24. jūlija vakarā Vilsonu verandā jeb Talsu novada Upesgrīvas "Rūķos" gaidāma skaista radošā satikšanās: koncertā "Mirkļa improvizācija klavierēm un elpas instrumentiem" pirmo reizi kopā improvizēs pianists Reinis Zariņš un multiinstrumentāliste Ieva Krolle.

Kā rodas mūzika bez iepriekš zināma stāsta? Kur tā sākas, kā veidojas un kurp ved? Atbildes uz šiem jautājumiem klausītāji varēs piedzīvot mirkļa improvizācijās, kurās līdzvērtīgi dalībnieki būs gan mākslinieki, gan vide, gan telpa un klausītāji.

Par šo koncertu, kā arī citiem šovasar rīkotajiem koncertiem Vilsonu verandā ceturtdienas "Neatliekamajā sarunā" stāsta Vilsonu verandas saimniece Zane Vilsone un pianists Reinis Zariņš.

Inta Pīrāga: Zane, tas, ka Upesgrīvā, kur atrodas jūsu māja, vasarās virmo kultūras dzīve, klausītāji un skatītāji ir pamanījuši. Bet šķiet, ka šajā vasarā jums ir ļoti, ļoti daudz pasākumu: jūlijā saskaitīju septiņus, augustā – deviņus. Kā jūs izskaidrotu lielo intensitāti, kādā to koncertratu esat iegriezuši?

Zane Vilsone: Man jau šķiet, ka pagājušovasar bija vēl vairāk. Šovasar bremzējam. (Smejas.)

Vai māksliniekus ir viegli pierunāt pie jums braukt?

Zane Vilsone: Viņi nav jāpierunā! Mēs aicinām, un viņi atsaucas.

Sākām ar draugiem un paziņām. Pirmie viesi mūsu Verandā bija Jānis Lūsēns un Evija Mundeciema-Lūsēna, pēc tam brauca bērnu draugi un tuvākie. Un tad atkal mūziķiem ir draugi.

Un tad mēs uzdrīkstamies kādu mūziķi uzrunāt. Un viņi atsaucas.

Ko jūs teiktu par Reini? Vai viņš jau ir kļuvis par jūsu draugu, vai par tādu kļūs pēc 24. jūlija koncerta? 

Zane Vilsone: Reinis ar Ievu bija pirmie mākslinieki, kuri atbrauca jau nedēļu pirms koncerta – uz mēģinājumu. Man gribas teikt, ka jau pēc mēģinājuma esam kļuvuši gandrīz draugi. Draudzībai ir, kur augt, bet ir labi aizmetņi. (Smaida.)

Programma "Mirkļa improvizācija klavierēm un elpas instrumentiem" ir mazliet neparasta – patiesi, vispirms jāapskatās, kāda izskatās vieta, lai varētu uz vietas radīt. Tā ir, Reini? Un kā vispār dzima šī ideja – uzstāties kopā ar Ievu Krolli?

Reinis Zariņš: Ieva mani īstenībā iedrošināja uz šādu soli, jo es savā nodabā esmu visu mūžu šā un tā improvizējis, bet Ieva to darījusi publiski un jau daudzus gadus, dažādos sastāvos, stilos un kontekstos.

Jau kopš Dārziņskolas laikiem ar Ievu Krolli esam labi draugi. Vairākas reizes esam tikušies un kopā improvizējuši, un vienā brīdī tu vienkārši saproti, ka to jau vari arī citiem parādīt – tā vairs nav privāta lieta, tas ir kaut kas, ko vajag parādīt.

Pārsteigums klausītājiem būs tas, ka neviens jau nezina, ko mēs parādīsim, ieskaitot mūs pašus, jo mūsu mērķis ir brīvā improvizācija – tai nav nosacījumu. Tikai tas, ka mums ir noteikts laika sprīdis, kas kopumā mums šķiet normāls tajā vietā, tajā dienā, tajā sajūtā. Un ne mēs paši sev varam apsolīt, ka mums iznāks tās visskaistākās melodijas konkrētajā brīdī, ne arī klausītājiem. Bet varam apsolīt tikai to, ka vēlamies un tiecamies pēc kaut kā skaista. 

Reini, mana kolēģe nesen atcerējās, ka viena no improvizācijas pirmajām reizēm tev esot bijusi mūsu rīkotajā bērnu konkursā "Nošu domino". Tu pats to atceries? 

Reinis Zariņš: Atceros, ka bija tāds notikums un ka bija ļoti bail. (Smejas.) Nesen muzicējām kopā ar ilggadējo improvizētāju un reizē klasisko mūziķi, čellistu Metjū Bārliju, kurš daudzkārt uzstājies Latvijā. Kad kopā sagatavojām ļoti klasisku programmu, viņš mudināja, ka katru klasisko skaņdarbu mēs varētu iesākt ar brīvo improvizāciju, iepriekš nesarunājot un nezinot, kas tas būs. Tas bija mans pirmais piegājiens, mani tas ļoti sajūsmināja un es laikam gribēju vairāk.

Bet vai no rītdienas koncerta ir bail?

Reinis Zariņš: Tās nav bailes, bet tā ir neziņa. Bez šaubām. Un vienlaikus iekšējā sajūta – ka var uzdrīkstēties! Ir arī tas pluss, ka varam ļoti labi uzticēties viens otram, ka mēs viens otru neiegāzīsim un mums ļoti patīk klausīties, ko mūzika konkrētajā brīdī pati prasa.

Protams, visu laiku ir ļoti uzmanīgi jāklausās, tas ir arī nogurdinoši, bet tas ir tā vērts – klausīties, kā mūzika kā dzīvs organisms tajā brīdī dzimst un pati pieprasa, ko tai arī cenšamies dot.

(..) Ievai viens no pamatinstrumentiem, ko viņa apguvusi arī Dārziņskolā un pēcāk mācījusies Londonā, ir flauta. 

Reinis Zariņš: Jā, bet šajā stāstā Ievai Krollei ir daudz bagātīgākas iespējas nekā tikai flauta. Viņa spēlē ne tikai dažādas flautas un arī blokflautas, bet arī perkusiju instrumentus un dara to ļoti prasmīgi. Un viņa savam instrumentārijam pievienojusi arī pedāļus: mikrofonā tiek ieskaņots jebkas, un skaņas var pārveidot par to, ko vēlies, padarot tās par noteiktu fonu, uz kura viss pārējais būvējas vairākos līmeņos. Man tas ir diezgan svešs, nekad neesmu ar pedāļiem spēlējies. Bet mums kopā spēlēšanas lieta ar to tiek ļoti bagātināta. Domāju, tas strādās labi.

