Anna Veismane tikās ar dziedātāju Guntu Gelgoti un pianisti Aiju Kuzmani, lai izvaicātu par nu jau izveidojušos tradīciju ap Franča Šūberta dzimšanas dienas laiku, veidot jaunu programmu un satikties mūzikā. Abām mūziķēm 2. februāra koncertā "Tālajā tuvumā" Rīgas Sv. Pētera baznīcā pievienosies norvēģu baritons Steins Šervolds (Stein Skjervold).

Koncerta poētiskajā nosaukumā “Tālajā tuvumā” vārdi un to nozīmes ir pretstati. Kāpēc šāds nosaukums radies?

Aija Kuzmane: Jā, tie tiešām ir pretstati. Man šķiet, ka Šūberta mūzika ir pilna ar pretstatiem, viņam viss ir vienkopus, un arī nozīmes jēdzieniem mēdz būt ļoti dažādas. Tā pati nāves tēma - vienā brīdī nāve ir ienaidnieks, nākamajā - draugs, tāpēc tas tālais tuvums.

Man liekas, arī tīri cilvēciski mēs katrs ar to saprotam kaut ko citu - kas kuram ir tālums, ko kādam nozīmē tuvums, kā mēs panesam tuvumu, vai mēs gribam būt tālumā, vai mums labāk patīk dzīvot tālumā vai tuvumā?

Tas viss ir kopā savijies. Man liekas, tādā filozofiskā nozīmē tas nosaukums ir izveidojies.

Varbūt Guntai vēl ir īpaša sajūta, jo tu neesi uz vietas Latvijā, varbūt tev tālums un tuvums arī nozīmē kaut ko citu.

Gunta Gelgote: Esmu pateicīga, ka, esot mazliet tālu, Lietuvā, varu šeit būt tuva gan ar cilvēkiem, kurus šeit mīlu, gan ar mūziku, arvien atgriežoties šeit un dziedot. Man liekas, ka esmu arī Aijai tuva ar to, ko mēs darām. Nu jau mums ir regulāra tradīcija Šūberta dzimšanas dienā rīkot koncertu. Tam bija jānotiek 31. janvārī, kad ir viņa dzimšanas diena, bet dažādu iemeslu dēļ dažreiz datums ir par dienu vai divām pabīdīts - šoreiz tas būs 2. februārī.

Nākamgad svinēsim Šūberta 230. jubileju, un tad, protams, arī kaut ko domāsim, bet šo gadu nevarēja izlaist.

Cik gadus apmēram mēs jau tā darām?

Aija Kuzmane: Šis ir ceturtais. Tradīcija!

Kā jūs satikāties ar Steinu Šervoldu?

Gunta Gelgote: Es dzīvoju Viļņā 15 gadus. Viņš ir norvēģu dziedātājs, kurš dzīvo Viļņā apmēram 20 gadus. Tur dzirdēju, un man ļoti iekrita sirdī viņa dziedājums. Mums ar Aiju radās ideja par Gustava Mālera un Almas Māleres dziesmām, un izveidojām programmu, kurā es dziedāju Almas dziesmas, un pirmoreiz uzrunājām Steinu dziedāt Gustava Mālera dziesmas. Tas izskanēja Liepājā un pērn arī Rīgā, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā.

Steins ir īsts kamermūziķis. Viņam skan balss, un tas, kā viņš izdzied tekstu - viņam skan pēc labākajām Rietumeiropas tradīcijām.

Tagad viņš dzīvo Viļņā un gan dzied, gan pasniedz kamerdziedāšanu Mūzikas akadēmijā. 

Šūberts un Šūberta dziesmu atlase. Tas ir ļoti nopietns darbs - veidot repertuāru, sakārtot dziesmas secīgi, ar īpašu domu.

Aija Kuzmane: Tas vienmēr ir liels jautājums - vai mēs izvēlamies programmu vai programma izvēlas mūs? Šūberta gadījumā tas ir īpaši intensīvi, jo zinām viņa lielo dziesmu skaitu.

Pēc alfabēta rādītāja klausījos visas viņa dziesmas, darīju to vairākkārt un atzīmēju tās, kuras mani kaut kādā veidā uzrunāja.

Īstenībā tas bija ļoti mainīgi, jo vienā brīdī tevi šī dziesma uzrunā, nākamajā brīdī tu pārlasi tekstu un saproti - bet šai dziesmai arī nav nekādas vainas, kāpēc es neesmu to atzīmējusi? Tas bija ļoti ilgstošs process. Ne velti mēs to darām ceturto reizi, un domāju, ka būs vēl, jo vienā koncertā nevar iekļaut ļoti daudz dziesmu. Šoreiz izskanēs 11, bet viena otra ir tāda, kurā faktiski ir ietvertas piecas dziesmas vienā, tā kā skaits arī ne vienmēr kaut ko nozīmē.

Plašāk - audioierakstā.

31. janvārī kultūrtelpā SunsStudio ar programmu “Mūzika vakara mieram” viesosies ģitārists Mārcis Auziņš, ļaujoties mierpilnai improvizācijai , kuras priekšplānā ir noskaņa, kā arī klausītāju un mūziķa mijiedarbība.

Telefonintervijā Lienei Jakovļevai Mārcis Auziņš atklāj: "Līdz šim šādas improvizācijas spēlēju mājās pats sev, bet šis ir gadījums, kad kontekstā ar manu pamatdarbību, kas ir solokoncerti,

priekšplānā būs nevis pazīstamu melodiju aranžijas un mani oriģinālskaņdarbi, ko varētu dēvēt par tradicionālu ģitāras solo mūziku, bet šoreiz ļaušos pilnīgai improvizācijai.

Man mazliet ir jāpārvar sevi šajā gadījumā, jo, spēlējot tradicionālu solokoncertu, katrs skaņdarbs ir pārdomāts, praktiski katra nianse ir izdomāta - 95% ir iepriekš sagatavots materiāls. Šajā gadījumā, protams, iestrādes ir, bet tā burvība būs tajā, ka absolūti ļaušos vietai, noskaņai un arī tai noskaņai, ko radīs visi atnākušie.

