Nubaija Garsija ir britu tenorsaksofoniste un mūsdienu džeza inovatore, kas simbolizē Londonas jauno muzikālo vilni.

Viņas skanējums ir džeza improvizācijas, regeja, salsas un Londonas klubu kultūras sakausējums. Pagājušajā nedēļā Nubaija viesojās Rīgā, uzstājoties festivālā “Pink Noise”, un šonedēļ raidījumā “Džeza impresijas” piedāvājam sarunu ar mūziķi.

Anete Ašmane-Vilsone: Cik saprotu, tu sāki ar klasisko mūziku, spēlēji altu un vijoli. Kā džezs ienāca tavā dzīvē?

Mājās tas vienmēr bija man apkārt, vēl pirms sāku to spēlēt, un tad apmeklēju koncertus. Es pati sāku spēlēt džezu desmit gadu vecumā skolā, sestdienās es mācījos Kemdenas mūzikas skolā, un mana skolotāja, mūziķe un pianiste Nikija Jeo vadīja nelielu grupu un mācīja mums melodijas, mācīja mums spēlēt un klausīties, un dalījās savā mīlestībā pret džezu. Tā tas sākās.

Un kāpēc tu izvēlējies džezu, nevis klasisko mūziku, paliekot pie vijoles un tā žanra?

Man nav skaidras atbildes, izņemot to, ka dažreiz tā ir sajūta.

Es domāju, ka bērni zina, kas viņiem patīk, un tad īsti nedomā par karjeras iespējām, saprātīgām vai nesaprātīgām izvēlēm. Tu vienkārši domā: man patīk šī lieta, un es vēlos to darīt vairāk.

Vai nu tāpēc, ka tā tevi uzrunā, vai tāpēc, ka tev ļoti patīk tā kopiena. Tam ir daudz iemeslu, bet es domāju, ka es atbildu un joprojām atbilstu šai brīvībai. Un tas nenozīmē, ka džezā nav nekādu vadlīniju vai dažādu virzienu, bet man šķita, ka tajā var atrast savu ceļu un patiešām to izpētīt, un tad virzīties tai cauri. Klasiskajā mūzikā tas ir citādi. Tur ir strikti noteikumi, norādes, vēsture un mantojums. Tur ir svarīgi, kā to darīt, nevis kas tu esi, kad to dari.

Bet dažreiz, kad ir liela brīvība, tas var būt arī izaicinoši, jo tev, kā jau teici, ir jāsaprot, kas tu esi.

Jā. Es domāju, ka tā ir interesanta lieta. Reizēm cilvēki domā, ka džezā ir brīva vieta visam. Bet es nemaz nedomāju, ka tā ir. Es domāju, ka pastāv ļoti skaistas, stingras līnijas un idejas, bet tajās, manuprāt, ir milzīga spēja būt individualitātei.

Ir bijuši visi laikmeti, daudzi, daudzi cilvēki, kas ir nākuši, lai mainītu "status quo", un katrs saka: “Kas tas ir? Mums tas nepatīk.” Un tad gadus vēlāk viņi to apbrīno un iemīl.

Tāpēc es domāju, ka tas ir viens no tiem skaistajiem žanriem, kur tradīcijas nozīmē ļoti daudz, bet tās var mainīt. Tās vienmēr attīstītās un mainās. Un es nevarētu teikt to pašu par daudziem citiem žanriem, bet tas nekas. Tas ir kaut kas tāds, kas mani patiešām piesaistīja un turpina piesaistīt šim žanram. Tā ir domu, tehnikas, dvēseles un gara attīstība. Jā, tu vienmēr domā par to, kas tu esi šajā kontekstā, bet, lai to izdarītu, vispirms ir jāmācās, jāieklausās, jāpēta un jāsaprot citu mūziķu, kas ir bijuši pirms tevis, idejas un sajūtas, lai varētu pareizi saprast, kā virzīties uz priekšu.

Kā tu raksturotu Londonas džeza vidi?

Manuprāt, to ir diezgan grūti apkopot.

Pilsēta kopumā ir ļoti eklektiska. Tā ir kā dziļš katls, kur viss sakūst kopā, kā jau jebkurā metropolē. Vārdi, kas nāk prātā, ir daudzu un dažādu lietu sajaukums. Tas ir vienīgais kopsaucējs, ko es varu sajust un redzēt.

Londonas aina visās radošajās jomās, vai runa ir par mākslu, modi, mūziku, dzeju vai rakstniecību, ir daudzdimensionāla. Londonā, ja kāds dara kaut ko atšķirīgu, ir interese – wow, kas tur notiek? Tas ir diezgan forši. Nevis kā dažās citās vietās, kur liek sajust, ka tas neiederas. Esot Londonā tu zini, ka tur ir tik daudz dažādu cilvēku no visām malām, ka,

dodoties uz sesiju, tu zini, ka vari satikt pilnīgi dažādus cilvēkus, taču dienas beigās jums ir šī kopīgā eklektiskā identitāte. To ir grūti aprakstīt. Es to raksturotu kā kaut ko atšķirīgu katru dienu, tāpēc ka tā tas ir – šī pilsēta ir ļoti bagātīga.

Kā jaunam mūziķiem ir veidot karjeru pilsētā, kas ir tik pilna ar cilvēkiem, tik pilna ar dažādiem mūzikas žanriem un notikumiem?

Jauns mūziķis tagad vai jauns mūziķis laikā, kad es sāku savu ceļu, ir divas dažādas lietas. Tas noteikti ir citādi. Es jums pastāstīšu, kā tas bija, kad es biju ļoti jauna – man vai maniem vienaudžiem, maniem draugiem nekas netika pasniegts. Bet tu varēji sarīkot koncertu jebkur. Tu varēji ieiet kādā vietā un jautāt: vai vēlaties mūziku, vai jūs nolīgstat grupas? Un, ja viņi teiktu “nē”, tad tu viņus pierunātu un varbūt nopelnītu 20 mārciņas par četru stundu uzstāšanos. Bet tas joprojām būtu tavs spilgtākais notikums, jo tu vienkārši gribēji spēlēt.

Manuprāt, tā ir skaistākā lieta jaunībā – tu esi izsalcis, tu vienkārši gribi spēlēt standartus vai spēlēt melodijas, ko esi sarakstījis. Tu vienkārši gribi spēlēt! Tāpēc nav svarīgi, kas notiek, kur tas notiek vai cik tu nopelni.

Tā tas bija pirms 15 gadiem, tas bija pavisam cits laiks. Tagad ir cits ekonomiskais klimats, mēs esam tik daudz pārdzīvojuši, un cilvēki aizmirst, cik lielas ir šīs izmaiņas. Publika pārstāj doties uz radošiem pasākumiem, kad viņiem ir mazāk naudas. Mazāk cilvēku apmeklē koncertus vai pērk biļetes, jo Londona šobrīd ir ļoti dārga. Tam ir domino efekts visā pasaulē – pasākumu vietas tiek slēgtas, organizatori neuzņemas nekādu risku ar jaunām un daudzsološām grupām. Manā jaunībā bija daudz rīkotāju, kas nezināja, kas mēs esam un ko darām, bet deva mums iespēju. Un tad tu aizgāji un izdarīji to vienreiz, un, ja tas bija labi, tu varēji turpināt un darīt vairāk. Tagad ir daudz lielāks spiediens, lai jums būtu video un cilvēku komanda, kas palīdz, jo daudzi domā, ka tas ir tas, kas viņiem nepieciešams. Tāpēc jā, es domāju, ka tā ir cita vide. Es nezinu, labāka vai sliktāka, bet

katrai paaudzei ir savi izaicinājumi. Mums arī bija savi izaicinājumi, bet man šķiet, ka bija lielākas iespējas īstenot lietas un tās attīstīt. Šobrīd ir atšķirīgs priekšstats par kopienu un to, ko tā nozīmē.

Tagad tas ir tiešsaistē, un tas ir pavisam cits veids, kam ir pilnīgi atšķirīga ietekme uz to, kā cilvēki sevi prezentē, cik daudz koncertu viņi sniedz, kur viņi spēlē, kādi tie ir. Tas ir pilnīgi cits psiholoģiskais uzstādījums par to, ko nozīmē būt mūziķim. Katra paaudze dara citas lietas, un tas ir labi.

Bet albumu, kompaktdisku vai plates koncepts joprojām ir dzīvs.

Jā, visi mani ieraksti ir vinila formātā. Tas vienmēr bijis man ļoti svarīgi, neskatoties uz ekonomiskajām grūtībām kā jaunai mūziķei, piemēram, savākt 500 plašu tirāžu. Tas ir grūti, bet es vienmēr zināju, ka tā ir lieta, ko es vēlos darīt. Es ticu, ka sava māksla jāprezentē tā, kā tu to vēlies.

Lai arī es esmu kompaktdisku paaudze, man mājās, kad augu, vienmēr bija vinila plates. Atceros, ka pirmo plati es iegādājos apmēram 11 gadu vecumā, un esmu veidojusi savu kolekciju, es ticu šim formātam. Tā ir neticama skaņa.

Tās visas ir nišas lietas, bet es tās mīlu, esmu īsta vinila fane. Un kāpēc gan lai nebūtu? Es mīlu mūziku un tās dažādās formas. Es vairs nevēlos būt daļa no straumēšanas paaudzes, tāpēc atgriezīšos pie mūzikas, kas man pieder, un tā paliks mana uz visiem laikiem.

Es domāju, ka daudzi cilvēki neapzinās, cik svarīgi ir atbalstīt mūziķus, iegādājoties ierakstus. Jūs varat pirms 15 gadiem nopirkt plati, iztērēt 30 mārciņas, un jums tā būs mūžīgi.

