Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un direktore Kristiāna Ābele; pārraides producente – Inta Zēgnere

Lai gan Jani Rozentālu ierasts izcelt kā vienu no latviešu nacionālās kultūras pamatlicējiem un viņa veikums šajā ziņā ir neapstrīdami grandiozs, vērts atcerēties arī gleznotāja ciešās radošās saiknes ārpus tautiešu loka.

Baltijas vācu sabiedrībā viņš iemantoja ne tikai savas mākslas cienītājus un darbu pasūtītājus, bet arī tuvus draugus un domubiedrus. Vislielākā nozīme šajā lokā bija draudzībai un sadarbībai ar diviem Rīgas vācu māksliniekiem – Bernhardu Borhertu (Bernhard Borchert, 1862 – pazudis 1945) un Evu Margarēti Borherti-Šveinfurti (Eva Margarethe Borchert-Schweinfurth, 1878–1964).

Atbilstoši viņu pašu un Rozentāla mākslas tēlu saimes raksturam Borhertu pāri var iztēloties kā jūgendstila laikmeta Rīgas faunu un nimfu.

Viņu dzīves un mākslas liecības pārliecina, ka “radīšanas prieka un drosmes” pilnajā mākslas modernizācijas vilnī, kas 20. gadsimta sākumā pāršalca Baltiju, ir aplami vai pārāk vienkāršoti akcentēt pretstatu starp “jaunās zemnieciskās tautas neizšķiesto spēku krājumos” sakņotu “svaigumu, veselīgo dzīves sparu” un “vācbaltu provinciālās gurdenības gaisu”, kā to savulaik darīja mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš. Gan “Ievas meitas” krāšņuma un profesionālas pašcieņas vienlīdz dāsni apveltītā sieviete, gan izteiksmīgais kalsnais vīrietis, vairāku Rozentāla darbu modelis, kura veidols viesa tiklab dievišķas, kā fauniskas asociācijas, savos 20. gadsimta sākuma darbos un dzīves ainās izstrāvo neikdienišķu vitalitātes, artistiskuma un izdomas pārpilnību, kas iedvesmoja un aizrāva arī Rozentālu.

Topošo latviešu mākslinieku draudzība ar Bernhardu Borhertu aizsākās kopīgo studiju laikā Pēterburgā.

Būvuzņēmēja dēls, kas pēc Rīgas Sv. Pētera baznīcas grāmatu ziņām izrādās tieši gadu vecāks, nekā jau viņa dzīves laikā bija ierasts norādīt uzziņu literatūrā, 19. gadsimta 80. gados studēja Ķeizariskajā mākslas akadēmijā, cieši draudzēdamies ar Ādamu Alksni. Borherts jau agri izkopa noslieci uz ilustratīvu sižetisku saceri par vēsturiskām, mitoloģiskām un folkloras tēmām, padarīdams to par savas turpmākās daiļrades vadlīniju.

Rīgas vīntirgotāja Šveinfurta meita Eva Margarēte, sešpadsmit gadus jaunāka par topošo vīru, pēc Elīzes fon Jungas-Štilingas (Elise von Jung-Stilling) zīmēšanas skolas pabeigšanas un skolotājas tiesību iegūšanas 19. gadsimta pēdējos gadus pavadīja Parīzē, kur skolojās privātās akadēmijās un pieredzēja 1900. gada Pasaules izstādi. 1901. gada beigās vienlaikus ar Evas Margarētes debiju Rīgas Mākslas biedrības salonā daļa jaunāko darbu bija izstādīti Minhenē, kur pirms atgriešanās dzimtenē noslēdzās viņas studiju ceļojumi.

Izšķiroties par kopīgu nākotni, jauno mākslinieci fascinēja Borherta simbolistiskās fantāzijas un vilināja savam laikam drosmīgais solījums, ka viņai būs sava darbnīca un iespēja turpināt patstāvīgu gleznotājas karjeru.

Pēc 1902. gadā noslēgtajām laulībām Bernhards apņemšanos pildīja, un 1904. gada presē bija lasāms: “E. M. Borhert-Šveinfurt kundze ieņem (..) tūliņ ceturto vietu aiz Purvīša, Valtera un Rozentāla. No Baltijas māksliniekiem tā ir viena starp ievērojamākiem.” (“Balss”, Nr. 29, 1904).

Kad “Rūķa” mākslinieki studiju laikā un vēlāk devās uz Rīgu, daudzu ierastā apmešanās vieta bija pie Borherta Āgenskalnā, Kalnciema ielā 39. Toreizējā apbūve nav saglabājusies, taču iekšskati redzami vairākās fotogrāfijās, jo 1903.–1904. gadā Borhertu mājā pagāja arī Jaņa un Ellijas Rozentālu kopdzīves sākums līdz īpaši mākslinieka ģimenei projektētā dzīvokļa un darbnīcas pabeigšanai arhitekta Konstantīna Pēkšēna namā Alberta ielā 12. Rozentālu viesistabā tur  joprojām redzams Borherta darināts un apgleznots plauktiņš, ko viņš dāvināja jaunajam latviešu-somu pārim kāzās. Privātā krājumā saglabājies Rozentālam piederējis Evas Margarētes Borhertes-Šveinfurtes pašportrets, un to nākamgad noteikti ieraudzīsim 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma Baltijas mākslinieču darbu izstādē, ko Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā gatavo mākslas vēsturniece Baiba Vanaga.

Rozentālam un Borhertam Rīgā un Jelgavā 1901. un 1902. gadā notika kopīgas personālizstādes. Savukārt Rīgas Mākslas biedrības jauno telpu atklāšanas izstādē, ar kuru 1905. gadā durvis vēra Pilsētas mākslas muzejs, izcēlās visi trīs – kā rakstīja Pāvils Gruzna, “[..] pietiek ar Borhertiem un Rozentālu. Priekš viņiem vajadzēja nodalīt sevišķas telpas. Aiz viņiem viss ēnā.” (“Dienas Lapa”, Nr. 217, 1905)

Jani un Bernhardu saistīja kopīgas intereses simbolisma tēlu pasaulē, savukārt Eva Margarēte, ko Rozentāls godāja par “ģeniālo sievieti” (“Vērotājs”, Nr. 12, 1905), latviešu kolēģim bija tuvākā meklējumu biedre portreta žanrā un pagarinātu triepienu tehnikas lietojumā.

Mākslinieku trijotne bija ne tikai eļļas glezniecības meistari, bet arī izsmalcināti pastelisti.

