Mātes dienā, 10. maijā, VEF kvartāls Rīgā pārtaps par taku, kur visas dienas garumā skanēs dziesmas, dunēs danči un netrūks atklājumu lieliem un maziem – jau trešo reizi norisināsies ģimeņu folkfestivāls “Taka”, kas gan šoreiz mainījis atrašanās vietu. Ikviens apmeklētājs, gan mazs, gan liels, varēs aktīvi līdzdarboties un gūt ieskatu, zināšanas un prasmes, ko tālāk ieviest savās ģimenēs un kopienās.

"Klasikas" studijā tiekamies ar folkfestivāla idejas autori Asnati Rancāni, kura stāsta gan par plašo festivāla programmu, gan to, kā foklora sadzīvo ar Rīgas centru, vienlaikus aicinot daudzināt latvisko.

"Lielā vēlme radīt festivālu ģimenēm radās tāpēc, ka manā studijā "Garataka" mēs redzam, cik jēgpilni ģimene var pavadīt laiku kopā folklorā," viņa stāsta. "Tas ne tikai kultivē šo identitātes apziņu un kopienas sajūtu, bet arī katrs var attīstīt savas individuālās prasmes. Kamēr bērni iet rotaļās, skaita pantiņus, izspēlē dažādas spēles, jauniešiem ir savi, piemēram, izveicības testi, Ūsiņu inciācijas rituāli, dziesmas, protams, muzicēšana un danči. Un pieaugušajiem arī katram ir sava loma – ir sievišķā daļa, ir vīrišķā daļa. Redzot, cik forši, jēgpilni katrs tur atrod sevi, tajā pat laikā pavada laiku kopā ar ģimeni, tad likās, ka festivāls tam visam ir perfekts ietvars."

Un šajā ietvarā šosvētdien VEF kvartālā notiks domnīcā, meistarklases un dažādas aktivitātes, varēs klausīties Latvijas folkloras kopu un etnomūziķu priekšnesumus, bet noslēgumā būs danči ar postfolkloras grupu “Rikši”.

Grāmata "Latvieši Zviedrijā. Raksti. Stāsti. Atmiņas" ("Latvijas Mediji") aizved lasītājus uz pagātni, kas būtībā veidojusies vairāk nekā pirms 80 gadiem, tūlīt pēc Otrā pasaules kara, kad uz Zviedriju devās ļoti daudz latviešu. Darbs parāda, kā mūs ietekmējuši laiks un telpa, vienlaikus pierādot mūsu tautas spēku un izturību. 

Uz sarunu aicinājām Ingunu Dauksti-Silasproģi, vienu no šīs grāmatas līdzautorēm, rakstu veidotāju, kuru zinām arī kā cilvēku, kurš prot dažādi pastāstīt par trimdas literatūru.

Stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš. Pārraides producente: Gunda Vaivode.

Dailes teātris radās kā jauna skatuves mākslas institūcija. To dibināja Raiņa klubs, un oficiāli tas saucas Raiņa kluba Raiņa un Aspazijas tautas nama Dailes teātris. Eduards Smiļģis bija otrais direktors, jo pirmais bija Rainis. Bet arreiz, kā teiktu Džemma Skulme, aizrāvās ar idejām, ka šajā telpā Romānova ielā 25, tagadējā Lāčplēša ielā 25, kur jau bija bijis Jaunais latviešu teātris, Jaunais Rīgas teātris, jārada teātris, kas ir pretējs psiholoģiskam jeb naturālistiskam teātrim.

Lai dzīvo forma! Un forma tātad ir tas kults – Smiļģis teica, teātrī bija ziedošanās kults – skatuves mākslai. Jo teātris ir darbība, kurā aktieris ir centrā, bet viņu iedarbina ansamblī radusies un skatuves mākslas izteiksmībā veidotā atmosfēra.

Vispirms, Eduards Smiļģis skaidri saprata, ka viņam ir jāstrādā nevis vienam pašam, bet ar konsultantiem.

