25. aprīlī festivāla "Pētera Vaska mūzikas aprīlis" atklāšanas koncertā ar LNSO un diriģentu Andri Pogu atkal tiksies “Berlīnes filharmoniķu” pirmā oboja Albrehts Maijers.
2018. gada 5. oktobrī Lielajā ģildē šādā sastāvā tika pirmatskaņots Pētera Vaska Koncerts obojai un orķestrim, 2020. gada vasarā opuss tika ieskaņots albumā, kas izdevniecības Ondine paspārnē klajā nāca 2021. gadā. Maijers sev veltīto Vaska opusu atskaņojis arī kopā ar Kammerakademie Potsdam un diriģentu Antonello Manakordu Potsdamas Nikolaja zālē, bet sestdien to atskaņos koncertzālē “Cēsis”.
Ar Albrehtu Maijeru sarunājās Ieva Zeidmane.
Pētera Vaska obojas koncertu jūs pirmatskaņojāt 2018. gadā. Kopš tā laika esat to spēlējis, esat klausījies?
Ar Pēteri Vasku mums ir ļoti siltas attiecības, vienmēr esam tikušies, kad viņš bijis Vācijā vai kur citur Eiropā. Koncertu atskaņoju Vācijā arī pēc pirmatskaņojuma Latvijā. Mēs vienmēr esam labi sapratušies, Vasks ir ļoti īpašs cilvēks.
Šo darbu mēs kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri diriģenta Andra Pogas vadībā ne tikai pirmatskaņojām, bet arī ierakstījām, man protams, ir šis izdevniecības Ondine klajā laistais ieskaņojums. Tiešām gaidu, kad būšu atkal Latvijā, varēšu šo darbu spēlēt un satikt Pēteri.
Ir pagājuši teju astoņi gadi, šajā laikā pasaule mainījusies, mēs katrs esam mainījušies, kā šī mūzika ir transformējusies kopš pirmatskaņojuma?
Jau toreiz, pirms astoņiem gadiem, jutu, kā šī mūzika savā ziņā ataino, atspoguļo ziemeļu zemes, to atmosfēru, šo ziemeļniecisko sajūtu un cilvēkus. Domāju, tāda bija Pētera ideja - pievērsties dabas pasaulei, videi, kas ir ārpus Rīgas. Viņš pats katru rītu ik rītu dodas pie dīķa vai ezera - katru rītu, vai tā būtu ziema vai vasara. Latvijas dabai viņš ir ļoti tuvu. Tā viņš tolaik šo darbu rakstīja. Tagad - mums visiem nepieciešams sava veida patvērums, pasaulē risinās kari, gan Gazā, gan Irānā, gan Ukrainā. Mana paaudze - un man vasarā paliks 61 gads - bija domājusi, ka nekas tāds nekad, nekad vairs nenotiks. Domu par karu mēs vispār netikām pieļāvuši, un tomēr tas notiek! Un ko gan es varu teikt cilvēkiem, kas tajā ierauti, arī cilvēkiem Islandē, Lietuvā, Latvijā - ļaudīm, kas kara darbībai dzīvo tuvāk.
Vienīgais, kā varu justies mazliet komfortablāk šajā nemierīgajā, satraucošajā pasaulē, ir - ļauties skaistajai mūzikai. Un Pētera radītā mūzika IR skaista. Tā stāv tālu pāri pasaules nemieriem un problēmām, kas mūs ieskauj.
Tā ir par dabu - par Latvijas skaisto dabu. Šo mūziku klausoties, varam sevi iztēloties dabā, kas mūs atkal sakārto.
Vai arī jums pašam daba ir svarīga?
Jā, dabai ir ļoti liela nozīme. Es gan neesmu tik spēcīgs un vīrišķīgs kā Pēteris, neeju sešos no rīta peldēties ezerā, bet daba mani ir svarīga, dodos pie tās ikreiz, kad man ir kāds brīdis laika starp turnejām, starp koncertiem. Jā, esmu dabas mīļotājs.
