Eiripīda luga "Ifigēnija Tauridā" ("Ifigēnija Tauru zemē") tika izrādīta Atēnās 414. gadā pirms mūsu ēras. Jāatgādina, ka lugas tolaik nebija veidotas kā repertuāra iestudējumi – tās tika izrādītas tikai vienu reizi, tādēļ teātra svētki bija tik svarīga pilsoņa reliģiskās un politiskās dzīves daļa, ka Atēnu valdība maksāja triju dienu atalgojumu brīvajiem atēniešiem, kuri varēja bez rūpēm par finansiāliem zaudējumiem ļauties traģēdijai, komēdijai un satīru drāmai. Antīkā kultūra un mīts vienmēr ir par mums – par šodienas sabiedrību un tās aktuālajām vajadzībām, bailēm, prioritātēm un sapņiem, kā arī traumām. Šajā sižetā Eiripīds meistarīgi īsteno tā dēvēto anagnorisis jeb atpazīšanas ainu, kas pēc filozofa Aristotela darba "Poētika" ir viens no labākajiem līdzekļiem dvēseles šausmināšanai un asarām, kuru rezultātā skatītāja dvēsele attīrās un spēj kļūt labāka.

Ifigēnijas stāsts savu variāciju atrod Eiripīda lugā un Kristofa Vilibalda Gluka operā "Ifigēnija Tauridā" jeb "Ifigēnija Tauru zemē", kuras pirmizrāde notika 1779. gadā Parīzē. Zināms, ka, cenšoties reformēt operu, autors pievērsās daudziem antīkās mitoloģijas un vēstures sižetiem – "Alkestīdei", "Orfejam", imperatoram Titam un arī Ifigēnijai un viņas brālim Orestam, kurš noslepkavoja māti, kura savukārt nogalināja savu vīru... Tādēļ šajā operā, sekojot antīkās traģēdijas tradīcijai, korim ir būtiska emocionālā akcenta loma.

Tekstu pilnā apjomā atradīsit šeit!

Kas veido uzņēmuma zīmolu, kādos apstākļos tas tiek mainīts un vai to ir nepieciešams darīt? Kādi piemēri Latvijā un pasaulē izgaismo zīmola nozīmi, tā spēku, un cik liela ietekme ir cilvēku atbildes reakcijai?

Par to diskutē jomas profesionāļi: Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas dizaina katedras vadītāja un "KID design" pārstāve Maija Rozenfelde, reklāmas aģentūras WKND partneris Edgars Pētersons, kā arī komunikācijas stratēģis Zigurds Zaķis.

Zīmola maiņu piedzīvojis arī Latvijas Sabiedriskais medijs, tāpēc sarunā eksperti komentē arī šīs pārmaiņas.

Pārraidi vada Ilze Dobele; raidījuma producente – Inta Pīrāga.   

1. oktobrī kultūras pilī "Ziemeļblāzma" pirmizrādi piedzīvos jauns iestudējums – "Parīzes bohēma", kura pamatā ir Imres Kālmāna operete "Monmartras vijolīte". Saskaņā ar iestudējuma režisores Sonoras Vaices ieceri, klasiskā darba varoņi šoreiz pārtapuši par kukaiņiem, ļaujot ieraudzīt stāstu par sapņiem, mīlestību un izvēlēm no neierasta skatpunkta. "Neviens no kukaiņiem nav ļauns. Arī zirneklis – viņš dara labu darbu. Katram no viņiem ir savs mērķis," prāto Sonora Vaice, kuru īpaši saistījusi darba naivā, gaišā pasaule, kurā daudz runāts par ziediem, gaismu un dabu. Viņasprāt, kukaiņu dzīvē atklājas arī ļoti cilvēcīgas vajadzības: "Kad kukainis vislabāk jūtas? Kad viņam ir savs kukainis blakus un viņš ir paēdis! Arī cilvēkiem ir tāpat." Operetes muzikālo valodu izrādē papildina franču šansona un džeza noskaņas, bet lielā simfoniskā orķestra vietā skanēs septiņu mūziķu ansamblis.