Tādas sistēmas latviešu teātrī vēl nebija. Viņš bija inscenētājs, nekad – režisors. Un viens pēc otra parādījās viņa konsultanti. Tā, protams, bija izcilā Felicita Ertnere, kas bija ritmoplastikas un kustības meistariene ar ļoti labu izglītību. Tas vēlāk, ar otro sezonu, bija Burhards Sosārs, kas bija komponists, kuram vajadzēja piedalīties visur – traģēdijās, drāmās, komēdijās, vēlāk muzikālajās izrādēs. Tur, protams, bija Jānis Simsons, konsultēja skatuves runu, tur bija Makss Lēvenšteins – vācu teātra uzvedumu meistars, kas palīdzēja pārveidot skatuvi. Tur, protams, bija Fricis Lepnis, kas veidoja apgaismošanas sistēmas.

Vispirmām kārtām bija nepieciešams lauzt skatuvi. Tāda skatuve kā Nacionālajā teātrī viņam neder.

Ir vajadzīgas podestūras, kubi, kāpnes, slīpnes, ja vajag, arī serpentīnus. Galu galā 1926. gada izrādē “Spēlēju, dancoju” Otto Skulmes scenogrāfijā Tots jau gāja augšā pa tādu kā serpentīnu. Otrs, kas viņam bija obligāti nepieciešams, viņš aizsūtīja uz Vāciju scenogrāfu Jāni Munci, lai iegādātos labāko skatuves tehniku. Vācijā tāda bija Maksim Reinhardam. Un Makss Reinhards principā bija nolēmis, ka šādu tehniku neviens cits nevar iegādāties. Smiļģis – vai tā ir leģenda? – izvēlējās un atveda vēl labāku. Tā daudzus gadus, līdz pat deviņdesmitajiem, Jaunajā Rīgas teātrī strādāja šī sistēma ar vecajiem reostatiem.

Bet Smiļģis ar reiz panāca, ka teātrī nav rampas, jo rampas gaisma neder teātrim, bet ir prožektori, ir pretgaisma, ir kontrgaisma, kas nemet ēnas un var radīt. Trešais ir tas, ka jau pirmajās deklarācijās bija rakstīts, ka aizpriekškars, aizkars pēc izrādes netiks atvērts.

Smiļģis teica, ka nav ko lieki dižoties – aktieris savu darbu ir parādījis un tev ir jāpaliek tajā lomā, skatītājiem radītajā iespaidā, nevis jānāk un jāklanās.

Tās bija ļoti retas reizes, kad priekškars atverās. Par to liecina arī kāda Aspazijas atmiņa: 1927. gadā, kad Smiļģis Dailes teātrī iestudēja viņas drāmu “Madlienas baznīcas torņa cēlēji”, pēc pirmizrādes autore tika izsaukta uz skatuvi, viņu godināja. Un viņa, zinādama, ka Dailes teātrī priekškaru neatver, tomēr ar roku rādīja uz to un vēlējās, lai kāds parādītos. Bet neparādījās. Recenzents teica: “Aspazijai taču vajadzēja zināt, ka šeit priekškaru neatver.”

Vēl bija tāda inovācija, ka dažos uzvedumos skatītājam, ienākot zālē, bija redzama atvērta skatuve, un viņš jau varēja iejusties izrādes dekorācijās un atmosfērā.

Un izrādēs, īpaši 20. gadu pirmajā pusē, parādījās skatuves strādnieki, kuri zināmos brīžos pārvietoja dekorācijas, visiem redzot. Smiļģis jau tajā laikā saprata, ka laiks ir jāekonomē, plus Smiļģis ļoti labi saprata kinematogrāfisko principu – viņš lugas īsināja, montēja. Ne jau velti viņš “Faustu” 1940. gadā iestudēja pilnā apmērā, kas liekas pilnīgi neiespējami. Bet, kas ir redzējis viņa eksemplāru – ha! Smiļģis jau visu nemaz nerādīja, jo viņam jau galvenais bija parādīt visu tajā vizuālajā, kustīgajā, darbīgajā ritmā un paust ideju.

