Stāsta komponiste, literāte, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja Gundega Šmite. Pārraides producente: Rūta Paula.

Vai tev ir nācies doties pilsētā ar ausīm, ne tikai kājām? Saklausīt, kā pavisam nejauši saspēlējas auto signāli divās paralēlās ielās, kā attāli asfaltu sāk tricināt ceļa urbis, kā skan soļi uz ietves – sporta kurpju mīkstie, teju nedzirdamie pakšķi, kurus spēji pārmāc augstpapēžu kurpju āmuriņi. Iekāpjot tramvajā, mūs var nepatīkami satrūcināt durvju caururbjoši pīkstieni, tām atveroties un aizveroties. Tad vēl neprognozējamie biļešu reģistrēšanas signāli. Un labi, ja izdevies apsēsties blakus kādam pasažierim, kurš telefona saturu klausās austiņās, nevis pilnā skanējumā.

Trokšņu simfonija pilsētās var reizēm veidot daudzslāņu skaņu avotu polifoniju. Vai tā var būt baudāma? Piekrītu itāļu dižgaram Lučāno Berio, ka mūzika ir viss, ko mēs uztveram kā mūziku. Kaut vai tās būtu atsperīga lietus lāšu tokāta pa skārda palodzi vai auto signalizēšanas aktīvie dialogi un kontrapunkti.

Lieliskais komponists un domātājs Džons Keidžs, piemēram, klausījās Ņujorkas intensīvo satiksmes troksni ar baudu un ar patiesu aizrautību runāja par skaņas aktivitāti.

Tā viņam šķita pavisam pašpietiekošs, baudāms skanisks plūdums ar augstākām un zemākām, skaļākām un klusākām, garākām un īsākām skaņām. Un viņam nepietrūka vēstījuma vai kā tāda, ko, piemēram, kāds komponists būtu iekodējis un vēlējies skaņu valodā nodot klausītājiem. Klausītājs-uztvērējs pats kļūst quasi muzikālās, vai būsim precīzi – skaniskās pieredzes radītājs.

Keidža un Berio paustais rosina saklausīt pilsētas trokšņus kā iedvesmojošu skaņu paleti. Precīzāk – skaņainavu ar muzikālām kvalitātēm.

Taču kurā brīdī šī skaņainava ir baudāma un kurā – pat kaitīga un varam jau to sākt izjust kā akustisko jeb trokšņa piesārņojumu?

Rīga pilnīgi noteikti nav pasaules skaļāko galvaspilsētu desmitniekā, lai arī tā tiek uzskatīta par salīdzinoši skaļāko Baltijas galvaspilsētu vidū. Klusākā ir Tallina. Par pašu trokšņaināko tiek uzskatīta Bangladešas galvaspilsēta Daka. Pasaules veselības organizācija kā pieļaujamo vidējo trokšņu līmeni pilsētā ir uzstādījusi 55 decibelus. Dakā tie ir vairāk kā divreiz augsti – ap 119 decibeliem vidēji un ar "pīķiem" līdz pat 132 decibeliem. Viens no galvenajiem skaņas avotiem ir 800 000 motociklu, kuru motoru tarkšķi nudien ir jaudīgs skaņas avots. Citu trokšņaināko pilsētu vidū jāmin Mumbaja, Kaira, Deli, Šanhaja, Buonosairesa, Ņujorka.

Keidža apdzejotā Ņujorka ir viena no blīvāk apdzīvotajām pilsētām. Tās iedzīvotāji ir pakļauti nepārtrauktam satiksmes un celšanas darbu troksnim. Taimskvēra apvidū vidējais trokšņa līmenis ir 70–80 dB.

Arī Tokija, kurā iespējams ar ausīm izdzīvot galvenās ielas šķērsošanas troksni – vienā zaļās gaismas periodā galvenās ielas krustojumu var šķērsot līdz pat 3000 cilvēku, kuru čalas, kurpju klaudzieni ar crescendo efektu līdzinās jaudīga motorzāģa rūkšanai.

Vai tā ir tikai unikāla dzirdes pieredze? Īstermiņā noteikti sliecos piekrist. Sajust pilsētas pulsu tik jaudīgu un dzīves sparā mutuļojošu.

Cits jautājums ir par to, kā ilgtermiņā mūs ietekmē pilsētas dzīves trokšņu intensitāte? Zinātniski pētījumi liecina, ka dzīvošana pilsētā spēcīgi ietekmē smadzeņu darbību. Pastāv pārstimulācijas risks, kas var novest pie noguruma, koncentrēšanās trūkuma, izdegšanas un arī depresijas. Piemēram, 65 % Dakas ielu policisti cieš no dzirdes traucējumiem un bezmiega, turklāt trokšņu piesārņojums ir nopietns risks paaugstinātam asinsspiedienam, hormonālam disbalansam un attīstības traucējumiem bērniem.

Negatīvas sekas var atstāt pat klusināts, bet pastāvīgs troksnis, kas jaudas ziņā ir zemāks par 55 decibeliem – lai gan pie monotona trokšņa cilvēks pierod, ilgtermiņā tas var pazemināt darba spējas ietekmēt miega kvalitāti, radīt galvas sāpes un citus veselības traucējumus.

Ko darīt? Vai no pilsētām jābēg? Jāteic, ka pēdējo desmitu gadu laikā dažādās pasaules lielpilsētās speciālisti ir raduši risinājumus, kas mazina kaitīgo trokšņa piesārņojumu.

