2023. gada 27. septembrī Kuldīgas Mākslas namā, dažas dienas pēc tam, kad Kuldīga tika iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā, mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis lasīja lekciju, kas kļuva par pamatu nesen iznākušai grāmatai "Kurzemes hercogu galma spožums un Kuldīgas pils". Fantastisks piedzīvojums, kas ļauj iepazīt mūsu kultūras vēsturi. Ar Imantu Lancmani sarunājās Liega Piešiņa.

Kuldīgas pils savulaik bijusi viena no greznākajām Kurzemes hercogu rezidencēm, taču līdz mūsdienām no tās saglabājies pavisam maz. Imants Lancmanis atklāj, kā senie inventāra apraksti, vēsturiskie attēli, hercogu portreti un arheoloģiskie atradumi ļauj iztēloties zudušās pils krāšņumu un Kurzemes hercogistes galma dzīvi. Sarunā arī par grāmatas tapšanu un tās mākslinieces Katrīnas Vasiļevskas ieguldījumu, kā arī Imanta Lancmaņa nākamajām iecerēm – grāmatām par Mežotnes un Elejas pilīm un Kurzemes muižu arhitektūru.

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja Anita Čerpinska. Pārraides producente: Inta Zēgnere.

No Baltijas guberņām rekrūšus sāka ņem 18. gs. beigām, kad dienēšanas laiks bija ierobežots uz 25 gadiem.

Prioritāri muižas un vēlāk pagasti izvēlējās nodot neprecētus vīriešus, bet ne vienmēr vecpuišu bija pietiekamā daudzumā. No 1829. gada pagastā rekrūšus lozēja. Sarakstos iekļāva visus dienestam derīgos vīriešus vecumā no 17 līdz 35 gadiem. Neviens Latvijā nav saskaitījis, cik mēs esam nodevuši rekrūšus, bet ir skaidrs, ka viņu skaits sniedzas desmitos, ja ne simtos tūkstošu cilvēku.

Ja rekrūtis bija precējies vai karavīrs apprecējās dzīves laikā, viņa sieva un bērni juridiski bija pakļauti Kara ministrijai. Zaldātu dēlus ar laiku sāka saukt par kantonistiem. No 7 līdz 15 gadu vecumam zēnus bija jānodod armijai, kur viņus ievietoja speciālās skolās. Jaunākus ņēma tikai tad, ja ģimene nevarēja bērnus uzturēt. Napoleona karu laikā, kad armijai trūka cilvēku, pieņēma likumu, ka arī karavīru sievu ārlaulības dēliem bija jākļūst par zaldātiem. Izbēgt no šī likteņa varēja tikai tad, ja sieviete pirms palikšanas stāvoklī izšķīrās no vīra – zaldāta. Arī tad viņai bija jāpierāda, ka vairāku gadu garumā vīrs par viņu nav licies ne zinis.

Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta "Life Goodwater IP" vadītājs Jānis Šīre. Programmas producente: Rūta Paula.

Atverot krānu vai piepildot glāzi, reti aizdomājamies, no kurienes šis ūdens ir nācis un cik ilgs bijis tā ceļš. Latvijā mums ir pasaules mērogā īpaša un nebūt ne pašsaprotama priekšrocība – gandrīz visa centralizētā dzeramā ūdensapgāde balstās uz pazemes ūdeņiem.

Ūdens, kas šodien nonāk mūsu glāzē, vēl nesen varēja būt lietus lāse, kas nolijusi tuvējā laukā. Taču tikpat labi tas varēja iesūkties zemē pirms vairākiem simtiem vai pat tūkstošiem gadu. Atsevišķos Latvijas pazemes ūdeņu slāņos sastopams ūdens, kura ceļojums sācies vēl pēdējā ledus laikmeta beigās – ilgi pirms mūsu teritorijā izveidojās pirmās apmetnes, ciemi un pilsētas.

Viss sākas ar nokrišņiem. Daļa lietus un kūstošā sniega iztvaiko, cita aizplūst uz grāvjiem, upēm un ezeriem, bet pārējais iesūcas augsnē. Smaguma spēka ietekmē tas pamazām virzās lejup, līdz sasniedz ar ūdeni piesātinātus smilts, grants, smilšakmens, dolomīta vai kaļķakmens slāņus - ūdens horizontus. Pazemes ūdeņus nereti iztēlojas kā lielus ezerus vai upes zem zemes, taču visbiežāk tie atrodas iežu porās, plaisās un tukšumos – līdzīgi kā šķidrums virtuves sūklī.

