nebūtu garlaicīgi, lai mēs viena otru iedvesmotu un papildinātu.

Kā tikt pie labas traversflautas? Šeit, Latvijā, taču nedzīvo kāds slepens meistars, kurš tās būvē.

Maija Kļaviņa: Mūsu flautas ir Rūdolfa Tuca darinātas, Kristīnei tāda bija pirmajai. Tad man bija tā laime mācīties pie šī meistara sievas, un studiju laikā es arī ieguvu savu Rūdolfa Tuca flautu. Jā, Latvijā mums neviens viņas pagaidām nevirpo, bet tātad ir brīva vieta. Kurš piesakās? (smejas) Bet jā, ir meistari, kuri pēc autentiskiem paraugiem izgatavo šo instrumentu kopijas.

Kāda ir tehnoloģijas būtība - tās tiek veidotas no vienlaidus kokmateriāla vai tur ir daudz detaļu? 

Kristīne Stumbure: Ū, tas būtu jāprasa kādam, kas strādā ar koku. Es zinu, ka darbnīcā ir milzīgi plaukti - kā mums ir bibliotēkas ar grāmatām, tā meistariem ir plaukti ar koka gabaliņiem, kur tie žūst un gaida īsto brīdi kļūt par īsto instumenta detaļu. 

Tas nozīmē, ka flauta ir dzīvs instruments.

Maija Kļaviņa: Noteikti, it sevišķi šis koka instruments, un viņš tiešām kā dzīvs arī prasa rūpes par sevi - gan eļļošanu ar mandeļu eļļām, gan padomāt, kādā temperatūrā viņš atrodas. Mēs pilnīgi jūtam, kad viņš ir noguris, sasūcies, saspēlēts - tu jūti, ka flautiņa ir piekususi, ka viņa ir jānoliek, viņai jāpažūst, jāatpūšas. Spēle ar šo instrumentu ir ļoti jūtīga un prasa tev būt uzmanīgam, tā kā mamma bērnu ved - tu vari viņu vadīt, kontrolēt, jo ir gana sarežģīti to izdarīt, bet tu nedrīksti spiest vai raut.

 Kas nepatīk jūsu flautām?

Kristīne Stumbure: Karstums, mitrums, sausums…

Maija Kļaviņa: Aukstums. Atceries tās baznīcas gājienus? (smejas)

Kristīne Stumbure: Jā… Bija viena pieredze Lestenes baznīcā, bija +5 grādi. Nebija gudri no mūsu puses tur būt un spēlēt.

Un ko viņas dara, kad viņām nepatīk?

Kristīne Stumbure: Viņas vienkārši pārstāj skanēt, jo mitrums un siltums, ko mēs pūšam iekšā, pārvēršas par ūdeni - tur vienkārši tek no visiem galiem un skaņas nav.

Maija Kļaviņa: Tagad mēs to zinām - gan deguns, gan flauta piecos grādos… (smejas)

Kur tad ir ideālie apstākļi?

Kristīne Stumbure: Ne pārāk lielas telpas, bet skanīgas, ar dabīgu akustiku.

Maija Kļaviņa: Šovakar būs ideāli apstākļi.

Kristīne Stumbure: Patiesībā, jā, ideāli apstākļi ir Vēstures muzejā Rīgas pilī, jebkurā no zālēm.

Stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule; pārraides producente – Maruta Rubeze

1789. gadā Bārbijā, netālu no Magdeburgas, vācu valodā nāk klajā grāmata “Evaņģēlisko brāļu misijas vēsture Ziemeļamerikas indiāņu vidū”. Tā raisa tik lielu interesi, ka jau pēc pāris gadiem tiek publicēta arī zviedriski  (Stokholmā, 1792) un vēl pēc pāris gadiem (1794) – angliski ar atsevišķiem izdevumiem britiem un amerikāņiem. Grāmata piedzīvo vairākus atkārtotus izdevumus vēl arī 20. gadsimtā. Tās autors ir Kurzemē, nomaļajā Rindas mācītājmuižā dzimušais Baltijas vācietis Georgs Heinrihs Loskīls (1740-1814), daudzu skaistu latviešu brāļu draudzes dziesmu autors un tulkotājs.

Apjomīgais darbs par Ziemeļamerikas indiāņiem paradoksālā kārtā top Vidzemē, Strīķu muižā, un tā autors ārpus Eiropas nav spēris savu kāju. Loskīls to sagatavo pēc Brāļu draudzes vecāko konferences aicinājuma un lēmuma. Un tā ir kompilācija no kristīgo misionāru dienasgrāmatām, vēstulēm un autobiogrāfijām, iepriekš publicētiem un arī nepublicētiem manuskriptiem. Plaši izmantots agrīno ieceļotāju rakstītais – misionāra Dāvida Ceisbergera (Zeisberger, 1721-1808) dienasgrāmatas un grāfa Ludviga fon Cincendorfa dedzīga sekotāja Augusta Gotlība Špangenberga (Spangenberg, 1704-1792) materāli. Ceisbergers un Špangenbergs, ilgus gadus dzīvojot indiāņu vidū, iepazina viņu paradumus un iemācījās valodu. Cesibergers pat bija izstrādājis irokēzu gramatiku un vārdnīcu. Loskīls izmantoja arī ceļojuma un vēsturiskus aprakstus, kartogrāfisko materiālu, juridiskas apceres un citus avotus.

