16. maijā Saulkrastu kultūras namā “ Zvejniekciems” uz 75 dziesmotiem gadiem atskatīsies Saulkrastu jauktais koris “Bangotne”, lai kopā ar Vidzemes kamerorķestri un solistiem koncertā “DZIESMA. LAIKS. CILVĒKS” rādītu savu gadiem krāto dziesmu pūru, ko savulaik kopis un kuplinājis ilggadīgais diriģents Jānis Veismanis. Kopš 2023. gada kora vadību pārņēmušas Iveta Rīsmane-Lūse un Inguna Rijniece. Nu, jau vairāk nekā 50 gadus korim uzticīgas ir dziedātājas Inese Veismane un Laila Bāliņa, kuras iesaistās arī kora vēstures saglabāšanā. Bet Vidzemes kamerorķestra vadītājs Andris Veismanis bērnībā šajā korī kuplinājis soprāņu rindas.

Raidījumā Parole, parole, parole kultūrpētnieks Deniss Hanovs skaidro, ka jau 17. gs. operā pastāvēja vairāki sižeti, kas aprakstīja šī Babilonijas valdnieka lepnumu, viņa krišanu, sodu un ebreju tautas atbrīvošanu no gūsta. Šo Babilonijas valdnieku ataino arī itāļu baroka komponista Mikelandželo Falveti agrīnā opera, jeb precīzāk, reliģiska rakstura oratorija, kas veltīta Vecās Derības sižetiem. Nabuko bija valdnieks, kura iztēlotajā reliģiskajā dzīvē sastopas gan agrīnās kristietības sižeti, gan Vecās Derības sižeti, gan jūdaisma vēsture. Falveti mūzikā, ko ieskaņojusi Cappella Mediterranea diriģenta Leonardo Garsijas Alarkona vadībā, jūtam arī Vidusjūras kultūras un mūzikas motīvus un spāņu muzikālās drāmas – sarsuelas iezīmes.

Dailes teātrī nesen notikusi jauna pirmizrāde – režisors Viesturs Kairišs iestudējis Ainas Rendas romānu „Pirmavots”. Pirmās atsauksmes jau ir publicētas, un šķiet, ka izrāde ir veiksme. Bet īpaši interesantu to padara tēma. „Pirmavots”  ir ōda absolūtam bezkompromisa individuālismam. Tā esot viena no mīļākajām Īlona Maska grāmatām, un novērojumi rāda, ka arī izrādei skatītāji atsaucas ne tikai mākslas, bet arī savu personisko pārliecību dēļ. ZANE RADZOBE uzlūko šo izrādi kā lakmusa papīrīti Latvijas sabiedrības sapņiem un cerībām. Vai individuālisms Latvijas teātrī un sabiedrībā šodien ir tēma, kas spēj mūs satraukt un iedvesmot? Par to Zane runā ar savām kolēģēm - teātra kritiķēm un zinātniecēm VALDU ČAKARI un LAUMU MELLĒNU-BARTKEVIČU - un aktieri MĀRTIŅU MEIERU.

8. maijā Venēcijas biennāles 61. starptautiskajā mākslas izstādē atklāts Latvijas paviljons “Nepieradinātā asambleja: utopijas aizkulises”, kuru veidojis mākslinieku duets “Mareunrol’s” (Mārīte Mastiņa-Pēterkopa un Rolands Pēterkops). Tas tapis dialogā ar Nepieradinātās modes asamblejām (NMA) – alternatīvās modes dizainera Bruno Birmaņa aizsākto eksperimentālās modes, mākslas un performances notikumu virkni, kas norisinājās Rīgā no 1990. līdz 1999. gadam. Paviljona atklāšanā klāt bija un ar māksliniekiem tikās Inta Zēgnere.

Bruno Birmanis: "Ar “Nepieradinātās modes asambleju” 90. gados izveidojām tādu vidi, teritoriju vai platformu, kurā brīvi un bez ierobežojumiem varēja izpausties radošie cilvēki, kas saistīti ar modi. Būtībā tā bija utopija, jo bijām starp divām sistēmām - padomju ideoloģiskais presings bija beidzies un kapitālisma presings vēl nebija sācies. Jutāmies kā no būra izlaisti putni. Viss ātri kļuva par apjomā un kvalitātē par profesionālu pasākumu, un tagad viss NMA gars ir pārnests uz paviljonu.

Jau no sākuma sapratām, ka tā nebūs muzejisku priekšmetu ekspozīcija, gribējām, lai jauni cilvēki redz, ka iespējamas arī neiespējamas lietas, ko ar tām var izdarīt. Domāt brīvi, domāt plaši.

