Stāsta ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna; pārraides producente – Anete Ašmane-Vilsone

Tas notika 1795. gadā, kad Rubenes mācītājs un grāmatu izdevējs Kristofs Harders laida klajā grāmatu ar nosaukumu "Tā pirmā pavāru grāmata no vāces grāmatām pārtulkota". Ja mēs mēģinātu iztēloties, kas tajā rakstīts, varbūt cerētu atrast pamācību, kā izvārīt skābputru vai izcept rupjmaizi. Taču pirmā pavārgrāmata latviešu valodā nemācīja gatavot latviešu zemnieku ēdienus. Tā iepazīstināja ar pavisam citu gastronomisko pasauli – ēdieniem, kas tapa vācbaltiešu muižu virtuvēs.

Interesanti, ka Harders jau grāmatas nosaukumā min "pirmā". Tam vajadzēja atstāt iespaidu, jo jau pēc gada Jelgavā iznāca otrā ar nosaukumu "Latviska pavāru grāmata muižas pavāriem par mācību visādus kungu ēdienus gārdi vārīt un sataisīt". Šis nosaukums precīzi norāda uz grāmatas lietošanas apstākļiem un liek domāt, ka ēdiena gatavotājs nebūs arī tā ēdājs.

Vairāk – audioierakstā.

Stāsta pianiste, "Liepāja 2027" vēstnese Agnese Egliņa; pārraides producente Inga Žilinska

Liepājas mūzikas dzīve ir sena un tradīcijām bagāta. 18. gadsimta otrajā pusē šajā pilsētā vairākkārt viesojās Kurzemes hercogs Pēteris Bīrons un hercogiene Doroteja. Abi bija lieli mūzikas un teātra cienītāji. Ar viņu gādību 1784. gadā starp ostas spīķeriem tika ierīkots pirmais komēdijnams, kurā notikuši gan koncerti, gan teātra izrādes. Mūzikas dzīves atbalstītājs bija arī vēlākais pilsētas galva Kārlis Gotlībs Ūlihs, kurš 1820. gadā ieradās Liepājā. Nu tolaik gandrīz ikviens inteliģents cilvēks pārvaldīja vismaz vienu instrumentu, un Ūliham tā bija flauta. Nez, kuru instrumentu spēlē Liepājas šībrīža mērs Gunārs Ansiņš?

Liepāja tolaik bija ievērojams kūrorts un vasarā to apmeklēja ap 2000 peldviesu. Tad arī līdzās dažādām ārstnieciskām procedūrām un peldēm bija iespēja baudīt labu mūziku. Kūrmājā bija lieliska koncertzāle ar 500 vietām, grezns restorāns un dārza estrāde. Tur muzicēja pilsētas labākās kapelas, ko vadīja Ernsts Klāzings un Vilhelms Nordmanis. 1876. gadā, tām apvienojoties, tika atskaņota Ludviga van Bēthovena Otrā simfonija. Izcila loma filharmonijas attīstībā bija Hansam Hohapfelam, kurš Liepājā ieradās 1893. gada decembrī. Tolaik 22 gadus jaunais, labi izglītotais mūziķis tika apstiprināts Liepājas filharmonijas direktora amatā. Vairāk nekā 30 gadus viņš bijis saistīts ar mūzikas dzīvi šajā nelielajā, bet rosīgajā piejūras pilsētā.

Vairāk – audioierakstā.

Rakstniece Daina Grūbe savā jaunākajā romānā "Veseris" caur simboliem – elpu, žogu un ceļu – pievēršas cilvēka dzīves izvēlēm, sāpēm un vērtībām. "Elpa – tā ir mūsu dzīves pati būtība. Žogs – tas ir tas, kam mums dzīvē jātiek pāri. Un ceļš tomēr ved kaut kam pretī. Grāmatas noslēgumā nav pateikts, kam. Bet ceļš ir svēts," intervijā Liegai Piešiņai uzsver autore. Romāna pamatā ir patiess stāsts par jaunu cilvēku, kura dzīvi ietekmējusi vardarbība. Daina Grūbe uzsver – viņas mērķis nav attaisnot vardarbību, bet gan mēģināt saprast, "ko šis īsais brīdis, kad cilvēks pacēlis roku pret otru cilvēku, nodara viņam pašam".

