Uzzinām par interesantiem atklājumiem Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku vēsturē, piemēram, par to, ka Austrālijā tie bija tieši jaunieši, kas savus svētkus organizēja. Par svētku spēju izdzīvot un nezaudēt savu būtību pat padomju okupācijas periodā, par domu vienprātību un domstarpībām, kādiem šiem svētkiem būtu jābūt un galu galā - par tradīciju saglabāšanu, bet arī jauna pieņemšanu.

Kolektīvās monogrāfijas "Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Vēsture un personības" pamatā ir pētījumu sērija, kas atklāj svētku tapšanu, vēsturisko attīstību, repertuāra veidošanos, pārmaiņas dažādos laikmetos un daudzu personību ieguldījumu šīs tradīcijas uzturēšanā un pilnveidošanā.

Grāmatas struktūra veidota hronoloģiski – no bērnu un jauniešu dziedāšanas svētku pirmsākumiem 19. gadsimtā un pirmajiem dziedāšanas svētkiem 1866. gadā Lazdonā, cauri starpkaru periodam un pirmajai Latvijas brīvvalstij, padomju okupācijas laikam līdz pat nacionālās neatkarības atjaunošanas periodam un XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem. Pētījuma autori pārstāv dažādas zinātnes un profesionālās darbības jomas – muzikoloģiju, vēsturi, profesionālo atskaņotājmākslu, kompozīciju, deju un teātra mākslu, teoloģiju.

Ceļu uz bērnu un jauniešu dziedāšanas svētkiem un agrīnās kordziedāšanas avotus pētījis Jānis Erenštreits, starpkaru norises analizējuši Inese Mailīte un Jānis Erenštreits, mūzikas un varas attiecības padomju okupācijas laikā aplūkojusi Ilze Dūmiņa-Kroja, savukārt trimdas procesus un notikumus dokumentējuši Dace Aperāne, Jāna Jēruma-Grīnberga, Valda Liepiņa un Anita Andersone. Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku attīstību pēc neatkarības atjaunošanas analizējusi Ilze Šarkovska-Liepiņa, deju svētku stilistisko virzību – Dita Jonīte, bet tradicionālās kultūras un folkloras aspektus – Māra Mellēna.

Savukārt interviju krājums "Atbalsis. Atmiņas un vērtējumi" ir kolektīvās monogrāfijas pielikums, kas lasītājam ļauj iepazīt svētku tradīciju caur personīgām atmiņām un pieredzes stāstiem.

Krājumā iekļauti fragmenti no 2024. un 2025. gadā notikušām sarunām ar cilvēkiem, kuri dažādos laikos devuši būtisku ieguldījumu svētku tapšanā un attīstībā. Intervijas fiksējušas Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja ekspertes Ieva Ezeriete, Evelīna Plostniece, Maruta Rubeze un Laura Švītiņa, kā arī krājuma sastādītāja Ilze Šarkovska-Liepiņa. Šie stāsti veido daudzbalsīgu laikmeta liecību, kurā savijas atmiņas par aizvadītajiem svētkiem, to nozīmes izvērtējums un nākotnes redzējums.

No 19. līdz 21. jūnijam Rīgā notiks XX Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētki “Gaudeamus”, pulcējot 4000 studentus no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Dalību pieteikuši 64 kori, 38 tautas deju ansambļi un deviņi pūtēju orķestri no dažādām Baltijas valstu augstākās izglītības iestādēm.

Latvijas Radio 3 "Klasika" tiešraidē skanēs svētku atklāšanas koncerts LU Lielajā aulā 19. jūnijā, kā arī ierakstīts tiks svētku Garīgās mūzikas koncerts 20. jūnijā Rīgas Doma (ēterā būs dzirdams 21. jūnijā plkst.12.00). Svētku lielkoncertu “Līdz Bezgalībai… ” 21. jūlijā plkst. 17.00 varēs klausīties Latvijas Radio 1 un vērot tiešraidē LTV1.

Svētku režisors Juris Jonelis uzsver, ka šī gada “Gaudeamus” programmā īpaši izcelta Baltijas studentu kopības sajūta, tradicionālo repertuāru apvienojot ar mūsdienīgām mākslinieciskām interpretācijām, bet sarunā Ingai Žilinskai viņš atklāj šo svētku ieceres tapšanu: "Man bija ļoti interesanta ekskursija vairākās mūsu universitātēs un augstskolās. Es pētīju, kas tagad ir aktuāls jauniešiem, studentiem, kāda ir vecuma kategorija, kas ir tie, kas mācās klātienē, neklātienē, tālākizglītībā. Visus šos aspektus ietver svētku dalībnieki, kas paralēli studijām kopj tradīciju un izpaužas vai dziesmā, vai dejā, vai kāda instrumenta spēlē, vai vēl ko citu dara. Tas ir nebeidzams apjoms, plašs, milzīgs. Nokļuvu arī līdz pētnieku grupai, kas pēta kosmosa zinātni, Visuma parādības, universa nebeidzamo, mūžīgo atklāšanas virzienu. “Gaudeamus” laikā redzot, kā mūžīgais prieks valda studentu dzīvē, gribējās to pašu, tikai mazliet citādāk, un pētnieciski nokļūt līdz tam, kā noformulēt to, ko dziesmusvētkos mēs saņemam koncentrētā devā.

Pēc dziesmusvētkiem cilvēki ilgi dzīvo šajā sajūtā - kas tas ir par spēku, kā to izmērīt? Varbūt ir kāda formula?

Devos pētniecības virzienā un nonācu līdz Einšteina formulai par spēku - gaismas ātrums sadarbojas ar masu. Tad - pie tēmas, ka jauda nekad nebeigsies, ja mēs to ražosim. Tad nonācu līdz tēmai par bezgalību, jo katrs cilvēks ir ticis līdz meklējumiem studiju posmā, līdz bezgalībai tajā, kas katram ir svarīgs. Tur ir tradīcija, ir personiskais, ir arī kopums, ja svētkiem jau 20. reize. Vēl jo vairāk - tas ir kopums, kas veido Baltijas stāstu.Tas ir kopums, kas mēģina nekad neapstāties un vēstīt par savu vērtību sistēmu, kas mums kopīgi ir svarīga, īpaši šobrīd, pasaulē kā tādā visumā, kas nekad neapstāsies. Svētku tēma tādēļ ir “Līdz Bezgalībai”.