Borhertu pēdas Latvijas mākslas vēsturē gaisināja gan viņu aizbraukšana no dzimtenes pēc 1919. gada sarkanā terora, gan darbu bojāeja abos pasaules karos, gan jo sevišķi gandrīz visu 20. gadsimtu caurvijušais etnocentriskais skatījums, ilgstoši izslēdzot Latvijas cittautiešu veikumu no mākslas vēstures tēmu loka.

Viņu klātbūtnes atgūšanu Latvijas kultūras ainā sekmēja gan 2010. gadā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Melngalvju namā sarīkotās Borhertu dzimtas pamatlicēju un pēcteču darbu viesizstādes, aptverot četras mākslinieku paaudzes, gan Evas Margerētes Borhertes-Šveinfurtes memuāru izdošana Vācijā. Abu veikums ir raksturots “Latvijas mākslas vēstures” 4. sējumā “Neoromantiskā modernisma periods. 1890–1915” (Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts; Mākslas vēstures pētījumu atbalsta fonds, 2014), kur viņu glezniecību aplūko Eduards Kļaviņš, un vairākos kopš gadu tūkstošu mijas radītos citu Latvijas mākslas vēsturnieku pētījumos. Līdzās atsevišķiem Borhertu darbiem, kas dažādos laikos nonākuši muzejos un jau pabijuši speciālistu redzeslokā, pašlaik Andreja Upīša memoriālais muzejs restaurē un pēta savā krājumā jaunatklātu Bernharda Borherta gleznojumu, savukārt Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ir guvis iespēju tuvākajā laikā  papildināt kolekciju ar vienu no viņa pazīstamākajām vēsturiskajām kompozīcijām “Ordeņa bruņinieki” (1911).

23. maijā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra Arkādes zālē pirmizrādi piedzīvoja režisora, dramaturga un aktiera Artūra Dīča izrāde "Tūrists" – darbs, kas tikpat daudz runā par patiesību kara laika Ukrainā, cik par cilvēka iekšējo pasauli, kas saskaras ar pārmaiņu, nedrošības un vainas izjūtu laikmetu.

Šī monoizrāde, kurā piedalās arī ukraiņu aktrise Anastasija Ļovina, kļuvusi par zīmīgu notikumu teātra sezonā, piedāvājot skatītājam ne vien dokumentālu vērojumu, bet arī emocionālu un filozofisku pārdomu telpu.

Artūrs Dīcis "Tūristu" radījis, balstoties uz savu braucienu uz Kijivu – ceļojumu, kas sākotnēji bija iecerēts kā materiāla meklējumi izrādei, taču izrādījās arī personiskās krīzes un cerību meklējumu laiks.

"Es braucu nelaimīgs," atzīst Dīcis. "Tas brauciens jau bija ieplānots, un tajā brīdī, kad es iebraucu Kijivā, es pēkšņi kļuvu laimīgs. Tad man likās, ka tas ir pētniecības objekts – kas ar mani notiek tieši šajā situācijā."

Šīs izrādes īpašais spēks slēpjas drosmē reflektēt par savu iekšējo konfliktu laikā, kad ziņu lentes piepilda kara šausmas, bet pats šķietami "nedrīksti just, jo salīdzinājumā ar citiem tev ir labi".

Izrāde balansē starp dokumentālo un intīmo, piedāvājot skatītājam domāt par to, kā indivīda izjūtas un ikdienas rūpes kļūst relatīvas kara un globālu satricinājumu fonā. Dīcis atklāj: "Galvenā mana atklāsme – ieraudzīt daudz enerģijas un atrast pozitīvās lietas. Tur nav tā, ka tas ir viegli, bet cilvēki arī visdrūmākajā situācijā meklē dzīvīgumu un optimismu."

Izrādes nosaukums "Tūrists" nav nejaušs – tas apzīmē gan paša Dīča pozīciju Kijivā, gan tādu kā iekšēju distanci, ar kādu cilvēks nereti raugās uz "svešu" ciešanu pieredzi.

"Viņi mani sauca par tūristu," ar ironiju saka Dīcis, taču šī distance tiek nojaukta, izrādei kļūstot par empātijas tiltu.

Tajā pašā laikā nosaukums uzsver arī vieglumu, ar kādu dzīve turpina ritēt arī kara apstākļos – šis vieglums kļūst par pretsvaru smagumam, kas nenovēršami ir klātesošs.

Dīcis uzsver, ka izrāde nav tikai par Ukrainu. Tā ir arī par mums pašiem, par Latvijas sabiedrību laikā, kad "demogrāfiskā situācija ir katastrofāla", un par to, kā globāli satricinājumi ietekmē mūs visus. Fona scenogrāfijā Hugo Bērziņa minimālistiskā estētika un skaitlis, kas izrādes gaitā pieaug, kļūst par daudzslāņainu simbolu – vienlaikus atgādinot par kara upuriem, bet arī par mūsu pašu nākotnes skaitļiem.

Muzikālais noformējums (Evilena Protektore) un Mocarta "Rekviēma" klātbūtne izrādei piešķir universālas skumju un cerību dimensiju. "Cilvēka prāts ir ģeniāls un brīnišķīgs," prāto Artūrs Dīcis, "bet reizēm tas sāk ražot kaut ko, kas ved mūs greizi."

Taču izrādes galvenais vēstījums ir aicinājums vairot labo, pat ja tas šķiet naivi. "Ja dzīvē izdari vairāk laba nekā slikta, jau esi nodzīvojis vērtīgi, jo tad kopsummā tas labais vairojas."

Interesanta ir arī Dīča iniciatīva "Vasarā uz Latgali" – simbolisks atbalsta žests reģionam, kas šobrīd īpaši izjūt kara tuvošanos un ar to saistīto nedrošību. "Mums nav bail, mēs jūs atbalstām – turpiniet būt tik viesmīlīgi, kādi esat, un mēs brauksim pie jums un ciemosimies daudz," aicina Dīcis.

"Tūrists" ir izrāde, kurā mākslinieka personiskā pieredze saplūst ar kolektīvo pārdzīvojumu, un šī saplūšana atgādina, ka māksla – īpaši teātris – joprojām ir spējīga uzdot neērtus jautājumus un radīt telpu sarunai par to, "kā mums dzīvot". Kā secina pats autors: "Tā ir laba, vērtīga izrāde. Tā nav domāta visiem, bet tiem, kas atnāks, tā dos daudz."

Nākamās izrādes gaidāmas 28. maijā, 6. jūnijā un 27. augustā – iespēja ikvienam kļūt par "tūristu" cilvēka iekšējo un ārējo pārmaiņu ceļā.

Artūru Dīci uz sarunu aicinājusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studente, topošā muzikoloģe Anželika Levičeva. 

