Stāsta dizaina pētniece Jeļena Solovjova. Producente Inga Saksone.

Pirmie īsi grieztie mauriņi tika veidoti pavisam praktiskam mērķim. Tie parādījās viduslaiku Eiropā ap cietokšņiem un pilīm, lai atvieglotu redzamību, ja iebrūk ienaidnieks.

17. gadsimtā ideju par plašu, rūpīgi koptu zālāju pakāpeniski adoptēja franču aristokrāti. Tā kā īsi nopļauta zāle prasa ne tikai piepūli, bet arī pārliecību, ka zeme nav vajadzīga lietderīgākai funkcijai,  piemēram, lauksaimniecībai vai lopkopībai, zāliens kļuva par statusa simbolu. To varēja atļauties tikai tie, kam zeme nebija jāizmanto izdzīvošanai.

Interesanti, ka Anglijā paralēli franču mauriņiem attīstījās gluži pretēja kustība. Tā sauktie angļu dārzi atteicās no stingrās simetrijas un radīja šķietami dabisku vidi.

Taču arī šis “dabiskums” bija rūpīgi veidots un prasīja ne mazāk darba. Zāliens šajā ainavā kļuva par fonu mākslīgām ūdenstilpnēm, romantiskām ainavām un laiskām aristokrātu pastaigām.

Pavērsiena punkts notika 19. gadsimtā, kad Lielbritānijā mauriņu kopējiem pievienojās vidusšķira. To veicināja gan pirmā mehāniskā zāles pļāvēja izgudrošana 1830. gadā, gan arvien pieaugošā britu aizrautība ar zālāju sporta veidiem, piemēram kriketu un  golfu. 

Ja līdz tam ideāls mauriņš bija aristokrātu privilēģija, tad līdz ar mehānisko pļāvēju tas kļuva pieejams daudz plašākam lokam.

Vai tas mazināja zāliena pievilcību? Gluži pretēji. Jauna tehnoloģija radīja vēlmi pēc pilnveides. Kamēr vien bija iespējams iegādāties labāku pļāvēju un asāku asmeni, interese tikai pieauga.

Industriālā revolūcija iezīmēja vēl vienu svarīgu posmu zaļā mauriņa attīstībā un popularitātē. 19. gadsimtā, līdz ar straujo urbanizāciju, piesārņotajās pilsētās pieauga vajadzība pēc zaļajām zonām. Radās ideja par publiskajiem parkiem — pilsētas plaušām. Tajos plaši zālāji kļuva par neatņemamu elementu — atvērtu, pārskatāmu un kontrolējamu vidi pilsētnieku atpūtai.

Lielbritānijas koloniālisma ietekmē ideja par zālāju kā labas dzīves liecību izplatījās arī citviet pasaulē. Līdz ar valodu un arhitektūru  arī zāliens kļuva par vienu no impērijas kultūras eksportprecēm.

Sevišķi auglīgu augsni šī ideja rada Amerikas Savienotajās Valstīs, kur pēc Otrā pasaules kara daudziem radās iespēja piepildīt sapni par privātmāju piepilsētā. Sekoja nākamais lielais zālāju popularitātes vilnis, kas nav mitējies arī mūsdienās.

Tipveida zālājs pie tipveida arhitektūras tipveida ģimenei šajā pārticību sološajā ainavā ierakstījās gluži dabiski. Turklāt ne tik daudz vienmēr pašu īpašnieku lietošanai, cik apkaimes acīm un garam. Zālājs amerikāņu piepilsētās kļuva par draudzīgas kopienas simbolu. Taču jāatceras, ka sākotnēji šajās kopienās gaidīti bija vien baltās krāsas iedzīvotāji. Secīgi aicinošā un iekļaujošā ainava bija rezervēta vien izredzētajiem.

Laiks steidzas, pasaule mainās, bet zāliena popularitāte saglabājas par spīti piepūlei, ko tas prasa. Vienlaikus īsi griezti mauriņi mūsdienās piedzīvo arī kritiku.

Zāliena uzturēšanai nepieciešams ūdens, mēslojums, pesticīdi un regulāra pļaušana. Ekoloģiski tas bieži ir monokultūra ar zemu bioloģisko daudzveidību.