Apjomīgais darbs prasīja septiņus gadus. To pārlasīja un apsprieda Hernhūtes brāļi. Grāmata izvērtās krietni plašāka par Ziemeļamerikas kristīgās misijas vēsturi: arī ar ieskatu  kontinenta ģeogrāfijā, florā un faunā, ar dažādu indiāņu cilšu etnogrāfijas un valodu raksturojumu utml. Loskīla rakstītajā atklājās arī viņa paša viedoklis: viņš gan kritizēja indiāņu māņticību, bet augstu novērtēja viņu brīvību un demokrātisko sociālo dzīvi, tādējādi atmetot stereotipiski eirocentrisku skatījumu. Daži fragmenti no šī darba laikrakstā “Latvijas Luterānis” (20.07.2022) ir lasāmi arī latviski.

Liktenis Loskīlam piešķīra iespēju ieraudzīt Ziemeļameriku savām acīm. Pārcietis smagu jūras slimību vairāku nedēļu ceļojumā pāri okeānam no Hamburgas uz Ņujorku, 1802. gadā viņš izkāpa uz Amerikas zemes. Iesvētīts bīskapa amatā, Loskīls bija nosūtīts misijā pārraudzīt brāļu draudzes darbu. Pirmoreiz viņš skatīja zemes un tikās ar ļaudīm, par kuriem iepriekš pats tik daudz bija domājis un lasījis.

Kaut ko no pārdzīvotā atspoguļoja viņa apjomīgais dzejojums vācu valodā “Ekstempore jeb tūlītējs ritmizēts vēstījums par ceļojumu no Betlēmes uz Gošu Ohaio štatā 1803. gada rudenī”. Šis tā saucamais travelogs jeb ceļojumu apraksts dzejā ļauj ieraudzīt Loskīla acīm Ziemeļamerikas kalnu grēdas, krāčainās upes un bīstamos ceļus, iepazīt ceļotāju ērtībai iekārtotos krogus, kuros gan naktsmieru mēdz traucēt žurku armijas, un suņi dažkārt ir sirsnīgāki par to saimniekiem.

Ceļojuma laikā Loskīls satika arī iepriekš minēto misionāru Dāvidu Ceisbergeru. Dzejojumā abu draudzība ir pielīdzināta bibliskajiem Dāvidam un Jonatanam. Arī šis Loskīla sacerējums misionāru vidū ieguva negaidītu popularitāti – līdz mūsu dienām tas ir saglabājies vismaz astoņos dažādos norakstos. Gandrīz 700 rindu garais teksts 1887. gadā tika tulkots un publicēts arī angliski.

Ar bīskapa Loskīla svētību viņa dzīves vieta Betlēme, mazpilsēta Pensilvānijas štatā, ieguva savu lielo skaisto draudzes namu – Galveno morāviešu baznīcu (Central Moravian Church), kas stalti slejas pilsētas vēsturiskajā centrā joprojām. Tieši no šīs ēkas 1814. gadā Loskīls tika izvadīts mūžībā. Laikabiedru atmiņas un sarakste liecina, ka viņš ir bijis cienīts un mīlēts misionārs, brāļu un māsu uzticības persona. Sniegputenī un aukstumā viņa mirstīgās atliekas, astoņu cienījamu brāļu nestas, tika nogādātas līdz Morāvijas draudzes vecajiem kapiem. Nākamajā dienā pēc bērēm brāļi un māsas, pieminot aizgājušā bīskapa tālo  dzimteni Baltiju, pārlasīja rindas no hernhūtiešu dienasgrāmatām par 1808. gada garīgo atmodu Vidrižu novadā.

Kurzemes dēla Georga Heinriha Loskīla dzīve noslēdzās Ziemeļamerikā. Viņa grāmatu par tās pamatiedzīvotājiem ieinteresēti pētnieki izmanto un uz to atsaucas joprojām.  

13. martā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē un 14. martā Daugavpils Vienības namā izskanēs Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas skolas un Emīla Dārziņa mūzikas skolas apvienotā simfoniskā orķestra koncerts “PA-CEĻAM”.

Abu skolu audzēkņi kopā veido simfonisko orķestri ar paplašinātu instrumentu sastāvu, kas sniedz iespēju atskaņot koncertrepertuāru, kas nebūtu pa spēkam katras skolas simfoniskajam orķestrim atsevišķi. Programmas vainagojums būs Johannesa Brāmsa Ceturtā simfonija, bet koncerta pirmajā daļā - divi koncertžanra darbi. Toms Augusts Goba no Emīla Dārziņa mūzikas skolas spēlēs solo Jāņa Ivanova Čellkoncertā, bet Jānis Deniņš no Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas - Aleksandra Arutjunjana Koncertā trompetei un orķestrim. Apvienoto orķestri diriģēs JMRMV simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs Vilhelms Vācietis, kurš kopā Emīla Dārziņa mūzikas skolas simfoniskā orķestra vadītāju Andri Vecumnieku viesojās "Klasikas" studijā.