Vēl viens ārkārtīgs jauninājums ir tas, ka viņu neapmierināja līdzšinējā aktieru izglītība, un tāpēc 1924. gadā viņš nodibināja savu aktieru studiju – Pirmo Dailes teātra studiju.

Tādas pie teātriem nebija. Un, kas ir ļoti interesanti, (apmācībā) nebija aktiermeistarības. Bija runa, protams, kustība, deja, plastika, paukošanās, poētika, estētika, dziedāšana, mūzika un tā tālāk. Bet aktiermeistarību apguva tikai konkrēti strādājot masu skatos, statistos – tieši uz skatuves un vērojot citu aktieru darbus. Tas ir vienkārši pārsteidzoši. Un tā to darīja, starp citu, arī Otrajā studijā.

Tad nāca PSRS programmas, kuras uzspieda, ka vajag arī mācīt aktiermeistarību. Tātad, Eduarda Smiļģa piegājiens radīja arī cita tipa aktieri.

Nu, lūk! Un ar ko viņš pārvarēja ekonomisko krīzi? Ar dziesmu spēlēm! Sākot ar 1928. gadu, kad pirmoreiz iestudēja Ofenbaha “Skaisto Helēnu” un pieaicināja brīnišķīgo operas solisti Mildu Brehmani-Štengeli dziedāt Helēnas lomu. Līdzās viņai bija jaunais aktieris Kārlis Pabriks, kas kļuva pēc tam par zvaigzni muzikālajās izrādēs. Nākamās bija “Trejmeitiņas”, kuras nospēlēja vairāk nekā 250 reizes, un tur jau arī līdzās teātra aktieriem bija pieaicināts profesors Pauls Sakss. Arī vēlākā posmā Dailes teātris iztika ar saviem aktieriem, bet ik pa laikam vēl kādu pieaicināja, tai skaitā arī Marisu Vētru.

Un vienmēr teica tā: ja Smiļģis ekonomisko krīzi pārvarēja ar “Trejmeitiņām”, kuras ienesa naudu, tad Nacionālā teātra “trejmeitiņas” – Ludmila Špīlberga, viesmāksliniece Lilija Štengele un Ārija Simsone – nesa zaudējumus, jo viņām bija lieli honorāri. Tātad arī šis ir inovatīvs mākslinieka, menedžera un direktora gājiens, kā panākt, lai skatītājs ne tikai izklaidētos, bet iegūtu vērtīgu mākslas darbu Dailes teātrī.

Kad komponēju dziesmas ar Annas Rancānes dzeju latgaliski, bija sajūta, ka sarunājos ar saviem senčiem.

Latvijas Radio arhīvam ieskaņotas trīs Mārītes Dombrovskas dziesmas ar Annas Rancānes dzeju. Tās grodā latgaļu mēlē izdzied mecosoprāns Ilona Bagele, kopā ar viņu muzicē flautiste Ilona Kudiņa un pianists Ventis Zilberts, bet pie skaņu režijas pults Modris Bērziņš. Dziesmas komponētas un pirmatskaņotas ASV pagājušajā gadā un šiem mūziķiem veltītas. Par dziesmu ciklu sarunā ar ieraksta producenti Annu Veismani stāsta pati komponiste un Ventis Zilberts, kuram šogad aprit tieši 50 gadi, kopš aizsākās koncertmeistara darbs Latvijas Radio. 

Mārīte Dombrovska ar sirsnību atzīst: „Ar Latgali man ir īpašas attiecības – esmu dzimusi un augusi Daugavpilī, ar dzejnieci Annu Rancāni iepazinos jau 90 tajos Daugavpilī, kad viņa bija redaktore laikrakstā „Latgales laiks”. Toreiz sāku rakstīt dzejoļus un rādīju tos dzejnieciei, dažus no tiem  viņa publicēja avīzē un Daugavpils dzejas dienu krājumos. Neskatoties uz to, ka šobrīd dzīvoju Cēsu pusē, manas saknes ir Latgalē.”

