Stāsta vēsturniece Inga Sarma; pārraides producente – Inta Pīrāga.

Vasaras Jūrmalā pavadījuši daudzi ievērojami cilvēki. Daudzi no viņiem ir labi zināmi, bet ir arī tādi, kas nepelnīti aizmirsti kā Marija Apolonija Edenska. Rīgas Rātes sekretāra Kārļa Gustava Ādolfa Edes ģimenes vasarnīca atradās Aleksandra ielas pašā galā, gandrīz pie dzelzceļa. Domājams, tā bija sākta būvēt vēl labu laiku pirms dzelzceļa līnijas tapšanas.

  Vasarnīca bija plaša, ar daudzām verandām un lielu, priedēm apaugušu gruntsgabalu. Ģimenē bija daudz bērnu, tāpēc vasarnīca allaž bija ļaužu pilna, vasarās šeit vienmēr skanēja smiekli un mūzika.No visas plašās saimes visslavenākie bija abi vecākie bērni – Marija Apolonija un Kārlis.Viņi bija Kārļa Gustava Ādolfa bērni no pirmās sievas, kas pāragri mirusi. Vēlāk viņš apprecējās otrreiz.

Vairāk – audioierakstā.

Teksts pilnā apjomā lasāms portālā lsm.lv.

Ciklā "Dzejas dienu laiks" kopā ar literatūrvēsturnieku Jāni Zālīti pievēršamies dzejniekam un prozaiķim Erikam Ādamsonam (1907–1946) – autoram, kura daiļradē līdzās estētiskumam, klasiskām dzejas formām un izsmalcinātai valodai atklājas arī sociāli un politiski asi motīvi. Lai gan Ādamsona vārds visbiežāk saistīts ar Latvijas kultūras kanonā iekļauto noveļu krājumu Smalkās kaites, raidījumā uzmanības centrā ir viņa dzeja – arī darbi, kas dažādos laikos palikuši ārpus krājumiem, tikuši cenzēti vai noklusēti. 

Raidījumā ieskatāmies arī Ādamsona attiecībās ar Mirdzu Ķempi, abu sarakstē un savstarpējā radošajā ietekmē, kā arī jautājam – vai Ādamsona dzeja šodien ir novecojusi? Jānis Zālītis atgādina Māra Čaklā savulaik izteikto domu, ka "Erika Ādamsona laiks vēl ir tikai priekšā", un aicina no jauna ieraudzīt viņa neparasti daudzveidīgo literāro mantojumu. Nepilnos četrdesmit dzīves gados Ādamsons paguva radīt pārsteidzoši intensīvu un daudzveidīgu daiļradi, kurā līdzās "smalkajām kaitēm" sastopama gan politiska ironija, gan vējš, sapņi un pavisam negaidīti dzejas varoņi – no govs un blakts līdz plaušai un slinkumam.

Stāsta Dainis Īvāns, Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis; pārraides producente – Inga Saksone.

Latvijas Augstākās padome 1991. gada  21.augusta rīta sēdes noslēgumā pieņēma vēsturisku lēmumu par Latvijas Republikas valstiskā statusa maiņu. Taču trešo dienu mājas arestā atradās PSRS prezidents Gorbačovs. Varu padomju impērijā bija uzurpējusi Vissavienības Valsts Ārkārtas stāvokļa komiteja.

Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs jau 19. augusta rīta pusē Latvijas radio tiešraidē bija nolasījis Augstākās padomes Prezidija paziņojumu par Latvijas nepakļaušanos pučistiem.  Tūlīt pat PSRS Piebaltijas karaspēka pavēlnieks ģenerālis Fjodors Kuzmins, sevi pieteikdams kā Ārkārtas stāvokļa garantu – višij načaļņik v Pribaltike – piedraudēja Gorbunovu arestēt. Arī medijiem jāpārtrauc Ārkārtas stāvokli neatbalstošu ziņu raidīšana.

Vairāk – audioierakstā.