Bieži citēju Žanu Kokto, kurš pirms 100 gadiem teicis, ka mode rada skaistas lietas, kas ar laiku sāk izskatīties dīvaini, savukārt māksla rada dīvainas lietas, kas ar laiku sāk izskatīties skaistas. Un šeit ne tikai video par tos stāsta, bet arī viss, ko MAREUNROL’S ir radījuši, kā šo garu ir transformējuši savā skatījumā instalācijās. (,,) Vadošais dzinējspēks ir viņu balss, kurai jāskan. Manuprāt, tas ir izdevies lieliski. Turklāt Rolands ir ļoti daudzpusīgs mākslinieks un viss skaniskais noformējums ir viņa un Iļjas Krūmiņa radīts. Tas ir vienkārši lieliski."

Rolands Pēterkops paviljona atklāšanā: “Ir forša sajūta, mēģinot saprast, kā kurš ko nolasa, kā šī informācija rezonē, jo ir vairāki informācijas slāņojumi, emociju slāņojumi. Sākot ar arhīvu izpēti, kopkonceptu par telpu, par cilvēkiem, par to, par ko vēlējāmies šajā paviljonā runāt. Materiāls, skaņa, gaisma.

Instalāciju veidojām tā, lai tas nav uzmācīgi, bet gan vienkārši, viegli, poētiski, lai sniegtu emocijas. Darbs ir emocionāls, jo reflektējam par modes notikumu 90. gados. Mēs esam 2000. gadu paaudze, kas arī esam centušies starptautiski izrauties.

Šis NMA stāsts no vienas puses mums bija jautājums, ko ar to varam darīt, vai mūs tas iedvesmo. Nebija šī pasākuma pēctecības, tas bija un pazuda. Mēs vairāk skatījāmies uz to laiku, enerģiju un cilvēkiem, kas to iniciēja, kas tur darbojās. Attiecības, emocijas režģis. Kādu 90. gados neatkarību un brīvību atguvušu valsti caur Henrija Stīna filmētajiem videomateriāliem redzēja Rietumu valstīs.

Mums bija būtiski, lai vēstījums ir tagadnīgs. Kā brīvības manifests. Ir būtiski runāt par to šobrīd, jo brīžiem šķiet, ka dzīvojam trauslākos laikos nekā 90. gados.

Šīs izpratnes reizēm no Rietumiem pat pietrūkst, tāpēc ir jāatrod skaisti veidi, kā viņus skaisti uzrunāt caur empātiju un izprotošu iedvesmu. Galvenais ir ļauties pieredzei. Mūsdienu laikmetīgajai mākslai ir būtiska šī vieglā pieeja un atvērtība."

Inta Zēgnere arī stāsta par redzēto Ukrainai veltītajā izstādē STILL JOY from Ukraine in the world, kur sastapta Ukrainas māksliniece Žanna Kadirova.

Klarnetiste un Liepājas SO un LNSO mūziķe Alise Gavare līdzās darbam abos orķestros iesaistās arī dažādos kamermūzikas projektos un 8. maijā kopā ar pianistu Kārli Gunāru Tirzīti Dobeles koncertzālē "Zinta" spēlēs programmā "Bernsteins, Gēršvins un Horovics". 9. maijā viņas solo izskanēs koncertzālē "Cēsis", ar Jērga Vidmaņa Fantāziju godinot savu kādreizējo skolu - Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolu – 100. gadskārtā, 12. maijā kopā ar domubiedriem viņa muzicēs J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, bet kopā ar LNSO 14. maijā svinēs tā 100. sezonas noslēgumu.

Telefonintervijā Lienei Jakovļevai Alise Gavare stāsta ar gaidāmajiem notikumiem, sadarbību ar pianistu Kārli Gunāru Tirzīti, kas aizsākusies pirms trim gadiem, kā arī pirmo uzstāšanos Dobeles koncertzālē "Zinta":

Alise Gavare: Kopā spēlējot, mums svarīgi, lai ir jautri, jestri, un šādā virzienā veidojām šo programmu.

Tā kā ikdienā pamatā spēlējam klasisko repertuāru, džeza ietekmē radītajos darbos izbaudām, ka te vairāk iespēju brīvībai ar laiku un nošu materiālu, arī varam pielikt vairāk no sevis un izmēģināt spēlēties ar kaut ko atšķirīgu no ierastā.

Vēlējāmies godināt 100. jubilejā Džozefu Horovicu, kura Sonatīne ir pagājušajā gadsimtā radīts darbs klarnetei un klavierēm. Horovics dzimis Vīnē, dzīvojis Anglijā, bijis arī diriģents un sarakstījis ļoti daudz orķestra darbu, baletus, filmu mūziku. Man šis noteikti ir izaicinošs skaņdarbs, jo te jāparada virtuozitāte un jāizceļ melodiskas līnijas ar dažādiem izrotājumiem, efektiem un frulato. Un tas viss ir džeza intonācijās. Arī Kārlim ir interesanti, jo, kā viņš teica - “beidzot es varu kaut kur ielikt svingu!” Līdzās izvēlējāmies divus amerikāņu dižgarus - Džordžu Gēršvinu un Leonardu Bernsteinu.

