Maijā ik gadu lielākais kino profesionāļu burziņš atrodams omulīgā Francijas kūrortpilsētiņā – šogad jau 79. reizi norisinājās Starptautiskais Kannu kinofestivāls, kas tobrīd kļūst par galveno kino ekrānu pasaulē.

Katrai kino nozarē iesaistīto grupai festivāls ir redzams teju no pavisam atšķirīgas šķautnes. Žurnālisti un kritiķi redz un pieredz vienu Kannu pusi, kino režisori un aktieri citu, un producenti - vēl citu, lai arī rindās uz kinozālēm mēs visi nereti satiekamies. 

Uz Kannu kinofestivāla atskatu "Piejūras klimatā" aicināti gan producenti – kā pilnmetrāžai, tā īsmetrāžai –, gan kino veidotājus. Runājam par aizvadītā kinofestivāla iespaidiem, "Uļas" pirmizrādi, programmu "New producers Room", kā arī par bieži pilnmetrāžu spozmē nepamanīto – Baltijas īsfilmām gan Kannu kinofestivāla programmā, gan ārpus tās.  

Studijā viesojas producenti Inese Boka-Grūbe no studijas "Mistrus Media", Guntis Trekteris no studijas "Ego Media" un Dārta Krāsone, kā arī režisore Egija Smeile, kas šobrīd vēl studē Nacionālajā filmu skolā. 

Raidījuma producente – Ilze Medne.

Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidents Roberts Grinbergs uzskata, ka kultūrvēsturiskais mantojums nav tikai stāsts par pagātni. Tas ir arī par cilvēkiem, kuri šodien glābj, atjauno un piešķir jaunu dzīvi pilīm un muižām, veidojot tās par kultūras, tūrisma un kopienu centriem.

Latvijā nav viena precīza skaita, kas atbildētu uz jautājumu, cik pilu un muižu valstī ir bijis. Gadsimtu gaitā tās pārbūvētas, paplašinātas, apvienotas vai zudušas, taču kultūrvēsturiskais mantojums joprojām saglabājas daudzviet Latvijā. Par tā nozīmi, saglabāšanas izaicinājumiem un cilvēkiem, kuri vēsturiskajām ēkām dod otru elpu, intervijā Lienei Jakovļevai stāsta Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidents Roberts Grinbergs.

Lai gan no malas var šķist, ka interese par pilīm un muižām saistīta tikai ar pagātnes izpēti, Roberts Grinbergs uzsver – šī joma ir pārsteidzoši dinamiska.

«Man tas ir stāsts par to, kā mūsdienu notikumus un procesus ieraudzīt caur vēsturisko notikumu prizmu,» atzīst Roberts Grinbergs.

Nesen viņš atgriezies no Vācijas, kur apmeklējis Meklenburgas un Pomerānijas reģiona pilis un muižas. Šādi braucieni ļauj salīdzināt Baltijas un Vācijas pieredzi, vērot līdzīgas attīstības tendences un meklēt kopīgus risinājumus kultūras mantojuma saglabāšanā.

Daudzas Latvijas muižas un pilis padomju gados tika pielāgotas pavisam citām vajadzībām – tajās ierīkoja skolas, saimniecības ēkas vai citas institūcijas.

Tomēr Roberts Grinbergs uzsver, ka daudz kas ir atkarīgs no cilvēkiem. Ja vietējie iedzīvotāji spējuši novērtēt ēku kultūrvēsturisko nozīmi, mantojums saglabājies. Turpretī citviet tas ticis iznīcināts vai zaudēts.

Taču arī šķietami pazudušas vērtības mēdz atgriezties. Nereti šķūņos, bēniņos vai saimniecības ēkās tiek atrastas vēsturiskas mēbeles, mākslas darbi vai citi priekšmeti, kas desmitgadēm ilgi bijuši aizmirsti.

«Nekas nav zudis. Tas viss vēl ir tepat, tikai dažkārt uz laiku pazudis no cilvēku apziņas,» uzskata Grinbergs.

Latvijas Piļu un muižu asociācija šogad atzīmē 25 gadu jubileju. Atskatoties uz paveikto, asociācijas prezidents secina, ka ceturtdaļgadsimta laikā notikušas ievērojamas pārmaiņas.