Nedēļas nogalē, no 11. līdz 13. septembrim, Dzintaru koncertzālē norisināsies 23. starptautiskais kamerorķestra Kremerata Baltica festivāls Jubilate Vijolissimo, ar kuru orķestris ieskandina arī savu jubilejas sezonu. “Klasikas” studijā Inta Pīrāga aicinājusi jauno orķestra direktori Dainu Markovu un komponistu Jēkabu Jančevski, kura mūzika skanēs festivāla atklāšanas koncertā. Markova pievienošanos “Kremerata Baltica” raksturo kā “lielu izaicinājumu un lielu godu”, īpaši izceļot kolektīva neparasto sadarbības modeli – mūziķi spēlē bez diriģenta, tādēļ priekšnesums top kopīgā ieklausīšanās un savstarpējas atbildības procesā.

Savukārt Jančevskis atceras savu pirmo sadarbību ar Kremerata Baltica 217. gadā, kad tapa Lignum. Šoreiz festivālā skanēs viņa darba Reiz izaugs mīlestība versija vijolei un stīgu orķestrim – mūzika, kas sākotnēji tapusi Valmieras teātra izrādei Burvju kalns. Komponistam īpaši būtiska kļuvusi tajā paustā doma, ka “cilvēkmīlestība ir augstākā brīvības forma”, un cerība, ka arī “šajā neprātīgo notikumu un pasaules kontekstā reiz tomēr izaugs mīlestība”. Sarunā ieskicēta arī Kremerata Baltica jubilejas sezona, gaidāmie koncertceļojumi un jauni skaņdarbi, tostarp topošs Jančevska opuss orķestrim.

Stāsta Līga Moderniece, Alojas bibliotēkas galvenā bibliogrāfe novadpētniecībā; pārraides producente - Rūta Paula.

Abi dižgari dzimuši Alojas pusē. Kādreizējās Alojas draudzes Ungurpils muižas “Sīpolu” mājās 1850. gada septembrī piedzima “Gaismas pils” vārdu autors, dzejnieks Auseklis, savukārt,1841. gadā Vīķu muižas “Vecdreimaņu” mājās - I-III Vispārējo Latviešu Dziedāšanas svētku virsdiriģents Indriķis Zīle. Nav zināms, vai abi dižgari kādreiz ir tikušies, runājuši, bet to ceļi vairākkārtīgi krustojušies. 

Gan dzejnieks Auseklis, gan virsdiriģents Indriķis Zīle skolas gudrības sāka apgūt Alojas draudzes skolā. Tiesa Indriķim Zīlem vairāk paveicās ar skolotājiem. Ja dzejnieks pirmās zinības skolā apguva pie skolotāja Miškes, kurš vairāk bija tirgonis un andelēja sviestu, kā arī mija zirgus nevis nodarbojās ar skolēnu mācīšanu, tad Indriķis  zinības apguva skolotāja Pētera Bormaņa vadībā, kurš prata arī vijoles spēli un bieži bērnu dziedāšanu pavadīja ar vijoles skaņām.  

Pēc tam abi Jāņa Cimzes Valkas skolotāja seminārā apguva skolotāja profesiju. Tiesa gan atšķirīgā laikā. Dzejnieks seminārā mācījās no 1868. līdz 1871. Gadam, bet Indriķis Zīle šajā laikā vairs tieši nebija saistīts ar Cimzes semināru. Viņš bija skolotājs Valkas meiteņu skolā, arī dažās citās Valkas skolās, pildīja ērģelnieka pienākumus Valkas evanģēliski luteriskā baznīcā, dibināja un vadīja biedrību “Dziesmu kronis”, izveidoja un vadīja  jaukto kori un visu Valkas muzikālo dzīvi ārpus Cimzes semināra. Viņš arī 1868. gadā piedalījās pirmo Valkas novada Dziesmu svētku organizēšanā un diriģēja170 dziedātāju lielu  kopkori. 

Vairāk - audioierakstā.

