Rakstniece Meldra Vītola, kuras jaunākais romāns "Paradīze zemes virsū" pievēršas psiholoģiskai spriedzei un noslēpumiem, atzīst, ka iedvesma darbam radusies sarunās par sazvērestību teorijām. "Man par to gribas kaut ko uzrakstīt. Tā varētu būt tā iedvesma, ko es meklēju," stāsta autore, piebilstot, ka viņas darbos būtiskākais vienmēr ir cilvēks un viņa izvēles. "Es nerakstu žanros, es rakstu cilvēkos. Man ir cilvēku psiholoģija, un tad žanrs ir tikai fons," sarunā uzsver rakstniece.

Autore atklāj, ka rakstīšanas procesā varoņi bieži vien sāk dzīvot paši savu dzīvi un aizved stāstu negaidītos virzienos. "Man tie varoņi vienkārši dzīvo savu dzīvi," saka Meldra, piebilstot, ka visvairāk viņu interesē cilvēku psiholoģija un attiecības. Savukārt par rakstīšanu kopumā viņa atzīst: "Es rakstu un tādā veidā ceļoju gan pa pasauli, gan pa cilvēkiem, izzinu tos." Rakstniecei jau top arī jauni darbi – gan trilleris, gan stāsts ar fantāzijas ievirzi par Amerikas pamatiedzīvotājiem.

Rīgas zvanu ansamblis "Primus" klajā laidis savu otro albumu "Rīga dimd", kurā apkopotas latviešu tautasdziesmu apdares zvanu ansamblim. Kā intervijā Lienei Jakovļevai stāsta ansambļa mākslinieciskais vadītājs Kristaps Karps, doma par tautasdziesmu albumu radusies jau līdztekus pirmajam – Ziemassvētku ierakstam "Zvaniņš skan". "Šie abi albumi papildina viens otru, jo Ziemassvētki ir ļoti aktuāli un svarīgi, bet tikai īsu laiku," norāda Kristaps. Savukārt albuma nosaukums izvēlēts pavisam dabiski – mēģinājumā, domājot par ieraksta saturu.

Ansambļa dalībniece Marita Karpa uzsver, ka zvanu mūzika ir īpaša ar savu neatkārtojamību – ierakstos gandrīz nav iespējama montāža: "To akustiku un vibrāciju, to visu plūdumu nav iespējams īsti ne samontēt, ne piemontēt." Tāpēc arī jaunais albums tapis, cenšoties saglabāt dzīva muzicēšanas brīža sajūtu. Par godu albuma iznākšanai "Primus" 9. augustā kultūrtelpā "Tintnīca" aicina klausītājus ne tikai uz koncertu, bet arī tuvāk iepazīt pašus instrumentus. "Rīga ir pilsēta, kas asociējas ar torņiem un zvanu skaņām," saka Kristaps, skaidrojot, kāpēc tieši tagad un tieši ar albumu "Rīga dimd" ansamblis vēlas ieskandināt vasarīgo galvaspilsētu. Vēl sarunā arī par to, kā kļūt par "zvaniķi".

Zalcburgas festivālā pirmizrādi piedzīvojusi Riharda Štrausa operas "Ariadne Naksā" jaunā versija režisora Erzana Montāga (Ersan Mondtag) veikumā. Latvijas Radio 3 "Klasika" direktore Gunda Vaivode, kura pirmizrādi vērojusi klātienē, atzīst, ka kosmosa kuģī un tuksnesim līdzīgā planētā izvietotais darbības risinājums viņu nav ne šokējis, ne kaitinājis: "Manuprāt, tas ir ļoti adekvāts iestudējums. Arī pati opera nav tikai bezgalīgu melodiju plūdums – tajā ir komiski un groteski elementi, un tas šeit tiek respektēts."

