Sestdienas rīta programmā "Atspere" - saruna ar mākslas portāla Arterritory galveno redaktori un mākslas izstāžu kuratori Unu Meisteri, kuras kopā ar Ilzi Pīlēnu veidotā izstāde “Asnate Smeltere. Nepārtrauktība” no 20. marta skatāma mākslas un kultūras telpā Ola Foundation. Tas ir aizsākums izstāžu ciklam, kas veltīts spilgtām personībām Latvijas modē, caur ļoti personiskiem stāstiem izceļot saikni starp individuālo un kolektīvo estētiku.

Šobrīd Una kopā ar Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas direktori Daigu Rudzāti jau strādā pie jauna, vērienīga, cilvēka emocijām veltīta multimediāla pētnieciska projekta - izstādes “Kā tu šodien jūties?”, kas no 2. jūlija būs skatāma Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā. Šajā projektā māksla kā spogulis un arī pašizziņas instruments aicinās dziļāk ielūkoties savā emocionālajā pasaulē un paraudzīties uz to  arī no  zinātnes, medicīnas un ikdienas dzīves skatpunkta. Turpinot pirms vairākiem gadiem ģimenes ārstes Ilzes Aizsilnieces (1966- 2025) aizsākto emociju pratības diskusiju ciklu, izstādi papildinās arī sarunas un diskusijas, kurās piedalīsies mākslinieki, psihologi, neirozinātnieki, psihiatri, mūziķi, arhitekti, dizaineri un filozofi. Ikdienā visbiežāk vaicājam viens otram “Kā tev klājas”? un daudz retāk izskan “Kā tu šodien jūties” , kaut gan tas ir  ļoti būtisks jautājums mums katram, atzīst Una Meistere.

Kādas sajūtas tevi pārņēma, strādājot pie izstādes “Asnate Smeltere. Nepārtrauktība”?

Atslēgas vārds ir tas pats, kas izstādes nosaukumā - nepārtrauktība. Izstāde ir Asnates skats uz laiku, bet vienlaikus tas ir arī mūsu visu skats uz laiku, kas mūs ir veidojis, jo izstāde nosacīti ir par modi, stilu un ļoti spilgtām personībām, kas ir atstājušas savas zīmes, arī par notikumiem un lietām kā žurnāls “Rīgas Modes”.

Šī nepārtrauktība ir tā, kas ir katrā no mums, tas ir kods, kas veido mūsu šodienu, un tāpēc, manuprāt, tā ir ļoti vērtīga lieta, ko dara kultūrtelpa “Ola” gan mākslā, gan ar šo pirmo izstādi modē, veltot izstādes ārkārtīgi spēcīgām personībām, kas lielā mērā ir veidojušas mūsu kopīgo laiku šeit.

Asnate ir bijusi ļoti klātesoša Rīgas modes un stila dzīvē gan savulaik kā modele, gan vēlāk arī kā dizainere, gan vienkārši kā personība, kas apvieno visas šīs šķautnes.

Skatījos uz “Rīgas Modes” žurnāliem, kurus bagātīgi var redzēt ekspozīcijā, un sapratu, ka atpazīstu sejas no manas bērnības, jo žurnāli taču bija mājās. Bija arī kaut kādi sapņi par to, ka varbūt es tādu kleitu kādreiz iegūšu vai tamlīdzīgi. Tā ir kā atgriešanās neparastā pagātnē. Kādi tev bija atklājumi vai pārsteigumi? 

Mans pārsteigums un atklājums, par kuru it kā zināju, bet varbūt tam nebiju pievērsusi uzmanību, bija fotogrāfe Ilga Sūna, kuru Asnate minēja jau pašā sākumā, kad mēs sākām par šo izstādi runāt.

Viens no mūsu mērķiem bija šajā skrejošajā laikā, kad mēs un jo īpaši jaunākā paaudze esam izveidojuši savu stereotipu par pagātni, parādīt to, ka, neraugoties uz dzelzs priekškaru un priekšstatiem, ka šeit valdīja pelēcība, tas radošā gara izpausmē tā nebūt nebija, jo radošās lietas gan mākslā, gan mūzikā, gan modē te ir bijušas ārkārtīgi spēcīgas.

