Stāsta Tallinas Universitātes jaunākā pētniece, doktorante, vēsturniece, Mg. hist. Rūta Bruževica; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa

Viduslaikos, lai kļūtu par prasmīgu amatnieku un sava amata meistaru, amats bija jāapgūst, vairākus gadus strādājot par zelli. Zeļļi ierasti bija jaunieši jau saprātīgā un darbspējīgā vecumā, kuri bieži bija arī uzauguši amatnieku ģimenē.

Kad jaunieši sasniedza vecumu, kurā sākās alkas pēc lielākas patstāvības kā tikai ģimenes darbnīcā, viņi varēja atsaukties citu amata meistaru meklējumiem pēc darbaspēka.

Kad jaunietis tapa par amata zelli, viņš kļuva par sava meistara darbnīcas un mājsaimniecības daļu. Viņa ikdiena sastāvēja no aktīva darba kopā ar meistaru viņa darbnīcā, palīdzot darbos atbilstoši savām spējām un aktīvi apgūstot amata prasmi.

Zeļļi mēdza uzņemties nelielus pienākumus, palīdzot ar materiālu sagādi, kā arī pievienojās meistaram tirgus laukumā vai izbraukuma darbos.

Šī dzīvesveida, kas bija pakārtots, lai asistētu savam meistaram, dēļ, jaunais zellis vēl nevarēja arī precēties – tam tomēr bija nepieciešams savs pavards un lielāka profesionālā un ekonomiskā neatkarība.

Sākot savas amata apmācības, zeļļi bieži kļuva arī par konkrētā amata kopienas daļu. Vairāku amatu ģilžu šrāgās arī kontrolēja zeļļu dzīvi gan saskarsmē ar meistaru, gan nosakot pieņemamu uzvedību privātajā un publiskajā vidē. Daudzi no šiem noteikumiem bija cieši saistīti ar disciplīnas ieviešanu jauno zeļļu vidū un šrāgu piemēri parāda, kādās nepatikšanās zeļļi mēdza iekulties.

Rīgas kurpniekzeļļu 15. gadsimta šrāgas noteica, ka biedri nedrīkst nodoties azartspēlēm jeb kauliņu spēlei, par ko bija paredzēts sods mārka vaska. Taču, ja kāds kurpnieku vai kalēju zellis azartspēlēs tā aizrāvās, ka spēlējot pazaudēja savas drēbes, tam par šī kauna pieredzēšanu bija jānopērk ģildei muca alus.

Kurpniekzeļļi tika arī brīdināti par pārmērīga alkohola lietošanu, kas varēja izvērsties gan nekārtībā, izlejot alu, gan tādā dzēruma pakāpē, kas noveda līdz sliktai dūšai. Lai to nepieļautu, zeļļu meistari varēja noteikt, ka zeļļiem jāmet dzeršana pie malas un jāiet gulēt – pēc tam, kad meistars to bija noteicis, vairs nedrīkstēja atvērt jaunu alus mucu vai piepildīt kādu kausu no jauna.

Zeļļu skaidrība un gatavība darbam nākamajā dienā tomēr bija visu interesēs – ja zellis nākamajā dienā pēc izklaidēm nebija spējīgs pildīt savus darba pienākumus, meistaram iztrūka darbinieks, bet zellim – dienas alga.

Šī riska dēļ, piemēram, drēbnieku zeļļi nedrīkstēja pavadīt nakti ārpus sava meistara mājas, bet kalēju zeļļiem noteikts, ka tie nedrīkstēja gulēt nakti meitu namā jeb bordelī.

Vēl nepieredzējušajiem amatniekiem dažreiz bija jāaizrāda arī it kā pašsaprotamas manieres. Kurpnieki saviem zeļļiem aizrāda, ka tie viens otram nedrīkst mest a vecu kurpi vai viens otru apsaukāt, stāvot tirgus laukumā. Tomēr,

ja kāds pilsētas publiskajā telpā bija nogrēkojies tā, ka tika atrast pilsētas soģa namā, viņam sava vaina un kauns bija jāizpērk arī ģildei ar mucu alus un mārku vaska, kas paredzēts sveču izgatavošanai.

Šādi ierobežojumi un noteikumi, kas lasāmi viduslaiku amatu šrāgās, domājams, tika pierakstīti ne tikai ar mērķi disciplinēt zeļļus kā darbaspēka vienību, bet arī kā topošo daļu no amata ģildes kopienas, mācot brālības principus, savstarpējo cieņu un uzvedību, kas kalpoja gan paša, gan visa amata publiskajam tēlam pilsētā.

Mūziķis un performanču meistars Kaspars Rolšteins, kurš dzimis un audzis Sabilē, salīdzinājumā ar īsto Šveici, "Kurzemes Šveicei" noteikti dod priekšroku. Un aicina uz jauno velooperu "Kurzemes Šveice", sarunā stāstot par tās tapšanu, ietekmju avotiem un sadarbību ar dziedošiem un ne tik dziedošiem operas dalībniekiem. 