Piemēram, ASV zālāji (mājokļu dārzi, parki, golfa laukumi, publiskās pļavas) aizņem apmēram 2 % no valsts teritorijas. Ņemot vērā tiem nepieciešamo ūdens un ķīmisko līdzekļu apjomu, tas ir ievērojams resursu patēriņš.

Klimata pārmaiņu un ilgtspējas kontekstā arvien aktuālāka kļūst diskusija — vai zālājs tiešām ir vienīgais un labākais risinājums gan privātmāju teritorijās, gan pilsētas parkos?

Galu galā — lai arī dabiskāks par asfaltu un bruģi, tradicionālais zaļais mauriņš tomēr ir visai tāls no dabiskā.

Svinot leģendārā amerikāņu trompetista Mailsa Deivisa (Miles Davis, 1926–1991) simtgadi, Latvijas Radio bigbends 26. martā koncertā Spīķeru koncertzālē piedāvāja klausītājiem viņa interpretāciju par Džordža Gēršvina (George Gershwin) operas “Porgijs un Besa” tēmām, kas gadu gaitā kļuvušas par džeza standartiem.

Ar Latvijas Radio bigbenda māksliniecisko vadītāju Kārli Vanagu saruna par Mailsa Deivisa un Gila Evansa radošo sadarbību, par Deivisa spēju adaptēties arvien jauniem un citādiem stiliem, par to, cik svarīgi ir interpretēt ne tikai mūziku, bet arī sevi un to, vai maz pastāv robeža starp veclaiku atmosfēras atspoguļošanu un mūsdienu interpretāciju.

Mailss bija gan trompetists, gan komponists, gan dažādu sastāvu vadītājs un bezbailīgs novators. Nepilnas piecas desmitgades ilgās radošās darbības laikā Mailzs sniedzis būtisku ieguldījumu gandrīz visu nozīmīgāko džeza novirzienu attīstībā, veicinot dažādu stilistisku rašanos un popularitāti, tostarp fusion, cool jazz un modal jazz. 

Līdz 17. maijam Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā skatāma izstāde “Art Deco – līdz mūsdienām. Dizains un amatniecība Francijā”, spilgti apliecinot, ka mūsu globālajā un standartizētajā pasaulē aizvien nozīmīga vieta ir roku darba kvalitātei, amatnieku un dizaineru radošajai sinerģijai.

Izstādi aplūkojam kopā ar Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāju Inesi Baranovsku.

"Tās savulaik ir lielas cerības, kuras pārtrauc Pirmais pasaules karš, bet divdesmitie gadi, lai gan ir depresija, bet cilvēki joprojām grib dzīvot, mīlēt, svinēt dzīvi, un Art Deco ir tieši par to, ka mēs mīlam un svinam dzīvi un radām kaut ko jaunu, balstoties uz senajām vērtībām," viņa stāsta.

"Kāpēc līdz mūsdienām? Tāpēc, ka mēs vēlējāmies parādīt to, ka Art Deco kā stils, ka šī rūpība pret lietām, pret detaļām, lai gan mēs teiktu, ka stils beidzās trīsdesmitajos gados, tomēr tā ietekme turpinās līdz pat mūsdienām.

Ja iesviež akmentiņu upē, tie riņķi upē iet un iet, un Art Deco noteiktā veidā visiem aizvien arī patīk."

Līdzās gobelēniem un mēbelēm no Francijas Mobilier national (MN, Nacionālais mēbeļu fonds) krājumiem izstādi papildina Daum Art Deco stikla vāžu izlase no Esterkinu ģimenes privātkolekcijas. Šie izcilie paraugi, kādi nav pieejami Latvijas muzeju ekspozīcijās un krājumos, sniedz daudzpusīgu ieskatu Eiropas un Francijas dizaina un amatniecības mantojumā un pēctecībā.

Stāsta žurnālists un ceļotājs Ingus Bērziņš; producente Rūta Paula.

2023. gada Ziemassvētkos mūsu ģimene atradās Meksikas pilsētā Oahakā un piedalījās 126. ikgadējā grebto redīsu festivālā “Noche de Rabanos”. Tas nozīmē, ka pašlaik, kad notiek šī raidījuma “Vai zini?” ieraksts, redīsu grebšanas neprāts Oahakā ir plosījies jau 128 reizes. Tradīcija radusies 1897. gadā un pastāvēšanas vēsturē gandrīz ne reizi nav izlaista. Izņemot dažas reizes, piemēram, tādu nepārvaramu apstākļu kā Covid 19 sērgas dēļ.