Mūžīgais dzinulis. 70 gadu ir svētkiem - 1956. gadā bija pirmā reize, kad tie izskanēja, tā bija Igaunija. Kāds ir dalībnieku skaits šogad? Kura no Baltijas valstīm ir dalībniekiem bagātākā?

Latvieši, protams, šogad būs vairākumā, jo svētki notiek Rīgā, bet nav maz arī no kaimiņvalstīm - apmēram 600 koristi abās valstīs, bet kopējais dalībnieku skaits jau ir pie 4000. Nebūs tā, ka noslēguma koncertā pilnīgi visi būs - kaut kādās dienās kādi atbrauc, kādi aizbrauc, pēc savām iespējām. Bet pārsvarā visi grib būt klāt, jo tas tomēr ir kārtīgs studentu notikums, svētki, ar ko viņi rēķinās. Esmu iesaistīts šajos svētkos jau no 2011. gada, un tad, kad tajos nokļūstu, jūtu, ka viņiem to vajag. 

Īdas Turpeinenas romāns "Ardievu, teiksmainie!", kas Somijā iznāca 2023. gadā un kļuva ļoti populārs, reizē ir teiksma, reizē vēsturisks piedzīvojums ar literāriem sānsoļiem, kā arī mazliet autores interpretācija par to, ko mēs īsti neviens nezinām. Četri dažādu laiku stāsti - no 18. gadsimta līdz 21. gadsimtam -  parāda, ka cilvēks ir visa iznīcības pamatā  un, ka nav vajadzīgi ledāji un meteorīti, ja to īsā laika posmā var panākt cilvēks. Lai nu kā nebūtu ar iznīcību, bet fakts, ka tagad mēs par  Īdas Turpeinenas grāmatas galvenajām varonēm Stellera jūrasgovīm varam lasīt tikai grāmatu lappusēs.

Grāmatu no somu valodas latviskojusi Maima Grīnberga un viņu uz sarunu aicinājusi Liega Piešiņa, noskaidrojot, kas ir teiksmainie, kāda bijusi attieksme pret sugu izmiršanu 18. gadsimta vidū, zinātnieka Stellera jūrasgovi, kura 27 gadus pēc atklāšanas, ir izzudusi, Aigara Ozoliņa veidoto grāmatas vāku un rakstnieces prieku par to, kā arī vaicājot, kāpēc šo darbu vērts pamanīt. Maima Grīnberga: "Šo grāmatu noteikti vajag izlasīt visiem, kurus interesē zinātnes vēsture, zinātnieku vēsture, kāda ir bijusi attieksme pret zinātniekiem, piemēram, 18. gadsimtā, kā tā ir mainījusies.

Tas ir romāns par savā ziņā pašpietiekamiem cilvēkiem. Jūtu dzīves te ļoti maz, bet vairāk ir cilvēks un daba.

Grāmatu var lasīt cilvēki, kurus interesē kolekcionāri, kas apsēsti ar kolekcionējamo materiālu. Romāns ir ļoti aizraujošs. Nevajag nobīties no tā, ka tas stāsta par zinātni un zinātniekiem. Romāns patiešām ir ļoti, ļoti lasāms šī vārda vispozitīvākajā nozīmē. Ārkārtīgi skaists un vajadzīgs."

Dziedātājas Evijas Hilmanes un Elizabetes Lauras Porgantes kopīgi veidotā latviešu kamermūzikas programma, kas 17. jūnijā skanēs Latvijas Nacionālā Rakstniecības un Mūzikas muzejā, pēc būtības iecerēta kā daļa no koncertu cikla.

Programmas iecere cieši saistīta ar Evijas Hilmanes profesionālās doktorantūras studijām, kurās dziedātāja nolēmusi ciešāk pievērsties tieši latviešu dziesmām. Pirmajā no cikla koncertiem uzmanība tiks veltīta sievietes tēlam latviešu dziesmās, līdzās Lūcijas Garūtas, Jāzepa Vītola, Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa, Laumas Reinholdes un Romualds Kalsona dziesmām iekļaujot komponistu un dzejnieču korespondences, tostarp mīlas vēstuļu fragmentus, ko lasīs Elizabete Laura Porgante.

"Jāņus izjūtu kā sava vārda svētkus – tas ir kas tāds, kas mūs vieno. Arvien priecīgāks uzlieku Jāņu vainagu un aizvien vairāk jūtos kā Jānis. Kopš skolas laika mani vienmēr sauc par Šipīti, Shipsea vai visādi citādi. Shipsea mūzikas projektā izpaužu savas muzikālās lietas, bet pats esmu Jānis. Un priecājos būt Jānis, kurš ir tētis Kristapam un Jūnai, vīrs Zanei un dēls Jānim un Sandrai. Tā ka mans personas kods pieder Jānim," īsu brīdi pirms Jāņiem intervijā Lienei Jakovļevai atzīst dziedātājs, komponists un mazliet jau arī diriģents Jānis Šipkēvics, kurš 18. jūnijā Dzintaru koncertzālē aicina uz atkalsatikšanos ar orķestri "Sinfonietta Rīga".

Pērn aizsāktā sadarbība pašiem un publikai izrādījusies tiks valdzinoša, ka šaubu nav bijis: jātiekas vēlreiz! "Kopumā sastāvs līdzīgs kā pagājušajā gadā. Būs daži pārsteigumi, būs dažas jaunas dziesmas, kas neizskanēja pagājušajā gadā, jo, atklāti sakot, divpadsmit stundas pirms koncerta sapratu, ka mūsu programma paredzēta trīsdaļīgajam koncertam un būtu labāk, ja mēs radītu sajūtu, ka mazliet pietrūkst, nekā ir par daudz. Tāpēc šogad iekļausim dziesmu "Piekūns skrien debesīs", kas neizskanēja pagājušajā gadā. Būs arī ļoti īpaši viesi."