Žanriski šī veloopera tiek dēvēta par spiegu trilleri eksperimentālās mūzikas žanra ietvaros; tās pirmizrāde notiks 15. aprīlī "Erica Synths" mājā Ķīpsalā. 

Liene Jakovļeva: Komponists, tekstu autors, libreta autors, mūziķis – kas jums pašam no tā visa visvairāk tīk?

Kaspars Rolšteins: Es nedaudz mulstu no tādiem apzīmējumiem. Domāju, ka esmu vienkārši pierakstītājs. Vai ierakstītājs. Vai kaut kā tā. Jo tas, protams, ir plašāks jautājums – no kurienes nāk idejas, mūzika vai teksti. Manā gadījumā simtprocentīgi tie nenāk no manis, no manas iekšpuses. Man drīzāk vienmēr jācenšas strādāt ar sevi, lai nesabojātu to, kas atnāk no citurienes.

Reiz kaut kur dzirdēju vai lasīju jūsu teikto par sevi – ka esat tāda kā antena.

Es laikam tajā brīdī šausmīgi lielījos… Tādā gadījumā esmu ļoti sabojāta antena. (Smejas.) Ir daudz cilvēku, kam noteikti tās antenas ir labākas. Kam pašiem jau viss ir galvā.

Vai atbraucāt uz Radio ar velosipēdu?

Nē, izmantoju to, ka biju netālu, un atnācu kājām. Velosezonu vēl pat neesmu atklājis, jo ir auksts. Arī mēģinām intensīvi.

Jau rīt – pirmizrāde jūsu velooperai "Kurzemes Šveicē". Žanriskais nosaukums var pakustināt mūsu fantāziju. Varētu iedomāties, ka visi brauc ar riteņiem un, uzlikuši austiņas, klausās operu. Vai ar riteņiem nokļūst galamērķī un tad viņiem tiek pasniegta opera. Patiesībā jau gluži tā šoreiz nebūs. 

Būs telpās, bez braukāšanas un ar sēdēšanu. Bet tas formulējums vai niša – veloopera… Kaut kas bija jāizdomā, lai gan atkal saukt to visu par operu, ar ko varbūt dažas reizes iepriekš esmu nodarbojies, šķiet nepieklājīgi. Tai ir maz sakara ar itāļu mūzikas vēsturiskajām tradīcijām, vairāk ar to, kā cilvēki pavada brīvo laiku, praktizē veselīgu dzīvesveidu, brauc ar velosipēdiem, kaut ko domā vai nedomā, padzied. Līdz ar to tas šajā gadījumā ir stāsts, un formāts balstās tajā, kā es saprotu un sajūtu kādu cilvēku kopumu – savus draugus vai paziņas.

Jo stāsts ir noformulēts – tas šķiet pat diezgan saprotams un liek pasmaidīt: kaut kas nojūk GPS sistēmā un tie, kam bija jānokļūst Šveicē, nokļūst Kurzemes Šveicē... Kaspar, jūs pats esat no Sabiles. Vai tad, kad augāt, skolojāties un sākāt muzicēt, Sabilē jau figurēja Kurzemes Šveices epitets?

Vispār jā. Turklāt Sabilē ir arī Ēģipte! Abavai ir viens tāds līkums… Visi sabilnieki zina, kur ir Sabiles Ēģipte! Tā ka ne tikai Šveice, bet arī Ēģipte tur ir. Nezinu izcelsmi šiem skaistajiem apzīmējumiem, bet varbūt kaut kādas zināmas līdzības tur ir. 

Esat bijis Šveicē, un piekrītat šim salīdzinājumam?

Esmu bijis. Bet grūti salīdzināt Sabili ar jebkuru citu vietu pasaulē, un negribas arī Šveici par zemu novērtēt. Bet Sabilē man patīk labāk.

Kādas ir jūsu attiecības ar operas žanru tad, kad jūs pats to nerakstāt?

Pirmā nopietnā izpratne par operu man radās saistībā ar Filipa Glāsa operu Einstein on the Beach ("Einšteins pludmalē"). Savulaik ar Hārdiju Lediņu uzvedām savu operu ar nosaukumu Rolstein on the Beach  ("Rolšteins pludmalē"). Interesants paradokss: mēs it kā ietekmējamies no Glāsa, bet nekad nebijām to dzirdējuši un redzējuši – tikai uzlasījuši kādas informācijas druskas... Tas tomēr bija padomju laiks. Bet diezgan paradoksāli, ka mēģini ietekmēties vai pat kopēt mūziku, kuru tu nekad neesi dzirdējis. Tas bija diezgan interesants moments. "Rolšteina" rakstīšanas periodā mums vajadzēja to projektu kādam prezentēt, un Hardijs teica: "Klausies, bet vajag tā, lai Boriss Avramecs saprot, kas tas ir!" Aizgāju uz bibliotēku un meklēju informāciju par to, kas ir opera. Atradu Rimska-Korsakova monogrāfiju, kurš viņš ir kaut ko definējis par operu, un kā piemērs tur bija minēta viņa opera "Sniegbaltīte". Tad arī iekļāvām "Rolšteinā" frāzi, ka Sniegbaltīte izkūst par ātru. Tas bija vienīgais, ko no Rimska-Korsakova varēja aizgūt.

