Arno Jundzes romānam "Kārļa grāmata" ir visciešākā saistība ar dzejniekam Eduardam Veidenbaumam veltīto romānu "Es nemiršu nekad", kas iznāca pirms gandrīz četriem gadiem "Dienas grāmatas" sērijā "Es esmu…". "Kārļa grāmata" ir romāna otrā daļa, veltīta Eduarda brālim Kārlim. Izlasot šīs grāmatas, ir jāapzinās, ka brāļus Veidenbaumus nedrīkst nošķirt vai pretnostatīt. Liega Piešiņa uz sarunu aicināja rakstnieku Arno Jundzi un painteresējās, vai autors apzinājās, ka taps grāmata arī par Kārli.

Arno Jundze: No sākuma nebija tās nojautas, pilnīgi godīgi. Es apņēmos uzrakstīt romānu par Eduardu Veidenbaumu, un, jo vairāk par viņu domāju, jo vairāk tajā visā iedziļinājos un pētīju, un lasīju. Sapratu, ka ar to stāstu kaut kas nav kārtībā, to rakstu arī “Kārļa grāmatas’’ nobeigumā - bija sajūta, ka kaut kas nav īsti labi un pareizi.

Kad Eduarda grāmata bija pabeigta, pēkšņi sapratu, ka tajā brīdī, kad viņu  skaistajā, baltajā zārkā ielaida kapsētas zemē un uzlika lauru vainagu, viņš vēl nebija dzejnieks.

Dzejnieka stāsts notika pēc viņa nāves. Tad man radās lielais jautājums: kurš to izdarīja? Jo Kārlis mums bija paslaucīts zem tepiķa. Jo vairāk pētīju Kārļa materiālus, jo lasīju, ko viņš ir darījis un, protams, to, ko pētnieki bija rakstījuši, un sapratu, ka Kārlis ir absolūti svarīgs šajā stāstā. Bez Kārļa nebūtu Eduarda un nebūtu viņa skaistās dzejas, ko šodien lasām. Tas man ir pilnīgi, absolūti skaidrs. Viņš kā dzejnieks notika kaut kādus 4, 5 gadus pēc savas nāves. Var skatīties, kā grāmata iznāca - pēc dokumentiem tas ir 1896. gads, bet reāli tā parādījās pircējiem gada beigās vai pat nākamā gada sākumā, jo pirms tam jau nekā nebija. Un arī pēc tam nebija. Ir sociāldemokrātu izdevums Londonā, ko visi marksisti aizgūtnēm slavē un par ko mums skolā mācīja, ka tur nebija pareizi, tur nebija cenzūras. Lai viņi aiziet uz Nacionālo bibliotēku un pamēģina to grāmatu atrast! Tās šeit nav. Tā varbūt kādreiz ir bijusi.

Bet tad sapratu, ka tur ir viena lieta - tur nebija zīmoga, ka grāmata ir izlaista caur cenzūru, un neviens Latvijā oficiāli viņu tirgot neuzņēmās. Tā palika kaut kur Londonā pie sociāldemokrātiem un viņu draugiem.

Skaidrs, ka to nopirka - par to es nešaubos, tāpēc jau tās nekur nav, bet būtībā ši grāmata neietekmēja latviešu sabiedrību. Ietekmēja tā grāmata, kuru izdeva Edvards Treimanis-Zvārgulis, un izdeva par Kārļa naudu, un viņi abi kopā tos dzejoļus tur salika. Treimanis dabūja cauri cenzūrai, un viņam tas ļoti grūti gāja. Abi divi, Kārlis un Treimanis, viņi ir tie, kas Eduardu izcēla.

Mēs viņus varam uzskatīt par draugiem?

Es domāju, ka Kārlis ar Treimani tiešām draudzējās. Viņi labprāt, kā mūsdienās sacītu, tusēja, arī viņiem bija braucieni pa krogiem - ne jau tāpēc, lai piedzertos, bet, kā mēs zinām, krogi toreiz bija vienīgā sabiedriskā vieta ārpus mājas. Viņi tur varēja iedzert kādu pudeli alus, un tad viņi tur rakstīja dzejoļus un lasīja. Treimanis-Zvārgulis jau bija kupletists. Vēlāk bija arī citas personas, kas viņiem pievienojās.

Šodien mēs visi brīnāmies - no kurienes tukšā vietā radās dzejnieki? Nekur neradās. Viņi tur visu laiku bija.

Tas, ka mums grāmatniecība bija bērnu autiņos, nebija nekādu nopietnu latviešu izdevēju, lasīšanas intereses tajā laikā arī vēl nebija nekādas un visa šī kustība principā tikai sākās… Visas šīs dzejas lietas notika krogos - tās bija krogus dziesmas, kuplejas. Mums autoru nav neviena, bet tautasdziesmu sējums, kas tajā laikā sāka iznākt, ir nu ļoti biezs. Tā ir daļa no visa, mēs tikai skaitām “ai, nav, nav”, bet bija vēl Jānis Ruģēns pirms viņiem - viņš bija superzvaigzne tajā apgabalā, kur viņi dzīvoja, ap Valmieru, visi nostāsti par viņu un tā tālāk - es kaut ko drusciņ ieliku grāmatā, bet mans uzdevums nebija izgleznot visu, kā tas izskatījās, jo tam vajadzētu 800 lappuses vai 1000, ko neviens negribētu lasīt. Es šo ainavu ieliku tādiem lieliem vilcieniem vai punktiem, tā, lai ir saprotams, kas tur notika, un tas arī bija uzdevums.

Stāsta Tallinas Universitātes jaunākā pētniece, doktorante, vēsturniece, Mg. hist. Rūta Bruževica; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa

Viduslaiku amatnieka dzīve noteikti bija aizņemta un piepildīta ar darbu, lai nodrošinātu savu un visas mājsaimniecības iztiku. Tomēr, arī viduslaiku cilvēki atrada laiku atpūtai un izpriecām. Arī viduslaiku Rīga itin bieži tapa par telpu svētkiem gan ar parādēm un dejām tās ielās, gan jautrību mājās un alus pagrabos.