No manas puses nāca ideja par Bernsteina Sonāti klarnetei, kas ir viens no pirmajiem viņa publicētajiem opusiem, arī mūsu literatūrā tas ir ļoti svarīgs. Nekad to iepriekš nebiju spēlējusi. Tur ir ļoti daudz ritmisku grūtību, bet tajā pašā laikā tiešām izaicinoši un efektīgi.

Esam izvēlējušies atskaņot arī Trīs Džordža Gēršvina prelūdijas Aigara Raumaņa pārlikumā klarnetei un klavierēm. Nesen Latvijas Radio 1. studijā atskaņojām vienu daļu kopā ar “Berči kvartetu” un Aigaru Raumani, bet ir arī lieliska versija klarnetei un klavierēm ar dažādām klarnetes tehnikām, arī slap tone, kas dod perkusīvu efektu. Tad, protams, vēl ir "Rapsodijas blūza stilā" versija klavierēm, ko pats autors ir veidojis. Tas būs Kārļa lielais izaicinājums."

Stāsta dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode. Pārraides producente: Signe Lagzdiņa.

"Kā Maltā mēs pie lūpām cēlām kafu,

Ko dzer tur pašā Murats un Mustafa,

Un kas no turkiem nāk, bet ir tik asa

Kā inde sīvākā..”

Tā 1670. gadā raksta poļu diplomāts, dzejnieks un atdzejotājs, arī karaļa Staņislava II Augusta vecvectēvs Jans Andžejs Morštins, tālāk vēl vēlēdams, “lai kristiešiem tā muti nemaitātu”. Šis ir viens no pirmajiem zināmajiem kafijas pieminējumiem poļu dzejā. Ievērojamais baroka autors, Eiropas dzejas “modes kliedzienu” virtuozais sintezētājs Morštins, piesauc ‘kafi’ jeb kafiju elēģijā brālēna piemiņai un pie viena atskatās uz laikiem, kad Osmaņu impērijai bija ienācis prātā dažu nedēļu laikā ieņemt mazītiņo Maltas salu, bet tas izvērtās nožēlojamā sakāvē; raugoties pāri fortiem, kur simtu piecus gadus pirms citētā dzejoļa tapšanas notika sīvas kaujas Lielā Maltas aplenkuma laikā, tagad tiklab poļu kā latviešu ceļotāji var piestāt Eiropas malā un iemalkot kādu malku dziras, “kas no turkiem nāk”.

Pirmās kafejnīcas Eiropā tapušas Oksfordā (1650), divus gadus vēlāk Londonā, pēcāk Parīzē.

Slaveno Austrijas kafejnīcu aizsākums, savukārt, ir  poļu, austriešu, vācu apvienotā karaspēka uzvara pār Osmaņu impērijas pulkiem kaujā par Vīni 1683. gadā – leģenda vēsta, ka turki mūkot pametuši savus pupiņu krājumus. Pirmo kafejnīcu Vīnē dibināja poļu izcelsmes tirgotājs, dragomans – tulks no turku valodas un diplomāts – Ježijs Francisks Kulčickis, savijot poļu vēsturi ar kafiju arī gluži lietiski un vietiski.

Pirmā kafejnīca Polijā – ostas tuvuma nenoliedzami iedvesmota – atradās Gdaņskā, un vairāki avoti arī to saista ar Kulčicka vārdu.

Ar kafijas baudīšanu un tās labo īpašību slavinājumu aizrāvies arī ievērojamais un daudzpusīgais poļu apgaismības autors Ignacijs Krašickis un vairāki citi laikmetīgi domājoši prāti; Krašicka un domubiedru izdotajā periodikā tikusi uzsvērta jau iepazītā turku renegāta (arī tā dēvējuši kafiju!) uzvara pār regulāru un neapvaldītu stiprāku dziru patēriņu poļu augstmaņu vidū.

Jau piesauktā uzvara pār turkiem ļāva kafijas vilnim atplūst arī pavisam tuvu uz mūsu pusi; necik ilgi nebija jāgaida līdz pirmajiem “kafēhauziem” Viļņā.

Melnā dzira viļņiešiem gan bijusi pazīstama jau pirms publiskām kafijas malkotavām. Kristina Sabaļauskaite savā “Silva rerum” par kafijas klātbūtni Lietuvas augstmaņu dzīvē ieminējusies ne reizi vien.