Minēšu pāris piemērus – Singapūrā urbānais dizains iekļauj zaļas bufezonas – blīvu augu valstību parkos, kā arī tā sauktos vertikālos dārzus, kas absorbē un šķīdina trokšņainību. 

Kopenhāgenā tiek būvēti klusi pagalmi. Pašas celtnes darbojas kā skaņas vairogi.

Jau minētajā Tokijā arhitekti ceļ caurspīdīgas skaņas barjeras un dažādu līmeņu ceļus, kas balansē trokšņu līmeni. Un labi, ka par to tiek domāts. Jo mūsdienu intensīvajā dzīves ritmā visapkārt dārdošais troksnis var radīt stresu atbalstošu ritma mašīnu. Pilsētai vajadzētu tapt par ne tikai stimulējošu, kultūras pieredžu bagātu vidi, bet par vietu, kurā iespējama garīgā atjaunošanās un kvalitatīva atpūta.

Pirms došanās vasaras pauzē raidījums “Meistars Knehts” liek sarunas galdā terminu “Rīgocentrisms”. Runājam par to bieži sastopamo un bieži vien stereotipiem pilno domāšanas veidu, ka Rīga ir visa centrā, ka ir “Rīga un reģioni”, un ka tas, kas notiek Rīgā, jau noteikti ir lielākas uzmanības vērts.

Ar to nereti grēko arī Rīgā mītošie žurnālisti, notikumu dienaskārtību vērtējot caur galvaspilsētas prizmu, tai skaitā attiecībā uz dažādām kultūras norisēm. Tāpēc šodienas raidījumā runājam par labiem piemēriem, kā kultūra dzīvo un elpo citās Latvijas vietās, no kā ar “Rīgocentrismu” sirgstošie varētu daudz ko mācīties.

Mūsu sarunbiedri:

“Cilvēki no Rīgas atbrauc, ja ir kaut kas ļoti, ļoti liels,” raidījuma ievadā savā pieredzē dalās māksliniece Līva Graudiņa, dzimusi rīdziniece, kura uz Cēsīm savulaik pārcēlās pēc Latvijas Mākslas akadēmijas beigšanas, lai būtu tuvāk dabai. Tieši kāda saruna pēc viņas izstādes “Gaismas atmiņa” 2025. gada vasarā Cēsu Vecajā alus brūzī bija viens no šī raidījuma impulsiem, jo toreiz Līva atzina, ka izjūt Rīgā bāzēto mediju attieksmi, kas ārpus Rīgas notiekošo vizuālajā mākslā mediji mēdz uztvert kā mazāk nozīmīgu.

“Ja tu organizē savu izstādi [ārpus Rīgas], tad ļoti maz ticams, ka mediji vai konkursu žūrijas… tas vienmēr būs kaut kas it kā otrajā plānā. Vispirms apskatīsies visu, kas ir Rīgā, un, ja paliks pāri laiks, tad aizbrauks arī kaut kur uz reģioniem. Bet tas ir arī saprotami, jo Rīgā tiešām notiek ļoti daudz kas.”

Tomēr vai tāpēc tam automātiski būtu pievēršama arī daudz lielāka nozīme? “Es jau pie tā esmu ļoti pieradis,” atzīst LSO direktors Uldis Lipskis, atbildot uz jautājumu, vai arī viņam nākas sastapties ar attieksmi, ka nacionālais orķestris ir Rīgā, un “forši, ka viņiem tur, Liepājā, arī kaut kas notiek”.

“Es saprotu, ka mums ir jāskrien divreiz ātrāk un jābūt divreiz spilgtākiem, lai turētos tajā līgā, kur ir topa orķestri, un mums tas ir zināmā mērā izdevies.”

Lipskis gan uzsver – ļoti daudz ko nosaka arī finansējuma plūsma, jo nacionālā līmeņa orķestrus un citas kultūras institūcijas, kas pārsvarā atrodas Rīgā, finansē no valsts budžeta, bet par ārpus Rīgas notiekošo lielā mērā jārūpējas pašvaldībām. “Liepāja [LSO] ir izņēmums, jo mums ir valsts kolektīvs, kas tiek dotēts. Starp citu, vienīgais mūsu zemē – atšķirībā no kaimiņvalstīm, kur ir vairāki orķestri dažādos valsts galos. Līdz ar to nav īsti līdzsvara – ja finansisti parēķinātu, tad reģionu mērķprogrammas Valsts kultūrkapitāla fondā proporcionāli noteikti nesakrīt ar reģionu iedzīvotāju skaitu pret Rīgas iedzīvotāju skaitu, bet ir vairāk tāds pieklājības žests,” vērtē Lipskis.

Viņš atceras piemēru, kā pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā LSO vēlējies veidot koncerttūri Latvijas Austrumu pierobežā, lai izrādītu solidaritāti, bet projekts klasificēts kā “maznozīmīgs”. 

“Mēs patiešām pie tā esam pieraduši, bet no mūsu puses jāsaka, ka mums jau arī ne vienmēr liekas svarīgi, kas tai Rīgā notiek,” pasmaida Ruta Cibule no Balvu puses, turpinot Ulda Lipska teikto. “Katrai vietai ir savs kultūras pakalpojumu grozs, ko šī vieta vēlas saglabāt un nodrošināt. Tāpat kā Rīgā, arī lauku reģionos ir ārkārtīgi dažādas cilvēku intereses. Vienam vajag stendapu, otram – kamermūziku, trešajam – tradicionālo mūziku.

