No 27. aprīļa līdz 1. maijam Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā pirmo reizi notiks starptautisks sitaminstrumentu mūzikas seminārs “Sound of Percussion”, kurā dalībniekiem būs iespēja piedalīties ansambļu mēģinājumos, meistarklasēs un koncertos. Tie notiks gan JVLMA Lielajā zālē, gan Ventspils koncertzālē “Latvija”.

JVLMA Sitaminstrumentu klases vadītājs Guntars Freibergs: “Šis ir pirmais tik liela mēroga sitaminstrumentu spēles notikums mūsu Mūzikas akadēmijā, turklāt ar visai lielu pārliecību varu teikt, ka ne pēdējais.

Šī semināra ideja ir atzīmēt Latviju uz Eiropas sitaminstrumentālistu kartes, parādīt to, ko mēs šeit darām, un es esmu pārliecināts, ka mums ir ko rādīt un ar ko lepoties.

Un, protams, arī gūt pieredzi, dibināt jaunus kontaktus un sadarbības – tās visas ir šāda notikuma milzīgas pievienotās vērtības. Veidosim un stiprināsim mūsu sitaminstrumentu mūzikas kopienu!” 

Sarunā Guntars iezīmē semināra notikumus, vērienu un dalībnieku ģeogrāfiju, aicina tam pievērst gan profesionāļu, gan klausītāju uzmanību, priecājas par iespēju pasaules sitaminstrumentu mūzikas kartē iezīmēt Latvijas vārdu un cerīgi raugās šīs jomas nākotnē.

Vai vari pastāstīt par ceļu līdz šim lielajam notikumam, kuram noteikti būs arī turpinājums?

Ceļš ir patiesi garš, un tas droši vien sākās 8 gadu vecumā, kad sāku spēlēt sitaminstrumentus, un tā tas līdz šim brīdim ir ritējis. Gribētu teikt, ka šis jau ir neliels turpinājums tam, kas pirms gada notika Ventspilī - pirmais “Percussion Sound Ventspils” festivāls-meistarklases. Šis savukārt ir pirmais, kas notiek Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā ar akadēmijas gādību un atbalstu.

Ventspils Mūzikas vidusskola joprojām ir iesaistīta kā sadarbības partneris, jo, lai kaut kas tāds notiktu, ir vajadzīgi sadarbības partneri un atbalsts no daudzām pusēm.

Nākotnē ideja ir, ka vienu gadu notiks skaists festivāls-meistarklases Ventspilī un nākamajā gadā kaut kas līdzīgs un tomēr mazliet savādāks notiks Mūzikas akadēmijā. Cerams, ka visas iesaistītās puses turpinās būt tikpat atbalstošas un ieinteresētas kā līdz šim, un ir domāts turpināt šo veidot tālāk.

Ir brīnišķīgi, ka kāds notikums sākas nevis galvaspilsētā un tad dodas plašumā citviet, bet ceļš ir otrāds.

Jā. Tas nebija gluži pārdomāts, tā vienkārši sanāca. Bet, kā esmu teicis dažiem kolēģiem, kuri viesosies šajā seminārā,

mana galvenā doma ar iepriekšējo festivālu Ventspilī un šo, kas notiks Mūzikas akadēmijā, ir uzlikt Latviju uz sitaminstrumentu kartes, lai sitaminstrumentālisti ārpus Latvijas zinātu, ka pie mums notiek skaistas lietas, ka pie mums ir ļoti labi sitaminstrumentālisti. 

Lai arī mūsu vietējie sitaminstrumentālisti tiktu pie jaunām vēsmām un iespaidiem un redzētu, ka ir iespējamamas sadarbības ar dažādām ārzemju skolām, un kļūtu ar plašāku skatījumu un daudzpusīgāki, un ar, cerams, lielāku iniciatīvu nākotnē.

Vai ir tā, ka pazīsti lielu daļu vai varbūt pat visus, kas piedalīsies šajos semināros, meistarklasēs un koncertos?

Tā tiešām sanāk - jā, pilnīgi visus. Ir, kas šobrīd pasniedz Klāgenfurtes Gustava Mālera Mūzikas universitātē - tie ir divi mani studiju biedri no Lincas Antona Bruknera Universitātes laikiem. Citi, savukārt, ir satikti meistarklasēs vai konkursos. Ja godīgi, sitaminstrumentālistu kopiena nav tik liela - gandrīz visi, kas ir bijuši tie aktīvākie, viens otru pazīst lielākā vai mazākā mērā, un ar katru vienmēr kaut kur ir krustojušies ceļi. Tāds ir arī šis gadījums.

Par pavasara atnākšanu mēdz teikt "daba mostas", bet ar dabu esam nonākuši sarežģītās attiecībās, tāpēc jāmostas arī cilvēkam!

Lai sarunātos par putniem, priedēm, zilsniedzītēm, skudrām un citām būtnēm, lai palasītu pavasarīgu literatūru un apdomātu ne vien cilvēka, bet arī rakstīta vārda attiecības ar dabu, Roberts Vilsons uz studiju aicinājis trīs ekoloģiski domājošus rakstniekus – Ievu Melgalvi, Viesturu Ķeru un Sanitu Rībenu.

Raidījumā dzirdēsiet Ineses Zanderes, Jāņa Baltvilka, Imanta Ziedoņa, Marta Pujāta un Tomasa Stērnsa Eliota dzeju, Džeralda Darela, Haruki Murakami un Gabijas Grušaites prozu.

