Apveltīts ar klausītāju neviltotu sajūsmu un stāvovācijām, nule no koncertiem Zagrebā un Vīnē atgriezies Valsts akadēmiskais koris "Latvija" un tā galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais. Koncertos koris uzstājās kopā ar pasaulslaveno latviešu ērģelnieci Ivetu Apkalnu, bet uz sarunu "Klasikā" tikko pēc atgriešanās no koncertceļojuma Inta Pīrāga aicinājusi Māri Sirmo. 

Inta Pīrāga: Laikam jau viens no stāvovāciju iemesliem ir tas, ka jūs ar Ivetu saprotaties no pusvārda un mūzikā jūtaties kā brīnišķīgi partneri.

Māris Sirmais: Ar Ivetu kopā mums bijuši diezgan daudz koncertu arī iepriekšējos gados, bet šajā gadā esam muzicējuši tādās unikālās vietās kā Frankfurtes Alte oper, Dortmundes koncertzālē un Luksemburgas filharmonijā. Daudzu koncertu gaitā esam brīnišķīgi pieslīpējušies. Un, ja runājam par kopspēli ar Ivetu, neapšaubāmi ērģeles – tā ir īpaša specifika. Sākot jau ar to, ka katra koncertzāle, katra koncerta vieta ir unikāla ar konkrēti savām ērģelēm, kurām ir savi spēles noteikumi un savi uzdevumi, un var tikai izteikt vislielāko apbrīnu par Ivetas meistarību… Viņa brauc nedēļu vai divas pirms koncerta, un viņai tiek dotas naktis, lai varētu reģistrēt. Jo Iveta ir viens no tiem unikālajiem ērģelniekiem, kurš pats reģistrē – turklāt ne tikai pirms koncerta, bet viņa pati reģistrē un pārslēdz reģistrus arī koncerta laikā un arī notis šķir pati. Tas ir trīskāršs uzdevums, kas viņai jāpaveic muzicēšanas laikā. Viņai jāspēj būt gan ļoti spilgtai savos priekšnesumos, gan jāprot ļoti jūtīgi iekļauties kopmuzicēšanas procesā. 

16. maijā mums bija koncerts Zagrebā, Vratosklava Lisinski koncertzālē  koncertzālē, kas ir milzīga, vēl Dienvidslāvijas laikā būvēta koncertzāle, savukārt 20. maijā mums bija brīnišķīgs koncerts Vīnes Koncertnamā (Konzerthaus), kur izbaudījām milzīgas, milzīgas ovācijas un cilvēku sajūsmu. Tas bija ļoti liels izaicinājums – uzstāties Vīnē, kas ir ļoti izlepusi: šeit ir visas pasaules mūzikas elites klātbūtne visas sezonas garumā gadu desmitiem un pat simtiem, tāpēc uzrunāt šos klausītājus ir ļoti liels izaicinājums. Bet, kā vēlāk pārrunājām ar dziedātājiem – jau kopš pirmā skaņdarba atskaņošanas uzņemšana bija milzīgi silta. Kaut kāda ļoti īpaša atmosfēra valdīja visu šo brauciena laiku.

(..) Zagrebā pēc koncerta gandrīz stundas garumā mums bija tikšanās ar klausītājiem speciālā zālē, kas bija pārpildīta: viņiem šī tradīcija ieviesta jau gadu desmitiem. Un klausītājiem bija ļoti interesanti klausīties, jo tā bija viņu pirmā iespēja dzirdēt kori Latvija: tā bija mūsu pirmā vizīte Zagrebā un vispār Horvātijā. 

Savukārt Vīne bija ļoti īpaša ar to, ka Koncertnamā ir viens no labākajiem instrumentiem, ko visā šajā tūrē esam kopā izbaudījuši – tā gan bija arī Dortmundē – laikmetīgajā  koncertzālē, kas ir ļoti moderna zāle ar patiešām izcilu instrumentu un ļoti labvēlīgu un pateicīgu akustiku – ne tikai korim kopā ar ērģelēm, bet arī korim a cappella.

Skatījos, ka Zagrebas koncertzālē ir apmēram 1800 vietu, un arī Vīnes Konzerthaus ir vairāk nekā tūkstoš vietu. Un nemaz jau nav tā, ka Latvijas koriem ir tik daudz iespēju uzstāties tik milzīgās vietās.

(..) Mums vēl priekšā ir milzīgi izaicinājumi! Jau nākamnedēļ dodamies uz Londonu, kur Southbank Centre Royal Festival Hall  uzstāsimies ar lielu solokoncertu. Decembrī viesosimies jaunajā un lielajā Budapeštas Filharmonijas zālē, bet nākamgad maijā plānots liels solokoncerts Prāgā. Mums ir piepildīts kalendārs līdz pat nākošajam gadam.

Saki, kā publika Vīnē un Zagrebā uzņēma latviešu mūziku? Jo līdzās Baham, Elgaram, Eskešam un Britenam koncertos skanēja arī Pētera Vaska, Selgas Mences un Riharda Dubras mūzika.

Visās vietās latviešu mūzika tika ārkārtīgi labi uzņemta. Par Vasku komentāru ir vismazāk… Programmā bija iekļauts viņa ikoniskais darbs "Dona nobis pacem", kas ir gan stīgu orķestra variantā ar kori, gan ērģelēm ar kori. Ar šo Pētera Vaska darbu mēs noslēdzām koncerta pirmo daļu. Bet mums bija vēl kāds brīnišķīgs piedāvājums: ņemot vērā, ka šis ir Pētera Vaska lielās jubilejas gads, koncerta piedevās dziedājām viņa "Fruits of  Silence" kopā ar ērģelēm. Tas ir skaists miera vēstījums, lūgums pēc miera, ar ko beidzām koncertus.

Runājot par Riharda Dubras opusu "Herr, bleib bei uns": cilvēki pazīst šo tekstu pēc brīnišķīgās Reinbergera motetes, kas ir viena no romantisma pērlēm. Taču liels kompliments Rihardam ir tas, ka pat Vācijā šo darbu dziedot, kur visi taču zina šo tekstu , esmu dzirdējis daudz komplimentu par šo opusu arī no ļoti zinošiem mūziķiem. Viņi saka – Rihards Dubra, šķiet, Reinbergeram ir "izgriezis pogas", jo Riharda mūzika uzrunā pat vairāk un emocionālāk. 

Ar Selgas Mences "Kur tu biji bāleliņ", ko arī dziedājām koncertos, savulaik bija ļoti interesanta situācija. Šķiet, tas bija pirms pāris gadiem, kad mums bija viens no pirmajiem lielajiem koncertiem kopā ar Ivetu Elbas filharmonijā Hamburgā. Burtiski nedēļu pirms koncerta secinājām, ka mums īsti nav piedevu! Protams, koris var dziedāt atsevišķi, tāpat Iveta var spēlēt solo, bet mums vajag kaut ko noteikti kopā darīt! Jo tas ir mūsu kopkoncerts. Zvanīju Selgai Mencei un lūdzu, vai viņa nevarētu uzrakstīt šī darba variantu ērģelēm. Tas ir apbrīnojams! Bijušais Vīnes filharmonijas direktors, kas bija ieradies koncertā, pienāca pie manis pēc koncerta un teica: "Es nesaprotu latviešu valodu, bet pilnīgi izjūtu visu, ko stāstāt šajā mūzikā! " Šim darbam piemīt suģestējošs magnētisms – gan tekstam, gan Selgas Mences mūzikai. Tā ka šajos koncertos mums bija pietiekoši labs līdzsvars starp pasaules mūzikas grandiem un mūsu brīnišķīgajiem latviešu komponistiem. 

Stāsta dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode; pārraides producente – Signe Lagzdiņa

Polijas dienvidrietumu malā dažus kilometrus no Čehijas robežas, Lejassilēzijā, atrodas pilsētiņa Sokolovska (Sokołowsko), kurā pašlaik pastāvīgi mitinās ap četriem simtiem iedzīvotāju.