Lauku cilvēki ir vairāk orientējušies uz to, lai saglabātu un tālāk nodotu savas vērtības, un tā ir lielākā darba daļa. Otra ir atvest no Rīgas tā saucamo profesionālās mākslas pieejamību, un es neteikšu ka tas nāk viegli.

Tas nāk ilgi, sarežģīti un arī ar iedzīvotāju pieradināšanu pie šīm lietām,” teic Cibule, kura ilgus gadus pavadījusi Balvu rajona kultūras nodaļas vadītājas amatā un bibliotēku darbā un šogad saņēma “Boņuka” balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā.

“Domāju, ka jebkurā nozarē strādājošie, kuriem ir bijusi kāda pieredze ar darbu ārpus Rīgas, zinām, ka tā tas ir – arī ekonomikā visa valsts esam rigocentriska,” norāda pasākumu producente Kristīne Zvirbule, kura ikdienā dzīvo Rīgā, bet kultūras pasākumus rīko gan savā dzimtajā Kuldīgā, gan Dienvidkurzemes novadā – piemēram, nesen viņa sadarbībā ar Dienvidkurzemes pašvaldību sarīkoja komponista Pētera Vaska jubilejas koncertu mūziķa dzimtajā Aizputē, ko tiešraidē translēja arī Eiropas kultūras kanāls “Arte”. Viņa arī bija idejas autore Kuldīgas pieteikumam Eiropas kultūras galvaspilsētai.

“Tas, ko es noteikti jūtu, – un nesaku, ka pati neesmu daļa no šīs kultūras, jo kā kultūras profesionāle esmu izaugusi tieši Rīgā, – ir šis mākslinieciskais snobisms, kas piemīt cilvēkiem, kuri pārzina “īsteno, pareizo, patiesi dziļo, nopietno kultūru vai mākslu”.

Tā teikt – laukos uzspēlēsim šlāgerīti, Rīgā rādīsim īsto mākslu, ko cilvēki saprot. Pēc savas pieredzes (..) ar pilnu atbildību varu teikt: novados strādā ārkārtīgi profesionāli cilvēki ar pamatīgu augstāko izglītību, starptautisko pieredzi, meistarklasēm… Tie ir cilvēki, kuri ļoti labi saprot, kā darbojas kultūra, bet ir nianse, ko mēs kultūrā bieži aizmirstam – par pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvaru. Novados cilvēki par to nevar aizmirst. Tu nevari visu laiku nākt ar piedāvājumu, kas neatbilst pieprasījumam. Tāpēc es domāju, ka programmēšanas un variāciju ziņā reģionos strādā visizcilākie kultūras profesionāļi, lai izbalansētu visu vēlmes un vajadzības,” uzsver Zvirbule.

Raidījumā runājam arī par kultūras pieejamību finansiālā ziņā; par lauku reģionu iztukšošanos un tās ietekmi uz kultūras pasākumu pieejamību; par plusiem, dzīvojot un veidojot kultūras dzīvi reģionos.

“Daudzas lietas izdarīt ir ātrāk un vieglāk. Tu esi cilvēks pret cilvēku, un birokrātiskā ķēde ir mazāka. (..) Ir vieglāk tikt pie telpām, un tā uzreiz ir arī tāda eksotiska vide,”

saka gleznotāja Līva Graudiņa, kā piemēru minot tekstgrupas “Orbīta” pēdējo gadu projektus Sedā un Strenčos un citas kultūras aktivitātes, kas spēcīgi uzplaukušas pavisam mazās apdzīvotās vietās.

Pieskaramies arī tam, kā vietējā kultūras dzīves organizācijā ienāk politika. “Tas, ko esmu pamanījusi ne tikai savā novadā, bet arī, vērtējot dažādus projektus novadu programmās, – pašvaldības finansējumu labprātāk iegulda kaut kamā populārākā, vienkāršākā, kam ir masveidīgāks atbalsts. Manuprāt, šī tendence iezīmējas diezgan bīstami,” akcentē Ruta Cibule. “Runājot par “Rigocentrismu” – manuprāt, uz to vajadzētu paskatīties arī tā, ka iestāties par laukiem, piemēram, par to, kas notiek ar Latgales koncertzāli “Gors”. Zinām, ka šis likumprojekts ir tapis un nonācis līdz Saeimai, bet tagad sākas politiskās rebes.

Mīļā Rīga, mēs no jums sagaidām izlēmību. Tas būtu reāls atbalsts un valstiskuma nodrošinājums.”

Pilnu raidījuma ierakstu klausieties audio formātā!

20. maija vakarā Rīgas Domā gaidāms ērģeļmūzikas koncerts, kurā uzstāsies dziedātāja Ilze Grēvele-Skaraine (soprāns), bet pie ērģelēm būs Larisa Bulava. Programmā: J. S. Bahs, V. A. Mocarts, M. Rēgers, J. Ivanovs,  R. Jermaks.

Vairāk stāsta dziedātāja Ilze Grēvele-Skaraine:

"Man jāsaka liels paldies brīnišķīgajai ērģelniecei Larisai [Bulavai], kura uzaicināja mani kopā ar viņu šo programmu atskaņot. Idejas galvenokārt nāca no viņas puses, bet niansēs mēs saskaņojām, ko no attiecīgajiem komponistiem varētu atskaņot.

