"Cilvēks pat iedomāties nevar, kas paliks pēc viņa un kas būs tas vērtīgākais, kas noderēs citiem," šie vārdi lasāmi Noras Ikstenas romānā "Besa" par vienkāršu sievieti, kuru piemeklē mīlestība un Dievs, un viņa mēģina atminēt savas dzīves noslēpumu.

15. oktobrī mūsu Norai dzimšanas dienas datums. Viņu atceroties, klausāmies Artura Maskata, Mārtiņa Viļuma un Raimonda Tigula dziesmu izlasi ar Noras Ikstenas vārdiem.

Vijolniekam Daniilam Bulajevam un pianistam Maksimam Taņičevam ir tuva Ernsta Bloha mūzika, tādēļ Latvijas Radio fondiem ierakstīta Ernsta Bloha Sonāte Nr. 1 vijolei un klavierēm.

Raidījumā „Autogrāfs pēc ieskaņojuma” saruna ar abiem mūziķiem, kuri stāsta:

"Šī mūzika prasa labu fizisko formu, jo komponistam patīk ekstrēma dinamika no pppp (maksimāli klusi) līdz ffff (maksimāli skaļi). Sarežģīti veidot garās līnijas līdz kulminācijai, jo jānotur emocionalitāte un arī jāizrēķina fiziskie spēki, kā arī jāsaprot, kurš muzikāli būs galvenais forte."

Paldies par rūpīgo darbu skaņu režisoram Varim Kurmiņam!

Sonātei 3 izvērstas daļas;

    I. Agitato  

    II. Molto quieto  

   III. Moderato  

Svētdien, 18. oktobrī, Kultūras un tautas mākslas centrā „Mazā ģilde” notiks maestro Leonīda Vīgnera 120. jubilejai veltīts koncerts „Vīgnera mīlestība", kurā piedalīsies koris „Mūza”, senioru koris „Dižmuklājs”, solisti un instrumentālisti.

Skanēs Vīgnera mūzika, bet komponista personības mazāk zināmās šķautnes palīdzēs atklāt dzejnieka Andra Akmentiņa jaundarbi un režisora Roberta Rubīna veidotās videoprojekcijas. Kora „Mūza” mākslinieciskais vadītājs un diriģents Didzis Kauliņš savulaik ilgstoši pētījis Vīgnera radošo personību un saglabājis arī audioierakstus ar viņu sarunām. Viņš uzsver, ka meistara daiļrades centrā bijusi mīlestība – pret mūziku, vārdu, ģimeni, skolniekiem un Latviju.

Koncerts iecerēts kā mēģinājums no jauna ieraudzīt Vīgneru ne tikai kā izcilu diriģentu un komponistu, bet arī kā cilvēku, kurš savus pārdzīvojumus un laikmeta sāpes ietvēra mūzikā. Kauliņš uzskata, ka Vīgnera daiļrade joprojām prasa dziļu iedziļināšanos un profesionālu izpratni, tāpēc viņa mantojuma saglabāšana ir arī atbildība nākamo paaudžu priekšā.

Tikmēr pianiste Evelīna Jēkabsone, kura ar maestro personīgi nav tikusies, atklājusi viņa mūziku caur solodziesmām un skaņdarbu „Meditācija” čellam un klavierēm.

„Vīgners un dzeja – tās nav divas paralēlas pasaules, tā ir viena vienota,” viņa saka, uzsverot komponista spēju cieši savīt tekstu, harmoniju un instrumentālo skanējumu.

Koncertā līdzās solodziesmām izskanēs arī instrumentāla mūzika, bet arhīvu materiāli un Akmentiņa dzeja veidos daudzslāņainu stāstu par meistara radošo pasauli, atgādinot, ka aiz viņa stingrās stājas slēpās dziļi pārdzīvojumi un liela mīlestība pret mākslu.

Jauniešu koris „Balsis” diriģenta Inta Teterovska vadībā sagatavojis jaunu koncertprogrammu, kurā satiksies divu izcilu latviešu komponistu – Imanta Kalniņa un Pētera Vaska – mūzika.

Koncerti izskanēs Cēsīs un Rīgā, turklāt katrā no tiem būs atšķirīgs solistu sastāvs: 18. oktobrī koncertzālē "Cēsis" solo dziedās Andrejs Reinis Zitmanis, bet 24. oktobrī Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā – Ieva Akuratere. Programmā iekļauti arī retāk atskaņoti skaņdarbi, tautasdziesmu apdares un mūzika no teātra izrādēm.

