2. aprīlī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā notiks Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un diriģents Jāņa Stafecka koncerts "Paaudzes", kurā izskanēs gan JVLMA Kompozīcijas katedras studentu Edgara Cīruļa, Annikas Lankas, Žanetes Spirkas, Kristiāna Patrika Krastiņa un Pola Bernarda Bernota jaundarbi, gan arī vecmeistaru mūzika - Paula Dambja opuss Crux un Imanta Kalniņa simfoniskā miniatūra "Santakrusa".

LR3 studijā viesojās komponisti Edgars Cīrulis un Žanete Spirka, sarunā aktualizējot paaudžu tēmu – kā jaunie komponisti izjūt savu vietu starp iepriekšējām un nākamajām paaudzēm. Edgars Cīrulis uzsver, ka paaudžu aspekts ir neizbēgams mūzikā gan skaņdarbu, gan koncerta, gan visu iesaistīto cilvēku kontekstā. Žanete papildina, ka katram uztvere ir atšķirīga, jo arī paši studenti nāk no dažādām paaudzēm un atrodas starp tām.

Vai jaunajiem komponistiem ir savi muzikālie “tēvi” jeb iedvesmas avoti? Žanete Spirka piemin komponistu Lučāno Berio un citus, kā arī savus pasniedzējus Jāni Petraškeviču un Gundegu Šmiti, un atceras, ka kādreiz daudz klausījies arī Imantu Kalniņu. Edgars Cīrulis kā nozīmīgu iedvesmas avotu izceļ Deividu Lengu, franču spektrālistus un īpaši savu pedagogu Kristu Auznieku.

Žanete stāsta, ka kompozīciju apgūst jau no vidusskolas laikiem un šobrīd ir bakalaura pēdējā kursā. Viņa uzsver īpašo iespēju rakstīt orķestrim, kas ir viņas līdz šim lielākais darbs.  Edgars dalās ar savu kompozīcijas manifestu:

mūzikai jātiecas pēc skaistuma (kā emocionāla atsauksme), jābūt skaidrībai un jāveido laiks, nevis vienkāršs tā aizpildījums.

Viņš vēlas, lai mūzika būtu klātesamības aspekts un jēgpilna laika pieredze (“manifests” ir arī atrodams viņa mājaslapā). Žanete atklāj, ka viņai vēl nav sava manifesta, bet viņu interesē atrast un radīt mūzikā ko jaunu, kas ir ārpus ierastā, meklēt interesantas saskaņas un tic, ka katrai mūzikai ir atbilstoša vieta un laiks.

Sarunājamies arī par to, vai mūzikas šodien nav par daudz. Edgars atzīst, ka varbūt ir pārāk daudz informācijas vai “iepakotās” mūzikas, taču ne mūzikas. 

Skaņdarbā savijas laika, gaidīšanas, uztraukuma un prieka tēmas, un tas aicina klausītāju uz pilnīgas klātesamības pieredzi.

Abi komponisti iepazīstina arī ar kolēģu darbiem: Annikas Lankas "Slūžas" (par dzīves intensitāti un ūdens tēlu), Kristiāna Patrika Skrastiņa Memento Vivere (par dzīvesprieku), Pola Bernarda Bernota “Apburtais mežs” (izpētīti orķestra spektri no kamermūzikas līdz simfonismam). Tiek uzsvērts, ka koncertā būs dzirdama liela stilistiska dažādība, atklājot dažādu komponistu individuālos rokrakstus (“viens liels, skaists, kaleidoskopisks skats uz mūziku šajā gadsimtā”).

17.aprīļa vakarā tiks paziņoti Latvijas literatūras gada balvas šī gada uzvarētāji, bet pagājušajā nedēļā tikām informēti par īso nominantu sarakstu. Kategorijās ir  daži jaunumi. Piemēram, tiks noteikts "spilgtākais darbs dramaturģijā". Viens no LALIGABAs ekspertiem - literatūrzinātnieks un literatūrkritiķis Arnis Koroševskis - sarunā ar Liegu Piešiņu raksturo kategoriju "Labākais prozas autordarbs latviešu valodā".

Arnis Koroševskis: Kopumā šogad bija ārkārtīgi interesanti kaut tā iemesla dēļ, ka bija pieteikts rekordliels grāmatu skaits - mazliet vairāk nekā 150, arī prozas kategorija bija ļoti bagātīga - tuvu pie 30 grāmatām.

Izkristalizējas diezgan pamanāmas tendences, un tas ir skatījums vēsturē - gan senākā, gan salīdzinoši nesenā; gan biogrāfisks skatījums, gan autobiogrāfisks.

Mēs redzam, kā strauji ir attīstījies mūsdienu modernais biogrāfiskais romāns. Osvalda Zebra “Dzīvs!” par Frici Brīvzemnieku - manuprāt, ievērības cienīgs fakts vien ir, ka beidzot pievēršamies šai personībai, jo parasti, domājot par nacionālās atmodas laikmetu, prātā nāk daudzi citi uzvārdi, kuri pēdējos gados varbūt ir bijuši pamanāmāki. Brīvzemnieks it kā tiek uzskatīts par ko pašsaprotamu, bet patiesībā mēs viņu īsti neaktualizējam.