Bet Verdi, Pučīni, Vāgners?

Esmu gājis un man patīk fragmenti no operām, bet pilnā formātā kaut kā ne vienmēr. Drīzāk man patīk baroka laika opermūzika – tā manī kaut kā vairāk rezonē. Bet mūsu gadījumā operas aspekts vairāk nāk no 20. gadsimta minimālistu izpratnes un koncepta.

Nosaukt darbu par operu – tas paredz žanru sintēzi: jābūt gan mūzikai, gan kaut kam vizuālam; jābūt tekstam, scenogrāfijai, kostīmiem. To visu mēs varēsim sagaidīt arī "Kurzemes Šveicē"?

Daļēji jā, bet domāju, ka galvenais kritērijs ir vienojošais stāsts. Cilvēki tagad komponē atsevišķus darbus un reti kad domā par to, kā tas būtu, ja tos saliktu kopā. Šajā gadījumā visu apvieno teksts un stāsts – tas pat salīdzinoši ir lineārs, un ir pazīmes, kas to drīzāk ierindo operas plauktiņā, nevis, piemēram, pie mūzikas ierakstiem, albumiem vai vienkārši koncertiem. Tā nav.

Pilnu sarunu klausieties ierakstā!

***

Opera stāsta par notikumiem vienas pagarinātās dienas laikā, kad GPS traucējumu dēļ divu pasaulē ietekmīgāko slepeno organizāciju, Basmati rīsu ceha un Zaļo zirnīšu ceha aģenti un profesionālās velosportistes jeb karbona ērgļu braucējas ir nonākušas nevis Šveicē, bet Kurzemes Šveicē, Sabilē. Tur izvēršas cīņa par civilizācijas pastāvēšanai eksistenciāli svarīga skaņas noslēpuma atklāšanu.

Velooperas "Kurzemes Šveicē" mūzika ir sarakstīta trīs gadu laikā, attīstot un izkopjot to raksturīgu elektronisko instrumentu skanējumu, ko Rolšteins, kopā ar Hardiju Lediņu, aizsāka jau, piemēram, 1997.gadā operā "Rolstein On The Beach" un tai sekojošā projektā "Ideal Standard”.

Kopā ar eksperimentālās mūzikas scēnā pazīstamiem māksliniekiem Elizabeti Balčus, Eleonoru Kampi un Leo Novus, skatītāji varēs izbaudīt jauno, talantīgo mākslinieču Katrīnas Dambenieces, Alīnas Burlakovas un Martas Marijas Silāres sniegumu. Tā viņām būs pirmā reize operas solistu ampluā.

Īpašs notikums ir grupas "Pienvedēja piedzīvojumi" līdera Māra Žigata dalība operā. Māris Žigats un Kaspars Rolšteins bija klasesbiedri Sabiles vidusskolā, kur kopā nodibināja un spēlēja ansamblī "Pavisam Nezināma Laboratorija”.

Operas "Kurzemes Šveicē" trīs daļu priekšnesums ir veidots performances, nevis dramatiskā teātra iestudējuma formā. Tādēļ režisora Jāņa Putniņa, scenogrāfa Jēkaba Voļatovska un kostīmu mākslinieces Lienes Rolšteinas radošie uzdevumi un izteiksmes līdzekļi šoreiz atšķirsies no ierastajiem.

Lai gan operas libretā aplūkotie notikumi, varoņi un viņu attiecības ir izdomātas, to inspirācijas balstās dokumentālos faktos un personiskās dzīves pieredzē. Sabili, kāda tā palikusi Rolšteina skolas laika atmiņās, šai stāstā apdzīvo tēli, kuru daļēji prototipi ir ķīniešu pianiste Judzja Vana, igauņu komponists Arvo Perts, velosportistes no profesionālā peletona Kasia Nieviadoma, Urška Žigarte, Elisone Džeksone un dabiskā ūdens avots Līkais Krodzinieks Sabiles centrā.

Rīgas Doma kora skolas (RDKS) Mūziklu nodaļa svin 10. dzimšanas dienu un aicina uz īpašu svētku koncertu 17. aprīlī Rīgas Kongresu namā – notikumu, kas izgaismo mūziklu žanra attīstību Latvijā un jaunās paaudzes talantu spēku.

Koncertā skanēs spilgtākie pasaules un Latvijas mūziklu fragmenti, uz skatuves vienojot RDKS esošos audzēkņus, absolventus un pedagogus. Īpašie viesi – Annija Putniņa, Eduards Rediko, Santa Šillere, Maksims Busels, Toms Kalderauskis, JVLMA mūziklu dziedātāju – Dailes teātra kurss u.c.