„Abi komponisti ir dižgari, kas mums ir ļoti daudz devuši un caur savu mūziku dos arī turpmāk,” sarunā "Pārmiju" laikā uzsvēra Ints Teterovskis. "Tā emocionālā stīga varbūt katram ir atšķirīga, bet tai pat laikā ļoti, ļoti vibrējoša. Abi komponisti arī savā veidā ir ļoti latviski – tu jau no tā latviskā koda nevari aizlaisties. Tāpat vairākiem skaņdarbiem varbūt uzreiz pirmajā mirklī nevarēs pateikt, vai tas ir Imants Kalniņš vai Pēteris Vasks, jo mēs meklējām kaut ko tādu, kas nav tik daudz dzirdēts."

Koncertprogrammu papildinās īpaši veidoti video, kas skatītājus aizvedīs uz Kalniņa un Vaska bērnības un jaunības vietām, ļaujot tuvāk iepazīt vidi, kurā veidojusies komponistu personība un radošā pasaule. Teterovskis uzsver, ka šāda pieeja palīdz gan dziedātājiem, gan klausītājiem izprast mūziku dziļāk.

Īpaša uzmanība pievērsta arī koncertu pieejamībai – tie būs pielāgoti cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem, dziesmu tekstus interpretējot zīmju valodā kā daļu no mākslinieciskā priekšnesuma. „Tā vairs nav runa par tulkošanu, tā ir performance,” skaidro Teterovskis. Jaunā programma aicinās klausītājus ne tikai atpazīt abu komponistu muzikālo rokrakstu, bet arī ļauties muzikālam dialogam, kurā Kalniņš un Vasks mijas, sarunājas un reizēm, iespējams, pat pastrīdas.

Stāsta pianiste, “Liepāja 2027” vēstniece Agnese Egliņa. Programmas producente: Inga Žilinska.

Tautas konservatoriju dibināšana 20. gadsimta divdesmitajos gados dažādās Latvijas pilsētās bija sarežģīta, jo prasmīgu, izglītotu mācībspēku vienkārši bija par maz, tādēļ profesionāli atbilstošus mūziķus nācās uzstājīgi aicināt gandrīz vai ar varu spiest doties prom no Rīgas. Jāzeps Vītols pierunāja uz Daugavpili braukt ērģelnieku Nikolaju Vanadziņu, bet uz Liepāju – komponistu Ādolfu Ābeli. Liepājas Tautas konservatorijas atklāšanas svinības notika 1922. gada 26. novembrī Kūrmājas koncertzālē. Ar klātbūtni tās pagodināja profesors Jāzeps Vītols un izglītības ministrs Aleksandrs Dauge.

Koncertā skanēja Edvarda Grīga Klavierkoncerts, Pētera Čaikovska Melanholiskā serenāde un divi Jāzepa Vītola opusi – kantāte „Dziesma” un simfoniskais tēlojums „Līgo”. Diriģēja Ādolfs Ābele un Liepājas operas orķestra diriģents Arvīds Pārups. Koncerta solisti bija profesors, pianists Vladimirs Ružickis un dziedātāja Helēna Cinka.

Pirmajā mācību gadā speciālajā klavieru klasē ar 43 audzēkņiem strādāja Vladimirs Ružickis, Salomeja Graudāne, Ādolfs Ābele un Hanss Hohapfels. Vēl kuplākā, protams, bija dziedāšanas klase ar 56 audzēkņiem, savukārt vijoles klasē bija iestājušies 33 audzēkņi, bet pa vienam audzēknim čella klasē, trompetes klasē, mežraga un arī obojas klasē. Visi audzēkņi apmeklē elementārās teorijas un solfedžo stundas pie Ādolfa Ābeles.

16. oktobrī Preiļu Kultūras namā un tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" izskanēs koncerts „Jānim Ivanovam – 120: Simfoniskais veltījums Latgalei”, kurā diriģenta Jāņa Stafecka vadībā Valsts kamerorķestris „Sinfonietta Rīga” atskaņos latviešu komponista Jāņa Ivanova mūziku. Programmā iekļauts Ivanova Klavierkoncerts, 14. simfonija „Sinfonia da camera” un viņa audzēkņa Jura Karlsona skaņdarbs „Veltījums”. Klavierkoncertā solists būs pianists Vestards Šimkus.