Mūsdienu sabiedrībā arvien biežāk izskan jautājumi par cilvēka attiecībām ar dabu, citām sugām, tehnoloģijām un zināšanām. Šos jautājumus aktualizē ne tikai zinātnieki un politiķi, bet arī mākslinieki un filosofi, kas arvien biežāk meklē jaunas pieejas, kā runāt par laikmeta izaicinājumiem. Viens no spilgtākajiem piemēriem šai tendencei ir kritikas minifestivāls “Dzīvotnes”, kura nesenā trešā norise veltīta pārdomām par zināšanu attīstību, cilvēka centrālās lomas pārvērtēšanu un posthumānisma ideju integrāciju laikmetīgajā mākslā.

Trešais kritikas minifestivāls “Dzīvotnes” skāra idejas par posthumānismu un ekodramaturģijas aktualitātēm. Kādas pretrunas ir starp Kanta cilvēkcentrisko skatījumu un mūsdienu centieniem izcelt arī citu sugu, upju un mežu tiesības? Kā māksla un filosofija mijiedarbojas, meklējot jaunus veidus, kā runāt par dabu, tehnoloģijām un zināšanām? Kāpēc zināšanas nav tikai racionālas un kā emocijas un sajūtas kļūst par vērtīgu izziņas veidu mākslā? Vai mākslai ir spēks mainīt sabiedrības attiecības ar dabu? Kā domāt par cilvēku kā vienu no daudzām sugām, un ko nozīmē “būt ūdens ķermenim”? Kopā ar Evartu Melnalksni meklējam atbildes, iedvesmu un jaunus jautājumus par laikmetīgās mākslas un filosofijas satikšanos.

Evarts Melnalksnis par festivāla pirmsākumiem: Imanuels Kants, kuram 2024. gadā bija 300. jubileja, ir cieši saistīts ar Latviju - viņa brālis dzīvoja gan Jelgavā, gan Liepājā. Viņš pats apsvēra braukt strādāt uz Jelgavas Pētera akadēmiju, bet to tomēr neizdarīja un palika Kēnigsbergā, kur visu dzīvi nodzīvoja. Leģendārs ir stāsts par viņa precizitāti, ka pēc pastaigām varēja pulksteni uzstādīt. Bet viņam arī patika ballēties, un tika sarakstīti noteikumi, kā labi viesībās uzvesties vai kā sarunas veidot, to mēs arī iekļāvām festivāla struktūrā savulaik. Festivāla deja nāca no Igora Gubenko vēl daudzus gadus iepriekš. Viņš teica, ka tuvojas jubileja un vajadzētu veidot kantāti par Kantu.

Sākumā domāju par mūzikas teātri un kantāšu ciklu, bet lēnām nokļuvu pie šāda formāta - kritikas minifestivāla, kuru veidoju kopā ar jauno filosofu žurnāla “Tvērums” veidotājiem Rūdi Bebrišu, Sofiju Kozlovu, Tomu Babincevu, otrs kurators ir Kristaps Opincāns.

Mēs domājām par to, kādas Kanta idejas mums vēl arvien ir aktuālas, arī par mantojumu, ko 18. gadsimts ir atstājis, kā mēs uz to skatāmies šodien, jo ir ambivalence zināšanās, kas ir uzkrātas. Tieši tajā laikā veidojas veids, kā mēs domājam, veidojam zinātni, zināšanas - kā mēs tās uzkrājam, kā mēs tās pārbaudām, un uz tā bāzes mēs varam strādāt vairāk, ražot vairāk, būt ražīgāki un arī pakļaut dabu ar arvien labākiem tehniskiem palīgrīkiem. Un tur ir tā ambivalence, tās pretrunas. No vienas puses, zināšanas ir svarīgas, un mums ir svarīgi arī pārskatīt savas zināšanas. Tas arī ir tas, uz ko aicināja Kants un veica šo kopernisko apvērsumu, kur viņš visa centrā ieliek subjektu jeb to, kā mēs kā cilvēki skatāmies uz pasauli. Tas veido to, kāda pasaule mums ir. (..)

Tas, kur mēs jau pagājušgad un šogad ejam posthumānisma idejās, ir tieši mūsdienu filosofiskie strāvojumi, pēdējie 20, 30 gadi. Tas jau ilgstošāk ir veidojies process - pārskatīt zināšanas un varbūt vairs nelikt cilvēku pasaules centrā kā tādu pavēlnieku un kroni, kuram pasaule ir pakļauta, kur ar šiem zināšanu rīkiem to pasauli iekarot un sev pakļaut, izmantojot visus resursus.

Cilvēks ir viena no daudzām citām sugām. Te mēs esam pie vienas no posthumānisma pamatidejām, ka hiearhijā neesam augstāki, un arī citām sugām ir tiesības dzīvot. Mums jādomā par to labbūtību nevis tāpēc, ka tas ir svarīgi un izdevīgi cilvēkam, bet tā ir tā skatījuma maiņa - tas ir vienkārši nepieciešams viņiem. 

27. aprīlī plkst. 19.00 Ziemeļrīgas Kultūras apvienības VEF Kultūras pilī notiks Bērnu un jauniešu centra "Rīgas Skolēnu pils" 85 gadu jubilejai veltīts koncerts "Mīlestības klaips", par kuru "Klasikai" plašāk vēsta koncerta mākslinieciskā vadītāja Inga Cimiņa un koklētāju ansambļa "Austriņa" mākslinieciskā vadītāja Iveta Tauriņa.

Koncertā piedalīsies Tautas deju ansamblis "Uguntiņa", teātris "Zīļuks", meiteņu kamerkoris "Tonika", meiteņu koris "Rīga", koris "Accolada", folkloras kopa "Kokle", koklētāju ansamblis "Austriņa", akordeonistu ansamblis "Opuss", Uģa Rozes vokālā studija, ģitārspēles pulciņš, mūsdienu deju grupa "Karkadē", sporta deju studija "Dzintarjūra", kā arī pūtēju orķestris un kamerorķestris.