Koncerta mākslinieciskā vadītāja ir Una Stade – RDKS vokālā pedagoģe, viena no Mūziklu nodaļas vadītājām, LTV raidījuma "Pārdziedi mani" vokālā pedagoģe un Dailes teātra kursa radītāja.

Intervijā "Klasikai" Una stāsta par RDKS Mūziklu nodaļas aizsākumiem un pirmajiem desmit gadiem, kas tiks svinēti svētku koncertā, iepazīstina ar koncertā gaidāmo, kā arī īsi ieskicē desmit gados izdarīto un sasniegto, lai gan projektus, izrādes, pasākumus un absolventus jau grūti saskaitīt.

"Pilnīgi noteikti idejas autore un nodaļas aizsācēja ir Annija Putniņa, kas pati ir fantastiskā mūziklu dziedātāja: pateicoties viņai, šī nodaļa arī izveidojās," atgādina  Una. "Patiesībā es daudz par to esmu domājusi, ka nodaļas veiksmes pamatā ir tas, ka jau primāri tika izvēlēta fantastiska komanda - ļoti kompetenti, ieinteresēti pedagogi, kuri lielā mērā to gan noturējuši, gan attīstījuši."

RDKS Mūziklu nodaļas popularitāti jauniešu vidū Una skaidro tā: "Programma pati par sevi ir populāra tāpēc, ka tā ir ne tikai vienīgā Latvijā, bet arī Baltijā, līdz ar to tā tiešām ir populāra. Arī šobrīd atrodos Igaunijā, kur zināšanas nododam tālāk mūsu kolēģiem."

Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta Life Goodwater IP vadītājs Jānis Šīre; pārraides producente – Rūta Paula

Sākumā tas var šķist tikai ainavisks jautājums – vecs dambis, pamesta caurteka, aizaudzis uzpludinājums. Taču patiesībā šķēršļi ietekmē daudz vairāk nekā tikai ūdens plūsmu. Tie kavē zivju migrāciju, maina upes dabisko ritmu, pasliktina dzīves apstākļus daudzām sugām un samazina ūdeņu ekoloģisko kvalitāti.

Latvijā šī problēma ir īpaši nozīmīga, jo laba vai augsta ekoloģiskā kvalitāte ir tikai aptuveni 36 % upju un ezeru, kamēr Eiropā vidēji tie ir ap 40 %. Ja situācija netiks risināta, nākotnē tas var nozīmēt ne vien sliktāku vides stāvokli, bet arī soda sankciju risku.

Lielākā daļa šķēršļu ir cilvēku radīti: vecu tiltu paliekas, dzirnavu uzpludinājumi, pamesti dīķi, mazās hidroelektrostacijas, nolietojušās vai neatbilstoši izbūvētas caurtekas, kā arī dažādas citas tehniskas būves.

Katrs šāds objekts var negatīvi ietekmēt upi pat vairāku kilometru garumā. Visbiežāk šķēršļi izbūvēti vietās, kur upē dabiski ir straujāks kritums, un tas nozīmē, ka tiek zaudētas tieši pašas vērtīgākās upju ekosistēmas – straujteces. Tās ir vietas, kur parasti ir liela augu un dzīvnieku sugu daudzveidība, kur notiek lašveidīgo zivju nārsts un kur ūdens dabiski bagātinās ar skābekli.

Kad aizsprosta dēļ upe tiek uzpludināta, straumes ātrums samazinās. Stāvošs ūdens uzsilst ātrāk, tajā samazinās skābekļa daudzums. Šādās vietās savairojas aļģes un citi augi, uzkrājas dūņas.

Rezultātā ūdens kļūst arvien mazāk piemērots jutīgām sugām, kuru izdzīvošana ir tieši atkarīga no pietiekama skābekļa daudzuma un piemērotas temperatūras. Īpaši smagi tas skar lašveidīgās zivis, jo tās ir ļoti jutīgas pret šādām pārmaiņām. Vēl vairāk – uzsilis un ar skābekli nabadzīgs ūdens var kaitēt arī lejpus aizsprosta, radot sekas daudz plašākā upes posmā.

Papildus tam tiek traucēta zivju migrācija starp nārsta un barošanās vietām.

Daļai Latvijas upju aizsprostu dēļ ir zudusi saikne ar jūru, un tas tieši ietekmē ceļojošās zivis – lasi, taimiņu, nēģi un vimbu.

Arī upes gultnes procesi tiek izjaukti: uzpludinājumos uzkrājas saneši, savukārt lejpus aizsprosta pastiprinās erozija. Tas izraisa krastu iegruvumus, koku sagāzumus un dzīvotņu degradāciju. Vēl krasākas sekas rada mazās hidroelektrostacijas, jo to darbība izraisa straujas ūdens līmeņa svārstības. Vienā brīdī upe lejpus aizsprosta kļūst pārāk strauja, bet citā – pārāk sekla. Šādos apstākļos daļa biotopu tiek izskaloti, bet mazāk kustīgi organismi, piemēram, gliemenes, sausajā gultnes daļā vienkārši iet bojā.