Straumējot mūziku jums tādas iespējas nav, un jūs īsti neatbalstāt mūziķus ekonomiski. Klausījumu skaits ir svarīgs promoteriem, kuri redzēs, cik daudz straumējumu tev ir, un cilvēki domā: “Tas mūziķis ir šajā karjeras posmā, jo viņam ir tik vai tik daudz klausījumu.” Tas ir dīvaini un traki, un es īsti to neatbalstu. Bet es saprotu, ka tas ir ļoti reāli. Un tā ir realitāte, ar ko nākamajai mūziķu paaudzei būs jācīnās.

Vai jums Lielbritānijā ir diskusijas ar mūziķiem par straumēšanas platformām un par mākslīgā intelekta politiku, ko viņi piekopj?

Jā, sarunas notiek, bet ne pietiekami daudz, un tās īsti neko nedod. Bet es negribu teikt, ka vajadzētu pārtraukt sarunas, nē, ar sarunām viss sākas, un tad seko rīcība. Manā draugu lokā mēs par to daudz runājam, un pat starp mums un amerikāņu mūziķiem, kurus pazīstu, tik daudziem cilvēkiem mākslīgais intelekts ir pievienojis mūziku viņu straumēšanas platformu profiliem. Arī man tā ir bijis, un stress, lai no tā tiktu vaļā, ir diezgan traks. Es domāju, ka arvien vairāk cilvēku apzinās, cik svarīgi ir ieviest kaut kādas sistēmas šajā jautājumā. Bet mēs arī runājam par to, ka mūziķiem maksā 0,003 mārciņas vai dolārus par klausījumu. Tā ir grūta cīņa, bet sarunas turpinās.

Ja skatāmies uz tavu karjeru, tad tas bija 2017. gads, kad iznāca tavs pirmais EP, tātad nākamgad tam būs jau desmit gadi. Vai šajā laikā tava mūzika ir mainījusies, vai vēstījums, ko vēlies nodot klausītājiem, ir mainījies, vai palicis tāds pats?

Es domāju, ka tas joprojām ir tas pats, vienkārši tajā ir nedaudz vairāk plašuma un dziļuma, jo ir briedums. Bet pamatā tā ir tā pati vēlme veidot kopienu, vēlme veicināt vidi, kurā es varu spēlēt ar saviem draugiem un cilvēkiem, kurus mīlu, un prezentēt mūziku, kas man kaut ko nozīmē un ko iedvesmo dzīve un lietas, ko esmu klausījusies bērnībā un kas manī ir dziļi iesakņojušās. Jā, es teiktu, ka tā ir sava veida pilnīgāka, plašāka versija tam, kas bija pirms desmit gadiem.

Esmu dzirdējusi, ka tev nekad pirms koncerta nav izdomāts skaņdarbu saraksts, arī šim vakaram.

Mums nekad nav skaņdarbu saraksta. Es ticu, ka ir jābūt nelielai brīvībai un jāreaģē uz to, ko telpa vēlas un jūt, ko tai vajag.

Manuprāt, sēdošs koncerts salīdzinājumā ar stāvošu koncertu atšķiras atkarībā no tā, kāda enerģija valda telpā. Cilvēki ne vienmēr vēlēsies dzirdēt balādi, ja viņi stāv kājās, turpretī sēžot viņi varbūt gribēs lēnākus skaņdarbus.

Man šķiet, ka katrā norises vietā mūziku klausās atšķirīgi, katrs koncerts ir atšķirīgs, tāpēc es vēlos tam pieiet tāpat – ko mums vajadzētu darīt? Es nevaru to zināt iepriekš. Es saprotu sistēmas un kārtības skaistumu, bet es tā neuzaugu. Tas ir kā džema sesijā – ko tu gribi spēlēt? Tāpēc jā, man nav vajadzīgs saraksts, kāpēc gan.

Bet tev ir nepieciešami mūziķi sev apkārt, kuriem uzticies.

Jā, un neviens no viņiem nekad nav teicis: “Nē, šo es tagad nespēlēšu!” Tāpēc esmu ļoti, ļoti pateicīga, ka viņiem galvā vienmēr ir bijusi manas mūzikas bibliotēka, kas šobrīd jau ir diezgan liela. Es to īsti neapzinājos, bet tā nu tas notiek desmit gadu laikā. Un, kad esi koncertējis tik daudz kā mēs – tā mūzika ir tevī, pat ja neesi to spēlējis gadu, divus vai trīs. Tā tur ir, muskuļi atceras.

Šogad pasaule svin divas simtgades – Mailsam Deivisam un Džonam Koltreinam. Arī tu šos abus mūziķus esi minējusi kā savus iedvesmas avotus.

Jā, es esmu liela fane. Es uzaugu ar viņu abu mūziku. Vai tie būtu skaņdarbi, ko spēlējām grupās un skolas pulciņos, vai albumi, ko klausījos. Un tad tu galu galā dabū arvien vairāk un vairāk, tev ir vesels viņu katalogs, un tu saproti, cik daudz viņi ir paveikuši. Viņi patiesi bija leģendas un meistari ar pārliecību un spējām mainīt mūziku un džezu, pievienojot kaut ko tādu, kas nekad iepriekš nebija darīts. Cilvēki īsti neapzinās, cik grūti to bija izdarīt laikā, kad viņi sasniedza savas absolūtās virsotnes, ieguldījās mākslā un bija izcili ļoti dažādos veidos.

Ikviens mūsdienās var darīt jebko, un mēs aizmirstam, kā izcilība patiesībā izskatās cilvēka un mūzikas formā.

Kad es par to domāju filozofiskā veidā, tas ir vienkārši neticami – justies tā, it kā jūs varētu būt kopā ar viņiem, pat ja es nekad neesmu satikusi nevienu no viņiem. Bet esmu pavadījusi ar viņiem daudzas, daudzas stundas un mācījusies no viņiem ļoti, ļoti daudz. Un viņi ir aizkustinājuši tik daudzus tūkstošus un miljonus cilvēku. Un, kā jau teicu, viņi ir mainījuši šī mūzikas žanra ceļu. Tas ir neticami, ja par to padomā. Tas ir tik neticami iedvesmojoši un apdullinoši.

Vai tev liekas, ka šodien mūzikā arī ir tik lielas personības, kas var kaut ko tik ievērojami mainīt?

Jā, šādi cilvēki ir visās jomās, bet katrs no viņiem ir atšķirīgs. Katrs mākslinieks ir atšķirīgs. Katrs sportists savas jomas virsotnē ir pilnīgi atšķirīgs. Luiss Hamiltons ir pilnīgi atšķirīgs sacīkšu braucējs nekā tie, kas ir bijuši pirms viņa. Man liekas, tas ir fenomenāli. Simonai Bailsai ir vingrošanas paņēmieni, kas nosaukti viņas vārdā, piemēram. Es vienkārši domāju, ka mēs jūtamies tam visam tuvāk, jo tas ir redzams video internetā un televīzijā. Tas viss mums ir ļoti tuvu, tāpēc cilvēki varbūt dažreiz aizmirst, cik fenomenāli tas ir. Mūzikas ziņā, manuprāt, tā ir cita lieta, bet es domāju, ka ir tādi mākslinieki kā Džošua Redmens, Kriss Poters, Samara Džoja. Viņi ir individuāli, bet joprojām saglabā tradīcijas pārmantojamību. Tātad jā, mums 100% ir šādi cilvēki, tikai citādā veidā. Tajā pat laikā es ļoti cienu Mailsu Deivisu un Džonu Koltreinu, bet es arī zinu, ka viņi bija cilvēki, un ka katrai paaudzei ir savas īpašās dvēseles.

Raidījumā "Mākslas vingrošana" šoreiz ielūkojamies Rīgas Fotogrāfijas biennāles desmitgades notikumos, pārmaiņās un izaicinājumos Latvijas fotomākslā.

Studijā viesojas leģendārā fotogrāfe Māra Brašmane, kura atklāj savu jaunāko izstādi "Mani draugi" – sirsnīgu, autentisku portretu ciklu no pašas jaunības gaitām, kur, kā viņa atzīst, katrs attēls ir gan laikmeta liecība, gan personisks stāsts.

Sarunas gaitā mākslas kritiķe Santa Hirša un galerijas "Alma" pārstāvis Kristiāns Fuks palīdz saprast, kā fotogrāfijas jēdziens mainījies līdz nepazīšanai – vai video un tekstils jau kļūst par fotomākslu? Kā saglabāt vērtību laikmetā, kad attēli mūs pārpludina, bet tehnoloģijas maina rituālus?

Raidījumā tiek atklāts arī, kādu lomu Māras Brašmanes arhīvs un līdzšinējā pieredze spēlē gan padomju laika dokumentēšanā, gan mūsdienu fotogrāfijas dialogā ar pagātni un jauno paaudzi. Vai klasiska melnbalta fotogrāfija spēj sacensties ar digitālo pārsātinājumu? Kāpēc jaunie mākslinieki atgriežas pie analogajām tehnikām? Meklējam atbildes uz šiem un citiem aktuāliem jautājumiem!

Raidījuma producente – Inga Saksone.

"Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Tāpēc es tur esmu," – tik skaisti par savu darbu teic Mūzikas nama "Daile" direktore Anda Zadovska, kura 4. maijā kļūs par Atzinības krusta komandieri. 

Par bērnību pilī un brīvdienām pie jūras, par radošu prieku un izaicinājumiem, vadot privātu koncertzāli, uzzinām šajā skaistajā sarunā, uz kuru Andu aicinājusi "Klasikas" direktore Gunda Vaivode. 