Uz skatuves kopā ar audzēkņiem koncertstāstu veidos arī viņu skolotāji. Koncerta īpašie viesi – bijusī folkloras kopas "Kokle" dalībniece Katrīna Dimanta un dziedātājs, teātra "Zīļuks" bijušais vokālais pedagogs Mārtiņš Zvīgulis.

"Mīlestības klaips" ir veltījums sirds darbam un ceļam, ko ejam kopā ar audzēkņiem, mantojumam, ko cauri paaudzēm nododam tālāk, veidojot savdabīgu tiltu starp tradīciju un laikmetīgu elpu. Tas ir veltījums radošumam, draudzībai un kopā būšanai, kas caur skatuvisko mākslu atklās bērnu un jauniešu talantu, izaugsmi un prieku par paveikto.

Koncerta mākslinieciskā vadītāja ir Inga Cimiņa, režisors – Edgars Niklasons, scenogrāfe – Signija Joce, producente – Zane Breidaka.

Dziedātāja Vizma Zvaigzne stāsta par koncertprogrammu "Latvieši un kamermūzika" kopā ar klavieru kvartetu "Quadra", kas 26. aprīlī skanēs Siguldas koncertzālē "Baltais flīģelis", atklāj, cik valodās jādzied Evijas Skuķes jaundarbā un neslēpj, ka jau sen ir bijusi "Quadra" fane.

Stāsta Latvijas Stratēģijas un ekonomikas risinājumu institūta (LaSER) pētnieks un plānotājs Oskars Leosks; pārraides producente - Liene Jakovļeva

Sestdienas rīti Mārupē vecākiem paiet dārza darbos vai atpūtā uz terases, kamēr bērni rotaļājas privātmājas pagalmā. Tieši šis sapnis par idillisku piepilsētas dzīvi ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ ģimenes pārvācas uz dzīvi tālāk no Rīgas centra.

Pirmdienas rītā sapnis tiek iepauzēts, ierūcoties mašīnas motoram. Vispirms jāstāv sastrēgumā uz Ulmaņa gatves, tad bērni jānogādā Rīgas skolās, un tad pašiem vecākiem caur Rīgas sastrēgušo ielu tīklu jātiek uz darbu. Pēcpusdienā šāds pats ceļš kopā ar tūkstošiem citu šādu ģimeņu, kas no rīta iebrauc Rīgā un vakarā aizbrauc no tās, jāveic atpakaļ, vēl piestājot kādā Rīgas veikalā vai ēstuvē.

Darba dienās šī ģimene Pierīgā audzē redīsus un guļ, bet viņu dzīve paliek Rīgā. Sapnis par savu dārzu ir vecs un tā sākotnējais autors nav kāds nekustamo īpašumu mākleris, bet gan pilsētplānotājs Ebenīzers Hovards.

Hovarda ideja radās kā risinājums 19. gadsimta beigu Londonas problēmām, kuras bija radījusi straujā industrializācija. Pilsētā bija smogs, graustu rajoni un pārapdzīvotība, kamēr lauku apvidi ap to palika pamesti. 1898. gadā Ebenizērs Hovards (stenogrāfs bez pilsētplānošanas izglītības) publicēja grāmatu "Rītdiena: mierpilns ceļš uz reālu reformu" (Tomorrow: A Peaceful Path to Real Reform), ko 1902. gadā pārizdeva ar nosaukumu "Nākotnes dārzpilsētas" (Garden Cities of To-morrow). [1]

Grāmatas galvenā doma ir balstīta uz "trīs magnētu" principa. Pirmais magnēts ir pilsēta, kas piesaista ar darbu, kultūru un iespējām, taču vienlaikus atgrūž ar netīrību un dārdzību. Otrais magnēts ir lauki, kas piesaista ar dabu un mieru, bet atstumj ar izolāciju un nabadzību.

Savukārt trešais magnēts ir Hovarda dārzpilsēta, kas nav tikai kompromiss starp pirmo un otro magnētu, bet gan jauna kategorija, kas pārspēj pirmo un otro magnētu.

Hovards šo risinājumu dēvēja par "pilsētas un lauku laulību" (Town and Country must be married), tiecoties radīt vidi, kurā cilvēkiem būtu pieejamas gan pilsētas sniegtās sociālās un ekonomiskās priekšrocības, gan lauku veselīgais dzīvesveids un dabas tuvums. Šī vīzija kļuva par pamatu vienai no ietekmīgākajām pilsētplānošanas kustībām pasaulē.

Varētu šķist, ka Hovards bija piepilsētu un suburbanizācijas tēvs, taču patiesība ir pretēja: viņš bija pirmais suburbanizācijas kritiķis.

Hovarda dārzpilsētu ideja bija utopiska vīzija ar stingriem kritērijiem, lai novērstu gan pārapdzīvotību, gan nekontrolētu pilsētu izplešanos: ierobežots iedzīvotāju skaits (aptuveni 30 000), darbs ražotnēs un mājokļi netālu viens no otra (bet norobežoti ar zaļajām zonām), zaļā zona ap pilsētas robežu un kopīpašumā esoša zeme (lai peļņa nonāktu atpakaļ infrastruktūrā, nevis pie privātajiem attīstītājiem). Tāpat viņš paredzēja dzelzceļa tīklu, kas savieno dārzpilsētas vienotā sistēmā. Mūsdienu suburbanizācija ir tieši tas, ko Hovards mēģināja novērst. Šodienas piepilsētās ir mazāk darba vietu nekā darbspējas vecuma iedzīvotāju, nav aizsargājošas zaļās joslas un zeme tajās nav kopīpašums.

