Bungas ar diviem ragiem jeb grupa "Eklektika" 2. jūnijā klajā laiž dziesmu "Tiki Tiki", kas ir pirmais skaņdarbs no šogad gaidāmā otrā studijas albuma. Līdz ar šo svinīgo notikumu grupa aicina uz savu līdz šim vērienīgāko koncertu, kas notiks 19. jūnijā fotostudijā un kultūrtelpā "SUNS Studio" Rīgā.

Dziesma "Tiki Tiki" ir pirmais skaņdarbs pēc grupas debijas plates "Encounters" (2024). Muzikāli tas ieskicē jaunizvēlēto virzienu otrajam studijas albumam, kas klausītājiem pieejams taps jau tuvāko mēnešu laikā. "Šī dziesma ir kā klusais sprādziens. Tā savieno mūsu iekšējo mieru ar ārējo impulsivitāti. Gribētos to salīdzināt ar atvaļinājuma sajūtām pie pludmales – vienu mirkli tu sauļojies un uzsūc D vitamīnu, nākamajā – jau pilnā jaudā skrien okeāna virzienā ķert atveldzējošu peldi, liekot savai sirdij pukstēt ātrāk," par dziesmu stāsta grupas bundzinieks Kārlis Roberts Kalējs, ar kuru plašākā sarunā tiekamies "Klasikas" vilnī.

Grupa "Eklektika" vienmēr devusi priekšroku mūzikai, nosaukumu piešīrot tikai tad, kad tā jau gatava. "Tiki Tiki" nav izņēmums: "Šī skaņas ainava klausītāju ved uz vēl neatklātu salu, kur mīt trauslā robežā starp apziņu un zemapziņu. Rituāli, dejas un pustumsa lāpu gaismā ar karstām pludmales smiltīm starp pēdu pirkstiem," audiālo attēlu ieskicē saksofonists Rūdolfs Pēteris Rubenis. Dienvidu rituālās dejas sajūtu mūziķiem palīdzējis sasniegt perkusionists Uģis Upenieks, par ierakstu un gala apstrādi parūpējoties Bruno Braunam.

Jaunās dziesmas iznākšana tiks atzīmēta ar svinībām Rīgā. 19. jūnijā plkst. 19.00 Āgenskalnā, fotostudijā un kultūrtelpā "SUNS Studio" pirmo reizi notiks dubultkoncerts, kurā satiksies divi instrumentālās mūzikas trio – grupa "Eklektika" un iespaidīgā ģitārista Riharda Lībieša "OrchesTrio". Abas grupas līdz šim nav spēlējušas viena vakara ietvaros, tāpēc dubultkoncerts būs īpaša satikšanās arī pašiem mūziķiem. Koncertā apmeklētāji varēs izvēlēties sev piemērotāko klausīšanās vietu: tuvāk mūziķiem neformālā izkārtojumā vai mazliet tālāk, klasiskākā koncertklausīšanās zonā.

"Eklektika" ir grupa, kas savu mūziku būvē no neierastas instrumentācijas – bungām, saksofona un klarnetes –, kur meditatīva improvizācija var pāraugt džeza, fanka, minimālisma un psihodēlisku noskaņu piesātinātā performancē. 2024. gadā izdotais grupas debijas albums "Encounters" guva plašu rezonansi un saņēma nominācijas vairākās Latvijas mūzikas balvās.

Raidījuma "Orfeja auss" fokusā nonācis šogad skanu ierakstu firmā Chandos klajā laistais britu fagotistes Eimijas Hārmanas albums The Bassoonist`s Songbook jeb "Fagotista dziesmu grāmata", kura 20 skaņu celiņos atrodam gan oriģinālmūziku fagotam un klavierēm, gan arī pārlikumus.

Skaņdarbu autoru vidū – Klāra Šūmane ar trīs dziesmu pārlikumiem, Roberts Šūmanis ar Trim romancēm obojai un klavierēm versijā fagotam, Kamils Sensānss – ar fagota Sonāti, arī Johans Sebastjans Bahs, Semjuels Kolridžs Teilors, Anrī Ditijē un Džeroms Kerns – oriģinālversijās un aranžējumos.

Raidījumā "Orfeja auss" par šo albumu Dāvis Eņģelis izvaicāja divus fagotistus: Raimondu Gulbi un Paulu Gendrikovu, un lūk, kāds bija viņu vērtējums!