Katrs no dalībniekiem arīdzan ir noskaņas radītājs un mūzikas līdzautors, tā kā gaidu ar nepacietību.

Mazs satraukums ir, jo tas ir man mazliet neierasti, bet tajā pašā laikā izaicinoši, un degu nepacietībā mesties iekšā. (..) Šī improvizācija būs stundas garumā. Kā daļu no iestrādnēm esmu paredzējis izpildīt skaņdarbus no mana albuma “Citādi citāti”, kas ir ļoti meditatīvs un mierīgs, bet lielākā daļa būs balstīta improvizācijā. Pamatu šoreiz likšu uz baritona ģitāru, kas ir diezgan neierasta ģitāra - hibrīds starp parasto ģitāru tās tradicionālajā skaņojumā un basģitāru - tās ir mazlietiņ zemākas frekvences.

Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes docente Maija Pozemkovska; pārraides producente – Maruta Rubeze

Spalvainais degunradzis ir viens no lielākajiem izmirušajiem zīdītājiem, kas dzīvojis ledus laikmeta beigās Eirāzijas ziemeļos, arī Latvijas teritorijā.

Spalvainais degunradzis bija mamuta laikabiedrs, apaudzis ar rūsgani brūnu spalvu, augumā mazāks par mamutu, taču gana iespaidīgs. Spalvainā degunradža augums bija divarpus metru, un, kā jau degunradzim, tam bija divi ragi, turklāt priekšējā, lielākā raga garums bija pāri vienam metram (~1m 30 cm). Lielais rags tika izmantots aizsardzībai un sniega attīrīšanai barības meklējumos.

Spalvainais degunradzis svēra no divām līdz trim tonnām. Latvijas teritorijā tas dzīvoja vairāk nekā pirms 12 tūkstošiem gadu. Šī izmirušā dzīvnieka paliekas – kaulu fragmenti – Latvijā atrasti divreiz – 1861. un 1928. gadā; abas reizes – pie Zveņģes upītes, starp Lielvārdi un Rembati.

Spalvainā  degunradža meklējumos Latvijā lieli nopelni bija Rīgas Dabaspētnieku biedrībai (Naturforscher-Verein zu Riga), ko 1845. gadā dibināja Vidzemes ārsti, aptiekāri, luterāņu mācītāji un skolotāji ar mērķi veicināt sabiedrības interesi par dabaszinātnēm. Tā kā šajā biedrībā galvenokārt bija vācbaltieši, biedrību likvidēja 1939. gada novembrī, pēc vācbaltiešu izceļošanas.

Tad, kad Latvijas teritorijā parādījās pirmie iedzīvotāji, ziemeļbriežu mednieki, ledum atkāpjoties, spalvainais degunradzis jau bija izmiris.

Pirmais, kas aprakstīja spalvaino degunradzi pirms vairāk nekā divsimt gadiem (1799) un deva latīnisko nosaukumu Rhinoceros Antiquitatis, bija vācu ārsts un dabaszinātnieks Johans Frīdrihs Blūmenbahs (Blumenbach; 1752–1840). Viņš bija viens no zooloģijas un antropoloģijas kā salīdzinošo zinātnisko disciplīnu pamatlicējiem.

Vēl pirms Blūmenbaha lielu ieguldījumu spalvainā degunradža izpētē deva slavenais vācu dabaszinātnieks Pēters Simons Pallass (Pallas; 1741–1811).  Pēc Krievijas ķeizarienes Katrīnas II uzaicinājuma viņš devās ekspedīcijā uz Sibīriju, kā rezultātā norādīja uz spalvainā degunradža izplatību šajā reģionā un 1772. gadā Irkutskā no vietējiem iedzīvotājiem ieguva izmirušā dzīvnieka galvu un divas kājas, jo pārējais bija apēsts, un āda izmantota apģērbam.

Spalvainā degunradža fosīliju atradums Staruņā (Starunia, Polijas teritorijā, kas mūsdienās ir Ukraina), dziļā ozokerīta raktuvē (12,5 m dziļumā)

1929. gada 23. oktobrī bija pasaules sensācija: tika atrasts vienīgais, vispilnīgākais šīs sugas eksemplārs ne tikai ar saglabātu skeletu, bet arī daļu no iekšējiem orgāniem, muskuļiem un ādu. Jaunā, apmēram trīs gadus vecā mātīte bija mirusi aptuveni pirms trīsdesmit tūkstoš gadiem.

Šī eksemplāra unikālā fosilizācija bija iespējama, pateicoties labvēlīgiem ģeoloģiskiem apstākļiem, turklāt dzīvnieks zemes dzīlēs bija gulējis augšpēdus, un, iespējams, tāpēc ķermenim bija tikai nelieli bojājumi.

Ar Polijas armijas palīdzību divu mēnešu laikā spalvainais degunradzis bija sagatavots transportēšanai un nogādāts Krakovā.

Šī ziņa ātri sasniedza Latviju, un

mākslinieks butaforists Oļģerts Krūmiņš (1904–1989) tolaik Eiropā pirmais modelēja spalvaino degunradzi dabīgā lielumā. Maketa izgatavošanai tika izlietoti vairāk nekā 80 kg vecu avīžu, ko sabāza lielā dzīvnieka "skeletā", izgatavotā ar metāla stiepļu palīdzību, savukārt ragi tika gatavoti no koka.

Lielizmēra maketu izstādīja Izglītības ministrijas Skolu muzeja rīkotā "Daugavas izstādē" 1932. gadā, piesaistot gandrīz desmit tūkstošus apmeklētāju. (No 1925. līdz 1938.g. Skolu muzejs atradās Valdemāra ielā 36a, aizņemot trīspadsmit telpas divos augšējos ēkas stāvos.)

Izcilais butafors Oļģerts Krūmiņš pēc Skolu muzeja likvidācijas 1951. gadā strādāja Medicīnas vēstures muzejā. Viņa veidotās diorāmas par viduslaiku medicīnu joprojām apskatāmas Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā.