Kaislīgākā šīs dziras baudītāja otrajā no četriem Sabaļauskaites romāniem ir Uršule Birontiene, kundze gados, kurai ārsts izsaka komplimentus par labo veselību un dāļā dažādus padomus, taču Uršule, kā Daces Meieres tulkojumā raksta lietuviešu romāniste, “neklausīja viņa uzstājīgajām prasībām vienreiz pārstāt dzert to savu kafiju, atcirzdama, ka labprāt atteiksies no kafijas, ja tikai Gordona kungs viņai te, Viļņā, pagādās kokoatlu, taču Viļņa jau nav nekāda Gdaņska vai Karaļauči, un šeit viņas reiz iecienīto rūgto Rietumindijas gardumu – šokolādi – nebija iespējams dabūt, tad kas viņai atlika – tikai turku kafija, ko aptiekās pārdeva kā līdzekli pret gremošanas traucējumiem, un pēc Vīnes uzvaras pār turkiem šīs mantas netrūka, un labi, ka viņa rīkojās apdomīgi, iepirkdama lielus krājumus, jo tagad zviedru kara dēļ atkal neko nebija iespējams dabūt, bet lāsīte tā rūgtuma mazītiņā apzeltītā krūzītē uzreiz pēc dienvidus bija vienīgā bauda, pēc kuras viņas sarūgtējusī diena iemantoja šādu tādu saldumu, bet aizvien vārgākās acis pat atvērās platāk.”[1]

Ebreju ārsts, noklausījies kundzes ietiepīgo monologu, paķircina viņu ar gluži tām pašām Morština dzejas rindām, kas šeit jau piesauktas, bet Uršule tikai atcērt: “pienāks laiks, kad kristieši kafiju dzers laizīdamies, acis piemieguši un laizīdamies”. Šis paredzējums piepildījās itin drīz, un bija tādi, kas grauzdētās “gremošanas zāles” gribēja pārdot, kā tagad teiktu, birokrātijas mazināšanas ietvaros: viens no pirmajiem kafijas tirgotavu pieminējumiem Viļņas dokumentos ir no 1787. gada – kāds Kļukovska kungs esot pamanījies savu kafijbodīti atvērt nelegāli.

19. gadsimta sākuma poļu literatūra, par spīti smagajām tēmām, ar ko tās autori spiesti noņemties, darbodamies trejkārši sašķeltā un apspiestā valstī vai trimdā, arī nepaliek bez kafijas pieminējuma.

Turklāt pirmoreiz ilustrē ko līdzīgu baristas profesijai, ko citviet Eiropā iepazīs krietni vēlāk, līdz ar 20. gadsimta un kafijas automātu uzvaras gājienu. Pirmās profesionālās kafijas gatavotājas Polijā un tagadējā Lietuvas teritorijā bijušas sievietes šļahtiču muižās, poļu valodā sauktas par kaviarkām (vienskaitlī kawiarka no vārda kawa). Kaviarku darba pienākumu sarakstu savā episkajā poēmā “Pans Tadeušs”, kurā smalki attēlotas visdažādākās šļahtiču paražas un dzīvesveida nianses, min Ādams Mickēvičs:

“Ko vien sirds kārojas, var ēst pēc patikšanas:

Bet, protams, visupirms tiek nestas kafijkannas

Uz milzu paplātēm, kas puķēm apgleznotas.

Un kafijkannas kūp un mirdz kā surdabotas,

Un Šveices porcelāns simt krūzītēs tur laistās,

Mirdz krējumtrauciņi kā rotaļlietas skaistas.

Par poļu kafiju nekur nav garšīgākas,

Jo poļi kafiju māk vārīt tā, kā nākas:

To vāra kaviarka, kam uz to ir ķēriens

Un ir savs noslēpums, kā izvārāms šis dzēriens:

Vispirms no vicīnām tā dabū eksportgraudus,

No kuriem kafiju var pirmšķirīgu grauzdēt:

Kā dzintars dzidra tā un it kā medus bieza.

Ir mokkas garša tai un ogļu melnums. Tiesa,

Ja ir vēl krējums klāt, tad tā ir īstā marka,

Un tāpēc katrurīt steidz čaklā kaviarka

No karstās virtuves uz vēso pienpagrabu,

Kur svaigu krējumu no piena podiem dabū:

Ņem vienai krūzītei tik karotītes pāris

No katra pientrauka, ko nav neviens vēl skāris.”

Poēma tapusi 1834. gadā, Mickēvičam atrodoties trimdā Parīzē. Tās tapšanu iedvesmojusi poļu augstmaņu jeb šļahtas vidē attīstītā mutvārdu prozas – gavendas – tradīcija. Grāmatu ar pilno nosaukumu “Pans Tadeušs jeb Pēdējais iebrukums Lietuvā. Vēsturisks 1811.–1812. gada šļahtas dzīves stāsts divpadsmit grāmatās dzejā” latviešu valodā atdzejojis Jāzeps Osmanis, 1964. gadā tā iznākusi Latvijas Valsts izdevniecībā greznā, pamatīgā sējumā ar Elviro Andriolli ilustrācijām.

Poļu kafijas gatavošana no pupiņu iegādes un grauzdēšanas līdz pat servēšanai parādās otrajā poēmas grāmatā “Pils”, ar skaņām, smaržām, smalkiem redzes tvērumiem tekstā iedzīvinot agru mielastu pēc augstmaņu medībām.

