Ceturtdien, 16. aprīlī, Rīgas Kongresu namā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ciklā "Simfoniskais hits ar Goran Gora" piedāvā programmu "Mana iekšējā pasaule", aicinot uz sarunu par mentālās veselības izaicinājumiem. Uz skatuves stāstniekam pievienosies bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs. Diriģenta Vilhelma Vācieša vadībā skanēs Sergeja Rahmaņinova, Kamila Sensānsa, Roberta Šūmaņa un LNSO šīs sezonas rezidējošā komponista Pētera Vaska mūzika. Solo Sergeja Rahmaņinova Otrā klavierkoncerta 1. daļā atskaņos Georgs Kjurdians.

Par gaidāmo notikumu stāsta koncertcikla producente Elīna Zeltiņa un diriģents, Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolas simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs Vilhelms Vācietis, atklājot, vai gadu no gada atlasīt jauniešu auditorijai piemērotus simfoniskos hitus ir vienkārši un jauniešu paradumu rūpēties un runāt par savu mentālo veselību un psihiatra līdzdalību. Uzzinām par komponistu-romantiķu sakāpināto emociju atspoguļojumu mūzikā un LNSO daudzveidīgajām un gados jaunākajai auditorijai paredzētajām iniciatīvām.

Vilhelms Vācietis: Domāju, ka šī tēma - mana iekšējā pasaule - šobrīd ir ļoti aktuāls temats. Šķiet, ka cilvēka mentālais stāvoklis ilgāku laiku bija tabu tēma. Tev kaut kādas problēmas - apsēdies, nomierinies un dzīvo tālāk, viss būs kārtībā. Tad nāca periods, kad par šo tematu sāka runāt pieaugušu, nobriedušu cilvēku kontekstā, kuri saskaras ar kaut kādām dzīves problēmām, bet

aizvien vairāk arī skolās var izjust, ka mentālās cīņas un savu iekšējo sajūtu un mentālo stāvokļu izzināšana ir ļoti aktuāli jau stipri agrākā vecumā kā pieaugušo dzīvē.

Jau vidusskolēni, īpaši profesionālā mūzikas vidusskolā, saskaras ar salīdzinoši lielām dzīves izvēlēm un lielu slodzi, un darbiem. Tā ir aktuāla lieta, par kuru viņi paši daudz runā. Patiesībā man ļoti daudz nodarbību notiek ne tikai mācot diriģēšanu, bet runājot par jebko - to, kā psiholoģiski tikt galā ar diriģenta pienākumiem, atbildību, kādas ir sajūtas pie kolektīva un tā tālāk. Tas ir liels psiholoģiskais darbs, ne tikai profesionālais amats.

Vai vienmēr ir atbildes uz jauniešu uzdotajiem jautājumiem?

Vilhelms Vācietis: Nē. Tā lielākoties pārtop par diskusiju. Tas nav jautājumu un atbilžu vakars,

tas vairāk ir par saprašanu, kas ir tā aktuālā lieta, sāpe, problēma, mēģināt iekāpt viņu kurpēs un saprast, kā tas varētu būt tajā vecumā, kā man pašam tas bija tajā vecumā, jo es jau to pašu ceļu esmu gājis - vai es par to domāju, vai man tas bija aktuāli.

Tā ir diskusija, un bieži vien tie ir jautājumi bez atbildēm, bet pati diskusija ir svarīga, lai liktu domāt, un caur domāšanu kaut kad tā gala atbilde atnāks.

Elīna, kāds no Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra puses bija galvenais aicinājums veidot koncertprogrammu, kuras priekšplānā ir iekšējā pasaule?

Elīna Zeltiņa: Pagājušgad, kad domājām par šo sezonu un to, uz kādām tēmām fokusēties, mēs uzreiz nonācām pie tā, ka varētu runāt par vidi - par pilsētvidi tapa pirmais koncerts “Urbānā simfonija”. Tad mēs domājām: zaļā domāšana, vides problēmas un daba - tas būtu otrs, par ko domāt. Tad doma aizvirzījās pie cilvēka - nonācām pie idejas, ka būtu svarīgi arī ielūkoties pašiem sevī, ne tikai sev apkārt, un kas gan labāk var mums palīdzēt atklāt tās sajūtas un emocijas, kuras varbūt gribas apslāpēt vai ar kurām neizdodas tikt galā, kā mūzika, šī universālā valoda.

10. aprīlī koncertciklā "Bahs un jubilāri" Rīgas Domā ērģelniece Vita Kalnciema līdzās baroka dižgara hrestomātiskajai Tokātai un fūgai reminorā liks trīs latviešu komponistu darbus - Pētera Vaska himnisko slavinājumu ‘‘Canto di forza’’, Imanta Zemzara darbus “Gaidas un korālis” un “Patiesība”, kā arī Aivara Kalēja “Lūgšanu” un “Solitudinem faciunt”. 

Sarunā ar Vitu Kalnciemu - par koleģiālajām un draudzīgajām attiecībām ar katru jubilāru, par reģistrācijas knifiem, šifriem un erudīciju, piemērojot reģistrācijas krāsu paleti citiem instrumentiem ārpus Rīgas Doma ērģelēm. Uzzinām, vai studenti iecienījuši šo trīs komponistu mūziku, kā arī par kvalitāti un saturu šajā programmā, kuras atslēgas vārdi ir spēks, zaudējuma sāpes un līdzjūtība, dvēseles oāze.

