Gleznotājs Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis tēlnieku pāri Olgu Šilovu un Gļebu Panteļejevu, jo  12. jūnijā mākslas stacijā "Dubulti" tika atklāta Gļeba Panteļejeva jaundarbu izstāde "Monumenti", bet Olga Šilova šobrīd strādā pie izstādes "Virsmas spraigums", kas no 27. augusta būs apskatāma galerijā "Māksla XO".

Tēlnieki Olga Šilova un Gļebs Panteļejevs ir viens no pazīstamākajiem radošajiem pāriem Latvijas mākslā. Viņu darbi sastopami gan publiskajā telpā, gan muzejos un privātkolekcijās, savukārt ikdienā abi ne tikai rada mākslu, bet arī pasniedz Latvijas Mākslas akadēmijā. Sarunā abi atklāj, kā iepazinās, kā sadzīvo konkurences apstākļos un kāpēc radošajā procesā alkohols nepalīdz.

Olga Šilova atceras, ka pirmoreiz Gļebu Panteļejevu satikusi, stājoties Latvijas Mākslas akadēmijā 17 gadu vecumā. Viņu pārsteigusi topošā tēlnieka pārliecība un prasmes.

"Es viņam jautāju, kā viņš tik labi iemācījies zīmēt un veidot. Gļebs atbildēja: "Vajag daudz strādāt! " Toreiz nenoticēju – domāju, ka viņš kaut ko slēpj," smejoties atceras Olga Šilova.

Pēc vairākiem gadiem, armijas dienesta un atkārtotas satikšanās akadēmijā, abi kļuva par pāri. Kopš studiju laikiem viņi strādā līdzās vienā darbnīcā.

Lai gan abi ir dzīvesbiedri, profesionālajā jomā viņi sevi sauc par konkurentiem.

Piedaloties vienos un tajos pašos konkursos, mākslinieki apzināti izvairās apspriest savas ieceres. Pirmās nedēļas idejas tiek turētas noslēpumā, lai neietekmētu vienam otra domāšanu.

"Kad ideja vēl tikai briest, mēs par konkrēto konkursu vispār nerunājam. Katrs vārās savā sulā," stāsta Olga Šilova.

Savukārt Gļebs Panteļejevs uzsver, ka konkurence mākslā ir daudz plašāka par attiecībām ģimenē: "Faktiski mēs visi esam konkurenti. Mēs pat ar aizgājušajiem konkurējam!"

Gļebs Panteļejevs atzīst, ka tieši darbs pie publiskajiem objektiem un monumentiem devis sajūtu par profesijas nozīmīgumu:

"Monumenti ietekmē cilvēku masas. Tā ir ļoti liela atbildība."

Tikmēr Olga Šilova norāda, ka viņas profesionālajā biogrāfijā vairāk bijuši objekti un vides darbi, nevis tradicionāli pieminekļi. Abi piekrīt, ka publiskajā telpā izvietota skulptūra vienmēr kļūst par sabiedrības vērtējuma objektu.

Runājot par darba ikdienu, abi tēlnieki ir vienisprātis – nopietns radošais darbs un alkohols nav savienojami.

"Ja ir aktīvā radošā fāze, nekādā gadījumā to nevar savienot ar alkoholu!" uzsver Gļebs Panteļejevs.

Savukārt Olga Šilova piebilst, ka izņēmums var būt mehāniski, meditatīvi darbi, kuros nav nepieciešama radoša koncentrēšanās.

Gļebs Panteļejevs neslēpj, ka idejas bieži rodas nevis pie rasējamā galda, bet nejaušos novērojumos.

Viens no jaunākajiem darbiem tapis pēc tam, kad viņš studentu auditorijā uz galda pamanījis saburzītu konfektes papīrīti: "Es tajā ieraudzīju karavīru grupu ar karogu. No šī iespaida vēlāk radās bronzas darbs."

Abi mākslinieki uzskata, ka radošuma pamatā ir spēja saglabāt atvērtu skatienu uz pasauli un nepazaudēt uztveres asumu.

Īpaši smags periods Gļebam Panteļejevam bijis pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī: "Es vienkārši pārtraucu darbu. Nevarēju saprast, kā vispār tajā laikā var strādāt. Aptuveni trīs mēnešus man nebija nekādas vēlmes radīt."

Darbam viņu atkal pievērsis draugs, kurš mudinājis neatmest iesāktās ieceres un turpināt darboties.

Abi tēlnieki piekrīt, ka profesionālam māksliniekam nav atsevišķu darbu – ir nepārtraukta plūsma, kurā viens darbs izriet no iepriekšējā.

