Vakar, 11. oktobrī, Berlīnes Konzerthaus risinājās Vācijas skaņu ierakstu industrijas balvas "Opus Klassik" pasniegšanas ceremonija. Tās norisi klātienē vēroja mūsu "Klasikas" direktore Gunda Vaivode, kura savos iespaidos par redzēto un dzirdēto dalās raidījumā "Rīta regtaimā".

Gunda uzsver, ka Vācijas kultūras un mediju ministrs Volframs Vaimers savā uzrunā paudis, ka mākslīgā intelekta laikos nozīme ir tieši cilvēciskumam un ka izpildītājmākslā tas ir galvenais: "Ko līdzīgu teica arī ļoti daudzi mūziķi, kas saņēma balvu – ka mūziķa identitāti nosaka pieredze un tas, kā viņi to izmanto, nevis perfekcija un mākslīgais intelekts. Tāda zināma sacelšanās pret mākslīgā intelekta nomācošo dominēšanu."

Kopumā šai balvai tika nominēti mūziķi 30 kategorijās, un skaidrs, ka visi laureāti ceremonijā nevarēja piedalīties, tāpēc ceremoniju veidoja apmēram trešā daļa no laureātiem. Kā zinām, Gada diriģenta titulu šogad izpelnījies Andris Nelsons, kurš gan šajā ceremonijā diemžēl nepiedalījās, jo atrodas Bostonā. Īpaši sumināta tikusi pianiste Marta Argeriča, kura saņēma balvu par mūža ieguldījumu. Uz skatuves kāpa virkne pasaulslavenu mākslinieku, bet pie Berlīnes Konzerthaus orķestra stājusies Nelsona asistente Bostonas orķestrī Anna Rakitina. Gunda arī stāsta, ka pasākuma programma bijusi pakārtota plašākai publikai, un iespējams, ka tas bijis televīzijas ieraksta dēļ – visi skaņdarbi bijuši īsi un populāri. "Mainījās gaismu partitūra, bet jaunās mūzikas klātbūtnes tur faktiski nebija. Pats drosmīgākais un laikmetīgākais skaņdarbs, ja neskaita dažus aranžējumus vai starpžanrus, bija Stravinska "Ugunsputna" fragments. 

Viņas uzmanību piesaistījuši arī dažādie vakara akcenti – no "Inovācijas balvas par ilgtspējību" ieguvēja Gregora Mairhofera demonstrējuma, kurā mūzikas instrumentā pārtapa tukša plastmasas pudele, līdz vijolniecei un influencerei Esterei Abramī, kura saņēma balvu kategorijā "Klasika bez robežām" un kurai sociālajās tīklošanās vietnēs ir miljons sekotāju. Savukārt īpaši sirsnīgs brīdis bijis saistīts ar dziedātāju Annu Luisi Rihteri, kura ceremonijā ieradās, lai gan viņas meitiņai tobrīd bija vien divas nedēļas. "Tādi, lūk, iespaidi no vakardienas!" rezumē Gunda.

Stāsta vēsturnieks Kārlis Sils; pārraides producente Dina Dūdiņa-Kurmiņa

Vismaz tādu ideju Latvijas iedzīvotājiem gribēja iedvest Kārļa Ulmaņa autoritārās valdības propagandisti. 15. maijā, svinot apvērsuma otro gadadienu, uz milzīga, peldoša plosta, kura centrālais elements bija 18 metrus augsta platforma, noritēja uzvedums "Tev mūžam dzīvot, Latvija!". Skatītāju pilnas krastmalas priekšā 2500 dejotāju un dziedātāju izspēlēja Ulmaņa iecerēto harmonisko vienoto tautu un priecājās par to, ka apvērsums ir beidzot no dzelmes izcēlis Gaismas pili. Kā solīja koristi, izdziedot ideologu sacerētos tekstus, tas bija uz mūžīgiem laikiem.

Tik vērienīga uzveduma mērķis bija apsveikt Ulmani ar kļūšanu par Valsts prezidentu, kas bija noticis līdz ar Alberta Kvieša prezidentūras termiņa beigām mēnesi iepriekš. Bet dziesmu teksti un dejotāju izspēlētās kustības vēstīja arī par kādu citu notikumu. Otrajā apvērsuma gadadienā autoritārā valdība beidzot izziņoja, ka drīzumā tiks dibināta Darba kamera, kuras uzdevums būs pārstāvēt strādniecības intereses. Uzvedums "Tev mūžam dzīvot, Latvija!" tiešā veidā atsaucas uz šo notikumu, attēlojot rūpnīcas strādniekus līdzās zemniekiem un karavīriem kā vienotās tautas kodolu.

Vairāk - portālā lsm.lv.