Daudzus viduslaiku rīdziniekus vienoja viņu amati un to ģildes, kas bija ne tikai darbu un ekonomiku regulējošas organizācijas.

Amatnieki, kas apvienojās ģildēs, kopā arī svinēja svētkus, rūpējās par savu reliģisko pienākumu pildīšanu, un arī viens par otru - īpaši slimībā un nāvē, kad kopā izvadīja savus brāļus un māsas un aizlūdza par viņu dvēselēm.

Viduslaikos daudzas amatnieku apvienības pielūdza kristiešu svētos, kurus bija izvēlējušies sev par aizbildņiem. Bieži šo svētku dzīve bija saistīta ar šo amatu, piemēram, Svētais Elīgijs daudzās pilsētās kļuva par zeltkaļu aizbildni, bet svētie Krispins un Krispiniāns bieži bija kurpnieku svētie aizbildņi. Svēto dienas bija vieni no svētkiem, ko atzīmēja viduslaiku amatu ģildes. Tad darbi bija jānoliek malā, jo, kā raksta Rīgas bārddziņu 15. gadsimta šrāgas, Dievs caur saviem mācekļiem ir runājis, ka svētas dienas jāietur, lai visi traucēkļi tiktu samazināti un lai katram būtu laiks sev.

Dažādās svēto dienās amatu ģildes mēdza noturēt dievkalpojumus un mises savu aizgājušo biedru piemiņai, kā arī svinēt savus gada svētkus, kas iekļāva mielastu ar ēdieniem un dzērieniem.

Šos svētkus, ko sauca “drunke”, amatnieki mēdza svinēt arī reizē ar svarīgiem baznīcas svētkiem, piemēram, Ziemassvētkos, Vasarsvētkos, kā arī Miķeļos un Jāņos jeb šo svēto dienās. Ierašanās uz ikgadējiem svētkiem amata ģildes biedriem bija obligāta, ja vien tie neatradās svešumā vai nebija saslimuši. Dažādos svētkos piedalījās arī amata ģimene – par to liecina šrāgu ieraksti, kas aizrāda, ka meistaram nevajadzētu savu sievu atstāt mājās “drunkes” laikā.

Rīgas linaudēji, savukārt, aizrāda, ka bērniem nevajadzētu pasniegt dzērienus no stikla vai vara biķeriem, bet gan tikai no koka krūzēm, baidoties, ka viņi tās varētu saplēst.

Svētki, kas vistiešāk bija saistīti ar amatnieku profesionālo dzīvi, tika organizēti tad, kad zellis pēc sava apmācību laika bija gatavs kļūt par patstāvīgu meistaru. Lai to izdarītu, viņam bija jāizgatavo savs meistarstiķis un darba kvalitāti jāapstiprina citiem meistariem un amata oldermanim. Ja process bija veiksmīgs, jaunais meistars kopā ar ģildes vecāko varēja doties pie pilsētas rātes un lūgt pilnu pilsonību. Šis notikums bija arī pienācīgi jānosvin amata kopienā. Daudzas šrāgas no viduslaiku Rīgas apraksta, ko tieši jaunajam meistaram bija jāliek uz galda saviem amata biedriem. Neatņemama svētku sastāvdaļa bija muca alus, kas jaunajam meistaram jāatnes, bet uz galda bija jāliek arī mielasts, kas nereti bija atkarīgs no katra amata rocības.

Rīgas linaudējiem bija jāatnes divas mucas alus, cepetis, šķiņķis un tik daudz maizes, cik nepieciešams. Savukārt, Rīgas mūrniekiem bija jāsarūpē arī divi labi sieri, divi cepeši un divi žāvējumi.

Jaunā meistara svētkus mēdza apmeklēt ne tikai amata biedri ar ģimenēm, bet arī pa pārstāvim no Rīgas rātes un baznīcas. Mielasta mērķis nebija tikai dzīrot. Amatu šrāgas min, ka šī maltīte bija jāorganizē arī, lai visi amatnieki jauno meistaru pazītu. Kopīga maltīte viduslaikos bija gan sociāls, gan reliģisks rituāls, kas atsaucās uz maltītēm un dalīšanos ar ēdienu kopienā, kā tas attēlots stāstos no Jēzus dzīves. Viduslaiku rīdzinieki visdrīzāk jau zināja, ka kopīga maltīte saliedē un ļauj vienam otru iepazīt vislabāk.

Raidījuma "Ce*zūra" trešajā laidienā cenzūras pētnieks un žurnālists Edgars Raginskis uz sarunu aicinājis rakstnieku un publicistu Rvīnu Vardi, kura literārā darbība 2000. gadu pirmajā desmitgadē sākās pašam autoram negaidīti vētraini - pret viņu tika ierosināts kriminālprocess un Rvīns tika kriminālsodīts par literāra darba publicēšanu. Raidījuma viesis dalās savās atmiņās par izmeklēšanas procesu un kafkiānisko indivīda nespēju nedz izprast, nedz ietekmēt sistēmu, pauž savu viedokli par mākslas un mākslinieka brīvību mūsdienu Latvijā, lasa savu soctīklu publicistiku un ļauj lasīt sarunbiedram fragmentu no stāstu krājuma “Kur tu biji”, bet Edgars Raginskis pirmoreiz “Klasikas” ēterā sevi cenzē.

Par pieredzi ar Latvijas Republikas varas iestādēm Rvīns stāsta šādi:

“Vienā brīdī izmeklētāja paziņoja, ka, lai mani varētu tiesāt, ir nepieciešama tiesu medicīniskā ekspertīze. Mani ar policijas mašīnu aizveda uz Tvaika ielu, tur nebija durvju rokturu, bet bija garas, garas sarunas, man uzdeva apmēram pusotru tūkstoti jautājumu, piemēram: “Ko jūs mīlat vairāk - māti vai tēvu?” un “Ja jūs būtu gleznotājs, vai jums patiktu gleznot puķes?” Centos visā šajā procesā izskatīties vismaz pārliecināts, un, spriežot pēc man dotās diagnozes, man tas arī izdevās.