"Mākslinieka darbi ir kā ķēdes posmi. Svarīgi ir nepārtraukt šo ķēdi," saka Gļebs Panteļejevs.

Tikām Olga Šilova uzskata, ka mākslas process ir kaut kas lielāks par pašu autoru: "Man liekas, ka es radu procesam. Mākslas process ir kaut kas tāds, ko no mums grib Dievs."

Sarunas noslēgumā mākslinieki dalās ar padomu jaunajiem radošajiem cilvēkiem.

Gļebs Panteļejevs aicina nepazaudēt spēju vērīgi vērot pasauli un ieraudzīt tajā neparasto: "Visu laiku jāasina sava pasaules uztveres antena."

Savukārt Olga Šilova atgādina, ka radošās profesijas nav vieglas, tomēr tās ir nepieciešamas sabiedrībai un kultūras attīstībai.

***

Pārraides producente – Inta Pīrāga.

Piektdienas rītā sazināmies ar Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga direktori Aneti Toču, jo jau rīt, 4. jūlijā, pulksten 18 orķestris aicina uz īpašu koncertu Naukšēnu Kultūras namā – vietā, kur pirms 20 gadiem norisinājās pati pirmā orķestra uzstāšanās.

Koncerts veltīts Sinfonietta Rīga bijušajam mākslinieciskajam vadītājam, nu – orķestra Goda diriģentam Normundam Šnē. 

Pēc piektdaļgadsimta uzdrošināšanās, muzikāla azarta, robežu izvaicāšanas, rūpīgas senlaiku mūzikas izzināšanas un mūsdienu partitūru jaunatklāšanas Sinfonietta Rīga ir noslēgusi grandiozu vēstures posmu skaņu vizionāra Normunda Šnē vadībā. Taču skumjas atvadas šoreiz izpaliek.

Naukšēnos, kur pirms 20 gadiem notika pats pirmais Sinfonietta Rīga koncerts, klausītājus sagaida īpaša programma, kuru izraudzījušies paši Sinfonietta Rīga mūziķi, pārlapojot orķestra dzīvē nozīmīgākās partitūras, un arī daži no viņiem – Sinfonietta Rīga pirmā oboja Pēteris Endzelis, otrā oboja Māris Kuģis un altu grupas koncertmeistars Artūrs Gailis – iejutīsies diriģentu un atskaņojuma vadītāju ampluā. 

Koncertā krāšņi rindosies orķestra dzīvē nozīmīgākās partitūras, lai ar lepnumu atskatītos uz paveikto un apņēmīgi lūkotos nākamībā. Johana Sebastiāna Baha filigrānajos skaņurakstos spulgosies itāļu mūzikas daiļie ornamenti, bet šķelmīgs humors un apburoša elegance dzirkstīs no Jozefa Haidna un Volfganga Amadeja Mocarta opusiem. Pašmāju radošās domubiedrības apliecinās iznīcinošā skaistuma slavinātāja Platona Buravicka estētika un grupas "Lupa" iedvesmotā simfodžeza simbioze, bet Zoltāna Kodāja ungāru folklorā balstītie ritmi atgādinās, ka dzīve galu galā ir bezgalīga jautrība.

Vēl sarunā ar Aneti Toču ieskicējam koncertu Italian Opera Meets Jazz, kas festiāvālā "Rīgas ritmi" izskanēs jau šovakar pulksten 19 Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī.  

Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā atklāta izstāde "Kā tu šodien jūties? Emociju pratība", kurā 28 Latvijas mākslinieku darbi aicina pievērsties emociju pasaulei.

Izstādes kuratores Daiga Rudzāte un Una Meistere uzsver – māksla var palīdzēt atpazīt sajūtas, kuras ikdienā bieži paliek nepamanītas vai neizteiktas.

Izstādes pirmsākumi meklējami pirms aptuveni septiņiem gadiem, kad sadarbībā ar ģimenes ārsti un toreizējo Latvijas Ārstu biedrības prezidenti Ilzi Aizsilnieci tika aizsākts diskusiju cikls par emociju pratību.

"Mūsdienu zinātne jau sen ir pierādījusi, ka emocijām ir ārkārtīga nozīme ne tikai mūsu garīgajā, bet arī fiziskajā veselībā," stāsta Una Meistere.

Viņa uzsver, ka māksla ir viena no valodām, kas palīdz cilvēkam pietuvoties savai emocionālajai pasaulei un ieraudzīt to, ko ikdienā ne vienmēr iespējams izteikt vārdos.

