1989. gada 15. jūnija "Rīgas Balsī" ir publicēts Raimonda Staprāna sacītais: "To ir grūti pateikt, kas es esmu rakstnieks vai gleznotājs. Varbūt abi divi. Tas ir milzīgi garš stāsts. Gleznošana ir tāda ļoti ierobežota procedūra. Lai gūtu lielāku sajēgu, šķita, ka kaut kas būtu jāraksta. Otrkārt, latviešu lieta mani interesē Visa latviešu tautas traģēdija, kurā esam iejaukti, kurā esam līdzgaitnieki. Tā nekad nav devusi mieru. Tas arī lika to lugu man rakstīt."

1950. gadā bija pirmā Raimonda Staprāna personālizstāde. 20. gs. 60. gados viņš pievērsies literatūrai, rakstījis lugas angļu valodā, vēlāk arī latviešu valodā. 1998. gadā izdots lugu krājums "Četras dienas jūnijā un citas lugas". Lugas iestudētas latviešu teātros, galvenokārt Laimoņa Siliņa izveidotajā un vadītajā Sanfrancisko Mazajā teātrī, kurā darbojies arī kā scenogrāfs. Pašlaik Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ir apskatāma viņa personālizstāde "Klusuma arhitektūra" un pirms pāris nedēļām apgādā "Aminori" izdota Raimonda Staprāna atmiņu grāmata "46 epizodes ar un bez ironijas". Liega Piešiņa tikās ar šīs grāmatas literāro redaktori un pēcvārda autori Ievu Struku, kura piedalījusies arī scenārija tapšanā Pētera Krilova dokumentālajai filmai "Sarkanais šķūnis" par Staprānu, kas kinoteātros būs skatāma oktobrī.

Ieva Struka: "Rediģējot tekstu, likās interesanti saredzēt, kur veidojas disharmonija starp to, ko viņš ir uzlicis uz papīra attiecībā pret pasauli, un to, kādu es viņu satiku un ieraudzīju, jo tie ir atšķirīgi skatījumi. Ir jāsamierinās, ka mēs sevi redzam citādāk, nekā kāds cits mūs redz. Pāri visam, protams, ir personības lielums. Vienmēr ļoti interesanta tēma ir pienākums un tiesības. Mākslinieka pienākums pret sevi un savu patiesības izpratni un izjūtu ir tieši tik svarīgs Raimondam Staprānam, ka viņam ir arī tiesības uz savu redzējumu un savu skatījumu. Mums, savukārt, ir tiesības ar to iepazīties."

21. augustā Māras dīķa krastā norisināsies starpdisciplinārs kultūrnotikums “Māras ezera balss. Dzīlēs”, kurā satiksies mūzika, performance, deja un zinātne.

Sarunā pasākuma producente Ieva Niedre stāsta par pirms vairākiem gadiem aizsāktās “Māras ezera balss” tradīcijas atgriešanos un ieceri šoreiz īpašu uzmanību pievērst ūdenim un tā nozīmei pilsētvidē. “Ūdens tuvums, kas Rīgas pilsētai ir tik unikāls, – mēs to izmantojam pārāk maz un nepietiekami,” uzsver Ieva Niedre. Šogad mākslas programma papildināta arī ar zinātnes dimensiju, sadarbojoties ar Latvijas Hidroekoloģijas institūtu un aicinot iepazīt Māras dīķa ekosistēmu.

Viens no vakara centrālajiem notikumiem būs koncertperformance “Ko zina ūdens?”, ko veido dziedātāja Katrīna Paula Felsberga, pianiste Žistīne Eko un performanču māksliniece Beāte Poikāne. “Ūdens zina daudz ko, gandrīz visu,” saka Katrīna Paula Felsberga, atklājot performances filozofiski poētisko ieceri un domu par ūdeni, kas nepārtraukti cirkulē un glabā dažādu laiku pieredzi. Programmā skanēs gan Franča Šūberta, Bendžamina Britena un Pētera Plakida mūzika, gan īpaši šim notikumam radīts Annijas Annas Zariņas jaundarbs. Sarunā – arī par Ojāra Vācieša saikni ar Māras dīķi, mākslas un zinātnes sastapšanos un to, kā muzicēšanu ietekmē neierastā koncertvieta pie ūdens.