Pilsētiņas vēsture iesniedzas viduslaikos, taču 19. gadsimta beigās šī vieta, tolaik saukta par Gērbersdorfu, sāk spēlēt nozīmīgu, pat dzīvībai svarīgu lomu daudzu jo daudzu tuvāku un tālāku zemju iemītnieku dzīvēs. Gērbersdorfa atrodas kalnos aptuveni 500 m augstumā virs jūras līmeņa, un tās klimats – un, protams, arī skaistās mežaino kalnu ainavas – rosināja doktoru Hermani Brēmeru atvērt tur sanatoriju plaušu slimniekiem. 1854. gadā dibinātā dziednīca, pirmā šāda sanatorija pasaulē, izcēlās ar tobrīd revolucionārām ārstniecības metodēm, kā arī jaunu attieksmi pret pacientiem – tiem vairs nelika gulēt un sirgt slēgta tipa iestādē, bet gan kustēties, staigāt pa akmeņainiem kalnu ceļiem, ļauties gaisa peldēm un pat nesaudzīgām ūdens procedūrām, īsi sakot – rūdīties un nepadoties, baudīt ainavas, vietējos ēdienus, dzīvi. Slavenā Davosas klīnika Šveicē, kurā norisinās Tomasa Manna “Burvju kalna” darbība, ir viena no pirmajām, kas turpināja šīs Silēzijas sanatorijas veiksmes stāstu; pēcāk līdzīgas klīnikas, turpinot un attīstot Gērbersdorfā aizsākto, radās daudzviet Eiropā un ASV.

Sokolovskas pilsētiņa poļu un pasaules literatūras mīļotāju acīm atklājas caur Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas darbu “Empuzjon” jeb “Empūzijs” – latviešu lasītāji šo romānu sastaps gada otrajā pusē [1]. Tos, kas šo “fizioloģisko šausmu romānu” jau lasījuši, var gadīties sastapt Sokolovskas nedaudzajās ielās, omulīgajā krodziņā, katoļu baznīcas vai mazītiņās, dažādo pacientu gara vajadzībām celtās pareizticīgo baznīciņas pavēnī.

Tokarčukas romāna darbība Gērbersdorfā notiek 1913. gadā – sanatorijas un dažādo kūrmāju darbs jau uzņēmis apgriezienus, vietējo iedzīvotāju dzīve visbiežāk rit ciešā sasaistē ar tuberkulozes slimnieku īsākajiem vai garākajiem mūžiem, kamēr apkārtējo kalnu stāvi pieskata cilvēku atveseļošanās pūliņus.

Tokarčukas darbā vietumis izmantots tāds vērojuma veids, kurš gaidīt gaida ekranizāciju – tik līdzīga šķietami vēsai, klusi klātesošai kameras acij ir romāna vēstītāju balss.

Būtiska loma Sokolovskai ir arī leģendārā poļu kinorežisora Kšištofa Kiešlovska [2] (Krzysztof Kieślowski, 1941–1996) dzīvē. Režisors plaši pazīstams gan ar triloģiju “Trīs krāsas” (Trzy kolory / Trois couleurs), gan ar baušļiem un ētikai veltīto filmu ciklu “Dekalogs”, gan ar metafiziskiem motīviem bagāto, taču silto spēlfilmu “Veronikas dubultā dzīve” (Podwójne życie Weroniki), kā arī dokumentālajām filmām, fotogrāfijām un milzu ieguldījumu akadēmiskā kino izglītībā. Kiešlovska pārstāvēto māksliniecisko virzienu Polijā dēvē par morālā nemiera kino.

Bērnībā un agros pusaudža gados (1951-1957) Kiešlovskis uzturējās Sokolovskā, jo tur ārstējās viņa tēvs Romans; arī Kšištofa plaušu veselība nebija no spožākajām, tāpēc dzīve Lejassilēzijā varēja nākt tikai par labu.

Pie 1930. gados tapušā Sokolovskas kinoteātra “Veselība” (Zdrowie), kas nu atkal mēdz pulcēt festivālu apmeklētājus, vēl aizvien aug koks, kurā rāpās nākotnes režisors, lai uzlīstu uz kino jumta un no palīgtelpām skatītos filmu seansus, pirmoreiz ļaujoties filmu vilkmei. Kiešlovska ceļš pie kino nebija ne ātrs, ne vienkāršs, taču viņš tapa par režisoru, bez kura nav iedomājama Eiropas un pasaules kino vēsture un kino tagadne. 1970. gadi ir izteikts dokumentālā kino laiks Kiešlovska daiļradē, un viena no spilgtām tā laika filmām, “Caurskate” (Prześwietlenie, 1974), ir veltīta plaušu slimību ārstēšanas tēmai. Tās darbība notiek Sokolovskā.

Eiropas Kinoakadēmija arī pamanījusi šīs pilsētiņas nozīmi kino mantojumā un 2026. gadā iekļāvusi Kiešlovska kino arhīvu Eiropas kino kultūras dārgumu sarakstā (Treasures of European Film Culture).

Kiešlovska arhīvs pastāv gan digitālā, gan fiziskā formā, un šī fiziskā forma tagad ir burtiski saaugusi kopā ar Sokolovskas varenāko un vēsturiski nozīmīgāko Brēmera sanatorijas ēku; ilgi restaurētā un ar pūlēm izglābtā 19. gadsimta beigu neogotikas ēka, pa kuras gaiteņiem steigušies ārsti un kuras 300 istabiņās ārstējušies pacienti, lāgiem iziedami pastaigās ziemas dārzā zem smalkajām, kokgrebumiem rotātajām arkām vai aizsēdēdamies pie bibliotēkas plašajiem logiem.

Arī Latvija nesenajā Kinoakadēmijas balsojumā nonākusi kino dārgumu kartē – Rīgu tajā pārstāv mūsu vecākais kinoteātris “Splendid Palace”; plakātā mūsu iecienītā kino iekšstats ar stūrīti pieskaras Brēmera sanatorijas, nu arī Kiešlovska arhīva ēkas attēlam, kopā atgādinot rūpīgi sakārtotas pastkartes no kādas trauksmainas un rūpju pilnas, tomēr brīnišķīgas pasaules.

[1] Par “Empūzija” tulkojumu parūpējusies šī teksta autore; grāmatas iznākšana paredzēta šogad.

[2] Latviski līdz šim daudzviet lietota atveide “Keslovskis” – tādu sniedz arī 1998. gadā izdotā “Poļu īpašvārdu pareizrakstība un pareizruna latviešu valodā”; tā kā īpašvārdus atveidojam pēc fonētiskā, tas ir, skanējuma principa, šī atveide tomēr nav precīza un vēlama. Kā poļu literatūras tulkotāja aicinu kino jomas speciālistus un režisora mantojuma cienītājus pievērst uzmanību viņa uzvārda skanējumam un latviski to pierakstīt un izrunāt kā Kiešlovskis vai, ja gribas taupīgāk, Kešlovskis.

Maruta Rubeze piedāvā sarunu ar Latvijas Radio kora solisti Ingu Martinsoni, izgaismojot kora un diriģenta Kaspara Putniņa īpašo sadarbību ar dāņu teātra apvienību "Hotel Pro Forma" un režisori Kirstenu Dēlholmu (1945–2024), kas aizsākās 2007. gadā ar iestudējumu "Operācija: Orfejs" (Bo Holtena, Džona Keidža un K. V. Gluka mūzika), turpinājās ar mangas operu "Kara daba" (komponisti Santa Ratniece, Džeimijs Makdermots, Žilbērs Nuno) un "NeoArctic" (komponisti Krists Auznieks un Endijs Stots).

Visi minētie projekti nonākuši uz daudzām aizrobežu skatuvēm, un nupat jau atkārtoti skatuves darbi "NeoArctic" (7.–9.maijs) un "Operācija: Orfejs" (14.–16. maijs) ar vairākām izrādēm viesojušies Kopenhāgenā.

"Klasikā" tiekamies ar diriģentu Intu Teterovski, un šoreiz sarunas tēmas ir divas.

Pirmkārt, 23. maijā Alojā gaidāmie VI Virsdiriģentu svētki, kas veltīti pirmo trīs Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģenta Indriķa Zīles 185. dzimšanas dienai. Svētkos piedalīsies Dziesmu un Deju svētku virsdiriģenti, viņu vadītie kori un Limbažu novada kori, un Ints Teterovskis ir šo svētku mākslinieciskais vadītājs.

Sarunājamies par šo svētku tradīciju un šī gada koncertu, kura veidošanā iesaistījušies visi virsdiriģenti, kuri izvēlējušies savas mīļākās dziesmas; par notikumiem bagāto dienu, ozolu stādīšanu un Indriķa Zīles kuplo ģimeni, kura arī būšot klāt.