Lai uzlabotu upju stāvokli, daudzi šķēršļi un pārveidojumi būtu jālikvidē vai jāpārbūvē. Risinājumi var būt dažādi – šķēršļu nojaukšana, zivju ceļu izveide, būvju pārbūve un pareiza ekoloģiskā caurplūduma nodrošināšana.

Ekoloģiskais caurplūdums ļautu upē saglabāt tādu ūdens daudzumu, kurā ūdens organismi var pilnvērtīgi dzīvot visās dzīves stadijās. Šeit svarīga ir ne tikai valsts iestāžu rīcība, bet arī pašvaldību, zemju īpašnieku, nevalstisko organizāciju un visas sabiedrības iesaiste. Jo upes nepārtrauktība nav tikai vides speciālistu jautājums – tā ir kopīga interese saglabāt dzīvas un veselīgas upes nākamajām paaudzēm.

Arī rīcības pamats jau ir noteikts. Eiropas Savienības un Latvijas normatīvie akti paredz labas ekoloģiskās kvalitātes sasniegšanu līdz 2027. gadam, bet Eiropas Savienības Bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2030. gadam paredz atjaunot brīvu tecēšanu vismaz 25 000 kilometru upju. Latvijā šī mērķa sasniegšanai jau tiek īstenoti projekti, kuros apkopo informāciju, izstrādā metodikas, nosaka prioritātes un ievieš praktiskus risinājumus migrācijas uzlabošanai.

Turklāt līdz 2027. gadam Latvijai ir paredzēti divi miljoni eiro upju šķēršļu nojaukšanai, finansējot gan zivju ceļus, gan aizsprostu nojaukšanu.

Tāpēc galvenais secinājums ir nepārprotams: jo mazāk šķēršļu upēs, jo vairāk dzīvības tajās atgriežas. Atjaunojot upju dabisko plūdumu, iespējams ne tikai uzlabot ekoloģisko kvalitāti, bet arī saglabāt bioloģisko daudzveidību, nodrošināt upju saikni ar jūru un gādāt, lai Latvijas ūdeņi arī nākotnē būtu tīri, dzīvi un brīvi plūstoši.

"Klasikā" tiekamies ar pianistu Reini Zariņu, kurš visupirms pastāsta par savu jauno, aprīļa sākumā klajā nākušo albumu AREFA, kas veltīts Arvo Pertam 90. dzimšanas dienā.

Reinis stāsta, kā atklājis Perta mūzikas dziļumu un askētisko skaistumu, kā arī par albuma tapšanas izaicinājumiem un radošo procesu, atbildot uz jautājumu, kā klusums mūzikā var kļūt par spēcīgu izteiksmes līdzekli, kāpēc dažiem no tā ir bail un kāpēc dažkārt visnozīmīgākais ir pateikts tieši klusumā.

Tāpat pianists vēsta par sadarbību ar komponistiem Georgu Pelēci un Andreju Selicki, kuri īpaši šim albumam radījuši skaņdarbus kā dāvanas Arvo Pertam, atklājot, kāds bijis darbu tapšanas radošais process.

Ielūkojamies arī festivāla "Baltijas mūzikas dienas" solokoncerta programmā "Laika upe", kas 17. aprīlī pulksten 19 skanēs Spīķeru koncertzālē. Baltijas komponistu darbu vidū arī vairāki pirmatskaņojumi, tostarp speciāli šim koncertam rakstīti Aleksandra Avrameca un Paula Dambja jaundarbi. Programmas vienojošā tēma — laiks.

14. aprīlī 75. jubilejā sveiksim ļoti darbīgo un allaž enerģisko diriģenti Irēnu Zelču no Valmieras. 12. aprīļa raidījumā "Sidraba birzs" bija iekļauta Intas Pīrāgas intervija ar jubilāri. Saruna izvērtās tik skaista un plaša, ka raidījumā izskanēja tikai fragments no tās. Šeit piedāvājam interviju pilnā apjomā!

Runājam par to, kas ir viņas dzīvesprieka eliksīrs; par bērnību Latgalē, studijām Rīgā, pirmajām darba gaitām Saldū, koriem un dažādu paaudžu dziedātājiem Valmierā, starp kuriem ir "Putnēni", "Putni", "Sol La Re", "Skan", "Imanta".

Vēl sarunā par saprašanos ar dažāda vecuma dziedātājiem, sev tuviem komponistiem, uzticamiem palīgiem, starp kuriem arī Līga Īvāne un Rūdolfs Bērtiņš, ģimeni, labāko atpūtu un prieka mirkļiem, kā arī pilsētu Valmieru, kura spēj pabarot gan miesu, gan garu.

Jānis Krastiņš – tulkotājs un ķīmiķis, kas kopš 1987. gada tulko daiļliteratūru no čehu valodas. Kopskaitā viņa kontā ir vairāk nekā 21 grāmata, bet ir arī viena grāmata, kas tulkota no slovāku valodas.