Vilhelms Vācietis: Abiem orķestriem ir daudz kopīga, tie ir tik līdzīgi savos darbības principos un šobrīd arī sastāvos un sastāvu lielumā. Mēs esam nedaudz mazāki, jo mums ir tikai četri vidusskolas kursi, Dārziņskolai nāk talkā arī pamatskolas bērni, bet sastāva ziņā esam līdzvērtīgi. Tad šķita:

ja saliekam šo a ar b kopā, tad varam pacelt kaut ko vairāk, kā varam ikdienā, tāpēc arī radās profesora brīnišķīgais nosaukums - “Pa ceļam un paceļam”.

Andris Vecumnieks: Te ir jāsaprot sekojošais: abi mūsu orķestri paši, suverēnā veidā, ir ar pietiekami intensīvu darbību, un, ja nu mēs esam apvienojušies, tad katrā ziņā ne tāpēc, lai spēlētu ko tādu, ko mēs katrs atsevišķi varētu nospēlēt gan sastāva, gan apjoma ziņā, bet, pats galvenais, kvantitatīvā pienesuma kontekstā. Tik lielu stīgu skaitu, kāds šobrīd ir Dārziņskolas zālē, es, godīgi sakot, neatceros, kad pēdējā laikā būtu redzējis Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī vai Liepājas Simfoniskajā orķestrī - ir 14 pirmās vijoles un tikpat daudz otro vijoļu. Mēs esam drusku bažīgi par to, vai spēsim sarūmēties Mūzikas akadēmijas zālē, bet katrā ziņā šobrīd visi esam absolūti apņēmības pilni. Par programmas izvēli: kā jau teicu, mēs vēlas apgūt to, ko fiziski, sastāva ziņā, viena skola nevarētu izdarīt. Programmas izvēle pilnā mērā ir Vilhelma koncepts.

Programma ir pamatīga: divi instrumentālie koncerti un Brāmsa Ceturtā simfonija.

Vilhelms Vācietis: Man šķiet, ka visi skaņdarbi koncertā varētu būt centrālie skaņdarbi jebkurā citā programmā. Beigās mums sanāk divdaļīgs koncerts, kura pirmajā daļā skanēs abi koncerti - Ivanova Čellkoncerts, kurā solists būs Toms Augusts Goba, Dārziņskolas audzēknis, un Arutjunjana Trompetes koncerts, kur solists ir no “lielajiem” Mediņiem.

Katram koncertam solists tika piemeklēts, bet, man šķiet, ļoti dabīgi, nebija daudz diskusiju, bija jau prātā personāži, un ļoti organiski programma izveidojās.

Un ļoti godīgi - solists no vienas skolas un no otras skolas.

Vilhelms Vācietis: Jā, mēs bijām absolūti brālīgi.

Andris Vecumnieks: Bija opcijas, kur mums varbūt nebija mūziķu, tad attiecīgi tajā grupā ir vairāk Vilhelma mūziķu, un bija arī opcijas, kur ir otrādi, bet arī koncertmeistarus esam sadalījuši plus mīnus pa paritātēm. Tas nav tas gadījums, kad katrs vilks deķīti uz savu pusi un teiks: nē, tas būs manējais! Es domāju, ka šajā gadījumā vārds “godīgi” varbūt ir gan īstais, gan ne gluži precīzais, jo mēs godīgi viens otram pateicām un izvērtējām arī profesionālo varēšanu, kāda ir mūziķiem. Visi saka, ka tā ir pirmā sadarbība, bet tā nav gluži pirmā sadarbība abiem orķestriem.

Neatceros gadu, bet mūs Māra Sirmā vadībā apvienoja Latvijas svētkos, viens no skaņdarbiem bija "Melanholiskais valsis" un otrs - Jurjānu Andreja kantāte “Tēvijai”. Tā bija pirmā sadarbība.

Māris Sirmais darīja, ko varēja, bet tas kaut kā palika lokāli. Bet Vilhelms būtībā pazīst Dārziņskolas audzēkņus, un viņi pazīst Vilhelmu. Kad Vilhelms vēl mācījās un covid-19 neļāva pulcēties vairāk kā cik tur cilvēkiem vienā telpā, tad orķestri es sadalīju divās daļās un pats strādāju ar stīgām, savukārt Vilhelms strādāja ar pūtējiem.

Vilhelms Vācietis: Jā, bet mums koncerts nesanāca, jo tieši dienu pirms koncerta -

Andris Vecumnieks: - sākās masveida slimošana - oficiāli vēl nebija mājsēde Covid dēļ, bet vienkārši konstatējām, ka jau pussastāvs ir slims. Bet Vilhelms jau bija tuvu koncertam, arī, starp citu, ar ļoti nopietnu repertuāru - Štrausa Serenādi pūtējiem, kas arī ir ciets rieksts. Kamēr Vilhelms mācījās, es ik pa brīdim gāju paskatīties, kā viņam iet ar Mediņskolu. Toreiz bija Bēthovena Pirmā simfonija un Sensānsa Klavierkoncerts. Tā kā kaut kāda veida integrācija caur Vilhelmu un mani abiem orķestiem pastāv jau diezgan ilgi.