Oļģerta Krūmiņa izgatavotais makets nav saglabājies, toties Staruņā atrastā spalvainā degunradža skelets, izbāzenis (rekonstrukcija) un anatomiskie preparāti (piemēram, mēle, aukslējas, ausis) mūsdienās aplūkojami pastāvīgajā ekspozīcijā Polijas Zinātņu akadēmijas Dabas vēstures muzejā Krakovā (Muzeum Przyrodnicze w Krakowie).

Interesanti, ka arī 21. gadsimtā britu paleontologi Stafordšīrā atraduši vēl četru aizvēsturisko degunradžu skeletu paliekas. Meklējumi turpinās!

Lamsters, V. "Latvijā izmirušie prāvākie zīdītāji". Rīga, Izglītības ministrijas Skolu muzejs, 1937.

Otro sezonu ar desmit jaunām sērijām Latvijas Radio digitālajās platformās sācis raidieraksts "Leģendām pa pēdām", kas bērnus no 7-12 gadu vecumam ar unikāla skaņu dizaina palīdzību ved jaunos piedzīvojumos un ļauj sastapties ar nozīmīgām vēsturiskām personībām.

"Leģendām pa pēdām" ir Francijas Radio France Inter oriģinālpodkāsta "Les Odyssées" 160 sērijās adaptācija latviešu auditorijai. Pirmās desmit raidieraksta epizodes guvušas plašu auditorijas atzinību, īpaši izceļoties stāstiem par Titānika vraka meklējumiem un gleznotājas Frīdas Kalo dzīvi, bet otrajā sezonā klausītājiem ir iespēja doties uz Ziemeļpolu, izdzīvot uz vientuļas salas un kopā ar pēdējo brīvo Amerikas indiāni stāties pretī nežēlīgiem iebrucējiem.

Jaunajās epizodēs gaidāmas tikšanās ar tādām vēsturiskām personībām kā Senās Romas slavenākais vergs Spartaks, pirmais grieķu filozofs Sokrats, varenais ēģiptiešu faraons Ramzess II, ģeniālā biofiziķe Rozalinda Franklina, kā arī drosmīgie polārpētnieki Kuks, Pīrijs un Hensons, leģendārais Robinsons Krūzo un daudzi citi. 

Raidierakstā "Leģendām pa pēdām" skan Dailes teātra aktrises Madaras Viļčukas balss, ieraksta un montāžas režisors ir Ģirts Bišs, stāstus no franču valodas tulkojusi Zane Eniņa, bet raidieraksta producente ir Agnese Linka, kuru uz sarunu aicinājusi Ieva Zeidmane.

Pie klausītājiem ir nonākušas desmit jaunas epizodes, bet daudzi ar šo raidierakstu droši vien jau ir pazīstami, jo šī ir otrā sezona. Kā ir veicies pirmajai?

Atsauksmes ir bijušas ļoti, ļoti labas, un ceram, ka tagad auditorijas uzmanība turpinājumam varētu būt vēl koncentrētāka. Pirmo raidieraksta sezonu publiskojām maijā, un, protams, ka tad, kad sākas skolēnu brīvlaiks, bērniem, kam šis raidieraksts ir domāts, būtu vairāk laika pievērsties dažādām interesantām, vērtīgām lietām un saturam. No otras puses, protams, mēs zinām, ka vasarā mainās cilvēku klausīšānās paradumi.

Esam optimisma pilni un esam saņēmuši ļoti labas atsauksmes par pirmo sezonu, tāpēc turpinām ar otro.

Visam pamatā ir franču materiāls?

Jā. Tas ir tapis sadarbībā ar Francijas Radio France Inter, kur ir oriģinālpodkāsts Les Odyssées - ceļojumi, odisejas. Kādu brīdi domājām, vai varētu būt šāds nosaukums arī latviski, bet dažādu iemeslu dēļ, arī tāpēc, ka radio jau bija raidījums ar tādu nosaukumu, tad tomēr tulkojām. Likām galvas kopā un smadzeņu vētru rezultātā izdomājām, ka tās būs leģendas, kurām iesim pa pēdām, tāpēc raidieraksta nosaukums ir “Leģendām pa pēdām”. Francijas Radio esam pirkuši licenci, iespēju tulkot latviski, arī skaņas dizainu esam pārņēmuši no France Inter. 160 sēriju autore ir Laura Grandbezansona [Laure Grandbesançon] tās ir radījusi franciski, un podkāstam ir milzu popularitāte frankofonajā pasaulē - 45 miljoni klausījumu, lejupielāžu. Ideju no kādas starptautiskas konferences atveda LSM galvenā redaktore Anita Brauna, kur viņa bija dzirdējusi par šī raidieraksta franču versijas patiešām plašo popularitāti un lielo veiksmi.

Uzzināju arī, ka Lietuvas Radio kolēģi ir ķērušies pie raidieraksta adaptācijas un izmēģinājuši vispirms desmit un tad vēl vairākus desmitus sēriju tulkot lietuviski un tad ieskaņojuši. Tad mēs atrotījām piedurknes, noslēdzām līgumu ar Francijas Radio un te nu mēs esam - otrais desmits jau ir mūsu klausītāju rīcībā.

Jums ir doma par visām 160 epizodēm vai izvēlaties interesantākās?

Tik tālu vēl neesam fantazējuši. Šobrīd sagatavošanā ir vēl divi desmiti - trešā un ceturtā “Leģendām pa pēdām” sezona. Trešo desmitu plānots publiskot marta beigās, un ceturto desmitu, pagaidām noslēdzošo, kas no iegādātajām sērijām taps, publiskosim septembrī.

Epizodes virknētas hronoloģiski? Vai kaut kāda atlase notiek?