Diagnoze skanēja šādi: “Paštaisna egocentriska personība ar noslieci uz literāro ekshibicionismu. Bohēmisks izskats, kopta bārda, vidējs vārdu krājums [laikam, salīdzinot ar Ļevu Tolstoju].”

Man piesprieda piespiedu darbus, kurus es pildīju dažādos dienas aprūpes centros, kur bija cilvēki ar dažādiem traucējumiem, kas man šķita ļoti īpatnēja izvēle, jo šī ir ļoti neaizsargāta iedzīvotāja grupa. Cita starpā mans pants skanēja: “Vardarbīga rakstura pornogrāfisku materiālu izgatavošana un publiska demonstrēšana”.

Tas tiešam ir smieklīgi, bet, kad tas notiek, tas kļūst nāvīgi nopietni. Es nebiju tam gatavs.”

25. aprīlī Ventas krastā, Ventspils ielas galā iepretim Kuldīgas skatu tornim, notiks iniciatīvas “Lašu dziesma” pirmā aktivitāte – publiska diskusija “Nārsts nav bufete”, kas veltīta lašu nārsta laikam un upes ekosistēmas ilgtspējai. Pasākuma noslēgumā ugunskura koncertā uzstāsies “Trio Tresensus” – Līga Griķe (kokle), Aigars Raumanis (saksofons) un Uģis Upenieks (perkusijas).

Diskusijā varēs piedalīties vietējie iedzīvotāji, vides eksperti, mākslinieki un jebkurš interesents, lai veidotu atklātu sarunu par līdzsvaru starp tradīcijām, cilvēka interesēm un dabas aizsardzību, vienlaikus rosinot konkrētas iniciatīvas lašu saudzēšanai.

Projekta organizators un biedrības “Sansusī” vadītājs Armands Siliņš-Bergmanis: “Ar iniciatīvu “Lašu dziesma” turpinām festivāla “Sansusī” pieredzi, apvienojot mūziku ar dabas vidi. Jo vairāk sarunājamies ar vides nozares speciālistiem, jo skaidrāk redzam, ka šie jautājumi ir kompleksi un globāli. Šobrīd, piemēram, sadarbojamies ar komponistu Matīsu Čudaru, radot jaunu skaņdarbu, kas būs veltīts Ūdens mātei.”

Sarunā plašāk - par vides un dabas aizsargāšanu ikdienā, par Armanda ceļu sociāli aktīvā mākslā, par iekļaušanos dabā pēc dabas, ne cilvēka likumiem un no sarunām uz rīcību.

“Iniciatīva “Lašu dziesma” Kuldīgā aizsāk jaunu kultūras un vides notikumu ciklu, kas apvieno sabiedrības dialogu, mākslinieciskas norises un praktiskas aktivitātes dabas saudzēšanai un norisināsies programmā “Liepāja – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2027”.

Anete Ašmane-Vilsone tikās ar komponistu Edgaru Raginski, kurš veido muzikālo noskaņu mākslinieces Karinē Paronjancas izstādei "Granātābola gaisma", kas no 24. aprīļa būs skatāma Žaņa Lipkes memoriālā. Ar tās atklāšanu memoriālā aizsāksies starpdisciplinārs kultūras pasākumu cikls "Granātābola gaisma: armēņu genocīds mākslā, literatūrā un mūzikā", kura mērķis ir aktualizēt Armēņu genocīda pieredzes refleksijas vizuālajā mākslā, literatūrā, mūzikā, kino un kultūras atmiņā.

25. aprīlī Kultūras centrā “Iļģuciems”  Edgars sadarbosies ar dziedātāju Kristiānu Stirāni, atskaņojot savu oriģinālmūziku, bet Liepājas teātrī norit darbs pie izrādes "Kas var būt labāks par šo?".

Anete Ašmane-Vilsone: Mākslinieces Karinē Paronjancas izstādei “Granātābola gaisma” esi radījis muzikālo noformējumu. Vai būs saistība ar Armēniju, jo izstāde tiek atklāta Armēņu genocīda piemiņas dienā?

Edgars Raginskis: Manā mūzikā, visticamāk, tiešu citātu nebūs, es jau Karinē gandrīz vai vainīgi teicu - duduka man nav, man ir tikai stabule, bet stabuli es izmantošu kā vienu no elementiem. Tu pamatoti ievēroji, ka tas ir tieši Armēņu genocīda piemiņas dienā ieplānots pasākums, un Karinē kā ļoti apzinīga un iedziļināta savas etniskās izcelsmes pētniece ir veidojusi un turpina veidot vēl pēdējos akcentus šajā izstādē.

Karinē ir Latvijas patriote, bet viņa arī šo savas identitātes ļoti svarīgo šķautni - armēņu kultūras kopšanu - uzskata par vienu no prioritārajiem darbības virzieniem. Manuprāt, tas varētu būt redzams arī izstādē Žaņa Lipkes memoriālā.

Darbi ir ļoti interesanti tāpēc, ka tie, no vienas puses, ir ar Kaukāza iedzīvotāju vieglumu un temperamentu, no otras puses, tie ir transcendentāli un vispārcilvēciski. Lai gan etniskā komponente un tieši armēņu tautas ļoti smagās likteņa lappuses aspekts ir centrāli, mēs, īpaši pašlaik, kad visā pasaulē, kā jau jebkurā vēstures periodā, norisinās visdažādākie konflikti, varam to asociēt arī ar savas tautas likteni, ar cilvēkiem Tuvajos Austrumos, Āfrikas kontinentā - lūko, kur vēlies, tādēļ izstāde, manuprāt, varētu skart jebkura cilvēka dvēseles stīgas. Vienlaikus, kas man ārkārtīgi patīk, Karinē dzīvesprieks un jau pieminētais temperaments ļoti labi izstaro no teju katras viņas gleznas. Kas ir ļoti zīmīgi, šai izstādei viņa ir izvēlējusies nevis sterilus, tikko no veikala nākušus audeklus, bet cilvēki viņai ir ziedojuši galdautus, neatņemamu saimes galda svinību - gan priecīgu, gan bēdīgu - sastāvdaļu. Viņa pēc tam uz šiem audekliem, kur jau ir nospiedumi, piemēram, no vīna glāzēm vai kafijas tasītēm, veido savus darbus ar ļoti spilgtu simbolu valodu. Es nepārspīlēšu savas armēņu kultūras zināšanas un nestāstīšu par pilnīgi visiem, bet granātāboli, granātābolu sēkliņas un tādas atsauces uz armēņiem ļoti svarīgiem simboliem tur būs.