"Latviešiem humora izjūta ir, tikai tā nav tik skaļa un uzkrītoša kā dienvidu tautām," uzskata literatūrzinātniece Janīna Kursīte-Pakule, kura jaunajā grāmatā "Medus un etiķis" pievērsusies latviešu humoristiskās dzejas un satīras tradīcijai. Ideja par šādu pētījumu radusies pakāpeniski – gan klausoties asprātīgos stāstos ceļojumos, gan vēlāk, strādājot Saeimas Ētikas komisijā. "Likās – sliktāk vairs nevar būt," viņa atzīst, skaidrojot, ka tieši tad atgriezusies pie savas senākās pētniecības intereses – dzejas. Pētot humora saknes, Kursīte-Pakule nonākusi līdz pat "Pēterburgas Avīžu" laikam, kad satīra kļuva par vienu no veidiem, kā latvieši apzinājās savu vietu Eiropas tautu vidū.

Grāmatas autore uzsver, ka humors un satīra nav tikai izklaide, bet sabiedrībai nepieciešams instruments. "Satīra ir tā, kas novērš reālu agresiju," viņa atzīmē, atgādinot, ka arī visgrūtākajos laikos smiekli palīdzējuši pārdzīvot ikdienas grūtības. Kursīte-Pakule norāda, ka mūsdienās publiskajā telpā nereti netrūkst skaistu vārdu, bet pietrūkst satura, un tieši humors spēj atmaskot tukšrunību. "To var atdzīvināt tikai satīra, tikai humors un veselīga pašironiska attieksme," uzsver grāmatas autore. Pēc viņas domām, sabiedrībai vajadzētu vairāk smieties par to, kas nav kārtībā, nevis tikai žēloties: "Tās ierūsējušās vietas jānotīra ar humora krītu!"

Garīgās mūzikas festivāla atklāšanas koncertā 14. augustā Sv. Pētera baznīcā skanēs seši jaundarbi, kurus pirmatskaņos Valsts akadēmiskais koris "Latvija". Pie diriģenta pults šoreiz stāsies kora diriģente un kormeistare Marika Austruma, kura atzīst, ka darbs ar jaundarbiem prasa īpašu spēju kļūt par starpnieku starp komponistu, izpildītājiem un klausītājiem: "Mēģināt būt vidutājam starp klausītāju, starp komponistu, starp pašu sevi un izdarīt tā, lai visas puses ir priecīgas un pacilātas."

Savukārt viens no koncerta autoriem, Berlīnē dzīvojošais komponists un kontrabasists Raivis Misjuns festivālam radījis divus opusus. Skaņdarba "Diptihs. Mēness un saule", kas rakstīts korim un kontrabasam solo, pamatā ir latviešu dainas, kurās, pēc komponista domām, «slēpjas milzīgs potenciāls». Viņu īpaši saista mītiskās dainas, kurās «paslēpta dzīvesziņa un daudzi simboli», savukārt kontrabass šajā darbā kļūst par pilntiesīgu kora partneri. Marika Austruma atzīst, ka Misjuna radītā mūzika mēģinājumos spējusi aizraut visu kori: «Mēs visi vienkārši uzmirdzējām kā saule.» Koncertā skanēs vēl viens Raivja Misjuna jaundarbs – "Vēja dziesma" ("Rāmi, rāmi …") jauktajam korim a cappella. Koncertā pirmatskaņojumus piedzīvos arī Andra Dzenīša, Andreja Selicka, Matīsa Čudara un Eduarda Rediko skaņdarbi.

Apgāds "Dienas Grāmata" laidis klajā mākslas zinātnieces Kristīnes Ogles veidoto izdevumu "Margrieta Celmiņa. Gleznotāja. Dzīvesstāsts Latvijas vēstures krustcelēs. Glezniecība tuvplānā", kas veltīts vienai no spilgtākajām Vilhelma Purvīša skolas pārstāvēm. Sarunā ar Liegu Piešiņu autore atzīst, ka Margrietas Celmiņas (1897–1983) vārds ilgus gadus palicis Latvijas mākslas vēstures perifērijā, jo pēc izsūtījuma un politiskajām represijām viņas atgriešanās mākslas apritē bijusi lēna. "Mani fascinē tas, ka viņa ir reizē ļoti stipra personība. Caur vēstulēm var redzēt viņas spēku un pašpietiekamību, bet vienlaikus arī ļoti lielu smalkumu, pazemību un labestību," stāsta Kristīne Ogle.