Šī programma ir slēptajiem tiltiem veidota, un skanēs trīs šī gada jubilāru opusi.

Viens no tiem ir Mocarts, kuram šogad 270 gadi, un mēs izvēlējāmies atskaņot divus populārus viņa darbus, kas pēc rakstura ir pilnīgi pretstati. Tie ir Laudate dominum jeb "Slavējiet kungu" ērģelēm un solobalsij, kā arī skanīgais un priekpilnais "Aleluja" no motetes Exultate jubilate.

Otrs jubilārs mūsu programmā ir latviešu komponists Romualds Jermaks, un caur skaistu mūziku mēs sūtīsim 90. jubilejas sveicienus komponistam par viņa radošo, apjomīgo un skaisto devumu latviešu profesionālajā mūzikā. Un mūsu abu sveicienā skanēs viņa slavenā dziesma "Ir tikai nakts", kas ir komponista veltījums dižgaram Johanam Sebastianam Baham. Lai veidotos šādi zināmi tilti programmā, tad ērģelniece Larisa Bulava koncertu atklās ar Baha Prelūdiju un fūgu mi minorā.

Un trešais jubilārs būs Romualda Jermaka skolotājs no Latgales – izcilais simfoniķis Jānis Ivanovs, un mēs šoreiz esam izvēlējušās izpildīt pavisam nelielu, bet ļoti skaistu un sirsnīgu dziesmu "Ir mīļa Māras zeme". 

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Lielajā zālē 18. maijā ar koncertu "Lai skan jaunais flīģelis!" iezīmē nozīmīgu notikumu akadēmijas vēsturē, proti, pēc vairāk nekā 20 gadu pārtraukuma JVLMA iegādāts jauns pasaules līmeņa koncertflīģelis "Steinway&Sons".

Rīta programmā prieku par to pauda rektore Ilona Meija. Viņa stāsta, ka, viesojoties "Steinway&Sons" flīģeļu ražotnē Hamburgā, JVLMA varēja izvēlēties vienu no desmit dažādiem flīģeļiem. Bet ceļu no Vācijas jaunais flīģelis mērojis speciālā furgonā, kurā tika uzturēta tam nepieciešamā temperatūra.

Pēc atvešanas uz JVLMA flīģelim vēl vajadzēja divas nedēļas "nostāvēties", lai stabilizētos instrumenta koksnes mitruma līmenis un to būtu iespējams skaņot. Finansējumu flīģeļa iegādei piešķīra Kultūras ministrija JVLMA materiāltehniskās bāzes atjaunošanai.

18. maija koncertā pasaules un latviešu klaviermūzikas pērles atskaņos klavierspēles meistari Andrejs Osokins, Herta Hansena, Aleksandrs Kalējs, Juris Žvikovs un Sanita Glazenburga un students Daniils Rimvids-Mickevičs kopā ar kolēģēm no kvinteta "Soleil" (Sofija Balabkina /vijole/, Emīlija Bukša /vijole/, Līvija Bukša /alts/, Zenta Evita Timermane /čells/).

Stāsta muzeja “Žaņa Lipkes memoriāls” direktore Lolita Tomsone. Pārraides producente: Inga Saksone.

Par Žani Lipki mēs bieži domājam Ķīpsalas kontekstā, bet viņa glābšanas stāsts nav piesaistīts vienai vietai, tas drīzāk ir vesels palīgu tīkls, kas izkliedēts pa Rīgu – ar pagrabiem, darbnīcām, tukšiem dzīvokļiem un cilvēkiem, kuri katrs savā brīdī piekrīt palīdzēt, reizēm labi apzinoties, ka šis lēmums var maksāt dzīvību.

Viena no šādām vietām atradās pie Ziedoņdārza, Čaka ielas apkārtnē – vietā, kur vācu zenītartilēristi bija iekārtojuši savas pozīcijas un kur nepārtrauktā šaušana lika trīcēt sienām un plīst logiem. Tieši šajā apkaimē, pamestās darbnīcās, kādu laiku slēpās arī pianists Semjons jeb Sīmanis Ostrovskis, dzimis 1896. gadā, Latvijas Mūziķu biedrības biedrs, kura sievu un trīs bērnus nogalināja Rumbulā. Par šo vietu ir saglabājusies Kārļa Jankoviča liecība, kur viņš raksta: “Namā Nr. 103 dzīvoja Slovins, Ostrovskis, Dolgicere (māte), viena francūziete, Levius un vēl viens liela auguma vīrs…”

Šis uzskaitījums ir lakonisks, bet tāda ir situācija – cilvēki, kas savākti no dažādām vietām, salikti vienā telpā un uzticēti viens otra klātbūtnei.

Ostrovska ceļš līdz šai slēptuvei bija sarežģīts un pilns nejaušību. Pēc izbēgšanas no Mežaparka koncentrācijas nometnes “Kaizervalde”, kur viņš pēc geto bija nonācis un strādāja Balastdambja darbnīcās par palīgstrādnieku metināšanā, viņš vairākas dienas slēpās, mainot vietas – Vīlandes ielas pagrabos, tukšos dzīvokļos, pat katlumājā, paļaujoties uz svešinieku labvēlību, līdz sastapa pirmskara paziņu Andreju Babstu. Andrejs pats bija ebrejs, kuram bija izdevies varas iestādes pārliecināt, ka viņš ir pareizticīgs krievs. Taču viņš draugam neatteica palīdzību vēl dažas dienas atrast drošu patvērumu. Andrejs draugam sarunā vēl vienu palīgu – sētnieku Aleksandru Oboļeviču.