Vairāk par Virsdiriģentu svētkiem šeit!

Bet interviju turpinām par Īles baznīcas koncertdzīvi un sadarbību ar Amerikas koriem, vietas atdzīvināšanu un īpašo auru, kas šeit valda, piesaistot vietējo publiku. 

22. maijā plkst. 20.00 Īles luterāņu baznīcā risināsies starptautisks koru koncerts Voces Unitatis. Tajā piedalīsies Nevadas Universitātes sieviešu koris "Argenta" (Lasvegasa, ASV), diriģentes Stefānija Kounsila (Stephanie Council) un Sāra Norda (Sarah Noorda), kā arī jauniešu koris "Balsis" un diriģents Ints Teterovskis vadībā.

Voces Unitatis ir tradicionāls starptautisks koru koncerts, kas ik gadu apvieno dziedātājus no dažādām valstīm kopīgā mākslinieciskā dialogā. Programma piedāvā daudzveidīgu muzikālo pieredzi, savijot dažādu tautu mūzikas tradīcijas ar sakrālo kormūziku, izceļot katrā kultūrā nozīmīgāko.

Koncertā skanēs Palestrīnas, Lasso renesanses mūzikas paraugi, kā arī mūsdienu igauņu, latviešu un Ziemeļamerikas komponistu mūzika - Tormis, Ūsbergs, Kalniņš, Pauls, Vasks, Tiguls, Hogans, Smailija, Remzija, Betina, Kartela un Ezmeila. Atzīmējot izcilā latviešu komponista Pētera Vaska 80 gadu jubileju, kori apvienosies, lai atskaņotu “Fruit of Silence” ar Mātes Terēzes lūgšanas vārdiem.

Tikām 30. maijā plkst. 20.00 kamermūzikas koncerts "Itālijas baroks Īlē", kurā skanēs krāšņa 17. un 18. gadsimta itāļu komponistu mūzikas programma. Zināmākais no programmā iekļautajiem komponistiem ir venēcietis Antonio Vivaldi, par kura kompozīciju "Nakts" un tās iespējamo saistību ar šausmu žanru, kā arī citiem skaņražiem, viņu opusiem un dažādiem interesantiem faktiem vēsta sagatavotie stāstījumi. Radoši un emocionāli jaudīgi šo baroka mūzikas partitūru lasījumi ir viens no aspektiem, ko vērts dzirdēt. Kā īpašs pārsteigums jeb bonuss – patiešām unikāls skanējums, ko veido meistarīga, šķiet, ar baroka mūziku nesavienojama mūzikas instrumentu saspēle. Cik kaislīgi skan bandoneons un akordeons, izpildot, piemēram, tango, vai kokle tautas un mūsdienu mūzikas kompozīcijās, tik pat spilgti un emocionāli sakāpināti šie instrumenti izdzied mīlas pārdzīvojumus, smieklus un asaras baroka mūzikas ietvarā. Pārsteigumiem un arī skaistas mūzikas baudījumam būs būt!

Koncertā uzstāsies mūziķu apvienība: akordeonists un bandoneonists Artūrs Noviks, koklētājas Anda Eglīte un Dace Priedīte, un baroka vijolniece Lāsma Meldere-Šestakova.

21. maijā Kannu kinofestivālā tiek izrādīta Viestura Kairiša filma "Uļa". Pirmizrāde nav jāgaida līdz vakaram – tā notiek jau pulksten 11 no rīta. "Tam ir gan savi plusi, gan mīnusi," intervijā Lienei Jakovļevai atzīmē kinokritiķe Daira Āboliņa. "Tas nozīmē, ka visi mediji vēl ir mundri un var paspēt noziņot par to, kā pirmizrāde ir noritējusi."

Arī filmas veidotāji, kuri gandrīz pilnā sastāvā jau ieradušies Kannās, šorīt agri jau kājās: "Viņiem ir jāsapucējas, jātiek galā ar satraukumu un jābūt gataviem atbildēt uz dažādiem jautājumiem gan pirms filmas, gan pēc filmas. Process jau notiek," ATKLĀJ Daira. "Vakar Kannās iebrauca būtībā visi šīs filmas veidotāji. Šorīt, iespējams, iebrauks arī Arturs Krūzkops. Ir gan Viesturs Kairišs, gan Ieva Jurjāne. Kārlis Arnolds Avots šeit dzīvo jau kādas piecas dienas – viņš aizrāvies ar filmu konkursa skatīšanos. [Šodien] iebrauc arī Kaspars Dumburs, Madara Viļčuka un vēl pietiekami liels cilvēku skaits, kuri pie filmas strādājuši. Arī Viesturs Kairišs, kurš vakar sniedza nelielu interviju LTV raidījumam "Kultūras ziņas", neslēpa, ka viņš ir priecīgs par to, ka varējuši atbraukt ļoti daudzi no tiem, kas strādājuši pie filmas. Mūsu delegācija ir liela – varbūt pat vislielākā, kāda jebkad Latvijai ir bijusi."

Kannu kinofestivālam šogad pieteikts kopumā 2500 filmu, kas tiek izrādītas divās programmās – galvenajā programmā, kurai sola "Zelta palmas zaru", ir 22 filmas, bet

Viesturs Kairišs piedalās otrajā konkursā, kura nosaukums ir "Īpašais skatiens", kas ir glaimojoša izvēle tieši Viestura gadījumā. Viņš visu dzīvi bijis autors; viņam bijis ļoti svarīgi filmas risināt gan tematiski, gan arī vizuāli spilgti, un tā ir arī šogad. Viestura filma ir visnotaļ neparasta.

Arī Kārlis Arnolds Avots, kurš noskatījies daudzas festivāla filmas, saka, ka mūsu filma ir ļoti atšķirīga no visa tā, ko piedāvā festivāla programma. Jautājums – ko par to teiks žūrija. Filma ir melnbalta, ietver Latgales epizodes, vecticībnieku tradīcijas."

Jau šovakar LTV raidījumā "Kultūras ziņas" Daira piedāvās reportāžu no pirmizrādes norises: "Mēs ļoti intensīvi filmēsim katru mirkli – arī cilvēku viedokļus par to, ko viņi būs šajā filmā sapratuši, kā viņiem šis stāsts būs paticis. Redzēsim arī emocijas, kādas būs pēc filmas gan filmas veidotājiem, gan arī publikai zālē."

Daira Āboliņa atklāj vēl kādu svarīgu notikumu, kas risinājies vakar: "Tieši Kannu kinofestivāla ietvaros vakar pēcpusdienā valdības līmenī Francijas un Latvijas starpā tika noslēgts līgums par abu valstu ciešāku sadarbību. Tas Latvijas kinematogrāfistiem darīs pieejamākus Francijas fondus. Tā ir ļoti būtiska ziņa, ņemot vērā, ka ar naudu kinomākslai mums iet slikti – nav perspektīvas. Mūsu kinoindustrijas cilvēki ir profesionāli, ir ļoti liels piedāvājums ar idejām, un daudzi scenāriji vienkārši stāv plauktos tāpēc, ka nevaram tos īstenot tieši finansiālās kapacitātes dēļ. Tas, ka lielā kinovalsts Francija paziņo, ka mazā Latvija, kurā ir daudz kino talantu, viņiem ir būtiska un viņi ir gatavi profesionālai sadarbībai – tas ir ko vērts! Nu viss būs to filmu veidotāju rokās, kas vēlēsies filmas veidot nākotnē – vai viņi varēs piedāvāt idejas, kuras būs interesantas arī Francijai, lai tajā ieguldītu līdzekļus. Tā kā tas ir profesionāli būtisks panākums."

Sarunas turpinājumā Daira Āboliņa atklāj savus iespaidus par šajās dienās redzēto un izjusto, minot arī spilgtākās filmas, kuras noteikti vajadzētu noskatīties arī skatītājiem Latvijā. Par savu favorīti viņa sauc rumāņu režisora Kristiana Mundžo filmu "Fjords".

Vairāk un plašāk – ierakstā. 