Uz interviju "Klasikā" Jānis Šipkēvics ieradies ar zemeņu kasti: "Izdomāju,  ka mode mainās, bet zemenes paliek! Šī ir īstā vieta, kur tās baudīt!

Liene Jakovļeva: "Klasika" ļoti prot izbaudīt dāvanas, arī zemenes, un tu savukārt ar zemenēm šodien ceļo pa dažādiem medijiem. Grupas "Apvedceļš" dziesma "Zemenes" šodien tavā versijā ieskanas daudzviet. Kāpēc tieši "Zemenes" nokļuvušas tavā repertuārā?

Tas tamdēļ, ka aptuveni pirms aptuveni pusgada mēs devāmies diezgan plašā ceļojumā pāri okeānam, cauri visai Amerikai un spēlējām koncertus latviešiem. Nezināju, ko no tā visa vispār sagaidīt un kas ar mums notiks, sastopot  mūsu tautiešus, kas ir pilnīgi citā latviskajā atmosfērā. Biju pārsteigts,

cik spēcīgs iespaids tas bija – redzēt Latvijas mīlestību, kas ir cilvēkos, kuriem Latvija nav ikdiena, kuriem Latvija ir ideālā zeme. Es pats no viņiem sasmēlos šo mīlestību, arī viņu cieņu, pietāti pret visu, kas mums ir, bet pēc kā viņi ilgojas. 

Spēlējām ne tikai manu mūziku, bet arī mūziku, kas mums pašiem ir tuva un dārga, kas mūs raksturo kā latviešus: bija gan tautasdziesmas, gan Imants Kalniņš, bija "Jauns mēness". Lūkojāmies arī pēc dziesmām, kas ir latviešu estrādes klasika, un sastapos ar "Zemenēm". Un es tiešām no sirds domāju, ka tā ir viena no visjaudīgākajām latviešu mīlestības dziesmām – tā esence tur ir ļoti spēcīga. Mēs to interpretējām savā veidā, un tā sajūta bija tik laba, ka es ne tikai nolēmu, ka mēs to ne tikai ierakstīsim, bet strādāsim arī pie albuma un koncerta Latvijā.

Es gribētu, ka mēs paši, latvieši, varētu noķert to sajūtu, cik ļoti mums ir paveicies ar to, ka esam šeit, kur varam dziedāt un runāt latviski, cildināt dziesmas, kas izveidojušas mūsu izpratni par to, kā rakstīt latviski, kā izteikt savas jūtas latviski, un šī ir viena no tādām dziesmām.

Šajā dziesmu kopumā ir arī "Piekūns skrien debesīs", Zigmara Liepiņa "Ķiršu lietus" un dažādas tiešām ikoniskas dziesmas, kuras vēlējos apvienot veselumā. Albums vēl top, bet koncerts gan ir gatavs, un tas notiks 12. jūlijā ļoti īpašā vietā – Neikenkalna dabas koncertzālē, kas ir Dikļu pusē.

Katru gadu skolā atkārtojam to, ka Latviešu vispārējie dziesmu svētki radušies Dikļos, Neikenkalnā, un Dziesmu dienas, kas notika dažus gadus pirms Vispārējiem dziesmu svētkiem, bija tas punkts, kurā tās urdziņas sāka burbuļot un visa lielā kustība vispār sākās. 

Šajā vietā nokļuvu pilnīgi nejauši pirms pāris vasarām un sapratu, ka manī kaut kas notiek. Un ka noteikti vēlos tur atgriezties.

Un šis šķita ļoti labs un piemērots mērķis un savienojums. Šī programma pēc trimdas koncerttūres sajūtas pievērstu uzmanību šai vietai, cik tā ir superskaista. Estrāde tapusi pēc Uģa Brikmaņa vīzijas.

Un cik interesanti – ir jāizbrauc ļoti, ļoti tālu, lai atgrieztos pie sevis. 

Tāds jau tas Sprīdīša stāsts ir... Droši vien arī man, jau trešo gadu pamatā dzīvojot Zviedrijā, attiecības ar Latviju ir kļuvušas siltākas; es daudz vairāk novērtēju to, kā man pietrūkst ikdienā, lai arī Zviedrija, protams, ir tuvu un es varu atskriet un samīļot mammu, un es varu arī atskriet uz mēģinājumu vai spēlēt koncertus – it kā nekas nebūtu mainījies, bet tajā pašā laikā manā dzīvē, praktiski viss ir mainījies.

12. jūlijā koncertprogramma "Mūsu balss" skanēs Neikenkalnā, bet tas jau vēl diezgan tālu, jo jau 18. jūnijā tu atkal atgriezīsies Dzintaru koncertzālē. Biju pirms gada šajā koncertā. Vai tik jau nebija tā, ka šis 18. jūnijs 2026. gadā jau toreiz tika iezīmēts? 

Jā, jo 

pāris dienu pirms koncerta sapratām: tas jāatkārto.

Tur ir Andra Sējāna veidotie aranžējumi, gan arī mūsu kopīgais darbs ar orķestri un Normundu Šnē; programma, arī biļetes bija izpārdotas – bija sajūta, ka tas būtu izšķērdīgi gan pret lielo Mūzu, gan pret visu mūsu kopīgo mīlestību un laiku, ko tajā esam ieguldījuši. Mēs dejotu tikai vienu vasaru. 

Vai būs pilnīgi viens pret viens? Vai tomēr tie, kas bija pagājušajā gadā, redzēs, dzirdēs arī kaut ko drusku citu? Jo nupat jau jūs pabijāt Liepājā, un tur gan, vismaz pēc bildēm spriežot, redzējām arī kaut ko citu.

Bija pārsteidzoši viesi, bija negaidīti pavērsieni ar mūzikas klasiku.

Bet nu pamatu pamats ir tava sadarbība ar "Sinfonietta Rīga" un Normundu Šnē. Būs tavas un ne tikai tavas dziesmas, bet vai mūziķu pulciņš būs tieši tas pats, kas pērn?

