Gaidot Elīnas Garančas apaļo dzimšanas dienu, 5. septembra vakarā tiešraidē no Vīnes Valsts operas klausījāmies Frančesko Čileas 1902. gada operu "Adriāna Lekuvrēra", kurā jubilāre iejutās Buijonas princeses ļaundarīgajā tēlā. Otrajā starpbrīdī savus klātienes iespaidus atklāja Dāvis Eņģelis.

Vīnes Valsts operā izrādītā "Adriāna Lekuvrēra" joprojām spēj aizraut publiku, lai gan Deivida Makvikāra iestudējums tapis jau pirms 12 gadiem. "Skatītāju atsaucība ir ļoti silta: jau no pirmajiem dziedājumiem aplausi ir ilgi, un publikā valda tiešām ļoti sirsnīga gaisotne," vēsta Dāvis, īpaši izceļot iestudējuma vizuālo pusi – scenogrāfiju, gaismu mākslu un vēsturiskos kostīmus, kas rada dzīvu un niansētu 18. gadsimta atmosfēru: "Skatuves iekārtojums tiešām aizrauj!"

Sarunā tiek pievērsta uzmanība arī Čileas mūzikas bagātīgajai krāsu pasaulei un diriģenta Evelīno Pido savulaik paustajam skatījumam uz komponista partitūrām. Dāvis atzīst, ka izrādes lielākā veiksme ir visu elementu līdzsvars – dziedātāju sniegums, orķestris un skatuviskais risinājums. Īpašu sajūsmu viņā raisa Elīnas Garančas atveidotā Buijonas princese. "Elīnai ļoti piestāv šī loma," viņš uzsver, piebilstot, ka viņas atveidotās varones un Saksijas Morica attiecību līnija izrādē ir īpaši elektrizējoša. "Elīnas Garančas Buijonas princese ir interesantāka par pašu Adriānu."

Komponista, muzikologa un pedagoga Oļģerta Grāvīša simtgadei veltītajā koncertā, kas Rīgas Latviešu biedrībā skanēs 6. septembrī, viņa daiļradi līdz ar citiem mūziķiem atklās arī pianists un RLB Mūzikas komisijas priekšsēdētājs Ventis Zilberts. Ar Grāvīti viņu saistījusi gan studiju gadu pieredze Latvijas konservatorijā, gan kopīgs darbs Rīgas Latviešu biedrībā. "Esmu mantojis daudz ko no viņa gara un domāšanas," atzīst Ventis Zilberts, kurš, tāpat kā Oļģerts Grāvītis kādreiz, šobrīd vada RLB Mūzikas komisiju. Svētdienas koncertā skanēs Oļģerta Grāvīša kamermūzika un kora mūzika, kā arī latviešu tautasdziesmu apdares. Vairākus skaņdarbus Ventis Zilberts atskaņos kopā ar čellistu Ēriku Kiršfeldu.

Raksturojot Grāvīša kā komponista rokrakstu, Ventis Zilberts uzsver viņa mūzikas romantisko, harmoniski krāsaino dabu un īpašo smalkumu. "Tas labā nozīmē ir romantiski, harmoniski, krāsaini," teic pianists, Grāvīša kamermūzikā saskatot arī zināmas paralēles ar viņa skolotāja Jāņa Ivanova un laikabiedra Marģera Zariņa daiļradi. Koncerts "Visu mūžu ir strādāts, visu mūžu" veidots kā daudzveidīgs komponista portrets, atgādinot, ka aiz labi zināmā muzikologa un mūzikas vēsturnieka tēla bijis arī savdabīgs un niansēts komponists. "Viņam bija smalks humors," atceras Ventis Zilberts, piebilstot, ka arī pats komponists savulaik māksliniekiem vēlējis: "Lai skan visās toņkārtās!"

Stāsta Dainis Īvāns, Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis; pārraides producente – Inga Saksone

Neatkarība nevienai no Baltijas valstīm neiekrita rokās pati par sevi. Uz to neatkarīgi no datumiem mūs vedis kopīgais Baltijas brīvības ceļš. Bet vai zini, kāpēc Lietuva un Latvija neatkarības atjaunošanas 35. gadadienu atzīmēja pērn, bet Igaunija – šogad? Atbilde nav meklējama nostāstos par igauņu lēnīgumu. Baltijas valstu neatkarības atgūšana noritēja diezgan līdzīgi. Latvijas Tautas frontes, igauņu "Rahvarinne", leišu "Sajūdis" politiku saskaņojām kopīgā Baltijas padomē. Tomēr katrai kustībai bija savs jājamzirdziņš jeb joma, ar ko tā izcēlās. Igauņi pirmie unitārajā Padomju Savienībā ieviesa ekonomiskās patstāvības programmu. Igaunijas PSR Augstākā padome pirmā pieņēma suverenitātes deklarāciju, ar ko padomju impērijā sākās tā sauktā "suverenitāšu parāde". 

