Stāsta Anita Čerpinska, Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja; pārraides producente – Inta Zēgnere

1812. gada 24. jūnijā (datums pēc jaunā stila) sākās Napoleona komandēto spēku iebrukums Krievijas impērijā. Nebija tā, ka tas bija negaidīts iebrukums. Abas puses plānoja karu un abas puses bija izskatījušas iespējas gan uzbrukt, gan aizstāvēties. Napoleona karaspēkā bija ap pusmiljons karavīru no gandrīz visas Eiropas. Bez francūžiem lielākos kontingentus veidoja poļi, holandieši, austrieši, beļģi, itāļi, dažādu vācu zemju pārstāvji, bet nelielā skaitā tajā bija arī šveicieši, slovāki, serbi, horvāti un rumāņi.

Lielākā daļa Napoleona karaspēka šķērsoja Lietuvas teritoriju, bet 10. korpuss, ap 30 000 karavīru sastāvā, kurus vadīja maršals Etjēns Makdonalds, jūlija sākumā ienāca Latvijas teritorijā. Šī korpusa lielāko daļu veidoja Prūsijas palīgkorpusa spēki. Pret to bija izvietots Rīgas kara gubernatora ģenerālleitnanta Magnusa Gustava fon Esena vadītais Rīgas garnizons un tam pievienojušies spēki no Kurzemes guberņas. Kurzemi un Zemgali nebija plānots aizstāvēt, tādēļ atkāpjoties no Dobeles, Jelgavas un Bauskas, Krievijas karaspēks ņēma līdzi lopus, graudu rezerves, transporta līdzekļus un citas noderīgas lietas. Aiz sevis viņi jauca tiltus, bojāja pārceltuves un vietām arī ceļus.

Vairāk – portālā lsm.lv.

Šajā sezonā pasaulslavenā ērģelniece Iveta Apkalna kļuvusi par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rezidējošo mākslinieci. Viņa atzīst – šāds statuss nozīmē daudz vairāk nekā piedalīšanās atsevišķos koncertos: tā ir ilgstoša radoša sadarbība un iespēja veidot kopīgus projektus ar sajūtu, ka satikšanās turpināsies. "Tā ir tāda iedzīvošanās un satuvināšanās vienam ar otru sadarbībā ar sajūtu, ka būs vēl. Nevis tā, ka esam kaut ko padarījuši un cerams, ka kādreiz atkal satiksimies, bet tā sajūta, ka patiešām būs vēl un jau pavisam drīz," saka māksliniece, piebilstot, ka sadarbība ar LNSO viņai ir "kā atgriešanās mājās gan tiešā, gan pārnestā nozīmē".

Rezidences sezonā Iveta Apkalna kopā ar LNSO piedalīsies trijos projektos. Tuvākie koncerti ar pirmo koncertprogrammu, kurā pie diriģenta pults stāsies Latvijas publikas iemīļotais franču maestro Žans Klods Kazadesī – 8. oktobrī Rīgas Kongresu namā un 10. oktobrī – Latgales vēstniecībā "Gors". Skanēs Fransisa Pulenka Koncerts ērģelēm un Kamila Sensānsa Trešā simfonija. Par abiem darbiem Iveta Apkalna saka tā: "Šie skaņdarbi ir tie, kurus es varētu spēlēt nenogurstoši – ja ne katru dienu, tad katru nedēļu noteikti."

Vaicāta, ar kādām sajūtām viņa gaida šos koncertus, ērģelniece neslēpj: "Es tos gaidu ar ļoti cieņpilnu attieksmi, pirmkārt jau domājot par maestro Kazadesī. Tik daudz par viņu dzirdēts, taču klātienē diemžēl neesmu piedzīvojusi nevienu viņa koncertu – protams, esmu klausījusies ierakstus. Ņemot vērā, ka programmā ir franču mūzika, tad ar franču maestro, kuram šī mūzika ir asinsritē un katrā sirdspukstā, atskaņot Pulenka un Sensānsa absolūtās ērģeļu klasikas pērles ir ļoti, ļoti pagodinoši."

Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta LIFE GOODWATER IP vadītājs Jānis Šīre; pārraides producente – Rūta Paula

Lai noskaidrotu, vai upe vai ezers ir tīrs, vispirms varētu ienākt prātā piepildīt pudeli ar ūdeni un nogādāt to laboratorijā, kur iespējams izmērīt dažādus tā parametrus un meklēt dažādas piesārņojošās vielas. Tomēr ūdens ķīmiskā analīze parāda situāciju tikai parauga paņemšanas brīdī. Ja piesārņojums upē nonācis vakar, bet šodien jau aizskalots tālāk, analīzes to var arī neuzrādīt. Savukārt upes un ezera iemītnieki tur dzīvo nepārtraukti.

Tie neprot runāt, tomēr to klātbūtne, daudzums un proporcijas par ūdens kvalitāti var pastāstīt ļoti daudz. Organismus, pēc kuriem iespējams spriest par vides apstākļiem, sauc par bioindikatoriem. Dažas sugas spēj dzīvot tikai ļoti tīrā, vēsā un ar skābekli bagātā ūdenī. Citas ir daudz pieticīgākas un iztur arī duļķainu, barības vielām bagātu vai ar skābekli nabadzīgu vidi. Ja jutīgās sugas pazūd, bet izturīgās sāk dominēt, tā var būt pazīme, ka ūdenstilpē kaut kas ir mainījies. Tieši tāpēc ūdens kvalitātes novērtēšanai izmanto ne tikai ūdens fizikāli ķīmiskos parametrus, bet arī aļģes, ūdensaugus, sīkos bezmugurkaulniekus un zivis. Katra organismu grupa kopējā stāstā parāda citu daļu.

Vairāk – portālā lsm.lv.

Raidījums "Meistars Knehts" sāk jauno sezonu un jautā: ko darīt, lai kultūra valsts prioritāšu sarakstā būtu augstāk? Un – ja tevis nav Nacionālajā attīstības plānā, vai tevis nav vispār?

Uz šo sarunu mudinājusi priekšvēlēšanu diskusijās pieredzētā kultūras marginalizācija un izpratnes trūkums par kultūru kā vienu no nācijas un valsts pastāvēšanas pamatakmeņiem.

Ar ko riskējam, ja kultūra tiek uztverta par pašsaprotamu un finansēta pēc pārpalikuma principa? Kā tas atspoguļojas valsts politikas plānošanas dokumentos, kā tie idejiski un gluži praktiski ietekmē politiķu dienaskārtību un ES fondu naudas sadalījumu un attiecīgi – kultūras iespējas izdzīvot, augt un attīstīties?

To raudzījām saprast un jaunievēlēto parlamentu iedvesmot kopā ar četriem sarunbiedriem, kuri diez vai satiktos kādā citā raidījumā:

⁠mākslas vēsturnieku IMANTU LANCMANI

Diskusiju vadīja Orests Silabriedis un Māra Rozenberga.

7. oktobrī VEF Kultūras pils Kamerzālē koncertsērijā “Come prima” klavesīniste Ieva Saliete un čellists Kristaps Bergs aizvedīs klausītājus ceļā no baroka laikmeta līdz mūsdienām, blakus Johana Sebastiāna Baha, Marēna Marē un Kristofa Šafrana mūzikai liekot arī Pētera Vaska darbus.  Programmā sastapsies dažādas baroka laikmeta muzikālās tradīcijas – itāļu aizrautība un virtuozitāte, franču elegance, kā arī Berlīnes skolas vieglais un rotaļīgais stils. Lai gan Kristaps Bergs koncertā spēlēs mūsdienu čellu, nevis vēsturisko baroka instrumentu, klavesīniste uzsver, ka daudz būtiskāka ir mūziķu izpratne par repertuāru: “Kristapam lieliski padodas baroka mūzika, un mēs labi saprotamies.”