Teksts pilnā apjomā lasāms portālā lsm.lv.

Daudziem lasītājiem tulkotājas Māras Poļakovas vārds, ieraudzīts grāmatā, ir mudinājums to izlasīt. 2014. gadā situācija Ukrainā viņai bija stimuls apgūt ukraiņu valodu, lai latviešu lasītāji varētu iepazīt ukraiņu literatūru. Līdz šim paveiktais ļauj izbaudīt kaimiņu kultūras bagātību. Šajā reizē iepazīstam baltkrievu literatūras darbu, ko tulkojusi Māra Poļakova, bet vispirms Liega Piešiņa pajautāja par jauno grāmatu sēriju, kurā iznākusi Evas Vežnavecas romāns "Kam nāci tu, vilks?".  

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas valsts vēstures arhīva fondu analītikas un uzziņas sistēmas nodaļas vadītāja Enija Rubina; pārraides producente - Inta Zēgnere.

Arī uz šo jautājumu atbildi mums sniedz gandrīz trīssimt gadu garumā rakstītie Rīgas rātes protokoli. Mūsdienās kāzas vispirms uztveram kā privātu un ģimenisku notikumu. Taču 18. gadsimta Rīgā laulība bija daudz vairāk – vienlaikus reliģisks, juridisks, sociāls un ekonomisks notikums, kuru dažādos veidos uzraudzīja ģimene, baznīca, pilsētas rāte, un pati sabiedrība un cilvēka brīvība gan izvēlēties laulāto, gan sarīkot pašas kāzas pēc saviem ieskatiem bija daudz ierobežotāka nekā mūsdienās.

Pirmais solis ceļā uz laulību bija tās izsludināšana baznīcā – parasti trīs reizes. Tās mērķis bija publiski darīt zināmu nodomu precēties, lai ikviens, kam bija zināms kāds šķērslis laulības noslēgšanai, varētu par to ziņot. Tomēr arī šai sistēmai bija savas vājās vietas – piemēram, ja līgava un līgavainis baznīcā uzdevās par pavisam citiem cilvēkiem. 1720. gada 13. jūlijā rātes sēdē tika izskatīts jautājums par Annu Mariju Greilu. Viņa jau bija laulāta ar vīru Kurzemē, un konsistorija bija viņai skaidri aizliegusi turpināt attiecības ar Johanu Haselbergu, liekot atgriezties pie sava likumīgā vīra. Tomēr abi bija izdomājuši risinājumu. Uzdodoties viens otra uzvārdos un lietojot citus izdomātus vārdus abi bija panākuši laulību izsludināšanu Jēkaba baznīcā un pēc tam arī salaulājušies. Krāpšana drīz vien nāca gaismā. Konsistorija lietu nodeva rātei, un tā lēma, kas abas personas bija jāaiztur un jānodod Fogtijas tiesas izmeklēšanai.

Vairāk – audioierakstā.

Teksts pilnā apjomā lasāms portālā lsm.lv

Stāsta antīkās literatūras pētniece Ilona Gorņeva; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa.

Homēra eposs Īliada, kurā vēstīts par Īlijas jeb Trojas desmitā kara gada notikumiem, noslēdzas ar Hektora, Trojas valdnieka Priama dēla, bērēm.

Koka zirgs, ko parasti  saucam par Trojas zirgu, īsā epizodē pieminēts Homēra eposa Odiseja 8. dziedājumā, kur par to faiāku valdnieka Alkinoja galmā pavēstī dziedonis Dēmodoks. Tātad koka zirgs Dēmodoka dziesmā parādās kā atblāzma par Trojas kara noslēdzošajiem notikumiem. Dēmodoks dzied par to, kā Lāerta dēls Odisejs kopā ar cīņubiedriem ir bijis ieslēgts zirgā, ko trojieši tad ievilkuši savā pilsētā. Dēmodoka vēstījumā izskan arī trīs iespējamie scenāriji, ko trojieši vēlējušies ar koka zirgu izdarīt: vai nu sacirst, vai nomest no klints virsotnes, vai arī atstāt pilsētā kā veltījumu dieviem. Kā saprotams, tieši pēdējais risinājums ir guvis virsroku. Izkļūstot no zirga slēptuves, tajā iepriekš patvērušies cīnītāji metušies kaujā. Dzirdot Dēmodoka dziesmu, Odisejs grimst skumjās un izplūst asarās.