Stāsta vēsturnieks Kārlis Sils; pārraides producente Dina Dūdiņa-Kurmiņa 

Lai gan polemika par tā dēvēto dzīvokļu krīzi starp labējiem un kreisajiem politiskajiem spēkiem Latvijas presē bija sākusies jau 1919. gada vasarā, tās būtību un apmērus bija iespējams aptvert vien piecus gadus vēlāk. Togad Rīgas pilsētas Statistiskā valde pirmo reizi veica visaptverošu pētījumu par rīdzinieku dzīvokļiem. Rezultāti bija šokējoši – 111 471 rīdzinieks jeb 37% pilsētnieku dzīvoja mazos un pārapdzīvotos dzīvokļus. Katrā istabā mitinājās vairāk nekā divi cilvēki. Turklāt lielākajā daļā šo vienu vai divu istabu dzīvokļos bija antisanitāri apstākļi, un tie atradās namos, kuros nebija nedz elektrības, nedz tekoša ūdens. Ekstrēmākajos gadījumos mitros pagrabos, pažobelēs un šķūnīšos varēja saspiesti dzīvot pat vairākas ģimenes. Saprotams, no šīs problēmas cieta trūcīgākie rīdzinieki, kuru vairums mitinājās Grīziņkalnā un Latgales priekšpilsētā.

Krīzes apmēri bija šokējoši, un jau nākamajā gadā dome atbalstīja Dzīvokļu krīzes apkarošanas komisijas nodibināšanu. Komisiju veidoja tobrīd ietekmīgi politiķi, prominenti arhitekti un pilsētplānotāji, un tā bija apveltīta ar plašām pilnvarām. Par galvenajiem apkarošanas līdzekļiem kļuva nelielu privātu īres namu kreditēšana un pašvaldības īres namu būvniecība. Patiecoties aizdevumiem tapa liela daļa Teikas apkaimes. Tikmēr pašvaldības īres namus vēl arvien varam redzēt Liepājas, Ropažu, Jāņa Asara, Ausekļa un Valērijas Seiles ielās. Komisijas ambīcijas bija vēl lielākas, tomēr iecerēto neļāva realizēt ekonomiskā krīze trīsdesmito gadu sākumā un politiskās varas maiņa Rīgā pēc 1931. gada vēlēšanām, kad pie varas nāca pašvaldības īres namu būvniecības pretinieki. 

Vairāk - portālā lsm.lv. 

Kāds ir mākslinieka ideālais dzīvesveids, un vai radošajā darbā svarīgāka ir intuīcija vai skaidri formulēta iecere? Kā diviem māksliniekiem izdodas ne vien dalīt dzīvi un darbnīcu, bet arī saglabāt katram savu radošo neatkarību? Par mākslas darbu tēliem un simboliem, kas laika gaitā iegūst jaunas nozīmes, par empātiju pret citu mākslinieku iecerēm, blakus nodarbēm un vaļaspriekiem, kā arī radošās profesijas izaicinājumiem Kaspars Zariņš sarunājas ar mākslinieku pāri – Sandru Krastiņu un Edgaru Vērpi.

Sarunā mākslinieki atceras iepazīšanos Rozentāla mākslas skolā un kopīgi pavadītos gadus darbnīcā, atklāj atšķirības savā radošajā procesā un stāsta par tēliem, kas kļuvuši par viņu mākslas atpazīstamības zīmēm – Sandras Krastiņas cilvēka siluetu un Edgara Vērpes zivi. Viņi dalās pārdomās par mākslas un sabiedrības savstarpējo ietekmi, profesionālās pieredzes nozīmi un to, kā pedagoģija, izdevējdarbība un citas aizraušanās bagātinājušas viņu pasaules redzējumu. Sarunas noslēgumā abi pievēršas jautājumam, vai arī šodien jauniešiem ieteiktu izvēlēties mākslinieka profesiju un kas palīdz turpināt radošo ceļu par spīti neveiksmēm un vilšanās brīžiem.

Lokāciju menedžeri jeb filmēšanas vietu pārzinātāji ir viena no neredzamajām kino profesijām, bez kurām kino tapšana nebūtu iedomājama. Par šīs profesijas specifiku un izaicinājumiem, par nesen īstenotajiem projektiem, kā arī par Latvijas kā filmēšanas vietas potenciālu kā lokālā, tā starptautiskā mērogā - sarunā ar trim šī jomas pārstāvjiem: Ēriku Kibermani, Ingrīdu Nagli un producenti Dārtu Vijgriezi (Mistrus Media).

