"Mūziķi, kurus es apbrīnoju bērnībā, bija ļoti dziļi. Vēlāk Klausījos Mailzu Deivisu, Džonu Koltreinu vai Baha partitas. Tajā visā bija intimitāte un skaistums, kas man atgādināja tradicionālo mūziku. Tāpēc uz skatuves mans mērķis nav "uzbrukt" publikai ar izklaidi. Es gribu aicināt cilvēkus ienākt mūzikā, piedzīvot melodijas. Cenšos skaidri parādīt, kas notiek mūzikā, lai jebkurš klausītājs varētu ienākt šajā pasaulē un to izbaudīt," intervijā Signei Lagzdiņai uzsver izcilais īru etnovijolnieks Mārtins Heizs (Martin Hayes), kurš jau rīt, 23. maijā, uzstāsies Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" koncertā "Īru mūzikas dzīres".
"Lielajā dzintarā" pirms vairākiem gadiem viņš uzstājās kopā ar grupu "The Gloaming", bet šoreiz brīnišķīgais mūziķis Liepājā viesosies ar savu jaunāko apvienību "The Common Ground Ensemble", piedāvājot klausītājiem iespēju sajust īru tradicionālās mūzikas dvēseli – godinot Īrijas muzikālās saknes un vienlaikus svinot tās pasaules tvērumu.
Mārtins Heizs: Es šobrīd esmu Dublinā. Strādāju pie projekta ar teātra kompāniju, vakar un rīt rakstu skaņu celiņu nelielai dokumentālajai filmai, un šovakar uzstāšos koncertā kopā ar Polu Saimonu Dublinā. Tādas man ir dienas Dublinā. Tad dodos uz Latviju.
Signe Lagzdiņa: Vai labprātāk sevi dēvējat par vijolnieku vai fīdeles spēlmani jeb "fiddler"?
Ir neierasti dzirdēt, ka saka – īru tradicionālās mūzikas izpildītājs, kas spēlē vijoli… Parasti sakām "fiddle". Mana menedžmenta kompānija pārstāv klasiskās mūzikas māksliniekus — diriģentus, soprānus, vijolniekus. Un tad sarakstā pie manis ir rakstīts "fiddle". Tas ir tas pats instruments, bet nosaukums saistīts ar mūzikas stilu. Es nāku no folkmūzikas tradīcijas, tāpēc "fiddle" man šķiet dabiski. Esmu dzirdējis arī ideju, ka vārdam "fiddle" varētu būt sena īru izcelsme. Man tas der.
Man šķiet, ka īru tradicionālā mūzika ir viena no atpazīstamākajām un joprojām dzīvākajām folkmūzikas tradīcijām. Dažreiz pietiek dzirdēt pāris melodijas vai ritmus, lai uzreiz saprastu — tā ir īru mūzika. Vai jums ir kādas versijas, kāpēc tā ir tik atpazīstama?
Domāju, ka īru tradicionālā mūzika ir nepārtraukta tradīcija. Daudzus gadsimtus Īrija bija Lielbritānijas kolonija, tāpēc aristokrātiskā mūzika īpaši neattīstījās. Liela daļa muzikālās enerģijas aizgāja tautas tradīcijā, jo tā bija cilvēkiem pieejama. 70. gados pasaulē notika folkmūzikas atdzimšana, un Īrijā tradicionālā mūzika jau bija dzīva un spēcīga. Tā nekad nebija izzudusi. Tāpēc īru mūzika bija gatava izplatīties Eiropā, Amerikā un Lielbritānijā. Tolaik dažādas grupas koncertēja visur.
Protams, Eiropā ir daudz tautas mūzikas tradīciju, bet tajā laikā daudzas no tām vēl bija diezgan marginālas. Īru mūzika viena no pirmajām ienāca šajā starptautiskajā telpā, un tāpēc tā joprojām Eiropā ir tik pazīstama.
Es nekad neesmu bijusi Dublinā, bet man ir sajūta, ka tur joprojām ir dzīva krogu kultūra, kur var nejauši satikt lieliskus folkmūziķus. Vai tā ir taisnība?
Jā, pilnīgi noteikti. Lielākā daļa cilvēku, kas spēlē šo mūziku, to nedara profesionāli. Skaistākais ir tas, ka, ja apgūsti pietiekamu līmeni, vari spēlēt kopā ar citiem. Tas ir ļoti neformāli. Daudzos krogos cilvēki vienkārši ierodas ar savu vijoli, flautu vai akordeonu, apsēžas un pievienojas sesijai. Pamazām iemācās repertuāru. Tas notiek visā valstī. Tā ir ļoti kopīga, atvērta mūzika, kurā ikviens var piedalīties.
Vai arī jūsu dzīvē tas bija svarīgi? Pirms lielajām skatuvēm?