Gunda Vaivode: Anda, 4. maijā Rīgas pilī Valsts prezidents tev pasniegs Atzinības krustu, un tu kļūsi par tā komandieri. Šo apbalvojumu pasniedz godaprāta ļaudīm par izcilu Tēvijas mīlestību un sevišķiem nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā. Kopš izziņošanas brīža "Latvijas Vēstnesī" pagājis jau labs laiciņš. Kas tevi apsveica pirmais? 

Anda Zadovska: Pirmā īsziņa atnāca neilgi pirms pusnakts, un to man atsūtīja Valmieras teātra direktore Evita Sniedze [Ašeradena]. Paskatījos, bet nereaģēju, jo, ņemot vērā, ka ceļos piecos un eju gulēt deviņos vai desmitos vakarā, nodomāju, ka tas nav nekas svarīgs.

Pēc tam atnāca otra īsziņa – to atsūtīja Rafaels Ciekurs no Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta. Domāju – nē, kaut kas tur riktīgi nav!

Viņš rakstīja, ka sveic mani kā Atzinības krusta komandieri. Tas laikam bija 1. aprīlis, un man likās, ka varbūt kāds joko. Bet rezultātā, protams, visu nakti nevarēju gulēt…

Vai esi jau apdomājusi, ko teiksi savā atbildes runā? 

Apdomājusi esmu, bet līdz galam vēl nē. Tas noteikti nebūs kaut kas garš. Tas ir ļoti nopietns pasākums, un man vēl ir laiks. Bet izlasot šī apbalvojuma devīzi – "Godaprāta ļaudīm" – es, protams, ļoti cenšos. Jūtos ārkārtīgi pagodināta... 

Formulējums tiešām ir ļoti skaists – godaprāta ļaudis. Vai šajā kontekstā esi iedomājusies par saviem senčiem? 

Jā,

pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem. Lielu daļu bērnības pavadīju pie viņiem Ezerē, tas ir tieši pie Lietuvas robežas. Tie bija mammas vecāki, kurus, kā jau daudzus latviešus, 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Arī mammu, trīsgadīgu bērnu…

Viņi bija saimnieki? 

Nē! Tur tas interesantākais, ka tieši no tēta puses vecvecāki bija lielsaimnieki ar simt hektāriem Sēlijā. Tētis staigāja jūrnieka kostīmiņā, kalpi apkārt. Arī viņi bija sarakstos, bet viņiem kāds to bija pateicis, un viņi no izsūtīšanas paglābās, aizbēgot mežā. Bet

izsūtīja tieši manas mammas vecvecākus Frici un Emmu no Ezeres, jo Fricis negribēja stāties kolhozā. Kaimiņš viņu nodeva, un viņiem nācās gandrīz desmit gadus pavadīt Sibīrijā. Tie ir lielākie godaprāta ļaudis, kas man pirmie nāk prātā.

Jo šiem cilvēkiem divas reizes nācās savu dzīvi sākt no pilnīgas nulles.

Vecvecāki paguva atgriezties?

Jā, viņi paguva atgriezties, un vēl līdz deviņdesmitajiem gadiem bija klātesoši mūsu dzīvē. Kad es šodien iedomājos... Viņi savu dzīvi sāka Embūtē, Dienvidkurzemē, kur bija tieši Kurzemes katls. Kā viņi stāstīja – tikko bijis bērniņš piedzimis, nāk kāds zaldāts un saka – ātri bēdziet projām, jo tūlīt fronte nāks pāri. Viņi tikko jaunu māju bija uzcēluši… Un vēl pat līdz mežam nebija tikuši, kad tā uzgāja gaisā... Tad vecvecāki aizbrauca uz Ezeri, no kurienes 1949. gadā viņus aizveda uz Sibīriju. Tā ka viņi dabūja pilnīgi no nulles visu dzīvi sākt divas reizes.

Bet tas interesantākais un apbrīnojamākais ir tas, ka viņi nekad par to nesūdzējās! Nekad. Viņi bija ļoti gaiši cilvēki, un ļoti daudzi – arī mēs ar māsu Kristīni (Andas māsa ir dziedātāja Kristīne Zadovska – red.) Še ir cilvēki, kas man laikam ir vissvarīgākie. 

Bet tu saviem vecākiem piedzimi Dobelē? 

Mani vecāki bija skolotāji Zebrenes skolā, kas bija Dobeles rajonā. Dobeles pilsētā mēs nedzīvojām, taču tieši tur abas ar Kristīni esam dzimušas. 

Tātad ceriņi ir tavs laiks? 

Jā, tieši tā. Esmu arī beigusi Dobeles mūzikas skolu, kas tagad skaisti atjaunota – šķiet, tā šobrīd ir viena no skaistākajām mūzikas skolām Latvijā! Tā ka esam uz Zemgales un Kurzemes robežas. Man liekas – ļoti labs komplekts. 

Bet tavas bērnības lielākais laiks ir pagājis pilī! 

Tieši tāda bija mūsu adrese: Jaunpils, un pēdiņās – "Pils".

Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi tieši pilī. Tas iznāca tā: manu tēti uzaicināja par orķestra vadītāju Jaunpilī, un tā mēs tur nokļuvām. Tur iedeva dzīvokli, un mēs dzīvojām pilī.

Nu, tad tu vari iedomāties!

Un mamma savukārt kūrēja kultūras dzīvi.

Mamma bija Kultūras nama vadītāja, kas atradās tieši zem mūsu dzīvokļa. Čībās uz turieni varējām noiet. Tātad tas laikam gēnu līmenī mani ir ietekmējis…

Mamma jūs lika arī pie darba Kultūras nama pasākumos? 

Biju apkopēja, un vēl kopā ar tagadējo politiķi Uldi Auguli vadījām pensionāru vakarus. Ļoti aktīvi iesaistījos!

Mana sirdslieta gan ir tautas deju kolektīvu vadīšana, jo mana pirmā izglītība ir tieši tautas deju kolektīva vadītāja! Toreiz izdomāju, ka būšu tikai tautas deju kolektīva vadītāja un atgriezīšos Jaunpilī. Mana mamma, protams, bija pilnīgā ārprātā, ka neeju uz augstskolu, un ir tikai deju kolektīvs un Dziesmu svētki. Bet nu – kad apgrozījos Rīgā, sapratu, ka tomēr vajag arī kaut ko citu. 

Mammīte ir darbīga joprojām!

Jā, mammīte ir darbīga un dzīvo Jaunpilī. Šogad viņai apaļa 80 gadu jubileja, ko svinēsim Jaunpils pilī, Kultūras namā. 

Tu esi privātas koncertzāles vadītāja. Vai tad, kad gāji studēt Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, tev jau bija kāda nojauta par to, ko gribi darīt?

Pilnīgi noteikti tajā brīdī nojauta par privātas koncertzāles izveidošanu nebija. Bet dzīve cilvēku aizved tur, kur viņam jābūt. Man kādreiz likās – ja izlasa manu CV, ir sajūta, ka tas cilvēks tiešām nav zinājis, ko viņš dzīvē grib darīt. Jo tur ir gan flauta, gan tautas deju kolektīvu vadīšana, pa vidu – pedagoģija, un tad ir LU Ekonomikas un vadības fakultāte, kas ir nopietnāka izglītība. Tagad viss komplekts man ļoti labi noder: ja man būtu tikai humanitāra izglītība, nekad dzīvē privātkoncertzāli vadīt nevarētu! Jo galvenā sadaļa šeit ir tā, kā tu to lielo bildi finansiāli vari savilkt kopā.

Ikdienā strādājam tūkstoš kvadrātmetru lielā zālē ar nulles dotācijām – viss jānopelna mums pašiem. Lai to varētu izdomāt, ekonomikas zināšanas ir vajadzīgas. Bet matemātika man arī bija stiprākā puse skolā, nevis, piemēram, valodas. 

Ko no tevis ikdienā paģēr koncertzāles vadīšana?

Tā ir milzīga atbildība. Pirmkārt par cilvēkiem, kuri ir mani darbinieki.

Cik tev ir darbinieku?

Pamata komandā esam pieci cilvēki: divi tehniskie – Kristers un Artūrs, mana vietniece Ieva, mārketinga vadītāja Betija un cilvēks-orķestris – aizskatuves administrators Kaspars. Vēl ir publiku apkalpojošais personāls. Jā, neesam daudz, neskatoties uz to, ka mums ir ļoti liels skatītāju skaits un notiek daudzi pasākumi. Mēs paši visu darām. 

Un kā jūs mērāt savus izmērāmos rezultātus?

Tas ir pasākumu skaits, tas ir skatītāju skaits, un tas ir apgrozījums: varam ar to lepoties. jo Latvijas koncertu vietu vidū pēc "Biļešu paradīzes" datiem esam diezgan augstās pozīcijās, augšgalā.

Pieņemu, ka ne vienmēr esat eiforijā, ka viss sanāk.

Eiforijas nav vispār, jo mums taču bija pandēmija, kas likās pilnīgs izmisums.

Principā tajā laikā vajadzēja aiztaisīt tās durvis ciet, bet tobrīd manī bija spīts – es tik un tā to noturēšu un pierādīšu, ka to var izdarīt! Kaut patiesībā tas bija diezgan neiespējami ar visiem atceltajiem pasākumiem.