Zane Vilsone: Un mūsu Verandā jau ir arī tā, ka mākslinieki turpat telpā vien ir – var  piedalīties viesu sagaidīšanā, ja ir vēlēšanās, var aprunāties. Mums nav tādas mākslinieku zonas un publikas zonas – viss ir kopā.

Verandā ir tikai trīsdesmit vietu. Ar māksliniekiem elpojam vienā elpā. Un mums nav smalka koncertflīģeļa – Reinis  spēlēs uz simtgadīgajām Kļaviņa klavierēm.

Un pēckoncerta brīži pie jums – vai tie notiek vienmēr? Vai publika patiešām nesteidzas tūlīt kāpt mašīnās un doties savās gaitās?

Zane Vilsone: Tas atkarīgs no cilvēka: tie, kuri vēlas pakavēties un aprunāties, tie arī pakavējas un runājas. Ir cilvēki, kuri ir tik saviļņoti…

Un mēs, latvieši, ļoti bieži esam tādi – ka gribam paklusēt. Un doties uz jūru vai iekāpt savā mašīnā.

Kāda ir muzikālā ēdienkarte jūsu Verandā? Vai ņemat pretī visu, ko mūziķi piedāvā? Un vai improvizācijas vakaru esat savstarpēji saskaņojuši?

Zane Vilsone: Reini sākotnēji uzrunājām uz vienu citu projektu, bet tā bija Reiņa iniciatīva –  piedāvāt improvizāciju, kas mums likās ļoti skaisti un iederīgi. Jo mēs Verandā māksliniekiem dodam ļoti brīvu izvēli un iespēju spēlēt to, kur sirds nes. (..) 

Vairāk un plašāk – audioierakstā.

Svētdien, 26. jūlijā, pulksten 13.00 ceļojošā dziesminieku festivāla "Trubadūrs" noslēgumā Cesvaines pils zālē grupa "Jumis" svinēs Imanta Kalniņa mūzikas albuma "Kad es tevi mīlu…" izdošanu kompaktdiska formātā, ar koncertu ieskandinot tā atvēršanu.

Ilzes Mednes sarunā ar flautistu un mākslas vēsturnieku Guntaru Gritānu – par viņa vadīto grupu "Jumis", kas darbojas 36 gadus nemainīgā sastāvā un atskaņo vienīgi Imanta Kalniņa mūziku, pievēršoties mazāk zināmām viņa kompozīcijām; par "Jumja" ģimeni un grupas nosaukumu; par Imanta Kalniņa mūzikas spēku; kā arī par darbošanos divās profesijās... 

Grupā "Jumis" līdz ar Guntaru Gritānu, kurš ansamblī ir arī tenors un spēlē ne tikai flautu, bet arī ģitāru, darbojas Rolands Naglis (baritons, ģitāra), Biruta Brūvele (soprāns) un Krista Strupiša (alts), kuri kopā muzicē jau vairāk nekā 35 gadus.

Ilze Medne: Guntar, ko tev pašam nozīmē festivāls "Trubadūrs"?

Guntars Gritāns: Tieši šajā festivālā piedalāmies pirmo reizi, bet ar šiem cilvēkiem esam saistīti – esam piedalījušies festivālā "Vārti", tā ka tas man nozīmē ļoti daudz: satikties ar draugiem un iespēju muzicēt.

Vai var teikt, ka ar savu grupu esi dziesminieku kustībā?

Jā un nē. Šodien noklausījos jūsu kolēģa Latvijas Radio 2 pausto definīciju, kas ir dziesminieks. Tas ir cilvēks, kurš pats saraksta mūziku un pats to atskaņo.

Mums ir tikai viens komponists, ko mēs visu mūžu esam atskaņojuši – Imants Kalniņš. Tā ka daļēji pēc tā, kā vizuāli izskatāmies – jā, bet paši mēs mūziku neradām. Tas ir stingrs lēmums: pasaulē ir tik daudz sliktas mūzikas, ka nevajadzētu to papildus radīt arī šajā žanrā… (Smejas.)

Grupa "Jumis" izveidota pirms 36 gadiem, un visu šo laiku jūs paliekat uzticīgi Imanta Kalniņa mūzikai. Kur ir tā atslēga?

Atslēga sākas no manis. Kad dibināju grupu, sākumā spēlējām folkloru, bijām kā viena no lauku kapelām, kas toreiz bija populāras. Man Imants Kalniņš paticis jau no sestās klases. Grupas jauniešiem tobrīd piedāvāju viņa dziesmas, sākām dziedāt, un – viss...

Tā nav "slimība", tas ir pasaules redzējums. Imants ir mans komponists, kuru bez pārspīlējuma klausos katru dienu, jebkurā dzīves situācijā. Ja ir kāda liela nelaime, varu paklausīties viņa dziesmas, un kļūst labāk. 

Kurš "Jumis" bija pirmais – jūsu "Jumis", vai tas, kas dzima pēc "Turaidas rozes"?

Tas tagad sāk kļūt aktuāls jautājums… Pats trakākais, ka vienā laikā!

Bet man palika nedaudz vieglāk, kad, esot Siguldā, redzēju atkritumu savācēju kompāniju ar tieši šādu nosaukumu – "Jumis". (Sirsnīgi smejas.) Tā ka esam trīs, un droši vien ir arī deju kolektīvs. Lai nebūtu pārpratumu, gatavojot afišas, ieliekam arī savus vārdus un uzvārdus.

Kad 1989. gadā izjuka "Turaidas roze", 1990. tapa "Jumis". Kā mēs viens otru nepamanījām... Mūs viņi pilnīgi noteikti varēja nepamanīt! (Smejas.) Un mēs viņus kaut kā palaidām garām. 

Imanta Kalniņa mūzika nu ir iemūžināta arī albumā. Vai tas zināmā mērā ir kopsavilkums tam, ko esat šo gadu laikā darījuši?

Jā, tas ir kopsavilkums. (..) Šajā albumā ar maziem izņēmumiem ir dziesmas, kas nav tās biežāk dziedātās – tur, piemēram, ir gandrīz visas cikla "Brīnumainā kurpniece" dziesmas, tāpat dziesma "Es zinu", vai tā pati "Basām kājām dvēselīte". Ieskaņojām dziesmas, kas mums ir ļoti mīļas, bet nav tik populāras.