Gluži tāpat romānu un monogrāfiju sērijā “Es esmu…” Ingas Ābeles brīnišķīgais romāns “Mīlamā” par Aspaziju, kas droši ir viens no gaidītākajiem romāniem šajā sērijā. Zināms, ka ļoti ilgstoši un grūti tapis. Tas ir neparasts biogrāfisks skatījums, un tie lasītāji, kas vēlēsies gūt klasisku pārskatu par Aspaziju kā personību un viņas dzīves gājumu, varbūt būs vīlušies, varbūt jutīsies samulsuši, lasot šo darbu, jo Inga Ābele ir izvēlējusies ļoti neparastu pieeju, bet to neteikšu priekšā, lai katrs pats lasa.

Varējām pamanīt arī to, ka vairākās prozas grāmatās bija vai nu autobiogrāfisks, vai daļēji autobiogrāfisks skatījums uz neseno vēsturi -

tas bija gan Ģirtam Koknēvičam, gan Kristīnei Želvei, Nilam Saksam. No gala nominantiem īpašs prieks man ir par Andru Manfeldi, kura pēdējo 20 gadu laikā kopš romāna “Adata” ir pierādījusi, ka latviešu literatūrā viņa spēj pilnīgi visu - vienlīdz kvalitatīvi radīt pilnīgi visos literatūras veidos un žanros, un brīnišķīgais romāns “Kosmonautu iela” arī ir tam apliecinājums. No vienas puses tas varbūt aptver jautājumu loku, kurš ļoti bieži ir ieskanējies pēdējo gadu latviešu prozā, proti, skatījums uz vēlīnajiem padomju gadiem, īpaši 80. gadiem, bet tomēr Manfelde atrod interesantu pieeju un apraksta šo laiku tā, ka tas būs saistoši gan cilvēkiem, kas to ir pieredzējuši, gan jaunākām paaudzēm, kurām par padomju laiku varbūt ir visai stereotipizēts vai abstrakts priekšstats. Par autobiogrāfiskumu varam runāt arī Viļa Kasima brīnišķīgajā “Svešuma grāmatā” - ļoti emocionāls un atklāts skatījums pašam uz savu dzīvi, pasniegts daļēji esejistiskā manierē. Var teikt, ka pēdējos gados ir atdzimis arī esejas žanrs.

Lai gan līdz nomināciju listei tā netika, tomēr jāuzteic arī brīnišķīgā Ievas Strukas grāmata par Astrīdu Kairišu, kur arī tika rasts veids, kā esejistiskā veidā biogrāfiski aplūkot konkrētu personību.

Vai bija grūti izvēlēties pēdējo četrinieku?

Prozas kategorijā, manuprāt, žūrijai bija krietni lielāka vienprātība, līdz ar to nosacīti, bet varētu teikt, ka bija vieglāk. Visgrūtāk bija ar tulkojumu kategoriju, jo tajā arī bija rekordliels skaits - pāri 50 grāmatām, piedevām ļoti reti bija gadījumi, kur mēs skaidri redzam, ka grāmata varbūt nav tik vērtīga vai tulkojums nav izdevies, vai no tehniskā viedokļa kaut kas nav - lielākā daļa tulkojumu bija ļoti kvalitatīvi.

Īpaši mani sajūsmina un turpina pārsteigt Māra Poļakova - cik ražīgi viņa strādā gadu no gada,

un tieši 2025. gads, kvantitatīvi skatoties, viņai bija visražīgākais. Mēs nevarējām izlemt, kuru no visiem Poļakovas darbiem beigās nominēt, bet pat gala sarakstā viņa ir pārstāvēta divreiz.

Stāsta Tallinas Universitātes jaunākā pētniece, doktorante, vēsturniece, Mg. hist. Rūta Bruževica; pārraides producente - Dina Dūdiņa-Kurmiņa

Mūsdienās pastāv dažādi mīti un stereotipi par viduslaikiem un dzīvi pilsētā toreiz. Viens no tiem ir par dzimtes lomām un sieviešu lomu viduslaiku sabiedrībā un ekonomikā. Vēlākie jauno laiku ierobežojumi un elites ģimeņu attēlotās dzimtes lomas ir radījušas iespaidu, ka senākos laikos sieviete bija tikai pavarda turētāja un bērnu auklētāja. Viduslaiku liecības tomēr liek stipri šaubīties, ka tie bija sieviešu vienīgie pienākumi.

Viduslaiku pilsētu amatnieki visbiežāk nebija pārtikuši un ģimene, kurā strādātu tikai vīrietis, viduslaiku pilsētas ekonomikā nebūtu spējīga izdzīvot.

Tolaik pamata ekonomiskā vienība bija amatnieku ģimene un tās darbnīca.

Jā, amatnieku ģimeni vienoja amata meistars, taču darbos, visticamāk, palīdzēja arī viņa sieva, vecākie bērni, kā arī zeļļi, mācekļi, kalpi un kalpones – tā saucamā lielā vai paplašinātā viduslaiku ģimene.

Par nodarbinātības paražām viduslaiku amatos vēsta amatu ģilžu statūti jeb šrāgas. Tajās aprakstīti priekšnoteikumi kļūšanai par amatnieku, kā arī ierobežojumi, kas atklāj izņēmumus, piemēram, sieviešu nodarbinātībā.

Rīgas kurpniekzeļļu šrāgās no 15. gadsimta teikts, ka šai ģildē par māsām var uzņemt tikai tās sievietes, kuras ir no kurpnieku vai ādmiņu amatiem, tātad tās, kuras jau ir prasmīgas ādas apstrādē.