Atceros pa datumiem, kā tas viss notika: 11. martā toreiz visu aizvēra, mēs kvalificējāmies visiem atbalstiem, bet saņēmām tos decembrī. Visu laiku ar privātiem aizņēmumiem – kaut kā tā. Arī darbinieki taču bija jānotur – viņi  nebija vainīgi. Tas bija diezgan liels izaicinājums, un arī tagad nevaram rēķināties ne ar ko uz priekšu. Tā ir laime dotētajām iestādēm – ka tās var saplānot vismaz vienu sezonu uz priekšu! Bet es to nevaru, jo nezinu, kādi būs ieņēmumi. Tas atkarīgs tikai no tā.

Tagad apkure par janvāri, februāri, martu – komunālo pakalpojumu rēķins ir septiņi tūkstoši! Tagad domājam, ko darīt. 

Bet zāles lielākoties vienmēr ir pilnas, biļetes pārdotas ilgu laiku uz priekšu, un tas piedāvājums ir apskaužami daudzveidīgs: tie nav tikai dažādžanru koncerti – tie ir dažādi vakari, un man šķiet, ka tev pašai īpaši mīļi ir dzejnieku vakari. 

Man sevišķi tuvi pagājušo gadsimtu mijas dzejnieki – Plūdons, Skalbe, Fricis Bārda. Sen neesam uztaisījuši nevienu jaunu programmu, bet vajadzētu. Pandēmija visus nolika uz pauzes. Bet pirms tam taču mums bija programmas ar Vili Daudziņu – viņš mums ir tāds kā dzejas teātra patrons. Pirmā programma bija ar Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa vēstulēm – kopā ar Kasparu Znotiņu un Vili Daudziņu: tas mums bija absolūtais bestsellers! Bet tas bija jau pirms desmit gadiem – nospēlējām gandrīz simt reižu. Tā bija izrāde, par kuru teicu – var to likt pirmdien no rīta, arī tad būs izpārdota!

Un tad bija iestudējums, kuru centrā bija brāļi Veidenbaumi. Tā bija Viļa Daudziņa ideja, jo

daudzi nezināja, ka Veidenbaumam Eduardam bija brālis Kārlis, kurš arī rakstīja dzeju, bet viņš bija tas, kurš saimniekoja Kalāču mājās: kādam jau tur bija jāstrādā, lai Eduards varētu dzīvoties pa Tērbatu...

Stāsts bija ļoti interesants, un mēs to piedāvājām arī "Skolas somai". Jo man likās – ja bērns atnāk un noskatās Viļa pētījumu par laiku, kurā Veidenbaumi dzīvoja, par cara laika Latviju – tā uzreiz ir mācību stunda! Tādi izglītojoši pasākumi, kuros arī pati daudz uzzinu.

Daumants Kalniņš sarakstīja mūziku ar Friča Bārdas dzeju – izveidojās programma "Sirds prieks". Sekoja programma ar Knuta Skujenieka vārdiem, par ko Daumants saņēma "Zelta mikrofonu". Man pašai tas viss ir tik tuvs – tāpēc arī tik aizrautīgi par to stāstu! Protams, visi Vecpiebalgas dižgari: pirms kāda laika sarīkojām latviešu kultūras nedēļu "Vecpiebalga atver durvis", kas turpinās vēl šobrīd; Kārļa Skalbes mājās bija ikgadējie koncerti. Mums pašiem patīk un citiem arī. 

Ar senajiem meistariem iznāk vairs tikai virtuāla tikšanās, bet ar dzejniekiem, kuri vēl pavisam nesen bija mūsu vidū, tev droši vien veidojusies skaista, pavisam tuva draudzība. 

Draudzība – tā varbūt neteiktu. Bet tādi cilvēki patiesi bijuši pie manis "Dailes" namā – piemēram, Knuts Skujenieks savu 85 gadu jubileju – savu pēdējo jubileju – sagaidīja uz "Dailes" nama skatuves un bija klāt arī Daumanta programmas "Drošinājums" pirmatskaņojumā.

Protams, ka tā ir ļoti liela vērtība – ka esi šos cilvēkus saticis un saproti, kādai ellei viņi izgājuši cauri – te domāju Knutu Skujenieku. 

Un tas, ka viņš – tāds Baltais tētiņš – spējis palikt tik gaišs cilvēks – tas ir apbrīnojami! Un vēl mums bija Imanta Kalniņa iepriekšējās jubilejas ballīte, kurā bija Uldis Bērziņš, Knuts Skujenieks un pats Imants Kalniņš. Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā. 

Arī Latvijas Radio koris ir tavs lielais draugs – vairākas programmas rīkotas tieši ar to. Piemēram, Artura Maskata mūzikas programma. Tā laikam ir tava īpašā mīlestība.

Jā, Latvijas Radio koris ir mani draugi visu "Dailes" nama gadu garumā. Pirmajai programmai, kurai Sigvards Kļava bija mākslinieciskais vadītājs, veidojām speciālas aranžijas – Andris Sējāns pirmajai daļai un Valts Pūce – otrajai daļai. Imanta Kalniņa oratorijā "Dzejnieks un Nāra" pirmoreiz satikos ar Daumantu Kalniņu kā solistu, un tad arī sākās mūsu draudzība – tas bija jau pirms vienpadsmit gadiem. Tagad mums ir plāns "Dzejnieku un Nāru" rudenī kopā ar Sigvardu jauniestudēt, jo toreiz "Dailes" nams bija knapi atvērts, un šī programma bija pelnījusi skanēt ilgāk. Tāpēc tā atkal jāiestudē no jauna! Vēl ar Latvijas Radio kori bija Artura Maskata jubilejas programma, Broņislavas Martuževas programma ar Daci Everss un Daumantu. 

Veidojot šīs programmas, tev iznāk brīnišķīga sadarbība arī ar vadošajiem režisoriem un dramaturgiem!

Protams! Diezgan daudz esam sadarbojušies ar Māru Ķimeli. Tagad jubilārs Artūrs Dīcis mums ir dramaturgs Mārča Auziņa un Daiņa Grūbes izrādē. Reinis Suhanovs bija atklāšanas izrādes režisors. Laikam jau patiesībā esam sadarbojušies ar visiem, kas ir mūsu vidū. 

Līdzās koncertiem, muzikālajiem uzvedumiem un džeza koncertiem Mūzikas namā "Daile" ir arī sarunu vakari. Izskatās, ka cilvēkiem ir nepieciešamība pēc klusinātām sarunām, kur divas personības sarunājas par šodien būtiskām tēmām. 

Mums bija divi cikla darbi – un droši vien būs arī trešais – ar abiem Mārčiem Auziņiem: ģitāristu Mārci Auziņu un zinātnieku Mārci Auziņu, ar kuru mums izveidojusies cieša draudzība – viņš ir vienkārši brīnišķīgs cilvēks! Cilvēkiem tas interesē, un tēmas ir dažādas: pirmā bija par mākslīgo intelektu, kur bija gan mūzika, gan profesora skatījums, bet saruna "Flirts ar Budu" bija kā meditācija, kurā skanēja mūzika. Tādi starpžanru projekti.

Un vēl ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kamermūzikas koncerti, kur skan gan klasika, gan arī laikmetīgā mūzika! Vai uz tiem nāk "Dailes" namam uzticīgā publika, vai tomēr līdz ar žanru un stila maiņu mainās arī cilvēki?

Kādi astoņdesmit procenti ir uzticamā publika. Es jau šos cilvēkus atpazīstu vaigā. Taču LNSO kamermūzikas koncerti publikā ienesuši arī jaunas sejas. Ļoti ceru, ka viņi vēlāk atrod arī kaut ko sev piemērotu no mūsu repertuāra. 

Kad atvēru "Dailes" namu, mans galvenais mērķis un sapnis bija, ka mums izveidotos sava publika – jo tā jau ir puse no uzvaras! Un es atļaušos domāt, ka trīspadsmit gadu laikā tas tiešām noticis.

Bet septembrī apritēs astoņpadsmit gadi, kopš sarīkoju savu pirmo koncertu...

Tev ir liela privilēģija – strādāt kopā ar Maestro Raimondu Paulu, turklāt uzņemties tādu lielu un atbildīgu pienākumu kā lielā draugu lokā nosvinēt viņa 90. dzimšanas dienu, kas patiešām bija fantastisks vakars. Bet sadarbība rit arī ikdienā. Cik reižu jau nospēlēta izrāde "Vīrieši labākos gados"? 

Ap 120. Tieši uz Maestro jubileju apkopojām kopīgo programmu skaitu, un patiesi: kopā ar Maestro veidotas 15 programmas ar dažādiem solistiem. Pirmā bija ar Zigfrīdu Muktupāvelu, tad ar Agnesi Rakovsku, Dināru Rudāni un Andri Keišu, tad bija Zigfrīda Muktupāvela programma ar Jāņa Petera dzeju, jau pieminētā Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa programma… Ļoti daudzas programmas bijušas ar Maestro. Un ne tikai ar Maestro – pie mums bijis arī Zigmara Liepiņa 70 gadu jubilejas koncerts. Un arī Jāņa Lūsēna un Imanta Kalniņa jubileja tikusi svinēta.

Atļaušos teikt, ka ļoti popularizējam latviešu autoru dzeju un mūziku. Tas ir mūsu galvenais mērķis, un mēs solāmies to darīt arī turpmāk. 

Un Frenka Sinatras visgarākā dzimšanas diena!

Jā, Frenka Sinatras dzimšanas diena tika svinēta desmit gadu garumā.

Anda, tu visos koncertos pati esi klāt. Šķiet, ka pilnīgi katru vakaru! Pieņemu, ka tas ir ne tikai tavs darba pienākums, bet tev ir arī patīkami redzēt [sava darba] augļus. 