Pētera Vaska mūziku Ieva Saliete līdzās Baham raksturo kā pārlaicīgu. Viņa atskaņos komponista “Kantāti” – vienīgo meistara skaņdarbu klavesīnam, kurā, lai arī nav teksta, dzirdama spraiga ritmika un izteikts nervs. Mūziķe pie šī skaņdarba savulaik strādājusi arī kopā ar komponistu, kurš tajā saskatījis gan jūsmu un plaukumu, gan spraigas un priecīgas sajūtas. “Tā tiešām aiznes kaut kur ārpus laika,” par Pētera Vaska mūziku saka klavesīniste.

Stāsta vēsturnieks Kārlis Sils; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa

"Holivuda – Salaspilī!" lepni vēstīja avīze "Brīvā Zeme" 1934. gada augustā. Sensācijas pamats bija pirmās latviešu skaņu filmas "Tautas dēls" uzņemšana. Un kā gan kāds varēja par to neziņot, ja tās aizbildnis bija Kārļa Ulmaņa autoritārās valdības galvenais propagandists Alfrēds Bērziņš? Tā nu Bērziņš sniedza žurnālistiem ne vienu vien interviju, solot kino industrijas atdzimšanu Latvijā, kuru aizsāks pirmā skaņu filma.

Jau tā samērā vārgo Latvijas kino industriju bija iesaldējusi Lielā Depresija, kuras dēļ starp 1930. un 1934. gadu uz ekrāniem tā arī neiznāca neviena pilnmetrāžas mākslas filma. Pārrāvums bija ieildzis par spīti tam, ka pēdējā pirmskrīzes filma "Lāčplēsis" bija visīstākais kases grāvējs.

Vairāk – portālā lsm.lv. 

Šoreiz "Etnovēstis" atskatās uz Miķeļdienas svinībām Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, kur 27. septembrī ar dziesmām, dejām un apjumību rituāliem tika atzīmēti rudenāji. Marta Paula Pauliņa sarunājas ar folkloras draugu kopas "Skandinieki" dziedātājām Lauru Legzdiņu un Katju Ruminu par gadskārtu svētku nozīmi un folkloru kā saikni ar Latviju. Savukārt Rozīte Katrīna Ponne "Etnovēstu vārdnīcā" skaidro, kas ir Jumis un kādi ticējumi saistīti ar tā atrašanu.

Savukārt Daugavpils pošas kāzām: no 15. līdz 18. oktobrim te risināsies 13. starptautiskais folkloras festivāls, kas šogad veltīts kāzu tradīcijām un pulcēs vairāk nekā 280 dalībnieku no Latvijas, Lietuvas un ASV. Festivāla mākslinieciskā vadītāja un folkloras kopas "Svārta" vadītāja Sarmīte Teivāne stāsta par četru dienu garumā veidoto kāzu stāstu – līgavas atvadām un raudināšanu, svētības lūgšanu, kāzu saimnieču gudrībām, apdziedāšanos un lustīgajām otrās dienas izdarībām.

1.oktobrī apaļu gadskārtu svinēja Emīla Dārziņa mūzikas skolas klavierspēles pedagoģe Ligita Muižarāja, kura šeit audzēkņus mūzikas ceļā ved jau kopš 1987. gada. Viņas dzimtā puse ir Brocēni, izglītība gūta Saldū, Jelgavas Mūzikas vidusskolā un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur ļoti nozīmīgs cilvēks bijusi profesore Valentīna Brovaka-Gotlība: "Viņa vienmēr atrada pozitīvo un saprata, ka mani kritizēt nevar, jo pati sev nodrošinu pietiekoši lielu kritikas devu…" Ar skolotāju sirsnīgas attiecības tiek uzturētais aizvien, lai gan abas šķir okeāns.