Taču šie risinājumi ir īslaicīgi, un katra nakts var pārvērsties par pēdējo – ar klauvējieniem pie durvīm, ar pārmeklēšanām, ar sajūtu, ka nākamajā brīdī viss sabruks. Ostrovskis vēlāk atcerējās, ka vienā brīdī jau bija atvēris logu, lai lēktu no trešā stāva, ja viņu nāks apcietināt.

Tikšanās ar Lipki šajā kontekstā nav tikai veiksme, tā ir robežsituācija, kurā viens cilvēks ar savu mieru un pārliecību pēkšņi maina notikumu gaitu. Lipke aizveda Ostrovski uz darbnīcu pie Ziedoņdārza, Čaka ielā, kur aiz parastām durvīm bija paslēpta telpa ar cilvēkiem, kuri bija paglābti no geto vai izvesti no nometnēm. Šī vieta ir pagaidu risinājums, un visi to apzinās – jo tuvumā atrodas vācu karavīri, un jebkura kļūda var visu iznīcināt.

Kad kļūst zināms, ka apkārtnē notiek pārmeklēšanas, Lipke pieņem lēmumu visus pārvietot. Viņš to pasaka savā raksturīgajā manierē – ar ironiju, kas mazina spriedzi, bet neslēpj nopietnību: ja līdz vakaram viņus neatradīs, būs vien jāiet tālāk.Un tieši šeit atkal parādās būtiskais šajā stāstā – ne drosme vien un spēja ātri rīkoties, vajadzīga vēl arī veiksme.

Naktī Lipke izved cilvēkus pa ielu garām vācu karavīriem, pats tērpies jūrnieka drēbēs, lai neizraisītu aizdomas, un šis gājiens, kas varētu beigties ar katastrofu, izrādās veiksmīgs.

Jaunā slēptuve atradās Marijas ielas 104. nama pagalmā, zem garāžas, un tās ieeja bija paslēpta aiz finiera plāksnes, kas bija nokrāsota kā ķieģeļu siena – tik precīzi, ka no malas tā neatšķīrās no īsta mūra. Tikai zinot, kur skatīties, varētu saprast, ka aiz šīs “sienas” slēpjas tukšums un iespēja izdzīvot.

Aiz šīs sienas atradās pagrabs, kur jau dzīvoja daži cilvēki, kopā apmēram divpadsmit. Slēptuvē bija ierīkotas trīsstāvīgas guļamlāvas, tika uzglabāta pārtika, pat ieroči un radio aparāts, kas ļāva sekot līdzi tam, kas notiek ārpusē. Ūdeni un ēdienu viņiem piegādāja Marija Lindenberga. Šī vieta kļuva par patvērumu līdz pat kara beigām, un tieši tur Ostrovskis sagaidīja brīdi, kad 1944. gada 13. oktobrī vācu armija atkāpās un pilsētā ienāca padomju karavīri.

Taču arī šeit viss varēja notikt citādi. Viena pārmeklēšana, viens ziņojums, kāds nepareizs solis – un šis stāsts beigtos pavisam citādi.

Tāpēc, runājot par Lipki, ir svarīgi saprast, ka viņa darbība balstījās ne tikai drosmē un izdomā, bet arī tajā, ko paši izglābtie vēlāk sauca par neticamu veiksmi. Bet ar veikmi nepietiek, tai vajadzīgi līdzjūtīgi cilvēki, tādi kā Andrejs Babsts, sētnieks Aleksandrs Oboļevičs, kas slēpa arī Valentīnu Freimani, izdarīgā Marija Lindenberga, ar visiem tiem, kuri piekrita iesaistīties šajā klusajā, bet bīstamajā glābšanas darbā. Tas bija palīgu tīkls, kurā svarīgs bija ikkatrs posms. Bez šīs kopīgās rīcības nekas no tā nebūtu iespējams.

Tāpēc Ziedoņdārza darbnīca nav tikai viena slēptuve. Tā ir viena epizode lielākā stāstā par to, kā pilsētā, kas šķiet pilnībā vācu okupācijas spēku kontrolēta un pārraudzīta, tomēr ir iespējams atrast vietu, kur paslēpties – ja vien ir cilvēki, kuri ir gatavi riskēt, un ja veiksme kaut uz brīdi nostājas viņu pusē.

Saruna ir veltīta dizaina un roku darba attiecībām. Tas nav jautājums par amatnieciska roku darba nepieciešamību, jo ir skaidrs, ka tamlīdzīgas prasmes un unikāli ar rokām radīti priekšmeti būs nepieciešami vienmēr, ko pierāda gan gadatirgi, gan starptautiski projekti, kad izrādās, ka mūsu adītāju meistarība ir vajadzīga kādam okeāna otrā pusē.

Jautājums ir par profesionālu māksliniecisku izglītību saistībā ar tradicionālām amatnieciskām tehnoloģijām un roku darbu digitālā laikmetā. Mums šobrīd jāspēj uzminēt nākotne, vai profesionāla dizaina jomā darbosies tikai cilvēka prāta radošums + mākslīgais intelekts, un taustāmu produktu radīs laikmetīgas tehnoloģijas, vai tostarp, atsakoties no profesionālas apmācības darbā ar rokām, mēs neriskējam ko būtisku zaudēt, piemēram, savu identitāti.