Tieši tā. Zinu visas programmas no galvas, bet… Ņemot vērā to, ka esam privāta koncertzāle, mums darba roku nav tik daudz, bet skatītāju vietu skaits ir vairāk nekā četri simti.

Tāpēc visu darām paši – arī tērpus sakārtojam māksliniekiem, uzklājam kafijas galdu. Mēs reāli strādājam kā publiku un mākslinieku apkalpojošais personāls. Tāpēc arī tur esmu. Un tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums.

Mūzikas nams "Daile" atrodas Lāčplēša un Barona ielas stūrī – tāda ļoti laba kultūras vietu saliņa! Blakus – restorāns "Osiris", netālu – Jaunais Rīgas teātris, virs jums ir "Arhis Arhitekti", un turpat ir arī galerija "Istaba".

Jā, tāds radošais kvartāls. 

Bet jūs arī kaut kā sadarbojaties? 

Mēs vienkārši draudzējamies. Jaunā Rīgas teātra aktieri pie mums uzstājas, publika iet uz "Osiris" – lai gan arī mums ir pašiem sava kafejnīca –, un "Osiris" publika nāk pie mums. Pagalmiņš ir viens – visi Jāņos satiekamies. 

Man bija pārsteigums, ka savulaik esi strādājusi pie Andreja Žagara. 

Andrejam tolaik bija, manuprāt, septiņi restorāni: tas bija augstākais punkts, kad viņš atvēra "Žagara jauno restorānu". Berga bazārā bija "Simpozijs", vīnu veikals, Vecrīgā bija grieķu restorāns, vēl "Dizzi" klubs, "Osiris"... Biju šo restorānu izpilddirektore.

Ar Andreju iepazināmies kādā ballītē Operā, un viņš saprata: šitā meitene, kaut arī no laukiem, ir baigi ašā. Kaut kāds materiāls tur ir!

Andrejam esmu ļoti pateicīga – viņš man ļoti daudz ko iemācīja. Vienbrīd viņš saka: tagad braucam uz Londonu un Parīzi, uz restorāniem! Es domāju – man pat nav nekā, ko mugurā vilkt... Ar Andreju vienu laiku ļoti cieši strādājām. 

Tu esi ne tikai šīs koncertzāles turētāja un saimniece, bet arī mūzikas izdevniecības "Ars Nova" vadītāja.

Tagad tas vairāk "Spotify" platformai. Apvienība tika nodibināta, kad sākām strādāt kopā ar Jāni Lūsēnu – tas bija 2008. gadā, un septembrī kopš tā laika būs apritējuši jau astoņpadsmit gadi. Tas viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis. Jo pirms tam strādāju pilnīgi citā sfērā un reiz vedu Kristīni uz koncertu, kurā viņai bija jāpiedalās kopā ar Māru Zālīti, Jāni Lūsēnu un Zigfrīdu Muktupāvelu. To koncertu atcēla.

Kaut kā sākām runāt, un Lūsēns saka – man nākošgad piecdesmit gadu jubileja, bet nav, kas uztaisa. Saku – es taču varu uztaisīt! Bet tad tikai Operā, jo tikai tajā kaut ko zinu. Tā tas sākās – kā joks.

Pa vidu Jānis uzrakstīja ciklu "Mazu brīdi pirms". Tas bija 2008. gadā – mans pirmais rīkotais koncerts. Pilnīgs liktenis! Tad bija laiks, kad iestudējām dažādus mūziklus – Valmieras teātrī bija "Kaupēn, mans mīļais" un "Agrā rūsa". Bet ciešāka sadarbība raisījās  tikai ar Lūsēnu. Bet tā mūžīgā telpu problēma...

Un tad es iedomājos, vai Rīgā nav kāds bijušais kinoteātris… Ierakstīju tīmekļa meklētājā – un tiešām! Sludinājums, ka izīrē bijušā kinoteātra telpas. Taču sludinājuma termiņš jau bija beidzies.

Nodomāju: tā ir tieši "Osiris" māja, kurā visus pazīstu. Jānoskaidro. Viņi saka – tur ir izīrēts, bet varbūt viens procents, ka [mans sapnis] varētu piepildīties. Un tas viens procents arī piepildījās! Liktenis! 

Vai to, ko rādāt uz skatuves, mēdzat arī izdot ciešripās un platēs? Tagad aktuāla analogā mode.

Tagad tās vinilplates, jā, un ļoti gribētu izdot dažas no mūsu programmām. 

Kuras tās būtu?

Piemēram, programmu "Suni ārā nedzenama nakts" – tā ir ļoti, ļoti, ļoti īpaša. Tā man ļoti, ļoti patīk. Arī Knuta Skujenieka un Daumanta Kalniņa "Drošinājums", kas izpelnījās "Zelta mikrofonu". Mēs paši veidojam arī televīzijas ierakstus un dodam Latvijas Televīzijai – šie ieraksti bieži tiek parādīti televīzijā.

Dzirdēju, ka tev bijusi doma savas mājas Lapmžciemā izveidot kā brīvdabas koncertzāli. 

Tās mājas tieši ar tādu domu vispār tika iekārtotas. Tas bija pandēmijas laiks. Man bija saikne ar Lapmežciemu, un biju izdomājusi, ka tā varētu būt "Dailes" nama vasaras rezidence, un doma nav atmesta – tādi brīvdabas koncerti, jo

sēta ir ļoti skaista – pie jūras un ar vēsturi: šajā sētā filmēts "Ilgais ceļš kāpās"... Diezgan daudz tur esmu savedusi kārtībā, tā ka – kas zina. Pandēmijas laikā taisījām visādas fotosesijas; esam filmējuši arī raidījumu "Daudz laimes, jubilār!"

Vajadzētu sākt ar "Ilgā ceļa kāpās" vakara kino seansu, lai redz, kur ir Artūra priede!

Jā, pats Artūrs Banga (viens no filmas galvenajiem varoņiem – red.) sēdējis pie manas priedes! Tas uzreiz ir stāsts! (Smejas.)

Vēl tikai mājai jāuzliek šindeļu jumts. Vai maz vēl ir meistari, kas māk tādu uzlikt?

Mani meistari brauc no Alūksnes, jo daudz tādu vairs nav.

Tas ir tāds ļoti labais gadījums, kas man liek noticēt, ka ar Latviju viss ir kārtībā, jo šindeļu jumta licējam – galvenajam meistaram – ir pieci dēli, un visi pieci ir apmācīti šindeļu jumta likšanā! Jā, viņi mācās dažādās universitātēs, bet viņi prot to amatu.

Un tad nu visi pieci dēli brauc un liek manai mājai jumtu. Tā ir vērtība!

Ko vēl dari savā brīvajā laikā, ja tev tāds ir?

Brīvā laika man ir ļoti maz. Bet, cik nu ir, to cenšos pavadīt dabā. Jo ikdienā, kā jau tu arī teici,

katru vakaru esmu "Dailes" namā, apkārt četrsimt cilvēki, un tas, kas pēcāk visvairāk nepieciešams, ir klusums, līdzsvars, miers, kuru var atrast tikai un vienīgi dabā: mežā, pie jūras, arī tomātus stādot, arī rozēm lapas griežot un kaut ko tādu darot.

Tad tomēr dārza darbi tev maķenīt patīk?

Tagad patīk, jā! Kad mamma savulaik Jaunpilī lika divus hektārus biešu izkaplēt – citādi uz balli netikšu, likās – nemūžam man nekā tāda nebūs! Bet tagad patīk. 

Gribas savu tomātu noplūkt! 

To tomātu nav tik daudz, drīzāk tā sajūta, ka no rīta ieej siltumnīcā – tas ir pilnīgi kaut kas cits. Un tā ir vienīgā atslodze, kas iespējama, savādāk nevar – daba! 

Daba, un tūlīt arī maijs, tūlīt svētki. Man vienkārši gribas novēlēt tev, lai vari izbaudīt šo pavasari un kopā ar savējiem nosvinēt gan savu atzinību, gan mūsu valsts neatkarības atjaunošanas svētkus. Lai mums visiem skaistas aprīļa beigas un maija sākums, kad daba plaukst! 

Sirsnīgs paldies tev, Gunda! Baltā galdauta svētki 4. maijā man vienmēr ir patikuši – man vispār patīk galdu klāt. Tagad būs īpašs iemesls. Paldies! 

Svētdien, 19. aprīlī, Melngalvju namā uz svētku koncertu aicina kamerorķestris Davinspiro Camerata, kopā muzicēšanai pulcinot tuvākos muzikālos domubiedrus, kas sadarbojušies ar mūziķiem četru pastāvēšanas gadu laikā. Skanēs F. Šūberta, S. Taņejeva, O. Mustonena un A. Pjacollas mūzika, kā arī Georga Pelēča un Artura Maskata kompozīcijas.

Sarunā ar vijolnieku Daniilu Bulajevu - par orķestra tapšanu, mūziķu motivāciju un mainību, strādājot orķestrī, kas nav ne valsts, ne kādas organizācijas finansēts projekts. Uzzinām par programmām un aizvadītajiem koncertiem, - skaņdarbu pūrs uzkrāts jau visai cienījams, no kā var izraudzīties svinīgu svētku programmu arī dzimšanas dienas koncertam, kā arī pieskārāmies jaunās sezonas lielajam notikumam septembrī, kad kamerorķestris Davinspiro Camerata ir uzaicināts koncertēt Vīnes Musikverein zālē. 