Kaut arī saku, ka neesmu tur licis armēņu etnicitātei raksturīgus elementus, mauprāt, arī manas mūzikas apcerīgā šķautne, kas raksturīga diezgan daudzām klavieru improvizācijām, labi sabalsojas. Pati autore uzskata, ka tas sabalsojas ar viņas gleznām ļoti labi.

Viņa teica, ka granātābols viņas gleznās nav dekoratīvs simbols - tas ir ķermenis, kas sevī nes dzīvību un sāpes vienlaikus, ka viņas darbi ir mēģinājums savienot to, kas ir sadedzis, ar to, kas vēl spēj dīgt. Kā tu piegāji, radot mūziku Karinē Parojnancas mākslai? Mēs zinām, ka tev ir panākumi, teātra mūziku radot, tu spēlē pats un komponē dažādiem sastāviem, bet tava mūzika un vizuālā māksla - vai tās jau ir satikušās iepriekš?

Baidos tagad kategoriski apgalvot “jā” vai “nē”, jo var izrādīties pretēji, tāpēc teikšu, ka varētu būt gadījies visādi, bet tāda iesaiste jau izstādes sagatavošanas procesā, kā tas norisinājās šajā gadījumā, man līdz šim nebija bijusi. Labi, ka tu pieminēji teātra mākslu, jo, manuprāt, ar vizuālo mākslu ir līdzīgi. Kopējais iespaids ir kā sintētiskam mākslas darbam - no dažādiem elementiem veidotam kopiespaidam. Šeit, protams, centralitāte ir vizuālajai mākslai, mana mūzika nevienā brīdī nav domāta priekšplānā.

Ņemot vērā, ka šai izstāžu telpai ir betona sienas, kas ļoti labi reverberē un aiznes skaņu ļoti tālu, ir jāuzmanās ar mūzikas materiāla blīvumu un intensitāti, lai nepārsātinātu iespaidu un nemēģinātu netīši nomākt vizuālo mākslu. To esmu vēlējies izdarīt.

Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta Life Goodwater IP vadītājs Jānis Šīre; pārraides producente – Rūta Paula

Latvijā ir apmēram 12 400 upju ar kopējo garumu gandrīz 38 tūkstoši kilometru, un aptuveni 52% no visas kopējās upju platības atbilst upju straujteču un dabisku upju posmu dzīvotnei. Tās ir īpaši aizsargājamas dzīvotnes gan Latvijā, gan Eiropā, taču aiz šī šķietami iedvesmojošā fakta slēpjas nopietna problēma: liela daļa Latvijas upju vairs nav dabiskas.

Tās gadu gaitā ir taisnotas, padziļinātas, aizsprostotas, pat aizbērtas un citādi pārveidotas, tādēļ daudzi dabiskie procesi, kas upē nodrošina dzīvību, pašattīrīšanos un līdzsvaru, mūsdienās ir izjaukti. Vēl satraucošāk - izcilā stāvoklī ir tikai ļoti neliela daļa šo dzīvotņu.

Kāpēc tad šī dzīvotne ir tik vērtīga un kāpēc tās zudums ir tik būtisks?

Straujteces un dabiski upju posmi ir viena no bagātākajām un jutīgākajām dzīvotnēm visā upes sistēmā. Tie veido vienotu tīklu visā Latvijā, nodrošina mājvietas daudzām augu un dzīvnieku sugām, kalpo par dabiskajiem migrācijas ceļiem un vienlaikus palīdz attīrīt ūdeni.

Ar katru šādu upes posmu saistās vesela dzīvā pasaule - ne tikai pašā ūdenī, bet arī upes krastos, palienēs, mežos, pļavās un gravās. Dabiskās upju ielejās veidojas īpaši daudzveidīgi apstākļi, kuros var pastāvēt sugas un biotopi, kas nevar izdzīvot industriālās lauksaimniecības ainavā.

Īpaši nozīmīgas ir straujteces ar akmeņainu vai oļainu gultni un strauju ūdens tecējumu. Tieši šādos apstākļos veidojas ar skābekli bagāta vide, kas nepieciešama daudzām retām un jutīgām sugām. Šeit sastopami organismi, kas pielāgojušies ātrai straumei un tīram ūdenim: dažādas zivju, kukaiņu, gliemju, augu un citu organismu sugas, no kurām daudzas ir retas un aizsargājamas. To vidū ir ziemeļu upespērlene, biezā perlamutrene, sārtaļģes, strauta nēģis, strauta forele un alata.

Straujteces ir arī vienīgās nārsta vietas lasim, taimiņam un upes nēģim, bet to krasti un piekraste ir būtiska dzīves vide arī zivju dzenītim, ūdensstrazdam un pelēkajai cielavai.

Tomēr šo dzīvotni apdraud ne tikai agrākie pārveidojumi, bet arī šodienas ietekmes. Viens no būtiskākajiem draudiem ir piesārņojums. Upēs nonāk barības vielas no intensīvi apsaimniekotām lauksaimniecības un apbūvētām teritorijām, tās ieplūst ar virszemes noteci, meliorācijas sistēmām un arī no notekūdeņu attīrīšanas iekārtām. Liekās barības vielas veicina aizsērēšanu un aizaugšanu, un no tā cieš ne tikai daba, bet arī cilvēks - upe kļūst mazāk pievilcīga peldētājiem, laivotājiem un makšķerniekiem. Upēm kaitē arī sadzīves atkritumi. Mainās arī zivju sugu sastāvs: izzūd foreļupes, bet palielinās stāvošiem ūdeņiem raksturīgo sugu īpatsvars.

Otrs būtisks apdraudējums ir dažādi šķēršļi upēs. Aizsprosti un citas būves pārtrauc upes nepārtrauktību, traucē zivju migrāciju un pasliktina ūdens ekoloģisko kvalitāti.