Viņa īpaši izceļ solistu sniegumu un diriģenta Manfrēda Honeka darbu, uzsverot, ka "visi mūziķi ir brīnišķīgi" un izrāde kopumā norit augstā mākslinieciskā līmenī. Papildus operas pirmizrādei "Klasikas" direktore apmeklējusi arī vācu komponista Gordona Kampes darbu "Mazais karalis Artūrs", kurā piedalījās latviešu baritons Daniils Pogoriless. Viņa slavē dziedātāja balsi, artistiskumu un vācu valodas prasmi, paužot cerību, ka piedalīšanās Zalcburgas festivāla Jauno dziedātāju programmā kļūs par nozīmīgu tramplīnu viņa turpmākajā karjerā.

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) skatāmas divas zīmējumam veltītas izstādes – "Iemiesotā doma", kas izseko zīmējuma attīstībai Latvijas mākslā no 18. līdz 21. gadsimtam, un "Laikmetīgais zīmējums. Floransas un Daniela Gerlēnu dāvinājumi Pompidū centram", kurā eksponēti 98 darbi no 43 starptautiski atzītu mākslinieku veikuma. Tie tapuši no 20. gadsimta 70. gadiem līdz 2019. gadam. "Mēs nonākam pie pirmavotiem – pie zīmējuma kā pie alternatīvas, kas būtībā ir visa pamatā," par izstādes ieceri saka projekta vadītāja, LNMM Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāja Ginta Gerharde-Upeniece.

Izstādes "Laikmetīgais zīmējums. Floransas un Daniela Gerlēnu dāvinājumi Pompidū centram" kuratore, Pompidū centra Grafikas nodaļas krājuma atašeja Letīcija Pecente uzsver, ka darbu atlases mērķis bijis parādīt laikmetīgā zīmējuma daudzveidību un veidot dialogu ar Latvijas mākslinieku darbiem. Abu mākslas mecenātu un kolekcionāru Gerlēnu Pompidū centram dāvinātā gandrīz 1200 zīmējumu kolekcija kļuvusi par nozīmīgu laikmetīgās mākslas krājuma daļu. Daniels Gerlēns atzīst: "Zīmējums ir visa pamatā. Radošuma pirmā izpausme. Tas ir vissenākais mākslas veids." Savukārt Floransa Gerlēna par darbu iegādes principu kolekcijai saka tā: "Mākslas darba izvēle notiek tad, kad pēkšņi jūti – šis darbs tevi uzrunā, un saproti, ka tu to vēlies iegūt."

Festivāls "Rimbenieks" kļuvis par vienu no augusta gaidītākajiem notikumiem Dienvidkurzemes novadā. Jau sesto gadu klausītājus un festivāla viesus no 2. līdz 16. augustam priecēs vairākas programmas, ko Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķu ansambļi piedāvās baudīt gan baznīcās, gan arī kultūras namos. Īpaši gaidīts būs koncerts Ziemupē, jo par tā norises vietu izvēlēts Neredzīgo biedrības nams. Festivāla izskaņa šogad gaidāma Kazdangas muižā, savukārt atklāšana - 2. augustā Grobiņas baznīcā, kur baroka mūzikas lappuses piedāvās dziedātāja Gunta Gelgote un ansamblis, kura kodolu veido ceturtā daļa orķestra pirmo vijoļu, - "Sonore Antiqua".

Vairāk par programmu, harmonijas meklējumiem mūzikā stāsta ansambļa dalībniece, vijolniece un LSO koncertmeistare Līga Baltābola. Viņa atzīst, ka gadu gaitā festivālam izveidojies uzticīgs klausītāju loks, turklāt arvien pieaug arī pašu mūziķu interese piedalīties. Viņasprāt, "Rimbenieks" ir nozīmīgs ne tikai publikai, bet arī orķestrim, jo ļauj mūziķiem vēl pirms sezonas pilnveidot ansambļa saspēli un īstenot pašu iecerētas kamermūzikas programmas.