Divtūkstošo gadu sākumā tikai veidojās izpratne, ka kultūrvēsturiska ēka var kļūt par tūrisma galamērķi.

Starp pirmajiem veiksmīgajiem piemēriem Roberts Grinbergs min Kukšu muižu, kas kļuva par vienu no pionieriem kultūras tūrisma un viesmīlības jomā.

Vēlāk attīstības impulsu deva arī Rīgas koka apbūves kvartālu atjaunošana, īpaši Kalnciema kvartāls, kas iedvesmoja cilvēkus pievērsties vēsturisko ēku atdzimšanai arī ārpus galvaspilsētas.

Par vienu no veiksmīgākajiem jaunākās paaudzes piemēriem Grinbergs sauc Abgunstes muižu, kas pēdējos gados kļuvusi par populāru kultūras un pasākumu norises vietu.

Pēdējos gados parādījusies vēl viena tendence – vēsturisko ēku atjaunošanā iesaistās nevis viens īpašnieks, bet draugu un domubiedru grupas.

Šādos projektos cilvēki apvieno resursus un idejas, veidojot koprades telpas, kultūras centrus un dažādus sabiedriskus projektus.

«Nav svarīgi, vai tur ir viesnīca, restorāns vai vienkārši dzīvojamā telpa. Galvenais, ka mantojums tiek saglabāts,» uzsver Grinbergs.

Īpaši emocionāli esot stāsti par vēsturiskajās muižās ierīkotajām skolām.

Demogrāfisko pārmaiņu dēļ daudzas lauku skolas tiek slēgtas, taču arvien biežāk bijušie skolotāji vai absolventi nevēlas pieļaut, ka viņu skolas ēka aiziet bojā. Viņi iegādājas ēkas, iesaistās to apsaimniekošanā vai palīdz attīstīt tūrisma un kultūras aktivitātes.

«Kamēr ir cilvēki, kuriem šīs vietas rūp, tikmēr būs arī nākotne šiem objektiem,» saka Roberts Grinbergs.

Pats Roberts Grinbergs sevi dēvē par kurzemnieku ar dziļām saknēm. Viņa dzimtas vēsture saistīta ar Popes muižas apkārtni, taču interese par muižām un vēsturi nav radusies bērnībā. Tieši pretēji – bērnībā viņš Popes muižu uztvēris vienkārši kā skolas ēku.

Pēc studijām kultūras vadībā un menedžmentā viņš turpināja izglītību vēsturē, bet šobrīd studē doktorantūrā mākslas vēsturē.

«Man ir svarīgi redzēt šo tēmu daudzpusīgi. Muižniecības vēsture nav tikai vēsture – tā ir arī arhitektūra, māksla, mūzika un cilvēku stāsti,» viņš skaidro.

Viens no pēdējo gadu neparastākajiem Roberta Grinberga profesionālajiem stāstiem saistīts ar grāmatu kolekcionāru Konstantīnu Tihomirniju.

Pēc kolekcionāra nāves viņa mantinieku rīcībā palika vairāk nekā 6000 vērtīgu sējumu, kas glabājās divos dzīvokļos Ķengaragā.

Grinbergs rosināja Rundāles pils muzejam uzsākt sarunas ar ģimeni, un rezultātā visa kolekcija nonāca muzeja krājumā.

Pētot grāmatas, atklājās, ka tajās ir ievērojami vairāk Kurzemes hercoga Pētera Bīrona bibliotēkas eksemplāru, nekā iepriekš bija zināms.

«Muzejs bija patiesi pārsteigts. Tas bija nozīmīgs papildinājums Latvijas kultūras mantojumam,» viņš stāsta.

Roberts Grinbergs ir pārliecināts, ka daudz vērtību joprojām atrodas privātās mājās, bēniņos un šķūņos. 

Tieši tāpēc publiskie stāsti par atrastajiem priekšmetiem nereti iedvesmo arī citus pārskatīt ģimenes mantojumu un meklēt vēstures liecības savā īpašumā.

Viņš min piemēru par ģimeni Saulkrastos, kas muzejam nodevusi vēsturiskas bīdermeijera mēbeles, kuras gadiem ilgi glabājušās mājās bez skaidras izpratnes par to vērtību.

Tomēr situācija nav tikai optimistiska. Latvijā joprojām ir daudz pamestu un degradētu kultūras pieminekļu.