***

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un direktore Kristiāna Ābele; pārraides producente – Inta Zēgnere

Pirms simt gadiem grāmatā “Latvju rakstniecība portrejās” (sast. Alberts Prande, Rīga: Leta, 1926) iekļauta arī nodaļa “Literatūra par tēlotājām mākslām un celtniecību”, kurā mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš (1896–1991) – viens no tolaik nedaudzajiem šīs nozares profesionāļiem Latvijā – uzsvēra: “Parādoties mūsu mākslai kā tautas gara dzīves izteicējai, palēnām mostas ari latviešu mākslas kritikas pirmie pasākumi. Kritiķu speciālistu toreiz nebij un viņu lomu pa lielākai daļai bija jāuzņemas pašiem māksliniekiem. Vēl tagad, kad mākslas kritika un vēsturiski pētījumi jau sāk ievērojami kuplināties, kritiķu-teorētiķu vairums ir mākslinieki.”

Apzīmējums “tolaik” te attiecas uz 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta pirmajiem gadiem. Studentu pulciņa “Rūķis” lokā izveidojušos nacionālās mākslas celmlaužu paaudzē Janis Rozentāls (1866–1916) bija viens no tiem autoriem, kuru raksti ne tikai ir nozīmīgi kā individuālas radošo uzskatu liecības, bet arī mērķtiecīgi kalpoja sabiedrības izglītošanai par sava laika latviešu, Baltijas un ārzemju mākslas parādībām un personībām.

Rozentāla rakstu mantojuma iepazīšanu pirms publikāciju meklējumiem pie vēsturisko žurnālu plauktiem Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Misiņa bibliotēkas lasītavās vai tagad visbiežāk Latvijas Nacionālās bibliotēkas veidotajā resursā Periodika.lv interesentiem ieteicams sākt ar monogrāfiskā albuma “Janis Rozentāls” (sast. Aija Brasliņa un Laima Slava, Rīga: Neputns, 2017) bibliogrāfijā iekļauto rādītāju. Ceļvedis vajadzīgs, jo liela daļa viņa rakstu parakstīti tikai ar iniciāli R. un pirmais zināmais 1897. gada beigās Rīgas vācu avīzei Düna-Zeitung iesūtīts bez autora norādes. Šajā apskatā “Divi Baltijas mākslinieki” Rozentāls no Pēterburgas vēstīja par savu draugu Vilhelma Purvīša (1872–1945) un Johana Valtera (1869–1932) diplomdarbiem Ķeizariskās mākslas akadēmijas konkursa izstādē. Toreiz godalgoto Purvīša gleznu “Pēdējie stari” pazīstam tikai pēc reprodukcijām un aprakstiem, savukārt

pie Johana Valtera “Tirgus Jelgavā” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā arvien nāk prātā Rozentāla trāpīgie vārdi, piesakot svaigas, modernas un vienlaikus dzimtenes vidē sakņotas mākslas dzimšanu: “Viss tur ir gaisma un dzīvība.

Karstā pusdienas saule žilbinoši apstaro gan kustīgo ļaužu drūzmu gleznas vidū, gan ēkas pie tirgus laukuma un slīd pāri divām jaunām elegantām dāmām, kuras gaišos vasaras tērpos priekšplānā soļo pa trotuāru. Kopumā asprātīgi risināts, tas ir gabals no īstas un, proti, Jelgavas dzīves.”

Kā lasāms vēstulēs, Rozentālam rūpēja, lai arī latviešu prese rosīgāk pievērstos jaunās tautiešu mākslas popularizēšanai. Iespēja daudz paveikt šī mērķa labā viņam radās Jāņa Veismaņa (1867–1913) vadītajā žurnālā “Vērotājs”, kas iznāca Jelgavā 1903.–1905. gadā kā “mēnešraksts sirds un prāta izglītošanai”. Šajā izdevumā pilnā mērā izpaudās Rozentāla daudzpusība, strādājot gan par žurnāla mākslinieku, kas darina tā vizuālo ietērpu un izvēlas reproducēšanai citu autoru mākslas darbus, gan redakcionāli vadot mākslas nodaļu, ko viņš lielā mērā piepildīja ar saviem rakstiem. Šajā īsajā posmā latviešu lasītāji saņēma ar iniciāli R. parakstītas Rozentāla apceres par viņa laikabiedriem – gan jau mirušajiem Ādamu Alksni (1864–1897) un Arturu Baumani (1867–1904), gan mākslas dzīvē vērienīgi darbīgajiem Vilhelmu Purvīti un Rihardu Zariņu (1869–1939). Ņemot talkā citzemju izdevumus, Rozentāls plaši rakstīja par savai un citu laikabiedru jaunradei būtiskiem ārzemju māksliniekiem – šveiciešu simbolistu Arnoldu Beklīnu (Arnold Böcklin, 1827–1901), amerikāni Džeimsu Abotu Maknīlu Vistleru (James Abbott McNeill Whistler, 1834–1903) un somu Albertu Edelfeltu (Albert Edelfelt, 1854–1905).

Vairākos turpinājumos Rozentāla skatījumā atklājās somu un krievu mākslas kopaina. Atsevišķos apskatos viņš komentēja Rīgas Mākslas biedrības rīkotās izstādes tās mākslas salonā un visbeidzot 1905. gada rudenī atklātajā Rīgas pilsētas mākslas muzejā. Šie apcerējumi nebija atturīgi un distancēti parādību vērojumi, bet ļoti līdzdalīgi un dedzīgi vēstījumi, apvienojot informatīvu bagātību ar spilgti subjektīviem vērtējumiem un retoriskiem pārspīlējumiem. Tā, piemēram, draudzīgi zobgalīgu klātbūtnes sajūtu rada apgalvojums, ka pulciņā “Rūķis” “gandrīz vienīgais rīkotājs un vadītājs” pastāvīgi bijis Rihards Zariņš – jaunāko biedru stingrais “vagars”, kas vēlējies “visus sabāzt zem vienas cepures”.

Rozentāla mērķis bija uzveikt tautiešu sabiedrības kūtrumu attieksmē pret mākslu.

Tūdaļ pēc “Vērotāja” gadiem, kas Rozentālam pie rakstāmgalda bija paši intensīvākie, ļoti nozīmīgs viņa teorētiskajā mantojumā ir 1906.–1907. gadā Ata Ķeniņa (1874–1961), Augusta Saulieša (1869–1933) un Rozentāla kopīgi rediģētajā žurnālā “Zalktis” divās daļās publicētais raksts “Māksla un tehnika”. Tas 2016. gadā kļuva par atslēgu Aijas Brasliņas īstenotajai mākslinieka 150 gadu jubilejas izstādes iecerei Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un pilnā apjomā lasāms arī nākamajā gadā izdotajā monogrāfiskajā albumā. Formulējot savu radošo kredo, Rozentāls apliecināja, ka “būt jaunam ar katru darbu ir mākslinieka ideāls”. Turpat viņš rakstīja:

“Katrai mākslai jābūt pirmā vietā iekšēja prieka un kairinājuma sajūtas izteiksmei. Katris darbs, kuram nav par pirmavotu šī stiprā prieka dziņa, var būt viss kas cits, tikai ne māksla.”

Gan publicētajos rakstos, kuru klāstam turpmākajos gados latviešu un vācu laikrakstos pievienojās daži papildinājumi, gan Rozentāla piezīmēs, kas saglabātas Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā, spraigi atklājas vēl kāds viņa paaudzei būtisks un papildu izpēti mūsdienās pelnījis uzdevums – mākslas terminoloģijas un leksikas veidošana un iedzīvināšana latviešu valodā.

Mūžam apraujoties piecdesmit gadu vecumā, Rozentāls atšķirībā no Riharda Zariņa nepieredzēja iespēju kļūt par memuāristu, taču viņš bija atstājis būtiskas rakstu liecības un atziņas par sava laika mākslu un māksliniekiem. Desmit gadus pēc gleznotāja nāves Jānis Siliņš sprieda: “Viņa rakstiem stils vietām pasmags, tiem nav veiklas uzbūves, bet te runā mākslinieka dvēseles siltums, te vērojama nopietna, R[ozentāla] un viņa laikabiedru centienus izteicoša doma.” Šī daļa Rozentāla veikumā ir pašsaprotami svarīga mākslas un estētisko ideju vēstures pētniekiem. Oriģināltekstu sniegto pieredzi iespējams papildināt, piemēram, ar Intas Pujātes (1957–2025) pētījumu par jūgendstila estētiku žurnālā “Vērotājs” no rakstu krājuma “Latvijas māksla tuvplānos” (Rīga: Neputns, 2003; pieejams LNB digitālajā kolekcijā https://gramatas.lndb.lv/) un Rozentāla uzskatiem veltīto nodaļu Stellas Pelšes grāmatā “Latviešu mākslas teorijas vēsture: Mākslas definīcijas valdošo laikmeta ideju kontekstā (1900–1940)” (Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts, 2007). Viņa publikācijas varētu saistīt arī plašāku 19.–20. gadsimta mijas kultūras interesentu loku, tāpēc bagātīgajam “Rozentāla plauktam” Latvijas mākslas grāmatniecībā līdzās mākslinieka sarakstes izdevumam “Dzīves palete” (sast. Inta Pujāte un Anita Putniņa-Niedra, Rīga: Pils, 1997) droši vien būtu vērts pievienot arī rakstu antoloģiju ar plašiem komentāriem.