Līdzīga sieviešu klātbūtne ir minēta 15. gadsimta Tallinas kurpnieku šrāgās, kurās vēstīts, ka "kalpones šo (mūsu) amatu var ieņemt un mantot tikpat brīvi, kā kalpi."

Arī citi amati sniedz piemērus sieviešu amata prasmei un patstāvībai. Rīgas linaudēju šrāgas 15. gadsimta vidū nosaka gada ģildes maksu gan meistariem, gan "māsām, kuras strādā patstāvīgi".

Savukārt Rīgas stiklinieku šrāgās no 16. gadsimta termins “meistars” lietots gan vīriešu, gan sieviešu dzimtē – "meisteres oft meisterinnen" – tā rakstīts viduslejasvācu valodā.

Izplatītākais veids, kā sieviete viduslaiku pilsētā kļuva par amatnieka darbnīcas galvu, tomēr bija viņas vīra nāve. Šāda iespējamība amatnieku šrāgās aprakstīta bieži. Rīgas mūrniekmeistara sieva, kura kļuvusi par atraitni, varēja palikt amatā bez ierobežojumiem.

Citos amatos, piemēram, kurpnieku šrāgās, sastopams noteikums, ka atraitne darbu varēja turpināt patstāvīgi vienu gadu un vienu dienu. Pēc tam viņai būtu jāapprec kāds cits meistars vai par meistaru jāvirza kāds labs zellis.

Tomēr nav zināms, cik strikti šis noteikums tika attiecināts uz sievietēm, kuras gada laikā neatrada pienācīgu aizstājēju savai meistara pozīcijai, bet turpināja vadīt amata darbnīcu. Zeltkaļu šrāgas no 15. gadsimta Rīgas norāda, ka tad, kad šis gads aiztecējis, atraitnei jārunā ar ģildes oldermani. Viņš šai atraitnei varēja piedāvāt kādu no amata zeļļiem, kurš būtu pietiekami prasmīgs un spējīgs strādāt šajā darbnīcā un to kopīgi turpināt. Ja šāds risinājums apmierināja gan atraitni, gan pārējo ģildi, viņa varēja turpināt būt daļa no zeltkaļu amata, ja vien neieprecējās kādā citā amatā. Šie piemēri parāda, ka viduslaiku pilsētās, tostarp Rīgā, arī sievietes varēja būt prasmīgas amatnieces un nereti pat vadīja savas darbnīcas patstāvīgi.

Lielās Piektdienas koncertā 3. aprīlī Rīgas Doma mūzikas direktors un katedrāles ērģelnieks Aigars Reinis piedāvā programmu, kuras centrā būs izvērstais Pētera Vaska Cantus ad pacem, Johana Sebastiāna Baha korāļprelūdijas, Fantāzija un fūga solminorā BWV 542, Imanta Zemzara darbs “Mežezers” un Aivara Kalēja dramatiskais Krustaceļa vēstījums “Via dolorosa”.

Sarunā ar Aigaru Reini - par šī gada jubilāriem - Vaskam, Zemzarim un Kalējam - veltīto koncertciklu Rīgas Domā, par ceļu pie viņu mūzikas, Rīgas Doma ērģeļu simtgadi un reiz veiktajām pārbūvēm, par 3. aprīļa koncerta programmā iekļautajiem vēstījumiem un kompozīciju rašanās vēsturi un vēsturisko fonu. 

Aigars Reinis: Aprīlis ir bagātīgs mēnesis latviešu mūzikā, jo trīs tiešām izcili komponisti ir dzimuši tieši aprīlī, un ik pēc pieciem gadiem mēs svinam viņu jubilejas. Tie ir Pēteris Vasks, kura mūzika jau skan visur pasaulē saistībā ar jubileju, Imants Zemzaris un Aivars Kalējs.

Domājot par šīm jubilejām, likās, ka negribas kādu vienu atsevišķi izcelt, vajadzētu apvienot, tāpēc radās doma izveidot veselu jubileju festivālu ar septiņiem koncertim. Divi jau ir notikuši, vēl pieci priekšā.

Kurā brīdī latviešu meistariem piepulcējās Johans Sebastiāns Bahs? Vai tā ir tā pārbaudītā vērtība, ka ar Baha mūziku var līdzsvarot jebkuru komponistu un viņš ir lielisks sasaistes materiāls?

Es domāju, šie trīs komponisti nav necik mazākā mērā ievērojami kā Bahs. Mūzika ir tikpat dziļa, un gribētos novēlēt arī viņiem skanēt mūžīgi. Bet jāsaka, tepat drīz ir arī Baha dzimšanas diena. Tradicionāli mums tas ir Baha mēnesis, šobrīd ir arī ciešanu laiks, Baha mūzikā to droši vien var izstāstīt vislabāk.

Ko paši jubilāri teica par to, ka viņu mūzika izskanēs ne tikai vienā koncertā, bet veselā koncertu ciklā? Reakcijas bija atšķirīgas vai tomēr bija kas vienojošs?