Sonora atzīst, ka režija viņai kļuvusi par iespēju izdzīvot vēl vienu dzīvi kopā ar izrādes personāžiem. "Man patīk tās sajūtas, ko izdzīvo personāži, – kā vēl viena dzīve, kas tev tiek piedāvāta," saka režisore un īpaši uzsver iespēju apvienot vokālistu un aktieru pasauli, mācoties runāt ar katru savā valodā. Par vienu no būtiskākajiem skolotājiem viņa sauc režisori Māru Ķimeli, kura bijusi viņas diplomdarba vadītāja: "Tas viedums, ko man bija iespēja no viņas mācīties – tā man bija pilnīgi jauna pasaule, cits skats uz dramatisko teātri." Savukārt par studijām Latvijas Kultūras akadēmijā Sonora Vaice saka tā: "Ja vien ir iespēja mācīties šajā augstskolā, dariet to! No savas pieredzes varu teikt – tas noteikti bija tā vērts! Es mīlu darīt to, ko mīlu, un to, ko nemīlu, es vienkārši nedaru. Un es laikam kā dzīvē esmu iekārtojusies tā, ka man ir iespēja darīt tiešām to, ko gribu." 

No 3. līdz 9. oktobrim Rīgā 17. reizi norisināsies Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves un audiovizuālās mākslas festivāls "Patriarha rudens". Nedēļas garumā skatītājiem būs iespēja iepazīt teātra, laikmetīgās dejas, kino un performanču darbus, kā arī ielūkoties vēl tapšanas procesā esošās jaunrades skicēs. Par festivāla attīstību un šīgada programmu stāsta producente Kristīne Freiberga un horeogrāfe Sintija Skrabe.

"Patriarha rudens" sākotnēji veidots kā platforma, kur plašākai publikai parādīt Latvijas Kultūras akadēmijas studentu darbus, kas studiju procesa laikā bieži paliek ārpus plašākas publikas redzesloka. "Šo 17 gadu laikā festivāls, protams, ir audzis un attīstījies. Šobrīd studentu darbus var redzēt arī ārpus festivāla, tāpēc galvenais fokuss ir pārvirzījies prom no vienkāršas darbu parādīšanas. Mēs to izmantojam kā platformu, kur augt, pilnveidoties, satikties un strādāt starpdisciplināri," stāsta Kristīne Freiberga. Šogad pirmo reizi programma veidota arī aicinot pašus studentus pieteikt savus darbus, tādējādi veicinot viņu pašiniciatīvu. Festivālā īpaša vieta atvēlēta arī jaunrades skiču vakariem, kuros skatītāji var sastapties ar vēl tikai topošiem darbiem. "Kad esi radījis kaut kādu mazāku gabaliņu, kas varbūt ir sēkla, kurai vēl nepieciešama augsne, pirmais skatītājs palīdz pārvarēt kaut kādu soli. Arī skatītāju klātbūtne ļauj darbam pēc tam virzīties citā virzienā," skaidro Sintija Skrabe. Šādu darbu tālāku attīstību veicina arī skatītāju un īpašas žūrijas sniegtā atgriezeniskā saite.

Sintija festivālā šogad piedāvā savu maģistra darbu – laikmetīgās dejas izrādi "Karuselis", kuras centrā ir prieka tēma: "Man šis jautājums ir nācis līdzi jau piecus līdz septiņus gadus.

Šodienas pasaulē, gan politiskajā, gan sociālajā vidē, šajā informācijas gūzmā un nereti arī negatīvismā – kur rast prieku, vēlmi vispār kaut ko turpināt?" 