Tie maina ūdens režīmu, samazina palieņu nozīmi, noplicina ainavas daudzveidību un kavē dabiskos procesus, kas nepieciešami veselīgai upes attīstībai. Arī taisnošana un padziļināšana samazina dzīvotņu daudzveidību un atņem upei tās dabisko ritmu. 

Tāpēc nav pārsteigums, ka Latvijas upju ekoloģiskā kvalitāte atpaliek no Eiropas vidējā līmeņa. Tomēr risinājumi ir iespējami, un tie sākas ar attieksmi. Katrs var darīt kaut ko konkrētu upju labā: nepiesārņot upes un to krastus, neiepludināt neattīrītus notekūdeņus, lauku malās pie upēm atstāt zālāju joslas, ierobežot invazīvās sugas, saglabāt upju dabiskošanos arī meliorētās teritorijās. Vietās ar strauju tecējumu dabai var palīdzēt arī ieliekot upē akmeni, lai straume vairāk mutuļotu un bagātinātu ūdeni ar skābekli.

Plašākā mērogā nepieciešama valsts institūciju, pašvaldību, nevalstisko organizāciju, zemju īpašnieku un sabiedrības sadarbība, lai likvidētu šķēršļus, uzlabotu zivju migrāciju un atjaunotu dabisko upju ritējumu.

Tādēļ galvenais secinājums ir skaidrs: upju straujteces un dabiski upju posmi nav tikai aizsargājama dabas vērtība, bet arī būtiska mūsu pašu dzīves kvalitātes daļa. Jo vairāk spēsim saglabāt un atjaunot dabiskas, brīvi plūstošas upes, jo lielāka būs bioloģiskā daudzveidība, tīrāki ūdeņi un noturīgāka Latvijas ainava nākotnē.

Aprīlī raidījums "Meistars Knehts" ir nodomājis doties pie dabas. Precīzāk – pie dabas kā juridiskas personas. Gribam saprast, ko tas vispār nozīmē un kāpēc pēdējos gados pasaulē par to runā arvien vairāk.

Šī nav konfrontācija starp tiem, kuri grib "cirst vairāk", un tiem, kuri grib "cirst mazāk", bet mēģinājums paraudzīties uz dabas tiesībām no juridiskā un filozofiskā skatpunkta.

Mūsu sarunbiedri:

Ierosmi šai tēmai devusi janvāra beigās portālā "Satori" publicētā Vitas Libertes eseja "Latvijas dabai jākļūst par juridisku personu". To savukārt iedvesmojuši Jāņa Ķīnasta komandas pērnruden Saeimā prezentētie "Desmit dizaina scenāriji 2050. gadam", kas tapa Latvijas Universitātes (LU) projektā "Valsts attīstības vīzija 2050: sabiedrības gaidas un attīstības scenāriji". Daba kā juridiska persona ilgstoši bijusi arī juristes Madaras Meļņikas interešu lokā, viņa doktorantūrā pēta dabas un militārās jomas mijiedarbi. Madara šajā raidījumā ieskicē idejas saknes un pasaules praksi.

"Pasaulē par šo tematu runā jau kopš 70.gadiem," sava raksta tapšanu pamato Vita Liberte. Tādēļ viņu iepriecinājis to redzēt arī Latvijas kontekstā, vērojot konferenci Saeimā.

"Līdz šiem 10 Latvijas attīstības scenārijiem mēs nonācām, (..) pēdējos trīs gados strādājot ar vairāk nekā 130 valsts pārvaldes speciālistiem, augstākā un vidējā līmeņa vadītājiem, ārkārtīgi inteliģentiem ierēdņiem. Sāka dzimt dažādas tēmas, un šie scenāriji uznira darba procesā kā autentisks un radošs veids, kā raudzīties uz Latvijas nākotni. Un izkristalizējās Latvijā strādājošo speciālistu, patriotu vēlme nodibināt jauna līmeņa attiecības ar to, ko saprotam, kad sakām, ka latvieši mīl dabu," idejas attīstību paskaidro Jānis Ķīnasts. Un piebilst: uz nākotni vērsta dabas aizsardzība visā pasaulē tiecas domāt, kā būtu, ja arī dabai būtu tiesības. Galu galā - latvieši, tāpat kā citas tautas, jau izsenis attiekušies pret dabu kā pret dzīvu būtni. Tāpēc juridiskas personas tiesības dabai, pētnieka ieskatā, ir likumsakarīgs sarunas temats.

Pasaules praksē līdz šim konkrēti gadījumi bijuši saistīti tieši ar dažādu teritoriju pirmiedzīvotāju garīgo saikni ar dabu un ilgstošo cīņu tās aizstāvībai, paskaidro Madara Meļņika. Piemēram, Ekvadora 2008. gadā bija pirmā valsts pasaulē, kas nostiprināja dabas tiesības savā konstitūcijā. "Savā ziņā tā ir arī reparācija, apzinoties, ka valsts politiskā sistēma ir veidota, atspoguļojot arī Eiropas izpratni par cilvēku un vides sašķeltību. Un tagad vide tiek atgriezta atpakaļ valsts pamatpunktā, dodot Mātei Dabai šīs tiesības, vajadzīgo cieņu un aizsardzību," paskaidro Meļņika. 

Citas valstis, piemēram, Jaunzēlande, Kolumbija un Kanāda, sekojušas šim piemēram, piešķirot tiesības konkrētiem dabas objektiem. Bet Spānija 2022. gadā kļuva par pirmo Eiropas valsti, kas piešķīra tiesības konkrētai lagūnai (Mar Menor - red.), reaģējot uz vietējās kopienas izmisumu, ka spēkā esošais regulējums nespēj nodrošināt lagūnas aizsardzību. Tika savākti 640 tūkstoši parakstu, ko iesniedza Spānijas parlamentā. 

"Latvija bieži tiek slavēta par to, cik mums ir plašas iespējas vērsties tiesās un ka mums konstitucionāli ir nostiprinātas tiesības uz vidi. Jautājums, vai tas tiek īstenots pienācīgā apjomā," saka Meļņika.