Ideja atskaņot Ivanova mūziku Preiļos radusies, sadarbojoties ar Preiļu novada kultūras darbiniekiem. Komponists dzimis netālu no Preiļiem, un Latgales daba, bērnības iespaidi un folklora būtiski ietekmējuši viņa muzikālo pasauli. Koncerts veltīts komponista 120. jubilejai, aktualizējot viņa daiļradi arī ārpus Rīgas koncertdzīves. Jānim Stafeckim 14. simfonija ir īpaši tuvs darbs – ar to viņš pirmoreiz sastapies 1995. gadā, vēl būdams vijolnieks skolas orķestrī, apgūstot otro vijoļu partiju. „Šī ir absolūti lieliska un, es pat teiktu, ģeniāla mūzika, kurā ir ļoti dziļš saturs, tiek skartas esenciālas, cilvēcīgas tēmas. Tās risinātas absolūti neatkārtojamā, tikai Jānim Ivanovam piemītošā rokrakstā un dramaturģijā,” vērtē diriģents. Viņš uzsver, ka arī Ivanova Klavierkoncertā līdzās skarbākam muzikālajam vēstījumam atklājas lirisms un korāļveidīgas melodijas, kas sasaucas ar komponista vokālo mūziku. Interpretācijā nozīmīga būs sadarbība ar pianistu Vestardu Šimku, kuram, tāpat kā diriģentam, dzimtas saknes nāk no Latgales. 

Lai Ivanova mūzika skanētu biežāk un plašāk, Stafeckis rosina sakārtot komponista darbu nošu materiālus, kas joprojām lielā mērā balstās rokrakstos un senākos pārrakstos. Tas ļautu kvalitatīvāk sagatavot partitūras un veicinātu iespējas atskaņot Ivanova koncertus arī ārpus Latvijas. Diriģents īpaši izceļ Klavierkoncertu, kā arī Vijolkoncertu un Čellkoncertu, kuru potenciāls, viņaprāt, nav pilnībā izmantots. Programmā iekļautais Jura Karlsona „Veltījums”, savukārt, ir veltījums viņa skolotājam Ivanovam — neliela, intonatīvi ar 14. simfoniju radniecīga miniatūra, kas tapusi pirms aptuveni 20 gadiem un pirmatskaņota Rēzeknes mūzikas vidusskolā. Vaicāts par paša sapņiem nākotnē, Stafeckis nosauc Jāņa Ivanova Piekto simfoniju, kas, viņaprāt, Latvijā pelnījusi lielāku uzmanību.

Nesen iznācis Katrīnas Randelas fantāzijas romāns "Neiespējamās būtnes", ko latviskojusi izdevēja un tulkotāja Renāte Punka. Katrīnas Randelas vārds latviešu lasītājiem ir labi pazīstams. Šobrīd, kad satraucamies par jaunās paaudzes lasītprasmi un vēlmi, atgādinām, ka  2023. gadā latviski iznāca Katrīnas Randelas eseja "Kāpēc bērnu grāmatas jālasa arī tad, kad esam tik veci un gudri". Tēma, kas aktualitāti nav zaudējusi un mudina ikvienu lasīt un domāt. Tieši par šo eseju sākās Liegas Piešiņas un Renātes Punkas saruna.

„Man šķiet, ka katrs no mums pirmām kārtām atceras kādu bērnībā lasītu brīnišķīgu grāmatu, kas mūs uzvedusi uz lasīšanas takas. Ja kāds vēl nav nostājies uz šīs takas, tad varbūt „Neiespējamās būtnes” ir viena no tām grāmatām, kas var palīdzēt,” stāsta Renāte Punka. Viņa norāda, ka Rendelas darbi ir viegli lasāmi un aizraujoši, vienlaikus mudinot domāt par to, kā cilvēki izturas pret apkārtējo vidi. Grāmatā netrūkst noslēpumu, baiļu un strauju sižeta pavērsienu, taču tās pamatā ir arī mīlestība pret dzīvi un planētu. „Tā ir kā jebkura laba grāmata – lasāma vairākos plānos. Vieni vairāk pievērsīs uzmanību tam, par ko grāmata liek aizdomāties, citi sekos sižeta pavērsieniem un dzīvos līdzi varoņiem.”

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja Anita Čerpinska. Pārraides producente: Inta Zēgnere.

Oto Hūns nācis no Kurzemes superintendanta Kristiāna Hūna ģimenes un dzimis 1764. gada 17. jūnijā Jelgavā. Getingenes universitātē viņš aizstāvēja disertāciju medicīnā. Pēc studiju beigšanas ceļoja pa Eiropas valstīm. No 1789. gada viņš strādāja Rīgas kara hospitālī par ārstu, bet atvēra arī privātpraksi. Viņš apprecējās ar bagāta Rīgas tirgotāja meitu Karolīni Ģertrūdi Holanderi.