Lietuvas komunistiskā partija savukārt pirmā izstājās no Padomju Savienības Komunistiskās partijas. Impēristus tas gremzda pat vairāk nekā PSRS centralizētās ekonomikas drupināšana. Vissavienības kompartija kā kolektīvs diktators līdz šim bija saturējusi kopās visas krievu apspiestās tautas. PSRS Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Lukjanovs arī mani kā Latvijas Tautas frontes priekšsēdētāju brīdināja: "Neuzdrošinieties šķelt kompartiju! Nebūs tās, nebūs Padomju savienības!"

Vairāk – audioierakstā.

Stāsta Līga Moderniece, Alojas bibliotēkas galvenā bibliogrāfe novadpētniecībā; pārraides producente – Rūta Paula

Kad cilvēks dodas mūžībā, ar laiku izzūd viņa balss, smiekli, acu skatiens. Neuzrakstīti stāsti, detaļas un dzimtai zīmīgi datumi izbalē jau vienas paaudzes laikā. Taču pierakstot atmiņu stāstus, veidojas dzimtas grāmata, un tā vienmēr ir unikāla, jo atklāj dažādas norises, aizraujošus notikumus, pārdzīvojumus, atklājot dzimtas likteņus. Indriķa Zīles dzimtai ir šāda grāmata "Indriķis Zīle un dziesmu svētku sudraba lira", kurai šogad iznāca otrais papildinātais izdevums par godu viņa 185. dzimšanas dienai.

Zīles dzimtai ir ne tikai dzimtas stāstu grāmata, bet arī dzimtas koks, kura vizualizāciju var aplūkot Alojas bibliotēkas ekspozīcijā novadniekiem. Varens, jo tajā ir apzinātas 222 personas, kas atspoguļo radniecības saites starp sešām paaudzēm. Ja ir tik plašs dzimtas koks, tad arī stāstu ir gana daudz, turklāt cits par citu interesantāks...

Vairāk – audioierakstā.

Starptautiskais jaunā teātra festivāls "Homo Novus" šogad aicina skatītājus uz kultūras pieredzi, kurā nav nepieciešams visu paspēt – no 4. līdz 12. septembrim festivāla programma pievērsīsies dabai, vietējai videi, sadarbībai un pārmaiņām, tostarp vairākus darbus izvedot ārpus ierastajām teātra telpām. Festivāla mākslinieciskā vadītāja Santa Remere uzsver, ka šogad apzināti meklēts lēnāks temps un iespēja pārdomāt, kādu kultūru vēlamies radīt un piedzīvot. 

Šogad "Homo Novus" īpašu uzmanību pievērš pieejamībai, vietējam kontekstam un sadarbībai starp Latvijas un ārvalstu māksliniekiem.

Remere norāda, ka festivāls nevēlas tikai iepazīstināt Latvijas skatītājus ar ārvalstu mākslinieku darbiem, bet arī veidot dialogu starp dažādām pieredzēm. "Savienošanās, sarunāšanās un sadarbība," festivāla šīgada ieceri raksturo Remere. Viens no piemēriem ir darbs "Kā lietas beidzas", ko argentīniešu mūziķis Nauels Kano veido kopā ar režisoru un dramaturgu Jāni Balodi. Tā tapšana ilgusi vairākus gadus, un būtiska darba daļa ir Ķemeru daba, kuru mākslinieki pētījuši gan praktiski, gan domājot par cilvēka attiecībām ar pārmaiņām un zaudējumu.

Jaunā darba sākumpunkts bijis jautājums par beigām – nāvi, zaudējumu, attiecību izbeigšanos un pārmaiņām dabā. Darba veidotāji šīs tēmas pētījuši arī kopā ar Baloža meitu, kura procesa sākumā bija deviņus gadus veca un pati mēģināja saprast, ko nozīmē "beigas". Pamazām radusies atziņa, ka

beigas ne vienmēr nozīmē izzušanu – tās var būt arī pārtapšana par kaut ko citu.

Kano atzīst, ka šī doma viņam kļuvusi īpaši personiska pēc mātes nāves šā gada martā. Divas nedēļas Ķemeros viņš pavadījis vienatnē, mēģinot zaudējuma pieredzi pārveidot radošā procesā. "Ja kaut kas beidzas, tās ne vienmēr ir beigas, nereti tā ir pārtapšana par kaut ko citu," viņš saka.