Jā, protams. Es uzaugu, galvenokārt spēlējot dejotājiem. Manam tēvam bija deju grupa, un es tai pievienojos apmēram 13 gadu vecumā. Katru nedēļas nogali braukājām pa Īriju un spēlējām dejās. Spēlēju arī neformālās sesijās krogos. Un, kad sāku nodarboties ar mūziku, man pat prātā nebija doma par karjeru. Karjera nebija iemesls, kāpēc spēlēju. Lielākajai daļai cilvēku šajā mūzikā karjera nav galvenais mērķis. Tu vienkārši iemīli mūziku un gribi to spēlēt. Patiesībā pats esmu pārsteigts, ka man izveidojās karjera šajā jomā.
Kad tradicionālā mūzika nonāk uz lielām skatuvēm, vai tā nemainās?
Tas ir ļoti labs jautājums. Dažreiz redzami pilnīgi komerciāli mēģinājumi padarīt to par izklaidi — gandrīz kā Lasvegasas šovu.
Mūziķi, kurus es apbrīnoju bērnībā, bija ļoti dziļi. Vēlāk klausījos Mailzu Deivisu, Džonu Koltreinu vai Baha partitas. Tajā visā bija intimitāte un skaistums, kas man atgādināja tradicionālo mūziku. Tāpēc uz skatuves mans mērķis nav “uzbrukt” publikai ar izklaidi. Es gribu aicināt cilvēkus ienākt mūzikā, piedzīvot melodijas. Cenšos skaidri parādīt, kas notiek mūzikā, lai jebkurš klausītājs varētu ienākt šajā pasaulē un to izbaudīt.
Vai ir kaut kas svarīgs, kas cilvēkiem būtu jāzina, ja viņi vēlas dziļāk saprast īru tradicionālo mūziku?
Daļa veco dūdinieku mūzikas bija dziļi melanholiska. Tajā var dzirdēt vēsturiskas sāpes — zaudējumus, badu, karu, sakāves. Īrija ilgu laiku bija ļoti nabadzīga valsts, un mūzikā to var sajust kā tādu vaimanu vai dziļu saucienu. Bet vienlaikus tajā ir arī vieglums, prieks un jautrība. Nabadzīgā sabiedrībā mūzika bija ļoti svarīga — tā palīdzēja radīt prieku, kopību un jautrību. Tāpēc šajā mūzikā ir viss emocionālais spektrs — no mežonīga prieka līdz dziļai melanholijai. Kad veidoju koncertu, cenšos izvest klausītājus cauri visam šim emocionālajam ceļojumam.
Vai jums ir svarīgi zināt konkrētu melodiju saknes? Piemēram, Latvijā tautasdziesmas bieži saistās ar gadalaikiem vai lauku darbiem.
Jā, arī Īrijā pastāv šāda tradīcija. Dažos reģionos bija darba dziesmas, lai gan ne visur. Mums ir arī ļoti izteikts reģionālisms. Lai gan Īrija ir maza sala, mūzika ziemeļos ļoti atšķiras no mūzikas dienvidrietumos.
Ir arī atšķirības starp laikmetiem — starp 20.–30. gadu ierakstiem un to, ko dzirdam šodien. Atšķiras arī instrumenti — viena un tā pati melodija, spēlēta uz dažādiem instrumentiem, rada pavisam citu rezultātu.
Tāpēc tradicionālajā mūzikā ir ļoti liela daudzveidība — gan starp reģioniem, gan laikiem, gan instrumentiem.
Jūs pieminējāt, ka Īrija ir maza sala, bet tās daba ir ļoti daudzveidīga un skaista. Vai arī daba dzīvo melodijās un dziesmās?
Jā, daba noteikti ir iedvesmas avots mūzikā. Dažreiz mēs mēģinām saskatīt saikni starp ainavu un melodiju. To nav viegli precīzi izskaidrot, bet es varētu pateikt tā: dažas ainavas pieņem noteiktu mūziku, bet citas — nē. Ir sajūta, ka konkrēta mūzika saliedējas ar konkrētu ainavu. Ja tu stāvi skaistā ielejā pie jūras, skaties uz skarbu ainavu un skan hiphops — tas vienkārši nesader. Ja ignorē ainavu, vari baudīt hiphopu, bet, ja patiešām izjūti vietu, šī mūzika tur neiederas. Hiphops grib būt pilsētā, nevis lauku ainavā. Tāpēc es jūtu, ka starp ainavu un mūziku pastāv harmonija.
Vai jūs komponējat melodijas, balstoties uz folkmūzikas principiem?
Ja tu šo mūziku spēlē pietiekami ilgi, tās struktūras un melodiskie motīvi vienkārši ieplūst tavās asinīs, rokās un domāšanā. Kad komponē melodiju, tu neizbēgami balsties uz plašu ietekmju spektru no šīs tradīcijas. Tāpēc lielākoties tu raksti tradīcijas ietvaros.