Protams, notiek atlase. Palūkojāmies, kam priekšroku ir devuši lietuvieši. Sazinājāmies ar Francijas pusi, vaicājot, ko viņi ir gatavi piedāvāt tulkošanai. Ļoti sarežģīta ir skaņu dizaina atkodēšana - kad tas vienreiz samontēts, tad viss tiek izkārtots vēlreiz tā, lai varētu nodot jaunai montāžai mums, mūsu skaņu burvim Ģirtam Bišam, kurš ir gan ierakstu, gan montāžas režisors. Protams, neņemam visu pēc kārtas arī tamdēļ, ka franču versijā šis ieraksts ir sācis tapt 2017. vai 2018. gadā, tā kā pirms krietna laika šie 160 stāsti ir veidoti.

Plašāk - audioierakstā.

Visas abu sezonu epizodes pieejamas Latvijas Radio mobilajā lietotnē un mājaslapā, kā arī platformā REplay.lv un LSM Bērnistabā.

Stāsta Latvijas kultūras akadēmijas pētnieks, arheologs Jānis Meinerts; pārraides producente – Gita Lancere

Šoreiz pievērsīsimies slavenākajai no Latvijas ezermītnēm – Āraišu ezerpilij. To jau 19. gs. 70. gados atklāja un pirmais tajā izrakumus veica vācbaltiešu amatierarheologs Karls Georgs fon Zīverss (Jakob Carl Georg Graf von Sievers), līdz kuram bija nonākušas ziņas par ap saliņu ūdenī redzētajiem pāļiem un vietējo zemnieku nostāstiem par ezerā nogrimušu pili.

Šis ir laiks, kad pār visu Eiropu, īpaši vāciski runājošo telpu, veļas t.s. "pāļu būvju drudzis" (Pfahlbaufieber) – inteliģence, vēsturnieki un amatierarheologi meklē 19. gs. 50. un 60. gados Alpu kalnu ezeros atklātajām bronzas laikmeta pāļu mītnēm līdzīgas būves arī savās mītnes zemēs. Izrokot divas taisnstūrveida bedres, fon Zīverss atklāja vairākas kārtas dažāda resnuma un dažādos virzienos guļošu baļķu, daudz citu organisku materiālu, bronzas pakavsaktu un rotadatu, keramikas lauskas un dažas citas senlietas. Viņa ziņojumi par izpētes darbiem Āraišos sasniedza gan Tērbatas Universitāti, gan Berlīni un Cīrihi, izraisot lielu interesi Eiropas zinātnieku vidū.

Pēc fon Zīversa uzaicinājuma, 1877. gadā 1,5 m dziļu atsegumu saliņā veica pazīstamais vācu profesors Rūdolfs Virhovs (Rudolf Virchow), kurš bija atzīta autoritāte Alpu ezeru pāļu mītņu pētniecībā. Pamatojoties atrasto būvkoku apstrādes pēdu un senlietu materiāla izvērtējumā, viņš secināja, ka būve tapusi vēlajā dzelzs laikmetā, nevis akmens laikmetā, kā bija šķitis fon Zīversam.

Šādam uzskatam nepiekrita Tērbatas Universitātes ģeoloģijas profesors un tā laika atzītākā autoritāte Austrumbaltijas aizvēsturē Konstantīns fon Grēvinks (Constantin Caspar Andreas von Grewingk), kurš noliedza ezermītņu pastāvēšanas iespējamību Austrumbaltijā un saistīja Āraišu atradumus ar viduslaikiem. Tā līdz pat 20. gs. 60. gadiem Āraišu atradumu interpretācija balstījās 19. gs. 70. gados veikto pētījumu rezultātos un tā laika pētnieku izteiktajās idejās.

Arheologam Jānim Apalam 20. gs. 50. gadu beigās uzsākot Latvijas iekšzemes ūdeņu apzināšanu, no jauna tika apsekota arī ar kokiem apaugusī saliņa Āraišu ezerā, kas vēlāk kļuva par viņa galveno pētījumu objektu.

Desmit izrakumu sezonās (1965-1969; 1975-1979) tika iegūta plaša zinātniskā informācija par šo līdz tam Austrumbaltijā nepētīto dzīvesvietu tipu. Lai izrakumi vispār varētu norisināties, ezera līmeni pazemināja par 1 m – izrakumi notika no zemēm uzbērta dambja ieskautos laukumos, no kuriem pieplūstošo ūdeni atsūknēja ar motorsūkņiem. Kopumā tika izpētītas aptuveni 3/4 no ezermītnes platības un to ar krastu savienojošās uzejas, bet atlikusī daļa saglabāta nākotnes pētījumiem.

Sarežģīto mitro apstākļu, līdz 3 m biezā kultūrslāņa un daudzo konstrukciju dēļ izrakumi bija tehniski ļoti sarežģīti, taču iegūtie materiāli būtiski papildināja zināšanas par seno latgaļu ikdienu, saimniecību un amatniecību, īpaši pateicoties labi saglabājušamies koka priekšmetiem.

Āraišu ezermītnē konstatētas viena otrai bez hronoloģiska pārtraukuma sekojušas piecas secīgas apbūves kārtas. Ļoti labi saglabājušās guļbaļķu ēku paliekas vairāku vainaga baļķu augstumā ļāvušas precīzi rekonstruēt mītnes plānojumu un ēku būvniecības paņēmienus.

Vislabāk saglabājušās ir senākās apbūves ēkas, kamēr vēlākās vairāk cietušas pārbūvju un dabisku procesu dēļ. Ezermītne tika būvēta uz sekla sēkļa: sākotnēji uzbūvēja apaļkoku režģogu, ko nostiprināja ar piebērtu grunti un virs tā uzbūvēja kopēju pamatklāsta platformu, uz kuras tad celtas koka ēkas.

Sākotnējais ezermītnes plānojums bijis regulārs, ar rindās izvietotām, jūgstūra un klasiskā krusta pakša paņēmienā būvētām taisnstūrveida guļbūvēm, kur katrā bija pavards, guļamās lāvas un klona grīda. Visu mītni ieskāva aizsargbūves un ar krastu savienoja nocietināta uzeja.

Jaunākie radiokarbona ¹⁴C un dendrohronoloģiskie pētījumi ļāvuši precīzi konstatēt, ka ezermītnes pamatnes būvniecībai koki cirsti 836. gada ziemā.