Varbūt tā nespēju izvērtēt, katram atšķirīgi, sevišķi Pēterim Vaskam, kursm vienā citā jubilejas koncertā teicu, ka tā būs. Viņam šobrīd mūzikas dzīve ir ļoti pārsātināta - vienu dienu ir vienā valstī, otru dienu otrā, tad dodas uz Liepāju, tad atkal atpakaļ. Viņam šobrīd ļoti intensīvi jāklausās sava mūzika. Bet domāju, ka

tā ir lielākā velte komponistiem, ka viņu mūzika skan. Varbūt jubilejas gads, bet tā ir reize atkal akcentēt šo komponistu devumu. Mēs izspēlējam visu šo komponistu ērģeļmūzikā sarakstīto, jo gan Pēterim Vaskam, gan Imantam Zemzarim šie skaņdarbi skaitās seši. Aivaram Kalējam, protams, ir stipri vairāk, pašam ērģelniekam esot. Es domāju, reta izdevība, ka viss šis klāsts izskan šī pusotra mēneša laikā.

Bahs, protams, ir katra topoša ērģelnieka ēdienkartē, bet kurā brīdī parādās Zemzara, Vaska un Kalēja mūzika?

Pedagoģijā, protams, Bahs ir tā maizīte, ar ko sāk, un pamats. Ne tikai tāpēc - tā mūzika tiešām ir vērtīga un ārkārtīgi dziļa, bet droši vien arī didaktiska un izglītojoša ar fūgas mākslu koordinācijai ērģelniekam. Tā ir tāda ikdienas maizīte. Ne tikai, ka publika interesējas un Bahu vienkārši zina. (..) Kādreiz mēs aizmaldāmies citos laukos, spēlējam mūsdienu mūziku vai ko, bet vienmēr ir prieks atgriezties pie Johana Sebastiāna Baha. Šie latviešu opusi noteikti tiek cilāti arī jau studiju laikā, bet varbūt ne visi sarežģītības un domas sarežģītības dēļ, kā lai šo mūziku iznes. Bet jaunie studenti mācās un caur šo mūziku iepazīst latviešu dvēseli un latviešu komponistu rakstības stilu un emocijas, kas droši vien atšķiras no citu zemju komponistiem.

Diriģents Andris Veismanis atgādina Georga Frīdriha Hendeļa oratorijas "Mesija" - sev tik būtiskā opusa - tapšanas vēsturi un atskaņošanas tradīcijas, aicinot klausītājus uz Rīgas Sv. Jāņa baznīcu 6.aprīlī. Atskaņojumā piedalīsies solisti - Aija Veismane, Agneta Otaņķe, Mārtiņš Zvīgulis un Daniils Pogoriless, Rīgas kamerkoris “Ave Sol”, Vidzemes kamerorķestris un ērģelniece Ilze Reine.

Andris Veismanis par darba vēsturi: ""Mesija" iesākumā nebija domāta lielam sastāvam. Pirmuzvedumā, kas notika 1742. gadā Dublinā, tas bija zēnu koris, altu balsis pastiprināja kontrtenori. (..) Daudz strādājot Anglijā, viņš sāka izmantot vietējos spēkus un britu izcelsmes dziedātājus.

Pēc Henrija Pērsela Hendelis ir viens no angļu klasiskās mūzikas pamatlicējiem. Bieži vien tiek rakstīts, ka viņš ir vācu-angļu komponists, ne tikai vācu, kāds viņš, protams, bija pēc izcelsmes.

Viņam veicās, ka viņš tika aicināts darboties Lielbritānijā un Londonā. Savi mīnusi, protams, bija darbībai operas žanrā, kurā viņš pārstāvēja gan muzikālo pusi, gan producēja šīs operas. Attiecīgi viņam piederēja visas tiesības uz tām izrādēm. Finansiālie zaudējumi ļoti atsaucās uz viņa veselību, un operas viņš zināmā mērā pārstāja rakstīt. Tas nav tikai tāpēc, ka viņš maina savu domu, bet viņš nonāca finansiālā krīzē, kā rezultātā viņam bija vispārēja ķermeņa paralīze, un viņš tikai pēc ļoti smagām procedūrām speciālos Vācijas kūrortos atguva spēju runāt, rakstīt un turpināt savu radošo dzīvi. Viņš pievērsās reliģiskajai mūzikai, jo operas bieži vien bija ļoti laicīgas. (..) 

"Mesija" ir sakrāla oratorija un tās uzdevums ir vēsts iznešana tautā caur garīgu un muzikālu iespaidu. Ne velti viņa kapa piemineklī, kas veidots Vestminsteres abatijā, kur apglabāti slavenākie britu komponisti, dzejnieki, rakstnieki un gleznotāji, ir "Mesijas" fragments.

Viņš pats uzskatīja, ka tas ir, iespējams, labākais viņa darbs. "Mesija" sevī ietver vairākas parodijas no viņa jau esošajiem, arī laicīgajiem darbiem. Daudzas melodijas ir kārtotas no viņa iepriekšējām oratorijām, serenādēm un citiem darbiem, kas pārveidoti korim, izveidojot kontrapunktu, kurā viņš bija liels meistars, un liels polifonijas meistars, ko mēs jūtam arī "Mesijā". Pats slavenākais ir "Alleluia" koris - pēc viņa paša izteikumiem, viņam parādījās vīzija, tāda, kāda ir Jāņa Atklāsmes grāmatā, kur viņš redz visu debesjumu un eņģeļus, kas slavē Dievu, tāpēc "Alleluia" ir veidojies. Pirmo reizi, kad "Mesija" tika atskaņota Londonā, karalis "Alleluia" laikā ir piecēlies, un kopš tā laika Lielbritānijā publika ceļas kājās, skanot "Alleluia" korim.