Tas bija viens no iemesliem, kālab izvēlējāmies Ilgas Sūnas darbus, jo viņa nebija klasiska fotogrāfe. Sākotnēji viņa vairāk darbojās aizkulisēs, un tas, ko viņa fiksēja, bija aizkulišu momenti, šī dzīve, kā mode top. Paraugoties šajās fotogrāfijās, kā mēs arī runājām ar Ilzi Pīlēnu, šīs izstādes uzdevums ir pacelt mūsu pašapziņu, parādīt, ka šajā dzelzs priekškara pusē varbūt materiāli un iespējas ir bijušas mazākas, bet radošā dzirksts ir bijusi. Mūsu darba kods, kā mēs paši smējāmies, bija nolikt Ilgas Sūnas fotogrāfijas tajā pašā plauktiņā, kurā ir Helmuts Ņūtons. Paskatoties uz dažām no tām ar atsvešinātu aci, spēks tur ir ļoti līdzvērtīgs. Viņa bija mans lielais atklājums. Veidojot šo izstādi, mēs abas ar Asnati bijām Latvijas Fotogrāfijas muzejā un izpētījām Ilgas Sūnas fotogrāfiju arhīvu, kas ir īsta pērle, un patiesībā diezgan aizmirsta, un sapratām, ka neviens cits kā viņa tik labi nespēs izstāstīt šo stāstu par dzīvi, kā tas viss tapa, jo fotogrāfijas nav pozētas, tās ir ļoti reālas, reāls darba procesa un arī laika atspoguļojums - gan modeles autobusā, gan tas, kā Jānis Kreicbergs fotografē stila lapas “Rīgas Modes” žurnālam. Tajā visā ir labs humors un ļoti spēcīga estētika, kas kaut kādā mērā ir tuvināma Jaunā viļņa estētikai.

Ja paskatāmies kino, skaidrs, ka viss, kas tajā laikā pasaulē notika - tas bija gaisā abās pusēs priekškaram. Kā Asnate stāsta par 60. gadiem un hipiju laiku - tā sajūta jau bija. Tā varbūt šeit nemanifestējās tā, kā Rietumu pusē mums visiem zināmu iemeslu dēļ, bet gaisā tā bija, un radošajā vidē tas viss bija jūtams, arī darbos, tērpos.

Lūdzu, vēl dažus faktus par izstādi. Ko vēl mēs tur varam skatīt?

Vēl viena ļoti īpaša lieta izstādē ir tas, ka, tā kā “Rīgas Modes” ir tiešām milzīga daļa no Asnates dzīves, mēs gribējām atrast iespējami daudz oriģinālo žurnālu. Mēs ar Asnati izsludinājām nelielu “Facebook” kampaņu, nezinot, kas no tās iznāks, un bijām patiesi pārsteigtas, ka ļoti daudzās mājās šie žurnāli joprojām glabājas, un pat iesieti un glabāti kā dārgumi. Tas arī kaut kādā veidā raksturo mūsu attiecības ar atmiņām, kas šajā gadījumā, man liekas, patiešām ir ļoti, ļoti īpašas. Mēs izveidojām veselu instalāciju no oriģināliem žurnālu vākiem, un tur ir žurnāls arī no pašiem pirmsākumiem - 1949. gada. Tas ir ar mazliet uzlocītiem stūriem, var redzēt, ka laika patina to ir skārusi, bet tas joprojām ir īsts, autentisks un ārkārtīgi estētiski skaists. Tur ir arī visi vēlāko gadu žurnāli, jo “Rīgas Modes” beidz iznākt tikai 1993. gadā.

Vēl mēs esam izveidojuši sienu, kur ir iespējams ieskatīties žurnāla iekšlapās un brīnišķīgajās latviešu modes dizaineru skicēs, kas īstenībā ir zelta vērtas, un var arī palasīt dažus no tekstiem, kas tolaik tika rakstīti.