4. jūnija vakarā koncertzāles ";Ave Sol" velvēs skanēs ne tikai izcila laikmetīgā kora mūzika, bet arī personīgs radošās izziņas apliecinājums – koncertcikla "Kora laboratorija" jaunākajā programmā pie kamerkora "Ave Sol" diriģenta pults stāsies jaunā diriģente un komponiste Anastasija Kildiša.

Šis koncerts, simboliski nosaukts "Lūgšana, kas skan", iezīmē nozīmīgu brīdi pašas mākslinieces radošajā un pētnieciskajā ceļā – viņa ne vien vada kolektīvu, bet pirmo reizi publiski atskaņos arī pašas sacerētu jaundarbu.

Anastasija Kildiša, kura šobrīd beidz profesionālās doktorantūras studijas, atzīst, ka diriģenta darbs ir nemitīgu pārmaiņu un iekšējas attīstības ceļš: "Diriģents mainās katru minūti. Nevar būt tā, ka esi viens vienā dienā, cits otrā – visu laiku kaut kas notiek." Šī atklātība un vēlme mācīties no katra sastapta kolektīva vai kolēģa ir viens no iemesliem, kāpēc viņas sadarbība ar "Ave Sol" kļuvusi par īpašu draudzības un cieņas caurvītu māksliniecisko platformu.

Diriģente uzsver arī koncertprogrammas veidošanas izaicinājumus: "Koncertprogrammas sastādīšana ir viena no sarežģītākajām diriģenta profesijas disciplīnām."

Šoreiz programma tapusi kā daļa no doktorantūras projekta, taču tās idejiskie pamati likti jau sen – kā sapnis, kas caur mūziku ļauj savienot laikmetīgo ar arhaisko.

Programmas kodols ir Bizantijas muzikālā tradīcija – to Anastasija atklājusi, pateicoties Andreja Selicka darbiem un iegrimstot kristīgās pasaules muzikālajos arhetipos. "Lai atklātu ko jaunu, jāatgriežas pie kaut kā ļoti arhaiska, pie kaut kā senatnīga," viņa uzsver, atgādinot, ka Bizantijas mūzika bijusi iedvesmas avots arī gregoriskajiem korāļiem un vēlākai Eiropas kormūzikai.

Šī interese kļuvusi par pamatu arī jaunradītajam skaņdarbam "Svētā saruna" – Anastasijas pirmajam nopietnajam kompozīcijas mēģinājumam. Piecu daļu ciklā, kas balstīts pareizticīgo Dievmātes pasludināšanas kanonā latviešu un grieķu valodā, dzirdamas autentiskas Bizantijas melodijas, kas izskan mūsdienīgā skatījumā. "Es mēģināju iekāpt komponista biksēs un sapratu, ka tas nemaz nav tik viegli," atzīst Anastasija, raksturojot radošo procesu kā smagu, bet dziļi pašizziņas pilnu laiku.

Diriģentes daiļradē garīgā mūzika nav tikai skaņu māksla, bet arī vienotības un kopā būšanas pieredze: "Nosaukums runā pats par sevi – lūgšana, kas skan, un, ja tā skan, tad tā lūgšana vieno." Šī vienotības izjūta, kas īpaši aktuāla šodienas sašķeltajā pasaulē, caurstrāvo gan izvēlēto repertuāru, gan pašu koncertu kā rituālu, kurā klausītājs kļūst par procesa dalībnieku.

Starp citiem skaņdarbiem koncertā izskanēs arī britu un poļu komponistu darbi, kā arī Anastasijas īpaši izceltais Andreja Selicka opuss, kura dziļums un garīgums diriģentei ir īpaši tuvs. "Tiešām visi komponisti, kas skanēs, ir vienkārši pērles," viņa ar aizrautību dalās, uzsverot radošā dialoga nozīmi starp komponistu, diriģentu un izpildītājiem.

Anastasijas Kildišas ceļš spilgti iezīmē mūsdienu latviešu kordiriģēšanas un kormūzikas attīstību, kur tradīcijas pētniecība un radošums iet roku rokā. Kā pati atzīst: "Diriģents ir pētnieks. Mums jākļūst par staigājošām enciklopēdijām." Izziņas alkas viņa nodod arī saviem audzēkņiem Cēsu un Jūrmalas mūzikas vidusskolās, kur kora literatūras un diriģēšanas studijas kļūst par radošas domāšanas un muzikālās inteliģences kalvi.