Pēc Aizsilnieces aiziešanas mūžībā projekta veidotāji nolēmuši iesākto turpināt plašākā formātā. Tā radusies izstāde "Kā tu šodien jūties? Emociju pratība", kuru papildina arī četras grāmatas sērijā "Veselīga Latvija".

Izstādes pamatā ir amerikāņu psihologa Pola Ekmana (Paul Ekman) teorija par sešām universālām emocijām: prieku, bailēm, skumjām, pārsteigumu, riebumu un dusmām.

"Zālē esam izveidojuši sava veida režģi, kur emocijas savstarpēji pārklājas, bet reprezentēts tiek prieks, bailes, skumjas, pārsteigums, riebums un dusmas," skaidro izstādes kuratores. Viņas tomēr uzsver, ka šis dalījums nav uztverams burtiski.

"Neviens no šiem darbiem nav absolūti kristāltīra konkrētā emocija. Tur atrodas visu emociju sajaukums, tās klejo, saplūst un pārklājas savā starpā."

Darbu izvietojums izstādē tapis ilgās diskusijās, taču kuratores atzīst, ka mākslas uztvere vienmēr ir subjektīva.

"Mēs ļoti daudz par to savstarpēji sarunājāmies. Šīs zonas ir ārkārtīgi nosacītas, jo tās tiešām viena ar otru saplūst un pārklājas."

Izstādes centrā izvietoti spoguļi ar jautājumiem, kas mudina apmeklētājus ieskatīties sevī un pārdomāt savas emocijas.

"Mēs katrs pasauli uztveram pilnīgi savādāk – atkarībā no savas pieredzes, jūtīguma un tā, ko esam redzējuši."

Izstādē pārstāvēti 28 dažādu paaudžu autori – no atzītiem mākslas klasiķiem līdz pavisam jauniem māksliniekiem.

"Tā savā veidā ir Latvijas šodienas mākslas minivārdnīciņa," saka Una Meistere.

Lielākā daļa darbu atlasīti mākslinieku darbnīcās vai no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma. Speciāli izstādei radīti vien daži darbi.

Ekspozīcijā sastopami šādi autori: Kristaps Ancāns, Ēriks Apaļais, Ilmārs Blumbergs, Kristians Brekte, Andris Breže, Aleksandrs Breže, Anna Ceipe, Kristiāna Dimitere, Reinis Dzudzilo, Miķelis Fišers, Indriķis Ģelzis, Helēna Heinrihsone, Brenda Jansone, Marks Halsons, Frančeska Kirke, Maija Kurševa, Katrīna Lipšāne, Laimdota Malle, Sarmīte Māliņa, MAREUNROL’S, Ģirts Muižnieks, Pauls Rietums, Ilze Rukšāne, Līga Spunde, Krista Vindberga-Auzniece, Artūrs Virtmanis, Amanda Ziemele, Otto Zitmanis, Paula Zvane.

Veidojot ekspozīciju, izrādījies, ka visvieglāk bijis atrast darbus, kas sasaucas ar skumju tēmu.

"Ar skumjām mēs varētu aizpildīt vēl vienu zāli," atzīst kuratores.

Kā iespējamo skaidrojumu viņas min ziemeļnieku mentalitāti, saules trūkumu un garās ziemas.

Savukārt sarežģītāk bijis atrast darbus, kas saistās ar riebumu: "Ar to riebumu katram ir ļoti individuālas attiecības."

Izstāde nav tikai mākslas notikums. Tā iekļauta arī Jeila Universitātes pētījumā par mākslas ietekmi uz cilvēku. Katram apmeklētājam būs iespēja iesaistīties pētījumā, izvēloties vienu darbu, kas raisa visspēcīgākās emocijas, atbildot uz jautājumiem par savu pieredzi.

"Tā pamatideja ir saprast, kā mūs ietekmē māksla, ko mēs sajūtam un par ko tā liek aizdomāties."

Kuratores uzskata, ka māksla ir viens no retajiem instrumentiem, kas mūsdienu sadrumstalotajā pasaulē palīdz cilvēkam apstāties un pievērsties sev.

Izstādes laikā notiks plaša publiskā programma, kurā piedalīsies filozofi, psihologi, ārsti, mākslinieki un mūziķi.

Viens no gaidītākajiem notikumiem būs britu neirozinātnieka Daniela Glasera (Daniel Glaser) vieslekcija septembrī.

Savukārt jau jūlijā par emociju uztveri Austrumu kultūrās stāstīs filozofs Kaspars Eihmanis.

Sarunas noslēgumā izstādes veidotājas uzsver, ka emocijas nevajadzētu dalīt pozitīvās un negatīvās.