Mēs varam stilistiski sajust to laiku, bet īstenībā tie ir ārkārtīgi mūsdienīgi, jo valoda jau nav mainījusies - ir mainījušies kaut kādi akcenti, bet par modi mēs joprojām runājam ļoti līdzīgi. Tas arī man bija liels atklājums, cik patiesībā viss šis stāsts ir laikmetīgs, kaut gan daļa no tā ir atmiņas.

Saruna ar Latvijas Radio kora diriģentu Sigvardu Kļavu notiek uz komponista Pētera Vaska 80. jubilejas mēneša sliekšņa, kas tiks pārkāpts 1. aprīlī ar koncertu Pater Noster Rīgas Sv. Jāņa baznīcā, bet turpināsies 16. aprīlī, komponista dzimšanas dienā, Aizputes Sv. Jāņa baznīcā un 23. aprīlī Rīgas Domā.

Sigvards Kļava atklāj, kā gadu gaitā caur mūziku ir sadraudzējušās abu dvēseles un kāda laime ir dzīvot vienā laikā ar Pēteri Vasku. Viņš uzskata, lai iekļūtu šajā mūzikas brīnumā, ir vajadzīgs laiks, tāpēc atšķirīgs ir Pētera Vaska kora darbu iestudēšanas process ar Latvijas un ārzemju koriem. Uzzinām arī par dialogiem koncertprogrammās, par lūgšanām, kas kopīgas Pēterim Vaskam un Džeimsam Makmilanam, par eksistences formu un kalpību mūzikai un jauno tvartu, ko izdevniecība Ondine izdos aprīlī ar dažādos gados rakstītiem Pētera Vaska kordarbiem.

Sigvards Kļava: Tas ir tiesa, ka nevaru novilkt robežu, kur beidzas mana personiskā dzīve un kur sākas darbs vai vispār došanās pie mūzikas lieluma - to nemaz tik viegli nevar nosaukt par darbu. Katrā ziņā man tā ir dzīve, un, esmu pilnīgi pārliecināts, arī

Pēterim mūzika un mūzikas brīnums, un mūzikas gars - tā ir visa viņa dzīve. Tas gaišums un piepildījums, ko viņš atnes gan kā cilvēks, gan ar savas jaunrades klātbūtni - viņš mūs visus padara gaišākus, mierīgākus un godīgākus.

Es pašlaik nevis kā radiointervijas formātā to saku, man tiešām tā liekas - ir kaut kāds ārkārtīgi skaists mirklis. Vēl šodien pieķēru sevi pie domas: cik jauki, ka mēs kopīgi dzīvojam šajā laika nogrieznī un varam viens otram uzticēt gan savas asaras, gan priekus, gan cilvēciskas likstas, ja tādas ir. Caur mūziku un muzikālo sadraudzēšanos noteikti ir sadraudzējušās arī dvēseles. Man ir tā laime un privilēģija, ka Pēteris bieži man atklāj muzikālās ieceres un nospēlē priekšā savu jaunradīto darbu.

Un viņam interesē tavas domas.

Vairāk kaut kādas manas sajūtas.

Zinu, cik ļoti trausls, vienreizējs un piepildīts ir tas mirklis, kad kādam rāda priekšā savu jaunāko radošo devumu. Kaut vai tās ir druskas vai fragmenti, tās vienmēr ir kaut kas tik nozīmīgs, un Pētera gadījumā tas vienmēr ir pārdzīvojumu un degsmes pārpilns brīdis. Ļoti personiski katrā ziņā.

Vai kā izpildītājmākslinieks jūti īpašu gaisotni, kad klausītāju vidē ir Pēteris Vasks?

Redzi, mēs kopā, es negribu teikt, ka attīstamies, bet izauklējamies, izaugamies. Bija pilnīgi citādas sajūtas pirms 30 gadiem, kad mēģināju interpretēt kādu viņa opusu, kāda tad bija šī ļoti lielā bijības un uztraukuma sajūta, kas bieži vien traucēja muzikālajai sajūtai. Šodien, kad satikāmies mēģinājumā, bija pilnīgi atgriezenisks efekts vai afekts, ka

Pētera klātbūtne ar savu iekšējo un izjūtamo gaišumu ārkārtīgi palīdz gan strādāt, gan būt kopā un izpildīt mūziku.