Pianista Venta Zilberta dzīves gājums vairāk saistīts ar Vidzemi, bet mūzikā un īpaši kamermūzikā izdzīvota un aptverta visa Latvija.

*

Mārīte Dombrovska Trīs dziesmas ar Annas Rancānes dzeju:

Atskaņo: Ilona Kudiņa (flauta), Ilona Bagele (mecosoprāns), Ventis Zilberts (klavieres).

Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi aprīļa pēdējā dienā piedzīvojis režisores Ināras Sluckas iestudējums "Intīmās dzīves", kura pamatā ir britu dramaturga sera Noela Kovarda luga ar šādu pašu nosaukumu. Teātrī norāda, ka britu kultūrā Kovarda nozīme ir tik būtiska, ka tūkstošgades mijā viņš atzīts par nozīmīgāko teātra cilvēku aiz dramaturga Viljama Šekspīra. 

Jaundarba centrā ir Eliots un Amanda, kuri reiz bijuši precējušies un tagad pavada medusmēnesi ar jaunajiem dzīvesbiedriem. Sagadīšanās rezultātā viņi nonāk vienā un tajā pašā viesnīcā Franču Rivjērā. Abi nejauši satiekas un izvēlas aizbēgt, bet jaunā apņemšanās visu sākt no vietas, kurā laulība reiz bija beigusies, sagādā ne vienu vien pārbaudījumu.

"Klasikas" studijā tiekamies ar iestudējuma režisori Ināru Slucku.

Sarunas sākumā par ekstrēmo situāciju, kas režisori aizvedusi pie Kovarda lugas, turpinām par angļu humoru un aktieru attieksmi pret tekstu, askētismu scenogrāfijā un trāpīgo mūzikas izvēli. Izrunājam, kā prāts uztver izrādi un darbu, kas jebkurai izrādei dzimst tikai pie publikas. Savukārt sarunas otra puse veltīta Ināras Sluckas darbam operstudijā " Figaro", kur darbs ar jauniešiem sagādā patiesu gandarījumu, jo īpaši tad, kad izdodas solistos atklāt jaunas šķautnes.

Iestudējuma "Intīmās dzīves" radošo komandu veido arī scenogrāfe Marija Ulmane, kostīmu māksliniece Kristīne Abika, tulkotājs Jānis Elsbergs, muzikālā noformējuma autors Indriķis Veitners un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. Lomas izrādē atveido Evija Krūze, Līga Zeļģe, Ivars Kļavinskis un Ainārs Ančevskis.

Klāt Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) kamermūzikas cikla tango koncertu ceturtā sērija! Aicinot sadarboties saksofonistu Kārli Vanagu, koncertā 7. maija vakarā mūzikas namā "Daile" tango šoreiz savīsies ar džeza mūzikas elpu – skanēs gan par muzikālu vērtību nostiprinājušies opusi, gan virkne latviešu komponistu jaundarbu.

Uzstāsies LNSO mūziķi – vijolnieki Sandis Šteinbergs un Raimonds Melderis, altists Arigo Štrāls, čellists Ainārs Paukšēns un kontrabasists Raivo Ozols, kā arī LNSO draugi un domubiedri saksofonists Kārlis Vanags, akordeonists un bandoneonists Artūrs Noviks un ģitārists Matīss Čudars.

"Klasikas" studijā viesojas vijolnieks Raimonds Melderis, akordeonists un bandoneonists Artūrs Noviks un kontrabasists, basģitārists un komponists Jānis Rubiks.

Uz Ingas Žilinskas uzdoto jautājumu, kā viesiem veicas ar tango dejošanu, visi trīs smejas, ka pagalam slikti. 