Nereti īpašnieki gadiem gaida iespēju objektus pārdot par ievērojami augstāku cenu, neveicot nekādus saglabāšanas darbus.

«Potenciāls ir milzīgs, bet īpašnieki dažkārt gaida labākus laikus. Tā rodas situācija – pašam nevajag, bet citiem arī netiek dota iespēja,» saka Grinbergs.

Vasarā Latvijas Piļu un muižu asociācija turpina tradicionālo piļu un muižu apceļošanas iniciatīvu, kas šogad pārtapusi par festivālu.

Apmeklētāji tiek aicināti ne tikai iepazīt kultūrvēsturiskos objektus, bet arī veidot foto galerijas un dalīties savos iespaidos. Fotogrāfijās jāfiksē noteikti elementi – piemēram, pils tornis, muižas kaķis, kamīns vai citi organizatoru izvirzītie objekti.

«Svarīgi ir vienkārši doties ceļā. Daudzas vietas vēl aizvien gaida savus atklājējus,» saka Roberts Grinbergs.

Runājot par nākotni, Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidents uzsver, ka kultūras mantojuma saglabāšana nav tikai īpašnieku vai muzeju uzdevums. Tajā var iesaistīties ikviens – arhitekts, vēsturnieks, uzņēmējs vai vienkārši interesents, kurš vēlas palīdzēt ar zināšanām, laiku vai atbalstu.

«Varbūt nevajag pašam kļūt par muižas īpašnieku. Pietiek paskatīties apkārt, iesaistīties un palīdzēt saglabāt to, kas mums jau ir,» viņš saka.

Līdz 21. septembrim Latvijas Arhitektūras muzejā skatāma arhitekta un arhitektūras vēsturnieka Ilmāra Dirveika zīmējumu izstāde “Dirveiks. Rekonstrukcijas un hipotēzes”.

Vēstures iepazīšana notiek ar dažādu maņu palīdzību. Modernās tehnoloģijas ļauj ievērojami paplašināt vēstures popularizēšanas veidus, sākot no skārienjūtīgiem ekrāniem līdz ierīcēm, kas rada mākslīgo realitāti. Blakus jaunajām iespējam joprojām pastāv vienkāršākais veids, kad zīmējums jeb grafiska rekonstrukcija top manuāli. Rekonstrukciju zīmējumi ir radīti, lai saprotamā formā veicinātu plašas sabiedrības interesi par vēsturi. 

Izstādē piedāvātās grafiskās rekonstrukcijas ir pamatotas rūpīgā vēstures izpētē, ko lielākai daļai objektu veicis zīmējumu autors, kompilējot starpdisciplināru pētījumu rezultātus. Ja objekta vēsturē ir kāds būtisks notikums, kas radījis arhitektūrā radikālas izmaiņas, rekonstrukcija ir īpaši nepieciešama, nereti ejot tālāk par zināmo un iekļaujot fantāzijas elementus. Izstādē tāds piemērs ir 1577. gadā uzspridzinātais Cēsu ordeņpils rietumu korpuss un Rundāles pils sākotnējo staļļu būve. Cēsu ordeņpils akmens detaļu skices ir hipotēzes – versijas, kur un kā detaļa iebūvēta sākotnēji. Komplektā ar akmens detaļām šīs skices ir redzamas Cēsu ordeņpils ekspozīcijā. 

Vēstures popularizēšanas un izglītošanas nolūkos dažreiz jāizgatavo gandrīz pilnīgas fantāzijas. Arī šeit tiek meklēti jebkādi kaut fragmentāri avoti. Tāda ir Ropažu pils, kuras rekonstrukcija ir fantāzijas skice. Šādu zīmējumu galvenais mērķis un attaisnojums ir sabiedrības ieinteresēšana un kultūras mantojuma popularizēšana.

Vēstures izzināšana ir nepārtraukts process, arī rekonstrukcija ir bezgalīgs ceļš pretī nesasniedzamajam – pilnīgas patiesības noskaidrošanai. Katrs nākamais pētnieks, kam ir kas jauns sakāms, savā pārliecībā un rekonstrukcijas idejās virzīsies tālāk. 