Ar Jāni Rubiku ik pa laikam sastopamies muzikāli: viņi ar Rūdolfu Dankfeldu  spēlē trio "Elpo" un ir tajā visā džeza sakabē. Dzintaros mums pievienosies mūsu pamata basa ģitāras pārvaldnieks Kārlis Josts. Kopumā sastāvs līdzīgs kā pagājušajā gadā. Būs daži pārsteigumi, būs dažas jaunas dziesmas, kas neizskanēja pagājušajā gadā, jo, atklāti sakot,

divpadsmit stundas pirms koncerta sapratu, ka mūsu programma paredzēta trīsdaļīgajam koncertam un būtu labāk, ja mēs radītu sajūtu, ka mazliet pietrūkst, nekā ir par daudz.

Tāpēc šogad iekļausim dziesmu "Piekūns skrien debesīs", kas neizskanēja pagājušajā gadā. Būs arī ļoti īpaši viesi.

Bet spēlēt Dzintaros… Jau pagājušogad noķēru to sajūtu, ka esmu ļoti, ļoti pateicīgs un arī pārsteigts, ka tas tiešām notiek – ka šī grandiozā koncertzāle, kas man saistās ar lieliem, spilgtiem notikumiem kopš "Cosmos" laikiem, tāpat esmu skatījies Maestro koncertus, esmu dziedājis Mālera Astoto simfoniju – es  joprojām nespēju noticēt, ka tas tiešām notiek ar mani… Esmu ļoti pilns pateicības un neuztveru to kā pašsaprotamu notikumu. Tas nav ikdienas koncerts. Mēs ar mammu nesen tieši par to runājām – arī viņa teica, ka viņai ir tāds prieks, ka tas notiek un viņas "puisītis" uzstājas šajā lielajā zālē. 

Liene: Un puisītis ne tikai dzied un spēlē, bet pērn stājies arī pie orķestra diriģenta pults. Atceros, ka biji satraucies – pēc mēģinājuma nāci uz raidījumu un teici, ka tas ir kaut kas neiedomājams. Vai nu tu vari teikt, ka kaut kas drusciņ nostabilizējies tajās sajūtās un saprašanā, kā tuvoties orķestrim? 

Jā, es domāju, ka ķermenis un psihe apraduši ar to, ka tas vairs nav "forsmažors". Tas ir kas tāds, ko es pats nu jau izbaudu. Ir vairāki mēģinājumi šogad bijuši un arī koncerts. 

Cenšos noķert un izdzīvot to brīdi – nevis lielā uztraukumā, lai tas ātrāk paskrien, bet tiešām - izbaudīt katru sekundi, šīs iespējas, ka varu būt tik varena un meistarīga orķestra priekšā un ietekmēt tā veidoto skaņu.

Tas ļoti sasaucas ar to, ko mācījos Zviedrijā par skaņas producēšanu, jo principā ir tā, ka diriģents ir skaņas producents – viņš veido skanējumu, un tas ir fantastiski!

Tas notiek tikai ar cilvēku rokām, diriģenta zizli, un mūsu kopējo saprašanos gan dinamiski, gan tempos, gan enerģijā, gan artikulācijā. Tas viss ir fantastiski – ka cilvēks vispār kaut ko tādu ir varējis radīt savā fantāzijā – kaut ko tik neparastu kā orķestris, ko esam pieņēmuši kā daļu no dabas ainavas. Tur ir tik daudz dažādu instrumentu, un tie visi atraduši savu vietu šajā ainavā, kas izklausās nevainojami: frekvenču ziņā tajā ir dievišķa saskaņa.

Joprojām brīnos par orķestri kā tādu un ka varēju mazliet iejusties diriģenta ādā – ar to man tas āķis bija lūpā. Es tiešām domāju, ka tas tik ātri nepāries – iespējams, orķestris kādu laiku no manis vaļā netiks.

Tev ir tava balss, bet, ja tev būtu prasme spēlēt kādu instrumentu vēl bez klavierēm – kurš tu gribētu būt tajā orķestra pulciņā?

Man ir ļoti daudzi mīļi instrumenti. Pirmkārt, arfa, kas man šķiet kā klavieru māsa, kuru apbrīnoju un tiešām izbaudu katru skaņu. Mīlu obojas skaņu. 

Caur Imantu Kalniņu?

Absolūti, jā! Un tik daudz Imants no klasiskās instrumentācijas ienesis arī populārajā mūzikā un mūs pieradinājis pie tā. Izbaudu šo krāsainību un apbrīnoju visus instrumentālistus par viņu precizitāti un disciplīnu – gan  muzikālo, gan arī cilvēcību, kāda valda orķestrī. Mēs no tā daudz varam mācīties.

Kā tev vispār iet? Studijām esi pielicis punktu – pavisam lielu. 

Tas posms ir noslēgts. Un man ir prieks, ka jaunais posms Zviedrijā ir sācies – tāds, kurā man ir daudz vairāk laika tikties, strādāt kopā, domāt kopā ar vietējiem mūziķiem.

Tu joprojām esi ar lielu špagatu no Rīgas pāri jūrai – Stokholmai.

Pateicoties tam, ka valstis ir tik tuvu, varu joprojām būt šeit, bet varu arī izbrist brikšņus nepazīstamā teritorijā. Tas ir daudz grūtāk, nekā darīt ierastās lietas Latvijā, kur tās takas ir tik daudzkārt mītas. 

Es nāku šajā studijā un jūtos tik ļoti mīļi gaidīts: tas ir laika nopelns - tas tāpēc, ka esmu tik ilgi centies darīt visu, kas manos spēkos, lai tas notiktu.

Bet Zviedrijā tas viss ir pilnīgi jauns, un es tiešām jūtos kā peroties pa nātrēm, bet tas bijis man vajadzīgs. Tas bijis vienīgais veids, kā varu turpināt meklēt un attīstīties, nevis vienkārši dreifēt.

Tev pašam viss ir jāizdomā un ceļi jāatrod, jo pieņemu, ka nav tā, ka tevi visur sagaida un aicina. 