"Festivāls ir ļoti izglītojošs, ļoti plašu publiku aptverošs, un cilvēki to tiešām gaida,"

saka vijolniece. Šogad festivāla koncerti notiks Grobiņā, Aizputē, Ziemupē, Medzē, Gaviezē, Vaiņodē, Kazdangā un Bārtā, programmā aptverot mūziku no baroka līdz pat jaundarbiem.

Līga Baltābola pati muzicēs gan festivāla atklāšanas, gan noslēguma koncertā. Atklāšanā skanēs baroka mūzika, bet noslēguma koncertā Kazdangā Liepājas Simfoniskais orķestris diriģenta Gunta Kuzmas vadībā atskaņos Ludviga van Bēthovena Piekto simfoniju, Volfganga Amadeja Mocarta Koncertu obojai un orķestrim un Emīla Dārziņa "Melanholisko valsi". Vijolniece atzīst, ka tieši baroka mūzika ir repertuārs, kuram viņa jūtas vistuvāk: "Es ļoti meklēju harmoniju mūzikā, tādēļ acīmredzami mani tik ļoti saista baroks."

Opermūzikas svētki Siguldā jau vairāk nekā trīs desmitgades ir viens no nozīmīgākajiem vasaras klasiskās mūzikas notikumiem Latvijā, pulcējot gan uzticīgus operas cienītājus, gan klausītājus, kuri opermūziku izvēlas iepazīt brīvdabas atmosfērā. Gaidot šī gada festivālu, kas notiks no 31. jūlija līdz 2. augustam, diriģenti Jānis Liepiņš un Atvars Lakstīgala stāstīja par gaidāmajiem koncertiem un Džakomo Pučīni operas "Madama Butterfly" iestudējumu, festivāla tradīcijām un to, kas Opermūzikas svētkus padara īpašus.

Abi diriģenti atzīst, ka festivāls kļuvis par nozīmīgu vasaras kultūras dzīves sastāvdaļu, vienlaikus saglabājot uzticību klasiskai operas interpretācijai. Šī gada programma veidota ciešā sadarbībā ar festivāla dibinātāju Daini Kalnu, kura ierosinājumiem joprojām ir nozīmīga loma repertuāra un solistu izvēlē. Jānis Liepiņš uzskata, ka viena no festivāla lielākajām vērtībām ir iespēja uzrunāt arī tos klausītājus, kuri operu ikdienā neapmeklē:

"Tā ir brīnišķīga iespēja cilvēkiem, kuri varbūt ne tik bieži iet uz operu, nepiespiestā atmosfērā paklausīties skaistu mūziku labā izpildījumā."

Runājot par Pučīni operas brīvdabas iestudējumu, Jānis Liepiņš pauž pārliecību, ka operas emocionālais spēks nezaudē savu iedarbību arī zem klajas debess, īpaši izceļot Jūlijas Vasiļjevas sniegumu titullomā. Diriģenti arī uzsver, ka Opermūzikas svētku neatņemama vērtība ir īpašā vide Siguldas pilsdrupu estrādē un publikas atsaucība, kas gadu gaitā veidojusi festivāla raksturu. Atvars Lakstīgala aicina apmeklētājus pilnvērtīgi izbaudīt šo pieredzi: "Tā ir atmosfēra, kuru aicinu klausītājus noteikti izbaudīt."

Senās mūzikas ansamblis "Ældmusic" 31. jūlijā pulksten 20 Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā atklās jaunu koncertciklu "Baroka antoloģija: konfesijas", kas klausītājus iepazīstinās ar dažādu kristīgo tradīciju muzikālo mantojumu. Kā "Klasikai" stāsta ansambļa dalībnieks Ansis Bētiņš, ideja par šādu ciklu radusies jau pirms gada, veidojot koncertu, kurā vienuviet satikās dažādu konfesiju mūzika.

