Tuvojoties Preiļu konceptuālistu grupas 10 gadu jubilejai, Roberts Vilsons uz sarunu par konceptuālismu literatūrā un konceptuālo dzeju Latvijā aicina trīs dažādu literāro izdevumu redaktorus, dzejniekus un konceptuālās literatūras pazinējus: dzejnieci, literatūrzinātnieci, žurnāla "Strāva" redaktori un grupējuma "Preiļu konceptuālisti" dalībnieci Annu Auziņu, literatūras žurnāla "Punctum" redaktoru, dzejnieku, literatūrzinātnieku un bijušo Preiļu konceptuālistu dalībnieku Arti Ostupu un avangarda literatūras žurnāla "Avīzes Nosaukums" galveno redaktoru, dzejnieku un humoristu Valteru Libertu.

Kamēr Anna, Artis un Valters sarunājas par neradošās rakstības metodēm, konceptuālisma vēsturi un nākotni latviešu literatūrā, kā arī par plašākas sabiedrības uzmanību piesaistījušiem notikumiem, dzejniece un konceptuāliste Elvīra Bloma uzraksta konceptuālu dzejoli, kas dzirdams raidījuma izskaņā.

Raidījuma producente – Baiba Nurža.

Roberts Vilsons: Man patīk domāt par konceptuāliem tekstiem, patīk par tiem sarunāties, reizēm man patīk uz tiem paskatīties, bet ne vienmēr tos ir interesanti lasīt. Vai šādas izjūtas, sastopoties ar konceptuālu tekstu, ir normālas? 

Anna Auziņa: Kurus konceptuālos dzejoļus tev patīk lasīt?  

Roberts Vilsons: Man patīk lasīt tavējos! Tavi konceptuālie teksti tiecas pretī lirikai, to liriskās kvalitātes lasīšanas pieredzi padara piepildītu, jēgpilnu. Kurpretim Valtera brīnišķīgo dzejoli "Petīcija 21. gadsimta dzejas korpusu sastādītājiem" es neesmu izlasījis. Dzejolis ir skaists, es uz to skatos, es labprāt par to domāju, bet nelasu, neesmu izlasījis un nekad neizlasīšu. Valter, vai tu pats kādreiz esi šo savu dzejoli izlasījis? 

Valters Liberts: Es to neesmu ne vien izlasījis, bet es to neesmu arī uzrakstījis.  

Roberts Vilsons: Domāju, pie šī dzejoļa vēl atgriezīsimies. Arti, ko tu saki par konceptuālu tekstu lasīšanu un nelasīšanu? 

Artis Ostups: Tas ir normāli, ja tu tā jūties. Es domāju, ir daudzi konceptuālisma teksti, kas nemaz nav iecerēti, lai tos lasītu no sākuma līdz beigām. Varbūt latviešu literatūrā pilnīgi nelasāmu konceptuālu tekstu ir mazāk, iespējams, tāpēc, ka mums ir bijusi spēcīga liriskā tradīcija, kas ir tuva arī mūsdienu autoriem.

Kad es rakstu konceptuālus dzejoļus, tas parasti nozīmē, ka atrodu kādu prozas tekstu, kas tapis sen un nav iecerēts kā dzejolis, apstrādāju to savā aranžijā un pasniedzu lasītājiem kā savu dzejoli.

Metodes, protams, ir dažādas. Un tipiskākā – vismaz Rietumos – ir paņemt kādu milzīgu teksta blāķi, pārcelt to no neliterāra konteksta literārā kontekstā un nosaukt to par dzeju. Ne vienmēr to gribas lasīt. Bet tas var būt interesants notikums citā ziņā.

Anna Auziņa: Es esmu atvērusi Kārļa Vērdiņa sastādīto un tulkoto Ļeva Rubinšteina izlasi "Tas esmu es" ["Orbīta", 2026]. Manuprāt, Rubinšteins pieder pie tiem konceptuālistiem, kurus var lasīt. Tas sausais, nelasāmais – tas laikam būtu klasiskais konceptuālisms: gari teksti, ko paši konceptuālisti nav ne izlasījuši, ne uzrakstījuši. Turpretī Rubinšteina konceptuālisms ir kolāžveidīgs. 

Artis Ostups: Ir divi klasiskie: krievu konceptuālisms un amerikāņu konceptuālisms. Man liekas, Rubinšteins runā ikdienišķā valodā par ikdienišķām lietām, teksts ir ļoti aizkustinošs, bet konceptuālais moments ir tas, ka viņš paņem gatavas runas figūras.

Amerikāņu konceptuālisms varbūt ir vēsāks, provokatīvāks un vairāk orientēts uz laikmetīgās mākslas paņēmienu pārcelšanu literatūrā. 

Roberts Vilsons: Saprotu, ka Ļevs Rubinšteins nesen ir gājis bojā un bijis dedzīgs Putina režīma kritiķis. Tomēr –  kā jūs raugāties uz to, ka šobrīd lasām krievu literatūru? 

Anna Auziņa: Es piekrītu, ka mums vajadzētu pievērsties citu tautu literatūrai. 

Artis Ostups: Es domāju, ka tie divi krievu autori, kas kopš kara sākuma ir parādījušies latviešu valodā – Gaļina Rimbu un Ļevs Rubinšteins – to ir pelnījuši. Es viņus vērtētu atsevišķi no visas kopējās krievu kultūras. Mēs zinām par viņu politisko nostāju un nešaubāmies, ka tie ir morāli domājoši cilvēki.