Koncerts "Lūgšana, kas skan" kļūst par zīmi – brīdi, kurā seno Bizantijas tradīciju gaisma satiek laikmetīgo latviešu kormūzikas meklējumus, apliecinot, ka patiesi nozīmīga māksla dzimst dialogā starp pagātni, tagadni un personīgo pieredzi. Tā ir lūgšana, kas ar skaņas spēku vieno, stiprina un atver ceļu jaunām muzikālām atklāsmēm.

Pēc velooperas "Kurzemes Šveicē" pirmizrādēm mūziķis, dziesmu un tekstu autors, libretu autors, producents un performants Kaspars Rolšteins gatavojas izrādes turpinājumam rudenī, bet vasarā Ziemeru muižā pulcēs eksperimentālās mūzikas un kino cienītājus. Sarunā Latvijas Radio 3 "Klasika" viņš stāsta par mākslu ārpus institūcijām, Kurzemes iedvesmas ainavām un idejām, kas slēpjas aiz redzamās realitātes.

Neilgi pirms savas 55. jubilejas viņš atzīstas, ka apaļie skaitļi viņam nešķiet īpaši nozīmīgi. Daudz interesantāks par jubileju esot pats radošais process, kurā joprojām svarīga loma ir neparedzamībai, intuīcijai un spējai uztvert to, kas atrodas ārpus ikdienišķi redzamā.

Nesen pirmizrādi piedzīvojusī veloopera "Kurzemes Šveicē ", kuras pamatā ir Kurzemes Šveices un velobraukšanas motīvi, pēc Rolšteina vērtējuma aizvadīta veiksmīgi. Izrādes bijušas labi apmeklētas, un biļetes izpirktas ātrāk, nekā viņš bija gaidījis.

"Tādā ziņā viss labi. Diezgan labi apmeklēts bija. Paldies visiem, kas atnāca," saka komponists.

Ņemot vērā skatītāju interesi, opera rudenī atgriezīsies Pārdaugavā, "Suns Studio" telpās. Savukārt vasarā atsevišķi tās elementi varētu izskanēt Ziemeru muižā pie Alūksnes, kur jau otro gadu notiks Rolšteina veidotais eksperimentālās mūzikas un kino projekts "Tabula Rasa".

Runājot par operas iespējamo dokumentēšanu un ierakstiem, Rolšteins atzīst, ka pēdējos gados viņu aizvien mazāk interesē tradicionāli studijas ieraksti. Viņu vairāk fascinē koncertu dokumentācijas, kurās saglabājas telpas atmosfēra, publikas klātbūtne un dzīvais notikums.

"Reizēm fascinē ieraksti, kas veikti ar kaut ko pat nepiemērotu – video kameru koncertā. Tas nav izcili kvalitatīvs no tehniskā viedokļa, bet no mākslinieciskā viedokļa varbūt pat labāks."

Komponists arī uzskata, ka ne viss obligāti jāsaglabā arhīvos: 

"Tam, kam ir jāpazūd, tam ir jāpazūd. Man liekas, ka tas, ko mēs darām, kaut kādā ziņā ir ārpus vēstures vai kultūras institucionālās nozīmes."

Raksturojot savu radošo vidi, Rolšteins to dēvē par sava veida "trešo kultūru" – telpu starp profesionālo un amatiermākslu. 

Daudzi viņa projektu dalībnieki nav profesionāli mūziķi, savukārt tie, kuri ir saistīti ar mūziku profesionāli, bieži vien nevar iztikt tikai no šīs nodarbes.

"Tā ir kaut kāda cita puse tam, ko cilvēki saprot un sauc par kultūru. Kaut kas, kas pastāv neobligāti. Tikpat labi varētu arī nebūt."

Viņš salīdzina šādus projektus ar ziemeļblāzmu – parādību, kas uzmirdz, pārsteidz un pēc tam pazūd.

Būtiska vieta Rolšteina daiļradē joprojām ir Kurzeme, īpaši Sabile, kur aizvadīti bērnības un jaunības gadi.

Tomēr viņu interesē ne tik daudz dokumentāla vietu atspoguļošana, cik iespēja izmantot reālus faktus kā impulsu iztēlei.

"Faktus paņemu tikai kā pirmo impulsu un ļauju vaļu fantāzijai. Beigās var uzbūvēt pavisam citu realitāti."