Sāra Baume ir īru māksliniece un rakstniece, dzimusi 1984. gadā. Pati sevi uzskata par mākslinieci, kas izpaužas dažādos žanros.

Viņas debijas romāns "plūst virst krist vīst" (2015) saņēmis vairākas balvas un nominācijas, ticis kritikas pamanīts un tulkots daudzās pasaules valodās. Latviski tas Jāņa Rozes apgādā izdots Ilmāra Šlāpina tulkojumā. Šlāpina veikums bija novērtēts arī LALIGABAS 2026 nominēto tulkoto grāmatu sarakstā.

Sāra Baume bija ieradusies Latvijā un ar viņu tikās Liega Piešiņa  kas vispirms vēlējās noskaidrot vientulības jautājumu grāmatā. 

Pēcāk arī uzklausām filozofu, publicistu, dzejnieku un tulkotāju Ilmāru Šlāpinu, kā arī izdevēju un tulkotāju Renāti Punku.

Stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš; pārraides producente – Gunda Vaivode

Lai gan Jelgavas profesionālajam teātrim priekšvēsture ir daudz agrāka (tā saistīta jau ar Ādolfa Alunāna laikiem), 1924. gadā Jelgavas teātris kļuva juridiski patstāvīgs un varēja veidoties.

Tur notika, protams, ļoti daudzas dažādas interesantas lietas, bet šajā teātrī sāka strādāt arī Jēkabs Zaķis, kurš no 1921. gada līdz 1936. gadam veica milzīgu darbu, lai Jelgavas teātri pārvērstu par muzikālo teātri.

Jēkabs Zaķis pēc 1936. gada atnāca uz Latvijas Radio un strādāja šeit par režisoru, tāpēc, pārskatot Latvijas Radio programmas, tajās esmu redzējis, ka bieži vien, turklāt daudzas reizes dienā skanēja operešu mūzika.

Jēkabs Zaķis pats bija lieliski trenēts aktieris un interesantākais ir tas, ka viņam ir vislielākie nopelni muzikālo teātra tradīciju ieviešanā Latvijā, jo viņš sistemātiski 15 gadu laikā iestudēja 12 operetes, tai skaitā viņš ir arī tas, kurš pirmo reizi 1928. gadā iestudēja Imres Kālmāna "Silvu", kas līdz tam nekur nebija rādīta, bet pēc tam arī "Bajadēru". Savdabīgi, ka galveno partiju izpildīja Emma Ezeriņa, jo viņu mēs pazīstam pilnīgi no citas puses: pēcāk kā Drāmas (tagad – Nacionālā) teātra aktrise Ezeriņa spēlēja arī psiholoģiski smagas lomas, tādas kā Bernarda Alba "Bernardas Albas mājā". Bet viņa bija arī brīnišķīgā Tomuļu māte Blaumaņa lugas "Skroderdienas Silmačos" leģendārajā 1955. gada uzvedumā un arī radio balss, piemēram, Švarca pasakā "Divas kļavas".

Ezeriņas meita savukārt bija vēlākā Operetes teātra prīma Lilija Sniedze, bet viņas mazmeita – aktrise Maruta Feldmane, bet viņas mazmeita ir Ieva Kepe. Tātad šī muzikālā tradīcija nāk no Emmas Ezeriņas un Jelgavas muzikālā teātra!

Operešu iestudēšanā Zaķim palīdzēja arī tas, ka viņš pārzināja arī delartiskās komēdijas elementus. Un kas ir nepieciešams operetē? Strauji jāmaina ritmi, strauji jāmaina attiecības, jo libreti, kā mēs zinām, ir visai dīvaini: vīrs var nepazīt sievu, kura ir uzlikusi tikai parasto balles masku, un, turot roku, var redzēt, ka viņai esot tāda pati dzimumzīmīte kā viņa sievai... Tātad tur jāatrod citādāki veikli paņēmieni, lai to visu parādītu. Jēkabs Zaķis to ārkārtīgi labi prata, un tad, kad viņš iestudēja arī atsevišķas Pola Abrahāma operetes, Nacionālajai Operai šķita, ka tas ir draudīgi, jo Operai, kurai arī bija jāiestudē operetes, negribēja, lai Jelgavas teātris tiek tuvāk Rīgai, bet lai paliek turpat Jelgavā, kur bija.

Protams, līdzās Emmai Ezeriņai teātrī attīstījās daudzi citi aktieri. Jelgavas teātra iestudējumos komiskā rakstura lomas bija aktiera Mārtiņa Vērdiņa tēvam – arī Mārtiņam Vērdiņam, kurš nāca no Liepājas, bet pēcāk Jelgavas teātrī izveidojās operetei svarīgo, raksturīgo, komisko vecākās paaudzes tēlu atveidotājs.

Fakts, ka Jelgavā iestudēja gan Lehāru, gan Kālmānu, gan Abrahāmu, gan Benešu, gan arī, protams, tās pašas "Trejmeitiņas", līdz 1936. gadam deva pārliecību, ka operete var dzīvot. Jā, arī Liepājas teātris trīsdesmitajos gados sāka to iestudēt, pat Dailes teātris, tiesa – vairāk dziesmu spēles. Bet šeit bija klasiskā operete, un tie ir daudz sarežģītāki uzdevumi. Jelgavas teātrim bieži vien arī pietrūka orķestrantu, viņi dabūja tos pieaicināt, jo krīze bija visur, bet tomēr - ar operetēm naudiņas ienāca daudz vairāk, un tas bija tik ļoti svarīgi!

Savā atvadu beneficē 1936. gadā Jēkabs Zaķis vēlreiz iestudēja "Silvu", un tad atnāca uz strādāt uz Latvijas Radio. Būtībā Jelgavas teātra muzikālo izrāžu process bija priekšvēstnesis pēc Otrā pasaules kara nodibinātajam Operetes teātrim.

21. maijā pulksten 19 Ventspils koncertzālē "Latvija", 22. maijā pulksten 19 Latvijas Universitātes Lielajā aulā ar tiešraidi "Klasikā", kā arī 23. maijā pulksten 18 Latgales vēstniecībā "Gors" 20. jubilejas sezonu noslēgs Valsts kamerorķestris "Sinfonietta Rīga".

Šajos koncertos pēdējo reizi mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta statusā orķestri vadīs tā dibinātājs, izcilais latviešu obojists un diriģents Normunds Šnē, kurš intervijā Lienei Jakovļevai uzsver: "Ceru, ka Šnē un "Sinfonietta Rīga" nav salīmēti kopā kā ar superlīmi, ka viņus vairs nevar atraut vienu no otra. Tāpēc speciāli vienu sezonu būšu mazliet tālāk – tieši tāpēc, lai varētu mierīgi sākties un noformēties cits virziens un es nemaisītos pa kājām. To saku bez kādas ironijas un koķetēšanas: lai būtu mierīga iespēja saprast, uz kurieni doties un kāpēc. Vārdu sakot, saprast, kā uzsākt nākamos gadus. Pēc tam redzēsim, kur vedīs mūsu ceļi."

Liene Jakovļeva: Jūsu sezonas noslēguma koncerti tiek pieteikti diezgan pompozi – "Ēras noslēgums". Savā ziņā jau tik tiešām noslēdzas kāds posms – ļoti nozīmīgs gan orķestra, gan tavā dzīvē, jo koncertos Ventspilī, Rīgā un Latgales vēstniecībā "Gors" kā "Sinfonietta Rīga" mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents tu pie pults stāsies pēdējo reizi. Minēšu sajūtas, kas varbūt tevī šobrīd mājo. Mazliet nostalģijas, satraukums, zināma gala un sākuma sajūta, tomēr darbīgs pirmskoncertu noskaņojums. Tas sakrīt ar tavu noskaņojumu?