Nominēts 2014. gada Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā "Labākais tulkojums" par Josefa Škvorecka grāmatas "Cilvēka dvēseles inženiera stāsts" tulkojumu no čehu valodas, savukārt 2021. gadā – par Jakubas Katalpas romāna "Vācieši" tulkojumu no čehu valodas.

2026. gadā piešķirta Latvijas Literatūras gada balva par mūža ieguldījumu. Uz plašāku sarunu Jāni Krastiņu aicinājusi Liega Piešiņa.

Liega Piešiņa: 17. aprīlī jūs saņemsiet LALIGABA mūža balvu. Kā esat tam noskaņojies?

Jānis Krastiņš: Par laimi pēc lielā šoka, kad man to paziņoja, bijuši divi mēneši, lai varētu tam kaut kā pielāgoties un padomāt par to, ko es ceremonijā varētu teikt – ja vispār būšu spējīgs kaut ko pateikt, jo cilvēks nezina, kas ar viņu notiek, kad viņu izved lielas publikas priekšā un liek teikt svinīgas runas.

Kaut kā es pa šo laiku pie tā vēl neesmu pieradis un jūtu, ka līdz kapa malai nepieradīšu pie tā, ka cilvēks, kas visu mūžu nostrādājis Neorganiskās ķīmijas institūtā, piepeši mūža beigās saņem LALIGABA par literatūru. Tas ir kaut kas neaptverams!

Man ir tāda sajūta, ka esam divi dažādi cilvēki, un tas otrs, kas kaut ko tulko – nu, lai viņš tulko – kas tad man!

Kādi ir jūsu brīvdienu rīti? Vai tie atšķiras no darbadienu rītiem? 

Jāatzīst, ka tagad visas dienas ir vienādas – neatkarīgi no tā, vai tā ir svētdiena, pirmdiena, vai otrdiena – ja nu galīgi kaut kur nav jāskrien 

Kāds tad ir jūsu dienu ritums?

Esmu jau tādā vecumā, kad moka bezmiegs... Bet laukos varu nogulēt gandrīz līdz deviņiem.

Pilsētā ceļos jau ap septiņiem: paēdu brokastis un, ja ir kas tulkojams, uzreiz metos pie darba. Neslaistos.

Ilgāk par divām stundām gan vairs lāgā nevaru ne patulkot, ne arī gribas tulkot, un, ja teksts nepatīk vai kaut kur ieķeras, metu mieru un neliekos ne zinis. 

Kas piedien pie ikdienas darbiem?

Pirmais – ieslēgt datoru un apskatīties feisbuku, vai kāds ir reaģējis uz manām "muļķībām". Tikko pamostos, ieslēdzu arī Latvijas Radio pirmo programmu un klausos rīta ziņas. Ja nekas briesmīgāks par tām briesmām, kas šobrīd pasaulē notiek, nav noticis, varu celties augšā.

Raksturojiet sevi kā tulkotāju!

Būtībā tas man ir visa mūža vaļasprieks – čehu valoda un tulkošana, kas varbūt pat nejauši nākusi klāt valodas zināšanām, jo man darbā bija viena prātīga kolēģe – un darbā to zināja visi faktiski – un jautāja: "Jāni, tu zini čehu valodu – vai neesi kaut ko mēģinājis tulkot?"

Man pašam tas nebija ienācis prātā. Pamēģināju un šo to iztulkoju – kaut kādus stāstiņus. Šogad laikam paies 45 gadi, kopš pirmais stāstiņš tika publicēts – tas notika  1981. gada maijā un bija publicēts "Literatūrā Mākslā". Tā bija Juži Mareka "Sirdsapziņa" – detektīvstāstiņš par vienu tanti, kas redzējusi, kā kādu nogalina un viņa nevar gulēt, iekams nav aizgājusi uz policiju un to izstāstījusi. Tā tas turpinājās. Es neteiktu, ka uzreiz īpaši ķēros tam klāt, jo galu galā toreiz bija jāraksta disertācija, tā ka tulkošana bija tikai brīvajos brīžos.

Tulkojāt, ņemot talkā rakstāmmašīnu, vai tomēr rakstījāt ar roku?

Sākumā ar roku, pēc tam nopirku rakstāmmašīnu. Kaut gan tagad vēl nesen ar roku vienu darbu rakstīju. Ar roku rakstot,  kaut kā vairāk tiek sakopotas  domas. Tagad ar datoriem jau ir vienkārši: žvikt, žvikt – un izlabo. Domāšana netiek nodarbināta.

Turklāt es droši vien biju pirmais tulkotājs, kas sāka tulkot, izmantojot datoru. Jo Neorganiskās ķīmijas institūtā bija datoru nodaļa, un es uzreiz žigli aptvēru, ka tas varētu noderēt, un iemācījos rakstīt datorā.