Pirmais koncerts būs veltīts katoļu tradīcijai, un tajā skanēs 17. un 18. gadsimta itāļu, franču, spāņu un poļu baroka komponistu darbi. Klausītājus gaida arī īpašs notikums – pirmoreiz publiski izskanēs klavesīnistes Gertrūdes Kraukstas jaunais klavesīns, ko darinājis meistars Kaspars Putriņš. Dziedātāja un diriģente Anastasija Kildiša atzīst, ka programma ļaus no jauna atklāt katoļu mūzikas daudzveidību: "Tik dažādās krāsās var atvērties katolicisms!" Savukārt Ansis Bētiņš uzsver, ka senajā mūzikā notis ir tikai sākumpunkts: "Tās vienmēr ir tikai skelets." Cikla turpinājumā iecerēti arī protestantisma, anglikāņu un pareizticīgās mūzikas koncerti.

No 29. jūlija līdz 1. augustam Rīga pirmo reizi vēsturē kļūs par pasaules trombonu galvaspilsētu, uzņemot Starptautisko Trombonu festivālu 2026 (International Trombone Festival – ITF 2026), pasaulē nozīmīgāko profesionālo forumu, kas veltīts trombonam.

Festivāla norisi Latvijā virza starptautiski novērtētais latviešu trombonists, multiinstrumentālists un Starptautiskā Trombonu festivāla 2026 namatēvs Vairis Nartišs, ar kuru "Klasikas" studijā tiekamies pirmdienas "Neatliekamajā sarunā".

Vaira Nartiša iniciatīva un sadarbība ar International Trombone Association ļāvusi Rīgai kļūt par vietu, kur šovasar satiksies pasaules trombonu elite, jaunā mūziķu paaudze un Latvijas profesionālie kolektīvi.

Vairis Nartišs: Festivāls notiek regulāri, katru gadu kādā citā valstī. Izņēmums bija 2020. gads, kad Osakā plānotais festivāls pandēmijas dēļ tika atcelts.

Inta Pīrāga: Vai Rīga uz šo statusu – kļūt par trombonistu galvaspilsētu – tiecas jau sen? Un kas nostrādāja par labu tam, ka tas notiek mūsu valstī? 

Tas darbiņš man sākās 2016. vai 2017. gadā: tad bija pirmās idejas un pirmā saziņa ar Starptautisko trombona asociāciju. Bija plāns, ka es braucu uz Osakas festivālu skatīties, pētīt, iepazīties, izzināt, uzzināt un pārliecināt visus kungus. Taču viss nobruka, un mūs nolika mājsēdē. Bet vienalga –

bija ļoti aktīvs un padziļināts darbs, diezgan daudz asociācijas pārstāvju brauca uz Latviju, lai izpētītu un saprastu Latvijas situāciju. 2025. gada sākumā oficiāli tika parakstīts līgums ar Pasaules starptautisko trombonu asociāciju,

un es oficiāli varēju nākt klajā ar paziņojumu, ka Rīgā – pirmoreiz Austrumeiropā – un vairāk nekā pēc desmit gadu pauzes vispār Eiropā notiks Starptautiskais Trombonu festivāls.

Lai piedalītos šajā festivālā, svarīgs noteikums ir būt par asociācijas biedru. Cik sen jūs pats tāds esat?

Vairāk nekā desmit gadus. Kad vēl strādāju Latvijas Nacionālās operas orķestrī, saņēmu jau pirmos žurnālus no Trombonu asociācijas ar nosaukumu "Trombone":  

kolēģiem to rādīju, lasījām šīs intervijas, priecājāmies, cik labi būtu, ja arī Latvijā kaut kas tāds notiktu. Te nu mēs 2026. gadā esam nonākuši. Rīgas lidosta šajās dienās sagaida ļoti daudzus trombonistus.

Preses relīzē rakstīts, ka Latvijā būs vismaz pieci simti viesu! Tas nav pārspīlēti?

Apmēram tā arī būs. No visas pasaules. Vienīgi no Antarktīdas nav, arī Āfrika ir mazāk pārstāvēta. Bet visi pārējie kontinenti ir aptverti. 