Jūra, mežs vai kalni - kam dodat priekšroku?
Esmu liels jūras cienītājs. Kad skatos jūrā, jūtos laimīgs un savā trauksmainajā dzīvē varu atkal sajust mieru. Stāvēt krastā, kad jūra bango, ieelpot sāļo jūras gaisu - to izbaudu ne tikai es, bet visa mana ģimene, arī mana sieva.
Pēteris Vasks ir atzinis, ka šis Obojas koncerts ir viena no gaišākajām kompozīcijām, kādu viņš jebkad rakstījis. Putnu balsis jūs šajā mūzikā saklausāt? Vai tā tomēr ir abstraktāka mūzika?
Pēterim rakstot šo darbu, mēs ļoti cieši sadarbojāmies, pat pirmatskaņojuma dienā, vēl brīdi pirms koncerta viņš ienāca manā ģērbtuvē, mēs vēl pastrādājām, jo viņam bija ļoti svarīgi zināt, ka var man uzticēties, paļauties, ka es tiešām izjūtu visu to, kas viņam pašam bija prātā. Protams, darbā saklausāmas putnu balsis, dažādas dabas skaņas. Komponists man arī daudz ko skaidrojis, viņš stāstīja, ka vienā tēmā saklausāms stalts vīrs, otrā - jauna meitene - tā viņš man stāstīja, ko domājis.
Tāpat kā šajā reizē, arī pirms astoņiem gadiem pirmatskaņojumā muzicējāt kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri diriģenta Andra Pogas vadībā. Un diriģents stāstīja, ka, protams, uz mēģinājumu jūs esat nācis labi sagatavojies, jums bijušas skaidras idejas, kas un un kā darāms, savas domas arī esat vēstījis orķestrim. Atceraties to darba procesu?
Protams. Andris Poga ir lielisks diriģents, kuru es augstu vērtēju. Viņš radīja atmosfēru, kurā varēju justies brīvi.
Pats arī nodarbojos ar diriģēšanu jau kopš 25 gadu vecuma, tāpēc man ir ļoti grūti NEstrādāt ar orķestri. Pat ja mēs vienkārši darbojamies mēģinājumā, nevis veicam ierakstu. Es vienmēr iesaistos darbā ar orķestri. Un Andris ir pietiekami gudrs un eleastīgs - viņš arī ļāva man realizēt to, kas man bija padomā.
Vai Pētera Vaska mūzika, jūsuprāt, padara mūziķus labākus? Padara klausītājus par labākiem cilvēkiem?
Noteikti. Jo tā ir ļoti cilvēcīga mūzika. Domāju, ka viņa misija vienmēr bijusi padarīt pasauli labāku. Viņš ir lepns būt latvietis. Viņš godam pārstāv savu zemi. Un viņa mūzika - jā, kā jau teicu, tā sniedz mierinājumu juku laikos, kad valda visas tās šausmas Gazā, Ukrainā, Irānā. Viņa mūzikā var remdēties, tā mierina, liek cilvēkam atgriezties pie savām saknēm. Un būt mierā.
Savā ziņā tā ir Jūsu vaina vai Jūsu nopelns, ka šis Obojas koncerts tapis. Pēteris Vasks stāstījis, ka gadus desmit pirms tā sacerēšanas tikāties un Jūs esat ieminējies, ka būtu ļoti labi, ja Vasks uzrakstītu obojas koncertu. Un tad - kad 2018. gadā, Latvijas simtgadei gatavojoties, LNSO aicinājis Vasku rakstīt kādu darbu, viņš tūdaļ atcerējies par Jums. Un tā nu tapis šis skaistais koncerts. Esat daudzu jaunu obojas kompozīciju rosinātājs?
Jā... daru, ko varu, lai iedrošinātu komponistus visā pasaulē rakstīt darbus obojai. Ja reiz tev ir tāda iespēja, tāds spēks, tāda ietekme, kas iedvesmo komponistus kaut ko sacerēt, protams, tas jāizmanto.