Izrādē karuselis kļūst par bērnības, kopā būšanas un prieka simbolu, vienlaikus skatītājam piedāvājot arī pavisam personiskas asociācijas. "Man ir svarīgi, kā jūtas skatītājs, jo beigu beigās šī izrāde nonāk pie viņa. Bet neatņemama sastāvdaļa ir arī mana sajūta par izrādi. Es kā mākslinieks pielieku savu stāstu, pieredzi, sajūtu un vēstījumu, ar ko vēlos padalīties," saka Sintija Skrabe. Viņasprāt, arī laikmetīgās dejas darbam ir svarīgi atrast saikni ar skatītāju, lai viņš varētu tajā ienākt caur sev pazīstamām asociācijām.

Stāsta Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis Dainis Īvāns; raidījuma producente – Inga Saksone

4. maijā Augstākās Padomes balsošanu par neatkarības atjaunošanu tiešajā ēterā translēja gan Latvijas Radio, gan Latvijas Televīzija. Radio vidējos viļņos tai varēja sekot Zviedrijas latvieši. Par iespēju vēsturisko sēdi dzirdēt visdažādākajos veidos bija parūpējušies mūsu trimdinieki visā pasaulē. Pie Augstākās Padomes ēkas Jēkaba ielā tūkstošiem neatkarības atbalstītāju, turēdami rokās portatīvos radio, skaļi skaitīja balsis. Pēc ļoti gaidītā vairākuma sasniegšanas sēdes vadītājam Anatolijam Gorbunovam nācās lūgt sanākušos pieklusināt gaviles, lai parlaments spētu turpināt darbu.

21. augusta Konstitucionālā likuma apspriešanu netranslēja nedz sabiedriskais radio, nedz televīzija. Nedarbojās starptautiskā telefonu centrāle Rīgā. To visu bija okupējuši desantnieki. Augstākās Padomes deputāti daudz neko nezināja arī par Maskavā un citur notiekošo. Pučistu kontrolētajos tālrādes kanālos varēja redzēt gandrīz tikai Čaikovska baletu "Gulbju ezers" vai ko līdzīgu – to, ko, atbilstoši čehu rakstnieka Milana Kunderas novērojumiem, Krievija okupētajās teritorijās ieved līdz ar saviem tankiem, bet neizved arī tad, kad tanki izvākti. Taču 21. augustā padomju tanki vēl stāvēja uz visiem Rīgas pievadceļiem un tiltiem, kā arī daudzās militārajās bāzēs. Tanki, ja tā var dēvēt arī cita veida bruņu tehniku, kopā ar padomju militāristiem aiz Augstākās padomes logiem Doma laukumā sarīkoja tādu trokšņošanu, ka bija ne tikai grūti, bet arī baisi strādāt. Viņus  nevarēja palūgt uzvesties klusāk arī brīdī, kad Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāti cēlās kājās, lai aplausiem sveiktu valsts neatkarību de facto. Ārpusē neviens par šo lēmumu nezināja.

Vairāk – audioierakstā.

Septembra vidū, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta rīkota, notika literatūras konference “Kas veido literatūru: pārskatot reālismu, poētiku un piederību”, kurā atgriežamies ar valodas pētnieku un konferences dalībnieku Benedikta Kalnača, Madaras Stādes un Arta Ostupa palīdzību.

Viņi īpaši izceļ gan pasākuma atmosfēru, gan plašo tēmu loku un iespēju ieraudzīt latviešu literatūru plašākā kontekstā. Benedikts Kalnačs atzīst, ka viņam visvairāk palikusi atmiņā tieši konferences gaisotne: “Viena lieta, kas palikusi no konferences, ir tās atmosfēra, jo man liekas, ka visi cilvēki, kas piedalījās un bija atbraukuši, bija ārkārtīgi gaiši, atvērti, savstarpēji ieinteresēti, un tā patiesībā nav nemaz tik bieži.” Madaru Stādi patīkami pārsteidzis konferencē aplūkoto tēmu diapazons:

“Sava vērtība, protams, ir konferencēm, kurām ir ļoti konkrēta tematiskā ievirze, bet tad, ja ir iespēja apvienot vairākas tēmas, kā reālisms, piederība, identitāte, arī digitālās prakses, tādā veidā var ļoti savstarpēji bagātināties un iegūt jaunas idejas saviem pētījumiem,

pat ja šķiet, ka sākotnēji tā tēma varbūt nav tas, kas varētu noderēt, bet beigās tomēr izrādās, ka tas aizved pie jauniem atklājumiem.” Savukārt Artis Ostups uzsver sajūtu, ka latviešu literatūra pastāv plašākā starptautiskā kontekstā: “Mani laikam visvairāk iepriecināja tā sajūta, ka latviešu literatūra nav viena, nav vientuļa, un ir dažādas interesantas paralēles arī citu valstu literatūrā, arī no dažādiem laikiem, un tas ļoti iedvesmo un iedrošina tālāk strādāt.”

Sarunā arī par to, vai iespējams jēdzieniem "reālisms" un "reālisma romāns" dot stingras definīcijas, par reālisma literatūru laikmetu griežos, par izteiksmes līdzekļiem un paņēmieniem, kas lietoti vēsturisku, traumatisku notikumu atspoguļošanā, par literatūru un tekstu videospēlēs, tāpat par konferences gaisotni, nozīmīgumu, kolēģu lasītajiem referātiem.

Stāsta Alojas bibliotēkas galvenā bibliogrāfe novadpētniecībā Līga Moderniece; pārraides producente – Rūta Paula

Tā vienmēr sacīja pasaules apceļotājs Džeimss Krogzemis, kura dzimtas saknes no tēva puses meklējamas Ziemeļvidzemē, Rozēnos. Džeimss ir dzejnieka Ausekļa tēva brāļa Jura Korgzemja dzimtas pēctecis. 

1944. gadā 19 gadu vecumā  Džeimss devās bēgļu gaitās. Tā kā viņa tēvam neizdevās izbraukt no Latvijas, Džeimsam nācās vienam pašam uzsākt dzīvi svešā malā. Viņš apguva vairākas valodas, ASV studēja ķīmiju, ieguva maģistra grādu biznesa vadībā un doktora grādu ģeogrāfijā. Bija profesors Kalifornijas Valsts universitātē un vienas amerikāņu universitātes filiālē Parīzē. Pasniedza ģeogrāfiju. Tā bija laimīga izvēle, ka Džeimss no Amerikas Austrumu krasta pārcēlās uz Bērkliju Kalifornijā, jo tieši tur kultūras ģeogrāfijas kursa auditorijā viņš satika Diānu Rowe – Oklendas vidusskolas skolotāju. Savā grāmatā "Klaidonis" viņš raksta: "Kad viņa ienāca zālē, es biju satriekts, cik viņa izskatījās skaista – ar atklātu smaidu, zilajām acīm, garajiem, blondajiem matiem un saulaino izturēšanos. Tā patiešām bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena."

Vairāk – ierakstā.

Ar filoloģijas doktori Agnesi Irbi sarunājamies par apgāda "Peripatos" izveidošanu un nosaukumu, kas norāda ar Aristotelam un viņa sekotājiem raksturīgo paradumu mācīt un diskutēt pastaigas formā, un par Aristotela vārda atveidi ar I deklināciju, ne kā līdz šim. Ar pateicību piesaucam arī "Valstslietu" otru tulkotāju Aiju van Hofu.

Turpinājumā noskaidrojam, ko nozīmē par tikumu runāt un domāt aristoteliskā izpratnē; apskatām slaveno teicienu par cilvēku kā politisku dzīvnieku jeb pašreizējā tulkojumā kā valstisku būtni, te būtiski iezīmējot arī fundamentālo jautājumu par to, vai valsts ir nepieciešams ļaunums, vai tomēr cilvēka dabai piemītoša instinkta rosināta parādība. Ar šo sarunu mēģinām arī uzskatāmi uzsvērt, ka pirms parlamenta vēlēšanām nenāks par ļaunu iemest aci Aristotela "Valstslietās", jo viņa doma labi atbilst mazu etnovalstu ideālajām nepieciešamībām. Bet pats galvenais: ir svarīgi noklausīties pašu sarunu, jo tās lakonisks atstāsts jomas neprofesionāļa vārdiem dod tikai vāju priekšstatu par Agneses Irbes domas asumu, zināšanu plašumu un "Valstslietu" tulkojuma nozīmīgumu. 