Autore atklāj, ka pie romāna strādājusi deviņus gadus, bet apzināti izvēlējusies lakonisku, koncentrētu izteiksmes veidu, atsakoties no plašiem sadzīviskiem aprakstiem: "Apzināti rakstīju lakoniski, nevēloties izvērst stāstu sadzīves situācijās, bet paliekot pie galvenajiem simboliem." Rakstniece arī norāda, ka īsromāna forma mūsdienu latviešu literatūrā kļūst arvien populārāka, jo lasītāji biežāk izvēlas koncentrētus un lakoniskus darbus. 

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja Anita Čerpinska; pārraides producente – Inta Zēgnere

18. gadsimta beigās Pārdaugavā izveidoja jaunu dambi. Laika gaitā tam "pielipa" tuvumā dzīvojošo Raņķu ģimenes uzvārds un jau 19. gadsimta kartēs tas ir oficiālais Raņķa dambja nosaukums. Tas ir ļoti rets gadījums Rīgas vēsturē, kad ir skaidri fiksējams, ka kādai vietai ir 18. gadsimta Rīgā dzīvojušas latviešu izcelsmes dzimtas vārds.

Šī ģimene skaidri izsekojama no 1733. gada, kad Sīmanis Raņķis kļuva par Rīgas zvejnieku amata locekli. Vēlāk par zvejniekiem kļuva trīs viņa dēli. Zvejnieku amats bija vienīgais, kurš ļaudīm atļāva zvejot zivis Daugavā pie Rīgas un pārdot tās Rīgas tirgū. Vēlāk šīs pašas dzimtas locekļi bija arī pārcēlāju amatā, kuri savukārt ne tikai pārcēla cilvēkus pāri Daugavai, kas nebija ienesīgi šajā laikā, bet pārvadāja tirdzniecības preces no un uz kuģiem Rīgas reidā, kuri Daugavas sekluma dēļ nevarēja ienākt līdz pilsētai.

Vairāk – ierakstā.

"Klasikas" studijā aicinām dzejnieku Jāni Rokpelni, Cēsu muzeja direktori Elīnu Kalniņu un čellistu Kristapu Bergu, lai plašāk runātu par 2. oktobrī plkst. 19 Cēsu muzeja Jaunās pils Lielajā salonā rīkoto Jāņa Rokpeļņa 81. dzimšanas dienas pasākumu "Dzejkoncerts Nr. 1". Dzejnieks tajā lasīs koncertam speciāli radītu un atlasītu dzeju, bet dzejas lasījumu pavadīs Kristapa  atskaņotā mūzika, ko radījuši Rokpelnim īpaši nozīmīgi komponisti – Johans Sebastiāns Bahs, Pēteris Vasks, Krists Auznieks un Džovanni Solima. 

Ar pārraides viesiem runājam ne tikai par Cēsu pils salonu kā lielisku vietu domapmaiņai, bet arī dzejisko uti, intuīciju, garšu un ožu. Arī to, kā neieslīgt sausā ilustratīvismā un racionālismā, un kāpēc mākslā svarīga ir intuīcija. Visbeidzot, uzzinām, kāpēc Baha svītas dēvējamas par čella dzeju.

Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta LIFE GOODWATER IP vadītājs Jānis Šīre; pārraides producente – Rūta Paula

Raugoties uz upi, parasti vispirms pamanām ūdeni, straumi un gultni. Koki šķiet piederīgi krastam – tie veido ainavu, sniedz ēnu un traucē piekļūt ūdenim. Tomēr dabā robeža starp upi un sauszemi nav skaidri novelkama. Krasts nav tikai līnija, kas nodala divas vides, bet gan dzīva pārejas zona, kurā tās nepārtraukti mijiedarbojas. Kamēr koks aug, tas noēno ūdeni, nostiprina augsni, aiztur daļu piesārņojuma un nodrošina barību. Kad tas noveco, nolūzt un nonāk straumē, tā nozīme nebeidzas – koksne turpina veidot dzīvotnes un dažādot plūdumu.