Līdz 31. maijam pulksten 23.59, notiek Latvijas Sabiedriskā medija gada balvas kultūrā "Kilograms kultūras 2026" pavasara balsojums. Tas ir aktīvs portālā LSM.lv. Vērtējamo grāmatu skaitā ir Kristīnes Jučkovičas stāstu grāmata "Viņa nāk", kas nākusi klajā "Latvijas medijos". 

Kristīne Jučkoviča ir dabas zinātņu bakalaure, sociālo zinātņu un humanitāro zinātņu maģistre. Viņas ikdiena aizrit veselības aprūpes jomā, bet visos dzīves posmos līdzās ir bijusi arī rakstniecība. Pievienojusies dažādām Literārajām akadēmijām un pabeigusi Liepājas universitātes Rakstniecības studiju maģistrantūru.

Kristīni Jučkoviču uz sarunu aicinājusi Liega Piešiņa.

Stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš, pārraides producente - Gunda Vaivode  

Šis fonds tika dibināts, Aspazijai vēl dzīvai esot. Viņa savu un Raiņa mantojumu novēlēja fondam, kurā balvas un prēmijas dotu kādam rakstniecības pārstāvim.

1944. gadā, pavisam sarežģītos apstākļos, kad padomju karaspēks bija jau tuvu Latvijai un rudenī tas atradās jau Vidzemē, tomēr nolēma piešķirt pirmās balvas. Par šo faktu mani ieinteresēja režisors, arī Operas režisors Jānis Zariņš, kurš šajā laikā bija Rīgas Dramatiskā teātra (tagadējā Nacionālā teātra) režisors. Fonda priekšsēdētājs bija Kārlis Skalbe, tajā bija arī Veronika Strēlerte un Eduards Smiļģis. Tajā uzaicinātie cilvēki vērtēja, kam atzinību piešķirt.

Pirmās Raiņa un Aspazijas fonda balvas jeb godalgas tika piešķirtas dzejniekam Jānim Grotam par dzejoļu krājumu "Klusums", prozā – Erikam Ādamsonam par romānu "Sava ceļa gājējs". Par to min laikraksts "Tēvija".

Jānis Zariņš savās atmiņās šo sarežģīto apbalvojumu sadalīšanas procesu nepiemin: līdz ar to, ka viņš zināmā mērā arī bija noteicējs, viņam galvenais bija piešķirt balvu Mārtiņam Zīvertam par lugu "Vara" un aktierim Žanim Katlapam, kurš 1943. gadā brīnišķīgi bija nospēlējis Krustiņu "Pazudušajā dēlā". Tam jātic, jo Zariņš bija tomēr autoritāte.

Arī Jānis Kubilis to pieminējis savās intervijās – ka noskatoties Žani Katlapu Krustiņa lomā, viņš pievērsies domai, ka varētu kļūt par aktieri, ka tas aizrauj.

Savukārt "Tēvija" pēc tam rakstīja, ka balvas saņēmis Zīverts par lugu "Vara", Žanis Katlaps un Lilita Bērziņa par Imperiālijas lomu Frīdriha Šillera drāmā "Fiasko sazvērestība Dženovā" Dailes teātrī. Zariņš par to nemin ne vārda, un tas ir pārsteidzoši.

Tāpat viņš nemin to, ka tika apbalvota arī Berta Rūmniece, kura atzīmēs 60 gadus uz skatuves.

Berta Rūmniece taču ir mūžīgā māmuļu lomu atveidotāja, bet Jāņa Zariņa atmiņās tas nefigurē. Tas ir mazliet nesaprotami, tāpēc raidījums "Vai zini" vēršas pie klausītājiem, jo varbūt vēl kāds ko zina šajā sakarā.

Interesanti, ka balvas iedeva arī mūzikas jomā, jo fondā darbojās arī Alfrēds Kalniņš, un viņš, pats gan nevērtējot, saņēma balvu par dziesmu "Zemes poēzija" soprānam. Tāpat atzinība tika izteikta arī komponistei Lūcijai Garūtai par duetu soprānam un mecosoprānam "Sarkana saule lēca". Šīs dziesmas vakarā pēc svinīgās balvu pasniegšanas tika nodziedātas, bet Lilita Bērziņa un Žanis Katlaps lasīja fragmentus no Grota dzejas un Ādamsona romāna.

Aktieriem tika uzdāvināti no Raiņa zeltlietām darināti divi gredzeni; Jānis Zariņš raksta – baroka veidojumā. Protams, tas ir 1944. gads, un šie gredzeni bija domāti kā ceļojošie gredzeni. Tie palikuši Latvijā. Jānis Zariņš aizbrauca projām, Lilita Bērziņa un Žanis Katlaps palika.

Bet līdz šim brīdim nevienam nav nekādas informācijas, kur šie gredzeni palikuši!

Pēc desmit gadiem emigrācijā šī fonda darbība tika atsākta, un Jānis Zariņš pats pēc kāda laika, jau būdams emigrācijā, saņēma balvu par "Pūt, vējiņi!" iestudējumu. To bija saņēmis arī aktieris Jānis Lejiņš, kā arī Dailes teātra bijušais aktieris Reinis Birzgalis.

Zināms, ka vēl septiņdesmitajos gados to saņēmis Sidnejas amatierteātris. Bet tad jau bijis cits zelta gredzens, līdzīgs Nameja gredzenam.

Kur palikuši Lilitai Bērziņai un Žanim Katlapam dotie, nav pilnīgi nekādas nojausmas. Ir gan ārkārtīgi interesanti, ko saka Jānis Zariņš – ka 1944. gada septembrī, aptumšotās telpās, katrs nāk pa savām durvīm, katrs pa savu ceļu lielā slepenībā godināt gan Raini un Aspaziju, gan cilvēkus, kuri šajā trakajā laikā radījuši mākslas brīnumu. Un tas ir ārkārtīgi svarīgi, ka māksla tomēr ir pāri visam.

Otrdienas "Pārmijās" plašāk runājam par performances mākslas festivālu "Starptelpa", kas Rīgā risināsies līdz 31. maijam. Studijā viesojas festivāla mākslinieciskā vadītāja, mākslas zinātniece Laine Kristberga un performanču mākslinieks Mailo Mēness. 

Astoņu gadu laikā festivāls ir kļuvis par nozīmīgu notikumu starptautiskajā mākslas arēnā, ik gadu pulcējot Rīgā pieredzējušus un starptautiski atzītus māksliniekus, kuratorus un pētniekus, īpašu uzmanību pievēršot arī jaunajiem un daudzsološajiem performances mākslas talantiem.

Šī gada festivāla tematiskā ievirze "Sonic Vibrations" ("Skaniskās vibrācijas") pēta skaņas daudzveidīgās un dinamiskās iespējas performances mākslā. Programma akcentē gan eklektisku disonansi un rezonansi, gan klusumu kā skaņas pamatelementus.