Vai ir kādi principi vai pat tabu, ko Jūs nekad nepārkāptu uz skatuves, spēlējot folkmūziku?
Jā, domāju, ka ir. Mans galvenais princips ir tas, ka šīs mūzikas centrā ir melodija. Es uzskatu, ka uz skatuves varu darīt jebko, kamēr tas kalpo melodijai un respektē to.
Ja pārāk attālinos no melodiju pasaules, tad tas vairs īsti neesmu es. Protams, reizēm atkāpjos no tās, bet 99% laika dzīvoju melodiju pasaulē. Man svarīgākais ir atklāt melodijas skaistumu un spēku.
Es uzaugu vecāku mūziķu vidū. Kad man bija piecpadsmit, mani draugi bija sešdesmit vai septiņdesmit gadus veci. No viņiem uzsūcu izpratni par melodiju un mūzikas izjūtu. Tāpēc, sadarbojoties ar dažādu žanru mūziķiem, es viņus aicinu ienākt šajā emocionālajā pasaulē.
Ceru, ka tagad jums ir draugi — pusaudži!
Jā, noteikti! Gandrīz visi mūziķi, ar kuriem tagad spēlēju, ir jaunāki par mani — par 20 vai 30 gadiem. Tas ir brīnišķīgi. Kad biju jauns, milzīgu iedvesmu saņēmu no vecākajiem mūziķiem. Tagad milzīgu enerģiju gūstu no jaunākajiem. Man abi dzīves posmi ir vienlīdz svarīgi.
Pastāstiet vairāk par savu jaunāko projektu — "Common Ground Ensemble" kas viesosies Liepājā.
Šo projektu sāku veidot neilgi pirms pandēmijas. Viens no impulsiem bija tas, ka festivālos bieži mēģināju radīt koncertus, kuros satiekas dažādu žanru mūziķi.
Es vienmēr gribēju izveidot tādu kā "mājas grupu" — ansambli ar lielu muzikālo kapacitāti, kurā ir klasiskās mūzikas mūziķi, džezisti, improvizatori, aranžētāji. Kad šādus cilvēkus saliec vienā telpā, notiek kaut kas īpašs. Tas kļūst par grupu ar savu skaņu. Neviens iepriekš nezina, kāda šī skaņa būs — tā vienkārši rodas. Es cenšos atstāt daudz vietas radošumam, lai visi varētu dot savu ieguldījumu. Un rezultātā rodas kaut kas unikāls.
Vai koncertā būs arī dejas, vai vairāk hipnotiska un melanholiska atmosfēra?
Būs hipnotiska un melanholiska noskaņa, bet dejotāju nebūs. Uz skatuves būs tikai instrumentālisti. Tomēr būs arī daudz enerģijas, ritmiska spēka un, cerams, aizraujošu brīžu. Vienlaikus būs arī atmosfēriska, pārdomāta un introspektīva telpa.
Jūs jau esat bijis Liepājas koncertzālē. Vai iepriekšējās vizītēs izdevās iepazīt kādas latviešu tautas melodijas vai dejas?
Tas būtu bijis ļoti skaisti, bet diemžēl koncertturneju dzīve bieži ir ļoti mehāniska — lidosta, viesnīca, skaņas pārbaude, koncerts, viesnīca, lidosta. Dažreiz īstai pieredzei vienkārši neatliek laika. Tomēr es ļoti labi atceros, cik jauki un sirsnīgi bija cilvēki, kurus satiku, un cik skaista bija koncertzāle "Lielais dzintars". Tieši tāpēc gribēju atgriezties.
Man šķiet, ka latviešu un īru tradīcijas ir kaut kādā ziņā saistītas. Varbūt tajā melanholijā…
Jā, arī man ir tāda sajūta. Runājot par pasaules vietējām tautu mūzikas tradīcijām, tās bieži ir ļoti tuvas zemei — augsnei, ainavai, dabai. Ir mūzika, kas kļūst ļoti intelektuāla vai attālināta, bet tautas mūzika saglabā ciešu saikni ar zemi. Un tieši šajā emocionālajā saiknē dažādas tautu tradīcijas kļūst līdzīgas. Esmu sajutis līdzīgas emocijas gan mongoļu mūzikā, gan Rietumkerijas mūzikā Īrijā. Tajā ir dabiskums un zemes sajūta.
Tāpēc, manuprāt, mūsdienās mums šī saikne ar zemi ir ļoti vajadzīga, un folkmūzika palīdz to saglabāt. Paldies par sarunu. Ceru, ka nākamreiz, kad būsiet Latvijā, satiksim jūs arī studijā kopā ar jūsu fīdeli…
Jā, es to ļoti gribētu. Ar lielāko prieku.