Tā patiesība ir kaut kur pa vidu. Gribu iedrošināt mūziķus – jaunus, ne tik jaunus, dažādus – doties, meklēt un mēģināt. Kaut kādā ziņā bija vieglāk, nekā biju iztēlojies, jo – ja tev ir vīzija, ko vēlies izdarīt, un ja tu tici tai, kaut kā solīti pa solītim, ķieģelīti pa ķieģelītim tev tas ceļš iet uz priekšu. 

Ir arī atbalsta komanda, kas tic tavam sapnim.

Jā, ģimene, kura arī tic manam sapnim. Bet nav tā, ka visur stāv vaļā durvis un visi saka – Jānīt, lūdzu, mēs tieši tevi gaidījām! 

Protams, tur ir savi jaunie mākslinieki, kuri jau lieliski dara to, un tev ir jāpierāda, ar ko tu esi atšķirīgs – ka vari piedāvāt ko tādu, kā tur nav, un es, protams,  domāju, kas tad ir mūsu un arī manis paša unikālais DNS, kas piemīt latviešiem –

ar manu pamatu, ko ielikusi Rīgas Doma kora skola: mums ir ļoti spēcīga teorētiskā bāze mūzikas teorijā, mēs tiešām esam diezgan, prasmīgi un pārspējam vidējo Rietumu mūzikas skolu un augstskolu audzēkņus. Kombinācijā vēl ar kaut kādu spītību, domāju, viss ir izdarāms. Tikai tas prasa laiku un pacietību.

Tevi mēs dzirdam 18. jūnijā, tad mēs tevi dzirdam 12. jūlijā Neikenkalnā, mēs tavu mūziku varam dzirdēt arī pavisam nesen Leļļu teātra iestudētajās "Sēnēs". 

Tas ir mans pirmais mūzikls par sēnēm – tā ir tāda kā sēņu Eirovīzija, teiksim tā. Vismīļākais no pēdējā laika darbiem, mīļākais mans teātra darbs, kurā esmu strādājis. Tas bija tiešām ļoti iedvesmojoši, un liels prieks par to, kā tas izklausās – gan izrādē, gan arī ierakstā.

Un tālāk?

Rudenī gribu pabeigt albumu, kuru iesāku studiju laikā Zviedrijā – tas ir pirmais albums, kuru sākotnēji izdošu tur, Zviedrijā, un tas ir šobrīd uz mana darba galda paralēli koncertiem.  Un tad vēl viena "Simfoniskā gaisma" 22. augustā Cēsīs, Vidzemes koncertzālē, kas būs mūsu lielās tūres noslēgums.

Vai 24. jūnijā tevi bieži aizmirst apsveikt vārdadienā?

Es to izjūtu kā sava vārda svētkus – tas ir kas tāds, kas mūs vieno. Arvien priecīgāks uzlieku Jāņu vainagu un aizvien vairāk jūtos kā Jānis.

Kopš skolas laika mani vienmēr sauc par Šipīti, Šipsi vai visādi citādi. Shipsea mūzikas projektā izpaužu savas muzikālās lietas, bet pats esmu Jānis, un es priecājos būt Jānis, kurš ir tētis Kristapam un Jūnai, vīrs Zanei un dēls Jānim un Sandrai. Tā ka mans personas kods pieder Jānim. 

Bet pašos Jāņos mēs esam Smiltenes pusē – vienmēr. Plunčājamies Tepera krastā.

Pēdējā laikā bija arī tāda maza tūrīte kopā ar tavu tēti, kurš uzrakstījis milzum lielu grāmatu, ko gultā lasot, grūti noturēt – tik smaga!

Mans tēvs kļuvis par jauno rakstnieku! Priecājos par tā minitūrēm, kurās braucam ar tēti tikties ar viņa lasītājiem. Un tad es tēti iztaujāju. Arī kopā ar māsu Tīnu vai mazo brālīti Oliveru: mums ir  daudz jautājumu par to, kas tur īsti kāpēc, kā ir noticis. Man liels prieks par to, ka tētis sevī atradis šo talantu – tas jau īstenībā viņā bija! Tāpēc ceru, ka šī nav pēdējā grāmata, bet tikai sākums viņa rakstnieka karjerai.

"Amsterdama man ļāvusi sadzirdēt pašai sevi," intervijā Ingai Žilinskai uzsver latviešu ērģelniece Una Cintiņa. Viņa jau gandrīz divdesmit gadus dzīvo Nīderlandē, kur ir viņas baznīca, viņas koris un ērģeles, viņas zirdziņš Čārlijs un brīvība, ar ko savaldzinājusi Amsterdama.

Tomēr saikne ar Latviju nav zudusi – viņa regulāri atgriežas koncertēt Rīgas Domā un citviet.

Sarunā, kas tapusi pirms 12. jūnija koncerta Rīgas Domā, Una stāsta par atgriešanos Latvijā, dzīvi Amsterdamā, skolotājiem, kuri viņu veidojuši, un īpašajām attiecībām ar ērģelēm – instrumentu, kas ikreiz prasa jaunu iepazīšanos.

Atgriešanās Latvijā Unai Cintiņai vienmēr saistās ne tikai ar muzicēšanu, bet arī ar satikšanos: "Vienmēr ir sajūsma un pacilājums, lai kur arī brauktu.

Bet Latvijā ir vēl kaut kas īpašs – šeit satieku kolēģus un cilvēkus, kurus pazīstu jau no studiju laikiem," viņa saka.

Šoreiz, ierodoties Rīgā, viņai izdevies apmeklēt arī komponista Romualda Jermaka autorkoncertu un satikt cilvēkus, kurus nav redzējusi kopš bērnības.

"Tās ir ļoti īpašas atkalredzēšanās. Tu brauc strādāt, bet vienlaikus satiec cilvēkus, kuri bijuši svarīgi dažādos dzīves posmos."

Lai gan Latvijā joprojām ir daudz profesionālu un personisku saišu, Una neslēpj – māju sajūtu viņa atradusi Amsterdamā.

"Man mājas ir tur, kur es dzīvoju. Un tā nav nekāda sliktā ziņa," viņa smaida.