Bet kāpēc vispār būtu vajadzīgs šāds juridiskas personas statuss ekosistēmām un ko tas mainītu? Advokāte Vita Liberte paskaidro: "Līdz šim uz dabu esam skatījušies no cilvēktiesību viedokļa, piemēram, Satversmes tiesa, balstoties uz 115. pantu, nav ļāvusi izcirst kokus līdz zināmam apjomam, pamatojot to ar cilvēka tiesībām uz veselīgu vidi. Savukārt, ja pašai dabai tiek piešķirtas juridiskas personas tiesības, tad pati daba var šo jautājumu virzīt uz tiesu un prasīt kompensāciju." Dabas intereses, tāpat kā cilvēku intereses, pārstāvētu advokāti, bet lēmumus par vēršanos tiesā varētu pieņemt, piemēram, speciāli veidotas pārstāvju kopienas. 

"Ja kaut kas tāds vispār uznirst, tas, manuprāt, kaut ko pasaka par gatavību uz sarežģītāku sarunu un sabiedrības briedumu," uzskata Inovāciju laboratorijas vadītājs Jānis Ķīnasts. 

Raidījuma turpinājumā spriežam arī par to, ko šāds jauns regulējums mainītu praksē, kāda varētu būt pretreakcija un arī kā par šo tēmu veidot cieņas pilnu dialogu, kā mums pašlaik sabiedrībā nereti pietrūkst.

Pilnu raidījuma ierakstu klausieties audioformātā!

Raidījuma producente – Anda Buševica.

Stāsta kultūrpētniece Ilva Erkmane; pārraides producente – Ilga Auguste

Arhitekts Kārlis Reisons (1894–1981) ir latvietis, kurš nācis no Vidzemes piekrastes ciema Latvijā, laika posmā starp abiem Pasaules kariem strādājis Lietuvā, bet kara bēgļu gaitās nonācis Austrālijā, kur turpināja savu profesionālo darbību Adelaidē un kur arī noslēdzās viņa mūžs.

Arhitekta Kārļa Reisona (Karolis Reisonas – lietuviski) mantojums Lietuvā īpaši ticis pētīts pēdējās desmitgades laikā, lai starpkaru perioda Kauņas modernā arhitektūra tiktu iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā: septiņi šī laika posma objekti Kauņā ir uzcelti pēc K. Reisona projektiem, bet kopumā 14 no viņa projektētajām celtnēm Lietuvā ir iekļautas Lietuvas nekustamā kultūras mantojuma sarakstā. Taču viņa dzīves pirmsākums meklējams šeit, Katrīnbādē, Pabažu muižai piederošās Vidzemes piekrastes ciemā, šobrīd – Saulkrastu pilsētā.

Ziņas par Kārļa Reisona dzimšanu atrodamas Pēterupes, tagadējās Saulkrastu pilsētas daļas, draudzes baznīcas grāmatā. Tur 1894.gadā dzimušo un kristīto saraksta ierakstā Nr. 26 lasām, ka Kārlis dzimis 14., pēc jaunā stila – 26. aprīlī, Pabažu "Inču" mājās jūrasbraucēja Sīmaņa Reisona un Mildas, dzimušas Zvaigznes, ģimenē un kristīts Pēterupes baznīcā 22. maijā.

Pabažu muižas robežās esošās Katrīnbādes, kā tolaik sauca peldvietu Vidzemes piekrastē, "Inču" māju saimnieks,

Kārļa tēvs Sīmanis Reisons bija triju burinieku īpašnieks, rosīgs Pēterupes zvejniecības biedrības loceklis, kas rūpējās gan par savas ģimenes, gan vietējo iedzīvotāju labklājību.

Kad 1904.gadā Pabažu muižas robežās Vidzemes piekrastē jūrā tiek ievilkta turpat piekrastē uzbūvētā Sīmaņa Reisona trīsmastu barkentīna "Kaupo", Kārlis ir desmit gadus vecs. Tēvs viņu sūta mācīties Rīgas reālskolā, bet Kārļa māsas Annas skološanai uzaicinātajai mājskolotājai Olgai Veicmanei Sīmanis Reisons atvēl sev piederošās telpas skoliņas atvēršanai vietējiem bērniem.

Uzņēmība un vēriens, tālredzība un atbildība, dāsnums, augstsirdība un mecenāta gars – tās ir īpašības, kuras no savas dzimtas dzīves ceļā pārmantojis Kārlis Reisons.

Nav zināmi apstākļi, kāpēc 1920. gadā Pēterburgas civilo inženieru institūtu arhitektūras specialitātē absolvējušais un 1921. gadā Latvijā atgriezies jauneklis nonāk Lietuvā, Šauļos.

Šauļos viņam pavērās plaši darba apvāršņi. No otras puses, šis periods bija diezgan grūts, jo Šauļi vēl nebija atguvušies pēc Pirmā pasaules kara un vairāk nekā puse pilsētas ēku bija iznīcinātas. Tajā laikā pilsēta tika paplašināta, tāpēc K. Reisonam bija jāstrādā arī pie teritoriālās plānošanas darbiem. Teritoriālās plānošanas rasējumi ir saglabājušies līdz pat mūsdienām. Meklējot palīdzību, K. Reisons izveidoja un vadīja rasēšanas biroju Šauļos, kur dažādos laikos strādāja līdz pat 50 mērniekiem.

Šauļu mērs Jackus Sondeckis savos memuāros K. Reisonu raksturojis  kā vienu no labākajiem inženieriem Lietuvā, ļoti strādīgu cilvēku, kurš veltīja daudz enerģijas, lai palīdzētu Šauļiem atgūties no drupām.

Kārlis Reisons Šauļos projektējis Sacelšanās dalībnieku pieminekli, vairākas greznas savrupmājas, kā piemēram, Venclausku ģimenes pili, kurā atrodas viena no Šauļu Aušras muzeja nodaļām, projektējis saldumu fabrikas "Birute" ēku, bet 1924. un 1927. gadā – saldumu fabrikas "Rūta" ēku, kurā mūsdienās atrodas Šokolādes muzejs.