Ja Krišjānis Barons, kā teikts dziesmā, ir “latviskākais latvietis”, tad Oahaka ir meksikāniskākā Meksikas pilsēta. Arhitektūra, ēdieni, zapoteku tautas kultūras klātbūtne it visā – tas padara Oahaku neatkārtojamu. Pārsvarā citzemju ceļotāju straumes Oahakā saplūst Visu Mirušo dienā 1. novembrī, kad šajā pilsētā notiek visiespaidīgākās svinības ar skeletu parādēm, kuras sauc par kalendām, un citām trakām izdarībām.

Taču Ziemassvētku laikā – konkrētāk, 23. decembrī – dienu pirms Ziemassvētku vakara – ir Oahakas grebto redīsu festivāls, kas arī ir vienkārši apbrīnojams pasākums, parādot, ka cilvēka radošumam, iztēlei un dīvainībai nav robežu.

Tālajā 19. gadsimta nogalē toreizējais pilsētas mērs esot gribējis pievilināt Ziemassvētku tirdziņam vairāk apmeklētāju, tāpēc sarīkojis konkursu par skaistāk izgrebto kompozīciju no redīsiem. Te gan jāpiemin, ka oahakiešu redīsi ir krietna kāļa lielumā un milzīga burkāna garumā, tāpēc ir, no kā grebt. Vairāk nekā 100 gados festivāls ir uzaudzis līdz grandioziem apmēriem.

Pilsētas centrālo laukumu jeb zokalo slēdz, un tajā dažādu skolu, draudžu, pašdarbības kolektīvu pārstāvji un vienkārši privātpersonas izstāda savas redīsu kompozīcijas.

Tur var redzēt redīsu jūras briesmoņus, vēsturisku kauju, mīlas idiļļu un zemnieku sadzīves skatus, redīsos grebtas baznīcas, vienkārši dekoratīvus elementus, bet visvairāk jau skatus no Pestītāja dzīves.

Gan kanonisko dzimšanas brīža ainu jeb betlemīti, ko spāniski runājošā pasaule dēvē par nacimiento. Gan arī krustā sišanas ainas – tāpēc, ja vēlaties redzēt desmitiem redīsu jēzu – Oahaka Ziemassvētkos ir īstā vieta. Tā nu visi kompozīciju autori stāv garā nojumē, kas apjož visu zokalo cits citam blakus, gaida apmeklētājus, un smidzina ūdeni uz saviem meistardarbiem, lai tie par agru nesažūtu.

Ieeja zokalo ir par brīvu, taču jārēķinās: lai aplūkotu redīsu kompozīcijas, jāstāv rindā aptuveni četras stundas. Tas nav viegli. Rinda kustas ļoti lēni, jo pamatā tie, kas tikuši iekšā, cenšas nofotografēt sevi blakus teju visām kompozīcijām. 

Pirms parastajiem apmeklētājiem ekspozīciju apskata tiesneši, un, kamēr parastie interesenti vēl stāv rindā, balkus zokalo uzslietajā skatuvē notiek apbalvošanas ceremonija. To pavada vairāku mūzikas grupu uzstāšanās.

Naktī oahakieši un pilsētas viesi atgriežas mājās, lai nākamajās divās dienās nodotos Ziemassvētku svinēšanai – ēstu kādu no garšīgajām zapoteku molēm jeb mērcēm (no šejienes arī latviešiem labi zināmais vārds gvakamole – jeb avokado mērce), kā arī kristus dzimšanas svinību galdam obligāto sautējumu no “bacalao” – sālītas mencas. Veikalos pie kasēm ir atsevišķi stendi tieši šī sautējuma sastāvdaļām.

Tie, kam svētkos nav nekas pretī ieraut ko stiprāku, pareizāk sakot kaut ko ļoti stipru, var ķerties pie meskala glāzes.

Meskals ir interesants dzēriens, ko dzen no agavju sulas, un tikai un vienīgi ap Oahaku audzētu agavju brūvējumu drīkst saukt par meskalu.