Nebūs pārspīlēti teikt, ka ar katru no šiem trim autoriem noteikti ir izveidojušies arī tīri cilvēciski draudzīgi sakari un labas attiecības?

Jā, noteikti. Protams, ar ērģelniekiem ir visciešākās attiecības, bet arī ar tiem, kas raksta ērģelēm.

Mēs visi viņus ļoti mīlam un draudzējamies. Gan Pēteris Vasks, gan Imants Zemzaris savulaik bija mani kolēģi Dārziņskolā. Aivars Kalējs pats ir ērģelnieks, un visvairāk man iznācis saskarties tieši ar Aivara Kalēja darbiem.

Vai esat stāvējusi pie kāda skaņdarba šūpuļa - sadarbojusies iestudēšanas brīdī vai kā citādi?

Pētera Vaska mūzika mums visiem ir labi zināma. Pirmā iepazīšanās ar viņa mūziku man bija, kad notika tā saucamie Komponistu savienības plēnumi - tas bija ļoti, ļoti sen, kad mans kolēģis Tālivaldis Deksnis pirmatskaņoja vienus no pirmajiem Pētera Vaska darbiem. Mēs ar Ligitu Sneibi asistējām un līdz pusnaktij mēģinājām visas smalkās reģistrācijas. Tā bija pirmā saskarsme. Tur bija Cantus ad pacem un Musica seria - pirmie Pētera Vaska nopietnākie darbi. Canto di forza man būs pilnīgi jauns darbs. Rīgas Doma mūzikas direktors Aigars Reinis palīdzēja sadalīt ērģelniekiem skaņdarbus, un man krita “Canto di forza”, kas pirmajā variantā bijis paredzēts 12 čellistiem. Pēc tam Pēteris Vasks pats ir izveidojis ērģeļu pārlikumu, kas arī skan ļoti labi, ne sliktāk par čellu versiju. Klāt stāvējusi esmu tiem diviem Aivara Kalēja skaņdarbiem, kurus izvēlējos, jo tos abus esmu savulaik pirmatskaņojusi. 

Man pirms daudziem gadiem bija koncertu cikls “No latviešu ērģeļmūzikas zelta fonda”, un tur bija atsevišķs koncerts “Lūgšana latviešu ērģeļmūzikā”. Tad lūgšanu nebija tik daudz sakomponēts, protams, bija Ādolfam Ābelem un var piemeklēt vēl, bet toreiz lūdzu Aivaram Kalējam - viņam tuvojās 50. dzimšanas diena, tātad jau 25 gadi, kopš viņš šo “Lūgšanu” veltīja man, un es arī to pirmatskaņoju.

Ja ir autors blakus, es, protams, lūdzu, lai viņš man paspēlē, parāda tempus, iesaka kaut ko. Tas ir brīnišķīgi, ka visiem šiem trim autoriem ir iespēja pajautāt vai vērsties ar kādu neskaidrību.

Aivars Kalējs ļoti palīdzēja. Otrs skaņdarbs - Solitudinem faciunt, kas ir ar interesantu Aivara apakšvirsrakstu-tulkojumu “Viņi atstāj aiz sevis tuksnesi”, sākotnēji bija veltīts Zolitūdes upuru piemiņai. Aivars vienmēr ir ļoti atsaucīgs uz līdzi jušanas notikumiem, viņš ļoti bieži ir arī centies izteikt savu attieksmi par visiem šiem notikumiem. Toreiz viņš aizsāka šo skaņdarbu, un tad, kad notika vēl vairāki citi dažādi terorakti arī 2016. gadā, viņš šo skaņdarbu turpināja. Tā iznāca, ka es biju pirmatskaņotāja. Tāpēc arī šim koncertam izvēlējos tieši šos divus skaņdarbus, jo ar tiem sāku darboties. Protams, komponists man ļoti palīdzēja. Viņš pats ļoti labi reģistrē pie Rīgas Doma ērģelēm, un skaņdarbi arī lielākoties ir radušies Doma ērģeļu iespaidā.

Savukārt Imanta Zemzara ārkārtīgi skaistos un trauslos miniatūrskaņdarbiņus izvēlējos tādēļ, ka reiz mēs šos darbus izdevām. Bija tāds latviešu ērģeļmūzikas krājums, kur tieši “Gaidas un korālis” tika izdots pirmoreiz. Skaņdarbu “Patiesība” es pati pārliku, pielāgojot ērģelēm.

Tas būtībā ir klavieru skaņdarbs, bet es pirmo reizi saskāros ar čella versiju, kad mēs baznīcā daudz spēlējām ar čellu. Tad es atklāju, cik skaists, dziļš un emocionāli patiess ir šis nelielais skaņdarbiņš. Gribējās to iekļaut arī šajā programmā.

Tie skaņdarbi, kuri ir izdoti, kuri vairs nav rokrakstos, protams, ātrāk aiziet tautā. Tas krājumiņš, ko es pieminēju, ir no 2003. gada. Varbūt tādēļ tā ir, ka no šī krājuma daudz latviešu ērģelnieku spēlē  skaņdarbus, tajā skaitā “Gaidas un korāli”.

Par Bahu varu teikt tikai, ka vienu laiku es ļoti izvairījos spēlēt populāro un visiem zināmo - “visi zina, tas jau visiem apnicis”. Tad kādā brīdī bija tāds klikšķis, ka es domāju - ja jau cilvēkiem tas tā patīk, tad arī nolēmu kādreiz kādā vakara programmā ielikt. Šajā koncertā skanēs Baha Tokāta un fūga reminorā, jo tas bija vēlējums, ka jābūt arī kādam Baha darbam.