15. oktobrī nosvinēta pašmāju kino ainavai īpaša darba - Rīgā filmētās dāņu režisores Majas el Tūhī jaunākās filmas "Nezināmā sieviete" Baltijas pirmizrāde, ar kuru tika atklāts Rīgas Starptautiskais kino festivāls (Riga IFF). Maja el Tūhī Latvijas skatītājiem pazīstama kā vairāku Netflix seriāla "Kronis" sēriju režisore, un viņas jaunākā filma ir spriedzes un empātijas piepildīta drāma, skatītāju aizvedot uz nulle atbrīvoto Dāniju neilgi pēc Otrā pasaules kara noslēguma. 6. septembrī tā pirmzirādi piedzīvoja Venēcijas kinofestivālā, saņemot arī galveno balvu. Filma tapusi Dānijas un Zviedrijas filmu studiju "Nordisk Film" un Latvijas filmu studijas "Nafta Films" sadarbībā, un tās veidošanā iesaistījies plašs Latvijas kino profesionāļu loks, tai skaitā arī filmēšanas vietu Latvijā vadītāja Ingrīda Nagle.

Tas nav vienīgais liela apjoma starptautiskais projekts, kāda īstenošanā ir piedalījusies Latvijas profesionāļu komanda. Ērika Kibermaņa portfolio ir gan vietējie, gan starptautiskie filmu projekti, piemēram, Dienvidkorejas režisora Rjo Songvana (Ryoo Seung-Wan) pilnmetrāžas spriedzes filma Humint.

17. oktobrī Rīgas Reformātu baznīcā koncertā “Itāļu operas pērles” uzstāsies jaunās paaudzes operdziedātāji – soprāni Jeļizaveta Galkina un Ieva Gorda un baritons Artis Muižnieks, pie klavierēm – koncertmeistare Veronika Rinkule.

Jaunie mākslinieki aktīvi darbojas profesionālajā mūzikas vidē, regulāri piedaloties koncertos, operas iestudējumos un dažādos muzikālos projektos. Viņu profesionālo izaugsmi papildina studijas Latvijā un ārvalstīs, meistarklases pie ievērojamiem vokālās mākslas pedagogiem un dalība vokālajos konkursos.

Ar divām koncerta dalībniecēm – Jeļizavetu Galkinu un Ievu Gordu – tiekamies uz sarunu "Klasikā". Dziedātāju ceļi savijušies Hāgas Karaliskajā konservatorijā Nīderlandē, kur viņas mācījušās pie vienas pedagoģes, bet vēlāk sadarbību turpinājušas Latvijā.

„Mēs gribam parādīt sevi, parādīt savas balsis kā jaunie mākslinieki, kas tikko no studijām "izkāpuši",” stāsta dziedātājas. Koncerta programmā skanēs operas ārijas, dueti un tercets itāļu valodā, aptverot trīs nozīmīgus operas vēstures laikmetus – baroku, klasicismu un romantismu. No Vivaldi un Hendeļa līdz Mocartam, Bellīni, Doniceti, Verdi un Pučīni – klausītāji varēs izbaudīt dažādu laikmetu stilu, skanējumu un emociju daudzveidību.

Abas mākslinieces uzsver, ka operā svarīga ir ne tikai balss tehnika un muzikālā virtuozitāte, bet dziedātājam arī jāzina, kas ar varoni noticis pirms konkrētās ainas, ko viņš piedzīvo tās laikā un kādi notikumi sekos. „Mums kā dziedātājām ir jāzina katrs vārds, par ko mēs dziedam,” uzsver Gorda. Savukārt repertuāra izvēlē būtiska ir arī pacietība un balss pakāpeniska nobriešana, necenšoties pārāk agri pievērsties tehniski un emocionāli sarežģītiem darbiem. Abas mākslinieces vēlas turpināt veidot kopīgas koncertprogrammas, attīstīt kamermūzikas repertuāru un piedalīties konkursos. Viņu iecere ir ne tikai demonstrēt vokālās iespējas, bet arī atklāt klausītājiem mazāk dzirdētus opermūzikas darbus un ļaut klasiskajai mūzikai uzrunāt arvien plašāku publiku.

Klaviermūzikas svētdienu rudens cēliens kultūras telpā “Hanzas perons” 18. oktobrī turpināsies ar pianistes Lindas Leines veidotu koncertprogrammu “No degošās liesmas līdz pelniem”, mūziķes koncertā Rīgā izskanot Janāčeka, Silvestrova, Mesiāna un citu autoru klavieru opusiem.