"Nav jau labu un sliktu emociju. Viņas visas eksistē kā viens kopums, un mēs nedrīkstam tās sevī noliegt, bet izmantot tā, lai tās mums patiešām palīdzētu."

Savukārt uz jautājumu, kādas emocijas viņas pašas ikdienā izjūt visbiežāk, atbilde ir vienkārša – prieks, interese un pārsteigums.

"Kamēr mēs saglabājam sevī vēlmi uzzināt un zinātkāri, mēs esam dzīvi un turpinām attīstīties."

Žurnālists un Latvijas Radio ētera personība Aidis Tomsons Latvijas medijos strādā kopš 1991. gada. Pavisam nesen iznākusi viņa grāmata "Ārpus ētera. Žurnālista piezīmes", kurā žurnālists atskatās gan pats uz sevi, gan atver salīdzinoši nesenas vēstures lappuses. "Es domāju, ka grāmata ir ne tikai par tā laika notikumiem – tā ir arī par mani," Aidis uzsver intervijā Liegai Piešiņai.

Aidis ar smaidu izsaka cerību, ka šo grāmatu lasīs ne tikai viņa bērni, bet arī mazbērni, un atklāj, ka to rakstījis ar divām domām. Viena no tām – izveidot hronoloģisku notikumu atskatu un vēstījumu nākamās paaudzes cilvēkiem, kurā rast priekšstatu par grāmatā aprakstīta laika posma noskaņu, ikdienu, kā arī nozīmīgiem procesiem politikā.

"Paralēli tas skats, protams, ir caur manu subjektīvo prizmu. Mana – tobrīd žurnālista – pieredze bija darbs ziņās, un ziņās jau tas darbs notiek ārpus studijas.

Nevar teikt, ka tās ir aizkulises... Bet tas, ko atceros, ir nevis to, kas skanēja interviju vai sarunu laikā, bet tas, kas skanēja aiz tām sarunām," teic žurnālists.

Viņš norāda, ka grāmata sniedz iespēju iepazīt Latvijas jaunāko laiku politikas kopējo skatu un atsevišķas vēstures detaļas: "Tur ir detaļas, kuras redzēju no sava skatupunkta. Katrs varētu tādā veidā rakstīt savu stāstu. (..) Domāju, ka grāmata ir ne tikai par tā laika notikumiem – tā ir arī par mani."

Tā kā grāmata veidota, balstoties atmiņās, varētu spriest, ka atmiņa žurnālistam ir teicama.

Aidis gan pats smejoties saka, ka viņam esot selektīvā atmiņa. Daudzas personiskās dzīves detaļas tiekot piemirstas, un žurnālista dzīvesbiedre to dēvējot par atmiņas profesionālo deformāciju.

Pats sevi šajā atmiņu stāstā Aidis attēlojis ne tikai no pozitīvās puses. Viņš norāda, ka sociālo mediju laikmetā, kurā esam pieraduši rādīt tikai labāko par sevi vai nerādīt neko, viņam šķitis būtiski saglabāt cilvēciskumu un paskatīties pašam uz sevi tik objektīvi, cik tas vien iespējams.

"Es jau saprotu, ka tas jebkurā gadījumā ir subjektīvs skats. (..) Tomēr gribēju [uz sevi] paskatīties tādā izaugsmes procesā, jo mēs jau visu laiku augam. Laika gaitā saprotam lietas citādi, mācāmies, un tas ir tāds mūžīgais process. Gribu cerēt, ka pēc gadiem desmit es [daudz ko] sapratīšu vēl citādāk, nekā saprotu tagad. [Grāmatā uz notikumiem] mēģinu palūkoties ar tā brīža acīm, mazliet vērtējot arī no šī brīža skatupunkta," stāsta Aidis Tomsons, uzsverot savu jaunības naivumu arī žurnālista profesijas pieredzē.

Grāmata uzrakstīta un izdota šī gada laikā. "Tā ir šīs ziemas grāmata," uzsver Aidis, smejoties komentējot zibens ātrumu, kādā tā tapusi. Viņš atzīst, ka žurnālista profesija šajā gadījumā noteikti ir priekšrocība, jo ar tekstu viņš strādā katru dienu, un, veidojot grāmatu, viņš vienkārši turpinājis rakstīt savā stilā – tā, kā vienmēr to darījis.

Žurnālists atklāj, ka viņš pats informāciju vislabāk uztver lasot. Ja avots pieejams video, audio un teksta formātā, žurnālists priekšroku vienmēr dod pēdējam variantam.