Kas īsti ir pilnība, un vai to vispār iespējams sasniegt? Mākslas muzejā "Rīgas Birža" atklātā izstāde "Pilnības rags" aicina meklēt atbildes dažādu laikmetu un kultūru mākslā, vienlaikus uzdodot jautājumus arī par paša muzeja kolekciju. "Mēs uzdodam tikai jautājumus, bet nesniedzam atbildes. Mēs atstājam atklāto jautājuma zīmi, lai katram, šeit atnākot, pašam rastos sava izvēle par to, kā runāt par pilnību," stāsta Mākslas muzeja "Rīgas Birža" vadītāja un šīs izstādes veidotāja Daiga Upeniece. Ekspozīcija atklāj, kā pilnības simboli laika gaitā saistīti gan ar bagātību un labklājību, gan varu un eirocentrisku pasaules redzējumu, gan garīgām vērtībām. Īpaša uzmanība pievērsta arī muzeja krājuma vēsturei un mākslas darbu likteņiem, tostarp tam, kā politiskā vara ietekmējusi kolekcijas veidošanos un atsevišķu autoru darbu atribūciju.

Izstādē līdzās dažādu kultūru pilnības simboliem apskatāmi arī darbi, kas muzeja apmeklētājiem līdz šim nav bijuši pieejami vai ilgstoši glabājušies krājumā. Daļa ekspozīcijas pievēršas kristietības izpratnei par pilnību, kas vairs nav saistīta ar materiālo pārpilnību, bet gan ticību, upurēšanos un mūžību. "Pilnīgs ir tikai pats Dievs," uzsver Daiga Upeniece, atgādinot, ka cilvēkam atliek vien tiekties uz pilnību. Ekspozīcija rosina arī pārdomāt muzeja lomu mūsdienās – vai tas ir templis, kurā glabājas vērtības, vai forums, kurā par tām tiek runāts un apšaubīti ierastie priekšstati. 

Tūlīt pēc 15. Saeimas vēlēšanu rezultātu noskaidrošanas Roberts Vilsons raidījumā "Grāmatu stāsti" uz sarunu par literatūru, politiku un pilsonisko līdzdalību aicina dzejnieci un žurnāla "Satori" redaktori Agnesi Radziņu, filozofi un Latvijas Universitātes pētnieci Līvu Rotkali, kā arī rakstnieku Māri Bērziņu. Raidījuma fonā – vēsturiskas vēlēšanas ar zemu aktivitāti un pārdomas par demokrātijas vērtību.

Sarunā viesi diskutē par to, ko literatūra sniedz sabiedrībai un kā tā ietekmē pilsonisko apziņu – vai dzeja un proza spēj mainīt valsts pārvaldi, vai arī tās galvenā nozīme ir atspoguļot un reflektēt kopīgo pieredzi? Tiek skarts arī jautājums par brīvās gribas ilūziju, autoru atbildību, izdevēju izvēlēm un propagandas riskiem literatūrā. Raidījums ievelk arī aktuālās diskusijās par Stambulas konvenciju, valodas lomu politikā un komunikācijas grūtībām starp varu un sabiedrību. Vai literatūra un filozofija spēj mainīt sabiedrību vai tomēr tikai palīdz to izprast? Klausieties raidījumu un meklējiet atbildes kopā ar raidījuma viesiem!

Raidījuma producente – Baiba Nurža.

Mākslinieka Roberta Koļcova jaunākā izstāde "Klusuma inerce un vilkme" kultūrtelpā "Ola Foundation" aicina paraudzīties uz mākslu arī caur skaņas un klusuma pieredzi. Viens no izstādes nosaukuma iedvesmas avotiem bijis diriģents Sigvards Kļava un īpašais mirklis pēc pēdējās skaņas, kad klusums kļūst teju taustāms. Roberts Koļcovs priecājas par iespēju saviem darbiem būt līdzās citu mākslinieku veikumiem, uzsverot, ka "Latvija ir pilna ar talantīgiem un darbīgiem cilvēkiem".

Mākslinieks atklāj, ka viņa radošais process ne vienmēr sākas ar skaidru ieceri – bieži vien tieši darba tapšana aizved negaidītā virzienā. "Es nezinu, ko es gribu izdarīt, bet, sākot darīt, tā forma mani tā kā vedina, kustina, noved līdz kaut kam," atklāj mākslinieks, kuram svarīgi ir arī dabas novērojumi – augi, kukaiņi un mežā piedzīvotais, kas pamazām uzkrājas un pārtop jaunās idejās. Roberts apbrīno cilvēka prāta spēju šo pieredzi savienot un pārvērst mākslā, bet par savu radošo darbu saka ar smaidu: "Puikiem vajag disciplīnu, un tā disciplīna ir glābiņš!" Savukārt izstādes apmeklētājiem viņš iesaka mākslu baudīt mierā – bez izstādes atklāšanas burzmas, ļaujot katram darbam sevi uzrunāt personīgi.