Festivāla kuratore Laine Kristberga uzsver: "Šogad "Starptelpas" mākslinieki ir aicināti pievērsties skaņai gan kā jaunrades metodei, gan konceptuālai metaforai. Šādā kontekstā arī klausīšanās var kļūt par kritisku un transformējošu līdzdalības formu."

Festivāla centrālā norises vieta būs Rīgas Anglikāņu Svētā Pestītāja baznīca – vieta ar bagātu kultūrvēsturi, kas īpaši padomju okupācijas periodā kalpojusi kā notikumā balstītas mākslas telpa. Šeit norisinājušies gan Hardija Lediņa organizētie lektoriji-diskotēkas, gan festivāls "Bildes", kur laikmetīgas performances veidojuši tādi mākslinieki kā Ivars Mailītis, Kristaps Ģelzis un Ojārs Pētersons. Arī šogad baznīca kļūs par performanču īpašvietu, kurā skaņa, attēls un dzīvās mākslas klātbūtne radīs intensīvu līdzpārdzīvojumu.

Festivāla "dzīvās" mākslas jeb klātbūtnes programmā iekļautas 38 performances. 

Vairāk šeit!

Stāsta komponiste, literāte, JVLMA docētāja Gundega Šmite; pārraides producente Rūta Paula

Ne vienam vien, arī man pašai, pirms par savām otrajām mājām sāku saukt saulaino Grieķiju, kā pirmā asociācija par grieķu tautas dejām nāk prātā sirtaki, kuru izpilda, dejotājiem izvietojoties garenā virtenē, uzliekot rokas uz kaimiņa pleciem un virzoties, veikli krustojot soļus uz priekšu un atpakaļ.

Taču sirtaki nav grieķu tautas deja – tās autors ir grieķu komponists Mikis Teodorakis, kura nozīme un slava līdzināma Raimonda Paula statusam latviešu mūzikā. Turklāt slavenais sirtaki radīts kā filmas skaņu celiņš 1964. gadā uzņemtajai filmai "Grieķis Zorba".

Interesants ir fakts, ka dejas nosaukumu – sirtaki – radījis nevis Teodorakis, bet grieķa Zorbas lomas atveidotājs, amerikāņu aktieris Entonijs Kvinns.

"Sirtos" tik tiešām ir grieķu tautas dejas žanrs – līnijdeja, no kura ietekmējās Teodorakis, sacerot savu leģendāro sirtaki. Nosaukums "sirtaki" nozīmē – mazais sirtos; respektīvi – tas ir deminutīvs šim vārdam.

Pazīstamajam sirtaki ir divas daļas – pirmā lēna un ātra, kura kļūst arvien ātrāka.  Dejas sākuma cēlais raksturs un lēnais temps saistīts ar apstākli, ka aktieris bija lauzis kāju un nespēja izpildīt horeogrāfa Jorga Proviasa iecerētos augstos lēcienus. Kvinns nācis klajā ar priekšlikumu – izpildīt velkošus, slīdošus soļus, kurus, kā viņš teica, viņam ierādījis kāds Krētas ciema iedzīvotājs. "Siro" grieķu valodā nozīmē "vadīt deju", burtiskā nozīmē – vilkt. Jāpiebilst, ka vēl viena no sirtaki ietekmēm ir viduslaikos dzimusī cēlā kareivju deja hasapiko.

Filmas izskaņā liedagā stāv divi kungi. Jauns, pieklājīgs, rezervēts vīrietis – rakstnieks Bazils baltā uzvalkā, un sirmais Krētas iedzīvotājs, savā garā allaž brīvais Zorba. Izputējis filmas galveno varoņu biznesa plāns un abi ir palikuši tukšām rokām.

Piepeši jaunais vīrietis saka: "Iemāci man dejot." "Dejot?! Vai tu teici – dejot?" – tā grieķis Zorba izsaucas neslēptā sajūsmā, noraujot savu virsjaku. "Nāc, manu zēn! Sāksim!"

Un pāris Zorbas ritma knipjiem seko dejas sākuma taktis. Virs ģitāras šūpojošā ritma uzplaukst grieķu tradicionālā tautas instrumenta buzuki balss – saulaini spalga kā dienas gaisma, kas spoguļojas baltajā marmorā.

Drīz liedaga smiltis sāk putēt zem deju soļiem. Rit leģendārākā un dzīvi apliecinošākā epizode grieķu filmogrāfijā.

Tajā dejo tikai divi aktieri, vēl nenojaušot, kādu popularitāti šī deja iegūs nākamajās dekādēs līdz pat mūsdienām. Sirtaki ir viena no dejām, kas kļuvusi par grieķu kultūras daļu; tā tiek dejota gan kāzās, kristībās un citos svētkos. Paši grieķi 2012. gadā Volosas pilsētas svētkos ir uzstādījuši rekordu, izveidojot 5614 cilvēku virteni ar dalībniekiem vecumā no 14 līdz 89 gadiem. 

Grieķu sirtaki tiek nereti izmantots arī mūzikas terapijā – tā pakāpeniski paātrinošais temps un paredzamais ritms palīdz atbrīvoties no spriedzes, mazina trauksmi un rosina radošu pašizpausmi.

Stāsta muzeja "Žaņa Lipkes memoriāls" direktore Lolita Tomsone. Pārraides producente: Inga Saksone.

Johanna Lipke, dzimusi Novicka, bija Latvijas poliete un katoliete, Žaņa Lipkes sieva un trīs bērnu māte, sieviete, kas skolā bija gājusi vien trīs gadus, bet prata vairākas valodas un cilvēkus saprata labāk nekā daudzi ar augstāko izglītību. Viņai piemita dzīves gudrība un spēja zibenīgi reaģēt bīstamās situācijās, īsta kontrabandista sieva.

Bērnībā Elejā viņa strādāja Boncu ģimenes veikalā, redzēja ebreju sadzīvi, draudzējās ar ģimenes meitām un vēlāk režisoram Hercam Frankam stāstīja, ka ar ebrejiem bijusi kopā no bērnības un labi runājusi jidišā. Viņa pati atcerējās arī to, ka jau bērnībā bijusi spītīga. Piemēram, atteikusies pie baznīcas bučot priesterim gredzenu un par to dabūjusi no tēva pa seju tā, ka asinis pa degunu nākušas. Bet vienalga atteicās bučot vīrieša roku.

Kad Lipkes dzīvoja Ķīpsalā, viņu māja Otrā Pasaules kara laikā kļuva par vietu, kur no nacistiem slēpa ebrejus, un to neviens nedrīkstēja pamanīt.