Kafijas apdziedājums veido pāreju starp grāfa ierašanos, gaistoša meitenes tēla samanīšanu, jutekliskiem jautumiem un politiskiem disputiem, un seniem, smagiem ietiepīgu dzimtu strīdiem.

Interesanti, ka atdzejotājs šajā monumentālajā veikumā ir izvēlējies kaviarkas vārdu atstāt nepārveidotu (līdzīgi kā tagad neatveidojam vārdu barista) un nepaskaidro to arī pēcvārdā; tajā tulkotājs uz brīdi pievērsies  tikai kafijas biezās konsistences pamatojumam – tā esot vārīta pa turku modei.

Mickēviča darbs, kurā publika velti izmeklējās vienu centrālo varoni un eposa viengabalainību, plašāku lasītāju un kritikas ievērību izpelnījās samērā novēloti, 19. gadsimta otrajā pusē. Tad tika rūpīgāk analizēta poēmas struktūra, bagātīgās atsauces uz antīko autoru darbu atdzejojumiem poļu valodā; poēmas baudītāji pamanīja smalki lietoto ironiju, izstaigājās pa elegantajiem tiltiņiem starp liriskām un traģiskām epizodēm un pieņēma domu, ka pans Tadeušs nav vis galvenais vai vienīgais šī darba varonis, bet gan autora atmiņu iemiesojums, tāds kā Uliss vai personificēts vektors, kurš dodas uz tobrīd neaizsniedzamo Lietuvas dižkunigaitijas muižu Nemunas krastos, lai atnestu no tās aizejoša laika pierakstus, tostarp cilvēciskas ikdienas sīkumus – kā krūzītes un kafijkannas uz paplātes.

[1] Kristina Sabaļauskaite “Silva rerum II” (Zvaigzne, 2012). No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere.

Četri jaunieši – Sofija Berga, Kārlis Šadris, Jānis Edgars Štrauss un Gustavs Šķenders - izdevuši jaunu digitālo laikrakstu "Krējums", kas piedāvā savas paaudzes perspektīvu uz Latvijas attīstību un izredzēm.

Lai gan Sofija Berlīnē studē grafisko dizainu un Gustavs apgūst reklāmu Nīderlandē, savukārt Kārlis un Jānis dzīvo Latvijā un nesen absolvējuši Rīgas Ekonomikas augstskolu, visus četrus vieno vēlme "sapurināt" latviešus un atgādināt, ka sabiedrības "krējumu" veidojam mēs paši – galvenais ir "nenolikt karoti".

Tādēļ pirmā izdevuma nosaukums ir "Nenoliec karoti", un tajā apkopoti trīs raksti:

Gustavs dalās pieredzē par to, kā studenta dzīve Nīderlandē stiprinājusi viņa latvisko pašapziņu; laikraksta finanšu vadītājs Jānis analizē Latvijas kapitāla tirgu un skaidro, kāpēc valsts uzņēmumi tajā joprojām ir maz pārstāvēti; savukārt Kārlis apgalvo, ka Latvijas patiesais skaistums meklējams tās nepilnībās.

Par to, kāpēc laikrakstu sauc tieši šādi, laikraksta redaktors Kārlis Šadris stāsta: “Krējuma” nosaukuma vēsture ir tāda, ka pavadīju pirmo šī mācību gada semestri Valensijā, un ceturtā mūsu kolektīva biedre Sofija [Berga] bija pie manis ciemos. Es viņai vēl nebiju izstāstījis ideju par laikrakstu, jo tā vēl bija ļoti līdz galam neizdomāta ideja. Mēs gājām cauri skaistai vietai, ko sauc Rusafa - tas ir rajons, kas būtu kaut kas starp Kluso centru un Grīziņkalnu, ja tas būtu Rīgā. Tur bija veikals, kurā bija diezgan liela ballīte. Sofija paskatījās un teica: “Viss sabiedrības krējums atnācis.” Man nepatīk ideja par to, ka sabiedrības krējums ir sabiedrībā nozīmīgie vai stilīgie vai kaut kādi tādi cilvēki. Tad pārvirzījos uz otru vārdu, kas ir “krējums”, un sapratu, ka

krējums īstenībā ir ļoti svarīga daļa no Latvijas - es redaktora slejā mēģināju to pielīdzināt saspēles vadītājam.

Ja redzi vārdu “krējums”, uzreiz to asociē ar kaut ko, vai tā būtu mājās gatavota biešu zupa vai kas tamlīdzīgs, bet mums bija doma ne tikai par to, ka tas ir kaut kas ļoti latvisks, bet arī kaut kas mūsu identitāti veidojošs, ka mēs varam paši noteikt, kas ir tas sabiedrības krējums, un tā arī mēs rakstām, ka sabiedrības krējums esam mēs visi.