Pirmā dārzpilsēta, kas tika celta īstenojot Hovarda idejas, ir Lečvorta Anglijā. Interesanti, ka Latvijā mēdzam saukt Mežaparku par vienu no pirmajām dārzpilsētām Eiropā. [2] Mežaparka celtniecība tika sākta divus gadus pirms Lečvortas, kas to hronoloģiski padara pat vecāku par pirmo dārzpilsētu.

Tomēr starp Mežaparku un Lečvortu ir būtiska atšķirība, Mežaparks netika veidots kā pilnvērtīga Hovarda dārzpilsēta ar savu rūpniecību un kopīpašuma zemi. Tas drīzāk bija villu ciemats vai kūrortpilsēta, nevis Hovarda sociālekonomiskā modeļa iemiesojums.

Mežaparku sāka plānot laikā, kad Hovarda grāmata kļuva par sensāciju Eiropā. Rīgas tā laika pilsētas dārzu direktors Georgs Kūfalts un pilsētas galvenais plānotājs Gustavs Ādolfs Agte bija labi informēti par modernajām pilsētplānošanas tendencēm Anglijā un Vācijā. [3] Tomēr Mežaparks nav dārzpilsēta Hovarda izpratnē, tas drīzāk atspoguļo tā laika Eiropas estētikas tendences, kas iedvesmojās no Hovarda - līkumotu ielu tīklu, kas saplūst ar dabiskām formām, un dabu kā prioritāti.

Hovards dārzpilsētu redzēja kā risinājumu strādnieku šķirai, lai izvestu to no netīrajiem pilsētu graustiem, turpretī Mežaparks jau sākotnēji tika plānots kā ekskluzīvs rajons turīgajiem rīdziniekiem.

Mežaparks bija pirmais modernais guļamrajons bez savas industrijas, kas līdzīgi kā mūsdienu Pierīgas mazpilsētas ir pilnībā atkarīgs no Rīgas.

Tikai atšķirībā no Mežaparka, kas ir dārzpilsētu estētikas un pilsētbūvniecības paraugs, Pierīgas mazpilsētas ir šo pašu vēlmju masveida versija, kas nu jau ir pazaudējusi arī dārzpilsētu estētiskās iezīmes, kas atrodamas Mežaparkā.

Dārzpilsētām pārtopot par priekšpilsētām ar dārzu, pieaug izmaksas sabiedrībai kopumā. Šīs izmaksas var iedalīt trīs kategorijās: ekonomiskās (piemēram, jaunu ceļu un inženiertīklu izbūve brīdī, kad Rīgai ir grūtības uzturēt esošo infrastruktūru), sociālās (ienākumu noteikta telpiskā segregācija, mazkustīgs dzīvesveids un bērnu atkarība no vecāku automašīnām) un vides (katrs papildu nobrauktais kilometrs nozīmē vairāk CO₂ izmešu, sastrēgumus, troksni un neatgriezeniski aizbūvētas lauku zemes). [4]

Lai cīnītos ar šīm izmaksām, pilsētplānotāji atgriežas pie Hovarda idejām, taču šoreiz citā izpildījumā – nevis būvējot jaunas pilsētas laukos, bet integrējot šos principus jau esošajā vidē. [5]

Rīgā Hovarda vīziju varētu iedzīvināt, pārvēršot Rīgas un Pierīgas konkurenci par vienotu tīklu, kura pamatā ir dzelzceļa infrastruktūra.

Ja cilvēki vairs nebūtu atkarīgi no automašīnām un varētu ātri, ērti un regulāri sasniegt pilsētas centru 30 minūtēs, viņiem vairs nebūtu jāizvēlas starp dzīvi pilsētā vai laukos.

Papildus tam, Hovarda idejas par dārziem ir jāievieš arī Rīgas pilsētā, kur iedzīvotāju skaits sarūk, lai gan tur joprojām koncentrējas darba vietas. Rīgas ielām, kuras šobrīd piepilda mašīnu duna, ir jākļūst par zaļiem koridoriem starp kvartāliem. Uz ielām ir jāstāda koki, kas veido zaļus jumtus, nevis tikai dekoratīvus apstādījumus, bet iekšpagalmi, kas pārvērsti stāvlaukumos, jāatgriež to oriģinālajā izskatā ar zaļajām zonām, kopienu dārziem un rotaļlaukumiem.

Pirmoreiz Hovarda idejas Rīgā parādījās pirms 125 gadiem, taču tikai daļēji. Tagad ir pienācis laiks dārzus ienest ielās, pagalmos un daudzstāvu mikrorajonos, lai Rīgā beidzot īstenotos vīzija par zaļu, ērtu un sociāli taisnīgu vidi. Vērojot šodienas suburbanizācijas tendences, var teikt, ka sapnis par dārzu ir īsts, taču mēs to sapņojam ne tā, kā Hovards to bija paredzējis.

[1] Howard, E. 1902. Garden Cities of To-Morrow. S. Sonnenschein & Co., Ltd. London.

[2] Mežaparka Attīstības biedrība.1997. "Mežaparks – Pirmā dārzu pilsēta Eiropā". II laidiens. 

[3] Grupa 93. Rīgas Meži. 2013. Kultūras un atpūtas parka "Mežaparks" lokālplānojums. 1. daļa: Paskaidrojuma raksts. 

[4] Dawid, M., Dawid, Wojciech, D., Kudłacz, K. 2023. Suburbanization in Poland and Its Consequences: A Research and Analytical Perspective on the Phenomenon, Institute of the Urban and Regional Development, Poland.