Tas nozīmē, ka jūsu repertuārs ir krietni plašāks, nekā tikai šajā albumā? 

Jā, pietiktu daudziem albumiem.

Tātad Imanta Kalniņa darbu saraksts tiešām ir tāds, kādu to redzam jaunajā grāmatā. Patiešām apbrīnojami daudz viņš sacerējis!

Ļoti daudz. Un tiešām paldies Lindai Apsei par šo milzīgo darbu, kas turpinās. Un ir interesanti papētīt – piemēram, ir melodijas, kas atkārtojas, tikai mainās teksts. Mums šeit ir "Zelta briedis", ko visi zina kā "Nelaid, māte, bērnus mežā", ko zina no operetes "No saldenās pudeles" kā Pičuka dziesmu "Es gribu pats sev spert ar kāju", bet pirmā versija – jautāju pašam komponistam! – ir "Zelta briedis". Un mēs to ieskaņojām.

Nu, lūk, pieminēji komponistu, pieminēji, ka bijāt Liepājā. Tātad komponists ir jūs dzirdējis?

Jā, viņš bijis mūsu koncertos, bet šo disku vēl nav dzirdējis. Viņš mūs zina. 1998. gadā uzstājāmies kopā ar grupu "Turaidas roze".

Vai grupa "Jumis" ir kā ģimene?

Vispār – jā! Turklāt mēs ar Rolandu esam brāļi. 36 gadi grupai – tas ir daudz. (..) Ar Kristu ilgu laiku bijām kolēģi Ķekavas mūzikas skolā. Mēs esam kā ģimene, jā.

Tomēr tavā ikdienā laikam mākslas vēsture aizņem lielāko vietu?

Pēdējos četrus gadus – jā. Bet tad trīs dienas aizvietoju flautas pasniegšanā savu kolēģi, kura saslima, un sāku just, ka gribu atgriezties pie flautas spēles pasniegšanas! Protams, mākslas vēsturnieka profesija ir mana otrā profesija. Flautu ikdienā joprojām spēlēju, bet vairs nepasniedzu, tāpēc man ir tā nedaudz dīvaini.

Bet mākslas zinātne... Ak, Dievs! Būtu atsevišķs raidījums par to jātaisa! To es nekad neatstāšu, jo tā man devusi iespēju sadarboties ar divām fantastiskākajām skolām – ar Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu un Rīgas Dizaina mākslas vidusskolu. Tādu jauniešu, kā ir tajās, nav daudz...

Vairāk – audioierakstā.

Latviešu lasītājiem jau pazīstama lietuviešu rakstniece, ilustratore un dizainere Kotrīna Zīle, kuras darbiem raksturīgs folkloras, mitoloģijas un mūsdienu realitātes savijums. Pēc jaunajiem lasītājiem adresētajām grāmatām "Samainītais" (2019) un "Dvēsele sviestmaižu kārbiņā" (2023) latviski izdots arī viņas pirmais romāns pieaugušajiem "Mīļotie kauli". Visas trīs grāmatas, tāpat kā "Klasikā" skanošo sarunu, no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere.

Romāna centrā ir kādas sievietes dzīvesstāsts. Savā sekcijā viņa glabā trīs vīriešu kaulus, un šis šķietami neparastais motīvs kļūst par ieeju maģiskā, atmosfēriskā pasaulē, kur sastopas guļamrajonu ikdiena, lauku folklora, atmiņas, jūtas un jautājumi par dzīves galīgumu.

Kotrīna Zīle intervijā Liegai Piešiņai atklāj, ka pāreja no bērnu un jauniešu literatūras uz romānu pieaugušajiem bijusi dabiska.

Līdz šim viņa rakstījusi dažāda vecuma lasītājiem, tāpēc brīdī, kad radies stāsts pieaugušajiem, nav bijis šaubu, ka tas jāuzraksta.

"Mīļotie kauli" ir viņas septītā grāmata, un autore atzīst, ka tā drīzāk bijusi nevis žanra maiņa, bet gan došanās dziļāk cilvēka pieredzes un dzīves jautājumu izzināšanā.

Viens no svarīgākajiem romāna slāņiem ir folklorā sastopamais cilvēka dzīves un dabas ciklu ritējums. Kotrīnai Zīlei bijis būtiski atgādināt gan sev, gan lasītājiem par rituāliem un svētkiem, kas pavada cilvēka dzīvi.

Rakstniece norāda, ka folklorā atspoguļojas ne vien gadalaiku maiņa, bet arī lielie cilvēces notikumi, kas atkārtojas dažādos laikmetos.

Arī motīvi par gatavošanos karam vai aiziešanu karā tautas tradīcijās parādās atkal un atkal, atgādinot par vēstures ciklisko dabu.

Autore atzīst, ka romānā nozīmīga vieta atvēlēta sievietes pieredzei un nobriešanai. Maģiskā reālisma forma ļāvusi šīs tēmas atklāt niansētāk un simboliskāk.

Ne mazāk svarīga ir nāves un cilvēka galīguma tēma. Rakstniece uzskata, ka mūsdienu cilvēks bieži aizmirst apstāties brīžos, kad nepieciešams sērot, atcerēties vai vienkārši izdzīvot nozīmīgus dzīves notikumus.

"Seno baltu rituālu atcerēšanās nav saistīta ar mēģinājumu atdzīvināt senās ticības, bet gan ar iespēju palēnināt dzīves tempu un no jauna apzināties būtisko," uzsver Kotrīna Zīle.

Lai gan interese par mitoloģiju nostiprinājusies studiju laikā Viļņas Mākslas akadēmijā, tās saknes meklējamas daudz agrāk.

Rakstniece uzaugusi daudzstāvu māju rajonā un sevi raksturo kā pilsētas bērnu. Taču viņas tēvs aizrautīgi interesējies par senajām paražām, lasījis teikas un nostāstus, rotaļājies ar senajiem rituāliem un svētkiem.

"Daudzstāvu mājā satilpa viss – gan no laukiem atceļojušās senās būtnes, gan svētki, ko kādreiz svinēja laukos," stāsta autore.

Romānā nozīmīga loma atvēlēta arī daudzstāvu namiem un trolejbusam. Lai gan darbība notiek mūsdienās, Kotrīna Zīle atzīst, ka grāmatā dzīvo arī viņas bērnības 90. gadu pasaule.

"Gan trolejbuss, gan daudzstāvu nams ir vietas, kur veidojas kopiena. Mūsdienās cilvēki dzīvo cieši līdzās, tomēr bieži vien zaudējuši savstarpējo saikni. Trolejbuss savukārt atgādina, ka joprojām esam daļa no kopīgas sabiedrības," teic autore.