Daniils Bulajevs: Davinspiro Camerata izveidojās 2022. gada aprīlī, kad nospēlējām pirmos divus debijas koncertus - mazāku Babītes mūzikas skolā un jau lielāku Lielajā ģildē. (..) Veidojot šo koncertu, mums bija strīdi, jo mums paliek četri gadi, bet sāksies piektā sezona, jo pirmajā gadā mums vienkārši tādas koncertsezonas nebija. Jā, otrajā pastāvēšanas gadā mums arī it kā nebija sezonas, bet bija Latvijas tūre un koncertu jau bija vairāk. Pēc koncertsezonām skatoties, pirmo oficiālo sezonu mēs izsludinājām tikai 2025. gada rudenī, un tagad iet pavasara sezona. Bet tomēr ir četri gadi, sākas piektais. Runājot ar kolēģiem, nonācām pie viedokļa, ka to pat nepamanījām, jo

četri gadi tomēr ir liels periods - varbūt ne cilvēkan, bet kādai struktūrai vai ansamblim, kā tas ir mūsu gadījumā. Liels prieks, ka četru gadu laikā izdevies pilnveidoties, augt kvalitātes ziņā un repertuāra meklējumos, un arī izdevies diezgan daudz ko sasniegt,

lai gan neesam valsts struktūra vai kādas organizācijas finansēts projekts. Saliekot visus faktus kopā, bija diezgan patīkami saprast, ka orķestris aug, orķestris attīstās, ka orķestrim jau ir panākumi gan Latvijā, gan ārzemēs un ka panākumi mūs gaida arī šogad, ceram, ka arī nākamgad, ka tas viss turpinās, dzīvo, un ka mums izdevies ieiet Latvijas mūzikas vidē un palikt pamanāmākiem ar katru gadu.

Jūsu orķestrī muzicē ļoti daudz jaunu cilvēku, un arī jūsu sakne un pamats, šķiet, nāk no Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas, tamdēļ, visticamāk, ir ļoti grūti jauniem cilvēkiem noturēties kopā, jo katram ir savi plāni - varbūt kādam ir vēlme pēc solo karjeras vai kāda kameransambļa. Cik cilvēku arvien ir orķestrī no pirmās mēģinājumu dienas? Cik liela mainība ir bijusi šajā periodā?

Protams, kāds nāk, kāds iet, bez tā nevar iztikt, it īpaši, ja ansamblis vai orķestris nav ar algām vai kādu citu finansiālo stabilitāti, bet priecē tas, ka no cilvēkiem, kuri bija pirmajā koncertā - mēs bijām 11 cilvēki orķestra sastāvā -, 8 cilvēki ir palikuši orķestrī. 2022. gadā, mūsu pirmajā pastāvēšanas gadā, uz otro koncertu, kas bija vasarā Dzintaru koncertzālē, mēs jau bijām 16 vai 18.

Pirmajos koncertos domājām, cik cilvēku varētu būt sastāvā, kas būtu piemērots un vislabākais mums - 14, 16 vai tomēr lielāks orķestris ar 22, 23 mūziķiem?

Pēc pāris koncertiem sapratām, ka pārsvarā, protams, tas ir atkarīgs no koncerta, no programmas, no koncertorganizatoru iespējām, bet mēs palikām pie 16 cilvēku sastāva, un no tiem 16 cilvēkiem pamata sastāvs, galvenie cilvēki - koncertmeistari un orķestra solisti - ir jau no paša pirmā koncerta, kuri arī muzicē kopā ar mani kamermūzikas koncertos - stīgu sekstetos, septetos, oktetos, vai kamermūzikā ar klavierēm, kad pievienojas citi kolēģi. Svarīgās personas paliek, vismaz man neviens nav teicis, ka ir domas pamest mūsu draudzīgo kolektīvu vai mazāk piedalīties, un par to ir liels prieks.

Stāsta Latvijas Stratēģijas un ekonomikas risinājumu institūta (LaSER) pētnieks Roberts Kits; pārraides producente – Liene Jakovļeva

Baltijas valstu politiskā un militārā sadarbība ir bijusi aktuāla jau kopš šo valstu dibināšanas, taču vienlaikus tā vienmēr bijusi arī izaicinājumu pilna. Pēc Pirmā pasaules kara jaunizveidoto valstu teritoriālās domstarpības nereti kavēja sadarbības veidošanos. Spilgts piemērs ir noslēdzošā Brīvības cīņu bruņotā sadursme 1920. gadā starp Latviju un Lietuvu, abām pusēm saglabājot pretenzijas uz Ilūkstes apriņķi.

Neraugoties uz domstarpībām, pagājušā gadsimta 20. un 30. gados tika izvirzīta virkne ideju un iniciatīvu, kā veicināt gan šaurāku, gan plašāku Baltijas integrāciju kā ziemeļu, tā dienvidu virzienā. Piemēram, 1917. gadā igauņu valstsvīrs Jāns Tenisons (Jaan Tõnisson) rosināja izveidot Baltijas-Skandināvijas federāciju. Šai idejai laika gaitā attīstoties, tika pausti aicinājumi federācijai aptvert valstis no Zviedrijas līdz Lietuvai. Savukārt Polijas karavadonis un valsts vadītājs Juzefs Pilsudskis (Józef Piłsudski) iestājās par ciešāku integrāciju no Baltijas līdz Melnajai jūrai kā reģiona drošības un stabilitātes pamatu, tostarp, 1922. gadā noslēdzot Varšavas vienošanos par Polijas, Latvijas, Igaunijas un Somijas sadarbību.

Trīspusēja Baltijas valstu sadarbība tika formalizēta 1934. gadā, Latvijai, Lietuvai un Igaunijai noslēdzot līgumu par Baltijas Antantes izveidi. Tiesa, nosacītu militārās sadarbības dimensiju šī savienība ieguva krietni novēloti – vien Otrā pasaules kara priekšvakarā.

To, ka ambīcija veicināt Baltijas valstu sadarbību bieži vien nerezultējas praktiskā rīcībā, ilustrē aizsardzības industriju attīstība starpkaru periodā. Lai gan tolaik, līdzīgi kā šodien, lielu daļu sarežģītākā un tehnoloģiski ietilpīgākā militārā aprīkojuma nodrošināja ārvalstu piegādātāji, arī vietējie ražotāji spēlēja svarīgu lomu aizsardzības spēju attīstībā.

Uzskatāms piemērs ir kara aviācija. Lai gan vairums Latvijas militāro lidaparātu – 177 sauszemes un 18 jūras aviācijas lidmašīnas – bija ražotas ārvalstīs, 22 lidmašīnas bija ražotas Latvijā – gan Valsts elektrotehniskajā fabrikā VEF, gan Liepājas Kara ostas darbnīcā. [1] Visplašāk zināmās ir avioinženiera Kārļa Irbīša konstruētās mācību lidmašīnas VEF I-12 un I-15, kā arī vieglais iznīcinātājs I-16, kas tika nodots Vācijas Gaisa spēkiem.

Tomēr jāatzīmē, ka Latvija nav vienīgā Baltijas valsts, kas starpkaru periodā ražoja militārās lidmašīnas. Piemēram, Lietuva 1925. gadā izveidoja aeroplānu darbnīcu, kurā tika ražotas Lietuvas aviācijas inženiera Antana Gustaiša (Antanas Gustaitis) konstruētās ANBO sērijas mācību un izlūklidmašīnas, kuru vēlākie modeļi (ANBO III un ANBO IV) pildīja arī vieglo bumbvedēju funkcijas. Vietējās aviācijas industrijas attīstība stiprināja Lietuvas Gaisa spēku spējas, tomēr ražošanas jaudas saglabājās salīdzinoši nelielas.

Arī Igaunijā tika konstruētas un ražotas pamatā mācību lidmašīnas. Igaunijas militārās aviācijas industrijas aizsākumi tiek datēti ar 1934. gadu, kad trīs avioinženieri – Voldemārs Posts (Voldemar Post), Otto Orgs (Otto Org) un Reins Noidorfs (Rein Neudorf) – izstrādāja divu mācību biplānu (PON-1 un PON-2) prototipus Igaunijas paramilitārās Gaisa un gāzes aizsardzības līgas (Õhu‑ ja Gaasikaitse Liit) vajadzībām. Interesanti, ka PON-1 modeli Igaunijas konstruktori licencēja ražošanai Liepājas Kara ostas darbnīcā, kas kļuva par vienu no retajiem Baltijas aizsardzības industriju sadarbības piemēriem starpkaru periodā. [2]

Kopumā secināms, ka Baltijas valstu militārās aviācijas industrija starpkaru periodā bija fragmentēta un primāri vērsta uz vietējo tirgu. Arī industrijas specializācijas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas starpā lielā mērā pārklājās – visu trīs valstu aviācijas industrija fokusējās uz mācību un vieglo kaujas lidaparātu izstrādi. Turklāt ražošanas mērogošanu lielā mērā ierobežoja atkarība no ārējām izejmateriālu un ražošanas komponenšu, it īpaši, dzinēju, piegādēm. Vājas industriālās sadarbības rezultātā, tehnoloģiski ietilpīgākas industriālās jaudas Baltijas valstīs neizveidojās, un sarežģītākās aviācijas sistēmas nodrošināja ārvalstu piegādātāji.

Arī mūsdienās saspringtās drošības situācijas dēļ Baltijas valstis aktīvi stiprina aizsardzības spējas, lai pasargātu iedzīvotājus no visa veida apdraudējumiem. Baltijas valstu aizsardzības budžeti pēdējo desmit gadu laikā ir pieauguši teju septiņas reizes, šogad sasniedzot aptuveni 5% no iekšzemes kopprodukta. Lai veicinātu to, ka pieaugošie aizsardzības izdevumi pēc iespējas lielākā apmērā paliek vietējā ekonomikā un stiprina tautsaimniecību, Baltijas valstis aktīvi attīsta vietējās aizsardzības industrijas, kas jau šobrīd ne vien apgādā bruņotos spēkus, bet arī eksportē, aptverot plašu kompetenču loku no kiberaizsardzības risinājumiem un bezpilota lidaparātiem līdz munīcijai un bruņotiem transportlīdzekļiem.