To oahakieši ir panākuši. Ja kaut kur pasaulē redzat veikalu plauktos šādu dzērienu – ziniet, tas nāk no Oahakas. Tāpat kā šampanietis no Šampaņas, konjaks no Konjakas.

Te vietā pieminēt pavisam prātu mežģījošu faktu – visas tekilas ir meskali, bet ne visi meskali ir tekilas. Par tekilu sauc tikai viena konkrēta veida meskalu, ko pagatavo no zilās agaves. Kamēr meskalu drīkst pagatavot no visādu sugu agavēm, tāpēc arī atšķiras tā reibuma veids – atkarībā no katras sugas ķīmiskajām īpašībām.

Cikla "LNSO kamermūzika" jaunākā koncerta dalībnieku rokās ieskanēsies lielākie orķestrī izmantotie mūzikas instrumenti — te klavieres, te marimba, vibrofons vai zvaniņi. Un visiem — sava veida taustiņi!

Vienotā kameransamblī mūziķi 26. martā Rīgas Kongresu namā sniegs priekšstatu par šī neparastā sastāva skanisko potenciālu un izcels katra instrumenta individuālo tembru un tehnisko iespēju burvību caur īpaši izraudzītiem kamermūzikas opusiem. Līdzās Stīva Reiha, Pētera Vaska un Bēlas Bartoka mūzikai koncertā skanēs arī Emanuela Sežurnē un Fazila Saja skaņdarbi.

Par gaidāmo notikumu iztaujājam sitaminstrumentālistu Edgaru Vaivodu un pianisti Evelīnu Jēkabsoni. Runājam par dažādajām krāsām, ko katrs no programmā esošajiem komponistiem radījis taustiņu ansamblim, par klavieru perkusivitāti un sitaminstrumentu melodismu, kā arī tuvāks skats katrā no skaņdarbiem.

Koncertā piedalīsies arī Elīna Endzele (sitaminstrumenti) un Rihards Plešanovs (klavieres).

Godinot 80. dzimšanas dienā komponistu Pēteri Vasku, Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” svētdien, 29. martā, skanēs īpaša kamermūzikas programma ar komponista agrīnajiem šedevriem. Tajā saplūst Vaska mūzikai raksturīgās cilvēciskās un garīgās vērtības, dziļa saikne ar dabu un latviskās identitātes skaistums, kas spēj aizkustināt klausītājus neatkarīgi no tautības vai valodas.

Par gaidāmo notikumu runājam ar pianistu Edgaru Tomševicu, kurš kopā ar Elīnu Bērtiņu koncertā atskaņos dinamiski un emocionāli spēcīgo “Tokātu” divām klavierēm, kas līdz šim Latvijā nav tikusi ieskaņota.

Sarunā gan par personīgajiem Pētera Vaska mūzikas iespaidiem, gan par to, kāds ir agrīnais, industriālais, eksperimentālais Vasks, cik parocīgas un izaicinošas ir pianistu partijas, kā arī par komponista attieksmi pret agrīnajām partitūrām. Pieskaramies klaviertehniķa darbam, klavierskaņai, kā arī Edgara iecienītajiem pianistiem, bet pašā noslēgumā vēlējums – visur ar vēsu prātu!

Viens no komponista agrākajiem skaņdarbiem, kas skanēs koncertā, būs “Mūzika”, kas vēsta par gara neatkarību. Tāpat gaidāma arī reta un īpaša iespēja piedzīvot 1975. gadā rakstīto ciklu zēnu korim, klarnetei un kontrabasam, ko Vasks savulaik veltījis Jāņa Erenštreita vadītajam Dārziņskolas zēnu korim. 

Komponista radošā mūža svinības neizpaliks bez publikai labāk zināmiem kamermūzikas darbiem – poētiskā “Ainava ar putniem” un “Partita” čellam un klavierēm. 

Koncertu ar komentāriem solījis papildināt arī pats Pēteris Vasks.

Aizritot septiņdesmit septiņiem gadiem kopš 1949. gada 25. marta deportācijas, kad no Latvijas tika izsūtīti vairāk nekā 42 129 cilvēki, Rīgas Sv. Jāņa baznīcā skanēs Sibīrijas bērnu fonda organizēts piemiņas koncerts.