Muzikoloģei un komponistei Ilonai Rupainei 2026. gada pirmā puse bijusi ļoti intensīva, pedagoga darbu Latgales Mūzikas un mākslas vidusskolā un Latgales vēstniecības GORS māksliniecisko vadību, kas Ilonas ziņā bijusi kopš koncertzāles darbības sākuma, kopš februāra papildinot ar vadītāja pienākumiem. 8. jūnijā viņai aprit apaļa gadskārta, bet plašāka svinēšana iecerēta rudenī, kad gaidāmi Ilonas mūzikas koncerti, kā arī rakstniekam, dzejniekam un diriģentam Antonam Rupainim veltīts jauns koncertuzvedums.

Sarunā - par gaidu pilno situāciju saistībā ar Latgales vēstniecību GORS likumprojektu un mūziķu un sabiedrības lielo atbalstu krīzes situācijā, smago lēmumu kļūt par koncertzāles vadītāju, kas liek uz šo kultūrceltni raudzīties arī no citas puses, kā arī nozīmīgu Ilonas darbības šķautni - mūzikas radīšanu. 

Vai nošu atvilktne ir pilna līdz malām un šajā gadā ver to vaļā?

Ilona Rupaine: Man nāksies to vērt vaļā. Nesen tikāmies ar Māri Sirmo, kurš ir apņēmības pilns kopā ar Valsts akadēmisko kori "Latvija" sarīkot manu un vēl viena šī gada jubilāra Jura Vaivoda dziesmu vakaru gan Gorā, gan arī Rīgā. Tad nu mēs abi šķirstam savus dziesmu krājumus un skatāmies, ko Mārim vēlamies dot. Tad Māris atlasīs, ko viņš vēlas no šī visa paņemt. Esmu sev apsolījusies arī uzrakstīt pāris jaundarbus šim koncertam. Tas ir plānots 22. novembrī Gorā un decembra sākumā Rīgā.

 Vai esi saskaitījusi visu, kas ir atvilktnē?

Nē. Mums ar Juri ir līdzīgi. Viņam arī pazūd komponētās notis, un viņš arī pēkšņi atskārst, ka tas ir viņa skaņdarbs. Māris rādīja notis, un Juris saka: “Kā, nē, nevar būt! Ā, nē, tiešām ir!” (smejas) Man ir ļoti līdzīgi.

Māris arī man parādīja vienas notis, kuru nav manā krājumā, kuras esmu kaut kad rakstījusi Valsts akadēmiskajam korim. Tās man bija vispār no atmiņas pagaisušas, tā kā tas arī man bija atklājums.

Nezinu, varbūt šajā gadā dzimušajiem ir kaut kas (smejas). Droši vien, ka nav tādas īstas kārtības, īpaši tajās notīs, kas rakstītas ar roku un kuras dažādos variantos eksistē pasaulē - ir notis, kuras ir vienā variantā, un tad ir citi varianti, un tad ir vēl jauktais koris, un tad vēl sieviešu koris, un tad ej nu saproti, kurš variants ir bijis. Kopš ir dators un datorā notiek rakstīšana, tas ir stipri vienkāršāk, jo tad kartotēka krājas datorā, un tas jau ir saprotamāk, pārredzamāk, ieraugāmāk.

Kori tavas dziesmas mīl, un mīl kori visos līmeņos - no profesionāliem līdz amatierkoriem. Tavas dziesmas skan dziesmusvētkos, un tām ir sava krāsa. Vai esi sev definējusi, kas ir ideāla kora dziesma vai kora dziesmas apdare? Kas tajā jāieliek, lai tā skanētu, lai to mīlētu?

Ja būtu tāda recepte izgudrota, tad visi tā vien darītu. Nezinu, godīgi sakot. Arī pats komponists ne vienmēr nojauš, vai šī dziesma aizies tautā vai neaizies, vai to dziedās vienu reizi vai simtuvienu reizi. Man liekas, ka korim patīk dziesmas, kuras ir uzrakstītas atbilstoši dziedātāju balsīm, kuras pielīp, kurām ir tas plūdums.

Rakstot vienmēr cenšos padomāt par to, lai katrai balsij ir, ko darīt, lai ne tikai soprāni vai tenori izceļas, bet lai skaistas tēmas ir arī altiem un basiem, vai ir dialogs, vai katrai balsij ir kāds raksturs. Tas ir stāsts, ko šī dziesma stāsta.