Aizsardzības industrijas attīstība paver iespējas jaunam uzrāvienam Baltijas valstu sadarbībā. Atšķirībā no 20. gadsimta, sadarbību neierobežo teritoriāli strīdi. Baltijas valstis vieno dalība NATO un Eiropas Savienībā, un nav nekādu šaubu par to, kas ir galvenais drauds reģiona drošībai.

Vai spēsim sekmēt reģionālo sadarbību un attīstīt kopīgas pievienotās vērtības ķēdes?

[1] Brūvelis, E. (2012). Latvijas aviācijas vēsture: 1919-1940. Rīgas Nami izdevums.

[2] Humberstone, R. (1999). Estonian Air Force 1918-1940. Blue Rider Publishing.

18. aprīlī Liepājas Simfoniskais orķestris dosies uz Rundāles pili, lai ciklā "Liepājas skaņas Rundāles pilī" Baltajā zālē Jāņa Stafecka vadībā atskaņotu četrus opusus, arī Pētera Vaska Pirmo simfoniju “Balsis” un čehu komponista Bohuslava Martinū Obojas koncertu. Soliste būs orķestra māksliniece jau trešo gadu - Renāte Trapāne.

Sarunā ar Renāti - par ceļu no flautas pie obojas, studijām pie Pētera Endzeļa Ventspils Mūzikas vidusskolā un Egila Upatnieka JVLMA, kā arī Luīzes Pelerēnas Šveicē. Uzzinām, kāda ir patstāvīga mūziķa dzīve pēc studijlaika beigām un kā viņas rokās nonāca B. Martinū Obojas koncerta notis. Par tā mūzikas valodu, gaišo noskaņu un neparasto atskaņotāju sastāvu, kurā liela loma klavierēm (Rundālē tās spēlēs Evelīna Jēkabsone). Renāte stāsta, kādas ir pirmskoncerta sajūtas pirms atbildīgā notikuma, ģimeniskumo sajūtu Liepājas orķestra rindās, obojas kaprīzo dabu un prasmi pašai darināt mēlītes.

Ilze Medne: Vai vari teikt, ka mācību laiks ir aiz muguras?

Renāte Trapāne: Kaut kādā ziņā jā, un par to priecājos, bet, protams, es negribētu, lai man kādreiz apstātos progress. Es tik un tā vēlos iemācīties jaunas lietas, ja arī tās nav saistītas ar mūziku.

Man patīk pilnveidoties, un ceru, ka šī vēlme nekad nepazudīs, bet esmu arī priecīga, ka kaut kāds posms ir noiets un beidzot varu pati izpausties. Šis koncerts būs pirmais vistīrākais mana darba auglis. Protams, esmu iespaidojusies, iedvesmojusies un jautājusi padomus, bet tas tiešām būs mans sasniegtais mērķis.

Kā tas ir - noteikt visu pašam?

Man tas ļoti patīk. Man patīk sevi izaicināt tādā veidā. Jau no bērnības esmu bijusi ļoti patstāvīga, tāpēc tas mani nebiedē - būt patstāvīgai un darboties pašai. Tas vienkārši ir lēnāks process, es gribētu teikt, bet to izbaudīju, tiešām.

Un tas ir lieliski, ka Liepājas Simfoniskais orķestris tev uzticas un dod šādu iespēju.

Tā ir brīnišķīga iespēja. Tas ir pareizajā brīdī nospēlēts Martinū Obojas koncerts (smejas).

Kādēļ tieši Martinū? Kā tu to atradi?

Šo koncertu man pirms pusotra gada ieteica Egils Upatnieks. Tas man bija iepriekš zināms, un pabrīnījos, ka to nebiju ātrāk izvēlējusies atskaņot, jo tas mani tiešām uzreiz uzrunāja.

Tas bija 2. kurss maģistra posmā, un tas bija janvāra eksāmens, kurā atskaņoju šo koncertu, protams, ar klavierēm, nevis orķestri. Katedras vadītājs, protams, Guntis Kuzma (smejas). Tolaik  jau strādāju Liepājas Simfoniskajā orķestrī, tādēļ viņam nebiju nezināma persona. Viņš dzirdēja koncertu, viņam raisījās dažādas domas, un kaut kā pamazām ideja par Martinū Obojas koncerta atskaņošanu arī īstenojās.

Diemžēl Martinū mūzika Latvijā skan reti, lai gan viņš ir bijis ļoti ražīgs, daudzpusīgs, un viņa mūzika patiešām ir vērā ņemama. Dažādos žanros rakstījis, un šis Obojas koncerts no 50. gadu vidus, man šķiet, ir viens veiksmīgajiem un ļoti spilgtajiem darbiem.

Jā, noteikti. Atslēga, kāpēc šis skaņdarbs ir tik veiksmīgs, manuprāt, ir tas, ka, pirmkārt, tas tika rakstīts konkrētam mūziķim - Jiržījs Tančibudeks šo darbu mīļi, laipni palūdza komponistam uzrakstīt.

Martinū to sarakstīja 1955. gadā, un viņš, kas nav mazsvarīgi, sadarbojās ar izpildītāju, līdz ar to koncerts tiešām ir parocīgs un oboistisks. Tas pilnīgi noteikti ir ļoti svarīgi, jo , ja tiek domāts par pašu obojistu, tā ir ļoti liela veiksme.

Turklāt koncerts ir ļoti kompakts - 16 minūtītes, trīs daļas, visas ļoti atšķirīgas un spilgtas.

Jā. Viņa mūziku raksturojošais ir tas, ka viņš raksta spilgti, krāsaini. Mūsu Obojas koncerts tiešām tāds ir. Visu cieņu Tančibudekam, kurš viņu popularizēja. Acīmredzot varēja popularizēt vēl vairāk, varēja atbraukt uz Latviju (smejas), bet nekas, viņš toties to ļoti labi prezentēja plašajā pasaulē ārpus Eiropas, jo pirmatskaņojums notika Sidnejā. Man liekas, tas jau ir brīnišķīgi, ka mēs par šo koncertu zinām.

Čehu saknes šajā mūzikā jūt, bet jūr arī Francijas atblāzmu detaļās un neparastā orķestrācijā, kur liela loma klavierēm.

Jā, varbūt viņš ir kaut ko aizguvis no Stravinska. Man viņš laikam vairāk asociējas ar tautas mūziku, un Eiropā tautas mūzika ir visai līdzīga. Un, tā kā ritms arī ir viņu raksturojošs elements, tad, protams, deja un Francija - kāpēc ne? Arī deja un Latvija, deja - Čehija. (smejas)

Kas būs pie klavierēm?

Tā būs Evelīna Jēkabsone. Mums ir bijis viens mēģinājums (smejas) šīs komplicētās partijas dēļ, jo mums tiešām ir jāsaspēlējas, īpaši otrajā daļā, kur ir izvērsts dialogs starp orķestri un solistu ar pianistu, un tam ir nepieciešams papildus laiks un sagatavošanās process arī pašam pianistam.

Tad būtībā tur ir liela daļa kamermūzikas.

Jā. Orķestra sastāvs ir visai neliels, jo oboja, protams, nav skanīgākais instruments pasaulē. Man liekas, ka viņam patīk izcelt kamermūziku, un to tur tiešām varēs sadzirdēt. Būs daudzas epizodes, kur var novērtēt katra instrumenta krāsu.

Rīgas cirkā no 15. līdz 17. aprīlim notiek 3. Rīgas Starptautiskā cirka izglītības konference, pulcējot skatuves mākslu profesionāļus no Eiropas un Baltijas – formālās un neformālās izglītības īstenotājus, māksliniekus, kuratorus, producentus un izglītības un kultūrizglītības politikas veidotājus.

Sarunā ar Rīgas cirka vadītāju Māru Pāvulu - par Starptautisko cirka izglītības konferenci "Saknes un trajektorijas", tajā apspriestajām tēmām un pieņemtajiem lēmumiem, kā arī par apvienības "Art For Rainy Days" izrādi  "Spirāle". 

“Šī gada konferences tēma – saknes un trajektorijas – virzieni cirka izglītībā – aicina ieraudzīt cirka izglītību kā dinamisku lauku, kurā vienlīdz svarīga ir gan stabila un ilgtspējīga formālās izglītības vide, gan atvērtība daudzveidīgiem profesionālās attīstības ceļiem,” atklāj Māra Pāvula.

“Rīgas cirks savu ieguldījumu cirka izglītības attīstībā Latvijā aizsāka jau 2017. gadā, dibinot Rīgas cirka skolu bērniem un jauniešiem. Tā ir tikai viena no “trajektorijām”, jo vienlaikus Rīgas cirks ir platforma profesionāliem māksliniekiem,

nodrošinot meistarklases, rezidences, atbalstu pašvadītām praksēm un citus profesionālās attīstības formātus. Taču konferences programma pievēršas arī “saknēm” – formālās cirka izglītības nozīmei, kas Baltijas reģionā šobrīd nav pieejama. Šī konference ir solis tuvāk iecerei veicināt augstākās izglītības studiju programmas izveidi, stiprinot izglītības kvalitāti, pēctecību un zināšanu pārmantojamību. Mūsuprāt, tieši šo abu virzienu līdzāspastāvēšanā veidojas laikmetīga, dzīvotspējīga un nākotnei atvērta cirka mākslas ainava.”