Es teiktu, ka tas ir tāds eņģelisks gaišums, ka tas palīdz un piepilda, nevis ir uztraukums “ko Pēteris tagad teiks”, kaut gan skaidri un gaiši mēs visi zinām, ka Pēteris ir ārkārtīgi godīgs savās izjūtās un savā pārliecībā - viņš kopīgi priecāsies par visām veiksmēm un būs atklāts arī par kādām neveiksmēm vai kļūdām. Tāda ir mūsu ikdiena. Pieskaršanās un dzīvošana viņa mūzikā pierāda seno patiesību, ka pie mūzikas un vispār mākslinieciskām patiesām dzīlēm tu nonāc tikai laikā, un ka mūzika, kur salīdzini, kāds bija pirmatskaņojuma brīdis, kad tev liekas “uh, ah, cik tas viss bija kolosāli, skaisti, pārliecinoši”, kā, ejot cauri atskaņojumiem un atskaņojot opusus 10. un 50. reizi, pēc tam var atšķirt tās milzīgās atšķirības, kādas bija pirmreizēji un kādas ir, paģērot pārdzīvojumu un pieredzi, kas ir bijusi, interpretējot to visu daudzkārt.

Svētdien, 29. martā, Jelgavas Kultūras namā gaidāms Jelgavas kamerorķestra koncerts "Mūzika Pūpolsvētdienā", kurā līdzās likta Johana Sebastiāna Baha un Pētera Vaska mūzika. Sadarbībā ar solistiem Lauru Grecku, Ansi Bētiņu, Daniilu Pogorilesu un šim notikumam izveidoto Jelgavas Baha kori izskanēs baroka lielmeistara kantāte Himmelskönig, sei willkommen BWV 182, bet par solistu aicinot Stavangeras simfoniskā orķestra koncertmeistaru Dāvi Sliecānu - Pētera Vaska pirms desmit gadiem komponētais koncerts Altam un orķestrim.

Plašāk par gaidāmo notikumu - sarunā ar koncerta ieceres autoru un diriģentu Aigaru Meri.

Stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule. Producente Maruta Rubeze.

1857. gadā “Latviešu Avīzēs” (Nr. 43, 24.10.1857) publicēta “Pilsētnieku dziesma”, kurā tās autors ne bez autobiogrāfisku motīvu klātbūtnes atzīst: “Laukos dzimis es, / Laukos tēvs un māte man, / Laukos audzēts es, / Tur man mīļā tēva mājā / Bērnu dienās labi gāja: / Nu es pilsētnieks. (..) Bet man – ja nav galva gudra, / Ja neteku tā kā skudra – / Jāēd maiz` un sāls.”

Trīs gadus vēlāk laikraksta “Mājas Viesis” divos numuros viņš slavē Rīgu jau 400 rindās. Sākumdaļā izvadījis cauri Vecpilsētai – biržai, ģildei, Melngalvju namam, rātei, Pilsētas teātrim, bāreņu namam, brāļu draudzes saiešanai, baznīcām un pilsētas vārtiem, viņš iepazīstina arī ar Rīgas apkaimēm un Jūrmalu.

Dzejojuma autors ir Mārcis Reinbergs (1826–1861), agri no tuberkulozes miris latvju literāts.

Piedzimis trūcīgiem vecākiem Valmieras pusē, agri zaudējis tēvu, izpirkts no rekrūšiem, lai naudu atpelnītu, 1844. gadā Reinbergs ierodas Rīgā. Ko īsti viņš pilsētā ir darījis, nav zināms. Iespējams, viņš piederējis Tilo fabrikas latviešu inteliģences lokam.

Apveltīts ar dzejnieka dotībām, kopš 1856. gada viņš publicējas latviešu presē. Pārsvarā tie ir viegli ritoši, atskaņoti, reliģiski un sadzīviski, fabuliski un arī didaktiski panti par dažādām tēmām.

Rīgas apdziedājumā Reinbergs gan ir palicis pilnīgā Ernesta Dinsberga ēnā, kas viņa dzejojumu “Rīga” pieaudzē vairāk nekā trīskārt – līdz 1300 rindām.