Lasītāji nereti ievēro Kotrīnas Zīles tekstu dinamiku un darbības vārdu pārpilnību. Rakstniece neslēpj, ka viņai svarīgs ir kustībā esošs stāsts.

"Man šķiet, ka par cilvēka jūtām nevajag stāstīt tieši. Lasītājam tās jāatklāj pašam. To parāda darbības, sīkās ikdienas lietas un izvēles," viņa skaidro.

Tāpēc, lai arī teksts ir blīvs un piesātināts ar neparastiem tēliem un vārdiem, autores iecere bijusi radīt strauju, uz priekšu virzošu stāstījumu.

Rakstot "Mīļotos kaulus", Kotrīna Zīle bijusi pārliecināta, ka tā būs nišas grāmata šauram lasītāju lokam. Viņa atzīst, ka rakstījusi pirmkārt sev, nedomājot par auditorijas gaumi. Tomēr Lietuvā romāns guvis plašu atsaucību, īpaši lasītāju vidū vecumā no 25 līdz 50 gadiem.

"Es pat domāju, ka teksts ir diezgan nelasāms. Bet man pašai tas patika, un ar to man pietika," ar smaidu atceras autore.

Svarīga vieta romānā atvēlēta uzticības tēmai. Viens no spilgtākajiem tēliem ir Luks – harismātisks personāžs, kurš sevī apvieno gan kārdinājumu, gan mīlestības spēku. Rakstniece viņu raksturo kā sava veida pravieti, kuram cilvēki vēlas sekot, bet kurš pats nespēj pilnībā tikt galā ar savu ietekmi uz citiem.

Autore atzīst, ka tēla veidošanā izmantoti arī atsevišķi evaņģēliju motīvi, taču viņu vairāk interesējis jautājums par mīlestību un cilvēku attiecībām, nevis reliģiska interpretācija.

Lai gan romānā netrūkst skarbu tēmu, nāves motīvu un sarežģītu attiecību, Kotrīna Zīle uzskata, ka visas viņas grāmatas savā būtībā ir pasakas.

Arī "Mīļotie kauli" ir pasaka pieaugušajiem – stāsts par cilvēkiem, viņu ievainojamību, spēju mīlēt, kļūdīties un meklēt savu vietu pasaulē, kur līdzās sadzīvo gan mūsdienu daudzstāvu nami, gan senā baltu mitoloģija.

Čelliste Gunta Ābele, kura ikdienā dzīvo Šveicē, šovasar atgriezusies Latvijā, lai debitētu kamermūzikas koncertā Rīgas Domā kopā ar ērģelnieci Vitu Kalnciemu. Franču komponistu mūzikas programma 39. Starptautiskajā ērģeļmūzikas festivālā "Rīgas Doms" 22. jūlijā mūziķei ir īpašs notikums – tajā savienojas bērnības atmiņas, ilggadēja muzikāla draudzība un iespēja muzicēt kopā ar leģendārajām Doma ērģelēm.

Lai gan Gunta Ābele jau daudzus gadus dzīvo Bernē, viņa atzīst, ka katra atgriešanās Latvijā aizvien ir emocionāla. “Vienmēr, no lidmašīnas ieraugot Latvijas mežus un jūru, ir īpaša sajūta sirdī.” Rīgā laiks rit citādi nekā ikdienā Šveicē – jāpagūst satikt ģimeni, draugus un piedzīvot pilsētu.

Ar Vitu Kalnciemu čellisti vieno sena pazīšanās, kas sākās Jēzus baznīcā, kur bērnībā viņa kā Emīla Dārziņa mūzikas skolas audzēkne regulāri muzicēja dievkalpojumos. Tieši tur radās apbrīna par ērģelnieces improvizācijas prasmi.

“Kad pirmo reizi spēlēju Šveicē baznīcā, man bija pilnīgs kultūršoks. Man likās – tā, kā spēlē Vita, tā spēlē visi. Izrādījās, ka tā nemaz nav.”

Rīgas Doma koncerts būs Guntas debija kamermūzikā šajā dievnamā. Viņa uzsver, ka muzicēšana līdzās varenajām ērģelēm rada pavisam citu skanējumu: “Ar tādu varenu instrumentu kā ērģeles čellam vienkārši jāskan – tur nav citu iespēju.”

Programmā skanēs Kamila Sensānsa, Gabriela Forē, Sezāra Franka un Olivjē Mesiāna darbi. Pēc mūziķes teiktā, katrs koncerts ar ērģelēm ir unikāls, jo katrā baznīcā ir cits instruments un katrs ērģelnieks izvēlas savas skaņu krāsas: “Katru reizi veidojas pilnīgi cita skaņu pasaule.”

Īpaša vieta programmā atvēlēta Mesiāna darbam "Slavinājums Jēzus mūžībai". “Ja nu Rīgas Doms un franču mūzika, tad noteikti gribēju šo skaņdarbu. Tas ir ārpus realitātes, savā pasaulē,”

stāsta Gunta Ābele. Savukārt franču mūziku kopumā viņa raksturo kā īpaši niansētu, plūstošu un harmoniski smalku.

Lai arī vasara citiem ir atpūtas laiks, mūziķes kalendārs joprojām ir piepildīts. Drīz pēc koncerta Rīgā viņa muzicēs kopā ar dzīvesbiedru Dolomītu kalnos Itālijā, bet rudenī turpinās koncertus kopā ar “Latvian Piano Trio” un citiem latviešu mūziķiem Šveicē. “Jo vairāk un dažādākos sastāvos spēlē kopā, jo vairāk saproti otru pat bez teikšanas.”

Šogad čelliste nosvinējusi arī apaļu jubileju. Viņa atzīst, ka gadi devuši lielāku pieredzi, īpaši pedagoģiskajā darbā, taču nav mazinājuši aizrautību. “Varbūt esmu kļuvusi drusciņ gudrāka, bet dzīvi un mūziku joprojām mīlu.”

Ar tālruņa starpniecību viesojamies Kalnišķos – dienvidos no Liepājas, kur dzīvo un 19. jūlijā 80. jubileju atzīmē pieredzes bagātā arfiste Dagnija Eihena – ilggadējā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mūziķe un arfu grupas koncertmeistare, kuras profesionālā dzīve vairāk nekā pusgadsimta garumā saistīta ar mūziku.