Kā dzima ideja par to, ka ir nepieciešams izdevums, kurā jūs gribat dalīties ar savu viedokli un zināšanām?

Gustavs Šķenders: Es jau ilgi vēlējos rakstīt. Mēs ar Kārli iepazināmies 2024. gada beigās, 2025. gada sākumā. Pagājušā gada rudenī, kad Kārlis bija Valensijā, viņš man uzrakstīja un teica, ka grib veidot kaut ko kopīgu. Tajā brīdī tas vēl nebija īsti laikraksts vai žurnāls, tas vienkārši bija kaut kas kopīgs, caur ko mēs varētu pasniegt latviešu jauniešu kopābūšanas sajūtu. Sākumā tas bija vairāk par sajūtām un kā to noķert, un kā to pasniegt tālāk, un tad vēlāk tas viss izveidojās, un patiesībā ļoti veidojās.

No sākuma tas tiešām bija “ko tas nozīmē - būt jaunietim”, bet beigās tas pārtapa par visu to krējuma būšanu, ka tas vairs nav tikai “ko tas nozīmē - būt jaunietim”, bet “ko tas nozīmē - būt latvietim” - jaunam, vecam, kaut kur pasaulē, bet tiešām vairāk latvietim.

Par kopības sajūtu ir patīkami dzirdēt, jo jums noteikti ir zināms vidējās un vecākās paaudzes stereotips, ka “tie jaunie, tie jau tikai ekrānos un cits ar citu vispār nemaz neko”. Ko jūs atbildat uz šādiem stereotipiem?

Jānis Edgars Štrauss: Tas patiesībā atgādina Gustava minēto. Gribēju piebalsot, kā es pievienojos - mēs ar Kārli bijām izgājuši pusdienās, abi bijām praksē, viņš tieši lidoja prom uz Valensiju un stāstīja par ideju veidot laikrakstu, kas parādīs, ka foršas un jaudīgas lietas notiek tieši no jauniešu puses. Kaut kādā mērā es piekritu piedalīties, jo jutu diezgan spēcīgas emocijas tieši par vecuma diskrimināciju no abām pusēm -

jaunieši domā, ka vecākās paaudzes pārstāvji nesaprot viņus, un tas strādā arī uz otru pusi, bet man kaut kā nešķiet, ka tā ir realitāte.

Mēs visi esam cilvēki, mēs visi esam latvieši, un tāpēc es gribēju tieši par to parunāt. Tā būtu platforma, kurā es varētu izteikt arī savu balsi un parādīt citām paaudzēm - hei, jaunieši nāk ar sparu, mums ir, ko teikt, ieklausāmies, sadarbojamies, jo tikai sadarbojoties kopā mēs varēsim uzbūvēt kaut ko lielāku par mums pašiem.

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un direktore Kristiāna Ābele. Pārraides producente: Inta Zēgnere.

“Izstādes aplūkošana izkliedēja visas manas šaubas. Bet silti prieka viļņi mani pārsteidza, ieraugot izstādes galvenajā ēkā latviešu jauno gleznotāju ražojumus. Reti esmu par ko dzīvē priecājusies tik sirsnīgi, tik dziļi kā par tiem. Es jutos pacilāta, mani pārņēma svētsvinīgas, nopietni saldas jūtas, prieka, miera un pateicības jūtas. Es te stāvēju latviešu tautības templī un turklāt pie latviešu gleznošanas mākslas šūpļa.”

Šovasar būs apritējuši 130 gadi, kopš šo prieku un pacilātību Rīgā 1896. gadā piedzīvoja viena no Latviešu etnogrāfiskās izstādes (LEI) Dailes nodaļas aplūkotājām – jaunā skolotāja un mūziķe Matilde Jureviča-Priedīte (1872–1957). Tikko citētie vārdi lasāmi astoņus gadus vēlākā atskatā žurnālā “Vērotājs” (1904, Nr. 10, 1282. lpp.), kur viņa savas izstāžu recenzijas parakstīja ar vārdu “Matilda”. Neizdzēšamos iespaidus Matilde Jureviča-Priedīte glabāja visu mūžu un Otrā pasaules kara beigās paņēma līdzi trimdā, kur vecumdienās atcerējās:

“Tāds savāds krāsu brīnums, un tas viss mūsu, mūsu! Pirmo reizi skatām mākslas spoguļos Latvijas dabas ainavas un latviešu ļaudis. Tie taču mūsējie! Atvērusies jauna bagāta pasaule – krāšņš atspulgs no mūsu dzimtenes, mūsu tautas. Otru dienu sēdu telpā, kas nu jau pustukša, pie gleznām. Te kas piedzimis – latviešu māksla. Es to sajūtu, un nezin kāpēc acīs ielīst asaras.”

(Latvju Ziņas, Nr. 63, 21.08.1946.)