Trombons nav no tiem mazākajiem un vieglākajiem instrumentiem, turklāt tam ir dažādi paveidi. Jūs pats arī spēlējat tādus instrumentus, kuru garums ir četri, pieci metri. Kā ir ar ceļošanu? Kā ietiekat lidmašīnā?

Kādreiz biju ļoti nekaunīgs. Kad vēl ceļoju kopā ar Operas orķestri,

sagaidīju brīdi, kad pasažierus lidostā izsauca jau personīgi, un ar trombonu salonā gāju ar tādu teikumu: vai nu jūs izdomājat, kur šo trombonu likt, vai arī es kāpju ārā. Un parasti šī lieta tika atrisināta.

Šobrīd tas kļūst aizvien sarežģītāk. Beidzamos gadus savu trombonu esmu uztaisījis ar noņemamu zvana daļu, un man ir ļoti, ļoti viltīgs futrālis, kas izskatās pēc vijoles futrāļa. Aizpagājušogad lidoju uz festivālu Amerikā. Lidojums no Rīgas uz Helsinkiem bija ar ļoti mazu lidmašīnu, kurā bija ļoti maz vietas.

Tur to stratēģiju nospraudu tādu, ka pirmais ieeju salonā it kā ar vijoli, viltīgi ieslēpos savā vietā un uzreiz sāku tēlot, ka guļu. Ka manis nav.

Viens no pēdējiem pasažieriem salonā ienāca viegli iereibis un apaļīgs somu kungs, kurš, redzot, ka viņam un viņa bagāžai vietas nav, diezgan skaļi sāka jautāt, kam, pie velna, pieder šī vijole! Tēloju, ka guļu un neko nezinu, līdz ar to kungs diezgan rupji nolamājās pa visu salonu un viņam vienkārši bija tālāk, jo neviens jau viņam neatbildēja... Līdz ar to ļoti bieži lidmašīnās jāpielieto viltības, bet trombonisti ir diezgan lielas personības, kuri spēj atrast šādus kreatīvus risinājumus tādās situācijās. (Smejas.)

Sarunas turpinājumā par to, kāpēc trombonisti kļūst par plašas jomas speciālistiem, kuri nepazīst robežas un kālab tas vajadzīgs; par to, ko atšķirīgu šajā dienās ienesīs Latvija; par komandas darbu un koncerta dalībniekiem.

***

Starptautiskais Trombonu festivāls jau vairāk nekā piecdesmit gadus ir nozīmīgākais ikgadējais notikums trombonu pasaulē. Katru gadu tas notiek citā valstī, pulcējot pasaules izcilākos trombonistus, pedagogus, komponistus, studentus un instrumentu ražotājus. Festivāls ir vieta, kur dzimst jaunas muzikālās idejas, profesionālas sadarbības un nākotnes projekti, bet 2026. gadā pirmo reizi tā mājvieta būs Rīga.

"Pirms vairākiem gadiem ideja par Starptautisko Trombonu festivālu Rīgā šķita tikai sapnis. Tagad līdz tā sākumam atlikušas vien dažas dienas. Man ir patiess prieks, ka varēsim pasaulei parādīt ne tikai Latvijas mūziķus, bet arī mūsu kultūru, vēsturi un viesmīlību. Ceru, ka šis festivāls kļūs par notikumu, kuru atcerēsimies vēl daudzus gadus," saka festivāla namatēvs Vairis Nartišs.

Līdzās pasaules līmeņa koncertiem festivāls piedāvās plašu profesionālo programmu – meistarklases, lekcijas, komponistu darbnīcas, starptautiskas diskusijas, studentu ansambļu koncertus, instrumentu un nošu izdevēju izstādi, kā arī daudzus citus pasākumus. Tā būs unikāla iespēja jaunajiem mūziķiem mācīties no pasaules vadošajiem trombonistiem, bet Latvijas klausītājiem – vienuviet dzirdēt māksliniekus, kuru koncerti ikdienā izskan pasaules prestižākajās koncertzālēs.