Roberts Vilsons: Valter, es redzu, ka tev līdzi ir grāmata "Against Expression" [Against Expression. An Anthology of Conceptual Writing], ko latviski varētu tulkot – "Pret izpausmi". Grāmata ir antoloģija, kurā apkopoti amerikāņu konceptuālisma darbi. Vai vari pastāstīt vairāk par šo antoloģiju? 

Valters Liberts: Laikam ir taisnība, ka tā pārstāv vairāk to otru pusi, bet jāsaka, ka pats esmu izlasījis tikai trešdaļu šīs grāmatas, lai gan lasu to jau kādu gadu. Man šī grāmata ļoti patīk, katru reizi, kad to atveru, jūtos iedvesmots! Antoloģijas formāts, manuprāt, ir piemērots, jo konceptuālās rakstības darbi bieži vien ir milzīgi – piemēram, kāds pārkārto visu Bībeli alfabētiskā secībā. Tas var būt ļoti skaists konceptuālās rakstības darbs, grāmatobjekts, bet droši vien ne visi to izlasīs, tāpēc lētāk šo ideju izlasīt antoloģijā, kur teksti ne vienmēr publicēti pilnā apjomā, toties parādās starptekstualitāte, kas ļauj redzēt lauku kopumu.

Man šķiet, viena no konceptuālās rakstības iezīmēm ir tās pastāvēšana ļoti augsta konteksta vidē.

Ķieģelis var būt vienkārši būvniecības ķieģelis, bet, ja tam pievieno UDK indeksu, tas pēkšņi kļūst par dzejas darbu. [Eināra Pelša grāmatobjekts "Janka", "Valters Dakša", 2021]

Roberts Vilsons: Mēs esam nonākuši 2016. gadā Preiļos, alfabēta dzimtenē – Eināra Pelša, Preiļu konceptuālisma centrālās figūras, mājās. Vai varam savilkt kopā tās ietekmes un vēsturi, kas ir novedusi līdz kulminācijai 2016. gadā, kad Latvijā top Preiļu konceptuālistu grupējums? 

Valters Liberts: Pirmais pasaules karš? 

Artis Ostups: Dadaismā parādās ideja, ka ikdienišķu objektu var eksponēt galerijā, un tad tas kļūst par mākslu. Līdzīgi notiek arī konceptuālisma literatūrā, tikai galerijas vietā ir grāmata. Šim paņēmienam ir simts gadu sena vēsture. Arī kubisma gleznās mēs redzam, ka biļetes vai citus ikdienas priekšmetus piestiprina audeklam – tā ir sava veida konceptuāla metode. 

Roberts Vilsons: Kā ir ar Eināru Pelšu? Vai viņu vairāk iedvesmojis krievu konceptuālisms vai Rietumu avangards? 

Artis Ostups: Baidos, ka šis jautājums ir neatbildams. Kad pie Eināra ciemojāmies, arī mēs mēģinājām viņa darbību savilkt kopā ar avangarda vēsturi, bet viņš pats tam pretojās, un īsti nebija skaidrs, kāpēc viņš sācis rakstīt šādi. Laikam gribēja rakstīt mazāk nopietni, mazāk tradicionāli. Pirms konceptuālā pavērsiena Pelšs bija ļoti lirisks dzejnieks, prasmīgi rakstīja klasiskās formās. 

Man šķiet, konceptuālisms vairākus latviešu autorus ir piesaistījis tāpēc, ka ļoti ilgi – gandrīz kopš [pagājušā gadsimta] sešdesmitajiem gadiem – mēs dzīvojām sarežģītas, nopietnas, liriskas, muzikālas, uz ģenialitāti pretendējošas dzejas vidē.

Konceptuālisms bija viens no veidiem, kā no tās tradīcijas atvilkt elpu. 

Sarunu teksta formātā pilnā apjomā lasiet portālā lsm.lv!

22. martā Dzintaru koncertzālē ciklā "Brīvdienu mūzika" izskanēs starpžanru un pasaules mūzikas projekts Kuolm randõ / "Trīs krasti”, kurā apvienojas lībiešu kultūra, valoda un oriģinālmūzika.

Mūziķu apvienība -  Elīna Ose, Austris Kalniņš, Staņislavs Judins, Ernests Mediņš, Jānis Rubiks un Kristaps Krievkalns - 2024. gadā izdeva skaņu ierakstu ar oriģinālmūziku ar dzeju līvu valodā un atskaņojuši to koncertos Latvijā un ārpus. 

Sarunā ar Elīnu Osi - par lībiešu mūzikā, valodā un kultūrā vilinošo un valdzinošo, šīs koncertprogrammas ceļiem un darbu pie apvienības otrā lbuma. 

Elīna Ose: Mūziķi, kas piedalās, veido šīs dažādās šķautnes, no kā viss projekts sastāv. Jānis Rubiks pārstāv džezu, un viņam tiešām skaisti izskan instruments, tik smeldzīgi, tai pat laikā tik mīļi, aizrautīgi. Austris Kalniņš arī ir brīnišķīgs, es teiktu, brīnumbērns, kurš vienkārši dabīgi virpina savas domas muzikālajās noskaņās savā klavierspēlē, koncertā skanēs arī viņa skaņdarbi.

Jānis Rubiks mums ir radījis brīnišķīgu skaņdarbu, kas veltīts mīlestības tēmai, kuru dzejā rakstījis Ķempju Kārlis, veltot savai mammai ar domām par ģimeni un mātišķumu.