10. aprīlī Ventspils koncertzāles "Latvija" Mazajā zālē - džeza vakars, kurā Ventspils bigbends un tā vadītājs Renārs Lācis džeza standarbu un Latvijas autoru mūzikas programmā muzicēs kopā ar džeza dziedātāju Jūliju Zakirovu. 

Sarunā - par gaidāmo notikumu un pirmo tikšanos ar Ventspils bigbendu, mājīgo un draudzīgo atmosfēru un džeza mūziku.

Stāsta Latvijas Stratēģijas un ekonomikas risinājumu institūta (LaSER) pētnieks un plānotājs Oskars Leosks; pārraides producente – Liene Jakovļeva

Iedomājies rosīgu vasaras rītu kādā Rīgas ielā, kur mazas kafejnīcas īpašnieks slauka ietvi un kāds tētis stumj bērnu ratiņus kafejnīcas virzienā, bet viņam garām, sveicinoties, steidz kaimiņš ar jau nopirkto rīta kafiju. Fonā klaigā bērni, kuriem sācies vasaras brīvlaiks, droši skraidot pa Rīgas vēsturisko bruģi, kamēr vietējā tantiņa pa logu uzrauga, lai viss būtu kārtībā. Šo šķietami haotisko, bet patiesībā harmonisko cilvēku mijiedarbību sauc par pilsētas baletu".

Šī termina autore ir Džeina Džeikobsa – viena no ievērojamākajām 20. gadsimta pilsētplānošanas aktīvistēm un pilsētu attīstības pētniecēm. Pateicoties Džeinai un viņas spējai mobilizēt kopienas, Ņujorka šodien atšķiras no citām ASV pilsētām ar dzīvīgajām ielām pilsētas kodolā un attīstīto sabiedriskā transporta sistēmu.

50. un 60. gados Džeina un Ņujorkas iedzīvotāji uzvarēja cīņā pret Ņujorkas tā laika galveno plānotāju Robertu Mozusu un viņa centralizēto plānošanas vīziju, kas paredzēja vēsturiskās apbūves nojaukšanu, lai to aizvietotu ar privātajam autotransportam draudzīgu infrastruktūru. [1]

Savā 1961. gada grāmatā "Lielo Amerikas pilsētu nāve un dzīvība" (The Death and Life of Great American Cities), kas vēl aizvien iedvesmo pilsētu pētniekus visā pasaulē, Džeina aicina nedomāt par pilsētām kā par vienkāršiem mehānismiem, kas sastāv no ēkām un ceļiem. Tā vietā viņa rosina uz tām raudzīties kā uz pašregulējošiem dzīviem organismiem, kuru galvenā vērtība ir cilvēki un viņu klātbūtne ielās, kas veido pilsētas baletu. [2]

Lai gan šī brīža pilsētvides izaicinājumi var radīt pesimismu, Rīgai (īpaši vēsturiskajam centram) joprojām ir milzīgs potenciāls būt dzīvīgai, ja raugāmies no Džeikobsas četru pilsētas attīstības priekšnoteikumu skatupunkta.

Pirmais priekšnoteikums ir jaukta izmantošana, kas paredz ielas, uz kurām blakus atrodas dzīvokļi, biroji, veikali, kafejnīcas un skolas. Tas jau šobrīd ir redzams uz Rīgas ielām, piemēram, Tērbatas ielas.

Otrais priekšnoteikums ir īsi kvartāli, ko nodrošina Rīgas vēsturiskais ielu tīklojums, piemēram, Āgenskalnā un Vecrīgā, kas ļauj gājējiem izvēlēties dažādus maršrutus un veicina aktīvo ielu stūru un krustojumu veidošanos.

Trešais priekšnoteikums ir dažāda vecuma ēkas. Rīgas vērtība ir tās vēsturiskā apbūve ar jūgendstila namiem un koka ēkām. Tām pa vidu mēdz iezagties pa kādai padomju laika būvei, un robus starp ēkām centrā šad un tad aizpilda arī jauni projekti (lai gan ne tik bieži kā Viļņā vai Tallinā). Tomēr, lai šis priekšnoteikums izpildītos pilnībā, tukšie laukumi apbūvē būtu jāaizpilda aktīvāk, un jāmeklē veidi, kā atgriezt dzīvību jau esošajās Rīgas vēsturiskā centra ēkās.

Rīgai ir stingri apbūves aizsardzības noteikumi, kas neapšaubāmi ir svarīgi, taču mums bieži trūkst vīzijas, ko darīt ar aizsargātajiem namiem un kā tajos atkal ievest cilvēkus.

Tāpat mums nav skaidra plāna, kā aizpildīt Otrā pasaules kara atstātos robus starp ēkām, kur šobrīd nereti ierīkoti stāvlaukumi aiz sētām, bet to malās drūmi slejas ugunsmūri ar pašierīkotiem logiem.

Ceturtais priekšnoteikums, kas Rīgai šobrīd pieklibo visvairāk, ir iedzīvotāju blīvums. Lai notiktu pilsētas balets, ir vajadzīgi "dejotāji". Diemžēl Rīgas kodolā viņi pamazām izzūd un kļūst par pasīviem vērotājiem automašīnu plūsmās, kas ik rītu ierodas no Pierīgas.