Komponists uzskata, ka mākslas uzdevums nav precīzi dokumentēt pasauli, bet gan uztvert to, kas ikdienā paliek nepamanīts: "Man liekas, ka mākslas funkcija ir uztvert to, ko nevar labi redzēt ar acīm, dzirdēt vai aptaustīt, bet kas tomēr eksistē."

Tieši tāpēc viņa darbos Kurzeme kļūst nevis par ģeogrāfisku vietu, bet gan par sava veida mītisku telpu, kurā iespējams sastapt idejas, atmiņas un alternatīvas realitātes.

Tuvākais notikums, uz kuru Rolšteins aicina klausītājus, būs "Tabula Rasa" pasākums 18. jūlijā Ziemeru muižā pie Alūksnes.

Tajā eksperimentālās mūzikas mākslinieki veidos skaņu celiņus mēmajām amatierfilmām, bet programmā iecerēti arī elementi no velooperas.

"Varbūt ir vērts aizbraukt kaut vai Alūksnes dēļ," smejas komponists.

Pats viņš vasaru neuztver kā atpūtas laiku: "Man liekas, ka vasara ir pareizais laiks, lai kaut ko darītu, nevis atpūstos."

Brēmenes Vācu kamerfilharmonijas orķestris 7. jūnijā sniegs koncertu Rīgā, Kongresu namā. Par šo orķestri uzzinām vairāk, sazvanoties ar čellisti Māru Botmani, kura regulāri sadarbojas ar šo kolektīvu.

Rīgas koncertā Māra gan būs skatītāju rindās, bet sarunā uzzinām, ka šis ir orķestris ar vēsturi kopš 1980. gada un tā ilggadējais mākslinieciskais vadītājs ir Pāvo Jervi, taču orķestra ikdienā ir daudz muzikālu sadarbību ar viesdiriģentiem un daudz koncertbraucienu.  

Pēc pavadītā gada Kalifornijā kultūras žurnāliste Eva Johansone Latvijā atgriezusies ar pārliecību, ka mediju nākotne slēpjas nevis tehnoloģijās, bet cilvēkos. Pirms gaidāmā Eirovīzijas jauno mūziķu konkursa viņa intervijā "Klasikas" galvenajai redaktorei Ingai Saksonei stāsta par klasiskās mūzikas vietu digitālajā laikmetā, sociālo tīklu ietekmi un reģionālo mediju nozīmi.

Jau 6. jūnija vakarā Eva Johansone kļūs par balsi, kas Latvijas skatītājiem palīdzēs sekot līdzi Eirovīzijas jauno mūziķu konkursam Erevānā. Lai gan lielākā daļa Latvijas delegācijas atradīsies Armēnijā, Eva strādās Rīgā, komentējot notiekošo, iepazīstinot ar dalībniekiem un tulkojot vadītāju un žūrijas teikto.

"Man ir patiess prieks par šo iespēju, jo klasiskā mūzika man nav sveša vide – vijoli spēlēju jau no četru gadu vecuma. Tas ir lauks, kurā jūtos droši," saka Eva.

Johansone uzskata, ka sabiedriskajiem medijiem joprojām ir būtiska loma sabiedrības vērtību veidošanā. Viņasprāt, laikā, kad publisko telpu aizvien vairāk aizņem popkultūra un īsie digitālie formāti, īpaši svarīgi ir izcelt klasiskās mūzikas personības.

"Ja mēs spējam par supervaroņiem padarīt pavārus vai dažādu realitātes šovu dalībniekus, tad kāpēc lai mēs par tādiem nepadarītu arī klasiskos mūziķus? Mediji joprojām var palīdzēt sabiedrībai pamanīt to, kas ir nozīmīgs."

Tieši tādēļ viņa augstu vērtē Eirovīzijas jauno mūziķu konkursa formātu, kur līdzās priekšnesumiem tiek stāstīti arī dalībnieku personīgie stāsti.

"Kad mēs uzzinām, no kurienes mūziķis nāk, kāda ir viņa pieredze un ceļš līdz skatuvei, mēs citādi uztveram arī pašu priekšnesumu."

Runājot par klausīšanās paradumiem, Johansone atzīst – sociālie tīkli ir būtiski mainījuši veidu, kā cilvēki atrod jaunu mūziku.

"Mūsdienās ļoti liela daļa cilvēku par jaunu mūziku uzzina tieši sociālajos tīklos, nevis radio. Mēs izdzirdam fragmentu, un tad sākam meklēt, kas tas ir par skaņdarbu."