"Lasot jebkuru grāmatu vai tekstu, es varu apstāties tajā brīdī, kurā es gribu, varu padomāt un tad iet uz priekšu. Skatoties vai klausoties, tas tik vienkārši nesanāk. (..) Ja [tekstā] ir kas tāds, kas mani interesē mazāk, tam ātri, pa diagonāli, izskrienu cauri un meklēju saturisko. Es domāju, ka lasīšanas lielā priekšrocība ir tā, ka tekstā vari atrast visoptimālāko laika patēriņu, iegūstot vislielāko pienesumu," lasīšanas pārākumu pār citiem informācijas ieguves avotiem akcentē Aidis Tomsons.

28. jūnijā Mazajā Mežotnes pilī ar īpašu Pētera Vaska jubilejai radītu koncertprogrammu viesosies “Trio Palladio” - vijolniece Eva Bindere, čelliste Kristīne Blaumane un pianists Reinis Zariņš. Katrs no viņiem ir Lielās mūzikas balvas laureāts, un 2024. gadā šī balva viņiem tika piešķirta kā "Gada ansamblim".

“Spēlēsim tikai Pētera Vaska skaņdarbus,” saka pianists Reinis Zariņš. “Un vai gan pašā Pēterdienas priekšvakarā Mazajā Mežotnes pilī varētu citādi? Trio Palladio koncerts ir vēl viena dāvana - vēl viens pārsteigums komponistam 80 gadu jubilejā. Turklāt vienam no programmā iekļautajiem skaņdarbiem – ciklam “Trīs skumji skaņdarbi” vijolei un klavierēm – gaidāms Latvijas pirmatskaņojums."

Ar ansambļa mūziķiem tiekas Ieva Zeidmane.

Vai Pēteris Vasks ir komponists, pie kura mūzikas jums katram ir vēlme atgriezties laiku pa laikam?

Reinis Zariņš: Man šķiet, ka Pētera Vaska mūzika ir vajadzīga visiem. Tā nav izklaides mūzika, cik nu to zinu, nekad nav bijusi, bet tā ir mūzika, kas mums rāda cilvēka stāvokli, kāds tas ir šajā pasaulē. Varbūt, ja senāk bija arī ar neapšaubāmu tiekšanos radīt mistērijas pieskaņu tam visam un transcendentālismu, tad tagad ir vieda vīra skaidrība, kur nav liekvārdības, bet kas mums rāda, kādi esam. Jo īpaši latviešiem, kādi mēs patiešām esam, kāds ir mūsu DNS. Pēteris arī vienmēr ir devis cerību, gan jaunībā, gan arī šodien, un, manuprāt, tas arī parāda, kāpēc vispār vajag atgriezties pie viņa mūzikas mūziķiem un klausītājiem. Visiem tas ir vajadzīgs. 

Kristīne Blaumane: Pilnībā piekrītu. Pasaulē šobrīd ir tik ļoti daudz negatīvā, un diemžēl tas ir arvien vairāk un vairāk, un šī cerība un tiekšanās pēc garīguma, pēc savas dvēseles izmeklēšanas ir ļoti nepieciešama. Un tas, ka gandrīz visi viņa skaņdarbi beidzas ar cerīgu noti - tas nav lieks optimisms, tas ir skats augšup, skats uz gaismu. Tiekšanās pēc gaismas ir svarīgākais, kāpēc viņa mūzika ir vajadzīga. Pavisam nesen, saistībā ar Pētera jubilejas gadu, tik daudz viņa mūzikas bija dzirdams radio - ne vienmēr Latvijā viņu klātienē klausījos, bet arī radio. Tā tiešām ir garīga sevis nomazgāšana, ja var tā izteikties. Tas ir mums pilnīgi visiem nepieciešams šobrīd. 

Eva Bindere: Man, ārzemēs dzīvojot, Pētera mūzika liek atcerēties to, kas es esmu, ļoti skaidrā veidā. Pēteris Vasks vienmēr ir ļoti godīgs mūzikā, un man šķiet, ka arī interpretam ir ļoti svarīgi būt tieši tādam pašam, šo mūziku spēlējot, un nākt ar ļoti tīru iekšējo sajūtu. Domāju, ja to izdodas iekšēji sasniegt, tad arī šo mūziku izdodas atainot tās īstajā rakursā. Vēl šajās dienās domāju par to, ka mums, latviešiem, tomēr ir vieglāk saprast šo mūziku. Vieglāk varbūt nav īstais vārds, mēs nokļūstam dziļāk šajā mūzikā, jo uzreiz ieslēdzas asociācijas gan ar Latvijas dabu, gan arī tautas mūziku. Tas viss tur ir - visi kultūrslāņi, kas ir mūsu identitāte. Protams, tas jau daudzreiz teikts, bet domāju, ka Vaska mūzikā tā tiešām ir visvairāk. Man vienmēr ir asociācijas ar Līgas Purmales gleznām, kad spēlēju Vasku.