Tiekoties skolotājas klasē Dārziņskolas piektajā stāvā ar skatu pāri koku galotnēm, sarunu raisām par viņas ceļu mūzikā un nonākšanu Dārziņskolā, pateicoties profesoram Arnim Zandmanim, par prieku par audzēkņu sasniegto un spēju viegli atvadīties no viņiem un ļaut kļūdīties. Vaicāta par skolotāja misiju mūsdienās, Ligita Muižarāja uzsver, ka svarīgi palīdzēt bērnam veidot savu iekšējo pasauli: "Dvēsele jākopj visvairāk!" Vēl sarunā arī par patiku ceļot un godīgumu mūzikā un dzīvē: "Man nepatīk falšums! Samākslotību var just uzreiz."

Raidījumā "Mākslas vingrošana" ieskatāmies, kā mainās Latvijas mākslas dzīves ainava un ko nozīmē mākslas demokratizācija šodien. Mākslas kritiķis Vilnis Vējš uz sarunu aicinājis mākslinieci Evu Vēveri, mākslas kuratori un Mākslas stacijas "Dubulti" vadītāju Ingu Šteimani, kā arī mākslinieku un kuratoru Alekseju Beļecki. Sarunas centrā – Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāmā izstāde "Poētiskais robotisms. Aero", kur skatītāji vairs nav tikai vērotāji, bet kļūst par līdzautoriem, mijiedarbojoties ar mākslas darbu un telpu.

Raidījumā tiek diskutēts arī par mākslas decentralizāciju un reģionu nozīmi – no radošajiem projektiem Strenčos līdz kopienu mākslai Sarkandaugavā. Vai skatītāja aktīva iesaiste maina mākslas būtību? Kur paliek autorība, ja darba tapšanā piedalās ikviens? Vai pastāv robeža starp mākslinieku un publiku?

Pārraides producente – Inga Saksone.

Izrāde-kolāža "Veronika – zilais putns", kas 10. un 11. oktobrī būs skatāma Latvijas Mākslas akadēmijā, kā arī vēlāk Līgatnē un Valmierā, pievērš uzmanību māksliniecei un rakstniecei Veronikai Janelsiņai (1910-2001), kuras vārds Latvijā bieži izskan līdzās viņas dzīvesbiedram Anšlavam Eglītim, taču daudz retāk tiek aplūkots atsevišķi. Izrādes idejas autore Laila Saliņa no ASV stāsta, ka viņu īpaši aizrāvusi Janelsiņas radošā drosme: "71 gada vecumā pēkšņi uzsākt kaut ko pilnīgi jaunu!" Jo pēc mūža, kas galvenokārt veltīts glezniecībai, Veronika uzdesmit romānus un pievērsusies kolāžām. Izrāde atklās ne vien Janelsiņas dzīvesstāstu un attiecības ar Anšlavu Eglīti, bet arī viņas vēlākās radošās izpausmes, kas Latvijā joprojām ir maz pazīstamas.

Izrādē izmantoti Janelsiņas tekstu fragmenti, vēstules, intervijas un mūzika, veidojot daudzslāņainu stāstu par mākslinieci un viņas pasauli. "Latvijā ir ļoti daudz skaistu kultūras notikumu, un ieinteresēt skatītāju, klausītāju nākt un uzzināt kaut ko jaunu par Veroniku Janelsiņu – tas nav ne vienkārši, ne viegli," uzsver izrādes producente Laila Baumane. "Mēs jau smejamies – var runāt šurpu turpu, bet vienalga visi atgriežas pie Anšlava Eglīša. Bet mēs tomēr gribētu runāt par Veroniku." Savukārt Laila Saliņa Janelsiņu raksturo kā "ļoti skaidru savā domāšanā", elegantu un kritisku personību, kurai ar Anšlavu Eglīti bijis dziļš savstarpējs respekts.