Daudz izvērstāka tā dēvētā Trojas zirga epizode ieraugāma  romiešu dzejnieka Vergilija eposā Aineida jeb Eneīda, kur vēstīts par trojieša Aineja (Eneja) gaitām jau pēc Trojas krišanas.

Vairāk – audioierakstā.

Teksts pilnā apjomā lasāms portālā lsm.lv.

Šonedēļ dažādos laikos skanēs tradicionāls cikla raidījums "Dzejas dienu laiks". Šajā reizē pievēršamies dzejai, kura arī dzied – tāds ir Dzejas dienu motīvs.

Šoreiz raidījumā pievēršamies Valdas Moras dzejai un dziesmai “Zilais lakatiņš” – dziesmai, kuru zina daudzi un kurai ir sava leģenda. Literatūrvēsturnieks Jānis Zālītis nesen apkopojis Valdas Moras dzejas izlasi. Jānis Zālītis atgādina, ka pagājis gandrīz ceturtdaļgadsimts kopš pēdējā Valdas Moras dzejoļu krājuma iznākšanas – 2001. gadā Rīgā izdotās izlases “Ar ielāpu uz svārkiem”. Dzejniece pati šo krājumu rokās vairs nepaguva paturēt.

Raidījumā izsekojam arī Valdas Moras dzīvesstāstam un viņas saiknei ar tā laika literāro vidi. Īpaša vieta sarunā ir 7. tramvajam, ar kuru Valda Mora ilgus gadus brauca uz savu darbavietu Rīgas 17. pamatskolā Telts ielā. 7. tramvajs viņas dzejā kļuva arī par poētisku tēlu – to savos darbos pieminējuši Antons Austriņš, Edvarts Virza, Vilis Plūdons, Rainis un Aspazija.

Stāsta vēsturniece Inga Sarma; pārraides producente – Inta Pīrāga.

1950.– 1970. gadu  koncerti Dzintaros bija festivāla Rīgas vasara neatņemama daļa. Par to īpaši bija jāpateicas Latvijas Filharmonijas direktoram Filipam Šveinikam – neparastai un kolorītai personībai. Dažādu orķestru mūziķi pret Šveiniku izturējās ar lielu bijību, par viņa biogrāfiju zinātāji mēdza izteikties pusvārdiem, vai daudznozīmīgi piebilst, ka Šveiniks sēdējis pie visiem režīmiem.

Dzimis 1911. gadā Rīgā, 1933. gadā beidzis Latvijas Konservatorijas klavieru klasi un pēc gada ar Starptautiskās palīdzības organizācija revolūcijas cīnītājiem atbalstu kopā ar sievu emigrējis uz PSRS, kur strādāja par mūzikas skolotāju Habarovskā. Pēc pāris gadiem viņu arestēja sakarā ar aizdomām par spiegošanu un sakariem ar trockistiem. Līdz 1945. gadam Šveiniks sabija lēģerī, pēc gada atgriezās Latvijā un strādāja Jelgavas mūzikas skolā, tad atkal arestēts un bijis izsūtījumā Jeņiseiskā līdz 1954. gadam. Pēc reabilitēšanas saņēma atļauju atgriezties Rīgā un ilgu laiku bija Filharmonijas direktors, līdz tur nelaimīgā kārtā notika ugunsgrēks. Šveiniku atlaida no darba. Viņš lūdza ļaut strādāt kaut vai par sētnieku, taču tika noraidīts. Miris 1974. gadā.

Vairāk – audioierakstā.

Teksts pilnā apjomā lasāms portālā lsm.lv.