Visu tās izmantošanas laiku Āraišu ezerpili apdzīvoja latgaļu kopiena, kas nodarbojās ar lauksaimniecību, amatniecību un biškopību un sastāvēja no aptuveni 100 cilvēkiem. Piektā, pēdējā, apbūve gāja bojā postošā ugunsgrēkā ienaidnieka uzbrukuma laikā ap 1000. gadu.

Plašie izrakumi Āraišos kļuva ne tikai par vietu, kur pirmās prasmes arheoloģijā ieguva vairāki simti vēstures studentu un skolnieku, bet arī par populāru tūrisma objektu, kur interesenti varēja redzēt vairāk nekā 1000 gadu seno koka ēku paliekas.

Izrakumus Āraišos apmeklēja arī virkne pazīstamu kultūras darbinieku un mākslinieku, kas novērtēja iespēju tiešā un pārnestā nozīmē pieskarties mūsu senatnei savām rokām. Lielā cilvēku interese iedvesmoja Jāni Apalu ķerties pie pilna izmēra ezerpils rekonstrukcijas būvniecības. Rekonstrukcijas projekts, ko kopā ar Jāni Apalu izstrādāja arhitekts Dzintars Driba, bija balstīts arheoloģiskās izpētes materiālos un etnogrāfiskās analoģijās.

Lai gan rekonstrukcijas būvniecība tika uzsākta jau 20. gs. 80. gadu sākumā, tā tika atvērta apmeklētājiem tikai 1994. gadā.

Arī mūsdienās turpinās rekonstrukcijas uzturēšanas un atjaunošanas darbi un tā apskatāma apmeklējot Āraišu ezerpils Arheoloģisko parku, kurā jau dažus gadus līdzās ezerpilij apmeklētāju centrā apskatāma arī ekspozīcija par latgaļu ezermītnēm, Jāni Apalu un Āraišu ezerpils izrakumos atklāto.

"Man šī filma ir par cilvēka iekšējo brīvību. Par Platona Buravicka un Annas Fišeres iekšējo brīvību un tiešām augsto līmeni, kuru viņi tajā sasnieguši. Manuprāt, iekšējās brīvības patlaban mums pietrūkst, pie tam ne tikai Latvijā, bet vispār pasaulē – mēs slēpjamies aiz kaut kādiem mūriem un neatklājamies. Un par to arī liels paldies Annai un Platonam – par to, ka viņi bija atvērti, atklāti: filmai tas ir ļoti liels ieguvums," intervijā Lienei Jakovļevai uzsver režisors Andrejs Verhoustinskis, stāstot par savu jaunāko filmu "Nošu racēji". Vakar, 27. janvārī, kinoteātrī "Splendid Palace" tā piedzīvojusi pirmizrādi, un nākamais seanss gaidāms 9. februārī.

Divi jauni laikmetīgās mūzikas komponisti ir pametuši stabilu darbu, lai radītu ko tādu, ko liela daļa cilvēku nesaprot. Anna Fišere – introverta un jūtīga, Platons Buravickis – ekstraverts un autentisks. Viņu personības ir tikpat atšķirīgas kā viņu mūzika, bet abus vieno neatlaidība un uzticība savam radošajam aicinājumam.

Kāda ir mūsu atbildība par izvēlētajiem dzīves ceļiem un kas tos liek izraudzīties? Kur meklēt iedvesmu, ja rezultāts nav paredzams? Vai uzticība sev ir tā vērta, ja pastāv liela varbūtība, ka paliksi nesaprasts?

Liene Jakovļeva: Vai jūs ārpus šīs filmas saista vēl kaut kas cits?

Andrejs Verhoustinskis: Jā, mēs visi trīs esam kursabiedri Latvijas Kultūras akadēmijas, Mūzikas akadēmijas un Mākslas akadēmijas kopīgajā profesionālajā doktorantūrā.

Tātad pieņemu, ka tieši tu, Andrej, esi galvenais šīs kinolentes tapšanas vaininieks, jo tā ir zināma pietura tavās studijās. Vai pats izvēlējies savas filmas varoņus?

Andrejs Verhoustinskis: Jā, es abus uzrunāju – ka vēlētos par viņiem abiem veidot filmu. Viņi arī piekrita.

Anna, Platon – ilgi domājāt?

Anna Fišere: Nē, es jau kā parasti: vispirms daru, un tad domāju. (Smejas.)

Platons Buravickis: Es arī ilgi nedomāju. Man ideja patika.

Andrejs Verhoustinskis: Uzreiz Annai un Platonam teicu, ka tas nebūs gluži klasisks vērojuma dokumentālais kino, bet gan kino ar performatīviem elementiem, kur prasīšu no komponistiem gan viņu laiku, gan viņu enerģiju un došu arī kādus uzdevumus – piemēram, vizualizēt savu skaņdarbu, uzrakstīt mūziku savam un otra tuvplānam… Abi tam piekrita, par ko viņiem liels paldies.

Vai pirms doktorantūras jau biji dzīvē iepazinis Annu un Platonu un varbūt pat iedomājies, ka par viņiem varētu uzņemt filmu?

Andrejs Verhoustinskis: Es zināju abu darbus, bet personīgi nepazinu ne vienu, ne otru. Abus uzrunāju pēc kāda pusgada, kad kopā jau bijām studējuši. Tā kā tas kaut kādā ziņā bija ļoti labi, ka es biju iepazinis viņus, bet ne mazāk svarīgi, ka viņi bija iepazinuši arī mani. Līdz ar to mums nebija ieskriešanās perioda – mēs jau filmējām. Bija uzreiz uzticēšanās no abām pusēm. Ceru, ka mums izdevās pieskarties radīšanas, komponēšanas brīnumam, mēģinot to atklāt.

Cik laika prasīja filmas uzņemšana? Skatoties filmu, šķiet, ka laika plūsma, vietas, lietas un gadalaiki mainījušies.