Viena no redzamākajām piekrastes koku funkcijām ir noēnojuma radīšana. Karstā vasaras dienā sekls, saulei atsegts ūdens ātri sasilst, bet zem vainagiem tā temperatūra saglabājas zemāka. Īpaši svarīgi tas ir mazajās upēs un strautos, kuros nelielais ūdens apjoms uz apkārtējās vides pārmaiņām reaģē visstraujāk. Paaugstinoties temperatūrai, samazinās arī ūdenī izšķīdušā skābekļa daudzums, tādēļ ēna palīdz uzturēt zivīm un citiem organismiem piemērotākus apstākļus. Taču arī pilnībā aizsegta upe nav ideāls risinājums. Ūdensaugiem un aļģēm, kas ir būtiska ekosistēmas daļa, nepieciešama gaisma. Dabiskā, labas kvalitātes upē parasti mijas saulaini un noēnoti posmi, radot atšķirīgus apstākļus, kuros var līdzās pastāvēt daudzas sugas.

Vairāk – audioierakstā.

Arī kultūras nozare nodarbojas ar valsts aizsardzību – uzraugot, lai Latvijas kultūrtelpa nekļūtu par vietu, kurā tiek realizēta agresorvalstu maigā vara, stiprinot nacionālo identitāti un kļūstot par arvien nozīmīgāku saistvielu sabiedrības saliedēšanā un gadiem nedzīstošo plaisu mazināšanā.

Lai noskaidrotu to politisko spēku nozares attīstības vīziju, kas pēc pētījumu centra SKDS augusta sabiedriskās domas aptaujas datiem ierindojas pirmajās astoņās vietās, Latvijas Radio 3 "Klasika" un portāls LSM.lv rīkoja priekšvēlēšanu debates "Kultūra Latvijā".

Uz debašu otro raundu aicināti pārstāvji no politiskajiem spēkiem "Suverēnā vara / apvienība "Jaunlatvieši"" – Uldis Vanags, "Latvija pirmajā vietā" – Līga Krapāne, "Jaunā Vienotība" – Atis Egliņš-Eglītis un "Stabilitātei!" – Vilis Sruoģis.

Debates vadīja žurnāliste Anete Ašmane-Vilsone, kura norāda, ka ir būtiski pirms vēlēšanām saprast, kā mēs stiprināsim kultūrtelpu un vai gatavojamies ieviest stingrāku sistēmu, lai nepieļautu Putina režīmu atbalstošu mākslinieku nonākšanu uz Latvijas skatuvēm: "Mēs kā valsts aktīvi iestājāmies pret Krievijas dalību Venēcijas biennālē, taču joprojām ir daudz gadījumu, kad bez papildu izvērtējuma esam devuši iespēju uz Latvijas skatuvēm kāpt māksliniekiem, kas turpina koncertēt arī Krievijā. Vai kultūrai šajos apstākļos tiešām jābūt pirmajam miera balodim?"

Vienlaikus ģeopolitiskā krīze prasa fundamentāli pārvērtēt ne tikai satura drošību, bet arī to, kā valsts pārvalda kultūras procesu loģistiku un finanses. Debatēs tiks meklētas atbildes uz jautājumu, vai vajadzētu mainīt Valsts Kultūrkapitāla fonda lomu – no pasīva finanšu sadalītāja uz modernu atbalsta un loģistikas centru. Kā panākt, ka valsts investīciju fokuss tiek novirzīts no nebeidzamiem tehnoloģiju iepirkumiem uz tiešu ieguldījumu radošajā darbībā un cilvēkkapitālā?

8. oktobrī Latvijas Nacionālajā operā ilgi gaidīta pirmizrāde - jauniestudējums Riharda Štrausa operai "Rozes kavalieris", kas līdz šim Baltajā namā iestudēts tikai vienu reizi – 1930. gadā. Šim notikumam veltītajā preses konferencē piedalījās diriģents Zbigņevs Graca, režisors Viesturs Kairišs, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Germans Ermičs, soprāns Tatjana Trenogina un LNOB valdes priekšsēdētājs Sandis Voldiņš.