Grāmatas tapšanā nozīmīgu lomu spēlējis bagātīgais dokumentālais mantojums – vēstules, fotogrāfijas, zīmējumi un piezīmes, kas ļāvuši izsekot mākslinieces dzīves gaitām dažādu laikmetu griežos. Ogle uzsver, ka, neraugoties uz represijām un izsūtījumu, Celmiņa garīgi nav tikusi salauzta: Pētniece arī atzīst, ka darbs pie grāmatas bijis personisks ceļojums, jo tajā atbalsojušies arī viņas pašas dzimtas likteņi: "Pētot Margrietas dzimtas likteņus, tas bija ceļš pie Margrietas un reizē arī ceļš pie manis un visas mūsu tautas."

Pēc gandrīz trīsdesmit gadiem kopā ar kamerorķestri "Kremerata Baltica" muzikoloģe Ingrīda Zemzare noslēgusi darba gaitas orķestra direktores amatā. Taču sarunā ar Ilzi Medni, kas risinās Ingrīdas mājās Kokneses pusē ar skatu uz Pērses ūdeņiem, viņa uzsver, ka saikne ar kolektīvu nebeidzas. "Tas ir uz mūžu," atzīst Ingrīda, mūziķus dēvējot par saviem bērniem. Atskatoties uz kopā paveikto, viņa šo laiku raksturo kā "piedzīvojumu un mīlestīgu draudzību".

Sarunā – arī par Nacionālā skaņu ierakstu nama "Skani" jauno albumu ar Tālivalža Ķeniņa kamermūziku, ko ieskaņojusi "Kremerata Baltica" un "Kremerata Lettonica", bet intervijas noslēgumā runājam par grāmatām, kuras joprojām ir nozīmīga viņas dzīves daļa. Lai gan pati ir vairāku mūzikas personībām veltītu grāmatu autore, viņa atzīst: "Es neesmu memuārliteratūras cienītāja." Tomēr lasīšana joprojām sagādā prieku, tāpat kā Glena Gūlda ieraksti, ceļošana un bērni. "Bet visvairāk man sagādā prieku sēdēt pie loga un skatīties uz upi!"

Jaunais latviešu baritons Daniils Pogoriless nule debitējis pasaulslavenajā Zalcburgas festivālā, piedaloties Henrija Pērsela / Gordona Kampes bērnu operas "Mazais karalis Artūrs" iestudējumā, kur atveidojis Artūra tēvu. Dziedātājs atzīst – darbs bijis viens no izaicinošākajiem viņa līdzšinējā ceļā: "Mēs atbraucām kā baltas lapas. Šoks bija liels, kad pirmo reizi saņēmām partitūru un sapratām, ka no Pērsela ir palicis maz – kādi trīs, četri, pieci procenti. Knapi varējām nodziedāt šo materiālu no lapas." Mēneša laikā nācies apgūt sarežģītu mūziku, vācu tekstu un skatuves kustības, turklāt vienlaikus sagatavoti divi izrādes sastāvi: "Tas bija ļoti skrupulozs darbs!"

Par lielāko ieguvumu viņš sauc iespēju būt pasaules mūzikas dzīves centrā, vērot izcilus māksliniekus un mācīties meistarklasēs. Īpaši viņu iespaidojusi Gustava Mālera Otrā simfonija Gustavo Dudamela vadībā: "Tas bija pārpasaulīgi!" Vienlaikus dziedātājs raugās nākotnē bez liekām ilūzijām, taču ar cerību atgriezties Zalcburgā jau citos projektos: "Pagaidām būtu priecīgs par jebkādu piedāvājumu no Zalcburgas festivāla." Rudenī viņu gaida starptautiski konkursi un uzstāšanās Latvijas Nacionālās operas iestudējumā "Bohēma".

Jau astoto reizi Ikšķile kļūs par Latvijas muzikālā teātra epicentru – no 9. līdz 15. augustam norisināsies Starptautiskais operetes festivāls, kurš, kā atzīst tā rīkotāji un mākslinieki, kļuvis par unikālu un daudzšķautņainu parādību ne vien Latvijas, bet arī Eiropas kultūras kartē.  Lai arī festivāla vārds nes sevī “operetes” zīmogu, tas jau sen ir kļuvis par platformu daudz plašākam muzikālā teātra spektram. Kā uzsver mākslinieciskā vadītāja Agija Ozoliņa-Kozlovska: “Operete ir tikai viens no muzikālā teātra žanriem, bet mēs attīstām visus – operas, mūziklus, bērnu izrādes, pat jauniestudējumus.

Šogad festivāls atšķiras ar īpašu kameriskumu, kas ļauj skatītājiem būt tuvāk māksliniekiem, sajust nianses un netveramas emocijas, ko lielā estrādē palaiž garām.”