"Tā jau saka, ka, lai izprastu tango un to spēlētu, ir jāiemācās tango dejot, bet dzīve ir tik skrejoša, ka labi ja pietiek laika spēlēšanai," teic Artūrs Noviks. Viņam piebalso arī Jānis Rubiks: "Raimonds Pauls savulaik uzrakstīja pravietisku dziesmu "Muzikanti nedejo" – tur arī viss ir pateikts." "Jā, un arī es tango nedejoju. Bērnībā deju pulciņā man bija jādejo samba, džaivs, valsis, bet pasniedzēja Kalniņa tango mums diemžēl nemācīja. Tas man ir izpalicis, bet ir cerība vecumdienās aizbraukt uz Argentīnu un to iemācīties," kopīgo atbildi noslēdz Raimonds Melderis.

Pakāpjoties malā no jokiem, šis ir jau ceturtais tango cikla koncerts – iepriekšējie trīs koncerti mūziķiem pašiem un arī klausītājiem ļoti patikuši, tā ka ar šo koncertu tiek turpināts jau iesāktais. Stāsta Raimonds:

"Galvenā ideja savulaik bija piedāvāt draugiem-džezistiem rakstīt tango. Automātiski – ja jau viņi ir džezisti, tad viņi raksta tikai džeza mūziku. Un likās, ka tango ritmos tas varētu būt ļoti eleganti. [..] Man šķiet, ka tango ir ļoti skaists, ļoti niansēts, tāds vairāk kā stāsts ar ievadu, iztirzājumu un nobeigumu."

Koncertā skanēs sešu latviešu komponistu pirmatskaņojumi, pie tam divi no šiem komponistiem – Matīss Čudars un Kārlis Vanags – piedalīsies arī savu jaundarbu atskaņojumā.

Šodien, 5. maijā, Jelgavas Mūzikas vidusskolā sākas starptautiskais koka pūšaminstrumentu konkurss “Jaunais mūziķis”, kas ilgs līdz 9. maijam. Konkursa mērķis ir attīstīt un pilnveidot jauno mūziķu instrumentu spēles iemaņas un prasmes, sekmēt profesionālo izaugsmi, kā arī popularizēt Latvijas koka pūšaminstrumentu spēles tradīcijas un komponistu radītos darbus pasaulē.

Rīta Regtaima laikā sazināmies ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas asociēto profesoru, vienu no konkursa mākslinieciskajiem vadītājiem Gunti Kuzmu.

"Tas ir gan jauns sākums, gan laba vecā – [Kārļa] Štrāla un Eduarda Medņa konkursu – turpinājums. Jau ilgāku laiku, skatoties uz profesionālo mūziķu skaitu, kas atnāk uz mūzikas akadēmiju, radās doma, ka jātaisa jauns konkurss – gan jaunajiem mūziķiem, gan viņu pedagogiem. Konkurss vienmēr ir ļoti laba motivācija spēlēt aizvien vairāk, censties, kļūt labākam. Man tiešām bija liels pārsteigums, ka jau pirmajā reizē mums ir pieteikušies 143 dalībnieki," viņš stāsta. 

Konkursam būs divas žūrijas, tas notiks vienlaikus divās Jelgavas Mūzikas vidusskolas telpās. Savu meistarību rādīs koka pūšamo mūzikas instrumentu – flautas, obojas, klarnetes un fagota – spēlētāji. Šajā reizē vēl nebijis kapacitātes pievienot saksofonu, taču Guntis Kuzma ir pārliecināts, ka nākotnē konkursā tiks iekļauts arī šis instruments.

"Flautu mums, kā ierasts, ir vairāk, taču tendences, piemēram, attiecībā uz klarnetēm, kas uz tām piesakās mūzikas akadēmijā, ir ļoti mainīgas, par fagotiem nemaz nerunājot. Ir gadi, kad uz šo instrumentu nepiesakās neviens, bet tad pēkšņi ir divi – tas tiešām nav konsekventi. Ir jāsaprot, ka no šiem 143 konkursa dalībniekiem ne visi kļūs par profesionāliem mūziķiem. Otrs, kāpēc tas viss notiek, –

mēs audzinām kulturālus, izglītotus jaunos cilvēkus, kas, jā, varbūt daļa nekļūs par profesionāliem mūziķiem, bet viņi būs, teiksim, profesionāli koncertu apmeklētāji."