Anna Fišere: Tas bija vairāk nekā gadu – kādu pusotru. Un mainījās šajā laikā daudz. Man tagad vispār šķiet, ka laiks iet ātrāk. 

Un vai jūs paši filmas uzņemšanas laikā mazliet mainījāties? Varbūt kaut kas mainījās arī jūsu domās un attieksmē pret kino?

Platons Buravickis: Man pašam grūti pateikt, vai esmu mainījies. Bet to noteikti var pamanīt, paskatoties filmu – atnākot, piemēram, uz filmu 9. februārī. Man pašam būs interesanti, kā es tur un vai vispār mainos.

Andrej, droši vien daudz kas palika arī aiz kadra – kā vienmēr?

Andrejs Verhoustinskis: Protams. Ļoti daudz. Gan no abu komponistu ikdienas gaitām, mēģinājumiem ar dažādiem sastāviem, tāpat arī šis tas no mūsu performatīvajiem uzdevumiem un uzstādījumiem. Bet ar to ir jārēķinās, ka vienā filmā var tikai kaut kam pieskarties, parādīt no viena aspekta. Tā nekādā ziņā nav objektīva un absolūta patiesība. Kaut kādā ziņā tas ir izteikts autora konstrukts. 

Bet tā ir arī izteikta uzticēšanās un ļoti liela tuvība. Vai jūs jau no paša sākuma sapratāt, ka filmā neko īsti nevarēs noslēpt?

Platons Buravickis: Jā, sapratu. Bet varbūt pēc gada, diviem šai filmai var sagaidīt režisora versiju… Jā, tur neko nevarēja noslēpt. Taču ārpus kadra vēl ir daudz materiāla.

Anna, tev nebija bail no tā, ka filmā parādīsies tik atkailinātai?

Anna Fišere: Nē, man nebija bail. Jo tas tieši pēdējā laikā ir man iekšējais uzdevums – parādīties arvien atklātākai gan pašai sev, gan arī citiem. Tāpat jau nevaru īsti kontrolēt, kā mani redz citi cilvēki, līdz ar to man nebija nekādas vēlmes Andrejam kaut ko tēlot. Andrejs mani redzēja ļoti dabiskā veidolā, formā.

Andrej, pieņemu, ka filmas uzņemšanas gaitā esi iepazinis pilnīgi, pilnīgi visu pieejamo Platona Buravicka un Annas Fišeres mūziku – vai tā?

Andrejs Verhoustinskis: Nezinu, vai pilnīgi visu. Filmā parādās mūzika, ko viņi pēc savas izvēles un pēc mana lūguma atsūtīja. Bet viņi atsūtīja daudz vairāk, nekā filmā, protams, var ielikt. Jā, tur ir gan viņu, gan mana atlase. Un arī vēl filmas montāžas režisora atlase.

Vairāk un plašāk – audioierakstā.

Eiropas Savienības Literatūras balvas (2011) laureātei rakstniecei un filoloģijas doktorei Ingai Žoludei romāns "Tēvs" ir vienpadsmitā prozas grāmata.

Zinām viņu arī kā radošās rakstīšanas kursu pasniedzēju. Apbalvojumus autore saņēmusi par romānu "Sarkanie bērni" un "Vendenes lotospuķe". "Tēvs" atklāj autores dzimtas notikumus, kur tik svarīgas ir "lielās" vēstures notikumi un norises. Rakstnieci uz plašāku sarunu aicinājusi Liega Piešiņa.

Stāsta džeza mūziķis un vēsturnieks Indriķis Veitners; pārraides producente – Anete Ašmane-Vilsone

1962. gada 18. decembrī Rīgā notika pasākums, kuru iespējams definēt kā pašu pirmo Latvijas džeza festivālu. To organizēja džeza mūziķu domubiedru grupa, kas izveidojās Rīgas kinostudijas paspārnē ar nosaukumu KIKOK – kino-komjauniešu klubs. Kaut arī klubam izdevās noorganizēt tikai vienu lielāku pasākumu, tas ir pirmais džeza festivāls Latvijā.

KIKOK sākumi bija kinostudijas jauniešu organizētas neformālas tikšanās – diskusijas, kuros tika rādītas un apspriestas jaunākās studijas filmas, diskutēts par profesionālajiem un radošiem jautājumiem.

Pasākumi noslēdzās ar saviesīgo daļu – dejām un džeza mūziku. No šiem pasākumiem tad arī pakāpeniski radās jauniešu organizācija komjaunatnes paspārnē ar nosaukumu KIKOK – kino-komjauniešu klubs.

Tā kā kluba organizētajos pasākumos piedalījās arī citu mākslu pārstāvji – mūziķi un mākslinieki –, jau drīz pie KIKOK bija izveidojusies mūziķu grupa, kas regulāri spēlēja kluba rīkotajos pasākumos. Galvenokārt tā bija jaunā mūziķu paaudze, studenti, kas visi kā viens bija aizrāvušies ar džezu.

Par kluba organizēšanas galvenajiem iniciatoriem kļuva dziedātājs un vēlāk kinoaktieris Bruno Oja un kontrabasists Juris Āķis, taču klubā darbojās arī konservatorijas pasniedzējs, muzikologs Pēteris Pečerskis.

Jau drīz radās ideja par lielāka pasākuma organizēšanu. Tas notika tolaik A. Popova Rīgas radio rūpnīcas klubā Radiotehnikas ielā 41 (tagad – Mūkusalas iela 72b). Kā stāsta Juris Āķis, sākotnējā iecere ir bijusi organizēt pasākumu 23. decembrī, tātad faktiski Ziemassvētkos, taču sarunās ar kluba vadību kā pasākuma datums nolikts 18. decembris. Pasākuma programmas tika iespiestas izdevniecībā "Zvaigzne", kur tolaik strādāja Jura Āķa māsa. Tomēr pasākuma galvenais idejiskais līderis un vilcējspēks ir bijis Bruno Oja, kurš bija harismātiska personība un lielisks organizators.