Es to uzskatu par svētību, ka tādi diži, gribu teikt, skaisti cilvēki kā Pēteris ir kaut ko radījuši man un manam instrumentam. Man tas nešķiet pašsaprotami, es to uztveru kā dāvanu, kā svētību.
Jums patīk spēlēt pirmatskaņojumos, jūtat, kā ar jūsu līdzdalību piedzimst jauns skaņdarbs?
Jā, tā ir. Taisnību sakot, bijus diezgan sasprindzis, kad pirmo reizi šo koncertu atskaņojām, jo zāle bija pilna, publika bija starptautiska, tā bija liela atbildība. Un tādu jūtu arī šajā reizē - pēc gadiem pie šī koncerta atgriežoties. Patiešām to gaidu. Jo dzīve ir mainījusies, es esmu mainījies, pat mana spēle ir mainījusies. Tiešām gaidu, kad ieradīšos Rīgā, priecāšos tur atkal būt.
Nākamajā dienā pēc koncerta Latvijā, jūs spēlēsiet kamermūzikas koncertā Vācijā, arī vasarai jums ir muzikāli plāni. Vai šobrīd strādājat arī pie kādiem ierakstiem un varam drīzumā gaidīt ko jaunu?
Jā, tikko Bambergā pabeidzu ierakstu kopā ar Bambergas simfoniķiem - orķestri, kurā kādreiz pats biju obojists. Šoreiz ne vien spēlēju solo, bet arī orķestri diriģēju. Šī ir jauna programma, trīs Mocarta skaņdarbi, divi no tiem - jauni! Tas ir mans mazais noslēpums. Šis albums klajā nāks nākamgad. Tas būs Albrehta Meijera Mocarta albums.
Oboja ir instruments, ko spēlēt ir grūti. Kādu laiku atpakaļ Latvijā nebija daudz jauno mūziķu, kuri izvēlētos šo instrumentu spēlēt vai kuri varētu spēlēt labā līmenī. Taču pēdējā laikā oboja jauniešu vidū kļūst arvien populārāka. Vai arī citviet pasaulē ir līdzīgi? Redzat kādas kopīgas tendences?
Pasaulē redzu tendenci, ka jaunas meitenes spēlē oboju. Viņas sāk spēlēt jau agri - 7-8 gadu vecumā. Es tikko biju turnejā Korejā, Japānā, Ķīnā un Taivānā un visur jaunajām meitnēm ļoti patika oboja, viņas sāk spēlet jau agrīnā vecumā un spēlē ļoti, ļoti labi. Jūtu, ka jaunā paaudze ir cerīga.
Leipcigas "Gewandhaus" orķestrī angļu ragu spēlē Amanda Tauriņa. Viņa ir stāstījusi, ka oboja vislabāk skan otrajā gadā pēc izgatavošanas. Bet laika gaitā koks iekšpusē nodeldējas, instruments nolietojas un pēc gadiem 9-10 jāmaina. Tam piekrītat?
Nē. Ja oboju pareizi kopj, tā nav jāmaina. Es, piemēram, tagad uz Latviju braukšu ar to pašu oboju, ko spēlēju pirms astoņiem gadiem Vaska obojas koncerta ierakstā. Domāju, ka instruments joprojām skan jauki.
Īsti nemaz nezinu - domāju, kādi desmit vai varbūt 12.
Tās visas ir obojas vai arī angļu ragi?
Trīs obojas d'amore, trīs angļu ragi un ... kā jau teicu, īsti nezinu, 10-12 obojas.
Un izvēlaties instrumentu, kas piemērotāks konkrētajam repertuāram?
Jā. Šobrīd sēžu savā darbistabā, man līdzās ir četri instrumenti, tos mainu citu pēc cita, lai saprastu, kurš vislabāk der šim konkrētajam koncertam.
Tad gaidīsim Jūs Latvijā, koncertā Cēsīs - paldies par sarunu!
Paldies! Es tiešām ar nepacietību gaidu iespēju atkal satikt brīnišķīgos Latvijas ļaudis.