Normunds Šnē: Jā, man pat īsti nav ko piebilst. Tas tieši tā arī ir. Šorīt modos tieši ar šo tevis pieminēto sajūtu komplektu. Ir ikreizējais satraukums par mūziku un par to, kā mums izdosies. Šoreiz ir arī īpaša dāvana – Krista Auznieka jaundarbs, kas veltīts un rakstīts par godu tieši šim gadījumam. Tā ir privilēģija – atvērt šīs notis pirmo reizi!

Man šķiet, ka biju "Sinfonietta Rīga" pirmajā koncertā. Tas bija Mazajā ģildē, vai ne? 

Jā gan, Mazajā ģildē. 

Bet nekādi nevaru atcerēties, kas tajā skanēja.

Ja godīgi, es arī laikam nē...

Bet vispār pats pirmais koncerts notika ārpus Rīgas – Naukšēnos. Tā bija tāda pārbaude:  kā mēs uzvedamies uz skatuves, ko viens no otra varam sagaidīt. Jo spēlēt mēģinājumos var daudz un ļoti intensīvi, bet pienāk brīdis, kad jāiet uz skatuves un jānoskaidro, kā mēs sazināmies uz tās.

Pirmie koncerti ne tuvu nebija tādi, kādi tie ir šobrīd – tas bija ļoti atšķirīgs orķestris un pavisam savādāks skanējums. Jo to nevar izdarīt vienā mirklī. Jā, mums bija lieliski mūziķi, kuri apveltīti ar entuziasmu, bet daži no viņiem nevarēja piepildīt savas intereses šajā kolektīvā, tāpēc viņi meklēja ko citu. Un tas ir pilnīgi normāli, jo katram jāatrod vieta, kur viņš jūtas vislabāk, kur viņam patīk un kur viņa spēles stils ir atbilstošs. Tāpēc salīdzināt brīdi pirms divdesmit gadiem ar brīdi, kurā mēs esam šobrīd un tieši šonedēļ – tas ir diezgan atšķirīgi. 

(..) Man tiešām šobrīd jāskatās vairāk uz priekšu – esmu sevī izstrādājis tādu mehānismu, jo tā gremdēšanās tālā pagātnē... Protams, ir visādi interesanti un kičīgi notikumi, joki un tas viss ir jauki, tomēr dzīvē jāskatās un jāplāno tālu uz priekšu. Jo tāda ir realitāte. 

Līdzās Krista Auznieka opusam "Bezgalīgi mirdzošs ceļš", kuru viņš veltījis tev un "Sinfoniettai Rīga", skanēs arī Šūberta Lielā simfonija. Un to jūs neatskaņosiet pirmoreiz. Šūbertam tas ir simfoniju ceļa noslēgums. Tāpēc arī to izvēlējies – ar tādu paralēlu domu?

Jā, tu pareizi saki, jo faktiski šī ir Šūberta beidzamā simfonija, jo Desmitajai viņš paguva uzmest tikai dažus motīvus. Bet šajā darbā viņš beidzot ir atradis savu simfonisko valodu – pēc daudziem līkločiem, jo daudzas no viņa iepriekšējām simfonijām ir tādi kā uzmetumi. Viņš nav pabeidzis vismaz divas trešdaļas no tām desmit…

Un šis beidzot tiešām ir šedevrs, kas ir pilnīgi atšķirīgs no Bēthovena – te viņš atradis savu poētisko, lirisko simfonismu, atšķirībā no Bēthovena dramatiskā aicinājuma cilvēcei apvienoties. Šūbertam nav vajadzīgi tik augsti mērķi, viņš ļoti labi jūtas savā iekšējā, pat mazliet intīmajā pasaulē,

kas robežojas ar kamermūziku un ar viņa saknēm – viņa dziesmām, ar kurām viņš jau bija kļuvis pazīstams Vīnē. 

Kā simfoniķis Šūberts ilgu laiku bija ēnā – tā varbūt bija sagadīšanās. Bet viņš nevienu savu simfoniju nedzirdēja pats. Diemžēl. Varbūt Devīto simfoniju vienreiz kāds amatieru orķestris izspēlēja cauri, bet tas arī laikam viss – ja tam varam ticēt. Taču ar Mendelszona gādību sākās Šūberta simfoniju atdzimšana. Protams, blakus bija Šūmanis ar savu lielisko definīciju par dievišķajiem garumiem. Tajā pašā laikā Šūmanim ir vēl viens labs teiciens, ko nez kāpēc mūsdienās nepiemin – ka Šūberta Devītajā simfonijā visas balsis dzied. Un tiešām tas tā arī ir! Tur visas balsis dzied, un katra ir vērtība. (..) Jā, šo simfoniju ar "Sinfoniettu" spēlējām pirms dažiem gadiem.

Šis darbs izskatās labs sezonu sākumu un noslēgumu punkts, jo vismaz mūsu fonotēka glabā ierakstus no 2013. gada, kad tā skanēja sezonas noslēgumā, kā arī orķestra 16. sezonas atklāšanā. Vēriens un jauda, kas ir šajā mūzikā, ir tāds kā ierāmējums, sākuma un beigu punkts. 

Tur ir vēl viena lieta: šo darbu var izlasīt dažādi, un es ar baudu skatos uz savu attīstību jeb sava ceļa meklējumiem, jo man šim darbam ir vairākas partitūras. Ir interesanti, kā tur atspoguļotas frāzes, tempi, mūzikas raksturs un kā tas mainījies.

Tu tās partitūras arī esi mainījis?

Jā, tās notis ir piecūkotas – piedodiet par izteicienu! Jo man partitūra ir kā Bībele, kur tiek sakrātas patiesības. 

Bet nav labāk ņemt tīru un nesazīmētu partitūru?

Reizēm jā, reizēm nē. Un šis ir viens no darbiem, uz kuru mans skatījums ir ļoti mainījies, pateicoties daudziem skolotājiem  ierakstu ziņā un dažādām atklāsmēm par šo laikmetu, par Šūbertu. Vispār tas ir tik ļoti interesanti! Šoreiz man bija nepieciešamas pilnīgi tīras notis, kur varu mazliet aizmirst to, kas bijis iepriekš. Paskatīties uz to ar svaigu skatu.

Jo tas, ka mums ir iespēja nospēlēt vienu darbu daudzas reizes, ir gan labi, gan slikti. Mēs neizbēgami iebraucam kaut kādās sliedēs, un varam teikt, ka mums ir pieredze konkrētā darba atskaņošanā. Bet vai tā pieredze vienmēr ir tas, kas mūs katrreiz paceļ kaut kur augstāk un virza tuvāk patiesībai? Nezinu.

Jo pieredze reizēm ir bīstama – ka mēs vienmēr to un to darām tā un tā, un tas faktiski ir solis atpakaļ.

Bet nu – kaut kur tā pieredze jau galvā paliek, nav jau tā, ka mēs varam izdzēst savu dzīves pieredzi, savu atmiņu un savas zināšanas, savu profesionālo bagāžu. Bet tai pašā laikā reizēm man šķiet, ka no tā ir jāprot distancēties brīdī, kad sāk šķist, ka tas vairs nav tālāk virzītājs.

"Sinfoniettā" ir tavi visvisuzticamākie cīņu biedri no pašiem sākumiem, taču nāk klāt arī jauni mūziķi, kas kaut ko maina jūsu kopīgajā sinerģijā un skanējumā?