Latvijas Kultūras akadēmijas jauktais koris "Sōla" mākslinieciskā vadītāja Kaspara Ādamsona un diriģentu Jēkaba Bernāta un Robertas Kumsāres vadībā tajā atskaņos latviešu kormūzikas meistardarbus, un muzikālo vēstījumu papildinās ērģelniece Ilze Reine un vijolnieks Arvīds Zvagulis.

Par koncerta programmu izjautājam diriģentu Kasparu Ādamsonu.

Stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš. Producente Dina Dūdiņa-Kurmiņa.

Lielāka bija tikai Krievijas impērijas galvaspilsēta Pēterburga. Rīgā pirms Pirmā pasaules kara dzīvoja nepilns pusmiljons cilvēku. Tas bija aptuveni tikpat cik Kopenhāgenā, bet ievērojami vairāk nekā Stokholmā. Helsinki un Tallina šajā ziņā tālu atpalika no Rīgas.

1913. gadā Rīgas rūpnīcās strādāja gandrīz 90 tūkstoši strādnieku, kas saražoja produkciju vairāk nekā 220 miljonu zelta rubļu vērtībā. Salīdzinājumam – Kopenhāgenā strādnieku bija divas reizes mazāk nekā Rīgā. Savukārt Stokholmā rūpniecībā strādāja gandrīz trīs reizes mazāk cilvēku, kas saražoja gandrīz četras reizes mazāk produkciju nekā Rīgā.

Kāda bija Rīgas panākumu atslēga? Šeit bija izdevīgi ražot. Rīga bija viena no lielākajām ostām, ar attīstītu transporta un sakaru infrastruktūru.

Izejvielas bija viegli piegādāt un saražoto produkciju nogādāt pie patērētāja. Rīgai vēsturiski kopš viduslaikiem bija ciešas tirdzniecības saites ar Rietumeiropas un sevišķi Vācijas pilsētām. Tādēļ ārvalstu investori, domājot par ieguldījumiem šajā reģionā, parasti izvēlējās Rīgu. Tāpat te bija pieejams labi izglītots darbaspēks – latviešu zemnieku un strādnieku izglītības līmenis bija vairākas reizes augstāks nekā Krievijā.

Arī inženierus un menedžerus bija daudz vieglāk atrast tieši Rīgā, pateicoties Rīgas Politehniskajam institūtam, kas gatavoja augsta līmeņa speciālistus.

Gandrīz visa Rīgas rūpniecība atradās vietējo vāciešu rokās. Rīgā bija tikai daži lielāki latviešu rūpnieki. Zināmākais no viņiem bija kokrūpnieks Augusts Dombrovskis. Kokapstrādes un metālapstrādes uzņēmums piederēja arī Krišjānim Ķergalvim, kura būvuzņēmums bija uzbūvējis vairākus Rīgas lielo rūpnīcu kompleksus. Latvieši bija pārstāvēti arī pārtikas rūpniecībā.

Rīgas rūpniecības flagmanis bija gumijas rūpnīca “Provodņiks”, kuru bija dibinājuši franču uzņēmēji.

Pirms Pirmā pasaules kara uzņēmumā, kas atradās Sarkandaugavā, strādāja vairāk nekā 14 tūkstoši strādnieku un divarpus tūkstoši speciālistu. Uzņēmums ražoja automašīnu un velosipēdu riepas, gumijas apavus, izolācijas materiālus, medicīnisko gumiju, medicīnisko gumiju un daudzas citas preces.

“Provodņiks” bija otrs lielākais gumijas riepu ražotājs pasaulē, bet kopumā gumijas ražošanas apjomu ziņā ieņēma ceturto vietu pasaulē.

Gumijas ražošana tolaik bija viena no tehnoloģiski modernākajām nozarēm, ar augstu pievienoto vērtību. Līdzīgi mūsdienu tehnoloģiskajiem gigantiem, “Provodņiks” nodrošināja saviem darbiniekiem, sevišķi menedžmentam, ekstravagantus darba apstākļus. Rūpnīcas teritorijā bija kazino, biljarda zāle un boulinga zāle. Līdzīgi citām lielajām Rīgas rūpnīcām, tā tika zaudēta Pirmā pasaules kara laikā.

Pavasarīgās noskaņās ielūkojamies nupat notikušajā "Blusu ballē", kā arī uzzinām vairāk par dažiem Lieldienu ticējumiem.