Būvniecības speciālistu nepieciešamība bija liela. Jūtot trūkumu pēc tiem, viņš rūpējās par viņu apmācību un izglītību, organizējot kursus būvmeistariem. Pēc K. Reisona iniciatīvas Šauļos tika nodibināta viena no pirmajām amatniecības skolām Lietuvā, un pirmo gadu viņš bija arī tās vadītājs.

Zemes reformas laikā jaunajiem zemes īpašniekiem trūka zināšanu dzīvojamo un saimniecības ēku būvniecībā, un K. Reisons centās aizpildīt šo robu, 1926. gadā sarakstot grāmatu "Lauksaimniecības būvniecība" ("Žemes ūkio statyba"), bet 1928. gadā – "Māla būvniecība" ("Molio statyba"). Grāmatās sniegti daudzi noderīgi padomi, iekļauti tipveida projekti un pat būvniecības tāmes.

1930. gadā K. Reisons tika uzaicināts strādāt toreizējā Lietuvas galvaspilsētā Kauņā, kur viņš vadīja celtniecības nodaļu un projektēja daudzas par izcilām atzītas ēkas.

Kopā ar arhitektu Vladimiru Dubenecki un Kazi Krikščiukaiti Kārlis Reisons projektēja jaunās Vītauta Dižā Kara muzeja ēkas ansambli, kura vertikāls akcents pāri muzeja dārzam slejas kariljona tornis un sasaucas ar Brīvības pieminekli, kura postamenta arhitektoniskās idejas autors ir Kārlis Reisons.

Kā izcilas Kauņas arhitektūras pērles minamas arī K. Reisona projektētā Mazā Kristus Augšāmcelšanās baznīca, Evaņģēliskā reformātu baznīca, Kauņas priesteru semināra rektorāta ēka, Arhibīskapa metropoles pils, pils "Lietūkis", kura kalpoja kā Lauksaimnieku biedrības pulcēšanās vieta, bijusī Zemes bankas ēka, Lauksaimniecības kameras ēka, bet sadarbībā ar Vītautu Landsberģi-Žemkalni – "Pienocentras" ēka.

Iespējams, ka viskrāšņākais viņa īstenotais projekts ir Augšāmcelšanās baznīca, kuras celtniecība tika pabeigta tikai pēc Lietuvas neatkarības atgūšanas.

Kauņas ainava nav iedomājama bez viņa projektētās Kristus Augšāmcelšanās baznīcas zvanu torņa vertikāles, kas ir redzama no visām pilsētas apkaimēm. Tā ir Romas katoļu baznīca, kas 20. gadsimta starpkaru periodā tika celta kā tautas augšāmcelšanās simbols. Kad Lietuva atguva neatkarību, baznīca tika atdota draudzei. Ja K. Reisona daiļradē šis projekts būtu bijis vienīgais, viņa vārds tik un tā būtu saglabājies Kauņas un Lietuvas arhitektūras vēsturē.

Cituviet Lietuvā viņš projektējis Užunvežu Sv. Jaunavas Marijas baznīcu, Tauraģes slimnīcu, Jurbarkas tuberkulozes slimnīcu, uzņēmuma "Maistas" saldētavas un organizācijas "Lietūkis" noliktavas Klaipēdā, komercskolu Pasvālē un Lauksaimniecības bankas ēku Biržos.

Pēc padomju karaspēka okupācijas Lietuvā Otrā pasaules kara sākumā K. Reisons ar ģimeni devās uz Vāciju, bet atgriezies strādāja Paņevēžā, kļūstot pat par pilsētas mēru.

1944. gadā K. Reisons aizbēga uz Vāciju, bet 1949. gadā emigrēja uz Austrāliju.

Par Kārļa Reisona Austrālijas perioda sākumu liecina pārvietoto personu saraksti, kurā līdztekus citiem kara bēgļiem iekļauta visa viņa ģimene: pats Kārlis, kas kā savu nodarbošanos norādījis inženiera profesiju, bet kā izcelsmes vietu Latviju un Rīgu, sieva Elena, sarakstā minēta kā Helena, 1931. gadā dzimusī meita Renata un 1934. gadā dzimušais dēls Irvis.

Adelaidē Kārlis Reisons iesaistījās Austrālijas Lietuviešu nama pārprojektēšanā un pārbūvē kopienas vajadzībām, bet vēlāk, tautas brāļiem svešumā kļūstot turīgākiem, kļuva par daudzu  lietuviešu savrupmāju projektu autoru.

Viņš turpināja  strādāt arhitektūras jomā arī Austrālijā un aizgāja mūžībā 1981. gadā Adelaidē. Kārļa Reisona bērni profesionālajā jomā sekoja tēva  pēdās, un meita Renata, arī arhitekte, pēc valsts neatkarības atjaunošanas viesojoties Lietuvā uzsvēra, ka tēvam par to bijis liels prieks. Dēls Irvis Reisons kļuva par inženieri un strādāja Melburnā, bet Renata profesionālo darbību, tāpat kā tēvs, turpināja Adelaidē.

Nevar nepieminēt Kārļa Reisona pūliņus kļūt par pilntiesīgu Lietuvas pilsoni un šķēršļus būt atzītam tieši sava, lai arī brāļu tautas, un tomēr – šveštautieša statusa dēļ: lai pieminam kaut vai paša dibinātās Šauļu skolas direktora vietas zaudējumu. Savukārt konfesionālās piederības dēļ nācās lūgt Romas pāvesta atļauju jeb dispensu, lai varētu salaulāties ar līgavu Elenu Butnevičūti, kura bija Viļņā jurisprudenci studējusi lietuviete. Vairākkārtējie pūliņi iegūt Lietuvas pilsonību vainagojās ar Lietuvas pases saņemšanu tikai 1932. gadā, vienlaikus ar savu sievu. Arī konkursu par Kauņas Kristus Augšāmcelšanās baznīcas projektu pavadīja negācijas. Lai arī tolaik presē tika publicēts tikai uzvarējušā projekta autora uzvārds, neminot, ka viņš ir latviešu tautības, tomēr šis fakts vēlāk kļuva par diezgan sāpīgu arhitekta kritiķu argumentu, piemēram, tādu, ka svešzemnieka izstrādātā projekta izvēle "ievaino lietuviešu tautiskās ambīcijas".