Jau 20 gadu žurnāla "Mūzikas Saule" galvenais redaktors ir Orests Silabriedis, kurš stāsta par jaunāko žurnāla laidienu. Tā centrā vairāki šī gada jubilāri - Juris Vaivods, Pēteris Vasks, Oļģerts Grāvītis, Aldonis Kalniņš, Agris Engelmanis, Ģerģs Kurtāgs, Mortons Feldmans un citi. Izceļam arī dažus citus akcentus.

Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta "Life Goodwater IP" vadītājs Jānis Šīre; raidījuma producente – Rūta Paula

Ap 70% cilvēka ķermeņa masas ir ūdens. Smadzenēs tā ir pat vēl vairāk. Vienlaikus uzturam pieejamais saldūdens uz Zemes ir mazāk nekā 3% no kopējiem ūdens krājumiem. Un tomēr daudzi to patērē tā, it kā šis resurss būtu neizsmeļams – Eiropā vidēji ap 144 litru uz vienu cilvēku dienā. Šī pretruna atklāj galveno problēmu: ūdens ir dzīvības pamats, bet attieksmē pret to pārāk bieži dominē izšķērdība un nevērība.

Pieejamā ūdens daudzums ir viens aspekts. Taču kā ar kvalitāti? Tiklīdz ūdenī nonāk vielas vai rodas fizikāli apstākļi, kas liedz to izmantot primārajām vajadzībām, mēs runājam par piesārņojumu. Tam ir divi galvenie veidi. Punktveida piesārņojums nāk no konkrēta avota, piemēram, caurules, un to ir salīdzinoši vieglāk noteikt un kontrolēt. Daudz sarežģītāks, izplatītāks un grūtāk pārvaldāms ir difūzais jeb izkliedētais piesārņojums, kas nāk no lauksaimniecības zemēm, pilsētvides un  intensīvi apsaimniekotām mežu teritorijām. 

Latvijā īpaši raksturīgs ūdeņu piesārņojums ar augu barības vielām, kas izraisa eitrofikāciju. Vienkārši sakot, ūdens tiek pārbarots.

Tajā nonāk pārāk daudz slāpekļa un fosfora savienojumu, pieaug aļģu un citu ūdensaugu biomasa, samazinās skābekļa daudzums un sākas ķēdes reakcija, kas maina visu ūdens ekosistēmu. No malas tas var izskatīties tikai kā "aizaugusi upe" vai "zaļš ezers", taču patiesībā aiz tā slēpjas daudz nopietnākas pārmaiņas. Sugu daudzveidība samazinās, izzūd jutīgās un retās sugas, dzīvo organismu kopiena kļūst vienkāršāka un nabadzīgāka. Eitrofikācija ir dabisks, ļoti lēns process, kas tūkstošiem gadu gaitā veido purvus, taču cilvēka ietekmē tas tiek mākslīgi paātrināts.

Nozīmīgu slodzi uz mūsu upēm un ezeriem rada nepilnvērtīgi attīrīti notekūdeņi, intensīvā lauksaimniecība, kā arī blīvs un nepietiekami uzturēts meliorācijas tīkls.

No viena hektāra intensīvas lauksaimniecības zemes gadā var tikt iznesti līdz 20 kilogramiem slāpekļa un 300 gramiem fosfora, kamēr dabiskās pļavās šie apjomi ir krietni mazāki. Tas nozīmē, ka

katra pārāk dāsni mēslota lauka ietekme var atbalsoties tuvējā upē vai ezerā kā zaļās masas sprādziens, aizauguma kavēta ūdens notece un skābekļa bads.

Taču – nost ar bezcerību! Risinājumi pastāv, un tie sākas gan ar cēloņu mazināšanu, gan ar praktisku rīcību dabā. Viens no simboliskākajiem paņēmieniem ir ideja "Liec upē akmeni!".

Pareizi novietots akmens straujtecē darbojas kā mehānisks aerators: straume pret to atsitas, ūdenī ieplūst papildu skābeklis, uzlabojas pašattīrīšanās procesi.

Reizēm neliela iejaukšanās palīdz upei palīdzēt pašai sev. Līdzīga loma ir ūdensaugu pļaušanai vai izņemšanai vietās, kur aizaugums jau bremzē straumi, veicina pārpurvošanos un pasliktina dzīvotnes zivīm un citām sugām. Tas neatceļ nepieciešamību cīnīties ar piesārņojuma cēloņiem, taču var dot tūlītēju efektu.

Augu barības vielu noplūdes iespējams ierobežot ar mērķtiecīgiem risinājumiem – buferjoslām gar ūdenstecēm, sedimentācijas baseiniem, mākslīgajiem mitrājiem un šķeldas bioreaktoriem. Tie darbojas kā aizturoši vai attīroši elementi, kas palīdz mazināt upēs un ezeros nonākušā piesārņojuma daudzumu.

Svarīga ir arī izpratne.

Augi ūdenī nav vienkārši "sliktie zaļumi". Makrofīti baro citus organismus, rada patvērumu, nārsta vietas, dažkārt darbojas kā biofiltri un nelielā daudzumā pat palielina skābekļa daudzumu. Taču, kad to kļūst par daudz, efekts ir pretējs.