Vai līdz šī viedā vīra skaidrībai, ko Reinis minēja, arī mūziķiem ir jāizaug?

Eva Bindere: Noteikti.

Reinis Zariņš: Vienkāršība ir visgrūtākā lieta. Dzīvē - es nezinu, bet kā mūziķim. Tas pats stāsts ar Šūbertu, kuram vienkārši uzrakstīts semplice - ir visgrūtākā lieta, ko izdarīt, uz ko tiekties gadu gadiem, un, ja esi godīgs, tāpat nekad nejūties, ka tur tā īsti var nokļūt. Līdzīgi arī tagad, jo īpaši ar to, ko Pēteris pēdējos gados raksta, kur ir maz nošu un katrs žests ir ļoti tīrs. 

Šoreiz "Pārmijās" plašāk runājam par Kalnciema kvartāla vasaras muzikālo programmu un 25. jūnija koncertu, kurā uzstāsies poļu grupa "Daj Ognia" un etnodžeza grupa "MǬ" no Ventspils.

Sarunā ar Āgenskalna tirgus un Kalnciema kvartāla komunikācijas un kultūras programmas vadītāju Darju Triznu uzzinām, kā tapusi šī gada programma Kalnciema kvartāla muzikālajiem vakariem, Anna Sitko no grupas "Daj Ognia" atklāj vairāk par poļu tradicionālo mūziku un grupas piegājienu tās atskaņošanai šodien, bet Gita Lancere stāsta par "Odisejas" satikšanos ar Kalnciema kvartāla programmu. 

Kalnciema kvartāls šovasar īpašu uzmanību pievērš sadarbībai ar ārvalstu kultūras institūcijām un vēstniecībām.

"Domājot par programmu, mēs pirmām kārtām nodarbojamies ar vietradi. Gribam veidot telpu, kur cilvēki satiekas un iepazīst dažādas cilvēka būšanas pieredzes, tai skaitā arī dažādas kopienas," stāsta Darja Trizna.

Tieši šīs ieceres rezultātā radusies sadarbība ar Polijas vēstniecību Latvijā, kas palīdzējusi uz Rīgu atvest grupu "Daj Ognia".

"Mums pašiem ir ļoti svarīga kultūrvēsturiskā mantojuma tēma un tā laikmetīga izmantošana. To redzam gan mūsu darbā ar vēsturisko koka arhitektūru, gan kultūras programmā," uzsver Darja Trizna.

"Daj Ognia" savā daiļradē apvieno tradicionālos poļu folkloras motīvus ar laikmetīgu skanējumu. Grupas soliste Anna Sitko uzsver – viņu mērķis nav autentiskas tradīcijas konservēt, bet ļaut tām turpināt dzīvot.

Viņa skaidro, ka grupa cenšas tradicionālo mūziku padarīt saprotamu mūsdienu cilvēkam, izvairoties no muzejiskas pieejas.

Mērķis ir atgādināt par sen aizmirstām melodijām un stāstiem, vienlaikus radot mūsdienīgu muzikālu valodu, kas spēj uzrunāt arī šodienas klausītāju.

Pateicoties Polijas Kultūras ministrijas atbalstam, grupa šovasar devusies Baltijas koncerttūrē. Latvijā paredzēti divi koncerti – Kalnciema kvartālā un vēlāk arī Liepājā.

Par poļu tradicionālās mūzikas īpašo raksturu sarunā stāsta arī Gita Lancere: "Arhīvu ierakstos mani vienmēr ir pārsteigusi šī mežonība. Tur tiešām ir savvaļa. Tie nav ritmi, pie kuriem mēs esam pieraduši."

Gita Lancere atceras iespaidīgu poļu tradicionālās mūzikas koncertu, kuru klausoties, gandrīz radusies transam līdzīga sajūta.

"Tā ir milzīgs iedvesmas avots. Es ļoti labi saprotu, kāpēc rodas tādas grupas kā "Daj Ognia". Tur ir šīs zemes enerģija – tumša, skaista un ļoti ievelkoša."

Viņa gan uzsver, ka līdzīgas saknes iespējams atrast arī latviešu tradicionālajā mūzikā: "Ja paklausās mūsu arhīvu ierakstus, tur ir viss – asinis, zeme un spēks."

Līdzās poļu viesiem uz skatuves kāps arī Ventspils etnodžeza grupa "MǬ", kas pārstāv jauno Latvijas mūziķu paaudzi.