Raidījumā sarunājas Latvijas Nacionalā kultūras centra mākslas izglītības eksperte Ilze Kupča, Liepājas Mūzikas mākslas un dizaina vidusskolas pasniedzēja Guna Poga, keramikas studijas "Informal Ceramics" īpašniece Astra Šēnberga

Dienas pirmajā pusē uzzinājām 72. starptautiskā komponistu foruma "Rostrum" uzvarētāju, un tas ir serbu komponists Jugs Markovičs ar skaņdarbu "Stabat mater". Jāatgādina, ka forumu rīkoja Starptautiskā Mūzikas padome (International Music Council) sadarbībā ar UNESCO un Latvijas Sabiedrisko mediju, proti, pateicoties "Klasikas" kolēģes Annas Veismanes aktīvam darbam, tas pirmo reizi notika Latvijā. 

Laiks nedaudz atskatīties pār plecu, tāpēc studijā šā gada "Rostrum" vērtētāja Signe Lagzdiņa, Gregors Piršs (Gregor Pirš, "Rostrum" priekšsēdētājs), Saimons Vebs (Simon Webb, BBC) un Johanna Mengela (Johanna Mängel, Igaunijas "Klassikaraadio" / ERR producente). Sarunā gan par "Rostrum" norisi Rīgā, gan par to, kā dažādu valstu radio strādā ar laikmetīgo mūziku, kā piesaistīt klausītājus sarežģītai, filozofiskai un eksperimentālai mūzikai, kādas tendences šogad bija dzirdamas "Rostrum" piedāvājumā un to, kā mūzikā ienāk dabas, cilvēka iekšējās pasaules un garīguma tēmas.

"Gatavojoties forumam, mūsu galvenais mērķis bija radīt delegātiem sajūtu, ka viņi Latvijā ir patiesi gaidīti, un vienlaikus pēc iespējas plašāk atklāt latviešu mūzikas un mākslas daudzveidību. Esmu lepna par to, ko šajās dienās kopā izdevās paveikt. Tas nebija viena cilvēka darbs – šo forumu īstenojām ar lielu kolēģu atbalstu un kopīgu ieguldījumu. Man ir prieks, ka delegātiem bija iespēja iepazīt gan latviešu komponistus, gan mūsu simfonisko mūziku un nozīmīgākās kultūras institūcijas. Pēcgarša ir lieliska, un gandarījums par paveikto ir liels," stāsta projekta vadītāja, Latvijas Radio 3 "Klasika" mūzikas ierakstu producente Anna Veismane.

Šogad sabiedrisko mediju pārstāvji vērtēja 40 skaņdarbus no 24 valstīm, par labāko atzīstot Juga Markoviča kompozīciju "Stabat mater", kuru konkursam izvirzīja "Radio Belgrade" Serbijā.

Delegāti izvirzīja vēl deviņus skaņdarbus, kurus iesaka pārraidīt sabiedriskajos radio (alfabētiskā secībā):

Savukārt jauno komponistu kategorijā kā labāko darbu delegāti novērtējuši čehu komponista Haštala Hapkas veikumu "The Boy with Gray Eyelashes", kuru izvirzīja Čehijas Radio. Komponistu kategorijā vecumā līdz 30 gadiem foruma delegāti radio pārraidēm ieteica vēl piecus skaņdarbus (alfabētiskā secībā):

"Esmu patiesi pārsteigta un pateicīga par šo novērtējumu. Kā jaunai komponistei būt pamanītai šādā starptautiskā forumā ir nozīmīgs un iedvesmojošs notikums.

Jau fakts, ka Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ieskaņoja manu darbu, man šķita neticams, bet iekļūšana "Rostrum" ieteikto skaņdarbu vidū ir vēl lielāks pagodinājums.

Esmu gadiem sekojusi šim forumam un vērojusi, kā tajā tiek izcelti mani kolēģi un draugi, tāpēc iespēja būt starp viņiem man nozīmē ļoti daudz. Tas ir būtisks atspēriena punkts komponista profesionālajā ceļā, kas stiprina pārliecību par saviem spēkiem un iedrošina turpināt iesākto," gandarīta par delegātu vērtējumu ir komponiste Žanete Spirka.

Turpinoties ikmēneša klaviermūzikas koncertiem svētdienās kultūras telpā “Hanzas perons”, svētdien, 17. maijā, klausītājus priecēs pianists Roberts Flaics (Robert Fleitz) – amerikāņu pianists, kurš pirms vairākiem gadiem nolēma pārcelties uz Latviju, bet nu lielu daļu laika pavada arī studijās Helsinkos.

Mūziķis izteicies, ka “visizteiktākā māju sajūta viņam ir savos pirkstu galos”. Proti, kustības, kas Robertam jāveic muzicējot – atkārtotas, nosvērtas, nepārtrauktas, tehniskas, izteiksmīgas – ļauj viņam katrreiz mājas radīt vietā, kur atrodas un uzstājas.

Sazinājāmies ar pianistu Robertu Flaicu un runājam par viņa doktorantūras studijām Sibēliusa akadēmijā un gaidāmo koncertu "Hanzas Peronā".

Stāsta tulkotāja, dzejniece Ingmāra Balode. Pārraides producente: Signe Lagzdiņa.