Savās otrajās mājās Hamburgā mītošā latviešu pianiste Linda Leine nav bieža parādība Latvijas koncertdzīvē.„Man ļoti gribas publiku vest līdzi tādā ceļojumā ar ļoti spēcīgām sajūtām,” sarunā ar "Klasiku" teic Leine. Viņa atklāj, ka koncerts veidots kā vienots cikls bez ierastajām pauzēm, kurās atskanēt aplausiem, lai klausītāji no pirmās līdz pēdējai notij varētu pilnībā ļauties mūzikai.

“Šī programma dzima vairāku gadu laikā," viņa stāsta. "Tās ir pārdomas mūzikā par dzīvi un nāvi – par to visievainojamākajās, atklātākajās un arī visnoslēpumainākajās izpausmēs. Nāve tajā ir kā atvērta rēta ar pavisam tuvu klātbūtni. Dzīve uzliesmo visā tās pilnībā – trauslumā, eiforijā, ekstāzē, priekā un mīlestībā.”

Izvēloties skaņdarbus, Leine izmantojusi "Hanzas perona" piedāvāto radošo brīvību un programmā iekļāvusi sev īpaši tuvu mūziku, tostarp Leoša Janāčeka un Aleksandra Skrjabina darbus, kā arī Valentīna Silvestrova miniatūras un Olivjē Mesiāna „Bērna Jēzus skūpstu”. Silvestrova skaņdarbi pianistei kļūst par „miera salām”, savukārt koncerta noslēgumā Mesiāna mūzika ved uz citādu laimes izjūtu – mierpilnu un mūžības apjausmas piepildītu. 

Svētdien, 18. oktobrī, Klaviermūzikas svētdienu rudens cēliens kultūras telpā “Hanzas perons” turpināsies ar pianistes Lindas Leines veidotu koncertprogrammu “No degošās liesmas līdz pelniem”, retā mūziķes koncertā Rīgā izskanot Janāčeka, Silvestrova, Mesiāna un citu autoru klavieru opusiem.

Savās otrajās mājās Hamburgā mītošā latviešu pianiste Linda Leine nav bieža parādība vietējā koncertdzīvē. Par gaidāmo koncertu un tā programmu viņa saka:

“Tās ir pārdomas mūzikā par dzīvi un nāvi – par to visievainojamākajās, atklātākajās un arī visnoslēpumainākajās izpausmēs. Tā manī ir dzimusi vairāku gadu laikā. Tā ir ilgi izdzīvota un pamazām atradusi savu veidolu, kļūstot par daļu no manis. Nāve tajā ir kā atvērta rēta ar pavisam tuvu klātbūtni. Dzīve uzliesmo visā tās pilnībā – trauslumā, eiforijā, ekstāzē, priekā un mīlestībā.”

Stāsta ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna. Pārraides producente: Anete Ašmane-Vilsone.

Pēc Otrā pasaules kara Kanādā un Amerikas Savienotajās Valstīs latviešus mēdza dēvēt par čūskēdājiem. Ne jau tāpēc, ka viņi patiešām ēstu čūskas, bet gan tāpēc, ka vietējiem šķita pārsteidzoši, ka latvieši čūskveidīgos zušus un nēģus vispār uzskata par ēdamiem. Kanādā nēģus izzvejoja no upēm kā parazītus un pēc tam iznīcināja. Turpat dzīvojošajiem latviešiem cepti nēģi želejā bija delikatese, kas atgādināja par mājām.

Kā gan viens un tas pats ēdiens vieniem var būt gardums, bet citiem – kaut kas pretīgs? Otrā pasaules kara beigās daudzi Latvijas iedzīvotāji devās bēgļu gaitās, sākumā lielākā daļa nonāca bēgļu nometnēs Vācijā, bet vēlāk izceļoja uz Lielbritāniju, Ameriku, Kanādu un Austrāliju. Jaunajās mītnes zemēs viņus sagaidīja ne tikai sveša valoda un dzīvesveids, bet arī nepazīstama virtuve.

Piemēram, daudzviet nebija iespējams nopirkt rudzu maizi un arī pašiem to izcept nebija vienkārši – trūka piemērotu miltu, lielie maizes kukuļi neietilpa mazajās mājas cepeškrāsnīs. Nācās mainīt receptes un arī pieņemt pielāgoto garšu. Nācās arī pierast pie pavisam jauniem produktiem un ēšanas paradumiem. Izrādījās, ka ēdiens, kas vienā kultūrā šķiet pilnīgi parasts, citā var izraisīt izbrīnu vai pat riebumu.