"Junioru grupas dalībniekiem ir svētki. Viņu uzstāšanās ilgums ir divas, trīs minūtes, tās ir burtiski divas mazas dziesmiņas, kas sagatavotas, bet tas ir pats pirmais impulss un iespēja sajust šo garšu, kad tu gatavojies, mazliet satraucies, uzkāp uz skatuves un pēc tam domā, kas ir izdevies un kas nav izdevies... Domāju, ka tas bērniem ļoti daudz dos arī nākotnē."

5. maija vakarā konkursa atklāšanas koncertā Jelgavas Mūzikas vidusskolas Lielajā zālē plkst. 18.00 muzicēs konkursa žūrija: Anete Toča (Latvija), Giedrius Gelgotas (Lietuva), Robertas Beinaris (Lietuva), Tõnu Kalm (Igaunija), Mihkel Peäske (Igaunija), Peeter Sarapuu (Igaunija) un Carlo Jans (Luksemburga).

Stāsta komponiste, literāte, Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas docētāja Gundega Šmite. Pārraides producente: Rūta Paula.

Iedomāsimies – Latvijas Radio 3 „Klasika” translē liegas, klusinātas skaņas, kuras iedzīvina jūtīgi pianista pirksti. Kā piemēru aicinām jūs iztēloties Bēthovena slaveno Bagateli Nr. 25 la minorā, kas pazīstama ar nosaukumu "Elīzei". Šis skaņdarbs izraisa gaiši skumju, vienlaikus mierpilnu noskaņojumu. Taču vai šāds iespaids būs visiem klausītājiem? Vēl jo vairāk – vai visi klausītāji šo skaņdarbu uztvers kā gaišās pasteļkrāsās gleznotas skumjas?

Vairāki mūzikas psiholoģijas pētījumi uzrāda, ka tādas mūzikas klausīšanās, kurai raksturīgs lēns temps, legato artikulācija, klusa dinamika, ierosina tādas psihofizioloģiskas reakcijas kā sirdsdarbības palēnināšanos, ādas elektrodermālās aktivitātes jeb mitruma līmeņa un asinsspiediena samazināšanos, kā arī elpošanas palēnināšanos.

Tomēr nē, reakcijas varam paredzēt visdažādākās. Kāds mazulis varbūt rimsies raudāt, kāds pusaudzis savukārt nopūtīsies: "Ak, garlaicīgā klasiskā mūzika…" un pametīs istabu. Kāds cits apstāsies veikt mājas soli un aizsapņosies, veroties tālēs, vēl kāds cits sajutīs pakrūtē nepatīkamu kņudoņu un steigšus nomainīs radioviļņus, tikai vēlāk atceroties savu stingro klavierskolotāju, kuras stundas bija salīdzināmas ar zobu sāpēm.

Emocionālais stāvoklis mūzikas klausīšanās brīdī un autobiogrāfiskā atmiņa ietekmē mūzikas uztveri saistībā ar limbiskās sistēmas aktivizēšanos mūsu smadzenēs. Šī svarīgā smadzeņu daļa atbild par emocijām un uzglabā atmiņas, kuras viegli var ierosināt muzikāls stimuls.

Ja dzirdam skaņdarbu, kas mums saistās ar kādu pagātnes situāciju, mūzika var mūs teju teleportēt uz pagātnes notikumiem un sajūtām. Gan tīkamām, gan nepatīkamām.