Pieminēji Ķempju Kārli, bet te vēl droši vien jāmin dzejnieki Valts Ernštreits un Baiba Damberga. Vēl kāds lībiešu vārdu rakstītājs ir nācis klāt vai jūs balstāties uz šiem trim “vaļiem”?

Jā, mums ir šie mūsu lielie trīs krasti, šie dzejnieki. Valts ir īpašs mūsu projektam, es viņu vienmēr pieminu kā tādu krusttēvu, jo ar viņu viss aizsākās. Arī koncertprogrammas “Seļļizt nemē mēg / Tādi kā mēs” nosaukums bija iespaidots no viņa dzejas krājuma. Šis tituldzejolis arī bija pirmais, kam radīju oriģinālmūziku. 

Vai tavas lībiešu valodas prasmes un zināšanas pa šo laiku attīstās, papildinās? Vai apzināti no reizes uz reizi ej šo ceļu - zināt vairāk, saprast vairāk, runāt vairāk? Dziedāt vairāk - tas, protams, skaidrs.

Jā. Nu, tas ir ļoti, ļoti grūts ceļš.

Es diemžēl nevarētu teikt, ka man padodas valodas, bet caur dziesmu tas man personīgi ir raitāks un patīkamāks process. Lībiešu institūtā šobrīd ir iespēja apgūt valodu gan klātienē, gan attālināti.

Es esmu iegadījusies grupā, kur ir brīnišķīgā pasniedzēja Julgī Stalte ar savu pieredzi, entuziasmu un garu. Reiz līdzi bija mans puika, viņa aizrāva arī viņu, un dēls tad teica, ka viņš labprāt gribētu iet uz manām nodarbībām. Bet, tā kā man ir sākušās studijas Mūzikas akadēmijas Etnomuzikoloģijas nodaļā, tad nesanāk tik daudz laika, lai visu paspētu. Uz dažām nodarbībām gāju, bet tagad esmu to mazliet atlikusi, lai kādā brītiņā atkal tam pievērstos. Centīšos drīz atkal pievienoties grupai un ceru, ka nebūšu kaut ko ļoti palaidusi garām un spēšu saprast to visu, ko viņi piedāvā.

Stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule; pārraides producente – Maruta Rubeze

Tas piedzeršanas saldais grēks

It retais ir, kas apdomā

Tam tā vien svēta diena šķiet,

Cits citu, radu – radinieks

Ēst, dzert ar draugu Dievs neliedz,

Šī 300 gadu vecā "Dziesma no nelādzīgas pildīšanas un piedzeršanas" (1714), dziedama ar melodiju "Šis tiešām ir tas pēdīgs laiks". Visticamāk ir oriģinālsacerējums, nevis – kā tas tolaik ierasts – tulkojums no vācu valodas.

Šādas dziesmas, tāpat kā uzdzīves tēlojums, ir raksturīgs motīvs 16. un 17. gadsimta Eiropas kultūrā. Tas ir reformācijas,  pēcreformācijas un plašākā nozīmē – arī sabiedrības zemāko slāņu sadzīves disciplinēšanas laiks. Un tas ir arī ķermeņa fizioloģijas un tā izdalīto šķidrumu apzināšanas un izpētes laiks. Uzdzīves ainas, aizraušanās ar grotesku ķermeņa tēlojumu ir arī veselīga dzīvesprieka, smieklu un karnevāla kultūras daļa. Baznīcas tekstos, kā tas redzams arī šajā dziesmā, ķermeņa savaldīšana gan gūst virsroku.

Šīs dziesmas radītājs ir mācītājs Bernhards Vilhelms Bīnemanis (Bienemann). Par viņa dzīvi ziņas ir trūcīgas. Bīnemanis ir mācījies Rīgas licejā, kalpojis Zemītē, vēlāk – Spārē un ap 1731. gadu aizgājis mūžībā. Viņš ir sacerējis un atdzejojis ap simts dziesmu. Tām ir raksturīgas skaņu spēles un iekšējas atskaņas, piemēram:

Jēzus godā mīt, sātans – apakš kājām,

vai citur:

Sūkties,

Literatūrvēsturnieks Jēkabs Lautenbahs Bīnemani dēvē par "trešo visspožāko zvaigzni starp latviešu garīgajiem dziesminiekiem – līdzās Fīrekeram un Dīcam".  Un tas nav pārspīlējums – ne velti joprojām 2015. gada latviešu luterāņu dziesmu grāmatā ir iekļautas septiņas Bīnemaņa dziesmas. Pieminēšanas vērta ir arī plītēšanas dziesmas pirmpublicējuma vieta – "Mežmuižas un Kukuru draudzes dziesmu grāmata" 1714. gadā. Tās pirmais izdevums, kas izstrādāts pēc latviešu pašu iniciatīvas un turklāt publicēts par draudzes savāktajiem ziedojumiem līdz mūsdienām saglabājies tikai vienā eksemplārā, kas atrodas Dānijas Karaliskajā bibliotēkā Kopenhāgenā. 

20. martā VEF Kultūras pilī ar Raimondam Paulam veltītu programmu “Maestro un mažorminors” tiks atklāts Orķestra "Rīga" festivāls “Windstream”, kas tiek rīkots jau kopš 2010. gada un šogad piedāvās piecus dažādus notikumus. Par diviem - Lielās piektdienas programmu 3. aprīlī Rīgas Sv. Jāņa baznīcā un atklāšanas programmu - stāsta orķestra mākslinieciskais vadītājs Valdis Butāns. 