Pēc atmiņām koncerts ir bijis 4 stundas garš, un klātienē to dzirdējuši apmēram 800 klausītāju. Koncertā ir piedalījušies piecpadsmit sastāvi, no kuriem pieci ir bijuši orķestri, bet pārējie – trio, kvarteti un kvinteti, nereti ar tiem pašiem mūziķiem mainīgās kombinācijās.

Kā līderi jāmin toreiz pavisam jaunie Raimonds Raubiško, Ivars Vīgners, Ivars Birkāns, Aivars Zītars, Juris Kļava, Zigurds Rezevskis, Raimods Pauls, džeza vokālais trio (Bruno Oja, Ieva Lūkina un Džeks Polis), tobrīd ļoti populārā restorāna "Metropole" orķestra dziedātāja Mirdza Cīrule, u.c.

Jura Āķa arhīvā ir saglabājusies uz lapām rakstīta festivāla koncerta secība ar dalībnieku sastāviem un spēlēto repertuāru, kā arī fotogrāfiju albums ar vairākiem desmitiem koncerta fotogrāfiju, kurās fiksēta festivāla norise. Šie saglabātie materiāli kopumā ļauj samērā precīzi noteikt mūziķu sastāvus un personālijas, spēlēto repertuāru un lielā mērā rada priekšstatu par šo notikumu.

Unikāls ir fakts, ka koncerts tika ierakstīts – dažus gadus iepriekš Juris Āķis bija strādājis kā skaņu režisors Latvijas Radio, un, pateicoties tam, bija noorganizēts Latvijas Radio ieraksts – koncerta fiksācija lentē (ieraksta režisori Kārlis Grīnbergs un Zigurds Sesks). Tomēr veiktais ieraksts turpmākajos gados, visticamāk, nodzēsts, jo Latvijas Radio fonotēkā nav atrodams.

Diemžēl pasākuma laiks bija izvēlēts vissliktākais iespējamais – tieši 1962. gada nogalē politiskā spriedze starp ASV un PSRS sasniedza savu apogeju saistībā ar Kubas raķešu krīzi. Šādā kontekstā amerikāņu džeza mūzikas atskaņošana varas acīs bija nepieļaujama.

Varas pārstāvjus saniknoja arī fakts, ka pasākums tika noorganizēts, būtībā apejot jebkādas oficiālas iestādes. KIKOK un tā organizētais koncerts saņēma smagu kritiku no Latvijas KP vadītāja Augusta Vosa Latvijas inteliģences sanāksmē 1963. gada 3. aprīlī, kur tika nosaukts par "mazvērtīgas, pēc savas izcelsmes ārzemju džeza mūzikas "apustuli", kas propagandē džeza mūzikas sliktākos paraugus, un pat kāda I. Birkāna ierosinātos nepieļaujamos A. Borodina un F. Šopēna darbu aranžējumus".

Pēc šādas kritikas KIKOK darbība tika pārtraukta un džeza vārds uz vairākiem gadiem gandrīz pilnībā pazūd no Latvijas preses slejām.

Nākamais mēģinājums Latvijā organizēt džeza festivālu ir tikai 1976. gadā, kad pirmo reizi Rīgā notiek "Vasaras ritmi". Šī festivāla organizatori jau ir pavisam citi cilvēki, un 1975. gadā dibinātais Rīgas džeza klubs kļūst par vienu no nozīmīgākajiem džeza dzīves organizētājiem Latvijā līdz pat 1991. gadam.

KIKOK nozīme nav tikai kā vēsturiski pirmajam džeza festivālam Latvijā. Šis pasākums deva spēcīgu impulsu tā laika jaunajiem mūziķiem un džeza faniem Latvijā turpināt spēlēt un pilnveidoties, parādīja, ka, par spīti oficiāli valdošajai nelabvēlīgajai attieksmei, ar atjautību un enerģiju ir iespējams paveikt šķietami neiespējamas lietas, un zināmā mērā arī kļuva par sava veida atskaites punktu tālākajai Latvijas džeza attīstībai, par ko uzskatāmi liecina vairuma festivāla dalībnieku tālākie likteņi.

Aicinām izlasīt arī Indriķa Veitnera publikāciju "KIKOK 1962 — pirmais Latvijas džeza festivāls. Rekonstrukcija" portālā Jazzin.lv! 

"Klasikas" vilnī tiekamies ar dizaina pētnieci, dizaineri un vienu no raidījuma "Kāpēc dizains?" veidotājām Jeļenu Solovjovu, kura aicina uz ziemas lekciju ciklu par dizaina vēsturi "UtopijaX3".

No 31. janvāra līdz 28. martam trijās lekcijās, kuras rīko lekciju platforma "Runā dizains" un kuras notiks interjera salonā "Mokka un Progetto" Elizabetes ielā 83A, tiks pētītas trīs ambiciozas dizaineru un arhitektu veidotas vīzijas par nākotni:

31. janvāra lekcija "Pasaule no betona" būs stāsts par brutālismu! Pēckara modernisma utopiju, kurā ambīcijas, optimisms un sociāli solījumi mijas ar pretrunām un ilūziju zudumu.

28. februāra lekcijā "Projekts "Japāna"" pētīsim avangarda strāvojumus Japānā. Utopiskas urbānās vīzijas un megastruktūras, kurās arhitektūra tiek pielīdzināta dzīvam organismam, kas spēj mainīties līdz ar sabiedrību, un dizains iespējo labāku rītdienu.

28. marta lekcija "Radikāli radikāls!" būs stāsts par politiski lādētu radošo praksi kā protestu pret pastāvošo kārtību Itālijā un zinātniskās fantastikas cienīgām pasaules vīzijām Lielbritānijā.

Stāsta Latvijas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone; pārraides producente – Inta Zēgnere

Šogad aprit 40 gadu kopš 1986. gada, kas ir viens no interesantākajiem posmiem Latvijas kino vēsturē. Tobrīd visā padomju kino sistēmā tika uzsākta "pārbūve", kuras mērķis bija padomju kino padarīt konkurētspējīgu apstākļos, kas vairs īsti nebija kontrolējami – arī padomju impērijā legāli un nelegāli ienāca pasaules filmas videoformātos.