[5] Blanco Pastor, A., Canniffe, E., & Rosa Jiménez, C. J. 2023. Learning from Letchworth and Welwyn Garden City: Garden cities' policies for the development of existing settlements in the contemporary world. Land Use Policy, 132, 106759. 

25. aprīlī festivāla "Pētera Vaska mūzikas aprīlis" atklāšanas koncertā ar LNSO un diriģentu Andri Pogu atkal tiksies “Berlīnes filharmoniķu” pirmā oboja Albrehts Maijers. 

2018. gada 5. oktobrī Lielajā ģildē šādā sastāvā tika pirmatskaņots Pētera Vaska Koncerts obojai un orķestrim, 2020. gada vasarā opuss tika ieskaņots albumā, kas izdevniecības Ondine paspārnē klajā nāca 2021. gadā. Maijers sev veltīto Vaska opusu atskaņojis arī kopā ar Kammerakademie Potsdam un diriģentu Antonello Manakordu Potsdamas Nikolaja zālē, bet sestdien to atskaņos koncertzālē “Cēsis”.

Ar Albrehtu Maijeru sarunājās Ieva Zeidmane.

Pētera Vaska obojas koncertu jūs pirmatskaņojāt 2018. gadā. Kopš tā laika esat to spēlējis, esat klausījies?

Ar Pēteri Vasku mums ir ļoti siltas attiecības, vienmēr esam tikušies, kad viņš bijis Vācijā vai kur citur Eiropā. Koncertu atskaņoju Vācijā arī pēc pirmatskaņojuma Latvijā. Mēs vienmēr esam labi sapratušies, Vasks ir ļoti īpašs cilvēks.

Šo darbu mēs kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri diriģenta Andra Pogas vadībā ne tikai pirmatskaņojām, bet arī ierakstījām, man protams, ir šis izdevniecības Ondine klajā laistais ieskaņojums. Tiešām gaidu, kad būšu atkal Latvijā, varēšu šo darbu spēlēt un satikt Pēteri.

Ir pagājuši teju astoņi gadi, šajā laikā pasaule mainījusies, mēs katrs esam mainījušies, kā šī mūzika ir transformējusies kopš pirmatskaņojuma?

Jau toreiz, pirms astoņiem gadiem, jutu, kā šī mūzika savā ziņā ataino, atspoguļo ziemeļu zemes, to atmosfēru, šo ziemeļniecisko sajūtu un cilvēkus. Domāju, tāda bija Pētera ideja - pievērsties dabas pasaulei, videi, kas ir ārpus Rīgas. Viņš pats katru rītu ik rītu dodas pie dīķa vai ezera - katru rītu, vai tā būtu ziema vai vasara. Latvijas dabai viņš ir ļoti tuvu. Tā viņš tolaik šo darbu rakstīja. Tagad - mums visiem nepieciešams sava veida patvērums, pasaulē risinās kari, gan Gazā, gan Irānā, gan Ukrainā. Mana paaudze - un man vasarā paliks 61 gads - bija domājusi, ka nekas tāds nekad, nekad vairs nenotiks. Domu par karu mēs vispār netikām pieļāvuši, un tomēr tas notiek! Un ko gan es varu teikt cilvēkiem, kas tajā ierauti, arī cilvēkiem Islandē, Lietuvā, Latvijā - ļaudīm, kas kara darbībai dzīvo tuvāk.

Vienīgais, kā varu justies mazliet komfortablāk šajā nemierīgajā, satraucošajā pasaulē, ir - ļauties skaistajai mūzikai. Un Pētera radītā mūzika IR skaista. Tā stāv tālu pāri pasaules nemieriem un problēmām, kas mūs ieskauj.

Tā ir par dabu - par Latvijas skaisto dabu. Šo mūziku klausoties, varam sevi iztēloties dabā, kas mūs atkal sakārto.

Vai arī jums pašam daba ir svarīga?

Jā, dabai ir ļoti liela nozīme. Es gan neesmu tik spēcīgs un vīrišķīgs kā Pēteris, neeju sešos no rīta peldēties ezerā, bet daba mani ir svarīga, dodos pie tās ikreiz, kad man ir kāds brīdis laika starp turnejām, starp koncertiem. Jā, esmu dabas mīļotājs.

Jūra, mežs vai kalni - kam dodat priekšroku?

Esmu liels jūras cienītājs. Kad skatos jūrā, jūtos laimīgs un savā trauksmainajā dzīvē varu atkal sajust mieru. Stāvēt krastā, kad jūra bango, ieelpot sāļo jūras gaisu - to izbaudu ne tikai es, bet visa mana ģimene, arī mana sieva.

Pēteris Vasks ir atzinis, ka šis Obojas koncerts ir viena no gaišākajām kompozīcijām, kādu viņš jebkad rakstījis. Putnu balsis jūs šajā mūzikā saklausāt? Vai tā tomēr ir abstraktāka mūzika?

Pēterim rakstot šo darbu, mēs ļoti cieši sadarbojāmies, pat pirmatskaņojuma dienā, vēl brīdi pirms koncerta viņš ienāca manā ģērbtuvē, mēs vēl pastrādājām, jo viņam bija ļoti svarīgi zināt, ka var man uzticēties, paļauties, ka es tiešām izjūtu visu to, kas viņam pašam bija prātā. Protams, darbā saklausāmas putnu balsis, dažādas  dabas skaņas. Komponists man arī daudz ko skaidrojis, viņš stāstīja, ka vienā tēmā saklausāms stalts vīrs, otrā - jauna meitene - tā viņš man stāstīja, ko domājis.