Šoruden diriģents Kristofers Volšs-Sinka klausītājus aicina divos muzikāli atšķirīgos ceļojumos. Jau 9. un 10. oktobrī Rīgas Projektu koris savu devīto sezonu atklās ar koncertprogrammu "Laikmets 1920–1960. Parīze, Filadelfija", kurā līdzās Franka Martēna Mesai dubultkorim skanēs Fransisa Pulenka, Viljama Dosona, Semjuela Bārbera un Rendala Tomsona mūzika. Savukārt 17. oktobrī Rīgas Svētā Alberta baznīcā Latvijas Radio koris Volša-Sinkas vadībā pirmoreiz Latvijā atskaņos britu komponista Džobija Talbota monumentālo opusu "Brīnumu ceļš" (Path of Miracles). Sarunā ar Martu Paulu Pauliņu diriģents atklāj abu programmu tapšanas aizkulises, stāsta par Rīgas Projektu kora izaugsmi un pārdomā, kā dažādu laikmetu vēsturiskie satricinājumi un cilvēku personiskie pārdzīvojumi atbalsojas mūzikā.

Īpaša vieta sarunā atvēlēta Talbota 2005. gadā komponētajam darbam, kura iedvesmas avots ir senais svētceļnieku maršruts Camino de Santiago. Četrās daļās komponists izseko ne vien ceļam uz Santjago de Kompostelu, bet arī cilvēka iekšējām pārvērtībām – no fiziskiem un garīgiem pārbaudījumiem līdz galamērķa sasniegšanai. “Es uzskatu, ka tas ir svarīgākais skaņdarbs šajā gadsimtā,” uzsver Volšs-Sinka, kuram šis Latvijas pirmatskaņojums ir īpaši nozīmīgs. Partitūra, kurā savijas daudzas valodas un līdz pat 17 patstāvīgām balsīm, izvirza neparastus izaicinājumus gan dziedātājiem, gan diriģentam, turklāt kora pārvietošanās baznīcas telpā kļūst par neatņemamu muzikālā svētceļojuma sastāvdaļu.

Šis koncerts iezīmēs arī īpašu pavērsienu paša diriģenta profesionālajā ceļā – pēc četriem Latvijas Radio korī aizvadītiem gadiem dziedātāja lomā viņš pirmoreiz stāsies savu bijušo kolēģu priekšā kā diriģents.

Stāsta ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna; pārraides producente – Anete Ašmane-Vilsone

Šādu prasmi Latvijas namamātēm mācīja Otrā pasaules kara laikā. 1941. gadā laikraksts "Tālavietis" ziņoja par ēdienu gatavošanas kursiem, kuros varēšot iemācīties, kā ar 120 gramiem gaļas paēdināt četrus cilvēkus un kā pagatavot maizes ziedes, kas aizstāj sviestu. Izklausās pēc atjautīgas saimniekošanas. Taču aiz šīm receptēm rodams daudz nopietnāks stāsts – par to, kā karš mainīja gan ēdienkarti, gan priekšstatus par labu ēdienu.

Kad Latviju okupēja nacistiskā Vācija, pārtiku un izejvielas sistemātiski izveda un izmantoja vācu armijas apgādei. Latvijas iedzīvotājiem palika stingri normētas pārtikas devas. Piemēram, 1942. gada aprīlī viena cilvēka nedēļas deva bija 250 gramu gaļas, 180 gramu sviesta vai citu taukvielu un 150 gramu cukura. Saimniecei, kura vēl nesen varēja izvēlēties, ko celt galdā, tagad bija jāizdomā, kā no pavisam neliela produktu daudzuma pagatavot maltītes visai ģimenei...

Vairāk – portālā lsm.lv.

Latvijas Radio 3 „Klasika” rezidences mākslinieks, vijolnieks Daniils Bulajevs un viņa  domubiedri 12. oktobrī Latvijas Radio 1. studijā atskaņos programmā, kurā ziedu un pavasara tēma savīsies arī ar latviešu komponistu - Georga Pelēča, Indras Rišes un Pētera Plakida - mūziku. 