Sarunā ar Rūtu Paulu viņa atskatās uz savu ceļu no Liepājas mūzikas skolas līdz LNSO, stāsta par arfas spēles aizsākumiem un atklāj, kas šodien palīdz saglabāt dzīvesprieku un interesi par pasauli.

Dagnijas Eihenas muzikālais ceļš sākās Liepājā. Sākotnēji viņa apguva vijoles un kokles spēli, taču liktenīgs izrādījās piedāvājums mācīties arfu jaunizveidotajā Liepājas Mūzikas skolas klasē.

Toreiz jaunā mūziķe pat nebija redzējusi šo instrumentu dzīvē: "Kad 1960. gada oktobrī pirmo reizi to ieraudzīju, saķēru galvu un nesapratu, ko es tagad darīšu. Pedāļi un stīgas, ārprāts!" 

Tomēr sākotnējais apjukums drīz vien pārauga aizrautībā, kas noteica visu turpmāko dzīvi. Viņa bija viena no pirmajām audzēknēm Liepājas mūzikas skolas arfas klasē, kur par skolotāju kļuva Dzidra Braže.

Par darbu simfoniskajā orķestrī Dagnija sapņoja jau bērnībā. Viņas tēvs muzicēja, un viņa stāsti par orķestra dziļi iespaidoja meiteni.

Svarīgu pieredzi deva muzicēšana Liepājas Simfoniskajā orķestrī, kas palīdzēja apgūt orķestra darba pamatus jau studiju gados.

Vēlāk sekoja darbs Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, kur aizritēja 30 gadi. Dagnija Eihena bija ne vien orķestra arfiste, bet arī LNSO arfu grupas koncertmeistare. Viņa atceras gan daudzveidīgo repertuāru, gan sadarbību ar izciliem diriģentiem un kolēģiem, gan koncertdzīves intensitāti.

"Man patika viss, ko ceļ priekšā! Man vispār patika orķestrī spēlēt, tas man bija pāri visam," viņa saka, atceroties orķestra gadus.

Līdztekus darbam orķestrī Dagnija Eihena pievērsusies arī pedagoģiskajam darbam. Sarunā viņa atceras savu audzēkņu salidojumu Liepājā un ar gandarījumu stāsta, ka viņas personīgā arfa joprojām kalpo jaunajai paaudzei, jo instruments nodots lietošanā jaunam mūziķim.

Līdzās darbam simfoniskajā orķestrī nozīmīga vieta Eihenas dzīvē bijusi arī kamermūzikai. Viņa muzicējusi kopā ar flautistiem, fagotistiem un citiem kolēģiem, kā arī piedalījusies ierakstos Latvijas Radio.

Runājot par muzikālo gaumi, arfiste atzīst, ka viņai vienmēr paticis atklāt ko jaunu.

"Atkal kaut ko jaunu iepazīt man vienmēr patīk," saka mūziķe, kura arī šodien rūpīgi seko līdzi Latvijas mūzikas dzīvei, apmeklē koncertus, lasa mūzikas izdevumus un interesējas par kolēģu gaitām. Īpaši viņa seko arfistes Ievas Šablovskas darbībai.

Lai gan aktīvā koncertdzīve palikusi pagātnē, Dagnija Eihena nebūt nesūdzas par garlaicību. Viņa dzīvo Dienvidkurzemes pusē, rūpējas par māju un dārzu, nūjo, lasa grāmatas un seko kultūras notikumiem. Īpaša vieta ikdienā ir arī diviem kaķiem.

"Es baudu dzīvi, es daru visu, ko es gribu," saka jubilāre.

Par lielāko prieku viņa uzskata ģimeni, kas vienmēr ir līdzās. Šis gads dzimtā īpašs arī ar to, ka gaidāms kupls pieaugums – pasaulē nāks četri jauni ģimenes locekļi. 

"Ja vajag, palīdz," par savējiem saka Dagnija Eihena.

Sarunas noslēgumā viņa saglabā sev raksturīgo optimismu: "Vēl nevar zināt, kur mani dzīve aiznesīs!"

Tas bija pandēmijas laiks, kad kultūras notikumi klātienē nenotika, un vienīgā mūsu iespēja baudīt, pieredzēt un piedzīvot kultūru bija digitāli. 

Kā kopš tā laika mainījušies mūsu paradumi? Vai pandēmija mainījusi digitālās kultūras patēriņa datus un statistiku, un kāda šobrīd ir mūsu dzīve un mijiedarbība starp digitālo un klātienes kultūru?

Par to tapis pētījums, ko veicis Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras mākslu institūts, un pētījuma nosaukums ir "Latvijas iedzīvotāju digitālā kultūras patēriņa paradumi". To veikuši trīs pētnieki: Līga Vinogradova, Lote Katrīna Cērpa un Andis Daugavvanags. Un LKA Kultūras un mākslu institūta pētniece Līga Vinogradova ir viena no mūsu šīrīta sarunas viešņām.

Tāpat studijā ir arī "Latvijas Koncertu" valdes loceklis Timurs Tomsons un Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja Ekspozīciju un komunikācijas departamenta vadītāja Ilona Matvejeva.

Pēc Covid-19 pandēmijas kultūras dzīve lielā mērā atgriezusies koncertzālēs, muzejos un citās klātienes norisēs, tomēr digitālā kultūra nav pazudusi. Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta pētījums par digitālās kultūras patēriņa paradumiem rāda, ka digitālie risinājumi kļūst par nozīmīgu papildinājumu kultūras pieredzei, lai gan tie nespēj aizstāt klātienes sajūtas.

Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta pētniece Līga Vinogradova norāda, ka jau iepriekšējos pētījumos bija redzama tendence cilvēkiem atgriezties pie klātienes kultūras.

"Redzējām, ka cilvēki vēlas klātienes pieredzi. Arī Covid laikā bija cilvēki, kuri to joprojām centās, cik vien var, piedzīvot," skaidro pētniece.

Pēc viņas domām, digitālajai kultūrai nākotnē nevajadzētu mēģināt aizvietot klātienes notikumus, bet gan tos papildināt.

"Digitālajam kultūras patēriņam būtu jāiet mazliet citā virzienā, kas vairāk ir atbalstoša un papildinoša funkcija, nevis aizstāt klātienes pieredzi. Jo tas principā nav iespējams," ir pārliecināta Līga Vinogradova.

Valsts SIA "Latvijas Koncerti" valdes loceklis Timurs Tomsons atgādina, ka Liepājas koncertzāles digitālā koncertzāle nekad nav tikusi veidota kā klātienes alternatīva.