Jau deviņdesmito gadu beigās iznāca viens tulkojums, kas tika veikts, izmantojot datoru. Mēs uz to skatījāmies kā uz debesu brīnumu: salīdzinot ar rakstīšanu ar rakstāmmašīnu, tas bija kaut kas neaptverams! Progress bija ārkārtīgi liels. 

Astoņdesmito gadu vidū konstatēju, ka Rakstnieku savienībā notiek jauno autoru semināri. Toreiz iekļāvos vecuma grupā līdz 35 gadiem – iesniedzu savu pirmā lielā tulkojuma fragmentu, pašu sākumu.

Tas bija traks tulkojums: darbs bija par Čehijas karali Kārli IV – tur bija desmitiem personāžu no viduslaikiem, karaļi, ķēniņi un Dievs zina, kas vēl. Toreiz taču nebija interneta, kur varēja apskatīties, kas konkrētais varonis ir. Tīrās mokas! 

Ja būtu to zinājis, nekam tādam nebūtu ķēries klāt. Kad iesniedzu vajadzīgās lappuses Rakstnieku savienībā, Anna Bauga, toreiz galvenā tulkotāja no čehu valodas, bija recenzente: viņa ieteica, ka šo grāmatu man vajadzētu iztulkot pilnā apjomā un izdot. Tā tas sākās. Tas bija Františeka Kožīga darbs "Čehijas karaļa Kārļa Ceturtās dzīves un valdīšanas hronika". Grāmata iznāca 1987. gadā 50 tūkstošos eksemplāru – neiedomājams skaitlis mūsdienās! Protams, skraidīju pa visiem veikaliem un skatījos, vai tā ir izlikta skatlogā vai nav. Tas man bija notikums! Grāmatu dāvināju visiem visādās jubilejās un tamlīdzīgi. Mazliet plātījos... 

Pilnu sarunu klausieties audioierakstā!

17. aprīlī pie klausītājiem nonāks jauns albums – plate "now is all we have". Tajā skan sitaminstrumentālista Paula Pokratnieka mūzika, ko viņš ieskaņojis ar zviedru pianistu Fabianu Kalerdālu un somu basistu Oli Rantalu. Pauls šobrīd nav Latvijā, bet Anete Ašmane-Vilsone sazinājās ar viņu, lai runātu par jauno albumu un tā mūziku.

Raidījuma fokusā jautājums, kāpēc rūpīgi izpētīti ir tikai daži dizaina segmenti, piemēram, porcelāna vēsture, bet daudzi citi paliek ēnā? Vai dizains joprojām tiek uzskatīts par "zemāka līmeņa" mākslas formu, un kādēļ sabiedrība un  paši dizaineri nereti kaunas par padomju laika mantojumu?

Sarunā ar Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas zinātnes nodaļas vadītāju Inesi Siricu, mākslas zinātnieci, kuratori, Latvijas Mākslas gada balvas par mūža ieguldījumu saņēmēju Irēnu Bužinsku un mākslas zinātnieci Zandu Zībiņu atklājas pārsteidzoši stāsti par aizmirstām personībām un zudušiem arhīviem, kas apgrūtina pētījumus, kā arī tiek diskutēts, vai mums vispār vajadzīgs visaptverošs akadēmisks pētījums, vai tomēr pietiek ar spilgtiem dizaina stāstiem.

Raidījuma producente — Inta Pīrāga

Šīsnedēļas "Atsperē" par literatūras, valodas, lasīšanas, rakstīšanas un tulkošanas pasauli sarunājamies ar tulkotāju, redaktori, publicisti, žurnālisti un Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) ekspertu komisijas priekšsēdētāju Ievu Lešinsku.

Liene Jakovļeva:  Esat strādājusi arī radio "Brīvā Eiropa". Kāds bija šis laiks?

Ieva Lešinska: Tā bija Minhene, un tie bija četri gadi. Ierados Minhenē dienu pirms Vācijas atkalapvienošanās, bet Latvijā atgriezos 1994. gada februāra beigās, marta sākumā. 

Tā bija ikdienas darbošanās radio?

Jā, biju viena no redakcijas darbiniecēm, man bija arī pašai sava programma, kas bija svētdienās – kultūras programma. Tur bija daudz mūzikas, un 

man bija brīnišķīgi korespondenti: Māris Čaklais, Inese Zandere, Silvija Brice, Uldis Bērziņš – visvisādi ļaudis, par kuriem zināju: viņiem tā maizīte Latvijā ir ļoti plāna Latvijā. Viņi gatavoja brīnišķīgus materiālus un varēja labi nopelnīt.

Krāšņa buķete! Un krāšņa buķete ir arī tie daudzie literārie darbi, kas pēdējā laikā gājuši caur jūsu rokām. 156 grāmatas! Visas arī godīgi izlasītas?

Cita rūpīgāk, cita mazāk rūpīgi. Ja redzi, ka īsti nebūs, ka nevarēs konkurēt ar citām, tad tomēr  vairāk pa diagonāli. Bet nu – tomēr jau samērā rūpīgi, lai būtu viss godīgi.