Tāpēc ūdens kvalitāti jāprot lasīt kā dzīvu sistēmu: dažas sugas liecina par labu ekoloģisko kvalitāti, citas – par pārbarotu un nelīdzsvarotu vidi.

Eitrofikācija nav tikai dabas problēma – tā ir cilvēka izvēļu problēma. Un tieši tāpēc risinājums nav vienā brīnumlīdzeklī, bet gudrākā attieksmē: mazāk piesārņot, saprātīgāk saimniekot, uzmanīgāk vērtēt un vajadzības gadījumā palīdzēt upei atgūt tās plūdumu. Ūdens ir mūsu dzīvības pamats. Ja to pārbarojam, aizsprostojam un piesārņojam, beigās zaudējam ne tikai dabas daudzveidību, bet arī paši savu dzīves kvalitāti.

4. aprīlī pulksten 19 Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē pianists Andrejs Osokins un Kremerata Lettonica stīgu trio, kurā muzicē vijolniece Madara Pētersone, altiste Jevgēnija Frolova un čellists Pēteris Čirkšis, aicina uz kamermūzikas vakaru "Vientuļais eņģelis".

Koncertā skanēs Pētera Vaska stīgu trio "Vientuļais eņģelis" – dziļi emocionāls un garīgi pacilājošs darbs, kas veltīts mieram un līdzcietībai, Roberta Šūmaņa brāzmainais Klavieru kvartets Nr. 1, kas tiek uzskatīts par vienu no romantisma laika kamermūzikas šedevriem un tapis laikā, kad Šūmanis pievērsās līdzsvara meklējumiem starp klavieru virtuozitāti un stīgu saskaņu, kā arī Tālivalža Ķeniņa Klavieru kvartets Nr. 1, kurā Eiropas mūzikas tradīcijas savijas ar latvisko melodiju intonācijām.

Pirmdienas "Pārmijās" plašāk par šo koncertu runājam ar vijolnieci Madaru Pētersoni.

Anete Ašmane-Vilsone: Ieskatoties orķestra "Kremerata Baltica" kalendārā, redzam, ka aprīlis un maija pirmā puse nav tik aizņemta, un tas nozīmē, ka ir laiks kamermūzikai mazākos sastāvos – vai tā?

Madara Pētersone: Laiks kamermūzikai ir absolūti vienmēr! Un mums, visiem mūziķiem, kas uzstāsimies sestdien, tā tiešām ir dzīves degsme un nepieciešamība – tikties un spēlēt. It īpaši šobrīd.

Atgādināsim, ka trio "Kremerata Lettonica" izveidojās 2020. gadā, pandēmijas laikā, kas bija īstais brīdis kamermūzikai. Kopš tā laika vēl aizvien muzicējat kopā dažādos sastāvos, un šoreiz tas būs stīgu trio, turklāt ar jums kopā būs pianists Andrejs Osokins. Tā taču nav pirmā satikšanās, vai ne?

Absolūti ne pirmā! Tā patiesi ir burvīga satikšanās, un mēs arī turpinām tikties.

Tā dzīvē ir pamatīgā vērtība – atrast draugus, un mēs tiešām esam draugi: draugi mūzikā un draugi arī dzīvē. Strādājot mēs iedvesmojam viens otru.

Starp citu, tas nav speciāli, bet ir viena sakritība. Jūs minējāt pandēmijas gadu, kad izveidojās "Lettonica" stīgu nonets – tā bija Gidona [Krēmera]ideja, jo orķestris tobrīd nevarēja [pilnvērtīgi] strādāt. Pirmais noneta koncerts izskanēja 2020. gada decembrī, koncertzālē "Gors". Bet tieši aprīlis un maijs bija mēneši, kad ar Jevgēniju un Pēteri apmainījāmies ar e-pastiem un telefona zvaniem, un jau stīgu trio sastāvā vasarā uzstājāmies gan Siguldā, gan Valmierā. Tā ka mūsu trio bija pirmsākums pirms pirmsākuma. 

Jūs vieno muzikālā un cilvēciskā draudzība – droši vien sakrīt arī skatījums uz mūziku, repertuāru un interpretāciju?

Noteikti. Tas ir kopīgs mums visiem, un tad nu mēs to ceļu arī esam izvēlējušies iet kopā. Runājot par šī koncerta repertuāru: aizmetnis bija vēlme apgūt Šūmaņa Klavieru kvartetu Mibemolmažorā Op. 47, kas nebūt nav bieži spēlēts darbs. Bet tas ir tik fenomenāli skaists! Domājot par Šūmani, droši vien, ka visiem pirmkārt prātā nāk viņa klavieru kvintets, kas sarakstīts tajā pašā gadā, kad kvartets – 1842. gadā, kas Šūmanim bija ļoti ražīgs gads. Kvartets rakstīts tieši tajā pašā tonalitātē, kādā kvintets, taču nez kāpēc kvartets nedaudz grimst aizmirstībā.

Un jūs vēlaties tam notraukt aizmirstības putekļus? 

Jā, tas jau ir visinteresantākais!

Kurš tad vēlas to, kas ir rokas stiepiena attālumā? Visi vēlas to, kas nedaudz jāpameklē un kas grūtāk dabūjams.

Tomēr koncerta nosaukums "Vientuļais eņģelis" nāk no Pētera Vaska, kuram aprīlis ir lielās jubilejas mēnesis.