Viņasprāt, šī tendence var palīdzēt arī klasiskajai mūzikai sasniegt jaunu auditoriju.

"Tikpat labi kā sociālajos tīklos atdzimst astoņdesmito vai deviņdesmito gadu dziesmas, tur var nonākt arī Mocarts, Bahs vai Vasks. Cilvēks izdzird fragmentu un sāk interesēties tālāk."

Tomēr viņa uzsver – sociālie tīkli nav galamērķis, bet gan izejas punkts dziļākai mūzikas iepazīšanai.

Īpaši spilgtus iespaidus Eva Johansone guvusi, gadu dzīvojot Kalifornijā. Tur viņa novērojusi, ka vietējie mediji un žurnālisti sabiedrībā bauda lielu uzticību.

"Man ļoti patika redzēt žurnālistus, kuri strādā arī 70 un 75 gadu vecumā. Viņi ir visur! Viņi kļuvuši par sejām, kurām uzticas."

Šī pieredze viņai likusi no jauna novērtēt arī Latvijas reģionālos medijus.

"Es gribētu teikt visiem, kuri strādā Dobelē, Liepājā, Rēzeknē vai citur – jūs esat ārkārtīgi svarīgi cilvēki! Tieši vietējie mediji palīdz noturēt kopienas spēku."

Viņasprāt, tieši lokālie stāsti – par jaunām iniciatīvām, uzņēmējiem, ģimenēm vai kopienu aktivitātēm – rada piederības sajūtu un stiprina sabiedrību.

Eva Johansone uzskata, ka straujā tehnoloģiju attīstība paradoksālā veidā palielina dzīva cilvēka nozīmi medijos.

"Kādreiz izņēmums bija mākslīgais intelekts. Tagad izņēmums ir dzīvs cilvēks, kurš ir klātesošs, kurš pats stāsta un skaidro."

Viņa norāda, ka auditorijas uzticību arvien vairāk veido konkrētas personības, nevis institūcijas: "Kad dzirdu Oresta Silabrieža vai Edgara Raginska balsi, tā ir vērtība. To nevar aizstāt ne algoritms, ne mākslīgais intelekts."

Dzīvojot ASV, Johansone skaidri sajutusi, cik mazā mērā Latvijas aktualitātes sasniedz pasaules informatīvo telpu.

"Mums reizēm šķiet, ka visi zina par Latviju, bet realitātē pasaule dzīvo savās problēmās. Tāpēc mums pašiem jāiet ārā un jāstāsta par sevi."

Viņa uzsver nepieciešamību attīstīt starptautisko sadarbību gan kultūrā, gan uzņēmējdarbībā, izmantojot arī ārvalstīs dzīvojošo latviešu pieredzi un kontaktus.

"Mēs esam maza valsts. Mums nav citas iespējas kā sadarboties un tādējādi kļūt redzamiem."

Sarunas noslēgumā Eva Johansone atgriežas pie jautājuma, kas, viņasprāt, šobrīd ir izšķirošs visiem medijiem: "Lielākā valūta mūsdienās ir uzmanība."

Tieši tādēļ sabiedriskajiem medijiem jāmeklē jauni veidi, kā sasniegt auditoriju, nezaudējot kvalitāti un uzticamību.

"Mums ir lieliski žurnālisti, spēcīgs saturs un daudz vērtīgu stāstu. Galvenais izaicinājums ir atrast veidu, kā panākt, lai cilvēki tos pamana."

Vienlaikus viņa ir pārliecināta – kvalitatīvam, cilvēku veidotam saturam joprojām ir nākotne.

"Latvijas auditorijai ir paveicies. Mums ir sabiedriskie mediji, reģionālie mediji un cilvēki, kuri godprātīgi dara savu darbu. Tas ir saturs, ko rada cilvēki cilvēkiem."

Kāpēc sabiedrībā joprojām valda stereotipi, ka radošam darbam jābūt brīvi pieejamam? Vai, nemaksājot autoriem, mēs riskējam zaudēt profesionālo kultūru? Kā atrast līdzsvaru starp mākslas pieejamību un taisnīgu atlīdzību tās radītājiem?

Raidījumā "Klasika+" Anete Ašmane-Vilsone diskutēt par šiem un citiem jautājumiem aicinājusi AKKA/LAA pārstāvi Ievu Kolmani, režisori Kristu Burāni un zvērinātu advokātu Ivo Klotiņu.