Darba tapšanā savienojas Kano muzikālā pieredze ar Baloža saistību ar teātri un rakstniecību, kā arī Dienvidamerikas un Latvijas folkloras elementi. Izrādē netiek izmantota plaša scenogrāfija, elektronika vai gaismu efekti – nozīmīga loma ir mūziķa spēlētajam Dienvidamerikas instrumentam ronroko un pašai meža skaņu pasaulei. 

Līdzīga pieeja sastopama arī darbā par Daugavu, kura tapšanā piedalījies rakstnieks Rvīns Varde. Izrādes “Upe. Stūris. Daugava” veidotāji upi pētījuši, ceļojot gar tās krastiem un tiekoties ar vietējiem cilvēkiem. Daugava darbā atveidota tekstilā kā vairāku metru garš mēroga modelis. Varde uzsver, ka tieši klātbūtne un sarunas ar cilvēkiem ļāvušas izvairīties no plakana, tikai teorētiska stāsta: “Viena lieta ir par to domāt teorētiski, un otra lieta ir tiešām sastapties ar visām tām krācēm un tiem stāstiem, un vietējiem cilvēkiem."

1. septembrī Latvijas Okupācijas muzejā notika žurnālista un vēsturnieka Viestura Radovica iepriekš nepublicētu, dokumentāli biogrāfisku stāstu krājuma "Pāris centimetru dzīves" atvēršanas svētki.

"Latvijas Mediju" izdotajā grāmatā vēstīts par 15 latviešu leģionāriem, kuru dzīves likteņus neatgriezeniski izmainīja Otrais pasaules karš.  Žurnālists un vēsturnieks Viesturs Radovics saticis un intervējis vīrus, kuri jaunības gados nonāca kara frontē un pēc daudziem gadiem atklāti stāsta par bailēm, draudzību, izdzīvošanu, nejaušībām un zaudējumiem. 

Liega Piešiņa tikās ar krājuma "Pāris centimetru dzīves" autoru Viesturu Radovicu.

Stāsta Enija Rubina, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas valsts vēstures arhīva fondu analītikas un uzziņas sistēmas nodaļas vadītāja; pārraides producente – Inta Zēgnere

Izrādās, uz šo jautājumu var atbildēt Rīgas rātes protokoli. Līdz mūsdienām saglabājušās 386 Rīgas rātes protokolu grāmatas par laiku no 1603. līdz 1890. gadam. Tajās rūpīgi pierakstīti Rīgas rātes sēdēs apspriestie jautājumi un pieņemtie lēmumi. Līdzās lieliem politiskiem un saimnieciskiem jautājumiem protokolos nonākuši arī pavisam ikdienišķi un reizēm ļoti neparasti pilsētas notikumi. Un izrādās – arī stāsti par apslēptu un atrastu mantu.

Pirmā vieta, kur būtu vērts meklēt, ir pats Rīgas rātsnams. 1751. gada 8. novembrī rātes sēdē birģermeistars Berenss ziņoja par dārgumiem, kas atrasti zem vecā rātsnama - skaidra nauda un dažādi sudraba priekšmeti. Tobrīd vecais rātsnams tika pārbūvēts, lai tā vietā celtu jaunu, un atrastā manta bija nodota fogtijas tiesas pārziņā. Rātei bija jāizlemj, ko ar to darīt. Lēmums bija ļoti praktisks. Dārgumus nolēma nodot Tirdzniecības kasei un izmantot jaunā rātsnama celtniecības finansēšanai. Tātad vismaz daļa jaunā Rīgas rātsnama savā ziņā tika uzcelta par dārgumiem, kas atrasti zem vecā. Diemžēl protokols neatklāj pašu interesantāko – kas šo naudu un sudrabu tur bija paslēpis un cik sen tas bija noticis.

Vairāk – audioierakstā.

Stāsta antīkās literatūras pētniece Ilona Gorņeva; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa

Latīņu valoda ir viena no klasiskajām valodām, kuru joprojām aktīvi izmantojam zinātnē (piemēram, medicīnā, bioloģijā, jurisprudencē) un varam novērtēt tās lomu un nozīmi daudzu valodu vēsturiskajā attīstībā – gan vārdu krājuma aprisēs, gan gramatiskajās struktūrās. Latīņu valoda ir nozīmīga Senās Romas kultūrmantojuma daļa, kas cauri gadsimtiem veidojusi nesaraujamas saites ar Eiropas kultūras ainavu. Tādēļ nav pārsteidzoši, ka, lai gan latīņu valoda uzskatāma par mirušu valodu, godinot tās plašo pielietojumu, mēdz arī teikt, ka ziņas par tās nāvi ir pārspīlētas. (..)