Mūsu koncerts Dzintaru koncertzālē notiek Klusajā sestdienā. Domājot, kuri autori spēj atainot dvēseles ciešanas, vienlaikus sniedzot arī gaismu, secinām, ka

tā ir laime – dzīvot vienā laikā ar komponistu Pēteri Vasku. Viņš ir fenomenāls cilvēks, komponists, mūziķis. Gaisma un mīlestība, kuru viņš izstaro, ir tik ļoti suģestējošas...

Var jau būt, ka tas nāk no komponista tēta, kurš bija mācītājs: runā, ka viņš bijis tik ļoti liesmojošs, tik kaismīgs savās runās, ka draudze bijusi gatava doties viņam līdzi, lai kur viņš vestu. Man šķiet, ka līdzīgi ir ar Pēteri – gan ar viņu mūziku, gan viņu pašu: gan viņu satiekot, gan viņā klausoties. Intervijas, kas šobrīd ar viņu pieejamas publiskajā telpā – tās klausīties tiešām ir laime! Pētera "Vientuļais eņģelis" ir burvīgs darbs, oriģinālā rakstīts orķestrim "Kremerata Baltica" un pirmatskaņojums veikts tepat Rīgas Domā, kopā ar Gidonu Krēmeru. Versija klavieru trio ir otrā redakcija, kuru pirmatskaņojis Trio Palladio. Pats Pēteris ir stāstījis, ka skaņdarbs vēsta par vientuļo eņģeli, kurš vēro izpostīto zemi ar asarām acīs, tomēr ir mīlestības pilns. Viņa spārnu pieskāriens sniedz mierinājumu un dziedinājumu. Šis darbs ir tieša atbilde uz sāpēm. Bet tas ir ļoti skaists...

Pilnu sarunu klausieties audioierakstā!

Stāsta kultūrpētniece Ilva Erkmane; pārraides producente – Ilga Auguste

13. gadsimtā Kubeseles (Krimuldas) draudzes pārvaldniecībā esošajā tagadējā Saulkrastu teritorijā tika uzcelta lūgšanu kapela. Tās tapšanas gads gan aizgājis aizmirstībā, bet nostāsti, kā tā ieguvusi Pētera vārdu un gan arhīvos, gan senajās, un nemaz ne tik senajās kartēs dēvēta par "Peterskapelle" – saglabājušies.

Kapela uzcelta 22,6 metrus augstajā kāpā, kas šajā apvidū bijusi pati augstākā vieta, un leģenda vēsta, ka tās cēlēji esot iedvesmojušies no Mateja evaņģēlija, kurā Kristus savam māceklim, zvejniekam Pēterim saka šādus vārdus: "Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt." (Mat. 18:16). Vienā no baznīcas kanceles pildiņiem arī attēlots apustulis Pēteris.

Ziemeļu kara laikā no 1700. līdz 1710. gadam Vidzemē krievu karaspēks Vidzemē nodedzinājis 30 baznīcas. Grāfs Šeremetjevs caram Pēterim I esot ziņojis: "Ienaidnieka zemē vairs nav ko postīt." Tomēr vecajai Pēterupes baznīcai šie postījumi un ugunsgrēki esot gājuši secen. Varam vien minēt – vai kareivji bija tie, kas apžēlojās par tolaik sliktā stāvoklī esošo baznīcu?

Jauno Pēterupes baznīcas ēku, kura mūsdienās slejas pār Saulkrastu pilsētu, 19. gadsimta otrajā pusē uzsācis būvēt Bīriņu pils īpašnieks Augusts fon Pistolkorss, izmantojot gan savas sievas Emīlijas pasakaino bagātību – mantojumu, ko tā saņēma no sava neprecētā tēvoča Štiglica, gan pieņemot dāvinājumus no citiem radiniekiem tieši baznīcas būvniecībai.

Atslēdzot Pēterupes baznīcas slēdzeni ar smago, iespaidīgo atslēgu, kura pagriežas ar sev raksturīgu klaudzošu metālisku skaņu, ienākot dievnamā un pagriežoties pret ieejas durvīm, pa kreisi no tām pie baznīcas torņa sienas piestiprināta plāksne ar uzrakstu: "Erbaut von August von Pistolkors 1856". Tā ir norāde, ka tornis uzbūvēts 1856. gadā un to cēlis Augusts fon Pistolkorss.

Tomēr Pēterupes draudzes Dāmu komitejas protokolos, kas saglabājušies līdz mūsu dienām, lasām, ka rosīgās komitejas dāmas gadā 1934.gadā gatavojas svinēt baznīcas 70. jubileju. Kāpēc šāda nesakritība? Kur palikuši astoņi gadi starp 1856. un 1864. gadu?

Atbildi uz šo iespējamo neskaidrību sniedz Augusta fon Pistolkorsa dienasgrāmata. 1863. gadā viņš raksta: "28. maijā tiek likts pamatakmens jaunbūvējamai Pētera kapelas baznīcas daļai. Mācītājs Knīrims teica svētku runu, un zem altāra sienas tika iemūrēta slēgta kaste. Visu altāra sienu, astoņas dienas cītīgi strādājot, uzcēlu pats savām rokām. Ar lielu darbu baznīcas sienu būve tika pabeigta 4 mēnešos. [..]"