Apspriežam dažādus piemērus: no mākslīgā intelekta rīku izmantošanas amatpersonu komunikācijā un dilemmas par nošu iegādi mūzikas nozarē līdz pat vēsturiskajai netaisnībai teātra vidē, kur režisori līdz šim likuma izpratnē netika atzīti par autoriem un nesaņēma atlīdzību par darbu atkārtotu izrādīšanu.

Eksperti uzsver – intelektuālais īpašums ir civilizētas sabiedrības stūrakmens, un, ja sabiedrībā netiks kultivēta cieņa un nodrošināts taisnīgs atalgojums kultūras radītājiem, Latvija ilgtermiņā riskē zaudēt savu profesionālo kultūru un tās kvalitāti.

Uzklausām arī komponista Andra Dzenīša, fotogrāfes Agneses Zeltiņas un arhitektūras nozares pārstāvju pieredzi par autortiesību problēmjautājumiem dažādās kultūras nozarēs.

Šonedēļ raidījumā "Post factum" Anete Ašmane-Vilsone kopā ar ekspertiem – komponisti Ilonu Breģi un vijolnieku Andreju Jegorovu vērtē šādus koncertus:

Stāsta dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode; pārraides producente – Signe Lagzdiņa

Par 20. gadsimta populārāko, pasaulē vislasītāko poļu rakstnieku bez lielām šaubām var nosaukt Staņislavu Lemu – esejistu, filozofu, futurologu, zinātniskās fantastikas romānu autoru un lielā mērā – fantastikas kanona veidotāju. Lems dzimis 1921. gada 12. septembrī Ļvivā, miris 2006. gada 27. martā Krakovā. Šo enciklopēdijas šķirkļa pamata informāciju gan ironiskā kārtā tūdaļ var apstrīdēt vai papildināt: vairākos avotos minēts, ka Lems piedzima 13. septembrī, taču tīrās māņticības dēļ [1] vecāki nolēma dokumentos rakstīt labvēlīgāku datumu, savukārt brīnišķo  pilsētu, kurā dzīvoja Lemu ģimene, tolaik sauca par Ļvovu (poliski: Lwów) un tā bija Austrumpolijas metropole, trešā lielākā pilsēta Polijas Republikā starpkaru periodā.

Uz Ļvovā pavadīto bērnību Lems atskatās autobiogrāfiskajā romānā “Augstā pils” (Wysoki Zamek, 1966).

Tā ir arī viena no pirmajām poļu grāmatām, kurā plaši un atklāti reflektēts par šīs pilsētas nozīmi, var teikt arī – mītu poļu kultūrā, ko turpinājuši visdažādāko žanru autori un mākslinieki. Lems nenoliedzami ir viens no šī mīta veidotājiem.

Ļviva, tobrīd Ļvova, iemiesoja domas brīvību laikā, kad Polija pastāvēja, sadalīta starp trim lielvarām. Ļvivas Universitāte, kā arī Matemātikas skola līdz ar citām domas un zinātnes institūcijām padarīja Lema pilsētu ne tikai par garīga patvēruma vietu spožiem prātiem, bet arī par zinātnes un laikmetīgās kultūras centru. Runādams par Vīni, Lems reiz to nosauca par “stipri palielinātu Ļvovu”; abu pilsētu līdzība ir ievērojama, un arī Vīne var ar šo to lepoties, tomēr Lema sirds piederēja viņa dzimtajai pilsētai.

Lems bija vienīgais dēls laringologa Samuēla Lema un viņa sievas Sabīnes ģimenē; vecāki, līdzīgi kā daudzi tā laika Polijas ebreji, bija asimilēti un uzskatīja sevi par poļiem. Ģimene bija visai pārtikusi, tiem piederēja īres nams pilsētas centrā.

Lems mācījās ģimnāzijā ar paplašinātu vācu valodas programmu un jau skolas laikā vēlējās studēt politehnikumā un kļūt par zinātnieku. “Man ir tāda vājība, ka dažus cilvēkus uzskatu par prātīgākiem nekā citi – un tie ir zinātnieki,” rakstnieks un filozofs Lems saka intervijā [2] ap nesenāko gadsimtu miju. Līdz mūža galam Lems lasīja visdažādākos zinātnes izdevumus angļu, franču, vācu, poļu, ukraiņu valodā, bet par literatūras ceļiem izteicās ironiski un nelabprāt.