"Milzīgs prieks, ka šis virziens Latvijā attīstās gan Rēzeknē, gan Ventspilī. Mums ir ļoti talantīgi jaunie mūziķi," uzsver Gita Lancere.

Savukārt Darja Trizna atzīst, ka Kalnciema kvartāls apzināti cenšas dot platformu jaunajiem māksliniekiem.

"Mēs viņus atklājām pagājušajā gadā. Viņi paši mūs uzrunāja, un šogad šķita ļoti piemēroti viņus likt vienā vakarā kopā ar "Daj Ognia"."

Kalnciema kvartāla vasaras koncertu programma šogad veidota īpaši daudzveidīga.

"Mums ir svarīgi veidot programmu tādu, lai tā būtu interesanta dažādām auditorijām vienlaikus," atzīmē Darja Trizna.

Programmā paredzēti gan džeza vakari, gan pasaules mūzikas koncerti, gan sadarbības starp dažādu paaudžu māksliniekiem.

"Vienmēr cenšamies veidot tiltu starp leģendām un jaunajiem māksliniekiem."

Šovasar gaidāmi koncerti, kuros satiksies, piemēram, Ieva Akuratere un Keitija Bārbale, kā arī grupas "Dzeltenie pastnieki" un "Tante Gaida".

Lai gan kultūras pasākumu organizēšana kļūst arvien dārgāka, Kalnciema kvartāls turpina uzturēt tradīciju lielāko daļu koncertu piedāvāt bez maksas.

"Mums ir svarīgi saglabāt bezmaksas ieeju un padarīt kultūru pieejamu. Mēs visi zinām, ka kultūra maksā dārgi," saka Darja Trizna.

Viņa uzsver, ka koncerti ir arī veids, kā cilvēkiem satikties un kopā izbaudīt vasaras vakarus vēsturiskajā Āgenskalna vidē.

"Gribam, lai cilvēki sanāk kopā, bauda vasaru, mūziku un mūsu pagalmu ar ziedošo ābeļdārzu un koka arhitektūru."

Līdz 23. augustam Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā skatāma izstāde "Apsēstība: 50 gadi Itālijas keramikā", kas pirmo reizi Latvijā ļauj iepazīt pasaulslavenā Faencas Starptautiskā keramikas muzeja īpaši Rīgai atlasītu kolekciju. Ekspozīcijā apkopoti 45 autoru darbi, kas atklāj Itālijas laikmetīgās keramikas attīstību no pēckara gadiem līdz mūsdienām.

Kā intervijā Intai Zēgnerei norāda muzeja direktore Inese Baranovska, Faenca ir viens no nozīmīgākajiem keramikas centriem pasaulē, bet tās Starptautiskais keramikas muzejs jau gadu desmitiem nosaka augstu kvalitātes latiņu keramikas mākslā.

Sadarbībai ar Latviju ir sena vēsture – muzeja kolekcijā glabājas arī latviešu autoru darbi, tostarp Pētera Martinsona veikums.

Izstāde atklāj keramiku ne tikai kā amatniecības vai dizaina jomu, bet arī kā laikmetīgās mākslas valodu. "Baroka gars Itālijas keramikā nav pazudis – tas ir transformējies," uzsver Inese Baranovska. Viņasprāt, Itālijas kultūras mantojums joprojām ir klātesošs arī 21. gadsimta autoru darbos, tikai jaunās formās un izteiksmes līdzekļos.

Savukārt izstādes līdzkuratore un Keramikas un porcelāna kolekcijas glabātāja Dace Ļaviņa aicina pievērst uzmanību ekspozīcijas daudzveidībai: "Izstādē ir divi virzieni – viens vairāk vērsts uz skulpturālo keramiku, otrs uz dizainu. Turklāt daudzi no šeit pārstāvētajiem autoriem nav tikai keramiķi – viņi ir arī starptautiski pazīstami dizaineri." 

Viens no interesantākajiem piemēriem dizaina sadaļā ir itāļu dizaina studijas FormaFantasma darbi. Kā skaidro kuratore, to autori pievērsušies vēsturiskajai un arheoloģiskajai izpētei, senās formas interpretējot mūsdienīgā veidā.

Pastaigājoties pa izstādi, uzmanību piesaista arī vairāki ekspresīvi un krāsaini objekti. Viens no tiem redzams izstādes plakātā. "Sākumā mums pašiem šķita pārsteidzoša tā gaiši rozā krāsa, taču darbs ir ļoti izteiksmīgs, plastisks un dinamisks. Tas lieliski raksturo mūsdienu laikmetīgo keramiku," atzīst Dace Ļaviņa.