Man šķiet, ka šī ir tā reize, kad pazūd vārds “konkurence”. Nav nekāds noslēpums, zinām, ka profesionāļu starpā tāda ir, sevišķi starp divām ļoti labām skolām, un šī ir tā reize, kad var saprasties, sadraudzēties, viens otru respektēt, atbalstīt un viens par otru priecāties.

Andris Vecumnieks:

Ja orķestrī, sēžot pie vienas pults, būs konkurence, kurš ātrāk un kurš skaļāk nospēlēs, tad tas nav orķestris.

Noslēgsim mūsu sarunu ar jautājumu un varbūt vēlējumu, Vilhelm, Jums pašam: kā Jūs vēlētos justies un ko sev vēlēt, stājoties šī lielā orķestra priekšā?

Vilhelms Vācietis: Es secinājis, ka koncertu baudīt ierodas klausītājs. Diriģents gan arī bauda, bet vienalga prāts visu laiku strādā, un simtdivdesmit procentīgi nevar atgāzties krēslā un vienkārši izbaudīt procesu. Novēlējums būtu izbaudīt, ka mēs varam izdarīt tādas lietas, ka mēs varam nospēlēt Brāmsa Ceturto simfoniju, pie tam izdarīt to nevis kaut kā, bet tā, ka mēs visi 80, kas esam uz skatuves, esam vienā idejā un izveidojam apvienotā simfoniskā orķestra interpretāciju - vienkārši izbaudīt to momentu, ka mums ir iespēja kaut ko tādu izdarīt.

Stāsta dejas pētniece, JVLMA Horeogrāfijas nodaļas docente, Dr. art. Valda Vidzemniece; pārraides producente – Zane Prēdele

Droši vien ne visiem ir zināms fakts, ka skatuves mākslinieka, dzejnieka un filozofa Raimonda Dankana vārds ir saistīts ar Latviju. Raimonds Dankans (1874–1966) bija slavenās amerikāņu dejotājas Izidoras Dankanes brālis.

Četras Dankanu ģimenes atvases viena pati audzināja viņu māte Mērija Izidora Greja. Senās Grieķijas apjūsmošana bija radusies Dankanu ģimenes mākslinieciskajās aktivitātēs. Kad ģimene pārcēlās uz Eiropu, bērni Izidora un Raimonds neskaitāmas stundas pavadīja muzejos, jūsmojot par tur skatāmajiem mākslas darbiem un artefaktiem.

Raimonda Dankana lielā aizraušanās ar antīkās Grieķijas kultūru un vēlme atdzīvināt senās kultūras garu radīja savdabīgu dzīves filozofiju un radošās idejas, kuras viņš realizēja Parīzē dibinātajā akadēmijā.

Dankana akadēmijas interešu lokā bija teātris, mūzika, deja, vizuālā māksla, literatūra, filozofija, bet domubiedru ikdienas dzīvē iezīmējās vēlme atgriezties pie dabiskuma un dabas ritmiem. Akadēmijas dzīves stilu raksturoja plašs praktisko darbu spektrs: viņi paši auda vilnas un zīda audumus, šuva apģērbus, darināja apavus, apgleznoja zīda šalles, izdeva žurnālu un iespieda grāmatas.  

Raimonda Dankana personības harisma un lielā pārliecība noturēja līdzās domubiedru grupu daudzu gadu garumā, viņu vidū bija arī latviete Aija Bertrāne-Dankane (Aia Bertrand-Duncan, 1891–1978), īstajā vārdā Meta Ivanova.

Viņa bija viena no pirmajām latvietēm, kas sekoja plastiskās dejas vilinājumam, 1911. gadā meitene iestājās Raimonda Dankana akadēmijā.

Meta Ivanova ar zelta medaļu bija beigusi Maldoņa ģimnāziju Rīgā (1909) un uzreiz pēc skolas beigšanas devās uz Krieviju, lai iestātos Sanktpēterburgas konservatorijā, bet studijas nesniedza vēlamo, tāpēc pēc neilga laika viņa kopā ar savām skolas biedrenēm Elzu Stērsti un Mildu Grīnmani nolēma doties uz Parīzi.

Meta Ivanova uz īsu brīdi kļuva par Sorbonnas universitātes mākslas vēstures nodaļas studenti, bet savu īsto aicinājumu atrada Dankana akadēmijā. Jau pēc gada viņa sāka piedalīties Raimonda Dankana iestudētajās izrādēs un uzstāties ar solodeju programmām.

Pirmais solo dejas priekšnesums tika demonstrēts 1912. gadā, kurlmēmajiem skatītājiem interpretējot latviešu tautas dziesmas "Saulīt tecēj' tecēdama" motīvu.

Parīzē Meta Ivanova nomainīja savu vārdu un pēc laulībām ar francūzi Bertrānu – arī uzvārdu, bet Raimonds Dankans saviem audzēkņiem pievienoja ģimenes uzvārdu Dankans, tāpēc arī presē ir sastopams Aijas Bertrānes-Dankanes vārds.

1924. un 1927. gadā notika Raimonda Dankana teātra trupas viesizrādes Rīgā, kurās piedalījās arī Aija Bertrāne. Nacionālajā teātrī tika izrādītas traģēdijas "Edips" un "Orfejs", tās bija akadēmijas vadītāja radītas sengrieķu lugu adaptācijas ar viņa paša sacerētiem tekstiem.