Poļu diriģentam Zbigņevam Gracam "Rozes kavalieris" bija sens sapnis, bet piekritis Mārtiņa Ozoliņa piedāvājumam tikai ar nosacījumu, ka varēs būt klāt visu iestudējuma laiku. ""Rozes kavalieris" ir lielformāta opera, kuras instrumentācijas krāšņums, sarežģītās vokālās partijas un plašās ansambļa ainas prasa īpaši rūpīgu sagatavošanos. Darbs ar šo partitūru ir brīnišķīga pieredze,” par operu stāsta muzikālais vadītājs Zbigņevs Graca.

Preses konferences materiālos - arī par Viestura Kairiša realizēto ceļošanu starp gadsimtiem, sapni un īstenību, par scenogrāfa un kostīmu mākslinieka Germana Ermiča galveno ideju un Tatjanas Trenoginas šī brīža vislielāko izaicinājumu.

Stāsta vēsturnieks Kārlis Sils; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa

Lai gan Kārli Ulmani bieži iztēlo kā latvietības iemiesojumu, reti kāds atceras, ka Ulmanis lielāko daļu savas jaunības ir pavadījis ārzemēs – vispirms studējot Šveicē un Vācijā, bet nedaudz vēlāk, jau pēc piektā gada revolūcijas, pavadot sešus gadus trimdā  ASV, kur viņš bija gan laukstrādnieks, gan students, gan pasniedzējs, gan uzņēmējs. Šajā ziņā līdzīgas gaitas bija arī Ulmaņa jaunības dienu draugam Miķelim Valteram, kurš teju deviņpadsmit gadus bija politiskais trimdinieks Šveicē un Lielbritānijā.

Šoreiz mums gan vairāk interesē abu pavadītais laiks Cīrihē. Ulmanis Cīrihē nonāca 1902. gada rudenī, kad viņš uzsāka lauksaimniecības studijas Federālajā Politehniskajā skolā. Politehnikums bija elitāra institūcija, un vēl arvien tas atrodas pasaules universitāšu reitingu virsotnē.  Atpazīstamu to padara arī tās slavenākais absolvents – Alberts Einšteins, kurš 1900.gadā politehnikumā  ieguva matemātikas un fizikas skolotāja diplomu.

Vairāk – audioierakstā.

Līdz 8. novembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Lielajā zālē skatāma vērienīga zīmējumu izstāde "Iemiesotā doma", kurā iekļauts arī viens ASV dzimušā latviešu izcelsmes mākslinieka Edgara Jēriņa zīmējums. Sarunā ar Ievu Zeidmani mākslinieks stāsta par savu saikni ar Latviju, kuru bērnībā iepazinis caur vecāku stāstiem, un par prieku atkal atrasties Rīgā. "Visu mūžu biju klausījies stāstus par Latviju, un, kad beidzot šeit nokļuvu, man bija ļoti daudz darba, gatavojoties izstādei, bet man patīk tradīcijas. Es jūtos ļoti novērtēts," saka mākslinieks. Viņš īpaši izceļ Rīgas arhitektūru, jūgendstila ēkas un Vecrīgas vidi, kas šajā braucienā viņu iedvesmojusi no jauna.

Jēriņa lielformāta ogles zīmējumi pievēršas sarežģītām un personiskām tēmām. Mākslinieka daiļradi būtiski ietekmējusi ģimenes pieredze – divu brāļu pašnāvība un vēl viena brāļa cīņa ar alkoholismu. Tieši šie pārdzīvojumi mudinājuši viņu atteikties no tradicionālās figurālās glezniecības un pievērsties stāstiem par cilvēku ievainojamību, zaudējumu un izturību. "Mēs visi vēlamies, lai mūsu stāsti tiktu izstāstīti," uzsver mākslinieks. Viņš atzīst, ka darbs ar šīm tēmām kļuvis arī par sava veida terapiju un devis iespēju uzrunāt cilvēkus, kuri saskārušies ar līdzīgiem pārdzīvojumiem: "Ar saviem darbiem varu cilvēkiem teikt – jūs neesat vieni!"