Stāsta muzikoloģe, JVLMA Vēsturiskās muzikoloģijas klases vadītāja Kristiāna Vaickovska; pārraides producente – Zane Prēdele

Oļģerta Grāvīša arhīvs (OGA) atrodas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un glabā unikālas liecības par latviešu mūzikas personībām – materiālus, ko muzikologs Oļģerts Grāvītis vācis visa mūža garumā.

Šogad, siltā piemiņā atzīmējot simtgadi, atceramies komponistu, muzikologu un daudzu iemīļoto profesoru Oļģertu Grāvīti (1926–2015). Latviešu mūzikas vēsturē Grāvītis atstājis ne tikai spilgtu, bet arī apbrīnojami radoši produktīvas personības nospiedumu.

Grāvītis vispirms Mūzikas akadēmijā (toreizējā LPSR Valsts konservatorijā) studēja mūzikas vēsturi un bija viens no pirmajiem Mūzikas vēstures un teorijas katedras absolventiem, 1952. gadā to absolvējot kopā ar labi zināmiem muzikologiem – Jēkabu Vītoliņu, Liju Krasinsku un Nilsu Grīnfeldu. Kā pats rakstījis, tad 1954. gadā ar Raiņa dzejas iedvesmoto solodziesmu ciklu "Mēness meitiņa" uzdrošinājies aiziet pie toreizējā Latvijas Radio mākslinieciskā vadītāja Jāņa Ivanova, kurš esot kategoriski pieprasījis ilgāk ar kompozīcijas "pašdarbību" nenoņemties, bet sākt nopietnas studijas. Un tā Grāvītis stājās no jauna konservatorijā, līdz 1960. gadā viņš ieguva arī kompozīcijas diplomu profesora Jāņa Ivanova klasē. Drīz pēc otrās absolvēšanas (1961) Grāvītis kļuva par mūzikas vēstures pasniedzēju savā alma mater, kurā bijis arī ilggadējs Mūzikas vēstures katedras vadītājs (1984–1993). Paralēli profesora darbam, pievērsies pētniecībai, darbojoties arī JVLMA Jāzepa Vītola piemiņas istabā.

Bijušie studenti un kolēģi profesoru raksturo kā ļoti erudītu un atvērtu personību ar īpašu spēju runāt par mūziku un mūziķiem tik tuvi un personiski, ka lekcijās aiz aizkustinājuma nereti pat raisījušās asaras.

Kādā intervijā Grāvītis atzinis, ka viņam jau kopš bērnības paticis runāt ar cilvēkiem. Māte gan vēlējusies, lai viņš kļūst par ārstu vai – vēl labāk – par mācītāju, taču padomju laikos tas nebija īsti iespējams.

Savas stāstnieka prasmes Grāvītis lieliski izmantoja ne tikai pedagoģiskajā darbā, bet arī sarunās ar laikabiedriem visā pasaulē. Viņš nodibināja kontaktus ar dažādu paaudžu pārstāvjiem, izzinot arī veselu dzimtu vēsturi.

Darbojoties JVLMA Jāzepa Vītola piemiņas istabā, kurā jau kopš 20. gadsimta 50. gadiem atradās profesoram Jāzepam Vītolam piederošas lietas, Grāvītis uzsāka arhīva izveidi. Sākotnēji, kā liecina atsevišķu materiālu zīmognospiedumi ar norādi Jāzepa Vītola memoriālās istabas arhīvs, tika turpināta esošā krājuma pilnveide. Tomēr paralēli Grāvītis veidoja arī savu arhīvu, attiecīgi to apzīmogojot kā Oļģerta Grāvīša arhīvs.

Grāvītis savu mūžu veltīja latviešu mūzikas vēsturei, īpaši mūža otrajā pusē mērķtiecīgi vācot dažādus avotus un atmiņu stāstus par mūzikas personībām, lai tos arhivētu, pēc iespējas pilnīgāk apkopotu un veidotu publikācijas.

Tāpat šie unikālie materiāli kļuva par uzskates piemēriem mūzikas vēstures lekcijās. Viens no pēdējiem viņa plānotajiem darbiem bija latviešu mūzikas vēstures konspektu izdevums divās daļās, kas diemžēl palicis nepabeigts, tāpat kā vairākas citas ieceres.

Īpaša interese profesoram bija par aizgājušajiem – gan tiem, kuri devās trimdā, gan tiem, kurus vardarbīgi izsūtīja. Viens no šādas intereses piemēriem ir diriģents, ērģelnieks un komponists Arnolds Kalnājs (dzimis Berkholcs), kurš bija arī viens no pirmajiem Grāvīša mūzikas skolotājiem Cēsu pusē. Kalnājs devās bēgļu gaitās, un viņa koris sekoja viņam līdzi. Grāvītis uzskatīja, ka Kalnājs ir viens no nepelnīti noklusētajiem trimdas mūziķiem.

Kalnāja sieva Alma Kalnāja savās vēstulēs atklāj, ka pat attālināti Grāvītis spējis veidot un uzturēt ciešas un sirsnīgas attiecības: "[..] Lieki pieminēt, ka Jūsu vēstules vienmēr ir tik sirsnīgas, cauraustas ar labestību. Kā Jūs šīs īpašības varējāt saglabāt cauri visiem šiem tumšajiem 50 gadiem? Apbrīnojami!"

Šobrīd arhīvā notiek aktīvs inventarizācijas darbs. Jau izpētītas materiālu mapes par aptuveni 550 personībām, kopumā ap desmit tūkstošiem avotu vienību.

To vidū ir nošu manuskripti, fotogrāfijas, vēstules, periodikas izgriezumi un dažādi sīkiespieddarbi – programmiņas, biļetes, ielūgumi un apsveikuma kartītes.

Arhīvā atrodamas arī nozīmīgas dokumentu kopas, tostarp publikāciju un grāmatu manuskripti, kā arī īpaši vērtīgi atmiņu stāsti un autobiogrāfijas. Bez personu mapēm tajā ir arī materiāli par reģionālajiem dziesmu svētkiem un vēsturiski nozīmīgiem amatierkoriem, kā arī ierakstu un fotomateriālu kolekcijas. Darbs pie inventarizācijas vēl turpinās.

Oļģerta Grāvīša arhīvs, jeb – kā to šobrīd dēvē saīsinājumā – OGA, joprojām ir nozīmīgs krājums. Tas tiek izmantots pedagoģiskajā darbā un kā arhīvu prakses vieta, iedvesmo studējošo pētnieciskos darbus un rosina pētniekus gan turpināt Grāvīša iesāktās idejas, gan atklāt jaunas. Tādējādi arhīvs joprojām dzīvo un turpina papildināt latviešu mūzikas vēstures stāstu.

"Klasikā" uz sarunu aicinām komponisti, aranžētāju, dziedātāju, mūzikas skolotāju, diriģenti un vokālās grupas Latvian Voices māksliniecisko vadītāju Lauru Jēkabsoni: viņas kora teika "Radīšana", kas pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos 18. aprīlī pulksten 18 Zirgu ielas koncertzālē, ir kompozīcija pašas izveidotajam jauktajam korim "Korīga" un perkusiju instrumentiem udu, bodhràn un cajón.

Jaundarba tematika ir par pasaules radīšanu, balstoties latviešu mitoloģiskajos tēlos, teikās, pasakās, tautasdziesmās un fabulās. Opuss ir tautisks, ar vairākiem folkloras elementiem, ritmisks, bet tajā pašā laikā ar liriskām un melodiskām epizodēm. Jaundarbā ir uzsvars uz dažādu vokālo krāsu meklējumiem, to mijiedarbību ar perkusiju instrumentiem, telpas akustiku un kustību.

Kora teiku "Radīšana” veido astoņas daļas: I Gaisma; II Zeme; III Ezeri; IV Saule; V Mēness; VI Radībiņa; VII Cilvēks; VIII Uguns.

"Korīga" ir jauns projektu formāta koris Lauras Jēkabsones vadībā. Tajā apvienojušies pieredzējuši dziedātāji, kuri kopā vēlas radīt jaunu kormūzikas piedāvājumu.

Kora pirmajā projektā "Radīšana" apzināti izveidota unikāla situācija, kad Laura sevis komponēto jaundarbu ar jaunizveidoto kori spēj pilnvērtīgi interpretēt, pilnveidojot skaņdarba skanējumu līdz sīkākajai niansei, mēģinājumu procesā pievienojot arvien jaunas skaņas un detaļas.

Sarunā ar Lauru Jēkabsoni vispirms noskaidrojam, kas radās vispirms: jaundarbs vai jauns projekta formāta koris un arī to, vai korim ir vienreizējs uzdevums, vai arī tam būs nākotnes plāni.

Laura arī atklāj, cik liels ir kora sastāvs un kādi dziedātāji tajā pulcējas. Runājam arī par kora teiku un tās saturisko būtību, eksotisko perkusiju instrumentu iesaisti, kā arī vārdu, kuram šajā teikā, līdzīgi kā citos Lauras darbos, ir krāsas un ritma elementu nozīme. 

Turpinām iepazīstināt ar Latvijas Literatūras gada balvas nominantiem, un uz sarunu aicinām šīgada LALIGABA žūrijas pārstāvi - dzejnieku un atdzejotāju Edvardu Kuku. Viņš iepazīstina ar spilgtākajiem darbiem literatūras pētniecībā, bet vispirms Liega Piešiņa Edvardu iztaujā par nominantiem debijas kategorijā.