Teātra kritiķis Roberts Kroders secinājis, ka Rīgas publika pret slaveno viesi bijusi atturīga, pat skeptiska, bet viņam esot arī daži sajūsmināti piekritēji Rīgā.

Tajā pašā gadā (1924), kad notika Raimonda Dankana akadēmijas pirmās viesizrādes Rīgā, Parīzē bija skatāms Aijas Bertrānes solo deju koncerts.

Koncerts iesākās ar priekšnesumu "Afrodītes piedzimšana", kas esot izdevies sevišķi skaisti. Daudzi deju tēli bijuši antīko mītu rosināti, bet tiem līdzās aizkustinoši izdejota latviešu šūpļa dziesmas "Aijā, žūžū, lāča bērni" horeogrāfiska versija.

Aija Bertrāne savā daiļradē un dejas izpratnē bija tuva Izidoras Dankanes dejas stilam un mākslinieciskajiem principiem, kas sakrita ar viņas brāļa sludinātajiem estētiskajiem uzskatiem.

Dankana akadēmijas nams pie Sēnas vienmēr ir bijis viesmīlīgi atvērts latviešiem, kas devās uz Parīzi mākslu vai zinātņu studijās, 20. gadsimta 20. un 30. gados tur notika latviešu kultūrai veltīti pasākumi – koncerti, lekcijas, priekšlasījumi, kuros piedalījās gan franču, gan latviešu inteliģences pārstāvji, arī vēlākos gados, kamēr vien Dankana akadēmijā saimniekoja Aija Bertrāne, tikmēr saikne ar latviešu diasporu nepārtrūka.

Aija Bertrāne palika uzticīga Raimonda Dankana domubiedre, līdzstrādniece un dzīves biedre līdz pat viņa mūža beigām, un arī savas dzīves nogalē turpināja kopīgi uzsāktos darbus un aktivitātes Dankanu ģimenes piemiņas saglabāšanā.

Viņa centās nezaudēt saikni ar Latviju, viesojās Latvijā, sarakstījās ar latviešu inteliģences pārstāvjiem, iztulkoja franču valodā Edvarda Virzas "Straumēnus". Savai meitai Aija deva latvisku vārdu – Līgo. Līgo Dankane (1917–2015) dzīvoja Ņujorkā un vadīja mākslas galeriju.

Pavasarī, kad nokūst sniegs, nereti skarbus vārdus veltām kurmju rakumiem, bet, dzirdot stāstu par valodiski un arī vizuāli krāšņo eseju krājumu, kas mudina aizdomāties, kā saglabāt strauji izzūdošo dabas daudzveidību, mūsu sirdis atmaigst...

Ar izdevniecībā "Jānis Roze" klajā nākušo ievērojamās britu rakstnieces Katrīnas Randelas grāmatu "Zelta kurmis" iepazīstina grāmatas tulkotāja un izdevēja Renāte Punka. 

Stāsta dizaina pētniece Jeļena Solovjova; pārraides producente — Inga Saksone

Vai zini, kā radās ideja par mūziku kabatā — par to pašu pieredzi, ko šodien uztveram kā pašsaprotamu, klausoties mūziku austiņās pa ceļam uz darbu, tīrot māju vai sportojot?

Ir 1979. gads un mēs esam Tokijā. Apkārt ir troksnis.

Bet tad jūs uzliekat savas svaigi iegādātās, ultramodernās Sony Walkman austiņas, nospiežat kasešu atskaņotāja pogu un iegremdējaties skaņas pasaulē. Trokšņainā Tokija nekur nepazūd. Tā turpina ņirbēt acu priekšā, taču starp jums un apkārtējo pasauli ir izveidojusies neredzama robeža. Skaņas burbulis. Tas ļauj jums gan distancēties no vides, kurā atrodaties, gan pilnībā izbaudīt savu mīļākos skaņdarbus.

Šī pieredze kļuva iespējama, pateicoties mazai, pievilcīgai plastmasas kastītei — personīgajam mūzikas atskaņotājam "Walkman", ko japāņu elektronikas ražotājs Sony laida klajā 1979. gada 1. jūlijā.

Lai gan dažādas elektronikas ierīces jau kopš sešdesmitajiem gadiem kļuva arvien mazākas un mobilākas (piemēram, televizori virtuvei vai kompakti radio aparāti), mūzikas klausīšanās lielākoties joprojām bija kolektīva pieredze. Neatkarīgi no tā, vai mūzika skanēja viesistabā, darbavietā, koncertā vai diskotēkā, to pārsvarā baudīja kopā ar kādu.

"Walkman" tādējādi bija revolūcija. Skaņa, ko var ne tikai paņemt līdzi, bet pilnībā kontrolēt un baudīt lieliskā kompānijā — pašam ar sevi.

Nosaukums "Walkman" tulkojumā nozīmē "staigājošs cilvēks". Ražotājs to izvēlējās ne tikai, lai akcentētu jauno tehnoloģiju, bet arī lai nošķirtos no iepriekšējās paaudzes kasešu atskaņotājiem, ko "Sony" dēvēja par "Pressman". Tie bija masīvi, statiski un paredzēti sapulcēm vai žurnālistu ierakstiem.