Rīgas vēsturiskā centra apkaimēs kopš 2000. gada iedzīvotāju skaits ir samazinājies par 52 tūkstošiem (33%), kamēr Pierīgā tas ir audzis par 56,6 tūkstošiem (29%). [3]

Rīgā pilsētas baletu traucē dejot divi galvenie cēloņi. Pirmais, pret kuru Džeikobsa veiksmīgi cīnījās Ņujorkā, ir pilsētvides erozija automašīnu dēļ.

Platās, trokšņainās tranzīta ielas, kas par tādām pārtapa padomju okupācijas gados (piemēram, Čaka, Brīvības, 11. novembra krastmala), ir atņēmušas telpu gājējiem. Baletu nevar dejot, ja skatuve ir saraustīta, šaura strēmele putekļu mākonī.

Otrais cēlonis ir dzīvīguma iznīcināšana, pilsētai pārtopot par tukšu muzeju. Nenoliedzami, Rīgas vērtība ir kultūrvēsturiskais mantojums ar bulvāru loku, jūgendstilu un koka arhitektūru, bet Rīgas lielākā vērtība ir tās cilvēki, kas veido kultūru un ienes dzīvību bulvāros un ēkās.

Tukšas ēkas dzīvo īsāku mūžu par apdzīvotām ēkām un fasādes pie stāvlaukumiem noput ātrāk par fasādēm pie parkiem.

Stingrie apbūves aizsardzības noteikumi būtu jābalansē ar konkrētiem valsts un pašvaldības mehānismiem, lai aizpildītu robus un vēsturiskajos namos atgrieztu cilvēkus.

Pārmaiņām jāsākas no apakšas, ieklausoties cilvēkos. Ja iedzīvotāji pārceļas uz Pierīgu zaļākas un klusākas vides dēļ, tad tāda vide ir jārada tepat Rīgā (kā to jau veiksmīgi dara Viļņā un citviet).

Ielu telpa ir jāatdod gājējiem, velosipēdiem, kafejnīcām, lai iela kļūtu par galamērķi, nevis tranzīta koridoru. Jāveido mehānismi, kas veicina mājokļu pieejamību pilsētas kodolā un atgriež iedzīvotājus. Rīgai ir gan skaista skatuve, gan potenciālie dejotāji – atliek tikai noslaucīt no skatuves putekļus un radīt apstākļus, lai cilvēki uz ielām vēlētos uzkavēties, lai pilsētas balets var sākties.

[1] Paletta, A. 2016. Story of cities: Jane Jacobs v Robert Moses, battle of New York’s urban titans. The Guardian. https://www.theguardian.com/cities/2016/apr/28/story-cities-32-new-york-jane-jacobs-robert-moses

[2] Jacobs, J. 1961. The Death and Life of Great American Cities. Random House.

[3] LaSER aprēķins, balstoties uz CSP datiem. 

Koncertā tiks pirmatskaņots skaņdarbu cikls "Gadalaiki", kuru veido Almas Kalniņas "Saules atspulgs", Pola Bernota "Vasariņa", Tabitas Balodes "Rest is as good as sleep - nepieradināts. Rudens", Gitas Rebekas Adleres "Ziema - variācijas ledus hallē" un Laumas Kazākas "Gadalaiki Emīlijas Dikinsones dzejā". Koncerta programmā iekļauti arī norvēģu komponista Stoles Kleiberga un vācu baroka meistara G. F. Tēlemaņa skaņdarbi.

Koncertu papildinās arī mākslinieku Maijas Arvenas, Pētera Jansena, Ilzes Pavāres un Augusta Zariņa gleznu izstāde, kurā skatāmie darbi ir gadalaiku noskaņās.

Sarunā ar ansambļa dalībniecēm Darju, Aneti un Karīnu - par ansambļa dzimšanu pirms gada un līdzšinējo radošo veikumu, nosaukuma atšifrējumu, interesesi par laikabiedru radītajiem sacerējumiem, jauno komponistu sagādātajiem pārsteigumiem un izaicinājumiem, mūzikas un mākslas mijiedarbi.

10. aprīlī Rīgas Kongresu namā un 11. aprīlī Klaipēdas koncertzālē Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris atskaņos Ludviga van Bēthovena mūzikas programmu, kurā soliste un atskaņojuma vadītāja būs vijolniece, aizvadītās sezonas LNSO rezidējošā māksliniece Vineta Sareika. Koncertprogrammā iekļautas Bēthovena divas romances vijolei un orķestrim, "Lielā fūga" un Astotā simfonija Famažorā.

Sarunā ar Vinetu Sareiku - par Bēthovena fenomenu un humora izjūtu, sadarbību ar LNSO un muzicēšanu bez diriģenta, gaidāmo Vāgnera operas "Valkīra" atskaņojumu Losandželosā Gustavo Dudamela vadībā un darbu dažādās žūrijās, toskait  ARD starptautiskajā stīgu kvartetu konkursā Minhenē, kā arī 26. septembrī gaidāmo viesošanos ar franču pianisti Amandīni Savarī Mazajā Mežotnes pilī, kad Vineta Sareika pirmoreiz atskaņos Pētera Vaska “Vasaras sonāti” vijolei solo.

Vai ir risks, veidojot monogrāfiskas, vienam komponistam veltītas programmas?