1864. gadā viņš turpina: "5. jūnijā Pētera kapelā patrons Augusts fon Pistolkorss iesvēta jauno mūra baznīcu. [..] Šai dienai par godu tika dziedāta himna, kuru bija inscenējis un ar panākumiem uzvedis Augusts fon Pistolkorss. Mans svinīgis solījums ir izpildīts. Lai nāk Dieva valstība!" 

Tātad baznīcas tornis tika uzbūvēts agrāk – 1856. gadā, bet baznīcas daļa pabeigta 1864. gadā.

Otra mīkla saistīta ar piemiņas plāksni, kas veltīta Augusta fon Pistolkorsa mirušajai māsai Augustei Amālijai fon Pistolkorsai (20.01.1839., Rīga – 19.11.1854., Rīga). Šī plāksne – epitāfija – ir valsts nozīmes kultūras piemineklis ar numuru 4215. Kā plāksnes vērtība ir atzīmēta gan tās oriģinālais materiāls un izpildījuma tehnika, gan vēsturiskais vietas konteksts, virsmas apdare, dekoratīvais risinājums, modelējums, izpildījuma amatnieciskā kvalitāte, vizuālā informācija un laikmetu raksturojoša tehnoloģija.

Tomēr rodas jautājums: kāpēc Augusts fon Pistolkorss, kurš pēc tautības bija vācbaltietis, savu dienasgrāmatu rakstīja vāciski, ar ģimeni sarunājās un sarakstījās vāciski, tomēr epitāfiju savas māsas piemiņai pasūtīja izgatavot ar latviešu tekstu?

Engelis, kas debbes mahjas

Šāds jautājums urdīja arī Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru Ojāru Spārīti. Viņš sazinājās ar Pistolkorsu ģimenes arhivāru, vēsturnieku un bijušo Getingenes universitātes profesoru Gertu fon Pistolkorsu, kurš, ilgi meklējot atbildi savu radinieku vidū, sniedzis šādu atbildi:

Augusts fon Pistolkorss esot bijis lettofils (lettophil – no G. fon. Postolkorsa atbildes vēstules) – latviešu mīlētājs, tāpat kā Gerta fon Pistolkorsa vecvectēvs Romans fon Antropofs – estofils jeb igauņu mīlētājs.

Un šajā beznosacījumu mīlestībā, cik nu tāda varēja būt pie citas kārtas piederīgam aristokrātam, bet intelektuālam aristokrātam, ietilpa prieks un mīlestība pret latviešu valodu un kultūru. Pie tam māsas Augustes Amālijas piemiņa tika godināta ne vien ar latviešu valodā iegravētu epitāfiju Pēterupes baznīcā, bet arī ar viņas brāļa dibinātu skolu latviešu bērniem. "Kad 1854. gadā nomira mana mīļā māsa, man gribējās viņas piemiņai radīt dzīvu, paliekošu pieminekli," raksta A. fon Pistolkorss savā dienasgrāmatā. "Tāpēc es jūrmalas mājā "Kaspekes" ierīkoju skolu, kuru nosaucu viņas vārdā – Augustes skola. Es izbūvēju ērtu, lielu skolas ēku, kura divus gadus vēlāk gan nodega [..] Tūlīt pēc tam es uzbūvēju tagadējo skolu, un man bija gods redzēt to uzplaukstam un pārceļamies uz Pladi."

Bet trešais noslēpums, kas saistīts ar Pēterupes baznīcas altārgleznu, šajā raidījumā paliks neizpausts…

Tagadējais dievnams – Pēterupes evaņģēliski luteriskā baznīca – joprojām atrodas augstās kāpas vietā, un tā pakājē tek Pēterupe. Vēl 20. gadsimta trīsdesmitajos gados tā savos ūdeņos auklēja upespērlenes un vēl senāk tika saukta par Pērļupi.

Neviļus nāk prātā kāda Kristus mācekļiem stāstīta līdzība: "Vēl Debesu valstība ir līdzīga tirgotājam, kas meklē labas pērles. Atradis vienu ļoti vērtīgu, viņš iet un pārdod visu, kas tam ir, un iegādājas to." ( Mat.13:45-46).

Šomēnes pie lasītājiem nonācis īpašs portāla „Kino Raksti” iespiedizdevums – žurnāls „Kino Raksti. Arhivālijas”. Atspēriena punktam izmantojot vairākas zīmola „Kino Raksti” jubilejas, redakcija aicinājusi īpaši izvēlētus autorus visdažādākajos un pat pilnīgi negaidītos rakursos apskatīt arhīva un vēstures veidošanās tematiku. 

Žurnāls "Kino Raksti", kas dibināts 2000. gadā, nav iznācis drukātā formātā kopš 2015. gada, veiksmīgi darbojoties kā plaukstošs interneta kultūras medijs, vienīgais profesionālais kino izdevums latviešu valodā. Šādas gadskaitļu sakritības iedvesmojušas žurnāla redakciju izveidot īpašu tematiski fokusētu žurnālu, kura 106 lappusēs 14 autori piedāvā savu skatījumu dažādos formātos – 

Uz sarunu "Piejūras klimata" studijā Sonora Broka aicinājusi "Kino Rakstu" veidotājas – galveno redaktori Kristīni Matīsu, līdzredaktori Elīnu Reiteri un producenti Agnesi Zeltiņu, lai skaļi padomātu par kino izdevumu lomu un likteni mūsdienās.