"Mēs nekad nerunājām par to, ka šis varētu aizvietot klātienes pieredzi. Tas bija instruments, lai sasniegtu citu auditoriju, kas reģionālajai koncertzālei ir ārkārtīgi svarīgi," atgādina Timurs Tomsons.

Viņš arī uzsver, ka digitālie risinājumi īpaši svarīgi cilvēkiem, kuri vecuma, veselības, dzīvesvietas vai finansiālu apsvērumu dēļ nevar apmeklēt kultūras pasākumus klātienē: "Manuprāt, mums šobrīd ļoti nopietni jāpievēršas digitālajam saturam."

Atšķirīga pieredze ir Latvijas Nacionālajam rakstniecības un mūzikas muzejam. Tā Ekspozīciju un komunikācijas departamenta vadītāja Ilona Matvejeva norāda, ka muzejs jau ilgstoši izmantojis digitālos kanālus komunikācijai ar sabiedrību.

Šobrīd digitālais saturs galvenokārt kalpo kā veids, kā ieinteresēt cilvēkus apmeklēt muzeju klātienē.

"Digitālās komunikācijas funkcijas ir mainījušās, un tās vairāk pāriet uz informatīvu un āķa funkciju, kad cilvēkiem nedaudz pastāsta un iedrošina nākt uz klātienes komunikācijas formām," skaidro Ilona Matvejeva.

Viņa atzīst, ka cilvēku paradumi strauji mainās un arvien lielāku lomu iegūst īsi video formāti: "Cilvēki kļuvuši steidzīgi, un pusotra minūte ir vidējais apmeklējuma ilgums. Šobrīd ejošākais formāts ir vertikālais videoformāts."

Lai gan digitālā vide bieži tiek uzskatīta par iespēju paplašināt auditoriju, pētījuma rezultāti rāda sarežģītāku ainu.

"Diemžēl digitālais saturs piekļuvi tām grupām, kuras mums gribētos sasniegt, tik daudz nepaplašina, kā sākotnēji tika cerēts," norāda Laura Vinogradova.

Pētniece uzsver, ka galvenokārt digitālo kultūru patērē tie paši cilvēki, kuri kultūras notikumus apmeklē arī klātienē: "Tie, kas patērē kultūru klātienē, ir arī tie, kas lielākā vai mazākā mērā patērē to digitāli. Tie, kas nepatērē, turpina nepatērēt."

Pētījums atklāj arī būtisku atšķirību starp gatavību maksāt par klātienes un digitālo kultūru.

"Gatavība maksāt par klātienes kultūru ir daudz augstāka nekā par digitālo, bet summas, ko cilvēki gatavi maksāt par digitālo, ir daudz mazākas," stāsta Laura Vinogradova.

Timurs Tomsons piebilst, ka kultūras organizācijām komerciālu digitālo platformu veidošana nav vienkāršs risinājums, jo straumēšanas tiesības un mākslinieku honorāri būtiski sadārdzina izmaksas: "Nedomāju, ka Latvijā varam virzīties uz maksas saturu. Tas vairāk būs ar sociālu un sabiedrisku mērķi, nevis komerciālu," viņš uzskata.

Sarunas dalībnieki ir vienisprātis, ka digitālie risinājumi kultūras nozarē kļūs arvien nozīmīgāki, tomēr neaizstās klātienes pieredzi.

"Nedomāju, ka klātienes pieredze pazudīs. Digitālie produkti būs attīstītāki, bet mēs joprojām runāsim par klātienes kultūru," prognozē Laura Vinogradova.

Savukārt Timurs Tomsons uzsver, ka jaunās kultūras infrastruktūras projektos digitālais aspekts jau šodien jāparedz kā pašsaprotama sastāvdaļa: "Mēs dzīvojam 21. gadsimtā, un digitālais aspekts vienkārši ir jāintegrē infrastruktūrā."

Pētnieki secina, ka nākotnē galvenais izaicinājums būs nevis digitalizēt visu iespējamo saturu, bet gan gudri un mērķtiecīgi izmantot digitālos rīkus, lai tie papildinātu kultūras pieredzi un palīdzētu sasniegt auditoriju, kurai klātienes kultūra nav viegli pieejama.

Šī rīta Liegas Piešiņas saruna ar rakstnieci Ramonu Indriksoni par viņas jaunāko romānu "Vidaga".

Rakstniece Ramona Indriksone interesējusies par rakstniecību kopš 20. gadsimta 80. gadiem, prozas rakstīšanu atsākusi pirms gadiem vienpadsmit. Apguvusi rakstītprasmi Literārajā Akadēmijā pie rakstnieces Ingas Žoludes, kura par Indriksones veikumu raksta: "Pat skarbākajos autores stāstos ir klātesama intīmā patiesība, kad Ramona raksta par ikviena cilvēka pārdzīvojumu. Autore rada pasauli, notverot ikdienišķā nozīmīgo un poētisko pusi, liekot iemirdzēties pat nemanāmākajām detaļām. To var panākt tikai ar izkoptu vērību un labestīgu skatu – dominējošā šajā grāmatā ir gaišā nots."

Ramonas Indriksones stāsti publicēti dažādos periodiskajos izdevumos.("Domuzīme", "KonTEKSTS", "Jaunā Gaita", "Satori" un "Punctummagazine"). 2019. gadā iznācis viņas debijas stāstu krājums "Pāris metru zem ūdens", bet 2021. gadā – pirmais romāns "Es biju cita". 2023. gadā - "Es vedīšu tevi mājās".

Rakstnieces jaunākais romāns "Vidaga" stāsta par identitātes meklējumiem, ģimenes noslēpumiem un spēju vai nespēju piedot. Romāna centrā ir jauna sieviete, kura tikai pieaugusi uzzina patiesību par savu izcelsmi un īsto tēvu. Sarunā ar Liegu Piešiņu Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā rakstniece atklāj, kāpēc viņu interesējušas meitas un tēva attiecības, kā romānu ietekmējis patiess adopcijas stāsts un kādēļ nepiedošana spēj ietekmēt vairāku paaudžu likteņus. Romāns "Vidaga" izdots 2026. gadā un vēsta par jaunas sievietes ceļu pie sevis un dzimtas rētu dziedināšanu.

Lai gan lasītāji grāmatas nereti izvēlas pēc vāka, pati autore atzīst, ka "Vidagas" vizuālais noformējums var radīt nepareizu priekšstatu par saturu.