Nominantu saraksts mums ir zināms. Savukārt jums jau ir zināms uzvarētāju saraksts, un tos uzzināsim 17. aprīlī. Ceremonijas norises vieta būs interesanta: Rīgas Centrāltirgus gaļas paviljons! Ar domu par nākotni? 

Mums ar to īpaša sakara nav. Bet cik saprotu – tur būs tāda kā kultūrvieta. Es gan nezinu, kā tas var darboties.

Āgenskalna tirgū tas notiek veiksmīgi.

Viņiem izdodas tīri labi! Var jau būt, ka var arī Centrāltirgū.

Ekspertu komisijas priekšsēdētāja amats nāk un iet. Bet ticu, ka arī tad, kad neesat šādā statusā, grāmatas tiek lasītas.

Grāmatas ir vairāk uz naktsgaldiņa, jo pa dienu vairāk iznāk strādāt vai lasīt kaut ko, kas saistīts ar to, ko daru. Bet vakarā  jāpalasa kādu stundu vai vairāk.

Tā ir latviešu literatūra vai arī tas, kas konkrētajā brīdī tiek lasīts pienākuma kārtā?

Pašlaik tā sanāk, jo es turpinu lasīt grāmatu, kura bija garajā tulkojumu sarakstā – Daces Meieres tulkoto spāņu autores grāmatu par grāmatu, par lasīšanu, par grāmatas vēsturi. Tā ir vēsture caur grāmatām.

Kāda jums šobrīd izskatās latviešu literatūra un tas, kas kopumā lasāms latviski?

Iespaids ir diezgan pozitīvs un interesants, jo lasāmviela ir ļoti daudzveidīga. 

Man pašai, runājot par latviešu literatūru, tuvāka ir dzeja, kur nu tiešām tā daudzveidība ir varena. Prozā aktuāls ir autobiogrāfiskais motīvs, kas parādās diezgan daudzos darbos, kas arī ir interesanti un saistoši.

Tulkotajā literatūrā – un arī sarakstā – man par prieku dominēja Māra Poļakova ar saviem ukraiņu tulkojumiem. Pie tam viņa tulkojusi tik ļoti dažādus darbus – Prečets un Zabužko tomēr ir divas dažādas lietas. Bet viņai tas izdodas.

Dzīvojot un strādājot šajā vidē – kāda ir sajūta? Vai šis novērtējums – iekļūt nominantu sarakstā un laimīgā gadījumā saņemt balvu – ir prestiži? Vai tas ir nozīmīgi literātiem?

Grūti pateikt...

Varat vērtēt pēc sevis, jo 2023. gadā saņēmāt speciālbalvu par Veidenbauma atdzejojumu. 

Esmu bijusi arī nominēta, bet balva man bija liels pārsteigums. Atceros, ka sēdēju zobārsta kabinetā un pēkšņi sāku saņemt zvanus ar apsveikumiem – nesapratu, par ko. Nedomāju, ka kāds raksta tāpēc, ka grib saņemt balvu. Bet tas ir zināma veida novērtējums. Domāju, ka svarīgs ir īsais saraksts, nevis tas, kurš galu galā saņem balvu, jo tā tomēr ir matemātika. Kamēr īsais saraksts varbūt ir elite šajā gadā no visiem tiem darbiem, kuri tomēr konkurē savā starpā.

Matemātika un – ko tur slēpt, dažu cilvēku subjektīvs vērtējums. Kā jau kā visās balvās. 

Kā rakstīju pārējiem komisijas locekļiem – kurš uzskata sevi par objektīvu, lai met ar pirmo grāmatu.

Arī Latvijas literatūras gada balvā ļoti skaists mirklis ir ziņa par mūža balvas ieguvējiem. Šoreiz balvu saņēmis tulkotājs Jānis Krastiņš, ar kuru Klasikā tiksimies 12. aprīļa rītā, kad viņu izvaicās Liega Piešiņa. Bija ilgas diskusijas un pārdomas? Jo ir daudz tādu literātu, kuri būtu pelnījuši šo balvu.

Ir daudzi, kuri vēl nav saņēmuši. Bet domāju, ka

ir labi izcelt cilvēku, kurš patiešām ir rūpīgi darījis savu darbu, tulkojis literatūru, kurai nemaz nav tik daudz tulkotāju, proti, čehu literatūru. Tas ir svarīgi šādiem cilvēkiem, kuri publiski nezīmējas, pateikt, ka mums tas ir svarīgi.

Tas ir labi.

Ļoti būtiski pateikt arī to, ka vienmēr līdzās žūrijas vērtējumam ir arī lasītāju vērtējums. Aizvien vēl LSM var balsot katrs par savām simpātijām. Jūs jau teicāt - neviens neraksta balvu dēļ. Kāpēc raksta?

Tāpēc, ka nevar nerakstīt. Es tā ceru.

Pilnu sarunu klausieties audioierakstā!