Uzzinām par orķestra ciešo un seno sadarbību ar šī gada jubilāru Raimondu Paulu, par to, ka dažus maestro skaņdarbus šim koncertam aranžējis arī pats Valdis Butāns, par festivālu "Windstream" kā pirmās pavasara dienas vēstnesi, par šī gada jauninājumu - iespēju iegādāties abonementu. Sarunas otrajā pusē - arī par Lielās piektdienas koncertu, kurā gaidāms pirmatskaņojums Viļņa Šmīdberga kompozīcijai "Tēvs". Tās tapšanas iniciators - sitaminstrumentālists Guntars Freibergs. Un vēl par Valda Butāna satikšanos ar Austrālijas latviešu komponistes Ellas Mačēnas opusu "Mākoņu maģija".  

Valdis Butāns: Maestro ir lielā jubileja - 90 gadi - ir nozīmīga arī Orķestrim "Rīga" un vēlamies viņam pateikties un godināt mūsu sadarbību garo gadu laikā, ko esam kopā sastrādājuši, un tas tiešām nav maz. Arī mēs, kā jebkurš sevi cienošs profesionāls kolektīvs Latvijā, šogad to darām, un tā ir mūsu pateicība un pienesums šim dialogam par maestro mūziku.

Nosaukums “Maestro un mažorminors” ir iekodēts mūsu vēstījums gan par šo mūziku, gan par noskaņu, kas koncertā sagaidāma, gan par maestro daiļradi un dzīvi kopumā.

Tur būs apcerīgais, skumīgais, varbūt dramatiskais, un tam iepretim, kas ļoti raksturīgi gan Maestro pašam, gan viņa mūzikai, dzīvespriecīgais, vitālais, humora pilnais, gaišais un arī romantiskais. Mūsu šīpavasara “Windstream” pirmais starta šāviens.      

Kāda ir Raimonda Paula un Orķestra “Rīga” sadarbības vēsture? Tā sākusies teju no pašiem pirmsākumiem?

Jā, tieši tā, tā ir sākusies krietni vēl pirms es kļuvu par šī orķestra sastāvdaļu. Ja nemaldos, kad bija mans pirmais gads kā šī orķestra galvenajam diriģentam un mākslinieciskajam vadītājam, tā bija viena no pirmajām programmām, ko izveidojām un atskaņojām Lielās ģildes zālē, un tas man ļoti spilgti palicis atmiņā.

Runājot par paaudžu maiņām un ka katra nākamā paaudze iemīl un atklāj maestro mūziku, drīz jau varēs teikt - kā iemīl Raiņa dzeju, tā iemīl maestro mūziku.

Tā patiešām ir. Man ģimenē aug dēls pusaudzis, vienu dienu braucam kopā mašīnā, viņš atskaņo mašīnā savu pleilisti, un kas tur ir - ļoti forša mūzika, tostarp arī vecie labie maestro Paula skaņdarbi ar Viktoru Lapčenoku un Noru Bumbieri. Arī šī paaudze pa jaunam novērtē un iepazīst, un atzīst par labu esam. Tas vien liecina par šīs mūzikas universālo vērtību mums kā Latvijas nācijai.

Priecājos, ka šajā koncertprogrammā mums līdzās būs tādi labi un pārbaudīti sadarbības partneri kā Ilona Bagele, Oskars Petrauskis, kurš savulaik bija saksofonu grupas koncertmeistars, bet viņiem līdzās nāks arī jaunākās paaudzes solisti - Paula Saija, Raimonds Celms, kurš ir brīnišķīgi speciāli šai programmai iemācījies dažus smagsvarus, klasiskas dziesmas no Maestro repertuāra, bet viņš to dara ļoti vitāli, ļoti organiski un viņam ļoti labi piestāv.

Viens no mūsu šībrīža spicākajiem, labākajiem, talantīgākajiem džeza pianistiem - Romāns Vendiņš - iznesīs visu klavieru partijas smagumu un būs solists maestro Rapsodijā.

Es pats ļoti priecājos par šo koncertu un gaidu to. Bez labi zināmiem skaņdarbiem būs arī publikai mazāk zināmi Maestro skaņdarbi, kas nemaz tik bieži neskan, un varbūt daži no tiem skan tikai mūsu koncertos un mūsu versijās. Solistu vidū būs arī Virdžīnija Laube-Vītiņa, kurai būs ļoti spilgts ksilofona solo.

Kā ar aranžējumiem - būs tādi, kas jau klasiski ir jūsu repertuārā, un arī aranžējumi, kas piedzīvos pirmatskaņojumu?

Kā jau teicu, šī ir vairāk kā retrospekcija par to, kas gadu gaitā paveikts - būs labāko skaņdarbu un aranžiju izlase. Lielākā daļa aranžiju ir Viļņa Šmīdberga un Aivara Krūmiņa veikums, bet šoreiz ir arī akcenti no manas puses, es arī esmu pieķēries - tad, kad tas ir nepieciešams un jūtu, ka to vajag.

Maestro būs klāt?

Cerēju, ka viņš mums pievienosies, sen esam saziņā par šo koncertu, bet viņš saka, ka diemžēl šoreiz nevarēs pievienoties mums. Bet, no otras puses, viņa mūzika dzīvos, un tas ir pats galvenais. Mēs viņu godināsim, un viņš mūs neklātienē atbalsta. Toties mums ir tīšām vai netīšām tā sakritis, ka pats Raimonds Pauls pie klavierēm nebūs, bet mums būs gan Raimonds, gan Paula (smejas). Būs ļoti spilgta palete - no mažora līdz minoram un viss kopā.