Katrs mūziķis, kas piedalās atskaņojumā, atstāj savu ietekmi uz darbu, uz interpretāciju, jo muzicēšana ir kopīgs process. Es daudz ko varu izdomāt – tādas principiālas lietas, bet skaņas modelis veidojas brīdī, kad satiekamies mēģinājumā. Kad spēlējam, kad dzimst pirmā skaņa. Un tad mēs tālāk kopīgi risinām šo stāstu, kura būtība patiešām atkarīga no katra, kas piedalās! Ienāk jaunas nianses. Un varbūt tieši tāpēc, ka esam bijuši kopā šos divdesmit gadus, mēs dzirdam šīs nianses, kuras ienes mūziķi, kas orķestrī atnāk pirmo reizi – varbūt ar pilnīgi citu pieredzi. Un tas īstenībā ir labi, jo orķestris nav statisks objekts, kas izmetis enkuru un tālāk nekust. Man liekas, tajā brīdī orķestrim vispār jāsāk nopietni apsvērt, vai tas maz ir dzīvotspējīgs. Tāpēc gan šī programma, gan fakts, ka mazliet atkāpjos sāņus – tas man liekas ļoti svarīgs, nozīmīgs un jauns pagrieziena punkts.

Vai Krista Auznieka partitūra "Bezgalīgi mirdzošs ceļš" jau ieguvusi tavas piezīmes? Jo līdz koncertiem laika atlicis tik maz. Tās ir tīras notis, kas pirmoreiz jums uzticētas.

Tā ir bauda – atvērt tik ārkārtīgi iejūtīgi, profesionāli, tēlaini uzrakstītu partitūru, un tā ir kolosāla privilēģija – to pirmatskaņot! To katrreiz novērtēju. Un esmu ļoti pateicīgs gan komponistiem, gan liktenim, ka man bijis kontakts ar tik ārkārtīgi radošiem un savu ceļu ejošiem māksliniekiem.

Īpaši ar Kristu ir tik ļoti interesanti: esam ļoti daudz spēlējuši viņa mūziku – iespējams, pat visvairāk no latviešu pēdējo gadu darbiem, bet šis atkal ir savādāks darbs! Krists nestāv uz vietas – viņš meklē, un šajā partitūrā ir lietas, kuru nekad agrāk nav bijis; un tai pašā laikā ir lietas, kas veido viņa radošo platformu un bāzi.

Tur ir tik daudz interesanta – man ir prieks redzēt, kā Krists attīsta savas sajūtas, savu valodu, savu emocionalitāti. Tā tiešām ir bauda. Nupat arī pirmoreiz kopā ar orķestri izlasījām šīs notis – ir tik daudz dažādu iespaidu, kas tagad ir jāpārdomā.

Ko Krists Auznieks šī darba nosaukumā tavuprāt ir ietvēris? Tas bezgalīgi mirdzošais ceļš noteikti ir vēlējums tev un orķestrim, sākot jaunu ēru.

Jā, es arī domāju, ka ceļš ir bezgalīgs.

Un mirdzošs.

Jā, bet tas ir mūsu uzdevums!

Tas ir mūsu pienākums, lai tas nebūtu ar patinu, bet vienmēr būtu nospodrināts. Lai tas būtu ar zelta faktūru un spīdumu. Man gan labāk sudrabs patīk – zelts ir mazliet tukšs metāls, bet sudraba spīdums – tur visas varavīksnes krāsas iespējams saskatīt! Bet tā ir mūsu atbildība – vai šis sudrabs būs vai nebūs.

Tāpēc tas ir vēlējums orķestrim – lūk, tas ir kaut kāda posma finišs un tagad, lūdzu, skatāmies tālāk, lai mirdzētu!

Normund, trešais lielais valis programmā ir šīgada lieljubilārs Pēteris Vasks, un līdzās ir vēl viens jūsu draugs mūzikā – Marks Buškovs, arī jau vairākkārt Pētera Vaska mūzikā satikts gan šeit, Latvijā, gan Vācijā, Stokholmā un citviet. Bija būtiski uz noslēguma mirdzošo ceļu uzaicināt draugu?

Sadarbība ar Marku ir īpaša – tā tik nejauši sākās Vācijā, kur bija literatūras festivāls. Rīkotāji vienā vakarā gribēja vairākus Pētera Vaska darbus vijolei un stīgām, bet tam daudzi mākslinieki nepiekrita.

Jo vienā vakarā spēlēt vairākus Vaska skaņdarbus – tas tiešām ir diezgan traki, jo Pēteris nav saudzīgs pret saviem izpildītājiem – teiksim godīgi. Tas nav pārmetums, bet tas ir fakts.

Viņa skaņdarbi vijolei tiešām ir ļoti grūti – skatos notīs un īsti nesaprotu, kā to vispār var dabūt gatavu! Bet Marks toreiz piekrita, un viņa iekšējā būtība kaut kā ir ļoti, ļoti atbilstoša Pētera mūzikai. Mums nav bijušas kaut kādas pārrunas vai diskusijas – mēs vienkārši nākam un spēlējam, un tas parasti ir kaut kāds tiešais trāpījums uzreiz gan raksturā, gan sajūtās, gan tempā; tas varbūt ir viens skatiens, un es saprotu, ko viņš vēlas. Tā negadās bieži.

Man bijusi tā laime stāvēt blakus tik daudziem solistiem uz skatuves, bet ar Marku tas ir kaut kā sevišķi.

Otrkārt – viņš ļoti patīk orķestrim. Viņi ir īsti draugi, kuri pēc koncertiem, manuprāt, iet kārtīgi nosvinēt – un tas ir tik jauki! (..)  Ar Marku liktenis mums bijis labvēlīgs, lai visas šīs lietas tiešām notiktu, un tāpēc viņš ir šeit klāt ar Pētera Vaska "Vox amoris", kas ir viens no Pētera viskolosālākajiem un izjustākajiem darbiem – tas ir mirdzošā ceļa turpinājums.

Kādā intervijā Marks Buškovs teicis, ka viņš nezina otru kamerorķestri, kas tādā līmenī kā "Sinfonietta Rīga" šobrīd spēlē, un daudzkārt atzinies mīlestībā Pēterim Vaskam un viņa mūzikai. Pēteris ir arī tavs domubiedrs, bet ko īsti tas vārds – domubiedrs – sevī ietver? Jo tas ir diezgan klišejisks.

Man šķiet, ka jēdziens "domubiedrs" ir tāda standartdefinīcija – ka mēs par visu domājam vienādi un saprotamies bez vārdiem.

Ar Pēteri pilnīgi noteikti tā nav! Jo mēs par daudzām lietām galīgi nedomājam vienādi. Varbūt dzīvē domājam, bet mūzikā nekādā ziņā nē, jo mūsu ideāli, man šķiet, ir diezgan atšķirīgi.

Mēs, protams, nestrīdamies par to, bet katrs no mums audzis citādā vidē, ģimenē; atšķirīgs ir tas, ar ko esam saskārušies savā jaunībā, kā mēs vispār esam veidojušies... Tāpēc – jā, mēs esam domubiedri brīdī, kad esam uz skatuves un spēlējam Pētera mūziku: tad mēs esam absolūti domubiedri. Bet to varu teikt par ļoti daudziem komponistiem – tas ir mans uzdevums! Jo – ja es nebūtu domubiedrs konkrētajā koncertā uz skatuves, tad es nedrīkstētu to vai citu mūziku atskaņot. Man ir jākļūst par domubiedru! Tāpēc zināmā mērā selektīvi izvēlos repertuāru gan sev, gan orķestrim, jo ne ar visiem autoriem esmu domubiedrs.

Bet tas, ka mēs ar Pēteri tīri cilvēciski esam domubiedri… Mums bijuši posmi, kad esam tikušies gandrīz vai katru otro dienu.

Un runājušies. Tas bija sen – kad viņš rakstīja koncertu angļu ragam un sonāti obojai "Pieskārieni". Tolaik dzīvojām salīdzinoši netālu – Āgenskalna tirgus rajonā. Bet tad dzīve mūs kādā brīdī katru aizveda uz savu pusi, un tas ir normāli. Un tad atkal savedusi kopā – jau ar citu pieredzi. Tas ir tik interesanti, kā šie ceļi cilvēkiem veidojas – ik pa brīdim satiekoties, ir kolosāli to izjust.

Mēs tagad neatskatīsimies uz divdesmit gadiem, un droši vien arī neskatīsimies uz nākamajiem divdesmit, jo pieņemu, ka tu tos diezin vai gribi un vari vārdos definēt. Skaidrs, ka tu nekur nepazudīsi un mūzikā paliksi. Bet kā tev šobrīd izskatās – Olari Eltss taps par domubiedru "Sinfoniettai Rīga"? Vai varbūt jau ir tapis?