Pārsātinātību gan viņš uzskatīja par kaitīgu ne tikai literatūrā. “Šausmīga biežņa valda ne tikai sabiedriskajā transportā, bet arī zinātnē,” Lems secina un turpina: “arī tur katrs indivīds vēlas pastiept gaisā roku un iesaukties: mīļais Dievs, es esmu šeit!

Katrs grib atklāt vai izgudrot kaut ko pilnīgi unikālu. Tādi nu cilvēki ir. Es tāds neesmu.” Lems daudzkārt uzsvēris, ka pievēršanās fantastikai bija veids, kā patverties no sociālistiskā reālisma plakanības un cenzūras spaidiem.

Atgriežoties pie Lema Ļvovas (poļu literatūrzinātnē reizumis apspēlē arī pilsētas vācisko nosaukumu, LEMbergu), jāpiemin, ka ģimene dzīvoja Brajerovskas ielā – tagadējā Bohdana Lepkija ielā 4.

Nams, kura trešajā stāvā uz balkona stāvēja zēns, kam patika izjaukt visas savas rotaļlietas un kura vārdā nosaukts asteroīds 3836 [3], vēl arvien, par laimi, ir savā vietā.

No Lema tēva kabineta balkona pavērās skats uz augošo, grezno Ļvovas centru, bet uz otru pusi no nama sākās košuma pilnais ebreju kvartāls. Lems bija īpaši iemīļojis pilsētas parkus – plašo Strijas parku, pie tā izvērstos tirgus paviljonus, kas reprezentēja gadsimtu mijas Galīcijas saimniecisko uzplaukumu, kā arī arhitektūras, kultūras un mākslas sasniegumus. “Tur varēja just Eiropas elpu, bet mēs ar klasesbiedriem turp skrējām galvenokārt tādēļ, lai par velti iedzertu buljonu “Maggi” un sagrābtos pilns rokas reklāmlapiņu,” rakstnieks atceras [4]. Šajā parkā Lems pirmoreiz apmeklējis cirku, pieredzot, ka arī pieauguši cilvēki, tostarp viņa tēvs, visu cienītais ārsts, var brīnīties, sastapdamies ar ērmībām, un tikt pārsteigti ar cilvēka izdomu.

Īpašs bija arī tagadējais Ivana Franko parks jeb Jezuītu dārzs, kurp Lemu ģimene bieži gāja kājām, nevis brauca ar drošku kā uz Strijas parku. “Un žēl, ka tā,” Lems raksta “Augstajā pilī” – “jo brauktuve Universitātes priekšā bija izlikta ar īpašu koka bruģi, un zirgu pakavi, sitot pa to, radīja burvīgu skaņu, tādu, it kā zem kājām atrastos plaša neredzama telpa.”

Šo parku, kura priekšā gandrīz katru dienu esot stāvējis vīrs ar laimes ratu, Lems iedzīvinājis arī vienā no saviem agrīnajiem stāstiem “Tumsas dārzs” (Ogród ciemności, 1947). Ļvovas elementi, iespaidi, tiešas un netiešas atsauces uz to atrodamas daudzos Lema darbos; iemīļoto varoni Pirksu (Pirx) arī saista ar autora dzimto pilsētu. [5] No Ļvovas laika nāk arī Lema mīlestība uz saldumiem, īpaši halvu [6], ar ko Lems turpināja mieloties arī tad, kad veselības dēļ to vairs nedrīkstēja darīt. (Kad rakstnieks nomira, viņa dēls aiz grāmatplaukta atrada tūkstošiem saldumu papīrīšu.)

Vācu okupācijas laikā Staņislavs Lems ar viltotiem dokumentiem strādāja par automehāniķi un metinātāju vācu uzņēmuma garāžās, turklāt pamanījās palīdzēt arī poļu pretošanās kustībai.

Lemam un viņa vecākiem izdevās izdzīvot Holokaustā. Uz šiem gadiem rakstnieks atsaucies reti. Nevēlēdamies kļūt par PSRS pilsoņiem, viņi 1945. gadā no Ļvovas aizbrauca un apmetās uz dzīvi Krakovā. “Pirms kara es ne reizes nebiju redzējis Varšavu, nebiju bijis Krakovā. Tāpēc varu sacīt, ka Ļvova ir daļa no manis, un es – daļa no Ļvovas. Esmu ieaudzis Ļvovā kā koks,” saka Lems.