LEI Dailes nodaļa kļuva par 1891. gadā Pēterburgā izveidotā studentu pulciņa “Rūķis” nacionālpatriotisko centienu virsotni. “Rūķis” apvienoja Mākslas akadēmijas, Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas un konservatorijas audzēkņus, īpašu nozīmi iegūdams tieši vizuālās mākslas vēsturē. LEI Dailes nodaļā ar saviem darbiem piedalījās septiņi jauni latviešu gleznotāji – Janis Rozentāls (1866–1916), Arturs Baumanis (1867–1904), Ādams Alksnis (1864–1897), Johans Valters (1869–1932), Staņislavs Birnbaums (1863–1944), Pēteris Balodis (1867–1919) un Vilhelms Purvītis (1872–1945). Viņi kopā redzami pazīstamā fotogrāfijā, kas patiesībā ir retušēts četrus gadus senāka attēla fragments.

Galvenās lomas tēlotāja un režisora lomu šajā nacionālās glezniecības pirmizrādē uzņēmās trīsdesmitgadnieks Rozentāls, kam tobrīd kolēģu lokā bija visvairāk vērienīgu darbu, ko parādīt. Vispārēju ievērību eksponātu klāstā guva un nacionālpatriotiskas altārgleznas lomu ieņēma viņa Pēterburgas Mākslas akadēmijas diplomdarbs “No baznīcas” jeb “Pēc dievkalpojuma” (1894). Raugoties uz baznīcēnu gājienu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, joprojām varam nojaust pirmreizējā iespaida spēku, par ko Matilde Jureviča-Priedīte atcerējās:

“Visilgāk nosēdu pie gleznas “No baznīcas”. Aizmirstos: sadzirdu bālās meitenes lūgšanu, ko viņa nupat skaitīja baznīcā, sadzirdu aklās ubadzes nopūtas. Lūk, cēlais dievbijīgu vecīšu pāris soļo mājup, bet es zinu, kā tie roku rokā nostaigājuši mūžu… Gleznā lūkojoties, var saredzēt viņu vienkāršo dzīves ceļu – visu, visu.”

(Latvju Ziņas, Nr. 63, 21.08.1946.)

Te satikās mākslinieka redzējums un laikabiedru gaidas – apjaust savu tautu kā daudzveidīgu veselumu. Divus gadus pirms LEI uzgleznotais Rozentāla dzimtā Saldus baznīcēnu plūdums lejup pa dievnama pagalma akmens kāpnēm bija izvērsts dinamiskā tipu galerijā, kur gleznieciski saistošā mijā vienuviet ieraugāmi dažnedažādi ļaudis – draudze, kas pamazām atgriežas ikdienas gaitās, sazarodamās figūru pāru iezīmētās sižeta līnijās.

Galvenajam eksponātam radniecīga bija glezna “No kapsētas” jeb “Miroņu svētki” (1895, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs), kas pašlaik līdz nākamajam pavasarim par godu mākslinieka 160 gadu jubilejai viesojas izstādē Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejā – tātad attēloto ļaužu dzimtenē.

Pateicoties preses atsauksmēm, dažiem žurnālā “Austrums” publicētiem ekspozīcijas skatiem un aprakstiem vēlākos atskatos, ir izdevies noteikt vēl dažus saglabājušos eksponātus. Privātā krājumā atrodas, piemēram, Rozentāla glezna “No viņa” ar jaunu dāmu lasām līgavaiņa vēstuli gleznām piepildītā telpā, kuras iekārtojums varētu kalpot par reklāmu mākslas klātbūtnei modernā interjerā. Privātīpašumā saglabājusies arī Vilhelma Purvīša glezna “Jūrmalā” ar vienkāršu pretgaismā attēlotu zvejas laiviņu šūpojamies krastā. Savukārt Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā nonākusi Artura Baumaņa naksnīgā kompozīcija “Zemgaliešu gari”. Pēc reprodukcijas žurnālā “Mājas Viesa Mēnešraksts” zināma Rozentāla glezna “Mākslinieka darbnīca”, un iespējams, ka incognito dzīvi privātos vai publiskos krājumos turpina nezināms skaits citu Dailes nodaļas eksponātu.

Kā apcerē par Rozentālu 1904. gadā rakstīja Jānis Miķelsons, labāk zināms kā Haralds Eldgasts, gleznotājs pēc vērienīgā pasākuma palicis “ar pilnu galvu ērmotu slavas dziesmu un gluži tukšām kabatām” (Vērotājs, 1904, Nr. 6, 751. lpp.). Izplatījās nostāsts, ka vienīgi kāds zemnieks vēlējies nopirkt nelielu studiju un mākslinieks viņam to atdāvinājis. Pirms vēlākās nonākšanas muzejā abas viņa lielākās LEI gleznas tomēr vairākas desmitgades pavadīja privātos krājumos – diplomdarbs savulaik piederēja latviešu uzņēmējam Kārlim Meņģelim (1866–1927) un viņa pēctečiem, bet “No kapsētas” – kokrūpniekam Augustam Dombrovskim (1845–1927), kas bija viens no galvenajiem LEI mecenātiem. “Ērmotajās slavas dziesmās” dzima tautas mīlestība, kas Rozentāla personību un mākslu pavada joprojām.