Tāpat kā šajā reizē, arī pirms astoņiem gadiem pirmatskaņojumā muzicējāt kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri diriģenta Andra Pogas vadībā. Un diriģents stāstīja, ka, protams, uz mēģinājumu jūs esat nācis labi sagatavojies, jums bijušas skaidras idejas, kas un un kā darāms, savas domas arī esat vēstījis orķestrim. Atceraties to darba procesu?

Protams. Andris Poga ir lielisks diriģents, kuru es augstu vērtēju. Viņš radīja atmosfēru, kurā varēju justies brīvi.

Pats arī nodarbojos ar diriģēšanu jau kopš 25 gadu vecuma, tāpēc man ir ļoti grūti NEstrādāt ar orķestri. Pat ja mēs vienkārši darbojamies mēģinājumā, nevis veicam ierakstu. Es vienmēr iesaistos darbā ar orķestri. Un Andris ir pietiekami gudrs un eleastīgs - viņš arī ļāva man realizēt to, kas man bija padomā.

Vai Pētera Vaska mūzika, jūsuprāt, padara mūziķus labākus? Padara klausītājus par labākiem cilvēkiem?

 Noteikti. Jo tā ir ļoti cilvēcīga mūzika. Domāju, ka viņa misija vienmēr bijusi padarīt pasauli labāku. Viņš ir lepns būt latvietis. Viņš godam pārstāv savu zemi. Un viņa mūzika - jā, kā jau teicu, tā sniedz mierinājumu juku laikos, kad valda visas tās šausmas Gazā, Ukrainā, Irānā. Viņa mūzikā var remdēties, tā mierina, liek cilvēkam atgriezties pie savām saknēm. Un būt mierā.

Savā ziņā tā ir Jūsu vaina vai Jūsu nopelns, ka šis Obojas koncerts tapis. Pēteris Vasks stāstījis, ka gadus desmit pirms tā sacerēšanas tikāties un Jūs esat ieminējies, ka būtu ļoti labi, ja Vasks uzrakstītu obojas koncertu. Un tad - kad 2018. gadā, Latvijas simtgadei gatavojoties, LNSO aicinājis Vasku rakstīt kādu darbu, viņš tūdaļ atcerējies par Jums. Un tā nu tapis šis skaistais koncerts. Esat daudzu jaunu obojas kompozīciju rosinātājs?

Jā... daru, ko varu, lai iedrošinātu komponistus visā pasaulē rakstīt darbus obojai. Ja reiz tev ir tāda iespēja, tāds spēks, tāda ietekme, kas iedvesmo komponistus kaut ko sacerēt, protams, tas jāizmanto.

Es to uzskatu par svētību, ka tādi diži, gribu teikt, skaisti cilvēki kā Pēteris  ir kaut ko radījuši man un manam instrumentam. Man tas nešķiet pašsaprotami, es to uztveru kā dāvanu, kā svētību.

Jums patīk spēlēt pirmatskaņojumos, jūtat, kā ar jūsu līdzdalību piedzimst jauns skaņdarbs?

Jā, tā ir. Taisnību sakot, bijus diezgan sasprindzis, kad pirmo reizi šo koncertu atskaņojām, jo zāle bija pilna, publika bija starptautiska, tā bija liela atbildība. Un tādu jūtu arī šajā reizē - pēc gadiem pie šī koncerta atgriežoties. Patiešām to gaidu. Jo dzīve ir mainījusies, es esmu mainījies, pat mana spēle ir mainījusies. Tiešām gaidu, kad ieradīšos Rīgā, priecāšos tur atkal būt.

Nākamajā dienā pēc koncerta Latvijā, jūs spēlēsiet kamermūzikas koncertā Vācijā, arī vasarai jums ir muzikāli plāni. Vai šobrīd strādājat arī pie kādiem ierakstiem un varam drīzumā gaidīt ko jaunu?

 Jā, tikko Bambergā pabeidzu ierakstu kopā ar Bambergas simfoniķiem - orķestri, kurā kādreiz pats biju obojists. Šoreiz ne vien spēlēju solo,  bet arī orķestri diriģēju. Šī ir jauna programma, trīs Mocarta skaņdarbi, divi no tiem - jauni! Tas ir mans mazais noslēpums. Šis albums klajā nāks nākamgad. Tas būs Albrehta Meijera Mocarta albums.

Oboja ir instruments, ko spēlēt ir grūti. Kādu laiku atpakaļ Latvijā nebija daudz jauno mūziķu, kuri izvēlētos šo instrumentu spēlēt vai kuri varētu spēlēt labā līmenī. Taču pēdējā laikā oboja jauniešu vidū kļūst arvien populārāka. Vai arī citviet pasaulē ir līdzīgi? Redzat kādas kopīgas tendences?

Jā, ļoti labs jautājums.

Pasaulē redzu tendenci, ka jaunas meitenes spēlē oboju. Viņas sāk spēlēt jau agri - 7-8 gadu vecumā. Es tikko biju turnejā Korejā, Japānā, Ķīnā un Taivānā un visur jaunajām meitnēm ļoti patika oboja, viņas sāk spēlet jau agrīnā vecumā un spēlē ļoti, ļoti labi. Jūtu, ka jaunā paaudze ir cerīga.

Leipcigas "Gewandhaus" orķestrī angļu ragu spēlē Amanda Tauriņa. Viņa ir stāstījusi, ka oboja vislabāk skan otrajā gadā pēc izgatavošanas. Bet laika gaitā koks iekšpusē nodeldējas, instruments nolietojas un pēc gadiem 9-10 jāmaina. Tam piekrītat?