Kārļa Reisona nesavtība un augstsirdība, droši vien ar laiku – arī darba rezultātā sasniegts turīgums izpaudās faktā, ka, ņemot vērā to, ka Šauļu sacelšanās dalībnieku pieminekļa projekta īstenošanai tika vākti tautas ziedojumi, šo projektu viņš piedāvāja izstrādāt bez maksas. Arī Augšāmcelšanās baznīcas projekts tika pārprojektēts gan stilistiski, gan, ņemot vērā grunts problēmas izvēlētajā vietā, arī būvniecības sadārdzināšanās dēļ.

Mūsdienās vairāki Lietuvas pētnieki ir ieguldījuši daudz pūļu, pētot Kārļa Reisona mantojumu Lietuvā.

Par nopelniem Lietuvas labā Kārlis Reisons tika apbalvots ar IV pakāpes Ģedimina ordeni un III pakāpes Vītauta Dižā ordeni.

Lietuvas pilsētās, kurās K.Reisons strādāja, viņa devums izcelts, atklājot piemiņas plāksnes, bet dokumentālo filmu ciklā "Pagaidu galvaspilsētas fenomens" kā viena no 17 filmām 2020. gadā uzņemta par K. Reisona devumu Kauņai.

Mūsdienās tradicionāli Lietuvas valsts pasludināšanas gadadienu pasākumi 16. februārī un valsts Neatkarības atjaunošanas dienas svinības 11. martā risinās K. Reisona projektētā Vītauta Dižā Kara muzeja, tam piegulošā kariljona torņa, kā arī Brīvības pieminekļa pakājē.

2025. gada 16. novembrī no latvieša Kārļa Reisona projektētā kariljona torņa zvanu skaņās izskanēja latviešu komponista Emīla Dārziņa un viņa laikabiedra lietuvieša Mīkaloja Konstantīna Čurļoņa mūzika.

Bet K. Reisona projektētā Kristus Augšāmcelšanās baznīca kā lietuviešu tautas svētvieta kalpo arī kā koncertzāle. No tās plašās jumta terases tālu pārredzama Kauņa, bet Vecgada vakarā baznīcas pakāje ir iemīļota Jaunā gada sagaidīšanas vieta.

Latvijas Folkloras biedrība balvas "Austras koks" laureātus sveiks 19. aprīlī ceremonijā Rīgā. Balvu pasniegs trīs nominācijās: "Latviskās dzīvesziņas kopšana un daudzināšana", "Aktivitātes folkloras jomā 2025. gadā" un "Mūža ieguldījums".

"Etnovēstīs" tiekamies ar Latvijas Folkloras biedrības valdes priekšsēdētāju Andri Kapustu, ar kuru daudzinām šī gada balvas ieguvējus. Sarunā uzzinām, ka "Austras koka" galvenā ideja ir rūpēties par folkloras dzīvotspēju mūsdienu sabiedrībām, atklājot, ko folklora spēj dot "vienkāršajam" cilvēkam.

Balvu nominācijā "Latviskās dzīvesziņas kopšana un daudzināšana" par gadskārtu svētku, ģimeņu godu un folklorā mantoto zināšanu par dabu un Visumu iedzīvināšanu un daudzināšanu saņems Rīgas folkloras kopa "Budēļi". Kopas radošā darbība aizsākās jau 20. gadsimta 80. gadu sākumā, kad kopā ar citiem folkloras kustības virzītājiem "Budēļi" modināja sabiedrību gan senču mantojuma saglabāšanai, gan arī dziesmotajai revolūcijai.

Balvu nominācijā "Aktivitātes folkloras jomā 2025. gadā" saņems Rucavas tradīciju klubs. Zināms, ka Dienvidkurzemes novads ir bagāts ar tautas tradīcijām, kuras lielā mērā ir saglabājušās un dzīvas arī mūsdienās. Iespaidīgs ir Rucavas tradīciju kluba aktivitāšu saraksts, kas ietver ļoti plašu daudzveidību – gadskārtu svētki, dziedāšanas un muzicēšanas prasmes, rokdarbi un amatniecība, tradicionālā virtuve un citi notikumi.

Balvu par mūža ieguldījumu šogad saņems viena no izcilākajām tautasdziesmu pētniecēm, Latviešu folkloras krātuves ilgstoša darbiniece un vadītāja, habilitēto filoloģijas zinātņu doktore Beatrise Reidzāne.

Balvu par mūža ieguldījumu saņems arī Mērdzenes etnogrāfiskā ansambļa "Mārga" ilggadējā dziedātāja un vadītāja Austra Golubova. Austra Golubova ir savas apkaimes dziesmu tekstu un melodiju glabātāja. Viņas bagātajā zināšanu krājumā ir gan senas tautasdziesmas, gan humoristiski stāsti, ticējumi un tautas gudrības.

Ar mūža balvas ieguvējam sarunājas Rozīte Katrīna Ponne.

***

Tikām Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, atklājot vasaras sezonu, jau trešo gadu aicina uz īpašu notikumu – “Viena diena mūsmājās”. 1. maijā muzeja sētas pārtaps dzīvā vēstures ainavā ar dziesmām, darbiem, stāstiem un satikšanos starp dažādu novadu tradīcijām. Par pasākuma ideju sarunājamies ar muzeja Izglītības un klientu apkalpošas nodaļas vadītāju Andu Skuju.

Tiekamies ar Rotko muzeja Daugavpilī vadītāju Māri Čačku, lai uzzinātu, kā tika atklāta Marka Rotko darbu vērienīgā retrospekcija Florencē, kādi jaunumi gaidāmi Daugavpilī 24. aprīlī, kad durvis tiks vērtas jaunām izstādēm, tai skaitā arī jaunai Marka Rotko oriģināldarbu ekspozīcijai. Protams, interesanti, kā paralēli muzeja vadītāja pienākumiem risinās paša Māra Čačkas radošā dzīve, un kur šobrīd ir skatāmi mākslinieka darbi.