No 20. līdz 21. martam Rīgā notika balfolka un tradicionālo deju pasākums "Blusu balle". Festivāla ietvaros notika gan mandolīnu spēles meistarklase un koncerts ar dejām, gan divas deju darbnīcas, kurās bija iespējams gūt vispārīgu ieskatu balfolka dejās, kā arī iemācīties sarežģītākas dejas.

Piektdienas vakarā Kalnciema ielas kvartāla mandolīnas spēlmaņiem tika dota iespēja papildināt repertuāru un prasmes pie beļģu mandolīnista Viktora Lekeu. Tam sekoja grupas Feather and Fox koncerts ar dejām. Par pieredzi meistarklasēs un balfolka dejām sarunājāmies ar mūziķiem Paulu Ābeli, Mārtiņu Rodki, kā arī "Blusu balles" brīvprātīgajām "blusām" Justīni Blumbergu un Klintu Madaru. Savukārt jau pēc koncerta tikāmies ar Viktoru Lekeu no grupas Feather and Fox.

Tikām rubrikā "Etnovēstu vārdene" dažādus ticējumus par Lieldienām apkopojusi Rozīte Katrīna Ponne.

"Tas tikai tā skaitās – piecdesmit gadi uz skatuves... Faktiski uz skatuves biju jau triju gadu vecumā – kopā ar "Dzintariņu"!" intervijā "Klasikai" sirsnīgi teic izcilais horeogrāfs, kādreizējais baleta solists un ilggadējais Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis.

Viņa apaļā radošā darba jubileja ar krāšņu koncertu tiks atzīmēta 22. marta vakarā uz Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra skatuves. Jubilejas koncerta rītā ar Aivaru Leimani tiekamies "Klasikas" studijā.

Sarunā Aivars Leimanis atceras gan pirmos soļus uz skatuves, gan dažādus spilgtus braucienus uz ārzemēm, un atzīst, ka par piedzīvoto varētu uzrakstīt diezgan biezu grāmatu.

"Piecdesmit gadi – tie ir dažādi laiki un dažādas valstis, dažādas iekārtas, dažādas finansiālās iespējas un dažādas mākslinieciskās iespējas – viss tik dažāds bijis," uzsver izcilais mākslinieks.

Intervijas gaitā šķetinām, kas ir Aivara Leimaņa skatuves vilkme, kādi bijuši grūtākie posmi piecdesmit darba gadu laikā, kādas ir dejotāja un horeogrāfa attiecības ar mūziku, kā tiek veidots repertuārs šobrīd un kādi būs akcenti svētku koncertā, kurā piedalīsies arī tautas deju grupa "Dzintariņš"! Tāpat mākslinieks pastāsta par īpašām nejaušībām jeb pavērsieniem savā karjerā...

***

22. marta vakars Baltajā namā būs aizkustinošs un iedvesmojošs ceļojums cauri piecām radošām desmitgadēm – no spilgtākajām lomām uz skatuves līdz nozīmīgākajiem horeogrāfijas darbiem un ieguldījumam latviešu baleta attīstībā.

Koncertā Aivara Leimaņa horeogrāfa rokraksts atklāsies fragmentos gan no klasiskajiem baletiem, gan oriģināliestudējumiem: "Bahčisarajas strūklaka", "Kopēlija", "Gulbju ezers", "Riekstkodis", "Esmeralda", "Dons Kihots", kā baletiem "Karlsons lido…" un "Antonija #Silmači" ar Jura Karlsona mūziku. Programmu papildinās arī daudzveidīgi videomateriāli, kas ļaus atskatīties uz Aivara Leimaņa dejotāja talantu un prasmēm. Vakara gaitā tiks demonstrēti arī video sveicieni no ārvalstu kolēģiem – horeogrāfiem un baleta vadītājiem.

Koncertā piedalīsies Latvijas Nacionālā baleta solisti un mākslinieki, Rīgas Baleta skolas audzēkņi un tautas deju kolektīvs "Dzintariņš". Pie Latvijas Nacionālās operas orķestra pults stāsies diriģenti Mārtiņš Ozoliņš un Farhads Stade, koncerta vizuālo tēlu veido scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, videomākslinieks Artis Dzērve un gaismu mākslinieks Kārlis Kaupužs.

Sarunu teksta formātā drīzumā lasiet portālā lsm.lv!