Nē. Ja oboju pareizi kopj, tā nav jāmaina. Es, piemēram, tagad uz Latviju braukšu ar to pašu oboju, ko spēlēju pirms astoņiem gadiem Vaska obojas koncerta ierakstā. Domāju, ka instruments joprojām skan jauki.

Cik instrumentu jums ir?

Īsti nemaz nezinu - domāju, kādi desmit vai varbūt 12.

Tās visas ir obojas vai arī angļu ragi?

Trīs obojas d'amore, trīs angļu ragi un ... kā jau teicu, īsti nezinu, 10-12 obojas.

Un izvēlaties instrumentu, kas piemērotāks konkrētajam repertuāram?

Jā. Šobrīd sēžu savā darbistabā, man līdzās ir četri instrumenti, tos mainu citu pēc cita, lai saprastu, kurš vislabāk der šim konkrētajam koncertam.

Tad gaidīsim Jūs Latvijā, koncertā Cēsīs - paldies par sarunu!

Paldies! Es tiešām ar nepacietību gaidu iespēju atkal satikt brīnišķīgos Latvijas ļaudis.           

Stāsta JVLMA Muzikoloģijas nodaļas maģistrante Marta Liepiņa; pārraides producente – Zane Prēdele

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas 1918. gadā un Latvijas Konservatorijas darbības uzsākšanas 20. gadsimta starpkaru periodā tika dibinātas tautas konservatorijas vairākās Latvijas pilsētās un arī – Ventspilī. Tautas konservatorijās varēja mācīties ikviens interesents ar vai bez priekšzināšanām, kam pateicoties Ventspils kultūras dzīve sāka ievērojami plaukt un, ja nebūtu šāda vēstures pagrieziena, arī mūsdienās, visticamāk, Ventspils neizveidotos par vietu, kur koncertdzīve kūsāt kūsā un ko labprāt ne reizi vien apmeklē Latvijas un pasaules mēroga mākslinieki.

Otrā pasaules kara gados Vācijas okupācijas režīma laikā tautas konservatorijas turpināja darboties kā Valsts mūzikas skolas, un šobrīd pārsvarā visu tautas konservatoriju pēcteces ir Latvijas Republikas vairākās pilsētās darbojošās profesionālās mūzikas vidusskolas.

Par Ventspils tautas konservatoriju un, it īpaši par tās personībām informāciju iespējams rast, protams, Ventspils, bet arī Rīgas arhīvos – gan Latvijas Valsts Vēstures arhīvā, gan Rakstniecības un mūzikas muzejā, un arīdzan - JVLMA Oļģerta Grāvīša arhīvā. Muzikologs Oļģerts Grāvītis mūža laikā apkopojis neticami daudz informācijas par Latvijas kultūras cilvēkiem, ar daudziem no viņiem uzturot personīgu kontaktu, un savulaik Grāvīti ieinteresējis arī Artūra Sīļa – komponista un diriģenta - vārds, kurš aptuveni desmit gadus – no 1931. līdz 1941. gadam -  bija Ventspils tautas konservatorijas direktors, amata pienākumus pārņemot no iestādes izveidotāja, dziedoņa Friča Puķīša, pazīstamās vokālās pedagoģes Alīdas Valmanes-Krūmiņas audzēkņa.

Sīlis, kliedējot tautas konservatorijas parādus ar mantu loterijām un ziedojumu vākšanu, ļāva skolai patiesi uzziedēt, tādējādi nodrošinot Ventspils tautas konservatorijai stabilu vietu Latvijas mūzikas izglītības sistēmā.

Vērā ņemami arī Jāzepa Vītola labie vārdi, ka profesors – jā, patiesi, savu studentu Artūru Sīli - pazīstot kā nopietnu un labi sagatavotu mūzikas darbinieku, kā arī apzinīgu un sociāli aktīvu jauno censoni.

1941. gada 14. jūnija naktī Sīlis arestēts savā dzīvesvietā Ventspilī, Peldu ielā 4, turēts ieslodzījumā Krievijā, kur 1942. gada augustā miris, Trešās Atmodas laikā reabilitēts. Kas zina, kāda būtu Ventspils mūzikas vidusskolas vēsture, ja nebūtu šīs iejaukšanās!

            Savukārt, ja runājam par toreiz daudzsološajiem māksliniekiem, kas pirmās muzicēšanas prasmes attīstījuši Ventspils tautas konservatorijā, arī par viņiem Oļģerts Grāvītis kā arhivārs izrādījis interesi. Tā, piemēram,

Grāvītis piefiksējis liecības par trimdas mūzikas aktīvistes un arī vijolnieka Alfrēda Dunkeļa dzīvesbiedres Irēnes Spriņģes-Dunkeles gaitām, kura 20. gadsimta 30. gados absolvēja Ventspils Valsts ģimnāziju un arī Ventspils tautas konservatoriju pianistes un ražīgas pasniedzējas Kleopatras Amatnieces-Langenfeldes klasē.

Otrā pasaules kara beigās māksliniece emigrēja uz Zviedriju un strādāja Upsalas mūzikas skolā, kur bija apkārtējo augsti novērtēta, jo darbojās, apvienojot intereses gan par klavierspēli, gan pedagoģiju, arī etnomuzikoloģiju un valodniecību, turklāt viņa ir vairāku pētniecisku rakstu autore.

Ievērojami Ventspils tautas konservatorijas audzēkņi bija arī diriģenta Ādolfa Tīsa ģimenes atvases. Vijolnieks Alfrēds Tīss 1936. gada rudenī Ventspils tautas konservatorijas sagatavošanas klasē tika uzņemts kopā ar māsām Ausmu un Liliju, obligāto klavierspēli apgūstot pie pedagoģes Helēnas Vanadziņas (vēlāk Viļumanes), kas, starp citu, ir ilggadējā Latvijas Nacionālās operas diriģenta Aleksandra Viļumaņa mamma.