Neteiktu, ka tas ir risks, un arī neteiktu, ka tā ir monogrāfiska programma. Mēs gan atskaņojam viena komponista skaņdarbus, bet man liekas, ka atšķirīgāki tie nevarētu būt, pat ja tos būtu sarakstījuši trīs dažādi cilvēki. Tieši tāpēc man bija interesanti pievērsties šai programmai. Agrīnajās romancēs, kas atklās šo vakaru, Bēthovens vēl bija jauns puisis, kas mēģināja iekļauties Vīnes muzikālajā apritē un darīt visu pēc noteikumiem, visu rakstīt harmoniski, skaisti, liriski, kā no viņa to varbūt gaidīja klausītāji un publika.

Pilnīgs pretstats ir vēlīnā “Lielā fūga”, kurā viņš pilnīgi sadragājis visus šos noteikumus. Tas ir maksimāli radikāli, moderni un inovatīvi. Kā Stravinskis vēlāk minēja, “Lielā fūga” ir un vienmēr paliks moderna, un tas ir viens no vismodernākajiem skaņdarbiem, kāds jebkad ir uzrakstīts.

Tas ir tā, kā doties uz Mēnesi - tam laikam tas tiešām bija brauciens uz Mēnesi, kaut kas jauns un pilnīgi nepazīstams, arī nesaprasts, bet Bēthovens atvēra pilnīgi jaunu laikmetu ar šo skaņdarbu. Šis radikālais kontrasts man likās ļoti interesants kā šīs programmas vadlīnija.

Un vēl arī Astotā simfonija.

Šī simfonija man liekas īpaša, jo tā ir relatīvi maz spēlēta. Nezinu, kad Latvijā tā pēdējo reizi atskaņota, bet arī pasaulē tā vienmēr palikusi Septītās simfonijas ēnā. Bet tā bija arī tolaik - kāds laikabiedrs Bēthovenam esot vaicājis: kāpēc Astotā simfonija ir ne tik mīlēta kā Septītā? Viņš savā stilā esot pateicis: tas tāpēc, ka tā ir daudz labāka (smejas). Es nezinu, vai tā ir labāka, Septītā simfonija jau arī ir ģeniāla, bet Astotā ir šedevrs un brieduma gados esoša Bēthovena mākslinieciskā laboratorija, kur viņš spēlējas, izaicina sevi un publiku, spēlējas ar to, kāds varētu būt gaidāmais risinājums vai gaidāmā toņkārta, vai gaidāmā melodija.

Bēthovens mūs pilnīgi izāzē ar veselīgu humora devu. Tēmas vispirms atskan pilnīgi citā toņkārtā nekā pēc klasiskā trafareta vajadzētu būt. Tad viņš ar humoru kļūdas arī izlabo un "pārmet pār plecu". Visādi triki tur ir.

Ceturtā daļa īstenībā ir pavisam vienkārša Famažora melodija, it kā nekas nebūtu, un tad pēkšņi ieskanās do#, kas visu izjauc - tur ir daudz ironijas, daudz sarkasma, bet arī daudz humora. Simfonija ir arī ļoti viegla un kompakta, tāpēc man likās, ka tas ir ļoti labs kontrasts starp pārējām lietām, ko mēs spēlēsim šajā koncertā.

Vai tev ir izdevies izveidot savu Bēthovena kā cilvēka un mūziķa portretu? 

Viņš ir fenomens, un es tiešām nevaru aptvert, ka tik lielus kontrastus ir spējīgs sarakstīt viens cilvēks. Arī tas, kā viņš attīstījās savas dzīves laikā - gan sāpīgi notikumi, gan, protams, dzirdes zaudēšana, un tas iekšējais spīts, kāds viņā valdīja. Vēl vairāk eksperimentēja un trakākas lietas rakstīja, kad vairs galīgi neko nedzirdēja - to ir tiešām grūti izprast.

Viņš viennozīmīgi bija ģeniāls cilvēks. Droši vien ne vienkāršs cilvēks saskarsmē, tā varu iztēloties, bet man personīgi liekas, ka es varētu spēlēt Bēthovenu visu savu mūžu un man neapniktu.

Atceros, kad vēl spēlēju “Artemis Quartet”, man kolēģi stāstīja par to laiku, kad viņi atskaņoja Bēthovena ciklu, visus 15 kvartetus. Viņi bija nospēlējuši kādus 60 koncertus tikai ar Bēthovenu. Un teica: neviens brīdis nelikās garlaicīgs, vai, ka liktos - cik tad var Bēthovenu spēlēt? Man šķiet, viņš ir viens no tiem komponistiem, ko var spēlēt mūžīgi.

Kāds ir tavs Bēthovens kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri?

Man visbūtiskākais ir izcelt raksturus un kontrastus, un konfliktus, sevišķi “Lielajā fūgā” - tur ir ļoti daudz iekšējo konfliktu. Kad pirmajā mēģinājumā sākām strādāt pie šī darba, likās, fūga, polifonija - vajadzētu izdalīt, kura ir svarīgākā balss, kura mazāk svarīga. Taču ļoti daudzos posmos ir četras vienlīdz svarīgas balsis, kuras cīnās viena ar otru par izdzīvošanu ar pēdējiem spēkiem. Tas arī ir Bēthovens. Tās dažādās šķautnes un kontrasti. Ir ļoti daudz subito momentu, kad ir forte un tad uzreiz ļoti klusi jāspēlē - domāju, ka vienmēr vajadzētu mēģināt tos leņķus nenoapaļot un atstāt tādus, kā tie ir iecerēti.