"Man liekas, ka lasītājs mazliet tiek maldināts. Lasītājs domā, ka tā būs viegla sieviešu lasāmviela, skaists mīlasstāsts. Bet tā nav," saka rakstniece.

Arī atsauksmēs lasītāji atzinuši, ka bibliotēkā grāmatu, iespējams, nebūtu izvēlējušies, ja iepriekš nebūtu pazīstami ar autores darbiem.

Rakstniece uzsver, ka romāna pamatā nav bieži aprakstītās mātes un meitas attiecības, bet gan meitas un tēva saikne: "Meitene nodzīvo līdz divdesmit un dažiem gadiem, nezinot, kas ir viņas īstais tēvs. Paliek tikai nojausma."

Par pamatu romānam kalpojis patiess adopcijas stāsts, ko autore savulaik noklausījusies audioierakstā. Tomēr dokumentālais materiāls kalpojis tikai kā sākumpunkts, jo literatūrā svarīgs ir arī mākslinieciskais vispārinājums.

Viens no romāna centrālajiem motīviem ir nepiedošana un tās sekas.

"Mani aizkustināja tas, ka divi cilvēki nespēj piedot viens otram, un nepiedošanas dēļ tiek sabojātas dzīves – ne viņš ir laimīgs, ne viņa, ne arī meita."

Autore atzīst, ka piedošana cilvēkam nav viegla, jo prasa pārvarēt lepnumu un paštaisnumu:

"Piedošana pieprasa augstāku ētisko dimensiju. Bet cilvēciski tas nav viegli.

Daudz kas atkarīgs no paša cilvēka būtības – cik daudz viņš spēj nolikt malā savu lepnumu un paštaisnību."

Vidagas darbība risinās Cēsīs – pilsētā, kurā autore dzīvo jau vairākus gadu desmitus. Rakstot romānu, viņa izmantojusi arī dzīvē sastaptu cilvēku raksturu iezīmes.

"Es sāku domāt par cilvēkiem, kurus zinu no Cēsīm, lai nav gluži viss jāizdomā."

Īpaši spilgti veidojies Vidagas patēva tēls. Sākotnēji autore centusies pietuvoties reālam cilvēkam no adopcijas stāsta, tomēr vēlāk izvēlējusies citādu prototipu – kādu mūzikas skolotāju, kuru pazinusi deviņdesmitajos gados.

Vienlaikus rakstniece uzsver, ka literārie tēli nekad nav tieši pārnesti no reālās dzīves: "Pat ja kāds meklētu līdzības, tā nav konkrētā cilvēka dzīve."

Runājot par mīlestību un attiecībām literatūrā, Indriksone uzskata, ka

rakstnieks vienmēr kaut ko no sevis ieliek savos tēlos: "Domāju, ka no sevis nav iespējams aizbēgt."

Tomēr rakstīšana vienlaikus dod iespēju iejusties arī tādās dzīvēs un pieredzēs, kuras pašam nav nācies piedzīvot: "Man ir spēja izdzīvot to tēlu dzīvi, ko es nekad dzīvē neizdzīvošu."

Lai gan Indriksone pazīstama kā romānu autore, viņa arvien biežāk domā par atgriešanos pie īsprozas, ar kuru savulaik sākās viņas literārais ceļš.

Rakstniece atceras, ka pirmie stāsti radušies no sociālā darba pieredzes, sastopoties ar smagiem dzīvesstāstiem un sarežģītām cilvēku likteņu situācijām.

Savukārt pašlaik topošā darba pamatā ir agrāk uzrakstīts īss stāsts par jauniešiem ar īpašām vajadzībām un sociālo pakalpojumu sistēmu.

"Man šī tēma kaut ko iekšā aizkustināja. Es vēlos to izvērst daudz plašāk. Manī ir ļoti liela degsme, ka man to vajag pateikt."

Rakstniece atzīst, ka tieši iekšējā nepieciešamība – izstāstīt konkrētu stāstu – joprojām ir galvenais dzinulis rakstīšanai.

Filoloģijas zinātņu doktore un biogrāfiskās publicitikas autore Linda Apse sarakstījusi jaunu grāmatu par Imantu Kalniņu “Zvaigžņu ielas simfonija”.

Sarunā uzzinām plašāku stāstu par grāmatas tapšanas laiku, ilgajām sarunām ar komponistu un tik nozīmīgajām atklāsmēm, kas radušās darba procesā. Grāmatā tiek atklāti gan daži iepriekš radušies mīti (gan par kādu darba vietu, gan dziesmu nosaukumiem), tajā izstāstīts komponista dzīves ceļš un galvenais aicinājums – mūzikas radīšana.

Grāmata tapusi divarpus gadu laikā, papildināta ar bagātīgu fotogrāfiju klāstu un detalizētu skaņdarbu sarakstu, kāds līdz šim nav bijis pieejams.

“Man personīgi Imanta Kalniņa skaņdarbi ir spilgtākais mūsdienu latviskās izjūtas etalons mūzikā. Šis priekštats ir bijis reizē gan svarīgs, gan audzinošs, gan aizkustinošs, turklāt arī patriotisks.

Savulaik tas palīdzēja iederēties brīvajā, hipijiskajā pasaulē, šodien – izkopt sevī smalkumu. Līdztekus literatūrai un pārējām mākslām mūzikai piemīt spēja aizkustināt, mierināt, iedvesmot un citādi emocionāli saviļņot. Tā ļauj atkāpties no brutālās ikdienas realitātes un apzināties sevi kā garīgu būtni, kas pieder kam lielākam par ikdienību. Komponists teic, ka viņa pasaule organizējas, rakstot mūziku. Gribētos apgalvot, ka, klausoties mūziku, atklājas pasaule,” Linda Apse raksta grāmatas ievadā.

"Daba vienlaikus ir gan visspēcīgākais, gan visvienaldzīgākais spēks," uzskata Tara Menona. Eiropas tūres laikā, viesojoties Rīgā, viņa sarunā ar Liegu Piešiņu stāsta par savu romānu "Zem ūdens", klimata pārmaiņām, sērām un literatūras nozīmi mūsdienu pasaulē.

Menona dzimusi Indijā, augusi Singapūrā, dzīvojusi Ņujorkā un pašlaik strādā par angļu filoloģijas pasniedzēju Hārvarda universitātē. Viņas debijas romāns "Zem ūdens", ko no angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga, izdots vairāk nekā 30 valstīs un pievēršas cilvēka attiecībām ar dabu, draudzībai, zaudējumam un klimata pārmaiņu radītajiem izaicinājumiem.