Tas nozīmēja ne vien klusēt, bet nepārtraukti radīt ticamu ikdienas ainu. Pagalmā žāvējās veļa, bikses, krekli, palagi; ķīpsalnieki runāja, ka Lipkes kundze esot neparasti tīrīga.

Bunkuru Lipkes ģimene raka paši 1941. gada ziemā. Raka naktīs, bet dienā izrakto zemi izkaisīja pa dārzu un slēpa zem sniega, kā Johanna teica: "Lai neviens nepamanītu." Zem šķūņa bija lāvas vairākos stāvos, elektrība, radio, un paslēptie cilvēki nedrīkstēja iziet ārā, jo apkārt bija kaimiņi, un tas bija pārāk bīstami. Par dzīvi bunkurā viņa runāja vienkārši: "Tur jau nebija nekas labs. Strīdējās. Par visu." Zigis atcerējās, ka bija jāvienojas, kurš iznesīs netīrumu spaini un kurš ko darīs.

Uz Johannas pleciem bija šīs ikdienas dzīves uzturēšana. Viņa turēja lopus un putnus, nesa olas uz tirgu. Kopā ar jaunāko dēlu Zigi viņa brauca pāri Daugavai uz ostu pēc ēdiena atliekām no ostas ēdnīcas. "Es pati un mans jaunākais dēls Zigfrīds," viņa stāstīja Frankam, "viņš stāvēja pie stūres, bet es pie airiem." Katru dienu viņi uz Ķīpsalu ar laivu veda ēdiena mucas.

Kad vācieši nāca ar suņiem un pārmeklēja pagalmu, Johanna pie šķūņa izbēra šņaucamo tabaku, daudz, ar saujām, lai suņi zaudētu ožu un nespētu saprast, kas paslēpts bunkurā zem zemes.

Kad Hercs Franks viņai jautāja, kāpēc suņi neko nevarēja atrast, viņa atbildēja: "Tāpēc, ka mēs izkaisījām šņaucamo tabaku. Visur. Kilogramiem. Es gāju uz veikalu, viņi brīnījās, kam man tik daudz tās tabakas. Es atbildēju, ka dārzam vajag. Ja uz rozēm sametas kukaiņi, tas palīdz."

Viņa prata izlikties un apmānīt cilvēkus. Ja mājā ieradās zaldāti, viņa viņus pabaroja, ielēja kandžu, un spriedze mazinājās. Ja okšķerēšana kļuva pārāk bīstama, viņa tēloja nogurušu un slimu, ieknieba vaigos, lai tie kļūtu sārti, zinot, ka vācieši baidās no tīfa un tuberkulozes un ilgi te neuzkavēsies.

Par vāciešiem viņa runāja bez bijības. Kad Franks viņai apgalvoja, ka kara sākumā vācu armija bija spēcīga, Johanna atteica: "Viņi bija muļķi! Vāciešus varēja norunāt, ja tu runā vāciski." Padomju laikā viņas agrākās viltības, kā paslēpt vistas un kazas, vairs nestrādāja.

Vācu okupācijas laikā viņa kopā ar Žani naktīs gāja uz Rīgas geto, kur, pārģērbusies par puišeli, līda zem dzeloņdrātīm, padeva ēdienu un stāvēja uz vakts, lai apsardze nepieķer.

Geto viņa redzēja arī nošautos cilvēkus un vēlāk teica: "Mēs nevarējām noskatīties, kad bērni kliedza: "Maizi! Maizi!"" Citi noskatījās un novērsās, bet Johanna par to runāja pavisam vienkārši: "Es esmu sieviete, bet es varēju vairāk ko padarīt nekā tie."

 Viņā bija izlēmība un spēks.

Pirmais Lipkes ģimenes izglābtais bija ebreju draugs Haims Smoļanskis. Pie geto vārtiem, kad sargi skaitīja cilvēkus, viss bija atkarīgs no īsa mirkļa un ātras izlēmīgas rīcības – bija jānostājas rindas sākumā un tad jāaizlavās uz rindas beigām. Johanna to atcerējās šādi: "Visus izskaitīja, parakstījās, Smoļanskis nozuda un "neviens viņu nemeklēja". Vēlāk uz Ķīpsalu nāca citi, arī pilnīgi sveši: "Mēs visus cilvēkus pieņēmām. Mēs nevienu nedzinām projām."

Par risku un draudiem, ja paslēptos ebrejus atrastu viņas pagalmā, Johanna mierīgi noteica: "Bet ko lai dara? Tie arī ir cilvēki." Par to Johanna runāja bez patosa, kā par pašsaprotamu lietu.

Sarunā ar Hercu Franku viņa teica: "Mēs tā domājām – ja tie cilvēki izdzīvos, tad mēs arī izdzīvosim." Gandrīz visi arī izdzīvoja un vēlāk nāca ciemos.

Kā Rīga pārtop par īstu laikmetīgās mākslas galvaspilsētu? Par to mākslas kritiķis Vilnis Vējš sarunājas ar Rīgas Mākslas nedēļas galveno kuratori Elīnu Drāki, mākslas centra "kim?" programmas direktori Zani Onckuli un fotomākslinieku Filipu Šmitu, kura izstāde skatāma bijušās fabrikas "Veldze" telpās.

Diskusijā netrūkst arī intriģējošu jautājumu. Vai mūsdienu māksla kļūst atvērtāka un rotaļīgāka pēc ilgiem morāles un politikas gadiem? Kā orientēties notikumu bagātajā vasaras programmā un nepalaist garām spilgtākos mākslas brīžus? Klausieties un uzziniet, kāpēc šovasar Rīga kļūst par mākslas mednieku galamērķi!

Vēl pirms vasaras saulgriežiem Rīgas pilsētvidē vērojama rosība, kas liek domāt par Eiropas kultūras metropoļu pulsu: galerijas, pamestas fabrikas, biroju ēkas un pat kafejnīcas pārtop par laikmetīgās mākslas oāzēm. Šovasar īpašu uzmanību pelna trīs notikumi: Rīgas Mākslas nedēļa, festivāls "Ēdene" mākslas centrā "kim?" un Filipa Šmita fotoprojekts "Saules skūpsti" bijušās fabrikas "Veldze" telpās.

Jūlija sākumā mākslas dzīve Rīgā turpināsies ar laikmetīgās mākslas gadatirgu "Hanzas peronā". "Pagājušogad bija negaidīti liela apmeklētība, un šogad piedalīsies vēl vairāk galeriju – arī no Čikāgas, Austrumeiropas, Amerikas un Āzijas," norāda Zane Onckule. Šis tirgus ne tikai nostiprina Rīgu kā reģionālu mākslas tirdzniecības centru, bet arī veido platformu jaunu sadarbību un diskusiju dzimšanai.