Protams, arī melodiskums, tas arī vienmēr, vismaz amatierkoriem, ļoti patīk, bet tas ir stāsts, tie ir vārdi, tā ir īpaša noskaņa vai smeldze, kas mums, latviešiem, ļoti tuva. Man, protams, ļoti patīk latgaliskās tautasdziesmas, viņu skaudrums, viņu savādākums ar mainīgajiem taktsmēriem vai neierastu, arhaiskāku melodiku. Jā, vienas receptes droši vien nav. Es domāju, ka mans rokraksts arī mainās ar gadiem. Tagad es, iespējams, rakstu nedaudz savādāk, kā es to darīju pirms gadiem 10 vai 20.

6. jūnijā Armēnijas galvaspilsētā Erevānā, Armēnijas Nacionālajā akadēmiskajā operas un baleta teātrī, notiks 22. "Eirovīzijas jauno mūziķu" konkurss, kurā Latviju pārstāvēs sitaminstrumentāliste Sonja Misiņa. Konkursa tiešraide būs skatāma 6. jūnijā plkst. 20.00 satura atskaņotājā REplay.lv, savukārt atliktā tiešraide plkst. 21.10 LTV1 un dzirdama Latvijas Radio 3 "Klasika". 

Šogad konkursā piedalīsies jaunie mūziķi no Armēnijas (flauta), Beļģijas (marimba), Kipras (klarnete), Čehijas (klavieres), Vācijas (vijole), Latvijas (sitaminstruments), Polijas (akordeons), Portugāles (vijole), Serbijas (vijole), Zviedrijas (klavieres) un Šveices (vijole).

Uz Erevānu jau devusies Sonja un viņas skolotājs Guntars Freibergs, kā arī Latvijas Televīzijas Kultūras raidījumu redakcijas vadītāja Ieva Rozentāle: "Latvijas atgriešanās klasiskajā Eirovīzijā pēc 24 gadu pārtraukuma ir nozīmīga gan kā izcils televīzijas notikums, gan iespēja mūsu jaunajai mūziķei uzstāties uz starptautiskas skatuves plašai auditorijai.

Piedaloties mēs rādām arī mūsu mūzikas kultūras augsto līmeni, spēju gan izcelties, gan iekļauties Eiropas klasiskās mūzikas tradīcijās. Un, protams, katram skatītājam tā ir iespēja dzirdēt jaunos klasiskās mūzikas talantus un sekot līdzi vienam no nozīmīgākajiem Eiropas klasiskās mūzikas notikumiem televīzijā." 

Telefonintervijā no Erevānas uzzinām par gaisotni un notikumiem Erevānā. Ieva atklāj, ka armēņi ļoti uzsver nacionālo identitāti, akcentējot sava pārstāvja dalību, taču arī citu valstu nacionālās nokrāsas būs manāmas skatuves noformējumā konkursa laikā, piemēram, Sonjas snieguma laikā fonā būs skatāma Vilhelma Purvīša glezna. Mēģinājumi ar orķestri sāksies tikai šovakar, taču Sonjas piecarpus oktāvu marimba atrodas koncertzālē un to nevar spēlēt viesnīcas numuriņā, kā, piemēram vijoli. Konkursā no 11 dalībniekiem vēl viens ir sitaminstrumentālists, taču, lai Sonja varētu atskaņot savu iecerēto skaņdarbu, konkursa rīkotāji speciāli šim notikumam iegādājās jaunu lielo piecoktāvu marimbu! 

"Neatliekamās sarunas" viešņa - Mazās Mežotnes pils saimniece, tēlniece Regīna Deičmane.

Uzzinām, kā sākusies Mazās Mežotnes pils vasaras sezona un kādas solās būt Pētera Vaska 80. dzimšanas dienai veltītās "Svinības" 6. jūnijā, kurās piedalīsies krietns mūziķu pulks, un kurām sagatavoti  sen nedzirdēti un nedaudz piemirsti instrumentālie skaņdarbi un dziesmas. Kas tie būs, paliks noslēpums līdz pat koncerta sākumam...