Un dzejojums līdz ar to iegūst nopietnāku, izglītojošu un arī pamācošu raksturu. Tas nāk klajā 1865. gadā ar nosaukumu “Rīga jeb Ziņģe par Rīgu un viņas dzīvi” un piedzīvo daudzus atkārtotus izdevumus. Jaunākais no tiem ar Rīgas domes atbalstu šokolādes tāfelītes formā un bagātīgi ilustrēts, ir publicēts vēl 2017. gadā.

Padomju laikā ziņģi popularizēja arī lieliskais komiķis Edgars Liepiņš, tās fragmentus iekļaujot programmā “Rīga toreiz – Rīga šodien”.

Un tā tika saglabāta arī skaņu platēs (1981).

Bet atgriezīsimies pie Mārča Reinberga dzejojuma “Rīga”. Pirmvariantā pilsēta, tās nomales un arī Dubulti ir līksmes un prieka avots. Pilsēta dūc, klaudz un skan no orķestru taurēm, putnu dziesmām, dancotāju kājām un pudeļu un aluskausu šķindoņas. Daži fragmenti nobeigumā ieskatam:

[..] Ar te pamazs krodziņš Brasa, / Kur dūc vijoles un basa,

 Tanī bramaņi, kam maki, / Ieņem sūro, lec kā traki. (..)

Nu starp iekš un ārpilsētu / Vērmaņdārzs ar latu sētu – /

Rītos te, tikko iet laukā, / Skan jau skaņa jauku jaukā.

Tāpat vakaros un arī / Svētās dienās dzirdēt vari, 

Kā rūc ragi, taures, bungas, / Kad šām sānus bada rungas.

Augšas malā liels traktieris, / Kurā dažs daudz ēdis, dzēris;

Lustūzī ar resnie papas / Liek iz pudelēm raut tapas’

Bet ap muzikantu kori, / Tā kā bitītes ap dori,

Prastākie iet, svilpo, lēkā, / Un kad spēlē, “bravo” brēkā (..).

Nu nāk Ķengarags, kur arī / Vas`ras lustes baudīt vari.

Katlakalnā tāpat dzīvo / Lustēdamies un dzer sīvo.

Torņakalnā, Altenavā (..) Tad še viesošanās jauka! 

Lēģerī stāv kroņa vīri, / Un kad virsnieki tiem vēlē, / Tad ar kara koklēm spēlē. (..)

Balt`jā muižā, spilves malā; / Gutiņciemā ar`, tai galā: 

Pilsētnieki, glītā vīzē, / Līksmojās kā paradīzē! (..)

Bet ar vēl - ne gluži blaku / Gutiņciemam, klaus` ko saku

Grāves muižas divos krogos, / Kuriem gan kāds caurums logos,

Bet kas tak stāv ceļu malās / Lai ir ļaudis iekšā dalās;

Tanīs svētdien – tas nav reti – / Tikko pulkstens apsit četri

Muz`kanti kā vistas laktā / Sēd ar taurēm kroga kaktā.

Un jau gaida, kad tie nācīs, / Kas pastellēt polkas sācīs. 

Tā tad ar, līdz nodzer tēju / Un kad Dievs dod ceļa vēju,

Kroga papam viesi riešās , / Kas pēc modes riņķī griežās. 

Un nu, kas jo prātīgs rādās, / Taurētājiem priekšā stādās,

Pavēl uzraut ekuseju; / Ņem tad Grieču vai ar Līzi,

Kas tur sēd uz glītu vīzi / Un tad laiž, cik vien pajaudā, –  / Pēc tam savu mīļo glauda. (..)

Bet ar Ķīp’ un Zaķu salās / Kam visapkārt Daugav` dalās, 

Ļaudīm neklājas vis slikti; / Zvejnieki tur danco dikti;

Katris savu mīļo dīda / Un sper kājas, lai rīb grīda. (..)

Redz` nu, draugs, voi tie nav prieki , / Ko tā bauda pilsētnieki?