"Gatavojāmies karstai, bet relaksētai vasarai, bet iznāk, ka mums būs krietni jāiespringst, lai visu redzētu un nepalaistu garām," ar smaidu rezumē raidījuma vadītājs Vilnis Vējš. "Šī vasara Rīgā piedāvā retu iespēju pieredzēt laikmetīgo mākslu visdažādākajās formās un vidēs – no rūpīgi kūrētām izstādēm līdz eksperimentālām performancēm, no intīmiem fotostāstiem līdz lieliem tirgus notikumiem. Atliek tikai atvērt acis, kartē iezīmēt maršrutus un ļauties pilsētas kultūras virpulim!"

Pārraides producente – Inga Saksone.

Rundāles pils šogad svin 290. gadadienu kopš pils pamatakmens ielikšanas, un jubilejas gads apmeklētājiem nes gan svētku noskaņu, gan bagātīgu kultūras programmu. Viens no centrālajiem notikumiem ir jaunā izstāde "Ziedu valdzinājums", kas atklāj ziedu nozīmi mākslā, dārzu kultūrā un Eiropas vēsturē.

Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse stāsta, ka jubilejas svinības tiks papildinātas ne tikai ar izstādes atklāšanu, bet arī muzikālu vakara programmu. Tajā uzstāsies Liepājas Simfoniskais orķestris ar īpaši ziediem veltītu repertuāru, kurā skanēs gan ārvalstu klasiķu, gan latviešu komponistu darbi, noslēgumā atskaņojot arī [Jāņa Mediņa] "Ziedu valsi".

Izstādes "Ziedu valdzinājums" ideja radusies, pētot Rundāles pils kolekcijas un holandiešu ziedu klusās dabas tradīciju. Ekspozīcija veidota kā izziņas ceļojums, kas atklāj ne vien ziedu simbolisko nozīmi gleznās, bet arī to vietu Eiropas kultūras un dārzu vēsturē. Tajā stāstīts par 17. un 18. gadsimta "modes puķēm" — tulpēm, hiacintēm un citām sīpolpuķēm, kas savulaik kļuva par greznības un statusa simboliem.

Īpaša uzmanība izstādē pievērsta arī tam, ko parasti skatītāji pamana mazāk — vāzēm, kurās ziedi tika kārtoti. Viena no ekspozīcijas telpām veltīta tieši vēsturiskajām vāzēm, kas atspoguļo laikmeta estētiku un galma kultūru. Izstāde tapusi plašā starptautiskā sadarbībā — darbi un priekšmeti deponēti no muzejiem Nīderlandē, Ukrainā un Lietuvā.

Viens no nozīmīgākajiem eksponātiem ir glezna no Jana Brēgela Vecākā darbnīcas, kurā attēlota bagātīga ziedu kompozīcija ar simtiem precīzi izgleznotu augu. Šādi darbi savulaik simbolizēja ne vien bagātību un izsmalcinātību, bet arī mākslinieka centienus atainot dabas daudzveidību un skaistumu.

Lai izstādi padarītu saistošu dažādām paaudzēm, tajā iekļauti arī interaktīvi elementi. Apmeklētāji varēs iepazīt Rundāles pils dekoros sastopamos ziedu motīvus, aplūkot lielizmēra ziedu kompozīcijas un ieiet īpaši veidotā ziedu telpā. Savukārt multimediāls mākslas darbs pievērsīsies slavenajam tulpju drudzim Eiropā.

Ne mazāk aizraujošs ir stāsts par Rundāles vēsturiskajiem dārziem. Pētot arhīvu materiālus, noskaidrots, ka hercoga Bīrona laikā dārzos audzētas ne vien tulpes, narcises un hiacintes, bet arī eksotiski augi — citrusaugi, olīvkoki, lauru ķirši un citi oranžēriju stādījumi. Arī šodien Rundāles dārzos cenšas saglabāt vēsturisko augu un ziedu klātbūtni, atjaunojot parteru stādījumus un uzturot vēsturisko ainavu.

Pavasaris šobrīd ir viens no skaistākajiem laikiem Rundālē — vēl zied tulpes, hiacintes un narcises, pamazām plaukst peonijas, bet ziedošie koki piešķir dārzam īpašu krāšņumu.

Vasara Rundāles pilī būs bagāta arī ar mūziku. Plānoti koncerti ciklā "Sarunas pilī", Senās mūzikas festivāla noslēguma koncerts un Liepājas Simfoniskā orķestra uzstāšanās ar Mocarta un Bēthovena mūzikas programmu. Kā uzsver Laura Lūse, Rundāles pils Baltā zāle ar savu akustiku un atmosfēru ir īpaša vieta, kur mūzika iegūst pavisam citu skanējumu.

Jaunumi gaidāmi arī Mežotnes pilī, kuru muzejs pakāpeniski cenšas atdzīvināt kā kultūras telpu. Šosezon tur būs skatāma Ernsta Velkera karikatūru izstāde, kas saistīta ar hercogienes Dorotejas laiku un viņas galma dzīvi. Tā ir daļa no plašāka mērķa — soli pa solim atjaunot Mežotni kā vietu kultūras notikumiem, izstādēm un nākotnē, iespējams, arī muzikāliem vakariem.

Rundāles pils jubilejas gads apliecina, ka šī vieta nav tikai vēstures piemineklis. Tā turpina dzīvot kā kultūras un izziņas telpa, kur vienuviet sastopas māksla, daba, vēsture un mūzika. Izstāde "Ziedu valdzinājums" ir stāsts ne tikai par ziediem, bet arī par cilvēka vēlmi caur skaistumu saglabāt un izprast pasauli.

"Mūziķi, kurus es apbrīnoju bērnībā, bija ļoti dziļi. Vēlāk Klausījos Mailzu Deivisu, Džonu Koltreinu vai Baha partitas. Tajā visā bija intimitāte un skaistums, kas man atgādināja tradicionālo mūziku. Tāpēc uz skatuves mans mērķis nav "uzbrukt" publikai ar izklaidi. Es gribu aicināt cilvēkus ienākt mūzikā, piedzīvot melodijas. Cenšos skaidri parādīt, kas notiek mūzikā, lai jebkurš klausītājs varētu ienākt šajā pasaulē un to izbaudīt," intervijā Signei Lagzdiņai uzsver izcilais īru etnovijolnieks Mārtins Heizs (Martin Hayes), kurš jau rīt, 23. maijā, uzstāsies Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" koncertā "Īru mūzikas dzīres".