Jau šajā laikā paralēli ārsta darbam Oto Hūns vāca un apkopoja dažādus materiālus par zemnieku sadzīvi, veselību, ārstniecības augiem, slimību profilaksi. Viens no izdotajiem viņa darbiem ir “Rīgas topogrāfiskais apraksts, sacerēts 1798. gadā”, bet izdots tas ir tulkojumā krievu valodā. 1800. gadā Hūns Rīgā sāka vakcinēt bērnus pret bakām pēc britu ārsta Edvarda Dženera metodes, pēc kuras vakcīna bija iegūta no govīm, nevis cilvēkiem. Hūns pierakstīja novērojumus, pievienoja zīmējumus ar potes brūces stadijām un rosināja caram šo potēšanu izvērst visā Krievijas impērijā. 1803. gadā Hūns atklāja pirmo baku potēšanas kabinetu, kur bez maksas potēja visus interesentus.

Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta "Life Goodwater IP" vadītājs Jānis Šīre. Programmas producente: Rūta Paula.

Kad upe iziet no krastiem, to parasti uztveram kā nelaimi. Applūst ceļi, mājas un lauki, tiek bojāts īpašums un apdraudēti cilvēki. Tomēr pati upes iziešana no krastiem nav nekas nedabisks. Vietās, kur upei līdzās saglabājusies neapbūvēta paliene, pali ir daļa no tās ierastā dzīves ritma.

Ūdenim izplūstot palienē un samazinoties tā ātrumam, sāk nosēsties straumes nestās smiltis, dūņas un citas sīkās daļiņas. Kopā ar tām palienē paliek arī daļa fosfora un citu barības vielu. Augi tās izmanto augšanai, bet mitrā augsnē darbojas mikroorganismi, kas daļu slāpekļa savienojumu pārveido un izvada no ūdens aprites. Šis process izskaidro arī to, kāpēc palieņu augsnes bieži ir auglīgas. Cilvēki šīs teritorijas tradicionāli izmantojuši siena ieguvei un ganībām. Regulāra pļaušana vai noganīšana ir svarīga arī dabas daudzveidībai – bez apsaimniekošanas palieņu pļavas pamazām aizaug ar niedrēm, krūmiem un kokiem, un tām raksturīgo sugu skaits samazinās.

Kad upes iziet no krastiem, palienes atdzīvojas daudzviet Latvijā. Pie Jelgavas plašās palieņu pļavas pārklāj Lielupes un Driksas ūdeņi, bet Daugavas pali ieplūst Dvietes senlejā, kur plešas visplašākā paliene visā upes tecējumā. Lubāna zemienē ūdens vienotā sistēmā savij Lubāna ezeru, Aivieksti, Pededzi un apkārtējās palienes. Mazākas, bet ne mazāk vērtīgas applūstošās pļavas un mitrāji sastopami arī gar Situ, Dienvidsusēju, Rūju un Burtnieka ezera apkārtnē.

"Šī mūzika ir tik romantiska, tik melodiska, ka tā, manuprāt, uzrunā jebkuru," par Frenka Bridža daiļradi saka Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra čelliste Emma Aleksandra Bandeniece. 15. oktobrī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kamermūzikas koncertā "Meistars un meistars" Rīgas Kongresu namā līdzās Bridža darbiem izskanēs arī Bendžamina Britena mūzika.

Abu angļu komponistu attiecības bija daudz vairāk nekā meistara un mācekļa saikne – viņus vienoja ilgstoša draudzība un Britena dziļā uzticēšanās Bridža muzikālajam vērtējumam. "Viņš visus savus svarīgākos darbus vienmēr atrādīja Frenkam Bridžam," stāsta Bandeniece. Īpaši nozīmīgi, ka Bridžs necentās ierobežot jaunā komponista radošo brīvību, lai gan Britena novatoriskā mūzika ne vienmēr guva izpratni akadēmiskajā vidē. Koncerta programmā iekļauti abu komponistu fantāzijas kvarteti un citi kamermūzikas darbi, kas atklāj gan angļu mūzikai raksturīgo pastorālo noskaņu, gan abu autoru savdabīgo muzikālo rokrakstu. "Kaut kādā ziņā jūtams, ka Lielbritānija ir sala," angļu mūzikas būtību raksturo Emmas Aleksandras Bandinieces kolēģis, altists Pēteris Trasuns.