Piektdien, 20. martā, Rīgas Kongresu namā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris sadarbībā  somu diriģentu Kristianu Sallinenu piedāvās programmu, kurā līdzās Ludviga van Bēthovena Piektajai simfonijai skanēs arī somu mūzika - Veines Raitio simfoniskā poēma "Mēnesgaisma uz Jupitera" un Magnusa Lindberga Klarnetes koncerts. Solists - LNSO klarnešu grupas koncertmeistars Mārtiņš Circenis, kuru uz sarunu aicināja Inta Zēgnere.

Mārtiņš Circenis: Šis darbs ir somu klarnetista Kari Krīku vizītkarte. Pateicoties sadarbībai ar Magnusu Lindbergu, Kari Krīku instrumentālista karjera kļuva tik piepildīta un koncertiem bagāta, ka viņš kļuva pa vienu no TOP pasaules māksliniekiem klarnetes instumenta spēlē. Tālajā 2001. vai 2002. gadā, kad viņš bija Rīgā, kopā ar Olari Eltsu un LNSO pirmoreiz atskaņoja šo darbu pie mums. No tās dienas es iemīlējos šajā darbā, jo

iespaids pirmajā brīdī bija vārdiem neaprakstāms - kaut kas pilnīgi nedzirdēts, tam laikam pilnīgi jauns un moderns.

Protams, skatoties ar šodienas skatu, mēs jau redzam, kas tieši tas ir. Darbs ir ārkārtīgi romantiski impresionistisks, tas arī mazliet pasaka, kas mūs sagaida - būs melodisms, skaistas harmonijas, bet tajā pašā laikā tas ir moderns un viegli klausāms. Tā faktiski ir galvenā atslēga, ka pat nesagatavotam klausītājam tas ir viegli uztverams. 

Kas tevi toreiz tik ļoti pārsteidza, kad tu pirmoreiz dzirdēji šo koncertu?

Pirmais iespaids bija - kā tas vispār ir iespējams? 

No Kari Krīku puses?

No Kari Krīku puses.

Līdz tam mēs šāda līmeņa māksliniekus faktiski dzirdējām tikai ierakstos. Pirmo reizi bija tas  iespaids, ka tas ir klātienē un tas tiešām notiek dzīvajā, un ka to var izdarīt.

Man tas likās kaut kas pilnīgi netverams. Protams, jāņem vērā arī tas, ka tas bija, neredzot nošu tekstu. Kad saņēmu notis un sāku to iestudēt, tad jau, kā saka, vizuālais apmāns mazliet nostrādā, kad redzi notīs, ka nav nemaz tik briesmīgi sarežģīti daudzos posmos, kas toreiz likās vienkārši neiespējami. 

Kas interpretācijā no solista puses tev likās tik ļoti sarežģīts? Jo, protams, viņš tur visu ko ir izgudrojis. 

Jā, protams. Ņemot vērā, ka Kari Krīku pamatā ir laikmetīgās mūzikas izpildītājs, tur ir ļoti daudz moderna tipa elementu, bet tie nebija tie, kas pārsteidza. Pārsteidza skaņas apjoms, ka viss ir ļoti dzidrs un tajā pašā laikā ļoti, ļoti skanīgs.

27 minūtes, cik garš ir šis koncerts, pagāja vienā elpas vilcienā. Tas, man liekas, bija galvenais iespaids, kas palika - kā tā varēja sanākt?

Jā, protams, bija ļoti daudz ātru pasāžu, šausmīgi augstu, visādi interesanti tehniskie paņēmieni, bet man liekas, ka galvenais kopiespaids bija tieši Lindberga radītais - tā skaņu pasaule cilvēkus vienkārši apbur. 

 Pats Magnuss Lindbergs šo savu darbu ir komentējis? Tev ir bijusi nepieciešamība interesēties, ko viņš ir gribējis pateikt ar šo koncertu?

Jā. Nesen vācu klarnetists Sebastians Maincs vēlreiz ierakstīja šo darbu, un par šo darbu viņam bija maza intervija. Tās laikā atklājās divas lietas - skaidrs, ka Kari Krīku to ir iniciējis, viņš vēlējās lielu koncertu, un Magnuss Lindbergs bija piekritis ar nosacījumu: ja mēs kaut ko darām, tam ir jābūt kam grandiozam, ļoti virtuozam, skaniski bagātam. Stils droši vien pats tā izveidojās, jo Lindberga mūzikai tas ir ļoti romantisks un impresionistisks, citos orķestra darbos viņš skatījies citā virzienā. Protams, viņam raksturīgā mūzikas valoda tur ir, un no pirmajām frāzēm var just - jā, tas ir Lindbergs, bet šis emocionālais romantisms vai impresionistiskās nokrāsas - tas ir kaut kas viņam salīdzinoši netipisks. 

Stāsta dejas pētniece, JVLMA Horeogrāfijas nodaļas docente, Dr. art. Valda Vidzemniece; pārraides producente – Zane Prēdele

Mērija Vigmane (Carolyne Sofie Marie Wiegmann, 1886-1973) [1] ir viena no spilgtākajām vācu modernās dejas pārstāvēm, 1928. gadā Vācijas dejotāju kongresā viņa tika atzīta par vācu labāko dejotāju. Jau 1920. gadā M. Vigmane nodibināja savu skolu Drēzdenē, bet 1931. gadā tika nodibināta Vigmanes skola Ņujorkā, ko vadīja Hanja Holma, un izrādās, ka arī Rīgā 20. gados pastāvēja Vigmanes skolas filiāle.