"Walkman" bija kas gluži pretējs — viegls, kompakts un paredzēts ikvienam.

Jāatzīst gan, ka ne visi "Sony" pārstāvji sākumā bija droši par nosaukuma izvēli. Viņi baidījās, ka angļu valodas zinātāji to uztvers kā kļūdu, jo pareizā forma būtu "walking man".

Tika apsvērts arī nosaukums "Walky", taču beigu beigās diskusijas apstājās pie mums jau zināmā "Walkman". Un, ņemot vērā grandiozo ierīces popularitāti un plašo kopēšanu, kas sekoja, 1986. gadā vārds "Walkman" tika iekļauts arī Oksfordas angļu valodas vārdnīcā. 

"Walkman" ražošana bija iespējama, pateicoties tehnoloģiskām inovācijām. Viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem bija kompaktkasetes — nelielas plastmasas kasetes ar magnētisko lenti, uz kuras varēja ierakstīt un atskaņot skaņu. Tās 1963. gadā patentēja Nīderlandes uzņēmums "Philips", un to popularitāte pakāpeniski pieauga. Atšķirībā no vinila platēm, kas tika uzskatītas par kvalitatīvākām, bet bija lielākas, kasetes bija mazas un pārnēsājamas. 

Savukārt skaņas atskaņošanai "Sony" izstrādāja "Walkman" paredzētas īpaši vieglas metāla austiņas ar oranžiem, poraina materiāla spilventiņiem. To izstrāde bija sākta jau trīs gadus iepriekš.

Uzsākot pārdošanu, "Sony" nolēma primāri neieguldīt tradicionālās televīzijas reklāmas kampaņās, bet rīkoties radoši. Pirmā "Walkman" prezentācija žurnālistiem notika nevis preses konferences formā, bet kā neliela performance. Žurnālistus ar autobusu aizveda uz Tokijas Jojogi parku, kur katram iedeva "Walkman" ar kaseti, kurā bija ierakstīts stāsts par jauno produktu.

Jauno paaudzi Tokijā ar "Walkman" iepazīstināja "Sony" nolīgti jaunieši — popularizētāji, kuri pastaigājās pa rosīgākajiem rajoniem un aicināja garāmgājējus izmēģināt ierīci.

Jau pirmajos mēnešos pārdošanas rezultāti Japānā pārsniedza gaidīto. Drīz mazais personīgais atskaņotājs iekaroja pasauli. 

Gadu vēlāk "Walkman" parādījās franču režisora Kloda Pinoto jauniešu romantiskās komēdijas "La Boum" pazīstamajā ainā. Ballītes laikā varonis Matjē uzliek Vikai "Walkman" austiņas, lai viņi romantiski noklausītos lēno dziesmu kopā, kamēr apkārtējie draugi dejo. 

Panākumus Rietumos veicināja arī pieaugošā interese par fiziskām aktivitātēm, jo īpaši par skriešanu. Ar "Walkman" pirmo reizi kļuva iespējams darīt to, kas šodien šķiet pilnīgi dabiski — skriet, klausoties mūziku.

Šodien "Sony" vairs neražo kasešu atskaņotājus un ideja par mūziku kabatā ir piedzīvojusi nu vairākas transformācijas. No CD un pirmajiem MP3 atskaņotājiem līdz straumēšanas lietotnēm, kas jebkurā laikā un vietā piedāvā tieši to mūziku, ko vēlamies.

Stāsta žurnālists un ceļotājs Ingus Bērziņš; pārraides producente – Rūta Paula

UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautā Hojanas pilsētiņa atrodas aptuveni Vjetnamas vidū – netālu no Vjetnamas impērijas laika galvaspilsētas Hue. Starp citu, no Hue uz Hojanu ved ārkārtīgi skaista dzelzceļa līnija pa klintīm tieši virs okeāna, un nobraukt pa to ir viena no pieredzēm, kas mēdz būt īstu aizrautīgu ceļotāju paveicamo darbu sarakstā.

Hojana UNESCO statusu nopelnījusi ar to, ka tās vēsturiskais centrs nav piedzīvojis nekādas arhitektoniskās pārmaiņas gadus 200. Hojana bija viens no svarīgākajiem, ja ne pats svarīgākais tirdzniecības mezgls kopš 15. gadsimta. Hojanas osta plauka un zēla, tāpēc pilsētā apmetās uz dzīvi japāņu, ķīniešu, portugāļu un citu tautību tirgotāji. Tie atnesa līdzi vajadzību pēc savām kulta celtnēm, kā arī savas arhitektoniskās tradīcijas.

Tā, piemēram, japāņu misija, lai vieglāk transportētu preces no piestātnes uz savām noliktavām, 1595. gadā uzcēla tā saukto japāņu tiltu, kurš aplūkojams vēl šodien.

Kad Cjinu dinastija 1644. gadā pārņēma varu Ķīnas impērijā, gāztajai Minu dinastijai lojālie augstmaņi devās trimdā, un viena no vietām, kur tos laipni uzņēma, bija tieši Hojana. Vēl šodien viens no pilsētas lepnākajiem objektiem ir Fudzjaņas saieta nams. Tas viss padarīja Hojanu par burvīgu unikālu daudzkultūru kokteili… Un tad pilsēta dažādu apstākļu sakritības dēļ pašiekonservējās.