Atbildot uz jautājumu, vai daba ir visspēcīgākais elements pasaulē, rakstniece atzīst, ka tā ir spēcīga gan savā skaistumā, gan bīstamībā.

"Kad notiek katastrofa, cilvēkiem gribas, lai daba sērotu kopā ar mums. Taču daba ir vienaldzīga pret mūsu emocijām," uzsver autore, atsaucoties uz romānā aprakstītajām pārdomām pēc 2004. gada cunami.

Lai gan grāmatā būtiska vieta atvēlēta sērām, Menona atzīmē, ka romāns nav balstīts personīgā zaudējuma pieredzē. Viņa atklāj, ka līdz šim nav piedzīvojusi tuvinieka vai drauga nāvi, tomēr daudz lasījusi literatūru par sērošanu, tostarp Alfreda Tenisona poēmu "In Memoriam". Rakstniece pieļauj, ka interese par šo tēmu saistīta arī ar bailēm no iespējama zaudējuma nākotnē.

Runājot par literatūras nozīmi, Menona norāda, ka laikā, kad jaunieši bieži izvēlas studēt ekonomiku vai datorzinātnes, lasīšana joprojām ir svarīga divu iemeslu dēļ.

"Pirmkārt, tā sniedz baudu. Otrkārt, romāni māca domāt dziļi un sarežģīti, nevis pieņemt gatavas atbildes," saka autore. Viņasprāt, literatūra palīdz analizēt sociālus un politiskus jautājumus, vienlaikus saglabājot telpu patstāvīgai domāšanai.

Rakstniece novērojusi, ka dažādās valstīs lasītāji romānu uztver atšķirīgi. Amerikā un Lielbritānijā jautājumi galvenokārt skāruši draudzību un sērošanu, savukārt Eiropā daudz biežāk tiek runāts par klimata pārmaiņām un vidi.

Tara Menona atzīst, ka vēl pirms desmit gadiem klimata katastrofas daiļliteratūrā tika aplūkotas salīdzinoši reti. Viņa atsaucas uz indiešu rakstnieka Amitava Goša pausto kritiku, ka šādas tēmas pārsvarā nonāca zinātniskajā fantastikā, nevis tradicionālajos romānos.

"Tagad tas ir mainījies. Ugunsgrēki, viesuļvētras un plūdi kļūst par daļu no mūsu ikdienas. Ja romāns stāsta par ikdienas dzīvi, tajā neizbēgami ienāk arī šie notikumi," saka autore.

Vienlaikus viņa nepiekrīt uzskatam, ka romāns ir tikai drūms stāsts par katastrofām. Menona cer, ka lasītāji tajā ierauga arī dabas skaistumu, cilvēku savstarpējo attiecību nozīmi un iespēju rast glābiņu pat sarežģītos apstākļos.

Romāna nosaukumam "Zem ūdens" ir vairākas nozīmes. Tas atsaucas gan uz koraļļu rifiem, kuros uzturas galvenās varones, gan uz klimata pārmaiņu radītajiem draudiem piekrastes teritorijām, gan arī uz emocionālo stāvokli, kad cilvēks jūtas tā, it kā nespētu izlauzties virspusē un ieelpot.

Noslēgumā rakstniece atklāj, ka paralēli akadēmiskajam darbam strādā pie jaunas zinātniskas grāmatas par dusmām daiļliteratūrā, kā arī raksta savu otro romānu. Tā centrā būs dokumentāliste, kura pēta savvaļas ziloņus Šrilankā, un mediķis, kurš strādā pasaules karstajos punktos.

Intervijā Taras Menonas sacīto latvisko Ingūna Beķere. 

"Klasikā" sarunājamies ar vijolnieci Emīliju Bukšu, kura plašāk vēsta par diviem trio "Soleil" koncertiem.

Trio "Soleil", kas savu nosaukumu aizguvis no franču valodas vārda soleil (tulkojumā – "saule"), ir viena no perspektīvākajām jaunajām kamermūzikas apvienībām Latvijā. Kopā ar Emīliju tajā muzicē altiste Viktorija Viktorova un čelliste Zenta Evita Timermane. Trio koncertējis gan Latvijā, gan citviet Eiropā, izpelnoties atzinību ar panākumiem konkursos, sadarbību ar Latvijas Radio un spilgtām koncertprogrammām, apliecinot savu profesionalitāti un aizrautību kamermūzikas mākslā.

7. jūlijā pulksten 16 Mencendorfa namā un 10. jūlijā pulksten 18 Mākslas muzeja "Rīgas birža" Venēcijas zālē

trio atskaņos Ernē Donāņi romantikas caurstrāvoto Serenādi Domažorā un Džordžes Enesku "Aubade",  kā arī dramaturģiski piepildītus latviešu komponistu darbus: Tālivalža Ķeniņa Stīgu trio vijolei, altam, čellam un jaunā komponista Kristiāna Patrika Krastiņa divas prelūdijas stīgu trio – "The Dance of the Trolls" un "The Devil’s Dance", kurās neoklasicisma un modernisma elementi apvienoti aizraujošā, humoristiskā un virtuozā muzikālā stāstījumā. 

Elīna Bukša atklāj, ka daļa programmas ansamblim jau pazīstama: Tālivalža Ķeniņa trio mūziķes apguvušas pirms vairākiem gadiem, taču pārējie skaņdarbi ir nesen iestudēti. Tādējādi koncertā satiksies gan pārbaudītas vērtības, gan klausītājiem vēl mazāk zināma mūzika.

"Atskaņosim visai vasarīgu, gaišu mūziku," uzsver Emīlija Bukša.

Trio dalībnieču sadarbība ar komponistu Kristiānu Patriku Krastiņu nav nejauša. Elīna atklāj, ka viņus vieno ilggadēja draudzība un kopīgas mācības: "Mēs bijām klasesbiedri Emīla Dārziņa Mūzikas skolā un turpinām sadarbību un draudzību arī mācoties akadēmijā."

Viens no koncertiem notiek Mencendorfa namā, kas kamermūzikas koncertiem nav ierastākā vieta. Elīna atzīst – ansamblim ir svarīgi meklēt jaunas koncertvietas un paplašināt kamermūzikas klātbūtni pilsētvidē:

"Vēlējāmies atklāt arī jaunas vietas. Klausītāji var ne tikai klausīties mūziku, bet arī aplūkot to, kas šajās telpās ir apslēpts un atklājams."