Sarunā - arī par pārējiem Mazajā Mežotnes pilī plānotajiem vasaras koncertiem, par Pētera Vaska fonda darbību un vēl citām ārpusmuzikālām norisēm šajā kultūrvietā. Regīna stāsta arī par rosību darbību atjaunojušajā Mežotnes pilī, kur 6. jūnijā tiks atvērta vēsturiska izstāde "Mūzu galms. Kurzemes hercogienes Dorotejas salons Lēbihavas pilī Ernsta Velkera karikatūrās".

Regīna Deičmane: Pētera Vaska jubilejai veltītā koncerta "Svinības" ideja radās pusotru gadu atpakaļ, tiekoties ar Juri Vaivodu. Viņam bija nodoms iet un skatīt, kādas un kur vēl varētu būt saglabājušās Pētera Vaska radītas notis, kuras nav lietā liktas ļoti sen. Mani šī ideja ārkārtīgi uzrunāja, jo sapratu - jā, jubilejas koncertu būs ļoti daudz, ļoti skaisti, īpaši, visi veltīti Pēterim Vaskam viņa jubilejā, bet mums ir jāveido kaut kas atšķirīgs. Pirmkārt, mums ir kamerzāle, mēs nevaram aicināt lielu sastāvu.

Mums ir daudz un interesanti kamermūzikas koncerti bijuši, bet šis, ar tik lielu un daudzveidīgu sastāvu, būs arī mums liels izaicinājums.

Taču tieši tas man šķita interesanti un uzrunājoši. Gribējās, lai arī pats Pēteris var dzirdēt kaut ko citādu un lai tās arī viņam būtu svētku sajūtas un svinības. Tā kā piedalās tik daudz mūziķu un aktieru, dzima nosaukums “Svinības”.

Rūta Paula: Koncertam ir apakšvirsraksts vai moto “Sen nedzirdēti un nedaudz piemirsti instrumentālie skaņdarbi un dziesmas”, tātad notiks gan spēlēšana, gan dziedāšana. Kas būs šajā kuplajā mūziķu pulkā?

Regīna Deičmane: Es, protams, vienmēr vēlos, lai piedalītos tie, kas pie mums jau ir bijuši, kam ir bijusi iespēja daudz spēlēt Pētera Vaska mūziku. Tie ir Magdalēna Geka, Daniils Bulajevs, Guna Šnē, Jevgēnija Frolova, Mikus Bāliņš, Amanda Tauriņa, Matīss Eisaks, Guntis Kuzma, Agnese Egliņa, Jenss Emīls Holms un Artūrs Noviks.

Tā kā sadarbojamies ar Juri Vaivodu, dabiska doma bija, ka noteikti ir vajadzīgs arī jaunais, brīnišķīgais Dailes 10. studijas vokālistu sastāvs.

Aicināti ir Agate Grīnhofa, Katrīna Altenberga, Ralfs Puzāns un nu jau Lielo mūzikas balvu guvušais Eduards Rediko. Taču zvaizgnes vēl saslēdzās tā, ka mums būs arī divi ļoti slaveni aktieri, un tie ir Agnese Budovska un Kārlis Arnolds Avots. Kad iecere radās, vēl nezinājām par lielajiem panākumiem Kannu kinofestivālā un Agneses apbalvojumiem, bet mēs ļoti priecājamies, ka būs mūzika, kas Pēterim Vaskam tapusi jaunībā, un to atskaņos šie jaunie aktieri. Man liekas, tas varētu būt pavisam cits skatījums, citas sajūtas, kā viņi to uztver. Domāju, ka būs ļoti interesanti.

Rūta Paula: Paredzu, ka klausītāju interese ir liela!

Regīna Deičmane: Man jau nākas domāt, kur lai visus ietilpina (smejas)! Mums ir svarīgi, lai šeit ir cilvēki, kas ir gan Pēterim Vaskam, gan Mežotnei tuvi. Domāju, ka būs jauki pēc tam arī satikties un aprunāties. Liels pārsteigums tas būs arī pašam komponistam.

Mēs turam dziļā slepenībā, kuri skaņdarbi izskanēs, kuras notis ir atrastas un digitalizētas. Domāju, ka viņam būs liels, liels pārsteigums.

Tāds arī ir mūsu mērķis, tāpēc mēs vairāk par programmu šobrīd neko nevaram teikt, bet paldies “Klasikai”, kuri ierakstīs šo koncertu, un priecājos, ka arī visiem citiem būs pieejams šis koncerts.