Sadarbībā ar Rūdolfu Lābanu veidojās M. Vigmanes dejas izpratni un filozofiju. 1914. gadā Lābana audzēkņu koncertā jaunā horeogrāfe pirmo reizi demonstrēja pašas iestudētās dejas – "Raganas deju" un "Lento". "Lento" bija deja bez mūzikas, bet

"Raganas deja" tika izpildīta bungu ritma pavadījumā, tā bija enerģiska, spēcīga un neapvaldīta, nedaudz groteska. Augumā bija jaušams smagnējums, likās, ka tajā ir ieplūduši visi zemes spēki, jo lielu laika daļu dejotāja atradās sēdus pozīcijā. Rokas bija līdzīgas plēsīga putna nagiem, to kustības bija alkatīgas un draudīgas.

Vigmanes dejas bija jaunas estētikas pieteikums, tās demonstrēja vācu izteiksmes jeb ekspresīvās dejas (Ausdruckstanz) raksturīgākās pazīmes, kas iezīmējās kā atteikšanās no konvencionāliem dejas izteiksmes līdzekļiem, krass pretstatījums klasiskā baleta principiem, subjektīvu emocionālo izjūtu izvirzīšana priekšplānā un ekspresīvi sakāpināts izteiksmes veids. 

Kustību valodas izveidē M. Vigmane lielu uzmanību pievērsa pirmajiem kustību impulsiem, intuīcijai un zemapziņai, viņas priekšnesumus raksturoja savdabīga un spēcīga telpas izjūta.

Viņa formulēja absolūtās dejas principu, kurā dejai ir pašpietiekoša vērtība, šīs koncepcijas izpratnē dejai nav jākalpo mūzikas vai literārā stāsta atklāsmei.

M. Vigmanes Drēzdenes skolā mācījās audzēkņi no visas Eiropas, tai skaitā arī no Latvijas. 20. gadu sākumā tur bija mācījusies Valija Grella, kas vēlāk kļuva par Rīgas skolas vadītāju. Skola atradās Mednieku ielā 1. Vigmane 1925. gadā publicētajā rakstā, rezumējot sava pedagoģiskā darba augļus, raksta, ka Drēzdenes skolas pastāvēšanas laikā ir izaugušas vairākas lieliskas profesionālas dejotājas un dejas pedagoģes, un šajā rakstā viņa vārdā nosauc tikai divas – Hanju Holmu un Valiju Grellu-Magito (Wy Magito). [2] Pašas skolotājas novērtējums ir V. Magito mākslinieces talanta un pedagoga kompetences apliecinājums.

Lai arī skola pastāvēja tikai divus vai trīs gadus, tai ir liela nozīme Latvijas dejas vēsturē. Skolas pedagoģiskā darbība, vadītājas un audzēkņu koncertu priekšnesumi apliecināja vācu modernās dejas māksliniecisko koncepciju klātbūtni Latvijas dejas ainā.

Valijas Grellas-Magito vecākā māsa Ģertrūde Domanžē-Līcis 30. gados bija ievērojama personība Latvijas dejas mākslā. Viņa vadīja deju studiju kopā ar Zigfrīdu Elcbergu, kas bija izglītojies atzīto dejas meistaru Rudolfa Lābana un Kurta Josa skolās.

Arī Tamāra Grella, Grellu ģimenes jaunākā atvase, tāpat kā abas viņas māsas izvēlējās dejas mākslu kā savas profesionālās darbības jomu, 30. gadu otrajā pusē viņa kopā ar partneri Henu Hāsu turpināja izglītību Vācijā un guva atzīstamus panākumus koncertdarbībā.

[1] Dejotāja nomainīja savu vārdu un uzvārdu uz Mary Wigman.

[2] Pazīstama arī ar skatuves vārdu Suria Magito.

20. martā pulksten 19 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē Latvijas Radio koris diriģenta Kaspara Putniņa vadībā klausītājiem piedāvās piecu Eiropas jauno komponistu pasaules pirmatskaņojumus korim un elektronikai. Par koncertu, kas iekļauts JVLMA Mūsdienu mūzikas festivālā "deciBels", intervijā Intai Pīrāgai plašāk stāsta kora mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Kaspars Putniņš. 

Latvijas Radio koris ir viens no vadošajiem profesionālajiem koriem Eiropā, kas sava mākslinieciskā vadītāja Kaspara Putniņa vadībā regulāri koncertē visā pasaulē, ieraksta godalgotus albumus (tostarp iegūstot prestižo Grammy balvu) un veicina laikmetīgās kordziedāšanas attīstību ar savu novatorismu, dziļumu un izcilu vokālo meistarību.

Koncerts būs noslēdzošais posms starptautiskajām kompozīcijas meistarklasēm, kuru laikā Latvijas Radio kora oktets diriģenta Kaspara Putniņa vadībā iestudēja atlases kārtā izvēlētu astoņu Eiropas jauno komponistu skaņdarbu skices. Pieci no astoņiem komponistiem vēlāk tika aicināti savus darbus izvērst, tos komponējot pilnam kora sastāvam un elektronikai, un nu piedzīvosim šīs radošās sadarbības rezultātus.