2016.–2017. gadā daudznozaru pētījumus par Latviešu etnogrāfiskās izstādes vēsturi un nozīmi rosināja Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Vēsturnieces Sanitas Stinkules (tag. Zvidra) sastādījumā tapa grāmata “Latviešu etnogrāfiskā izstāde 1896” un rakstu krājums “Indivīds. Vēsture. Nācija. Latviešu etnogrāfiskajai izstādei – 120”. Abi izdevumi ir svarīgi atskaites punkti dažādos izziņas ceļu virzienos.

8. maijā oficiāli tiks atklāta Venēcijas biennāles 61. starptautiskā mākslas izstāde, bet nozīmīgi notikumi risinās iepriekš. 6. maijā tika atklāti Lietuvas un Igaunijas paviljoni, kā arī notika Baltijas valstu nacionālo paviljonu rīkotāju organizēts solidaritātes gājiens, paužot atbalstu Ukrainai, tās iedzīvotājiem, kultūrai un māksliniekiem, un iestājoties pret Krievijas dalību šajā starptautiski nozīmīgajā mākslas notikumā.

Notikumus klātienē piedzīvoja Inta Zēgnere, skatot lietuviešu mākslinieces Egles Budvītes (Eglė Budvytytė) darbu Lietuvas paviljonā un satiekot komponisti Linu Lapelīti, kuras kopā ar kolēģēm veidotais darbs Sun & Sea (Marina) 2019. gadā saņēma Venēcijas mākslas biennāles galveno balvu, kā arī pieredzot, kā ar Kriša Salmaņa veidoto simboliku "Nāve Venēcijā" Baltijas valstu kultūrļaudis devās gājienā no Lietuvas paviljona cauri Arsenālam, kur atrodas Latvijas paviljons, līdz Igaunijas paviljonam. Ukraina Venēcijā īpaši pamanāma ar izgaismotu uzrakstu Still Joy – from Ukraine into the World Ukrainas karoga krāsās uz filantropa Viktora Pinčuka fonda ēkas, kur 7. maijā atklāta plaša izstāde. Intai Zēgnerei bija iespēja tikties arī ar Igaunijas mākslinieci Meriki Estnu, kura Venēcijas biennāles laikā apgleznos milzīgu, baltu sienu Igaunijas paviljonā.

Plaša reportāža no Baltijas valstu paviljonu atklāšanas notikumiem skanēs LR3 „Klasika” piektdien plkst. 17.30.

Piektdien, 8. maijā, Rīgas Domā pirmo reizi Latvijā skanēs vērienīgais amerikāņu komponista Maikla Džona Trotas “Rekviēms”. Šis skaņdarbs tiek uzskatīts par vienu no spilgtākajiem jaunākās paaudzes garīgās mūzikas opusiem, kur tradicionālā rekviēma forma savienojas ar mūsdienīgu, emocionāli dziļu muzikālo valodu.

Koncertā piedalīsies soprāni Viktorija Majore un Inese Romancāne, bass Jānis Almanis-Palmbahs, kā arī ērģelnieks Aigars Reinis, VEF Kultūras pils jauktais koris “Jasmīnas koris” un Jelgavas kultūras nama jauktais koris “Mītava”. Pie diriģenta pults stāsies Raimonds Gulbis. 

Sarunā ar diriģentu Raimondu Gulbi pārrunājām to, kā viņš atklājis Maikla Džona Trotas mūziku, par Trotas "Rekviēmā" pausto ideju un paša žanra uztveri, arī par Raimonda Gulbja un diriģentes Agitas Rimšēvičas satikšanos mūzikā, par kolēģu augstas kvalitātes profesionālismu, muzicēšanu kopā ar brāli Jāni Almani-Palmbahu, kā arī citām šobrīd aktuālajām nodarbēm.

8. maija koncertā līdzās Trotam izskanēs arī latviešu komponistu – Ērika Ešenvalda, Riharda Dubras un Jēkaba Jančevska – darbi, veidojot daudzslāņainu un emocionāli bagātu koncertprogrammu. Pirms Rīgas Doma Trota mūzika jau skanējusi prestižākajās koncertvietās visā pasaulē – no Kārnegī zāle līdz katedrālēm un koncertzālēm Eiropā. Kritiķi, tostarp žurnāls Gramophone, izcēluši komponista spēju radīt “maigas harmonijas un bagātīgu vokālo un instrumentālo krāsu paleti”, kas klausītājiem sniedz gan estētisku baudījumu, gan garīgu piepildījumu.