Ir dzejnieki, kuru rokraksti it kā bēg no viņiem pašiem vai tuvojas ārstu rokrakstiem – tieci nu gudrs, kas iešifrēts! Tie sevi pasargā no juvenāliju jeb jaunības tekstu izvilkšanas no šūplādēm, toties burtu džungļos mūsos iekodētā interpretācijas brīvība var izraut pa frāzei, pa burtam, un saprast, kā tīk, ja reiz dzejnieks nav papūlējies tos pierakstīt salasāmi. Un ir dzejnieki, kam rokraksts ik burtu izceļ kā pieminekli, ik burtu padara par burvi.

Ir arī dzejnieki, kas grib ar lielu roku visas pasaules burvjus sasaukt vienā laukā, piejaucējot mūsu burtiem svešu skaņu pierakstus un piešķirot to veidotajiem vārdiem jēgu (tautā šo procesu sauc arī par tulkošanu). Tāds rokraksts – piemineklīgs, atklāts, nemudžināts – latviešu literatūrā ir Uldim Bērziņam, kuram 17. maijā – nu jau debešos – svinama 82. dzimšanas diena.

Ulža kolēģis dzejnieks un atdzejotājs Imants Auziņš kā jauno dzejnieku literārais konsultants atskatījies uz laiku pirms Bērziņa debijas, arī pieminēdams teksta pierakstu:

“Lielburtīgs, skaidrs rokraksts ar tādu kā pasvītrotu cieņu pret katru burtu un zīmi. Tā varēja rakstīt gleznotāja roka, un viņš patiešām gleznoja [..].”[1]

Uldim Bērziņam nudien izdevās lietot tekstu radīšanā visas maņas un daudzu mākslu un zinātņu instrumentus. Gleznošanas paņēmieni ļāva reizēm tekstā iešifrēt karogu, piemēram, lībiešu, ar dažiem vārdiem vien: “Par maz ir dziedāts. Pārāk lēti mirts./ (Zaļš, sāļš un zils)”[2], kā arī iedot lielo fonu, uz kura ar smalkākiem teksta rīkiem iedzīvināt sīkas cilvēku radīto tekstu figūriņas. Arī par visas pasaules tekstu tulkošanas vilkmi, dziņu, viedību, runājot par Uldi Bērziņu, nebūs daudz pārspīlēts.

Savu pirmo grāmatu no pieraksta lapu lielajiem burtiem un mašīnraksta līdz iznākšanai vākos dzejnieks gaidīja padsmit gadus.

Izklīdusies pa sapulcēm un apspriešanām, pielaikojusi tādus nosaukumus kā “Čaka pilsēta”, “Bruņinieks un Sančo Pansa” un visbeidzot “Marsiešu bikses”, grāmata tiek pie nosaukuma “Piemineklis kazai” un nāk klajā 1980. gadā, uzbangodama tajā iekodēto 60. gadu beigu jaudu un dumpīgumu, atklādama dzejnieka (te arī vēsturnieka, jutēja, nojautēja, rūpīga lasītāja, uztvērēja, translētāja) vērienu. Grāmatā gan trūkst vairāku tekstu, ko autors centies ievietot dažādajās manuskripta versijās, nav dunošās “Daugavmalas”, ko lasītāji varēs iepazīt krietni vēlāk, bet, kā saka monogrāfijas autors Marians Rižijs “nav arī nevienas nodevas toreizējam režīmam”[3].

Otrās grāmatas ceļš ir raitāks, un krājums “Poētisms baltkrievs” ar salīdzinoši nelieliem labojumiem pēc četriem gadiem nonāk lasītāju plauktos.

Dzejoļos ir bagātīgas atsauces uz vēstures un kultūras procesiem un personībām, arī šogad vērienīgi sumināto latviešu grāmatas vēsturi un spītīgo pastāvēšanu, un uz citām apklusinātajām mēlēm. Kā raksta pats autors: “Trīs dzejoļi ar kopējo nosaukumu “Slaidie burti (1864–1904)” runā par latīņu rakstības aizliegumu Krievijas impērijas Ziemeļrietumu apgabalā – Viļņas, Kauņas, Vitebskas, Minskas, Hrodnas, Mahiļovas guberņās – un par tiem drosmīgajiem un izdarīgajiem vīriem, kuri šo aizliegumu pratās apiet un drukāja grāmatas Rīgā, Tērbatā, Karaļaučos, Tilžē, vēlāk atkal Rīgā”[4]. Šo vēstures posmu, ieskaitot 1866. gadu, kad, vēsta dzejnieks, “tieši Jāņos nāca rīkojums visās drukātavās iznīcināt latīņu burtus”, autors izdzīvo 1976. gadā (tātad pirms debijas krājuma!) rakstītajā ciklā, bet paskaidro ietilpīgā pēcvārdā ar pieticīgo virsrakstu “Dažas rindas petitā”.

Tātad sīkajā drukā, sīkajiem burtiem[5] dzejnieks poētiski ieskicē monumentālas vēstures tēmas, iedod atslēgas uz saviem tekstiem, galvenokārt tiem, kas veltīti valodu un rakstības, burtu tapšanai, kā arī tulkošanai. Interesanti, ka Uldis mēdz atgriezties pie līdzīga pēcvārda apzīmējuma.

Pirmais skaidrojums petitā ticis tolaik maz zināmajiem lībiešu autoriem, tālākais – jau minētajam “Slaido burtu” ciklam, ļoti skaidri parādot cenzūrai tās īslaicīgo dabu – ja ne cilvēka, tad mūžības priekšā.