Stipro saikni ar Ļvivu varu apliecināt arī es, lai arī nemēdzu lielīties ar lietām, kas nav mans nopelns. Mēs, grupiņa poļu vasaras skolas studentu, kā lielu balvu saņēmām iespēju paviesoties pie Lema viņa Krakovas savrupnamā. Bija svelmaina diena, pie visiem namiem melni karogi, jo nupat bija nomiris Česlavs Milošs. Tikām brīdināti, ka Lems slikti jūtas – drauga zaudējums un slimība rakstnieku novārdzinājusi, tāpēc drīkstējām uzdot tikai dažus jautājumus. Sasēdāmies ēnainā viesistabā, uzmanīgi turējām rokās porcelāna tasītes, un pie varena kamīna sēdēja neliela auguma vīrs, kurš tiešām izskatījās, it kā būtu no citas pasaules. Kāds sadūšojās uzdot pirmo jautājumu par rakstnieka bērnību Ļvivā.

Brūnajām acīm zibot, Lems četrdesmit minūtes no vietas stāstīja par saviem parkiem, skolu, par pirmajiem izgudrojumiem.

Otrais jautājums bija par romāna “Solāris” [7] (Solaris, 1961) jaunāko, Stīvena Soderberga ekranizāciju; tai autors veltīja tikai divdesmit minūtes, beigu beigās nosakot: “Ja es būtu vēlējies, lai mani varoņi bučojas saulrietā, man nevajadzētu viņus sūtīt kosmosā; to taču var darīt arī tepat uz zemes!”

[1] Triskaidekafobija – slimīgas bailes no skaitļa trīspadsmit.

[2] Ar Staņislavu Lemu sarunājas Gžegožs Brauns: https://www.youtube.com/watch?v=37K-P77tZXo

[3] Īsumā par asteroīdu: https://english.lem.pl/gallery/59-home/facebook-post/213-asteroid-3836-lem

[4] Patriks Zakševskis, LEMberg. Lema vietas Ļvovā. https://culture.pl/pl/artykul/lemberg-lwowskie-miejsca-lema

[5] Turpat.

[6] Lems to sākotnēji pircis Kavurasa kunga kioskā Sv. Gara ielas stūrī; dzīvodams Krakovā, rakstieks reizēm pasūtinājis, lai draugi atgādā saldumus no Ļvivas. Plašāk: https://culture.pl/pl/dzielo/stanislaw-lem-wysoki-zamek

[7] “Solāris” latviešu valodā pirmoreiz izdots 1970. gadā, to tulkojis Zigfrīds Trenko. Romāna fragmenti publicēti žurnālā "Zinātne un Tehnika" jau 1962. gadā. Atkārtoti latviski izdots 2006. gadā.

Raidījumā “Ce*zūra” cenzūras pētnieks Edgars Raginskis pievēršas laikmetīgā teātra mākslai Latvijā un kādam incidentam, kas radīja viļņošanos tiklab mūsu politikas, kā arī kultūras vidē.

Pēc politiskās partijas “Latvija pirmajā vietā” iniciatīvas Korupcijas Novēršanas un apkarošanas birojs iniciēja pārbaudi par iespējamu politisko aģitāciju Dailes teātrī topošajā iestudējumā “Rīkojums Nr.2”, ko veido radošā komanda režisora Valtera Sīļa un dramaturga Matīsa Gricmaņa vadībā.

“Ce*zūrai” Matīss Gricmanis stāsta par Aināru Šleseru un kādu viņa neplānotu izpļāpāšanos, Kultūras ministres savādo reakciju uz plašu publicitāti guvušo incidentu, trauksmi kā neizbēgamu dramaturga dzīves blakusparādību, mākslinieku spēju mainīt politikas nostādnes visai negaidītā veidā, Ringolda Baloža straujo viedokļa maiņu, donkihotismu vai bruņnieciskumu mākslā un politikā, kā arī teorētiski iespējamām sekām politiskā teātra dramaturgam.

Valters Sīlis ieskicē paradoksālo un ačgārno situāciju, kurā valsts institūcijas neplānoti un negribēti ievaino indivīda radošo brīvību, šo pašu valsts institūciju šoku tikt pakļautām pilsoniskās sabiedrības kritikai, un skaidro, kāpēc viņš tomēr nav idiots, runājot par aktuālām politiski sabiedriskajām tēmām. Visbeidzot, Matīss precizē, kādēļ ir pateicīgs katram politikā iesaistījušamies cilvēkam, pat tiem, kuri pārstāv viņam diametrāli pretējus un nepieņemamus uzskatus.