Pamazām aizsērēja Tubonas upe un 19. gadsimtā tā vairs vispār nebija piemērota lielas iegrimes preču pārvadāšanas kuģiem. Paralēli netālu esošā Dananga izmantoja savu tiešāku pieeju jūrai un tur uzplauka konkurējuša osta.

Visbeidzot pēc virknes pilsoņu kariem nodibinoties Vjetnamas impērijai, par galvaspilsētu kļuva jauno imperatoru dinastijas – Ngujenu – dzimtā Hue. Tirdzniecība pārcēlās uz turieni.

Svarīgākās ekonomiskās saites, starp citu, nu bija ar Franciju, un Āzijas valstu tirdzniecības misijām zuda to ietekme un nozīme.

Tā nu nonākam pie tā, kas šodien ir Hojana – brīnišķīga industrializācijas un modernisma kultūrzīmju neskarta pilsētiņa ar skaistu senlaicīgu arhitektūru un senlaicīgām tradīcijām – piemēram, laternu festivālu, kad tūkstošiem peldošu uguntiņu tiek laistas naksnīgajos Tubonas ūdeņos, un katra no laterniņām ir kāda vēlēšanās, kurai vajadzētu piepildīties.

Arī Hojanas drēbnieki tiek uzskatīti par īpašiem pasaules mērogā tieši tāpēc, ka pilsētas gadsimtiem ilgā vēsture kā 16.–18. gadsimta starptautiskai tirdzniecības ostai radīja unikālu, augsti kvalificētu un daudzveidīgu drēbnieku tradīciju. Ķīniešu, japāņu un eiropiešu tirgotāju pieplūdums ieviesa šeit dažādus audumus, tehnikas un stilus, ko vietējie amatnieki apvienoja ar tradicionālajām vjetnamiešu prasmēm.

Ja esi Hojanā kaut vai uz divām trim dienām, tev noteikti jāpasūta kaut kas uzšujams. Pie tam, šī drāna var būt jebkāda veida, stila vai nacionālās kultūras. Kaut vai latviešu tautas tērps vai "Armani" fasona uzvalks.

Tev atliek tikai doties uz darbnīcu, parādīt viedierīcē paraugu tam, ko tu gribi, un tev noņems mērus, sarunās pirmo piemērīšanu, un vēl pēc dienas – apģērbs gatavs. Protams, lielākā daļa Hojanas viesu izvēlas apģērba gabalus, kas atbilst vietējai, vai vismaz citu Āzijas valstu, tradīcijai. Tas kaut kā dabiskāk.

Šuvēju darbnīcas Hojanā ir, šķiet, uz katra stūra. Taču "īstās emocijas" var piedzīvot, ja dodas uz īpašo drēbnieku kvartālu pašā vecpilsētas sirdī, kas nedaudz atgādina Rīgas Sporta pili deviņdesmitajos gados vai kādu tematisko izstādi-gadatirgu. Stends pie stenda – šuvēji, šuvēji, šuvēji…

Katrs ar savu plašu auduma baķu klāstu un produktu paraugu bilžu galerijām. Lai gan vjetnamiešu saskarsmes kultūra pamatā ir daudz skarbāka nekā pārējām pieklājīgajām un draudzīgajām reģiona tautām, Hojanas drēbnieki ir patīkams izņēmums. Protams, ja pieņem, ka atturīgs ziemeļeiropietis sākumā vispār pārdefinē savus priekšstatus par to, kas ir uzbāzīgi, kas ne.

11. martā "M/Darbnīcā" Emīla Knubja kvintets atskaņos hardbop un bebop ēras skaņdarbus, kā arī džeza standartus. Programmā iekļauti komponistu darbi no 20. gadsimta vidus repertuāra, saglabājot stilam raksturīgās iezīmes un formu.  

Koncertā piedalīsies Emīls Knubis (altsaksofons), Pēteris Ancveriņš (tenorsaksofons), Marks Jonatans Runds (ģitāra), Artis Orubs (bungas) un Andrew Dawning (kontrabass). Pēc koncerta – atvērtā džema sesija, kurā aicināti piedalīties arī citi mūziķi un mūzikas entuziasti.

Ar Emīlu Knubi, kurš šobrīd studē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas 3. kursā, sarunājamies par džema sesiju, muzikālajiem domubiedriem tajā un studiju laiku Somijā, Sibēliusa Mūzikas akadēmijā.

Anete Ašmane-Vilsone: Džema sesijas – vai tas ir viegls uzdevums, vai tomēr negaidītības un spontanitātes aspekts ienes arī zināmu nervozitāti? 

Sākumā var būt grūti un tas noteikti arī ir grūti! Tomēr džezā jau principā mēs esam atvērti visam – visādām lietām un idejām. Džema sesijas no malas šķiet pat sarežģītākas, nekā ir patiesībā. Jo mūzika ir komunikācija starp mani un pārējiem mūziķiem, kas mani atbalsta vai pavada. Tā ir komunikācija. Tā var būt sarežģīta, un tā var būt arī vienkārša. Tas atkarīgs no katra konkrētā mūziķa. Neko nevajag sarežģīt! Vajag panākt vispatīkamāko.