Jaunie komponisti ir Īdens Lonsdeils (Eden Lonsdale, Anglija/Vācija), Mateo Gvalandi (Matteo Gualandi, Itālija), Gilerms de Almeida (Guilherme de Almeida, Portugāle/Brazīlija), Filipo Skaramuči (Filippo Scaramucci, Itālija) un Frančesko Trevisans (Francesco Trevisan, Itālija).

Koncerta vadītājs – komponists Ernests Valts Circenis.

20. un 21. martā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā norisināsies kārtējie Grāmatu svētki. Tātad daudz jaunu grāmatu un tikšanās ar to radītājiem: autoriem, tulkotājiem, izdevējiem. Tiks paziņoti bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas rezultāti.

Liega Piešiņa iztaujā jauna dzejoļu krājuma "Aukas" (to klajā laidusi izdevniecība "Latvijas Mediji") autori Kristiānu Šukstu, kura pirmo dzejošanas pieredzi apguva literārajā seminārā "Aicinājums". Kas Kristiānai bija un ir "Aicinājums"?

Stāsta dizaina pētniece Jeļena Solovjova; pārraides producente — Inga Saksone

Vai zini, ka viens no iedarbīgākajiem un vēsturiski noturīgākajiem politiskā protesta atribūtiem  ir pats vienkāršākais virtuves katls? Pieejams rokas stiepiena attālumā ikkatram, kurš vēlas paust savu nostāju, metāla kastrolis kopā ar pannām, karotēm un citiem skanīgiem virtuves atribūtiem gadsimtiem ilgi bijis plaši lietots instruments tautas skaņu frontē.

Tik plaša un pārliecinoša bijusi katlu un pannu līdzdalība protestos, ka šī aktīvisma forma laika gaitā ir guvusi arī nosaukumu — franču valodā "casserolade", kas cēlies no vārda "katliņš", un plašāk pazīstamais "cacerolazo", ko izmanto spāniski runājošajās zemēs.

Kolektīva virtuves rīku skandināšanas prakse sākās jau viduslaikos. Tās agrīnā forma bija "charivari" paraža, ko praktizēja Centrāleiropas iedzīvotāji situācijās, kad bija svarīgi paust kopīgu nosodījumu vai dusmas.

Nosodītāji pulcējās pie nosodāmā mājas un ar dažādiem priekšmetiem sparīgi radīja trokšņus ar mērķi izsmiet un kaunināt. Šāda trokšņu serenāde visbiežāk tika adresēta kādam, kurš bija pārkāpis sabiedrības tikumiskās normas — piemēram, atraitnim, kurš apprecējās ar ļoti jaunu sievieti.

Politisku nozīmi šis kaunināšanas rituāls ieguva 1830. gadā Francijā protestos pret karali Luiju Filipu I. Tajā laikā Francijā bija 30 miljoni iedzīvotāju, no kuriem balsot drīkstēja vien 200 000 vīriešu. Protestētāji pulcējās pie amatpersonu mājām, kuri atbalstīja karali, un sparīgi sita katlus un pannas, lai paustu neapmierinātību ar režīmu. Ikdienišķie priekšmeti kļuva par izteiksmes līdzekli tiem, kuriem pastāvošajā iekārtā politiskā balss bija liegta.

Francijā trokšņainā protesta paražas nav pagaisušas arī mūsdienās. Kad 2023. gadā pilsoņi devās ielās, lai protestētu pret pensiju reformu, viņi rokās atkal ņēma labi pārbaudītus pretošanās instrumentus — katlus un pannas.

Būtiska nodaļa katlu un pannu politiskajā vēsturē ir arī Dienvidamerikai, kur katli ir skandināti gan ielu protestos, gan brīžos, kad publiski protestēt bija bīstami, mājās uz balkoniem vai pie logiem. Turklāt kastroļi un pannas ir skanējuši kā kreiso, tā labējo aktīvistu rokās.

1971. gadā tukšo pannu maršus organizēja konservatīvas sievietes pret prezidenta Salvadora Aljendes valdību, savukārt astoņdesmitajos gados šī pati forma kļuva par kreiso pretošanās simbolu pret Pinočeta diktatūru. Argentīnā 2001. gada ekonomiskās krīzes laikā katlu skaņa bija vērsta pret visu politisko eliti bez šķirošanas.

Rezumējot: kastroļi un pannas ir fenomenāli lietderīgi protesta rīki. Pirmkārt, tie ir skaļi un spēj pievērst uzmanību brīdī, kad konstruktīvs dialogs vairs nešķiet iespējams. Plašākā nozīmē tā ir arī atteikšanās klausīties to, kurš ir pie varas.

Virtuves priekšmeti ir arī simbolisks, tiešs atgādinājums, ka sociālā cīņa nereti ir par šķietami vienkāršu jautājumu — par iespēju dienas beigās pabarot savu ģimeni.

Kaserolaso, aizstājot vardarbīgākas protesta formas, nereti pasargā dalībniekus arī no kritikas par pārmērīgu agresiju. Turklāt skats, kurā bruņoti likumsargi protesta laikā cenšas pilsoņiem konfiscēt virtuves piederumus,  atzīsim, ir nedaudz absurds. 

Konfiskāciju gadījumiem gan mūsdienās rasts arī laikmetīgs risinājums, piemēram, lietotne Cacerolapp imitē pannu dauzīšanas skaņu arī tad, ja katliņš nav pa rokai.