Skaidrojums turpinās, vedot lasītāju ciklā “Piemineklis donam Alfredo”. Lai cik bērziņspānisks šis nosaukums izklausītos tagadējai ausij, kas dzirdējusi arī Ulža atdzejoto senkastīliešu “Dziesmu par manu Sidu” ("Neputns", 2019), dona Alfredo cikls ir veltīts igauņu literatūras un folkloras tulkotājam Alfredam Ķempem – ne allaž veiksmīgam, taču ļoti drosmīgam cilvēkam. “Es viņā saredzu Lielo Vīru,” saka Uldis Bērziņš. “Es redzu, stāv starp zenītu un pekli ar pirkstu mutē. Es tam pieminekli”[6].

Gluži reālais rīdzinieks Alfreds Ķempe (1890–1967) pagarajā dzejprozas ciklā, ko mēdz uzlūkot arī kā poēmu, pārvēršas par cīnītāju, par ceļotāju. Šis trakais bruņinieks ir ne vien salasījies kaimiņzemes literatūru, bet arī nolēmis, kā atgādina Uldis, “pārtulkot latviešu valodā visus igauņu rakstus, iesākot no pirmajām tēvreizēm; viņš ticēja, ka abas tautas patiesībā ir viena, tik “mēmums” un “kurlums” tās nošķir”[7]. Alfredo cikls tapis laikā no 1973. līdz 1975. gadam, tā prototips to varēja izlasīt tikai no viņsaules (ej nu saproti, cik tālu turpinās lasītprasme un vēlme tulkot!).

Vairākas cikla daļas nepārprotami norāda, ka Bērziņš to, visticamāk, bija ieplānojis publicēt pirmajā grāmatā, domājams, tajā versijā ar Bruņinieka un Sančo Pansas vārdu uz vāka. Tālāk “Dažas rindas petitā” izvērš pasauli un valodas, ar kurām autors poēmas varoni sasaista, un tur ir gan mūsdienu azerbaidžāņu rakstnieks, gan arābu alfabēta burti Lām, Sīn – “pirmais atgādina atritinājušos cilpu, bet otrs – sirpi,” turpat paskaidro Uldis. Blakus ir entropijas skaidrojums dzejnieku modē, ir somu dziesminieks no Kalevalas, ir spāņu dramaturgs. Kad cilvēks ir iesildījies, joņodams līdzi degsmīgajam Alfredo, poēmas autors var aicināt pie savu “Determinatīvu” skaidrojumiem, kas prasītu jaunu rakstu un jaunu raidījumu.

Brīnumaini tagad, ar laika distanci un dažādas kvalitātes enciklopēdijām katrā viedierīcē, iedomāties, kā tas izdevās – paskaidrot un reizē neizgriezt katru dzejoli ar oderi uz āru, neklupināt lasītāja patstāvību.

Cenzūra un liegumi, spriedelējumi un apsvērumi liek veselām poēmām paciesties aiz grāmatas vākiem, gaidīt nākamo iespēju, tomēr dažos īpaši veiksmīgos gadījumos bruņinieki nepazūd. Tie nepaliek bez tuvākā vai zirga, un arī bez spītības ne. Vai bez tās var sagribēt iztulkot igauņu literatūru – kā iecirtās dons Alfredo –, vai atdzejot turkus, azerus, persiešus, poļus un čehus, un grūti saskaitāmus citus burtu būrējus? Vai bez spītības, neiedomājamā veidā savijot to ar pazemību, būtu iespējams ķerties klāt kaimiņzemju un tālākiem epiem vai iedot savai valodai jaunu Bībeli, kā to darīja Uldis Bērziņš, dona Alfredo draugs un dzīvu pieminekļu meistars?

“Dons Alfreds debesīs no putnu mēles tulko, no maijpuķīšu mēles, gaišs nu rīts, ne zeķes jāmazgā, ne nagi jāgriež, tam vēlē Gars un balta roze zied, un Fredis korāļos iet luterāņu korī, bet noti nomāc nepaveiktais darbs, pie spiritistiem pusnakts velk, ai, tautās mīļajās uz brīdi atgriezties, man kaudzē papīri, pēc tautām salst man kājas astrālās, es dziļi ieskatījos, bet laika bija maz, man kaudzē papīri, jau dārzi sarkst [..]”[8].

[1] Marians Rižijs “Uldis Bērziņš. Dzīve un laiktelpas poētika”. LU LFMI 2011, 24. lpp.

[2] Uldis Bērziņš dzejolis “Locījumi un dziesmas”, cikls “Piemineklis donam Alfredo”, krāj. “Poētisms baltkrievs”, Liesma, 1984, 40. lpp.

[3] Marians Rižijs. “Uldis Bērziņš. Dzīve un laiktelpas poētika”, 35.lpp.

[4] Uldis Bērziņš “Dažas rindas petitā” – pēcvārds krājumam “Poētisms baltkrievs”, Liesma, 1984, 77. lpp.

[5] Petits - tipogrāfijas burti, kuru biezne ir 8 punkti (3,01 mm), tā vēsta "Tēzaurā" apkopotās vārdnīcas.

[6] Uldis Bērziņš “Dažas rindas petitā” – 78. lpp.

[7] Turpat.

[8] Uldis Bērziņš dzejolis “Dons Frederiko nāk žēloties”, cikls “Piemineklis donam Alfredo”, krāj. “Poētisms baltkrievs”, Liesma, 1984, 42. lpp.