Apgūstot latīņu valodu un pilnveidojot tās prasmes, parasti notiek atgriešanās pie klasisko tekstu (proti, Senās Romas tekstu) lasījumiem oriģinālvalodā. Tā, piemēram, domājot par prozu, iecienītas ir romiešu oratora un valstsvīra Cicerona runas un Gāja Jūlija Cēzara darbs "Piezīmes par gallu karu", bet, pievēršoties dzejas tekstiem, tiek īpaši novērtēti tā dēvētā Romas zelta laikmeta dzejnieku Vergilija, Horācija un Ovidija sacerējumi. Neraugoties uz plašo latīņvalodīgo tekstu skaitu, kas dažādos periodos (arī pēc antīkās pasaules norieta) oriģināli tapuši latīņu valodā, allaž liekas saistoši, ka arī jaunlaiku (nosacīti mūsdienās vai mūsdienām tuvu tapušie) literārie darbi ir mērķtiecīgi tulkoti latīņu valodā. Alana Milna "Vinnijs Pūks" ir viens no spilgtākajiem piemēriem. Tā ir latīņu valodā tulkota grāmata, kas 1960. gadā iekļuvusi The New York Times bestselleru sarakstā.

Vairāk – audioierakstā.

Stāsta vēsturniece Inga Sarma; pārraides producente – Inta Pīrāga

Vai zini, ka 20. gadsimta 30. gados Rīgas Radiofona darbiniece bija gan skaistumkaraliene, gan kinoaktrise, turklāt iespējams, ka vienīgā latviete, kas filmējusies slavenā zviedru režisora Ingmara Bergmana filmās? Tā bija Zenta Zommere, kas 1915. gada 23. jūnijā bija dzimusi Somijā, jūras kapteiņa Lezdiņa ģimenē. Beidzoties Latvijas Neatkarības karam, ģimene pārcēlās uz Latviju. Zenta uzauga Rīgas Jūrmalā, mācījās Olava komercskolā Rīgā. Pēc skolas beigšanas strādāja Radiofona programmu daļā. Esot sapņojusi par teātri, bet tēvs uzstājis, ka dzīvē jāpievēršas "nopietnākām lietām".

Reiz, apmeklējot restorānu "Lido", viņa, pašai par lielu pārsteigumu, tika ievēlēta par skaistuma karalieni – tas bijis kāds neformāls konkurss, kur restorāna apmeklētāji aicināti balsot par skaistāko sievieti, kura tobrīd atrodas lokālā. Zenta patiešām bija daiļa – slaida, garām, zeltainām matu pīnēm, spulgu acu skatienu, īsts "latvju zeltenes" iemiesojums.

Vairāk – audioierakstā.

Laikmetīgās mākslas centrā "Kim?" līdz 18. oktobrim skatāma Kristas Vindbergas-Auznieces personālizstāde "Circles Are Better Than Lines" (oda pieskārienam)” – izstāde, kurā fotogrāfijas no ģimenes arhīviem pārtapušas lielformāta ogles zīmējumos. Pastaigā pa ekspozīciju māksliniece Dāvim Eņģelim stāsta par savu vecmāmiņu Valliju Vindbergu (1929–2013), kuras dāvinātā pūdernīca izstādē kļuvusi par sava veida personiskās atmiņas centru. "Aizmirstība man ētisku, estētisku un cilvēcīgu apsvērumu dēļ ir tikpat būtiska kā atcerēšanās," saka māksliniece, kurai interese par fotogrāfiju sākusies bērnībā – brīdī, kad vecmāmiņa ar fotogrāfiju palīdzību palīdzējusi atgūt sajūtu par piederību ģimenei. Arī tagad Krista fotogrāfijās meklē nevis perfektu attēlu, bet detaļas, kurās iespējams sajust cilvēka klātbūtni – rokas, auduma krokas, priekšmetus, gaismu un kustību.

Māksliniece atzīst, ka viņas izmantotais materiāls – ogle – ļauj atteikties no pilnīgas kontroles: "Tajā ir iekšēja kustība un vibrācija." Darbi no attāluma var izskatīties gandrīz fotoreālistiski, taču, pienākot tuvāk, atklājas materiāla nepilnības, cilvēka rokas klātbūtne un neskaitāmas nianses. Vindbergai-Auzniecei būtiski ir arī tas, ka skatītājs pats veido stāstu: "Skatītājs ir liela daļa no darba radītāja. Tāpēc viņa neuzspiež vienu iespējamo interpretāciju – katrs skatītājs fotogrāfiskajā atmiņas fragmentā var ieraudzīt savu pieredzi, bērnību, cilvēkus un sajūtas. Izstādes noslēgumā šai personiskās atmiņas un pieskāriena dramaturģijai pievienojas arī mākslinieces kādreizējās klavieres "Izolde" – kluss vērotājs, kas nu atkal kļūst par daļu no izstādes pieredzes.

Vairāk – audioierakstā.