Šis arī būs īpašs koncerts, jo mēs spēlēsim bez diriģenta, un tas gan man, gan kolēģiem ir izaicinājums. Interesanti ir tas, ka jau otrajā dienā es jūtu, kā cilvēkiem ausis un visas maņas atveras un kā viņi viens uz otru klausās, un tā pielāgošanās - rodas uzticība.

Ar diriģentu spēlēt, protams, ir nesalīdzināmi vieglāk un ērtāk, tiek parādītas iestāšanās. Es spēlēju vijoli - pirmkārt, es nemāku diriģēt, otrkārt, es nevaru katram parādīt iestāšanos, tā kā no katra mūziķa tiek prasīta daudz lielāka atbildības sajūta un partitūras zināšana. No sākuma ir neliels mulsums, kā tas tagad funkcionē, bet ar katru stundu man ir sajūta, ka mēs kļūstam par kameransambli, kur ir citi likumi nekā parasti.

Par to, ka orķestrim tas patīk, guvu apliecinājumu koncertā Ventspilī, kad spēlējāt Bahu un Šostakoviču, un tas bija viens no neaizmirstamajiem koncertiem, kad likās - jā, var arī šādi. Ir nepierasti priekš Nacionālā orķestra, bet var un skan.

Ir nepierasti, bet es domāju, ka tas ir ļoti veselīgi.

Mūsu galvenā prioritāte nav tehniska perfekcija - varbūt būs netīras notis un varbūt kaut kas nebūs kopā, bet man liekas, ka tas ir tā vērts - iet šo ceļu, lai saprastu, ka tā kopā muzicēšana, kāpēc mēs to vispār darām

- tas nav tā, ka atnāk uz darbu, nospēlē un iet mājās. Tā ir kopības sajūta, mēs kaut ko kopā radām, tas radošais process - man liekas, ir ļoti, ļoti labi to ik pa laikam vēl košāk apzināties.

11. aprīļa vakars Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" solās kļūt par īpašu notikumu Latvijas un Baltijas laikmetīgās mūzikas ainavā – Latvijas Radio koris diriģenta Kaspara Putniņa vadībā piedāvās koncertprogrammu, kas balstīta vācu dzejnieka Rainera Marijas Rilkes "Vēstulēs jaunam dzejniekam". Šis literārais avots, kas jau vairāk nekā gadsimtu iedvesmo gan dzejniekus, gan domātājus, šoreiz atklāsies caur četru Baltijas komponistu – Justes Janulītes, Rolanda Kronlaka, Līzas Hiršas un Krista Auznieka – speciāli šim notikumam radītām partitūrām, savijoties ar Rilkes tekstiem aktiera Ģirta Krūmiņa balsī.

Rilkes "Vēstules jaunam dzejniekam" ir ne tikai literārs, bet arī eksistenciāls dokuments – dziļi personiska un vienlaikus universāla saruna par mākslu, vientulību, cilvēka briedumu un radošo ceļu. Kā sarunā norāda Kaspars Putniņš, šis materiāls ir "ārkārtīgi interesants un vērtīgs", jo "runā par dažādām ļoti svarīgām tēmām, svarīgām gan jaunam radošam cilvēkam, gan jebkuram... kurš jebkad ir šinī pasaulē dzīvojis".

Vēstuļu tapšanas apstākļi atklāj arī Rilkes un viņa vēstuļu adresāta – jauna dzejnieka, kadeta – dvēselisko vientulību militāras disciplīnas ieskautā vidē. Šī saskarsme starp diviem vientuļniekiem rada īpašu emocionālu intensitāti, kas Rilkes tekstiem piešķir laika pārbaudi izturējušu aktualitāti.

Koncertprogrammas dramaturģija balstās uz Rilkes vēstuļu fragmentu kompilāciju, kas, kā precizē Putniņš, "ierāmē vēl četrus jaunus muzikālus sacerējumus". Katrs no komponistiem ir brīvi izvēlējies tekstu fragmentus, un, kā uzsver Putniņš, "nav bijis jāilustrē vēstuleaq" – mūzika nav pakļauta tiešai naratīvai, bet gan atklāj brīvu, filozofisku noskaņu, kurā teksta un skaņas robežas saplūst. Šo radošo brīvību papildina īpaši šim notikumam tapis Silvijas Brices tulkojums.

Lai arī Rilkes tekstu muzikālā interpretācija nav bijusi īpaši bieža viņa dzīves laikā, mūsdienu komponisti aizvien biežāk pievēršas viņa dzejai un prozai. Kā atzīst Putniņš, Rilke ir aktuāls tiem, "kuriem ir iekšēja nepieciešamība uz lietām skatīties… kontemplatīvā, padziļinātā veidā", jo "pirmajā acumirklī šie teksti ir diezgan neparasti… un tad pēkšņi viņi norezonē ārkārtīgi dziļi un būtiski". Šī rezonanse arī ir koncerta galvenā estētiskā asprātība – Rilkes vārdi un mūzika kļūst par aicinājumu uz domas un sajūtas kluso dialogu.

Stāsta dziedātāja un JVLMA Profesionālās doktorantūras programmas studente Evija Hilmane; pārraides producente – Zane Prēdele

Viens no svētku organizatoriem bija Jānis Reinholds – savulaik pazīstams komponists, vijolnieks, skolotājs un diriģents.