Otrkārt, mūzikas uztveri ietekmē kulturālie konteksti. Vai Rietumeiropas klasiskās mūzikas skaņdarbu līdzīgi uztvers Āfrikas safari vai, piemēram, Indonēzijas iedzīvotājs? Vai viņiem nepietrūks ritmiskas aktivitātes vai arī mūzika liksies pārāk vienkārša?

Ir pierādīts, ka klausītāji, kas uzauguši dažādās muzikālās tradīcijās, var izjust atšķirīgas gaidas attiecībā uz mūzikas labskanību jeb konsonējošām harmonijām.

Arī katrai paaudzei ir savas muzikālās vērtības un sava piederības sajūta noteiktam stilam.

Protams, arī muzikālā izglītība ietekmē uztveri – klausītājs ar vismaz 3–4 gadu muzikālo izglītību parasti izrāda paaugstinātu jutību pret toņu augstumu, laika struktūru, harmonisko funkciju, kas atspoguļojas neiroplastiskās izmaiņās, saistītās ar dzirdes centru un pieres daivas, kas atbild par informācijas analīzi, sadarbību. Savukārt klausītājs bez muzikālās izglītības visbiežāk uztvers mūzikas melodiju, tempu un kopējo emocionālo iespaidu.

Mūziķiem un cilvēkiem bez muzikālās izglītības atšķirīgi ir arī prognozēšanas mehānismi.

Smadzenes nepārtraukti rada gaidas par mūzikas virzību, un atšķirības iepriekšējā pieredzē rada atšķirīgus prognozēšanas modeļus, mainot uztveramo spriedzi un pārsteigumu, kuriem jābūt balansā, lai mūzika mūs nedz pārsātinātu, nedz garlaikotu. Visbeidzot,

individuālās atšķirības dzirdes asumā, personības iezīmēs un kognitīvajā jeb domāšanas veidā veicina estētiskā vērtējuma un emocionālo reakcijas atšķirību.

Ko izjuta pats Bēthovens, komponējot Bagateli Nr. 25 la minorā? Kāds ir komponista dotais emocionālais kods, to neuzzināsim, un varbūt tas nemaz nav tik būtiski. Šo mūziku ir iespējams saklausīt un izjust neskaitāmos veidos.

"Esmu ļoti daudz bijis prom, bet tad, kad esmu Rīgā, es ļoti izbaudu šo laiku ar ģimeni. Bija liels prieks, ka esmu šeit nedēļā pirms Valsts svētkiem, kad visi var doties ārā pie dabas, sakopt savas teritorijas... Godīgi sakot, šī nedēļa bija ļoti izaicinoša, repertuārs bija ļoti piesātināts, orķestrim tas prasīja tiešām ļoti lielu koncentrēšanos, bet man ir ļoti liela pateicība par paveikto," stāsta diriģents Aivis Greters, notverts uz sarunu pēc koncerta "LNSO, Kristīne Blaumane un Štrausa Dons Kihots"" Rīgas Kongresu namā.

Rūta Paula: Ne tik bieži dzirdam Jūs Rīgā. Pastāstiet, kāda Jums ir bijusi šī sezona un kas vēl priekšā?