Jūrmalas Mūzikas vidusskolas Dubultu koncertzāli no 2. līdz 7. jūnijam pieskandina 27. Starptautiskais akadēmiskās mūzikas konkurss “Jūrmala 2026” klavierspēlē. Dibināts 1995. gadā, tas gadu gaitā pulcējis daudzus pianistus, kuri vēlāk kļuvuši par starptautiski atzītiem māksliniekiem, apliecinot savu kvalitāti un nozīmi Latvijas kultūrizglītības telpā un jauno mūziķu profesionālajā izaugsmē.

Konkursu noslēgs krāšņs laureātu koncerts 7. jūnijā plkst. 16.00, kurā izcilākie dalībnieki uzstāsies gan atskaņojot klavieru solo mūziku, gan V. A. Mocarta klavierkoncertus kopā ar Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” mūziķiem un diriģentu Normundu Šnē.

Rīta telefonsarunā par konkursa norisi, žūriju, dalībniekiem un noslēguma koncertu runājam ar Edīti Alpi.

Nacionālā Kino centra rīkotais Dokumentālo filmu forums "Baltic Sea Docs" šogad atzīmē 30. jubileju, un tas norisināsies no 6. līdz 13. septembrim.

Forumā tiks prezentēti 26 projekti, no kuriem septiņi top Latvijas studijās vai ar to līdzdalību, savukārt filmu programma būs skatāma kino izrādīšanas vietās Rīgā un reģionos, kā arī tiešsaistē www.filmas.lv. Jubilejas ietvaros notiks diskusijas un prezentācijas, kā arī ukraiņu režisora Romana Bondarčuka fotogrāfiju skate un filmām veltīta izstāde.

Reportāžu no forumam veltītās preses konferences piedāvā Ieva Zeidmane.

Viss par forumu šeit!

Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds laidis klajā Aspazijas akadēmisko Kopoto rakstu ceturto sējumu, turpinot vērienīgo desmit sējumu izdevumu sēriju, kas aizsākta Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros.

Projekta mērķis ir atgriezt kultūras apritē pašas Aspazijas rakstītos tekstus, vienlaikus piedāvājot mūsdienīgu pētniecisku skatījumu uz vienas no nozīmīgākajām latviešu literatūras personībām daiļradi.

Sarunā ar Liegu Piešiņu Kopoto rakstu sastādītāja, literatūrzinātniece profesore Ausma Cimdiņa uzsver, ka šis darbs ir ne tikai zinātniski, bet arī redakcionāli sarežģīts. Daudzi Aspazijas teksti saglabājušies vecajā drukā, mainījusies ortogrāfija, leksika un īpašvārdu rakstība, tādēļ nepieciešams rūpīgs tekstoloģiskais darbs.

"Mums šķita ļoti svarīgi kultūras un izglītības apritē atgriezt Aspazijas pirmavotus – viņas pašas sarakstītos tekstus," saka Cimdiņa. Viņa norāda, ka mūsdienās sabiedrības uzmanība bieži koncentrējas uz rakstnieku biogrāfijām, kamēr viņu radošais mantojums paliek ēnā. "Galvenais iemesls, kādēļ mēs par rakstniekiem interesējamies un viņus godājam, tomēr ir viņu daiļrade."

No "Sidraba šķidrauta" līdz "Rudens lakstīgalai"

Jaunajā sējumā publicēts viens no Aspazijas nozīmīgākajiem dramaturģijas darbiem – "Sidraba šķidrauts", kā arī biogrāfiskais romāns "Rudens lakstīgala". Īpaša uzmanība pievērsta arī darbu komentāriem un pētnieciskajiem rakstiem.

Filoloģijas doktora Jāņa Zālīša pētījums analizē prototipus romānā "Rudens lakstīgala", kur zem literāriem tēliem atpazīstamas tādas vēsturiskas personības kā Rainis, Pēteris Stučka, Jānis Jansons-Brauns un Rūdolfs Blaumanis. Savukārt profesores Ievas Kalniņas raksts pievēršas dabas stihiju simbolikai Aspazijas dramaturģijā.

Cimdiņa atgādina, ka "Rudens lakstīgala" ilgu laiku atradusies literatūras perifērijā un pat nav tikusi iekļauta latviešu romānu reģistrā. Tagad darbs no jauna izvērtēts kā pilntiesīgs romāns.