Viens no šī gada festivāla centrālajiem notikumiem būs izrāde „Meistarklase”, kas veltīta leģendārajai  operdīvai Marijai Kallasai. Izrāde tapa kā Sonoras Vaices Latvijas Kultūras akadēmijas diplomdarbs režijā, turklāt Vaice debitēs dramatiskā teātra lomā. Sonora Vaice atzīst:

“Kallasa bieži tiek traktēta komiski, bet mani interesēja atklāt viņas dziļo, traģisko būtību – to, kā slavenības spožums mijas ar vientulību un vēlmi būt mīlētai."

Festivāla noslēgumā gaidāma teatralizēta Vīnes šansonu programma “Es lauzu sirdis”, kuras centrā būs austriešu mākslinieks Gernots Kranners – Latvijā jau pazīstams kā F. Lehāra operetes “Džudita” režisors.  Taču īpaša uzmanība veltīta arī jaunajiem talantiem – atklāšanas koncertā “Prelūdija” 9. augustā uzstāsies gan jau atzīti Operetes teātra solisti, gan topošie mūziķi no Latvijas vadošajām mūzikas skolām. Visi dalībnieki ir starptautisku konkursu laureāti, kas liecina par festivāla nozīmi jauno mākslinieku izaugsmes ceļā.

Kultūras apmaiņa un sadarbība ar Eiropas teātriem, meistarklases un lietišķā teātra institūta vadītās radošās darbnīcas festivāla laikā veicina ne vien žanra ilgtspēju, bet arī personisku izaugsmi – kā māksliniekiem, tā skatītājiem.

“Operete ir dzīva un reāla tad, ja spēj sarunāties ar šodienas cilvēku,”

rezumē Agija Ozoliņa-Kozlovska.

8. augustā Cēsu Izstāžu namā notiks 29. kamermūzikas svētki "Šūbertiāde", kuros Franča Šūberta vokālo un instrumentālo kamermūziku atskaņos šīs tradīcijas Latvijā uzturētāja Evita Zālīte, tenors Jānis Kurševs, Berlīnē dzīvojošā un studējošā flautiste Elīna Čeprova un trīs pianisti: Lelde Tīrele, Aurēlija Šimkus un Rihards Plešanovs.

Evita Zālīte sarunā piesauc Latvijas "Šūbertiādes" izveidotājus Valdi Janci, Pēteri Plakidi, Aldi Liepiņu un Andri Veismani, atgādina tradīcijas rašanos pirms 29 gadiem Cēsīs un atgriešanos pirms 30. gadskārtas sākumvietā, stāsta par brīnumaino šīs tradīcijas turpināšanos un kamermūziķu brālību, kā arī atklāj prieku būt kopā ar Šūberta mūziku un tās smalkās jūtu pasaules aktualitāti šodien: "Šūberta ģēnijs ir spējis uzgleznot mūzikā tās milzīgās āres, kas mūsos mīt. .. Kamēr cilvēkiem šī mūzika būs nepieciešama, svarīga un dziedinoša, tā turpināsies!

Viesojamies pie  tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes, kuras personālizstāde “Pārcēlums. Rotko motīvs” šobrīd ir skatāma Rotko muzejā Daugavpilī. Rotko akvareļu smalkā, gandrīz netveramā krāsu elpa Ivetas darbos ir ieguvusi jaunu veidolu – gobelēnu. Ir radies skaists  dialogs starp diviem māksliniekiem, starp glezniecību un tekstilu, starp krāsu un pavedienu.

Marka Rotko akvareļu pārtapšana gobelēnā ir iemūžināta arī tikko izdotajā katalogā, atklājot mums liecību par darbu, kurā katrs pavediens ir izvēlēts ar tādu pašu rūpību, ar kādu gleznotājs reiz lika akvarelim plūst uz papīra.

“Rotko gleznojot noteikti nav domājis, kā šos darbus tehniski viegli un parocīgi varētu izaust. Viņa akvareļiem raksturīgi skaisti krāsu plūdumi – krāsa likta uz krāsas, cauri spīd siltais papīra grauds.

Kopēt te nav nedz iespējams, nedz nepieciešams. Būtiskākais ir saglabāt akvareļa virmojumu, kustību, dzīvīgumu, noslēpumaino spēku.”

Viesojoties Ivetas mājās, runājam  par laiku, kas ieausts gobelēnos, par krāsu, kas dzīvo ne tikai audeklā, bet arī šķiedrā, un par mākslu, kas aicina apstāties, ieskatīties un sajust.