Bet kas sagaida klausītājus pirms džema sesijas?

Pavisam unikāli standarti: skanēs bībopa un hārdbopa ēras skaņdarbI, kā arī maza kripatiņa no kūldžeza. Un būs arī mana kompozīcija, kas ir kaut kas ļoti mūsdienīgs.

Vairāk – ierakstā!

No 12. līdz 14. martam Rīgā, kinoteātrī "Splendid Palace" un Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Nacionālajā filmu skolā, pirmo reizi norisināsies starptautisks studentu īsfilmu festivāls "Easy to be young?". Festivāls sola kļūt par ambiciozu platformu Baltijas un Ziemeļvalstu jauno talantu balsīm, piedāvājot skatītājiem drosmīgu un iepriekš neredzētu kino pieredzi.

Par visu plašāk pirmdienas "Pārmijās" runājam ar Latvijas Kultūras akadēmijas rektoru, kinorežisoru Dāvi Sīmani, festivāla producenti Karīnu Kolendo un dokumentālās īsfilmas "Zvani" (2024) producenti Aneti Mārtužu. 

MARTA PAULA PAULIŅA: Lasīju, ka Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālā filmu skola jau kādu laiku esot domājusi par šādu festivālu, ko esam jau sen pelnījuši. Kas bija dzinulis tam, ka tieši šis ir īstais brīdis, kad tam notikt?

Stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa

Vai zini, ka pirms 120 gadiem viena no lielākajām un stilīgākajām latviešu biedrībām bija Otrā Rīgas riteņbraucēju biedrība?

Velosipēdi tolaik bija viens no jaunākajiem tehnikas sasniegumiem un maksāja ārkārtīgi dārgi. Lietots ritenis maksāja tik, cik Rīgas strādnieks rūpnīcā varēja nopelnīt mēneša laikā, bet jauns velosipēds varēja maksāt pat veselu gada algu. Tādēļ tikai turīgākie jaunieši spēja atļauties nopirkt šo tehnikas brīnumu.

19. gadsimta beigās Rīga bija viena no attīstītākajām Krievijas impērijas pilsētām. Modernās tehnoloģijas un idejas impērijā bieži vien nonāca tieši caur Rīgu. Ātrgaitas tvaikoņiem, elektriskajam telegrāfam, elektriskajam apgaismojumam, telefona sakariem un saldētavām 19. gadsimta beigās sekoja arī velosipēdi.

Aleksandrs Leitners 1886. gadā Rīgā dibināja pirmo velosipēdu fabriku Krievijas impērijā un visā Austrumeiropā. Tās nosaukums bija "Rossija". Šajā pat laikā izveidojās pirmais riteņbraucēju pulciņš Rīgā.

Pagāja vien daži gadi, un velosipēdu īpašnieku Rīgā jau bija kļuvis tik daudz, ka radās ideja par riteņbraucēju biedrības dibināšanu. To īstenoja turīgo Rīgas vācbaltiešu aprindu pārstāvji 1891. gadā. Taču jau pēc dažiem gadiem biedrībā iestājās sešdesmit latvieši un pārņēma biedrības vadību savās rokās. Vācieši aizgāja un izveidoja paši savu biedrību.

Rezultātā Rīgā 20. gadsimta sākumā pastāvēja veselas divas riteņbraucēju biedrības, kā arī vairāki riteņbraukšanas klubi un pulciņi.

Sākotnēji braukšanai ar velosipēdiem tika ierīkots sacīkšu ceļš Strēlnieku dārzā, kuru mūsdienās pazīstam kā Kronvalda parku. Taču tad biedrība, kurā jau bija vairāki simti biedru, iegādājās zemes gabalu mūsdienu Rīgas 49. vidusskolas teritorijā. Šeit tika uzbūvēts biedrības nams, velodroms, estrāde un estakāde slidošanai ziemā. Biedrība rīkoja sacīkstes, izbraucienus un dažādus pasākumus.

Biedrības sastāvā izveidotā "Jautrības komiteja" rīkoja deju vakarus, balles un dažādas svinības. Ja Rīgas Latviešu biedrība bija lielākā un nopietnākā, tad Otrā Rīgas riteņbraucēju biedrība – stilīgākā un jautrākā latviešu biedrība Rīgā.

Tās vadītāji bija ievērojami sabiedriskie darbinieki – žurnālists un uzņēmējs Arveds Bergs, advokāts Voldemārs Zāmuels, būvuzņēmējs Krišjānis Ķergalvis. Tiesa gan, Arveds Bergs nekad nebija sēdies uz velosipēda.

Savukārt Krišjāņa Ķergalvja meita Milda kļuva par vienu no pirmajām latviešu meitenēm, kas apguva riteņbraukšanu.

Pēc trīsdesmit gadu pastāvēšanas, 1921. gadā Otro Rīgas riteņbraucēju biedrību pārdēvēja par Latvijas Sporta biedrību. Par šīs biedrības pastāvēšanu mūsdienās liecina līdzās esošā Sporta iela. Taču no riteņbraucēju biedrības nekas nav palicis pāri – biedrības nama vietā šobrīd slejas 49. vidusskolas ēka, bet velodroma un estrādes vietā atrodas stadions.