Berlīnē mītošā latviešu vijolniece Elza Siliņa kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri un diriģentu Gunti Kuzmu septembra nogalē un oktobra sākumā dosies koncerttūrē uz Lietuvu un Latviju, atskaņojot Fēliksa Mendelszona Vijolkoncertu. Sarunā ar Lieni Jakovļevu jaunā māksliniece atzīst, ka gaidāmais koncertmaratons viņai ir īpašs notikums: "Enerģiju man dod prieks par to, ka varu dalīt skatuvi kopā ar orķestra lieliskajiem mūziķiem un Gunti Kuzmu." Elza uzsver – Mendelszona koncerts viņu saista ne tikai ar savu romantisko skaistumu, bet arī ar iespēju katrā uzstāšanās reizē atklāt ko jaunu: "Jo katra skatuve ir pilnīgi citādāka – cita sajūta, cita publika." Par gaidāmo Mendelszona Vijolkoncerta atskaņojumu māksliniece saka tā: "Ja esmu atradusi savu interpretāciju, par to priecājos." Viņa arī uzsver, ka mūzikā būtiska ir personiskā attieksme un dažādība: "Tas būtu briesmīgi, ja mēs visi spēlētu vienādi!"

Runājot par studijām Berlīnes Barenboima–Saida akadēmijā, vijolniece neslēpj sajūsmu par vidi, kurā ikdienā dzīvo un muzicē: "Tā ir vide, kurā cilvēki domā par mūziku un kuriem mirdz acis." Viņa atzīst, ka dzīve Vācijas galvaspilsētā devusi ne tikai profesionālu pieredzi, bet arī jaunu skatījumu uz pasauli: "Kad aizbraucu uz Berlīni un pēc tam atgriežos Latvijā, man ir pilnīgi citādāka pasaules uztvere."

Kopš pirmā romāna "Bezvēsts pazudušās", kas klajā nāca 2019. gadā, un pirmās nopietnās pieredzes kino producēšanā rakstniece Lelde Kovaļova sev apsolījusi attaisnot lasītāju un skatītāju uzticību. Viņa atzīst, ka stāstu veidošanā svarīgākais ir nevis sniegt visas atbildes, bet ļaut lasītājam pašam meklēt patiesību. "Ne vienmēr vēlos lasītājam sniegt visas atbildes," viņa uzsver, stāstot par romānu "Maksas sērotāji". Rakstot grāmatu, autore dzīvojusi kopā ar saviem varoņiem – klausījusies viņu iemīļoto mūziku, domājusi viņu domas un pamazām atklājusi stāstu. "Visu, iespējams, mēs nekad neuzzināsim," saka Lelde, piebilstot, ka literatūrā viņu saista neatbildēti jautājumi un cilvēka sarežģītā daba.

Romāna "Maksas sērotāji" varoņi autorei kļuvuši īpaši tuvi, un tieši tāpēc iecerēts turpinājums. "Tie bija pirmie varoņi, no kuriem negribēju šķirties," atzīstas Lelde. Grāmatas galvenie tēli ikdienā sastopas ar nāvi, tāpēc viņu izdzīvošanas mehānisms ir melnais humors. Rakstnieci saistījusi arī pati maksas sērotāju profesija, kas šķiet absurda, bet vienlaikus atklāj ļoti reālas mūsdienu cilvēku bailes no vientulības un aizmirstības. "Šausminošs absurds. Bet mūsdienu steigas pasaulē brīžiem saprotu, ka tas viss varētu būt taisnība," secina rakstniece. Par saviem varoņiem viņa saka tā: "Man svarīgi izstāstīt viņu stāstu un piešķirt tiem vērtību."