Teātra dienai par godu šogad Latvijas Nacionālais teātris sagatavojis koncertu "Ar mani atkal runā... Ilze!", kas notiks 27. un 29. martā, savukārt 30. martā gaidāms labdarības koncerts "Ja skatuves dēļi sāktu runāt" – veltīts aktieru veccmeistaru atbalstam.

"Klasikas" studijā tiekamies ar fonda “Rampa” valdes priekšsēdētāju, aktrisi Daigu Gaismiņu un aktrisi Zani Dombrovsku, lai runātu par teātra dienas koncertu tradīciju Nacionālajā teātrī, par nepieciešamību pēc pozitīvā tēla, ko koncertā "Ar mani atkal runā... Ilze!" iemiesos Ilze un Smuidris, par kritiskās domāšanas attīstīšanu caur humoru un veidiem, kā teātra valodā risināt problēmas. Koncertā satiksies gan latviešu tautasdziesmas un angļu hiti latviešu mēlē, gan kora dziedājums un trīs tenoru opera.

Sarunas gaitā arī par teātra galveno uzdevumu – aicināt skatītājus domāt – un emociju atmodināšanu, arī dzīvās mākslas tēlu, fonda "Rampa" darbību un sadarbību ar visu teātru aktieriem, lai sniegtu atbalstu teātra vecmeistariem, kā arī labdarības izsoli, kurā ikvienam būs iespēja iegādāties aktieru un režisoru darinātus meistardarbus.

28. marta vakarā Kultūras centrā “Iļģuciems” dzejkoncertā skanēs komponista Jāņa Lūsēna mūzika ar izcilu latviešu dzejnieku dzeju. Programmu “Sirds vārdi” izpildīs muzikālā apvienība “Trio Angelicus” (Elīna Šimkus (soprāns), Sondra Lejmalniece (flauta) un Ieva Šablovska (arfa)), radot smalku un emocionāli piesātinātu skanējumu.

"Klasikas" studijā tiekamies ar ansambļa arfisti Ievu Šablovsku, kura ciešā sadarbībā ar komponistu veidojusi aranžējumus īpaši šim sastāvam.

"Mums savulaik likās, ka mums ir tādas enģeliskas balsis – mana balss ir arfa, Sondras balss ir flauta un Elīnas balss ir soprāna balss," stāsta Ieva Šablovska, atceroties par trio nosaukuma izvēli pirms desmit gadiem.

"Man šķiet, ka visjaukākais ir šo tembru kopspēle, kura arī rada to sajūtu, ka mēs esam mazliet tā kā pacēlušies virs zemes.

Šajā reizē Sondra spēlēs ne tikai parasto, bet arī basa flautu, kam ir ļoti īpašs tembrs, un arī piccolo flautu. [..] Un dzeju mēs dziedāsim, pareizāk sakot, to izdziedās Elīna. Gatavojoties intervijai, es arī papētīju, ka mums ir burvīgs balanss starp dzejniekiem – ir trīs dāmas dzejnieces: Māra Zālīte, Aspazija un Astrīde Ivaska, savukārt pretī nāk tikpat harmoniski trīs kungi: Vilis Plūdons, Ojārs Vācietis un Kārlis Skalbe."

Sarunā gan par kamermūzikas koncertiem Pārdaugavā un to daudzveidīgo publiku, gan “Trio Angelicus” desmit gadu jubileju, arī pirms vairākiem gadiem sākušos sadarbību ar komponistu Jāni Lūsēnu un izaicinājumiem, ķeroties pie viņa kompozīciju atlases un aranžēšanas.

Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļas docente, dejas pētniece Valda Vidzemniece. Producente Zane Prēdele.

“Kustība nekad nemelo” bija amerikāņu modernās dejas horeogrāfes Martas Grēmas (Martha Graham, 1894–1991) bieži atkārtota frāze, viņas daiļrades moto.

Marta bija dzimusi un augusi nelielā pilsētiņā netālu no Pitsburgas, Pensilvānijas štatā. Viņas tēvs bija ārsts,  kas specializējās psihiatrijā, viņu sevišķi interesēja cilvēka uzvedības un ķermeņa kustību simptomātiska izpēte. Kādreiz, kad Marta bija samelojusies, tēvs esot teicis, ka viņam nav grūti pateikt, ka meita mānās, jo kustība nekad nemelo. Vēlāk šī pārliecība kļuva par horeogrāfes daiļrades pamatprincipu.