Aivis Greters: Šī sezona un nākamā man ļoti saistās ar Gēteborgu, kur es strādāju kā galvenais viesdiriģents. Sezonas sākumā mums bija kopīgs iestudējums – Mocarta "Burvju flauta". Un šī sezona ar Gēteborgu vasarā turpināsies – dosimies uz Savonlinnu [Somijā], kur festivāla ietvaros būs četras "Traviatas" izrādes, tās atskaņosim nākamsezon Gēteborgas operā. Paralēli darbam tur esmu ļoti priecīgs uzstāties un atgriezties dažās konkrētās vietās, piemēram, tik tikko biju Berlīnē, un šī sezona kopumā man raksturojas ar Štrausa mūziku. Berlīnē atskaņojām Alpu simfoniju, kuru es ļoti gaidīju, vienlaikus baidoties kāpt tajā kalnā, bet viss izdevās vareni. Satikšanās, atgriešanās pie Oslo filharmoniķiem, un šoreiz tā bija satikšanās arī ar viņu kori – mēs atskaņojām arī Pētera Vaska mūziku. Atkalsatiekoties ir viegla pirmā mēģinājumu diena, kad ir mazāks uztraukums, jo tu šos cilvēkus jau mazliet pazīsti un viņi pazīst tevi, ir ģimeniskāka, draudzīgāka sajūta. Un ir vietas, uz kurām es dodos pirmo reizi, kur esmu kā viesis, un šīs satikšanās – kā nu kura – atkal vairāk saistīta ar manu stresa līmeni, jo mēs jau nevaram izbēgt no tā, ka kaut ko darām pirmo reizi. Štrausa "Varoņu dzīvi" (Ein Heldenleben) man bija iespēja diriģēt ar Bernes simfonisko orķestri Bernē. Ar viņiem man izveidojās brīnišķīgas attiecības, un došos turp vēl, tostarp iestudēt viņu opernamā operu. Tā ka – sadarbības, kas šosezon ir veidojušās, šķietami varētu turpināties arī nākotnē, kas mani ļoti priecē.

Kas ir lielākais gandarījums Jūsu orķestra diriģenta darbā?

Šobrīd laikam es teiktu, ka man ir izdevies pārvarēt grūto posmu, kā atrast balansu. Pie tā esmu ļoti daudz strādājis un domājis, cenšos sevi dozēt – cik daudz esmu prom no mājām. Bet tad, kad esmu Rīgā, tad esmu pa īstam Rīgā, ģimenē. Kad esmu prom, tad varu veltīt sevi darbam – gan tekošajiem darbiem, gan domāt par nākotni, lai atgriežoties būtu pa īstam tētis un vīrs, un brālis, un tā tālāk. Šķiet, ka tas ir bijis sarežģīti. Es domāju, ka tas nekļūs vieglāk, bet par to cenšos rūpēties un domāt, un novēlu sev un visiem maniem līdzcilvēkiem spēku un sapratni šajos dažreiz grūtajos mēnešos.

Vēl tikai līdz 3. maijam Mākslas muzejā RĪGAS BIRŽA skatāma izstāde “Sniegs kūst. Japānas māksla”, ko mākslas mīļotājiem bija iespēja aplūkot kopš februāra beigām. Izstādē iekļauti Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Japānas mākslas kolekcijas darbi – krāsainie kokgriezumi ukijo-e, lakas darinājumi, porcelāna un keramikas priekšmeti, kas atšķirīgos redzējumos ilustrē šo Japānai tik svarīgo gadalaiku.

Pa ceļam ar "Klasiku" tiekamies ar izstādes kuratori Kristīni Mileri. 

"Diendienā, strādājot muzejā, mēs redzam to, cik ātri cilvēki izstādi apskatās. Un arī paši pēc sevis mēs redzam, cik strauji rit mūsu dzīve. Mums ir viena stunda tam, varbūt divas stundas, lai apskatītu kaut ko citu. Un tad tu izskrien visam cauri. Bet es gribēju izstādē radīt vietu, lai mēs tomēr varam apstāties un reāli nodoties šim lēnajam vērošanas procesam. Tas, kas ir arī būtisks pavasarī. Ka mēs dzīvojam kopā ar dabas mošanos, kas arī nenotiek ātri, bet lēnām."

Japāņiem ir svarīgs šis dabas vērojums, esot kopā, taču šajā ziņā saskatāmas līdzības arī ar latviešiem, Kristīne norāda.

"Mums arī ir hanami, tikai mēs to tā nesaucam. Kā mēs to saucam, tas ir jāizdomā, bet, piemēram, sākas rododendru ziedēšanas laiks – mēs ejam uz parkiem skatīties rododendrus. Sāk ziedēt ceriņi – kur mēs dodamies? Uz Dobeli! Rapši, rudzupuķes... Tad mēs esam laukos un baudām ziedēšanu un to, ko mums sniedz daba."