„Oktobrī, kad paliek arvien tumšāks un pelēks apkārt, gribas vēl atcerēties par tām pavasara krāsām, par ziediem, par to, kā daba atdzīvojas pēc ziemas,” stāsta Daniils Bulajevs. Viņš norāda, ka arī Georga Pelēča mūzika šajā programmā iederas ar savu gaišumu. Altiste Klinta Kluce uzsver, ka Pelēča mūzikā tieši šķietamais vienkāršums mūziķiem rada īpašu izaicinājumu – no katras nots jāizveido gan atmosfēra, gan noskaņa. „Ja tehniski to nospēlēt varbūt ir daudz vienkāršāk, tad emocionālo sajūtu izveidot un savilkt kopā visu skaņdarbu ir diezgan grūti."

Indras Rišes darbs „Pavasars, pavasars…” orķestrim būs izaicinājums, jo Davinspiro Camerata lielākoties spēlē bez diriģenta. „Katram mūziķim nākas šo skaņdarbu iepazīt vēl dziļāk – ne tikai no muzikālās domas, bet arī tehniski: kurā taktī, ar kuru grupu sadarboties, kurš palīdzēs diriģēt, kamēr pats nespēlē,” skaidro Daniils Bulajevs. Pētera Plakida „Koncertu-balādi” Daniils vēlējies atskaņot jau vairākus gadus. Šajā darbā kopā ar viņu muzicēs Andrejs Jegorovs, Agnese Egliņa un „Davinspiro Camerata”. Rezidences mākslinieka statuss Bulajevam devis iespēju veidot programmas, kurās iespējams izmēģināt arī līdz šim neierastas ieceres: „Tieši radiokoncertos var parādīt un pārbaudīt visus savus spēkus, jo esi kā uz paplātes – ja spēlē tiešraidē mikrofonos, nevari paslēpties ne aiz kā.” .

12. oktobra koncerts pirmoreiz būs ne tikai klausāms „Klasikas” ēterā, bet arī skatāms tiešraidē vietnēs „Youtube” un LSM.lv.

Stāsta pianiste, "Liepāja 2027" vēstnese Agnese Egliņa; pārraides producente – Inga Žilinska 

Pirms Liepājā tika nodibināta Tautas konservatorija, kvalitatīvu mūzikas izglītību varēja iegūt Gabriela Vikera (1880–1940) organizētajos Skaņu mākslas kursos. Vikers ir dzimis Viļņā. Jau kopš agras bērnības mācījies vijoles un klavierspēli, bet 19 gadu vecumā iestājies Varšavas konservatorijas čella klasē. Vikers bija pazīstams ar Jāzepu Vītolu un Alfrēdu Kalniņu.

No 1913. gada Gabriels Vikers bija saistīts ar Liepāju, kur aizritēja visa viņa dzīve. Tajā pašā gadā viņš nodibināja savus mūzikas kursus, kur audzēkņiem mācīja klavieru, vijoles un čella spēli. Pirmā mācību gada beigās kursos bija jau 60 audzēkņu; 32 no viņiem mācījās klavieres, 16 – vijoli, trīs – kompozīciju un divi – dziedāšanu. Taču Vikera ieguldījums pilsētas mūzikas dzīvē neaprobežojās tikai ar kursiem. Viņš izveidoja arī kori ar 50 dalībniekiem un orķestri, darbojās kā diriģents un mūzikas kritiķis. Ar katru gadu viņa ambīcijas un vēriens pieauga. Regulāri notika Vikera kora un orķestra kursu audzēkņu koncerti. Tā, piemēram, 1919. gadā audzēkņu simfoniskais orķestris atskaņoja Ludviga van Bēthovena Sesto simfoniju. Savukārt pats Vikers ar saviem kolēģiem pedagogiem nereti rīkoja kamermūzikas vakarus, atgādinot publikai klasiskās mūzikas vērtības. 1934. gadā viņš izdeva jaunu mūzikas mācību grāmatu paralēli latviešu un vācu valodā.

Vairāk – portālā lsm.lv.

"Klasikas" studijā aicinām "M/Darbnīcas" māksliniecisko vadītāju Maiju Moiru Mazanovu, lai runātu par "M/House of Jazz" sestās dzimšanas dienas nedēļu, kas tiks atklāta ar dzimšanas dienas jam sesiju. Tajā uz skatuves satiksies mūziķi, draugi un klausītāji, kas veidojuši "M/House of Jazz" dzīvo skanējumu. Vakars iecerēts kā brīva un muzikāla dzimšanas dienas ballīte ar džezu, improvizāciju, viesiem un satikšanos līdz vēlai vakara stundai.

Jam sesiju vadīs trompetists Reinis Puriņš, vibrofonists Miķelis Dzenuška, kontrabasists Toms Poišs un bundzinieks Reinis Zariņš, kuru klātbūtne cieši saistīta ar "M/House of Jazz" skatuvi un regulāro džeza dzīvi. Pēc pirmā seta vakars turpināsies ar atvērtu jam sesiju.