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā esošais muzikologa Oļģerta Grāvīša arhīvs glabā daudzveidīgus avotus: vēstules, laikabiedru un kolēģu atmiņu pierakstus, kā arī svarīgus arhīva dokumentus. Šie materiāli ļauj no jauna ieraudzīt Jāni Reinholdu kā vienu no interesantākajām un mazāk novērtētajām personībām Latvijas mūzikas vēsturē. Diemžēl, lielākā daļa Reinholda kompozīciju gāja bojā Otrā pasaules kara laikā, taču joprojām atpazīstami ir tādi darbi kā “Mosties, mosties, reiz svabadais gars” un citi, kas bijuši un vēl aizvien ir koru repertuārā.

Reinholda mūžs ildzis 56 gadus.

Savas dzīves laikā viņš strādājis par diriģentu vairāk nekā piecpadsmit dažādos koru kolektīvos. Tai skaitā arī Atturībnieku biedrības korī, kura darbība organiski sasaucās ar viņa personīgo pārliecību, jo viņš visu mūžu bija nelokāms alkohola un smēķēšanas pretinieks.

Interesanti, ka tieši šajā korī savas vokālās gaitas sācis arī dziedātājs Jānis Ādolfs Kaktiņš – vēlāk viens no izcilākajiem Latvijas Nacionālās operas baritoniem starpkaru periodā.

Reinholds strādājis vairākās skolās par mūzikas skolotāju un piedalījies dziesmu svētku organizēšanā un vadīšanā, tomēr viena no interesantākajām viņa dzīvesgājuma lappusēm saistās ar Pirmā pasaules kara laiku un pēckara gadiem. Līdzīgi daudziem citiem latviešiem, arī Reinholds sākotnēji ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Sanktpēterburgu, kur viņa meitas Lauma un Ilga uzturējās visus kara gadus. [1] Tieši Sanktpēterburgā jeb tolaik Petrogradā Reinholdu beidzot sasniedz pavēste par iesaukumu strēlniekos un jau 1916. gadā viņš atgriežas dzimtenē, lai kļūtu par 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka kapelmeistaru.

Dalība strēlniekos gan netraucēja darbīgajam Reinholdam koncertēt un gan 1916. gada nogalē, gan 1917. gada sākumā viņš sniedza vairākus koncertus kā vijolnieks, kapelmeistars ar strēlnieku pulku orķestri, kā arī atskaņojot savas kompozīcijas kopā ar dažādiem koriem.

1917. gadā Reinholds kopā ar latviešu strēlniekiem atkāpjas sākotnēji uz Valmieru un pēc tam uz Maskavu, kur 1918. gada sākumā tiek iecelts par apvienoto latviešu strēlnieku pulku orķestra vadītāju (līdz tam šo amatu pildīja Pāvuls Jurjāns). Arī šajā laikā Reinholds pastāvīgi domā par kultūras dzīvi, tādēļ kopā ar strēlnieku orķestriem sniedz koncertus dažādās Krievijas vietās, par ko tiek saņemta kritiķu atzinība. Taču lielākais viņa panākums neapšaubāmi ir 1918. gada 24. jūnijā (jeb 6. jūlijā pēc t. s. “jaunā stila” jeb Gregora kalendāra) Maskavā Sokoļņikos organizētie Jāņu pasākumi, kas oficiāli izskanējuši kā Latviešu strēlnieku II dziesmu svētki.

Neskatoties uz neapšaubāmo mūziķa un arī organizatora talantu, kas parādās visā mūža garumā,

Jānis Reinholds pēc rakstura, kā laikabiedri un kolēģi liecina arhīvā izlasāmajās atmiņu vēstulēs, bijis ļoti kautrīgs un atturīgs cilvēks, kurš nekad nav izcēlis savus panākumus.

Tādēļ, kaut arī vēstures avotos tieši viņš ir minēts kā svētku organizators, pats Reinholds kautrīgi sevi piemin tikai kā apvienotā orķestra kapelmeistaru, ļaujot citiem saņemt slavu, kas pienāktos viņam.

Ideja par Jāņu svinēšanu latviešu strēlniekiem, protams, nebija sveša. Taču 1918. gada Jāņi varēja iegūt simbolisku nozīmi kā ārpus dzimtenes esošo latviešu strēlnieku, to ģimeņu un bēgļu apvienotāji, kas padarīja šo Reinholda organizatorisko darbu vēl būtiskāku.

Tie bija pirmie Jāņi pēc Rīgas atstāšanas, kas sekoja Vācijas Impērijas karaspēka uzbrukumam 1917. gada vasarā un smagajām kaujām pie Mazās Juglas, kurās dalību ņēma arī strēlnieku pulki.

1918. gada jūnijā, dažas nedēļas pirms svētku norises, parādījās pirmās afišas, kurās redzam iecerēto svētku programmu – jauktos strēlnieku un sieviešu korus vadīs Kārlis Jurģītis – vēlāk arī Ludzas kultūras svētku virsdiriģents 1926.gadā. Bija paredzēts, ka strēlnieku svētkos kā solisti piedalīsies arī vairāki ievērojami latviešu dziedātāji. Līdzās jau pieminētajam Ādolfam Kaktiņam te atzīmējams, piemēram, Pauls Sakss, kas pazīstams kā viens no Pāvula Jurjāna dibinātās Latviešu operas tenoriem un pirmajiem Latvijas Konservatorijas mācībspēkiem. Savukārt Amanda Liberte-Rebāne bija viena no spilgtākajām latviešu operdziedātājām, dziedājusi Maskavas un Sanktpēterburgas operās, Latvijas Nacionālajā operā, kā arī pēc Otrā pasaules kara uzstājusies Rietumvalstīs.