Vēl Tīsa skolotāji Ventspilī bija vijolnieks Voldemārs Lasmanis, vijolnieks, skaņu režisors Ābrams Gutkins, mūzikas teorijā – trombonists Rūdolfs Kripe un citi.

Tāpat Alfrēda brālis, Latvijas Nacionālās operas orķestra čellists un arī čellu grupas koncertmeistars Jānis Tīss ceļu šī instrumenta spēlē uzsāka Ventspilī.

            Oļģerta Grāvīša uzmanības lokā nonākušas arī vairākas citas mūziķu personības Ventspilī, piemēram, vijolnieks un diriģents Teodors Vējš, kurš, lai arī īsu brīdi, bet tomēr bija pirmais Ventspils tautas konservatorijas orķestra vadītājs, vēl arī basbaritons Herberts Ozolītis, mecosoprāns Vera Vilka-Večeroka un citi.

            Būtiska lappuse Ventspils mūzikas vēsturē ir 20. gadsimta pirmās puses aktīvā koncertdzīve, kuru bagātinājuši daudzi zināmi mūziķi, bet tik garš un niansēts stāsts – lai paliek citai reizei!

25. aprīlī Rīgas cirkā notiks ambisoniskas skaņas koncerts cilvēka balsij un elektronikai "Platona BALSIS", kurā Jauniešu koris "Balsis" sadarbosies ar komponistu Platonu Buravicki, pirmatskaņojot viņa darbu “Étude Ambisonique n° 6” un pirmoreiz izmantojot jaunu instrumentu "BALSI-chord-S", kas dod iespēju komponistam dzīvā atskaņojumā vadīt cilvēka balsi, veidojot daudzbalsīgu improvizāciju.

Koncerta galvenā ideja - turpināt meklējumus cilvēka balss un tehnoloģiju mijiedarbībā, kas balstīti Platona Buravicka ambisoniskās jeb imersīvās skaņas tehnoloģijā, ar kuras palīdzību notiek virtuāla trīsdimensiju skaņu lauka veidošana un reproducēšana.  Rīgas cirka vēsturiskais kupols koncertā kļūs par ambisonisku sfēru, kurā telpiski tiks izvietotas vairāk kā 20 skandas, radot unikālu visaptverošas skaņas pieredzi.

Platons Buravickis: “Mēs izprotam apkārtējo pasauli ar sajūtām, bet ne mazāka nozīme pasaules izprašanā ir mūsu iztēlei. Pasaules rašanās izpratne un kosmiskie objekti, kas atrodas simtiem tūkstošu gaismas gadu attālumā no mums, ilgu laiku bija tikai kā uz papīra pierakstīti vienādojumi un tikai vēlāk tie kļuva par fiziskās realitātes daļu. Tātad sākumā tie tika pierakstīti, un tikai pēc tam atklāti.

Tagad mēs piedzīvojam jaunu iztēles iemiesošanās posmu, pateicoties jaunajām tehnoloģijām, tikai šoreiz tas nebūs pierakstīts vienādojumos, šoreiz tas būs notīs, kas iemiesosies telpiskā mūzikā.”

Koncertā piedalīsies arī  četri zīmju valodas tulki, kuri atradīsies cirka arēnas četrās pusēs, sinhroni tulkojot kormūziku, bet instrumentālās mūzikas laikā katrs stāstīs savu stāstu, iedvesmojoties no tās.

Izdevniecībā "Madris" klajā nākusi vēsturnieces Ingas Sarmas grāmata "Jūrmalas vasarnīcas, vasarnieki un vasaras dzīve Jūrmalā no 19. gs. līdz 1990. gadam", kurai materiāli vākti vairāk nekā 20 gadus.

"Man īstajā brīdī uzrodas īstie cilvēki ar īstajiem stāstiem", saka vēsturniece Inga Sarma, kura 40 gadus strādājot Jūrmalas muzejā, apsekojusi katru Jūrmalas rajonu, tikusies un intervējusi daudzus jūrmalniekus, bet bijuši arī gadījumi, kad pasaules slavenības kā fotogrāfe Ērika Ede no Gugenheima muzeja vai vācbaltiešu ģimenes fon Zengbušu pēcteči viņu uzmeklējuši paši. Būdama jūrmalniece no matu galiņiem līdz papēžiem, Inga Sarma grāmatu rakstījusi ar lielu mīlestību pret savu pilsētu. Viņa redz un pamato savu viedokli, kas Jūrmalai pietrūkst šodien, un stāsta par vēstures nospiedumiem, kurus šodienas Jūrmalas iedzīvotājiem būtu jāņem vērā. Runājam par  Pētera Beltes apkopotajiem materiāliem, uz kuriem balstījusies, rakstot par Jūrmalu līdz 1919. gadam, par dienasgrāmatām  un koncertrecenzijām, ar kurām iepazinusies lielā skaitā, rakstot par pilsētu Latvijas brīvvalsts laikā, un savu pieredzi, ko izmantojusi apkopojot materiālus par padomju gadiem.

Sarunā - arī par Emīlu Dārziņu un viņa "Melanholisko valsi", patieso gadskaitli Edinburgas koncertdārza sezonas atklāšanai, ASV prezidenta Džona Kenedija uzturēšanos Jūrmalā un pozēšanu cilnim, nažu un dakšiņu škindoņu, kura skan pāri mūzikai Horna dārzā...