Mūziķe atzīst, ka Latvijā nekad nav jutusies līdz galam piederīga, savukārt Amsterdamā šī sajūta radusies gandrīz uzreiz: "Tur es pirmoreiz sajutu, ka varu būt pilnībā mierā ar sevi. Sabiedrība man neuzspiež, kādai man vajadzētu būt. Tā nepārmāca un netraucē sadzirdēt pašai sevi."

Paradoksāli, bet viena no Eiropas lielākajām un dinamiskākajām pilsētām viņai šķiet kā mazpilsēta: "Tu zini savu maiznieku, savu kurpnieku. Visur braucu ar velosipēdu: man ir savs zirdziņš, vārdā Čārlijs, manēžā, kas atrodas piecpadsmit minūšu braucienā no mājas, brīnišķīgā pļavā, kas arī vēl ir Amsterdama... Tajā pašā laikā tur ir pasaules līmeņa koncerti, izstādes un mākslinieki. Man šis salikums ļoti patīk."

Pēc studijām Latvijā Una devās papildināt zināšanas Amsterdamā pie ievērojamā ērģelnieka un pedagoga Žaka van Ortmersena (Jacques van Oortmerssen).

Šī izvēle nebija nejauša: "Studiju laikā jau biju iepazinusi dažādas meistarklases un pedagogus Eiropā. Zināju, pie kā gribu mācīties."

Tomēr ar gadiem viņa sapratusi ko vēl svarīgāku – daudzas skolotāju dotās atziņas atnāk tikai vēlāk.

"Sāku arvien biežāk atcerēties lietas, ko man stāstīja pirmie skolotāji – Vita Kalnciema un profesors Tālivaldis Deksnis. Studiju laikā bieži vien vēl nebiju gatava tās saprast."

Dzīve citā vidē ļāvusi paskatīties uz šo pieredzi no attāluma: "Tikai vēlāk ieraugi, cik daudz katrs pedagogs tev ir devis. Tad to visu iespējams mierīgi novērtēt."

Runājot par dzīvi Eiropā, Una pieskaras arī plašākiem sabiedrības procesiem.

Viņa novērojusi, ka daudzviet pieaug neiecietība pret atšķirīgiem uzskatiem.

"Kad pasaulē ir daudz nenoteiktības, cilvēkiem gribas skaidrus noteikumus. Un reizēm rodas vēlme šos noteikumus uzspiest arī citiem."

Īpaši tas esot pamanāms jaunākās paaudzes vidū.

"Man šķiet, ka sabiedrībā atkal pieaug nosodošāka attieksme pret cilvēkiem, kuri domā citādi.

Protams, šādi procesi vēsturē atkārtojas. Ir periodi, kad kļūstam konservatīvāki, un ir periodi, kad sabiedrība kļūst atvērtāka."

Tomēr viņa atzīst, ka pati jūtas pateicīga par iespēju atrast vietu, kurā joprojām iespējams saglabāt iekšēju brīvību.

Šobrīd Una Cintiņa strādā par mūzikas direktori vienā no Amsterdamas katoļu baznīcām – dievnamā "Onze Lieve Vrouwekerk", un viņas pienākumos ietilpst ne tikai diriģēšana un muzicēšana, bet arī repertuāra veidošana, koncertu plānošana un kora attīstīšana.

"Man ļoti patīk meklēt jaunu mūziku. Skatīties, kas ir sarakstīts, ko var izpildīt tagad un ko varēs izpildīt vēlāk," uzsver mūziķe.

Baznīcas korim ir vairāk nekā 145 gadu sena vēsture, taču pēdējos gados tas piedzīvojis pārmaiņu laiku. "Mans uzdevums ir palīdzēt šai tradīcijai attīstīties tālāk," teic Una un priecājas, ka korī dzied cilvēki ar labām muzikālajām iemaņām un atvērtību jaunam repertuāram.

Jautāta par ceļa sākumu mūzikā, Una atceras tēvu – ērģelnieku, kurš aizsaulē devās tad, kad viņai bija vien desmit gadi.

Viens no spilgtākajiem bērnības atmiņu fragmentiem saistās ar Rīgas Doma ērģelēm.

"Es vēl knapi mācēju staigāt. Tēvam tūlīt bija jāsāk spēlēt, bet man ļoti patika rāpot pa pedāļiem. Katrs skanēja citādi, un visa tā skaņa šķita kā milzīgs dzīvs radījums!"

Šī sajūta nav zudusi arī šodien: "Ērģeles ir kaut kas ģeniāls. Tur ir tehniska izdomas bagātība, muzikāla izdomas bagātība un milzīgs cilvēka darbs. Tas viss kopā rada instrumentu, kas joprojām spēj pārsteigt."

Atgriežoties pie Rīgas Doma ērģelēm, Una tās raksturo kā sarežģītu, bet fascinējošu partneri.

"Vēsturiskos instrumentos vienmēr vairāk noteic pats instruments. Tu nevari vienkārši atnākt un darīt visu, ko gribi."

Viņa smejas, ka modernās koncertzāļu ērģeles ļauj izpausties daudz brīvāk, savukārt vēsturiskie instrumenti pieprasa pazemību.

"Domā reizēm ir sajūta, ka sešdesmit procentus nosaka pašas ērģeles, un tikai četrdesmit procentus – tu pats."

Tomēr tieši tas padara profesiju tik aizraujošu.

"Ērģelniekam nav sava instrumenta, ko viņš ved līdzi. Katru reizi ir jauna satikšanās. Tu vari sagatavoties, izpētīt instrumenta dispozīciju, bet īstā sadarbība sākas tikai tajā brīdī, kad apsēdies pie spēles galda."

Dažkārt instruments pretojas, citkārt sadarbība izveidojas uzreiz. Taču tieši šis neparedzamības elements esot viens no iemesliem, kādēļ ērģelnieks visu mūžu turpina mācīties.

"Katrs instruments māca kaut ko jaunu. Un tas ir brīnišķīgi."

Kā dzejolis mainās, nonākot citā valodā, un vai atdzeja ir tikai oriģināla "otrais uzlējums", vai tomēr jauns mākslas darbs?