Diemžēl šie latviešu strēlnieku dziesmu svētki vēsturē "pazuduši" pavisam prozaiska iemesla dēļ.

1918. gada 24. jūnijā 15:00 (vienlaikus ar dziesmu svētkiem) sākās t. s. kreiso eseru dumpis, kura apspiešanā naktī no 24. uz 25. jūniju tiek piesaistīti latviešu strēlnieki kā kaujasspējīgākā vienība Jukuma Vācieša vadībā.

Atsevišķos avotos pat izteikts pieņēmums, ka tieši fakts, ka latviešu strēlnieki bija aizņemti ar Jāņu svinēšanu, tātad nebija pieejami citu funkciju izpildē, bija viens no iemesliem, kādēļ dumpim tika izvēlēts tieši šis datums. Tomēr ar latviešu strēlnieku palīdzību eseru sacelšanos izdevās apspiest jau līdz nākamās dienas pusdienlaikam.           

Līdzās Jāņa Reinholda gaitām kā entuziastiskam un talantīgam kordiriģentam pieminēšanas vērtas ir arī citas viņa darbības jomas – vijoļspēle un komponēšana.

Vijoļspēli Reinholds sāka apgūt vēlu, tikai 20 gadu vecumā, kad virtuozu spožumu vairs nebija iespējams sasniegt. Neraugoties uz to, atsauksmes par viņa sniegumu ir cildinošas.

Lai gan daudzi Jāņa Reinholda kompozīciju manuskripti vācu okupācijas laikā gājuši bojā, līdz mūsdienām saglabājušās kora dziesmas, tostarp tautasdziesmu apdares korim, klavierminiatūras, kā arī solodziesmas, kurām viņa daiļradē bijusi nozīmīga vieta. Tā, piemēram, 1909. gadā Reinholds sarīko savu kompozīciju vakaru, par ko vēlāk Emīls Dārziņš raksta, ka Reinholds, kā jau gandrīz katrs jauns mūziķis, iesāk ar dziesmām, raksturojot, ka tajās mīt sirsnība, nopietnība un drūmums.[2] Dažus gadus vēlāk – 1911. gadā Jānis Reinholds sarīko vēl otro kompozīciju vakaru, un šoreiz savas domas izsaka Jānis Zālītis, uzsverot komponista sapņaino dabu un intuitīvo rakstības stilu.

Reinholda biogrāfijas lappusēs vēl ievērību pelna fakts, ka

Jānis Reinholds kopā ar domubiedriem – Ernestu Vīgneru, Ādamu Ori un Jāni Mediņu – dibināja Latvju komponistu biedrību 1923. gadā,  divus mēnešus pirms Latvijas Skaņražu kopas izveides. To var uzskatīt par pašu senāko mūsdienu Latvijas Komponistu savienības priekšteci.

Jāņa Reinholda dzīvesgājums un veikums apliecina, ka viņš ir personība, kuru vērts ne vien pieminēt, bet arī no jauna iepazīt. Un arī strēlnieku dziesmu svētki, kuros viņš devis savu ieguldījumu, noteikti ir pelnījuši plašāku izpēti mūsu dziesmu svētku tradīcijas kontekstā. Līdz šim tie palikuši vēstures ēnā, muzikologa Oļģerta Grāvīša vārdiem runājot, kā nepelnīti aizmirsta Jāņa Reinholda biogrāfijas un Latvijas kultūras vēstures lappuse.

[1] Dzimtenes Vēstnesis, Nr.269, 23.11.1916

[2] Mūzikas Nenedēļa, Nr.17, 01.05.1924.

Šīs nedēļas beigās norisināsies festivāls "Pink Noise Riga". Tā galvenā viešņa būs britu saksofoniste Nubaija Garsija, kas uzstāsies sestdienas vakarā. Bet koncerti būs arī piektdien un svētdien, un tajos būs iespēja dzirdēt latviešu mūziķus – gan virkni dziedātāju, gan konkursa "Guoyu pa JAZZ" laureātus.

Plašāk par programmu pirms nedēļas mūzikas namā "Daile" stāstīja rīkotāji, un Anete Ašmane-Vilsone vispirms tikās ar festivāla organizētāju Dāvi Jurku un M/Džeza mājas saimnieci Maiju Moiru Mazanovu, lai uzzinātu ko vairāk par atklāšanas vakara kārtību.

Dziedātājas Julianna, Marija Valmiera un Gerda Timrota stāsta par savu uzstāšanos piektdienas vakarā M/Džeza mājā. Bet, kad būs izskanējis britu saksofonistes Nubaijas Garsijas koncerts sestdien, festivāla "Pink Noise Riga" pavasara sesija izskanēs ar kvinteta "Lush Life" koncertu. Tajā kopā uzstāsies Intars Busulis, Matīss Žilinskis, Gints Pabērzs, Toms Poišs un Rūdolfs Dankfelds, un par tur gaidāmo Anete sarunājas ar Intaru Busuli.

Tagad, kad zināmi Latvijas literatūras gada balvas šī gada nominanti, ir interesanti ne tikai izvēlēties lasāmvielu, bet dzirdēt arī žūrijas pamatojumu.

Vērtējumam bija iesniegtas kopskaitā 156 grāmatas. Lielākais iesniegto grāmatu skaits bija par labāko prozas tulkojumu latviešu valodā, par ko intervijā Liegai Piešiņai tuvāk stāsta rakstniece un tulkotāja Signe Viška. Sarunas sākumā — par labāko literatūras autordarbu bērniem latviešu valodā.