"Kārtējo reizi saku: ir jāsapņo, turklāt jāsapņo skaļi. Ja skaidri zini, ko gribi, un tas nevienam nekaitē, tas obligāti piepildīsies!" Tā, sirsnīgi smaidot, intervijā Intai Zēgnerei teic mūsu brīnišķīgā, starptautiski pazīstamā operprīma Kristine Opolais, stāstot par kopīgo koncertu ar opermūzikas leģendu Placido Domingo, kas jau 29. jūlijā notiks Dzintaru koncertzālē.

Lai gan kā festivāla "Operalia" dibinātājs un rīkotājs Domingo Latvijā viesojies jau 2022. gadā, uzstāsies viņš šeit pirmoreiz. Koncertā uz skatuves kāps arī viens no pieprasītākajiem mūsdienu tenoriem Maikls Fabiano, bet pie festivāla orķestra diriģenta pults būs Džordža Šolti Starptautiskā diriģentu konkursa laureāts Valentīns Urjupins. Koncertā piedalīsies arī Rīgas kamerkoris "Ave Sol".

Inta Zēgnere: Kā sākās jūsu sadarbība ar Plasido Domingo? Kad jūs satikāties, kā tas notika un kā jūs viņu atvilinājāt uz Latviju?

Kristīne Opolais: Tā vēsture ir interesanta! Mēs jau diezgan sen par to runājām. Pirmo reizi tas bija laikam 2016. vai 2017. gadā, kad Ņujorkas Metropoles operā dziedāju Pučīni operā "Madame Butterfly" un viņš ar kundzi Martu bija atnācis uz izrādi. Pēc tās viņi mani laipni uzaicināja uz ģimenes vakariņām – tas bija tik brīnišķīgs vakars! Tad vēl bija otra reize, atkal pēc vienas manas izrādes, un tas šķita tik silti un patīkami: nemaz neticēju, ka tā var notikt.

Maestro enerģētika ir tik silta un fantastiska – man tas bija liels gods un ģimenes sajūta – būt ar viņiem kopā. Daudz runājām par režiju, par visu ko, jo viņa kundze Marta darbojas kā režisore.

Arī pirmā reize, kad uzstājāmies kopā, notika Metropoles operā, Pučīni "Triptihā": es dziedāju māsu Andželiku, bet Plasido Domingo – Džanni Skiki. Arī tad vairākas reizes kopā ar viņa ģimeni bijām uz vakariņām restorānā. Atceros, ka vienu vakaru Maestro ieminējās, cik fantastiski būtu, ja viņš varētu atbraukt uz Latviju un teica: "Mums vajag nodziedāt kādu koncertu Latvijā, tavā zemē!"

Pēc Metropoles operas iestudējuma otro reizi satikāmies Kijivā. Viņš mani uz turieni uzaicināja dziedāt kopā ar viņu lielu galā koncertu. Tas notika Kijivas arēnā, milzīgā stadionā.

Tas bija jau 2019. gads, un vakariņās pēc koncerta viņš teica: "Kristinetta, gribu aizbraukt uz Latviju!" Apsolīju Maestro, ka mēģināšu to nokārtot.

Zināju arī, ka tas nav vienkārši, jo Maestro ir ļoti liela slodze: viņš koncertē ne tikai kā dziedātājs, bet arī kā diriģents. Pirms gada satikāmies Hanojā, Vjetnamā, un atkal biju uzaicināta uz vakariņām. Sēdēju blakus Maestro, un viņš man atkal teica: "Kristinetta, gribu ar tevi dziedāt Latvijā!"

Kad plānoju šo koncertu, vēl nezināju, kas tieši to organizēs, bet man bija skaidrs datums, un sapratu uzreiz, ka tas būs mans galā koncerts ar īpašu viesi – Plasido Domingo. Sapņoju par to, sūtīju Visumam savu vēlmi, un savādā kārtā tas arī piepildījās. Augustā mani iepazīstināja ar producentu Jevgēņiju Vinturu: pārrunājām darba lietas, un es jautāju, vai viņš negribētu rīkot arī manu koncertu Latvijā un uzreiz izteicu savas vēlmes.