Marta Grēma bija spilgta radoša personība – dejotāja, horeogrāfe, pedagoģe, modernās dejas tehnikas pamatlicēja, viņas izveidotā inovatīvā kustību struktūra un dejas stils ietekmēja vairākas dejotāju un horeogrāfu paaudzes.

Marta Grēma pievērsās dejai tikai 22 gadu vecumā, kad jau bija “gandrīz par vēlu”, bet kļuva par ietekmīgāko sava laika amerikāņu horeogrāfi. Pēc studijām “Denišoun” skolā, ko vadīja Ruta Sendenī (Ruth St. Denis) un Teds Šouns (Ted Shown), kā arī aktīvas dalības skolas koncertprogrammās (1916–1923) jaunā dejotāja uzsāka patstāvīgu karjeru un pēc dažiem gadiem (1926) izveidoja savu dejas kompāniju.

Šogad tiek svinēta Martas Grēmas kompānijas simtgade, kompānija joprojām pastāv, lielajam notikumam par godu tiek rīkota pasaules koncerttūre un maijā jubilejas koncertprogramma būs skatāma arī Rīgā.

Martas Grēmas māksliniecisko pārliecību ietekmēja vācu modernās dejas pārstāves Mērijas Vigmanes dejas filozofija un ekspresīvais izteiksmes veids.

Arī Marta dejā gribēja paust savus un savu laikabiedru pārdzīvojumus tā, lai tas izskatītos dramatiski piesātināti un patiesi. Kā panākt, lai kustība nemelotu? Viņa sāk ar vienkāršu cilvēka ķermeņa funkciju – elpas darbību. Kas notiek ar cilvēka elpu, kad viņš smejas? Kā reaģē ķermenis? Kas notiek ar cilvēka elpu, kad viņš raud vai ir uztraucies? Kas notiek ar visu ķermeni un atsevišķām ķermeņa daļām?

Pētījumi palīdzēja radīt kustību sistēmu un izstrādāt dejas tehnikas principus, kas balstās uz muskuļu sasprindzinājuma un atslābuma pretstatījumu, izpildāmu saiknē ar elpas darbību (angļu: Contraction & Release).

Modernās dejas praksē beidzot parādījās detalizēti izstrādāta tehnika un treniņu sistēma. Dejas tehnikā bija daudz jaunievedumu, bet tie nebija pašmērķīgi kustību leksikas  meklējumi, galvenais horeogrāfes mērķis bija radīt motivētu, ekspresīvu un iedarbīgu dejas valodu.

Daiļrades sākumposmā Marta Grēma pat noliedza jebkādu mīmisko izteiksmi, jo ķermeņa kustībai bija jārunā pašai, vēlāk gan viņa šo strikto nostāju mainīja.

Martas Grēmas izrādes bija inovatīvas arī scenogrāfijas un kostīmu aspektā, viņai bija savdabīga muzikālā gaume un izpratne par mūzikas lomu dejas iestudējumos, bet, nenoliedzami, visi izrādes elementi kalpoja vienai idejai – radīt emocionāli iedarbīgu mākslas darbu.

ASV modernās dejas laukā parādījās vēl arī citas jaunas dejas tehnikas, kas balstījās kopīgos teorētiskajos konceptos, bet atšķīrās ar dejas tehnikas pamatprincipiem, akcentiem, treniņstundas struktūru un metodiku. Tās bija Dorisas Hamfrijas, Hosē Limona, Lestera Hortona, Mersa Kaningema dejas tehnikas, kas joprojām tiek praktizētas un saglabājas dejas augstskolu programmās.