"Lielajā dzintarā" pirms vairākiem gadiem viņš uzstājās kopā ar grupu "The Gloaming", bet šoreiz brīnišķīgais mūziķis Liepājā viesosies ar savu jaunāko apvienību "The Common Ground Ensemble", piedāvājot klausītājiem iespēju sajust īru tradicionālās mūzikas dvēseli – godinot Īrijas muzikālās saknes un vienlaikus svinot tās pasaules tvērumu.

Mārtins Heizs: Es šobrīd esmu Dublinā. Strādāju pie projekta ar teātra kompāniju, vakar un rīt rakstu skaņu celiņu nelielai dokumentālajai filmai, un šovakar uzstāšos koncertā kopā ar Polu Saimonu Dublinā. Tādas man ir dienas Dublinā. Tad dodos uz Latviju.

Signe Lagzdiņa: Vai labprātāk sevi dēvējat par vijolnieku vai fīdeles spēlmani jeb "fiddler"?

Ir neierasti dzirdēt, ka saka – īru tradicionālās mūzikas izpildītājs, kas spēlē vijoli… Parasti sakām "fiddle". Mana menedžmenta kompānija pārstāv klasiskās mūzikas māksliniekus — diriģentus, soprānus, vijolniekus. Un tad sarakstā pie manis ir rakstīts "fiddle". Tas ir tas pats instruments, bet nosaukums saistīts ar mūzikas stilu. Es nāku no folkmūzikas tradīcijas, tāpēc "fiddle" man šķiet dabiski. Esmu dzirdējis arī ideju, ka vārdam "fiddle" varētu būt sena īru izcelsme. Man tas der.

Man šķiet, ka īru tradicionālā mūzika ir viena no atpazīstamākajām un joprojām dzīvākajām folkmūzikas tradīcijām. Dažreiz pietiek dzirdēt pāris melodijas vai ritmus, lai uzreiz saprastu — tā ir īru mūzika. Vai jums ir kādas versijas, kāpēc tā ir tik atpazīstama?

Domāju, ka īru tradicionālā mūzika ir nepārtraukta tradīcija. Daudzus gadsimtus Īrija bija Lielbritānijas kolonija, tāpēc aristokrātiskā mūzika īpaši neattīstījās. Liela daļa muzikālās enerģijas aizgāja tautas tradīcijā, jo tā bija cilvēkiem pieejama. 70. gados pasaulē notika folkmūzikas atdzimšana, un Īrijā tradicionālā mūzika jau bija dzīva un spēcīga. Tā nekad nebija izzudusi. Tāpēc īru mūzika bija gatava izplatīties Eiropā, Amerikā un Lielbritānijā. Tolaik dažādas grupas koncertēja visur.

Protams, Eiropā ir daudz tautas mūzikas tradīciju, bet tajā laikā daudzas no tām vēl bija diezgan marginālas. Īru mūzika viena no pirmajām ienāca šajā starptautiskajā telpā, un tāpēc tā joprojām Eiropā ir tik pazīstama.

Es nekad neesmu bijusi Dublinā, bet man ir sajūta, ka tur joprojām ir dzīva krogu kultūra, kur var nejauši satikt lieliskus folkmūziķus. Vai tā ir taisnība?

Jā, pilnīgi noteikti. Lielākā daļa cilvēku, kas spēlē šo mūziku, to nedara profesionāli. Skaistākais ir tas, ka, ja apgūsti pietiekamu līmeni, vari spēlēt kopā ar citiem. Tas ir ļoti neformāli. Daudzos krogos cilvēki vienkārši ierodas ar savu vijoli, flautu vai akordeonu, apsēžas un pievienojas sesijai. Pamazām iemācās repertuāru. Tas notiek visā valstī. Tā ir ļoti kopīga, atvērta mūzika, kurā ikviens var piedalīties.

Vai arī jūsu dzīvē tas bija svarīgi? Pirms lielajām skatuvēm?

Jā, protams. Es uzaugu, galvenokārt spēlējot dejotājiem. Manam tēvam bija deju grupa, un es tai pievienojos apmēram 13 gadu vecumā. Katru nedēļas nogali braukājām pa Īriju un spēlējām dejās. Spēlēju arī neformālās sesijās krogos. Un, kad sāku nodarboties ar mūziku, man pat prātā nebija doma par karjeru. Karjera nebija iemesls, kāpēc spēlēju. Lielākajai daļai cilvēku šajā mūzikā karjera nav galvenais mērķis. Tu vienkārši iemīli mūziku un gribi to spēlēt. Patiesībā pats esmu pārsteigts, ka man izveidojās karjera šajā jomā.

Kad tradicionālā mūzika nonāk uz lielām skatuvēm, vai tā nemainās?

Tas ir ļoti labs jautājums. Dažreiz redzami pilnīgi komerciāli mēģinājumi padarīt to par izklaidi — gandrīz kā Lasvegasas šovu.

Mūziķi, kurus es apbrīnoju bērnībā, bija ļoti dziļi. Vēlāk klausījos Mailzu Deivisu, Džonu Koltreinu vai Baha partitas. Tajā visā bija intimitāte un skaistums, kas man atgādināja tradicionālo mūziku. Tāpēc uz skatuves mans mērķis nav “uzbrukt” publikai ar izklaidi. Es gribu aicināt cilvēkus ienākt mūzikā, piedzīvot melodijas. Cenšos skaidri parādīt, kas notiek mūzikā, lai jebkurš klausītājs varētu ienākt šajā pasaulē un to izbaudīt.

Vai ir kaut kas svarīgs, kas cilvēkiem būtu jāzina, ja viņi vēlas dziļāk saprast īru tradicionālo mūziku?

Daļa veco dūdinieku mūzikas bija dziļi melanholiska. Tajā var dzirdēt vēsturiskas sāpes — zaudējumus, badu, karu, sakāves. Īrija ilgu laiku bija ļoti nabadzīga valsts, un mūzikā to var sajust kā tādu vaimanu vai dziļu saucienu. Bet vienlaikus tajā ir arī vieglums, prieks un jautrība. Nabadzīgā sabiedrībā mūzika bija ļoti svarīga — tā palīdzēja radīt prieku, kopību un jautrību. Tāpēc šajā mūzikā ir viss emocionālais spektrs — no mežonīga prieka līdz dziļai melanholijai. Kad veidoju koncertu, cenšos izvest klausītājus cauri visam šim emocionālajam ceļojumam.

Vai jums ir svarīgi zināt konkrētu melodiju saknes? Piemēram, Latvijā tautasdziesmas bieži saistās ar gadalaikiem vai lauku darbiem.

Jā, arī Īrijā pastāv šāda tradīcija. Dažos reģionos bija darba dziesmas, lai gan ne visur. Mums ir arī ļoti izteikts reģionālisms. Lai gan Īrija ir maza sala, mūzika ziemeļos ļoti atšķiras no mūzikas dienvidrietumos.