Domāju, ka viņš jau ir kļuvis par domubiedru. Jo tāda, kāda bija Mocarta solminora simfonija pirms dažiem gadiem – tā nevar nospēlēt orķestris, kurš nav pilnīgā sazobē ar diriģentu, ar viņa ideju un piedāvājumu.

Tas vispār bija labākais Mocarta solminora simfonijas izpildījums, kādu jebkad esmu dzirdējis. Pats vienmēr esmu izvairījies no šī darba, jo neesmu varējis atrast tam savu atslēgu. Tāpēc man bija tāds pārsteigums, ka orķestris un Olari to kopīgiem spēkiem paveica! Tas bija vienkārši fantastiski! Tāpēc par Olari esmu pilnīgi drošs!

Protams, programmas būs savādākas un principi būs citi; arī orķestra skanējums kaut kādā veidā droši vien mainīsies, bet tas ir nepieciešams – tas ir ļoti labi, nevis slikti. Jo, kā jau runājām pašā sākumā, pārmaiņas ir nepieciešamas. Un ceru, ka Šnē un "Sinfonietta Rīga" nav salīmēti kopā ar superlīmi tā, ka viņus vairs nevar vienu no otra atraut. Tāpēc speciāli vienu sezonu būšu mazliet tālāk – tieši tāpēc, lai varētu mierīgi sākties un noformēties cits virziens un es nemaisītos pa kājām. To saku bez kādas ironijas un koķetēšanas: lai būtu mierīga iespēja saprast, uz kurieni doties un kāpēc. Vārdu sakot, saprast, kā uzsākt nākamos gadus. Pēc tam redzēsim, kur vedīs mūsu ceļi.

Un es ticu, ka "Sinfonietta" atradīs arī lielisku jaunu direktoru, jo arī ēra kopā ar Aneti Toču ir noslēgusies. Visi, kas sevī jūt potenciālu, var pieteikties šai vakancei. 

Konkurss ir izsludināts. Laipni lūdzam!

Lai tev iedvesmojoši šie trīs vakari – Ventspilī, Rīgā un Rēzeknē, un lai tev visgaišākās atmiņas par šo noslēgumu un jauns, bezgalīgi mirdzošs ceļš priekšā!

Tieši tā – paldies!

23. maijā "Xiaomi Arēnā" notiks "Oskara" balvu ieguvušās animācijas filmas "Straume" koncerta pirmizrāde Latvijā – īpašs notikums, kas apvienos kino un dzīvo mūziku vienotā, aizraujošā pieredzē.

Pasaulslavenās animācijas filmas "Straume" režisors Gints Zilbalodis un komponists Rihards Zaļupe skatītājus aicina uz koncertu, kurā filmu uz lielā ekrāna pavadīs Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra izpildīta akustiskā partitūra.

Par koncerta skaņu režiju rūpēsies pieredzējušais skaņu mākslinieks Normunds Slava, kura precizitāte un skaņas izjūta palīdz radīt pilnvērtīgu, daudzdimensionālu skaņas pieredzi.

Šīs koncertsērijas pirmizrāde notika 10. septembrī Sietlā un 23. novembrī Sandjego (ASV). Martā tā turpinājās Taivānā, kur koncertversiju izpildīja Kaohsiung simfoniskais orķestris, bet pie diriģenta pults stājās pats filmas mūzikas autors Rihards Zaļupe. Koncerts Rīgā būs starptautiskās turnejas īpašais notikums Baltijā. 

Koncerts "Straume" ir aicinājums svinēt kino un dzīvas mūzikas satikšanos, piedzīvojot filmu jaunā veidā – kā vienotu vizuālu un muzikālu ceļojumu.

Ar filmas "Straume" mūzikas autoru ​Rihardu Zaļupi, kurš orķestra versijai radījis īpašu akustisko instrumentāciju, plašākā sarunā tiekamies "Klasikas" vilnī. Runājam par tendenci dažviet pasaulē simfoniskajos koncertos aizvien vairāk dzirdēt filmu mūziku, par spēļu mūzikas industriju, bet centrālais temats: gaidāmais "Straumes" koncerts, tā aizsākumi, tehniskie risinājumi.

Dāvis Eņģelis: Nupat Austrālijas medijos izlasīju ziņu, ka turienes simfoniskajos koncertos aizvien populārāks kļūst tieši filmu mūzikas repertuārs. Tā kā arī tu esi šajā industrijā, vai arī tu esi novērojis ko līdzīgu?

Rihards Zaļupe: Jā, domāju, ka pasaulē tas nav jaunums – ka simfoniskie orķestri izvēlas pāris reižu gadā nospēlēt šādus koncertus un tieši šādā veidā parādītu filmu, kur dzīvajā skan oriģinālais skaņu celiņš. Taču šobrīd pasaulē pat vēl populārāka kļūst spēļu mūzikas atskaņošana, un tas parāda to, cik ļoti daudzveidīga var būt māksla un īpaši simfoniskā orķestra mūzika. Man pašam simfoniskā orķestra mūzika vienmēr bijusi ļoti, ļoti mīļa un domāju, ka tieši pašlaik rādām jaunu seju simfoniskās mūzikas žanram. Kaut vai runājot par spēļu mūziku – varbūt uz šiem koncertiem atnāk tā cilvēku kategorija, kas nekad mūžā nav dzirdējusi simfonisko orķestri! 

Vai arī tu esi iemēģinājis roku spēļu mūzikas žanrā?

Pagaidām vēl neesmu mēģinājis. Spēļu industrija – tas ir ļoti specifisks novirziens, kur ikdiena ir pilnīgi savādāka  nekā filmu mūzikas komponistam. Diezgan daudzas lietas jāmācās no jauna. Ļoti ceru, ka arī šajā jomā reiz man būs iespēja pamēģināt darboties.

"Straumes" koncerts jau mazliet apceļojis pasauli. Kā īsti aizsākās šis projekts, un kā tas izauga līdz pilna mēroga koncertam ar filmas izrādīšanu?

Pagājušā gada sākumā, varbūt pat mazliet ātrāk, mūs uzrunāja producents no Ņujorkas, kurš vēlējās izveidot šādu projektu. Pati pamatideja nāca no Sietlas simfoniskā orķestra – viņi vēlējās "Straumi" izrādīt šādā formātā, un tad, daudz nedomājot, ķēros klāt pie darba. Mēs ar Gintu sapratām, kā mēs to darīsim, un es nācu klajā ar ierosinājumu visu pilnībā pārlikt akustiskajam simfoniskajam orķestrim – proti, ka šo produktu būtu iespējams atskaņot akustiskā koncertzālē, neizmantojot elektroniku. Radās kaut kas ļoti, ļoti īpašs.

Pirmatskaņojums bija Sietlā pagājušā gada rudenī pilnībā izpārdotā zālē, ar brīnišķīgām ovācijām, un tiešām bija ļoti interesanti to visu pavērot. Manuprāt, pats svarīgākais filmu mūzikas atskaņošanai dzīvajā ir tas, ka dzīvā mūzika kopā ar filmu cilvēkam ļauj sajust daudz dziļākas emocijas – šis piedzīvojums iegūst pilnīgi citu jaudu! Arī mēs "Straumes" gadījumā noteikti pārliecinājāmies, ka tā tas ir. 

Pēc tam atskaņojums notika Sandjego koncertzālē, bet martā man bija tas prieks un laime būt Taivānā un diriģēt divus šovus uz milzīgas brīvdabas skatuves ar tūkstošiem klausītāju un pieredzēt, kā ir diriģēt šo filmu un simfonisko orķestri… Teikšu tā: man tā bija milzīga atbildība un ļoti liels prieks un laime pārstāvēt arī mūsu Latviju šādā formātā Taivānā.

Sezonas noslēguma koncerts ir jau šosestdien, un ļoti, ļoti gaidu satikšanos ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri – tie ir labākie spēki, kādi Latvijā vispār ir pieejami. Kas vēl būs īpašs? "Xiaomi Arēnā" mums būs, ja nemaldos, lielākais un pats jaunākais un viskvalitatīvākais LED ekrāns, kāds pieejams Baltijas valstīs – 15 reiz 8 metri. Ļoti, ļoti ceru, ka mums būs pat jaudīgāks koncerts nekā Taivānā. Pēc Rīgas koncerta koncerti turpināsies vasarā – dosimies uz Ameriku, tā ka "Straume" turpina plūst!

Vairāk un plašāk – ierakstā. 

***