* Marta Grēma “Žēlabas” (“Lamentation”)

* Martas Grēmas horeogrāfija “Nakts ceļojums”

2026. gada aprīlī aprit 90 gadi kopš komponista Agra Engelmaņa dzimšanas, un, godinot komponista, pedagoga, mākslinieka un kultūras darbinieka veikumu, šonedēļ īpašā koncertā Liepājas "Lielajā dzintarā" skanēs Engelmaņa Rekviēms – darbs, kas pirmatskaņots 1995. gadā Lielajā Ģildē, taču palicis nepabeigts. Pēc orķestra iniciatīvas rekviēma noslēdzošo daļu “In Paradisum” radījis Ēriks Ešenvalds, kas šajā koncertā piedzīvos pirmatskaņojumu.

Ar komponistu un diriģentu Andri Vecumnieku "Klasikas" studijā pārrunājam 28. martā gaidāmo koncertu kopumā, kā arī abus pirmatskaņojumus – gan Ešenvalda "In Paradisum", gan viņa paša jaunāko simfonisko darbu Sinfonia G jeb simfoniju Solmažorā. Šī simfonija ir īpaša ar to, ka tā satur vokālus elementus, kuros izmantota Agra Engelmaņa dzeja, tādējādi veidojot ciešu saikni starp abiem komponistiem. Runājam arī par sadarbību un uzdevumiem mūziķiem – Liepās Simfoniskajam orķestrim un Valsts Akadēmiskajam korim "Latvija" un dziedātājai Annijai Kristiānai Ādamsonei.

Savukārt sarunā ar komponistu Ēriku Ešenvaldu kavējamies viņa atmiņās par tikšanos ar komponistu Agri Engelmani, par viņa mūzikas iedvesmoto "In Paradisum", kura pamatā izmantots citāts no Engelmaņa Rekviēma, par darbu pie šī opusa un paralēli tapušajiem un topošajiem darbiem gan korim no Amerikas, gan jaunajam baletam, kas pirmizrādi piedzīvos pēc gada.

Šopavasar Rīgas Doms kļūs par nozīmīgu ērģeļmūzikas svētku mājvietu, atzīmējot triju izcilu latviešu komponistu jubilejas – Pēterim Vaskam 80, Imantam Zemzarim 75 un Aivaram Kalējam 75. Viņi ir mūsu vispāratzīti klasiķi, kuru devums latviešu kultūrā ir nenovērtējams.

Čelliste Guna Šnē un ērģelniece Ilze Reine sniegs koncertu Rīgas Domā 27. martā, un ar abām māksliniecēm tiekamies uz sarunu "Klasikas" studijā – runājam par kopāmuzicēšanas aizsākumiem pirms gada, ērģelēm, kuras iedveš pazemību un godbijību, Rīgas Doma akustikas īpatnībām un čella balss skanējumu tajā.

Mūziķes izceļ rāmas un mierpilnas mūzikas izvēli šim koncertam (visplašāk pārstāvēts būs komponists Pēteris Vasks), sarunā arī par pašu radītu stāstu nepieciešamību mūzikā, Baha un Filipa Glāsa skaņurakstu saderību, asistēšanu Tālivalda Dekšņa Vaska darba "Viatore" atskaņojumā un Pētera Vaska aicinājumu nesteigties, to spēlējot, Imanta Zemzara skaņdarba "Mēnesgaisma" piemērotību ērģeļu skanējumam un bezgalīgajiem dziedājumiem, ko autori paredz čellam.

Koncerta programmu caurvij cerības, vakara klusuma un iekšējas gaismas noskaņas. To dzirdēsim Baha Fantāzijā un fūgā do minorā ērģelēm un Trešajā svītā čellam solo, Pētera Vaska apliecinošajā veltījumā Arvo Pertam “Viatore” un Zemzara “Mēnesgaismā” čellam un ērģelēm, kā arī Aivara Kalēja “Lūgšanā”.

Šoreiz pievēršamies apgādā "Zinātne" izdotajai monogrāfijai "Ārsts Paracelzs alķīmiķu laikmetā", kas veltīta izcilam 16. gadsimta ārstam un pētniekam Aureolam Teofrastam Bombastam fon Hohenheimam, kuru pasaule daudz labāk pazīst pēc pseidonīma – Paracelzs.

Par grāmatu runājam ar monogrāfijas autoru – profesoru Valdi Segliņu.