No 18. līdz 21. martam jau divpadsmito reizi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Mūsdienu mūzikas festivāls "deciBels" aicina klausītājus piedzīvot pavasarīgas Eiropas laikmetīgās mūzikas vēsmas ar daudzveidīgu koncertprogrammu pašā Rīgas sirdī, turpinot veiksmīgi uzsākto sadarbību ar Rīgas cirku un festivāla starptautiskajiem partneriem, kā arī piedāvājot pārsteigumus virtuālajā vidē, par kuriem uzzināsim, sekojot festivāla jaunumiem sociālajos medijos.

Sarunā ar festivāla "deciBels" māksliniecisko vadītāju, komponisti Annu Fišeri un JVLMA kompozīcijas klases studentiem – Dāvidu Kristu Balodi un Laumu Kazaku – par komponistu sadarbību ar atskaņotājiem, festivāla jauninājumiem un apkārtējo notikumu nospiedumiem jaunradē. 

***

Piedaloties māksliniekiem no vairāk nekā desmit valstīm, četros vērienīgos koncertos piedzīvosim priekšnesumus, kuru repertuārs sniedzas no 20. gs. akadēmiskās mūzikas klasikas līdz fankam un pavisam neseniem eksperimentāliem meklējumiem multimediju jomā. Dzirdēsim deviņus pasaules pirmatskaņojumus, sastapsim izcilus mūziķus – Latvijas Radio kori, beļģu laikmetīgās mūzikas ansambli Fractales, apburošos klasiskās mūzikas dumpiniekus SMASH.duo un zviedru ērģelnieku Andreasu Hellkvistu (Andreas Hellkvist) kopā ar starptautisku bigbendu Rīgas cirka arēnā – un, protams, kā ik gadu, ar festivāla viesiem tiksimies aizraujošās bezmaksas lekcijās un meistarklasēs.

"deciBels" Latvijas mūzikas dzīvē ieņem īpašu vietu ar to, ka tiecas uzlūkot laikmetīgo mūziku kā dzīvu, dinamisku mākslas formu, kas iesaistās sarunā, ir atvērta inovācijām un spēj uzrunāt plašu auditoriju. Pievēršot uzmanību potenciālam, kas rodams mijiedarbē un starpdisciplinārā mākslas radīšanas pieejā, “deciBels” aicina paplašināt priekšstatus par laikmetīgās mūzikas koncerta formātu un piedzīvot tās daudzveidību

Festivālu 18. martā JVLMA Lielajā zālē atklās ekstravagantā mūziķu apvienība SMASH.duo (Vācija), kas savos koncertos savieno klasiskās, elektroniskās, džeza un popmūzikas elementus, tiecoties pārkāpt robežas un izaicināt iesakņojušos stereotipus. Šī dueta priekšnesumos gaisma, attēls, kustība un skaņa kļūst par līdzvērtīgiem elementiem vienota mākslas notikuma tapšanā, lai klausītājiem radītu atmiņā paliekošu koncertpieredzi. Programmā skanēs skaņdarbi no dueta ierastā repertuāra, kā arī divu JVLMA kompozīcijas studentu – Dāvja Krista Baloža un Dāvja Vilka – īpaši SMASH.duo sacerēti jaundarbi.

Savukārt jau nākamajā vakarā, 19. martā, koncertā Hammond, Big Band & Jazz Rīgas cirka arēnā izskanēs unikāla džeza mūzikas programma, kuras centrā – leģendārās Hammond ērģeles un starptautiska bigbenda monumentālā skaņa. Koncerta solists – zviedru ērģelnieks Andreass Hellkvists, savukārt JVLMA bigbendam diriģenta Dāvja Jurkas vadībā pievienosies studenti no Baltijas, Skandināvijas un Itālijas mūzikas augstskolām. Programmā skaņdarbi no Reja Čārlza, Djūka Elingtona, Džako Pastoriusa, Džo Zavinula un citu džeza mūzikas leģendu repertuāra.

Jau pavisam citās noskaņās 20. martā JVLMA Lielajā zālē uzstāsies Latvijas Radio koris ar Kasparu Putniņu pie diriģenta pults. Šoreiz kora balss skanējumu neikdienišķākā formātā paplašinās arī elektronikas klātbūtne, ko dzirdēsim piecu Eiropas jauno komponistu pasaules  pirmatskaņojumos. Apveltīti katrs ar spilgti individuālu māksliniecisko rokrakstu, šie komponisti ir izturējuši sīvu konkurenci un kā labākie no labākajiem tika aicināti rakstīt izvērstus skaņdarbus Latvijas Radio kora sastāvam ar elektroniku. Tagad piedzīvosim šīs sadarbības rezultātus!

Festivāla noslēgumā 21. martā JVLMA Lielajā zālē baudīsim Latvijas mūzikas dzīvē retu un svarīgu notikumu – beļģu laikmetīgās mūzikas ansambļa Fractales sniegumā līdzās poļu komponistes Martas Šņadi (Marta Śniady) multimediju darbam How Can I Help You? un JVLMA kompozīcijas studentu Laumas Kazakas un Jēkaba Bernāta jaundarbu pirmatskaņojumiem izskanēs ievērojamā 20. gadsimta mūzikas skaņraža Žerāra Grizē (Gérard Grisey) hrestomātiskais opuss Vortex Temporum.

Festivāla mākslinieciskā vadītāja Anna Fišere. Scenogrāfe Aija Ķibere. Gaismu mākslinieks Ivars Vācers. Grafiskā dizaina autors Kirils Kirasirovs. Skaņu režisori Guntars Poplavskis un Dimitris Maronidis. Tekstu autors Ansels Kaugers.

Festivāls notiek, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas, Ulysses Platform, Erasmus+ un Nordplus atbalstam.