Tomēr izstādē netrūkst arī darbu, kuros autori pievēršas sabiedrībā aktuāliem jautājumiem. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir hiperreālistiskais "Strīdu grozs" – porcelānā veidota kompozīcija, kas atgādina pārpildītu atkritumu tvertni.

"Mākslinieki šeit domājuši par ekoloģiju un patērētāju kultūras negatīvajām pusēm. Tas ir hiperreālistisks darbs, kas rosina dažādas izjūtas," norāda kuratore.

Ekspozīcijā aplūkojami arī darbi, kuros keramika savienota ar fotogrāfiju, kā arī objekti, kuru tapšanā izmantotas 3D drukas tehnoloģijas. Tas apliecina, ka

mūsdienu keramika sen vairs nav tikai tradicionālu priekšmetu veidošana, bet gan starpdisciplinārs laikmetīgās mākslas medijs.

Izstādē iekļauti arī vairāki darbi, kas tapuši Daugavpils keramikas simpozijos un glabājas Marka Rotko muzejā. Savukārt ekspozīcijas noskaņu papildina īpaši tai radīts skaņu celiņš, ko komponējis itāļu elektroniskās mūzikas mākslinieks Don Antonio (Antonio Gramentieri).

Šoreiz "Šņorbēniņos" – par Matīsa Gricmaņa "Rīkojumu Nr. 2", ko Dailes teātrī iestudējis režisors Valters Sīlis. Izrāde stāsta par Latvijas nesenās vēstures notikumiem – jāsaka, diezgan ekstrēmiem, jo demokrātiskā valstī parlamenta atlaišana nav ikdienišķa parādība.

Taču izrāde ir izpārdota un apspriesta visdrīzāk ne jau vēstures, bet šodienas dēļ. Kaut vai tā iemesla pēc, ka šodien politiķi teātrim draud ar tiesībsargājošu iestāžu uzmanību. Skaidrs, ka šādu skandālu katrs grib redzēt.

Protams, tas ir arī ļoti garšīgs kumosiņš diskusijai. Īpaši tāpēc, ka šis iestudējums kā politiskā teātra piemērs Latvijā ir arī retums.

Raidījuma autore, teātra zinātniece Zane Radzobe uz sarunu aicinājusi aktieri Lauri Subatnieku, kurš izrādē atveido visuzmanīgāk vēroto varoni, proti, Aināru Šleseru, teātra kritiķi Ati Rozentālu, kurš ikdienā ir arī žurnālists un ļoti cieši vēro Latvijas politiskās vides aktualitātes, un komunikācijas speciālisti, kura vienlaikus pārstāv inteliģenta skatītāja viedokli – Ingu Latkovsku.

Par ko liecina skandāli? Un vai Latvijas teātrī ar vārda brīvību viss kārtībā?

Pārraides producente – Sandra Ņedzvecka.

Jau astoto gadu pēc kārtas Īlē, Spārnu pilskalnā, norisināsies kamermūzikas vakars par godu operdziedātāja Jāņa Vītiņa (1897-1941) piemiņai. Jaunā baroka mūzikas koncertprogrammā “Vasaras nakts madrigāli” debitēs soprānu trio “Trīs grācijas” – Ilze  Grēvele-Skaraine, Terēze Gretere un Nora Kalniņa. Programmas centrā ir 16. un 17. gadsimta itāļu komponistu laicīgā vokālā mūzika, kurā savijas solo dziedājumi, dueti un trio, radīti tieši sieviešu balsu mijiedarbībai. Pie klavesīna būs Gertrūda Krauksta, kura jau vairakkārt ir uzstājusies Spārnu pilskalnā. 

Sarunā ar Ilzi, Noru un Getrūdu - par gaidāmo koncertu, repertuāru, paradigmu maiņu mūzikas vēsturē, kas nāca ar agrīnā baroka novatoriskākajiem komponistiem un Itālijas galmu muzikālo sacensību. Nedaudz par nākamā gada koncertu Īles pilskalnā, kad atzīmēsim dziedātāja Jāņa Vītiņa apaļu gadskārtu.

Ērģelnieks Aigars Reinis - par Volfgangam Amadejam Mocartam veltītu koncertu Rīgas Domā 19. jūnijā kopā ar soprānu Agati Grīnhofu un flautisti Ilzi, Sv. Jāņa baznīcas koncertcikla "Ērģeļu vasara 2026" atklāšanu 20. jūnijā duetā ar Ilzi Reini un dalību studentu dziesmu un deju svētku Gaudeamus Garīgās mūzikas koncertā Rīgas Domā 20. jūnija vēlā vakarā.