Sarunas laikā neizbēgami izskan jautājums par Aspazijas un Raiņa radošo partnerību.

"Tas ir ļoti labs jautājums," atzīst Cimdiņa, pārdomājot, kādu ceļu Aspazija būtu gājusi bez Raiņa klātbūtnes. Viņa atgādina, ka Aspazija bija spēcīga un patstāvīga personība jau pirms abu satikšanās, turklāt simboliskās dramaturģijas ceļu latviešu literatūrā savā ziņā iemina tieši viņa.

Tomēr Rainis devis līdzvērtīgu intelektuālo sarunas partneri, kas ietekmējis arī Aspazijas radošo attīstību. "Varbūt viņa būtu palikusi radikālā feminisma viennozīmībā," spriež pētniece. "Bet Aspazija kļūst liriska, kļūst žēlsirdīga, pat sentimentāla."

Darbs pie Kopotajiem rakstiem devis iespēju arī pašai pētniecei no jauna iepazīt Aspaziju. Viņu visvairāk aizrauj nevis biogrāfiskie fakti, bet gan tekstu interpretācijas iespējas.

"Klasikas darbu būtiskākā īpašība ir interpretāciju daudzveidība," uzsver Cimdiņa. Katrs laikmets tekstos ierauga jaunas nozīmes un akcentus, tādēļ arī Aspazijas darbi turpina runāt ar mūsdienu lasītāju.

Viņa atgādina, ka Aspazija tradicionāli tikusi uztverta galvenokārt kā dzejniece, tomēr literatūrā sevi vispirms pieteikusi kā dramaturģe. Tāpēc akadēmisko Kopoto rakstu pirmais sējums veltīts tieši dramaturģijai, nevis dzejai.

Interese par Aspazijas mantojumu joprojām ir liela. To apliecina fakts, ka Kopoto rakstu otrais sējums, kurā apkopota dzeja, jau kļuvis par bibliogrāfisku retumu un izdevniecībā vairs nav pieejams.

Runājot par Aspazijas raksturu, Cimdiņa nepiekrīt priekšstatam, ka rakstnieces asums būtu vērtējams negatīvi.

"Tādam īsteni radošam cilvēkam, īpaši sievietei Aspazijas laikā, bez šerpuma nebūtu iespējams paveikt to, ko viņa paveica," saka literatūrzinātniece.

Jaunu ideju nesēji vienmēr sastopas ar pretestību, un arī Aspazijai nācies izcīnīt savu vietu literatūrā un sabiedrībā. Taču tieši pārliecība par savām idejām devusi spēku iet "caur uguni un ūdeni".

"Ja ir idejas, par ko pastāvēt, tad var iet caur uguni un ūdeni," uzsver Cimdiņa. "Un Aspazijai šīs idejas bija."

No 5. līdz 16. jūnijam Rīgā, Stāmerienā, Valmierā un Daugavpilī ar daudzveidīgu izrāžu un meistarklašu programmu norisināsies starptautiskais laikmetīgās dejas festivāls "Laiks dejot 2026". 

Intervijā "Klasikai" festivāla "Laiks dejot" izpilddirektore Baiba Ozoliņa un horeogrāfe Ksenija Simanova stāsta par šīgada festivālu, kas veltīts 30 gadiem kopš laikmetīgās dejas kustības aizsākumiem Latvijā.

Viešņas atskatās uz nozares attīstību kopš 90. gadu vidus, uzsverot, ka šo gadu laikā izveidojusies pilnvērtīga laikmetīgās dejas vide ar savu auditoriju, māksliniekiem un starptautiskiem kontaktiem. Šīgada festivāla centrālā tēma ir "Saikne", kas raksturo gan mākslinieku attiecības ar skatītājiem, gan dažādu radošo procesu un cilvēku savstarpējo savienošanos.

Viešņas iepazīstina arī ar festivāla programmu, tostarp Ksenijas Simanovas veidotajām izrādēm "Sapņotāji" un "Netraucēt", kā arī meistarklasēm un viesmāksliniekiem.

Sarunā tiek uzsvērta laikmetīgās dejas pieejamība reģionos un aicinājums skatītājiem nebaidīties no nezināmā — uz izrādēm jādodas ar atvērtu prātu.