Par dzejas tulkošanas izaicinājumiem, atdzejotāja atbildību, literatūras un politikas attiecībām, kā arī par pasaules dzejas nonākšanu līdz latviešu lasītājam dzejnieks Roberts Vilsons raidījumā "Grāmatu stāsti" sarunājas ar dzejnieku, atdzejotāju un izdevniecības "Neputns" galveno redaktoru Raimondu Ķirķi, atdzejotāju, tulkotāju un redaktoru Denu Dimiņu un dzejnieci, starptautiskā dzejas festivāla "Page Break" rīkotāju Madaru Gruntmani-Dujanu.

Pārraides producente – Baiba Nurža.  

Diskusija teksta formātā pieejama portālā LSM.LV!

Jaunais baritons Daniils Pogoriless šovasar dosies uz Zalcburgas festivālu, kur izraudzīts prestižajai Jauno dziedātāju programmai. Sarunā ar Annu Martu Burvi viņš stāsta par darbu Pučīni operas "Bohēma" jauniestudējumā, balss attīstību, operdziedātāja ikdienu un izaicinājumiem, ko sagādā gan agrie rīti, gan laikmetīgās operas partitūras.

Latvijas Nacionālajā operā nesen piedzīvota Džakomo Pučīni operas "Bohēma" pirmizrāde, kurā Daniils Pogoriless atveido Šonāru. Dziedātājs atzīmē, ka šis tēls ir viens no četriem draugiem, kura uzdevums lielā mērā ir noteikt pārējo varoņu noskaņojumu.

"Ja paskatāmies libretā, Šonārs ir mūziķis. Viņa pirmā parādīšanās ir ar ārkārtīgi absurdu stāstu par to, kā viņam izdevies iegūt naudu, pārtiku un visu pārējo, kas draugiem tik ļoti nepieciešams. Viņš ir tas, kurš maina atmosfēru un izjauc drūmās noskaņas," stāsta Daniils Pogoriless.

Darbs pie iestudējuma gan nav bijis vienkāršs. Jaunajam māksliniekam tā bijusi pirmā pieredze, strādājot kopā ar tik pieredzējušiem kolēģiem kā Jānis Apeinis un Rihards Mačanovskis.

"Pučīni radītā partitūra ir ārkārtīgi sarežģīta. Jāpagūst apgūt gan intonācija, gan ritms, gan jāspēj precīzi iedziedāties vajadzīgajā brīdī. Ļoti daudz palīdzēja kolēģu pieredze. Tas viss nāk tikai ar laiku un mēģinājumiem."

Viens no spilgtākajiem "Bohēmas" brīžiem ir aina, kurā draugi uz skatuves rotaļājas ar bumbu. Daniils ar smaidu atceras ģenerālmēģinājumu, kurā viss nenotika gluži pēc plāna.

"Nevienā mēģinājumā nebija nekādu problēmu. Bet ģenerālmēģinājumā bumba aizlidoja pārāk augstu. Es tai vēl paspēju pieskarties, bet nākamajā brīdī redzēju, kā tā ielido orķestra bedrē – trompešu pusē…

Par laimi, mūziķi bumbu atmeta mums atpakaļ. Skatītājiem tas ļoti patika, bet tas noteikti nebija iestudēts!"

Lai gan dziedātājs savā repertuārā sastapies gan ar Hendeļa, gan Pučīni, gan Doniceti mūziku, šobrīd viņš par sev tuvāko uzskata tieši "bel canto" stilu.

"Doniceti mūzika ļoti pieprasa balss kontroli. Orķestris ir smalks un vairāk ļauj dziedātājam izdziedāties, nevis viņu nes.

Man patīk dziedāt, un tāpēc arī mana dvēsele šobrīd velk pie Verdi mūzikas, lai gan nopietnām Verdi lomām vēl esmu pārāk jauns."

Viņš atzīst, ka īpašu vietu ieņem arī franču komponistu – Žila Masnē un Žorža Bizē – mūzika.

"Tā ir fenomenāli skaista mūzika. Tur ir mazliet no Verdi, mazliet no Pučīni un vienlaikus franču smalkums."

Runājot par profesionālo attīstību, Daniils Pogoriless uzsver, ka balss nav nemainīgs instruments.

"Man šķiet, ka mana balss mainās katru mēnesi. Kaut ko jaunu atklāju, kaut ko vecu mēģinu atmest.

Ir periodi, kad šķiet, ka skan sliktāk nekā pirms gada. Tas ir nemitīgs meklēšanas process."

Viņš ir pārliecināts, ka dziedātājs nevar apstāties pie reiz apgūtā: "Nevar iemācīties dziedāt un pēc tam visu mūžu dziedāt vienādi. Kaut kas visu laiku mainās.

Tu vari attapties 35 gados un saprast, ka nemāki elpot. Tad jāmācās no jauna. Ja vēlies dziedāt ilgi, tev jāmācās visu mūžu."

Kā piemēru viņš min leģendāro tenoru un vēlāk baritonu Plasido Domingo, kurš joprojām turpina uzstāties.

"Ja sirds dzied, tad dzied arī balss."

Operdziedātāja ikdiena saistīta ne tikai ar mēģinājumiem, bet arī rūpēm par ķermeni. Daniils atzīst, ka viņa brokastu paradumi daudziem varētu šķist neparasti.

"Man ļoti patīk zupa no rīta! Tā man dod enerģiju. Savukārt vakariņas ir vieglas. Reizēm pirmdienas brokastīs ēdu no svētdienas pāri palikušo šašliku un jūtos fenomenāli."

Dziedātājs uzskata, ka nav iespējams nošķirt sevi no savas balss: "Pēdējos gados es neatdalu sevi, savu balsi un savu profesiju. Mēs esam savstarpēji saistīti. Ja ķermenis ir noguris, ir stress vai bezmiegs, tas uzreiz atspoguļojas balsī."

Īpašas attiecības viņam ir arī ar kafiju: "Tā izmaina iekšējo sajūtu muskuļos. Operdziedātājam visas kustības ir ļoti precīzas un kontrolētas. Kafija reizēm šo kontroli izjauc.

Vari iedot balsij vairāk, nekā vajadzētu, un pēc tam par to samaksāt."