PSRS Kinematogrāfistu savienības V kongresā vienu no spilgtākajām runām teica režisors Jānis Streičs, vēršoties gan pret padomju cenzūru, gan arī pret sistēmas centralizāciju un nacionālo kultūru noniecināšanu.

Pēc kongresa visā

Padomju Savienībā pakāpeniski sāka izrādīt padomju cenzūras aizliegtās filmas, visai strauji kino mākslā parādījās arī jauni, drosmīgi darbi. Te spilgtākais piemērs bija  Jura Podnieka filma "Vai viegli būt jaunam?", kas atstāja satricinošu ietekmi uz visu padomju sistēmu,

tika plaši skatīta visā savienībā un padarīja Juri Podnieku pazīstamu arī ārvalstīs.

Latvijas PSR Kinematogrāfijas komitejā 1986. gadā izveidoja Video nodaļu, kura kļuva par vienu no galvenajiem pārmaiņu veicinātājiem Latvijas kino sistēmā. Pats priecīgākais pasākums, ko videonodaļa un tās galvenais ideju ģenerētājs Augusts Sukuts sarīkoja, bija "Kino dienas 86" 1986. gada augustā.

Formālais iegansts, lai saņemtu Kino komitejas un Rīgas iestāžu atbalstu, bija Padomju kino dienas svinēšana. Padomju kino diena tradicionāli tika atzīmēta 27. augustā – šajā datumā 1919. gadā Ļeņins padomju Krievijā parakstīja dekrētu par kino sistēmas nacionalizāciju. Kā rakstīja padomju prese: "Kino tika izrauts no vulgāro spekulantu rokām un atdots tautas masām." ["Kino" Nr. 21, 1972]

Augustam Sukutam kopā ar kolēģiem tomēr izdevās atrast labāku iemeslu svinēšanai nekā nacionalizācija -- bija pagājuši 90 gadi, kopš Rīgā, 1896. gadā, tika izrādītas pirmās Francijas izgudrotāju brāļu Limjēru sinematogrāfa filmas.

Pirmie seansi notika Kaļķu ielā, namā, kas nav saglabājies līdz mūsdienām, taču par notikumu vēsta arī piemiņas zīme Līvu laukumā.

Vēlāk, kopā ar Kristīni Matīsu sarakstītajā grāmatā "Kādas ķecerības vēsture" (2009), Augusts Sukuts nodaļu par Kino dienām nosauc par "Orgasmu". Svētki kļuva par radošu ideju kulmināciju, kam sekoja nevis atslābums, bet jaunu aktivitāšu dzimšana.

"Kino dienas bija mūsu pārliecība un nekaunība," teicis Augusts Sukuts. Kino deviņdesmitgadi nolēma svinēt veselu nedēļu, no 1986. gada 24. – 30. augustam, un

par svētku lozungu kļuva apgalvojums "Pat zemestrīce Latvijā nespēs apturēt kino dienas!" Leģenda vēsta, ka neliela zemestrīce 30. augustā Latvijā patiešām esot reģistrēta!

"Kino dienas 86" piedāvāja uz kino skatīties kā nebeidzamu priekšnesumu un pieredžu lauku. Būtiski, ka "Kino dienās" nebija robežu starp mākslas veidiem – to organizēšanā un svinēšanā piedalījās ne tikai filmu veidotāji, bet arī teātru aktieri un režisori, vizuālie mākslinieki, fotogrāfi, mūziķi, literāti.

Nebija robežu arī starp filmu laikmetiem un skatītāju paaudzēm. Toreizējā Zinību namā, kas tagad atkal ir Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle, bija senas kino tehnikas izstāde, un tika rādītas mēmās filmas no 20. gadsimta sākuma, bet turpat vakarā – padomju republiku jauno režisoru darbi.

Pie katedrāles tika uzpūsta milzu figūra – deviņdesmitgadīgais kinovīrs. Tā kļuva par augusta nogales galveno satikšanās vietu Rīgā.

Te arī jāpiebilst, ka šobrīd esam jau pieraduši pie instalācijām, interakcijām un performancēm pilsētas ielās – tobrīd tas bija neredzēts brīnums, tāpēc varam teikt, ka Kino dienas bija arī modernas mākslas un modernas vides rosinātājas Latvijā!

Friča Gaiļa jeb Alberta ielā bija Sergejam Eizenšteinam veltītas akcijas, Mežaparkā – bērnu filmu varoņi, Vērmanes dārzā – kino amatieri.

Jauno tehnoloģiju laikmetu pārstāvēja Pēterbaznīcā atvērtais Videosalons, kas atraktīvā veidā piedāvāja ieraudzīt to, kā top TV raidījumi, un kādus (kā tobrīd šķita) fantastiskus efektus var panākt ar video kamerām un video montāžu.

Par svētku kulmināciju kļuva nedēļas noslēgums Arkādijas parkā. Novatoriski tolaik bija, ka ir nevis vienā laukumā koncentrēts grandiozs noslēguma pasākums, bet izkaisīta programma – katrā Arkādijas parka stūrītī, un arī pie un uz Māras dīķa kaut kas notika, bija apskatāmi dažādi drosmīgi objekti.

Piemēram, no papīra lapām uzbūvēts piemineklis "scenārijiem, kas nav ieraudzījuši ekrāna gaismu", vai Piemineklis cilvēkam ar kinoaparātu, vai Jura Rijnieka tēlots Frankenšteins laivā līdzās no ūdens izstieptām roku mulāžām …

Žurnāliste Aija Cālīte pēc "Kino dienām 86" rakstīja: "Visu sarīkojumu neaptveramības gaisotnē dzimusi neierasta sajūta: kinomākslas nepietiekamības sajūta!" ("Dzimtenes Balss", 11.09.1986.)

Viss, kas notika pēc tam – radās Rīgas Videocentrs, Rīgas Kino muzejs, Starptautiskais kino festivāls "Arsenāls" – lielā mērā bija "Kino dienu 86" radītās kino nepietiekamības sajūtas rezultāts!