Ir arī atšķirības starp laikmetiem — starp 20.–30. gadu ierakstiem un to, ko dzirdam šodien. Atšķiras arī instrumenti — viena un tā pati melodija, spēlēta uz dažādiem instrumentiem, rada pavisam citu rezultātu.

Tāpēc tradicionālajā mūzikā ir ļoti liela daudzveidība — gan starp reģioniem, gan laikiem, gan instrumentiem.

Jūs pieminējāt, ka Īrija ir maza sala, bet tās daba ir ļoti daudzveidīga un skaista. Vai arī daba dzīvo melodijās un dziesmās?

Jā, daba noteikti ir iedvesmas avots mūzikā. Dažreiz mēs mēģinām saskatīt saikni starp ainavu un melodiju. To nav viegli precīzi izskaidrot, bet es varētu pateikt tā: dažas ainavas pieņem noteiktu mūziku, bet citas — nē. Ir sajūta, ka konkrēta mūzika saliedējas ar konkrētu ainavu. Ja tu stāvi skaistā ielejā pie jūras, skaties uz skarbu ainavu un skan hiphops — tas vienkārši nesader. Ja ignorē ainavu, vari baudīt hiphopu, bet, ja patiešām izjūti vietu, šī mūzika tur neiederas. Hiphops grib būt pilsētā, nevis lauku ainavā. Tāpēc es jūtu, ka starp ainavu un mūziku pastāv harmonija.

Vai jūs komponējat melodijas, balstoties uz folkmūzikas principiem?

Ja tu šo mūziku spēlē pietiekami ilgi, tās struktūras un melodiskie motīvi vienkārši ieplūst tavās asinīs, rokās un domāšanā. Kad komponē melodiju, tu neizbēgami balsties uz plašu ietekmju spektru no šīs tradīcijas. Tāpēc lielākoties tu raksti tradīcijas ietvaros.

Vai ir kādi principi vai pat tabu, ko Jūs nekad nepārkāptu uz skatuves, spēlējot folkmūziku?

Jā, domāju, ka ir. Mans galvenais princips ir tas, ka šīs mūzikas centrā ir melodija. Es uzskatu, ka uz skatuves varu darīt jebko, kamēr tas kalpo melodijai un respektē to.

Ja pārāk attālinos no melodiju pasaules, tad tas vairs īsti neesmu es. Protams, reizēm atkāpjos no tās, bet 99% laika dzīvoju melodiju pasaulē. Man svarīgākais ir atklāt melodijas skaistumu un spēku.

Es uzaugu vecāku mūziķu vidū. Kad man bija piecpadsmit, mani draugi bija sešdesmit vai septiņdesmit gadus veci. No viņiem uzsūcu izpratni par melodiju un mūzikas izjūtu. Tāpēc, sadarbojoties ar dažādu žanru mūziķiem, es viņus aicinu ienākt šajā emocionālajā pasaulē.

Ceru, ka tagad jums ir draugi — pusaudži!

Jā, noteikti! Gandrīz visi mūziķi, ar kuriem tagad spēlēju, ir jaunāki par mani — par 20 vai 30 gadiem. Tas ir brīnišķīgi. Kad biju jauns, milzīgu iedvesmu saņēmu no vecākajiem mūziķiem. Tagad milzīgu enerģiju gūstu no jaunākajiem. Man abi dzīves posmi ir vienlīdz svarīgi.

Pastāstiet vairāk par savu jaunāko projektu — "Common Ground Ensemble" kas viesosies Liepājā.

Šo projektu sāku veidot neilgi pirms pandēmijas. Viens no impulsiem bija tas, ka festivālos bieži mēģināju radīt koncertus, kuros satiekas dažādu žanru mūziķi.

Es vienmēr gribēju izveidot tādu kā "mājas grupu" — ansambli ar lielu muzikālo kapacitāti, kurā ir klasiskās mūzikas mūziķi, džezisti, improvizatori, aranžētāji. Kad šādus cilvēkus saliec vienā telpā, notiek kaut kas īpašs. Tas kļūst par grupu ar savu skaņu. Neviens iepriekš nezina, kāda šī skaņa būs — tā vienkārši rodas. Es cenšos atstāt daudz vietas radošumam, lai visi varētu dot savu ieguldījumu. Un rezultātā rodas kaut kas unikāls.

Vai koncertā būs arī dejas, vai vairāk hipnotiska un melanholiska atmosfēra?

Būs hipnotiska un melanholiska noskaņa, bet dejotāju nebūs. Uz skatuves būs tikai instrumentālisti. Tomēr būs arī daudz enerģijas, ritmiska spēka un, cerams, aizraujošu brīžu. Vienlaikus būs arī atmosfēriska, pārdomāta un introspektīva telpa.

Jūs jau esat bijis Liepājas koncertzālē. Vai iepriekšējās vizītēs izdevās iepazīt kādas latviešu tautas melodijas vai dejas?

Tas būtu bijis ļoti skaisti, bet diemžēl koncertturneju dzīve bieži ir ļoti mehāniska — lidosta, viesnīca, skaņas pārbaude, koncerts, viesnīca, lidosta. Dažreiz īstai pieredzei vienkārši neatliek laika. Tomēr es ļoti labi atceros, cik jauki un sirsnīgi bija cilvēki, kurus satiku, un cik skaista bija koncertzāle "Lielais dzintars". Tieši tāpēc gribēju atgriezties.

Man šķiet, ka latviešu un īru tradīcijas ir kaut kādā ziņā saistītas. Varbūt tajā melanholijā…

Jā, arī man ir tāda sajūta. Runājot par pasaules vietējām tautu mūzikas tradīcijām, tās bieži ir ļoti tuvas zemei — augsnei, ainavai, dabai. Ir mūzika, kas kļūst ļoti intelektuāla vai attālināta, bet tautas mūzika saglabā ciešu saikni ar zemi. Un tieši šajā emocionālajā saiknē dažādas tautu tradīcijas kļūst līdzīgas. Esmu sajutis līdzīgas emocijas gan mongoļu mūzikā, gan Rietumkerijas mūzikā Īrijā. Tajā ir dabiskums un zemes sajūta.

Tāpēc, manuprāt, mūsdienās mums šī saikne ar zemi ir ļoti vajadzīga, un folkmūzika palīdz to saglabāt. Paldies par sarunu. Ceru, ka nākamreiz, kad būsiet Latvijā, satiksim jūs arī studijā kopā ar jūsu fīdeli…

Jā, es to ļoti gribētu. Ar lielāko prieku.