Šovasar Daniilu Pogorilesu gaida iesaistīšanās Zalcburgas festivāla Jauno dziedātāju programmā. Tur viņš piedalīsies vācu komponista Gordona Kampes darbā "King Arthur Junior" ("Mazais Karalis Arturs"), kas tapis, iedvesmojoties no Henrija Pērsela operas "Karalis Arturs".

"No Pērsela tur palikuši vien daži citāti, nosaukums un tēlu attiecības. Tas ir pilnīgi jauns darbs."

Festivāla programma paredz ne tikai mēģinājumus un izrādes, bet arī meistarklases, lekcijas un citas profesionālās aktivitātes.

"Katru dienu ir kaut kas – meistarklases, lekcijas, nodarbības. Programmas noslēgumā visi izvēlētie jaunie dziedātāji uzstāsies lielā koncertā kopā ar orķestri. Tas ir ļoti svarīgs solis karjerā."

Īpaši spilgti Daniils Pogoriless atceras noklausīšanos Zalcburgā, kas notikusi dienu pēc viņa dzimšanas dienas.

"Atvadoties no komisijas, pateicu: "Tiekamies vasarā!' Pēc tam domāju – kāpēc es to teicu? Tagad viņi noteikti uzskatīs mani par augstprātīgu...

Bet, braucot vilcienā uz Vīni, saņēmu ziņu, ka esmu uzņemts programmā!"

***

13. jūnijā Rīgas Sv. Jāņa baznīcā notiks fonda “Sibīrijas bērni” rīkots Latvijas Radio kora koncerts “Aizvestajiem”, kas veltīts 1941. gadā 14. jūnijā uz Sibīriju aizvesto Latvijas bērnu piemiņai. Latviešu komponistu - Ādolfa Ābeles, Riharda Dubras, Andra Dzenīša, Ērika Ešenvalda, Romualda Jermaka, Imanta Kalniņa, Jāņa Lūsēna, Jāņa Mediņa, Pētera Vaska un Andra Vītoliņa - darbu programmā piedalīsies arī ērģelniece Kristīne Adamaite, diriģēs - Sigvards Kļava.

Katru gadu fonds “Sibīrijas bērni” rīko gan koncertu, gan arī citas norises. Šogad Rīgas Latviešu biedrībā 13. jūnijā notiks konfrenece-tikšanās “Aizvestajiem” un būs skatāma izstāde “Pieminot 1941. gada 14. jūnija deportāciju”.

Režisore un fonda “Sibīrijas bērni” dibinātāja Dzintra Geka-Vaska uzsver: “Koncerts “Aizvestajiem” ir ne tikai piemiņas brīdis tiem, kuri cieta un gāja bojā izsūtījumā, bet arī dzīvs apliecinājums viņu gara spēkam. Ar mūziku mēs atveram durvis uz atmiņām un sirdsapziņu.

Šis koncerts ir kā klusuma un pateicības brīdis tiem, kuri izdzīvoja, un tiem, kuru ceļš palika sniegā. Mans pienākums un mana sirdslieta ir atgādināt, ka viņi nav aizmirsti.”

Sarunā ar Intu Zēgneri Sigvards Kļava atklāj, ka 14. jūnija notikumiem veltītais koncerts Latvijas Radio korim vienmēr ir ārkārtīgi būtisks: "Īpaši tagad šī atcerēšanās un šī apstāšanās, manuprāt, ir daudz svarīgāka mums pašiem, ne tikai Sibīrijas bērniem un aizvestajiem. Skaidrs, ka klausītāju loks šajos koncertos mainās, tas ir neizbēgami, bet viņu dzīvesstāsti, viņu ceļi - tā ir mūsu vēstures skaudra lappuse, kura, es domāju, katram spēj palīdzēt būt stiprākam un nečīkstēt par sīkumiem, par kuriem ikdienā kļūstam ērcīgi.

Man šis koncerts ir lūgšana spēkam, lūgšana cerībai. 

(..) Cilvēkam, kurš tikai no nostāstiem ir dzirdējis tos milzīgos Golgātas ceļus, tomēr ir distancēta sajūta. Jā, esmu kopā ar fondu "Sibīrijas bērni" devies uz Sibīriju un redzējis visas tās vietas un tās šausmas. Esmu redzējis, kur mājo nāve, bet tomēr tā ir tikai mēģināšana pieskarties. Kopā ar šiem cilvēkiem, kuri tur dzimuši un auguši un kuriem šis stāsts ir ar pilnīgi atšķirīgu dziļumu. No vienas puses man drīzāk gribētos, lai koncerts būtu kā dāvana, dziedāt viņiem šo dziesmu, no otras puses, visiem komfortā mītošiem uzsaukt - hei, skatiet. Kad pierodam pie briesmām, ka kaut kur blakus sprāgst, nogalina un notiek iznīcība. Tik ātri pie visa pierodam, ka vismaz mans personīgais iekšējais gars arvien vairāk sāk pretoties tai apātijai, kas ir visapkārt. Te nav runa vienkārši par pārdzīvojumu vai sāpēm, te ir runa par līdzcietību, par ļoti cilvēcībai būtiskām lietām. 

"Katra grāmata sākumā ir noslēpums – par ko tā būs, kā iesāksies un risināsies tās sižets. Vai tas piesaistīs uzmanību un interesi uzreiz jeb darbība sāksies tikai pēc vairākām nodaļām? Lai katrs mans romāns sniedz izklaidi jau no paša sākuma un lasīšana nekad neapnīk! "Tā raksta Ričards Ingrems, īstajā vārdā Ronalds Pētersons, kurš savus spriedzes detektīvromānus raksta ar pseidonīmu, kas liek interesēties par viņa personību.

Sākotnēji viņu apvija liela noslēpumainība, bet septītajai grāmatai iznākot (tas ir apgāda "Zvaigzne ABC" izdotais romāns "Nulles punkts"), esam jau vairāk uzzinājuši par tūrisma speciālistu un rakstnieku Ričardu Ingremu, kuru uz plašāku sarunu aicinājusi Liega Piešiņa.