Tāpēc kārtējo reizi saku: ir jāsapņo, turklāt jāsapņo skaļi. Ja skaidri zini, ko gribi, un tas nevienam nekaitē, tas obligāti piepildīsies!

(..) Man vienmēr prieks muzicēt ar Plasido: mūs vieno ļoti siltas attiecības – ir sajūta, ka pazīstu viņu jau ļoti sen. Maestro tiešām ir ļoti jauks, mīļš kolēģis un kolosāla personība;  ar viņu ir tik patīkami atrasties uz vienas skatuves, vienā aurā. Un – lai gan viņš ir Leģenda, Maestro ir fantastiski vienkāršs cilvēks; ļoti galants, pieklājīgs, muzikāls. 

Vai ar Maiklu Fabiano esat jau sadarbojusies?

Vēl nē! Un man prieks, ka beidzot ar viņu satikšos uz skatuves, jo Maikls koncertā piedalās ar rīkotāju ziņu. Vienkārši sapratām, ka duetiem mums vajag arī tenoru! (..) Jonass Kaufmanis un Huans Djego Floress man atbildēja, ka šogad plāni viņiem pilni, un koncerta rīkotāji organizēja Maikla atbraukšanu. Lai gan vēl nekad neesmu viņu satikusi, man viņš kā mākslinieks ļoti patīk. Viņš ir karstasinīgs, emocionāls un viņam ir ļoti skaists un romantisks itāļu tembrs. Kopā ar viņu man būs liela debija – pirmo reizi dziedāšu lielo fināla duetu no operas "Andrē Šenjē". Tas man ir sens sapnis – nodziedāt šo duetu, bet vēlāk – lomu. Bet sāksim ar duetu un tad jau viss aizies. 

Vai zināt, ka Maikla hobijs ir lidmašīnu vadīšana un viņš ir pilots? Viņš pats sacījis, ka tas viņam palīdz koncentrēties kā operdziedonim uz skatuves. 

Ak, es to nezināju. Būs par ko parunāties! (Smejas.)

Koncerts Dzintaros sola krāšņu un vērienīgu programmu, kurā sadarbosieties ar orķestri diriģenta Valentīna Urjupina vadībā. Vai kādreiz ir gadījies dziedāt viņa vadībā? 

Šī arī būs pirmā reize! Pirmo reizi viņu redzēju novembrī: savā dzimšanas dienā biju uzaicināta uz Amsterdamu, uz Čaikovska operas "Orleānas jaunava" pirmizrādi, ko iestudēja Dmitrijs Čerņakovs. Tieši viņš arī mani uzaicināja uz pirmizrādi, jo mums bija nopietna sadarbība un esam ļoti labi draugi.

Operu diriģēja Valentīns Urjupins. Mani absolūti fascinēja tas, ka viņš dziedātājiem nepārtraukti ar visu savu ķermeni norāda uz piano. Jo pēdējos gados ļoti reti redzamas diriģentu kustības uz piano pusi, jo visu laiku diriģenti rāda tikai forte, forte, vēl un vēl, un vēl.

Mani tiešām pārsteidza viņa žesti – man tas šķita ļoti muzikāli un humāni pret dziedātājiem, jo mūzika tomēr nesastāv tikai no forte. Un esmu izlutināta: mans lielākais paraugs visu mūžu ir Andris Nelsons – karjeru sāku ar brīnišķīgu pavadījumu, tāpēc šajā ziņā vienmēr esmu diezgan prasīga. Uzreiz sapratu, ka tieši viņš diriģēs manu galā koncertu Jūrmalā un tajā pašā dienā to pateicu koncerta rīkotājiem. 

Varbūt savu lomu spēlē arī fakts, ka viņš bijis arī ļoti labs klarnetists.

Jā, un mums šajā ziņā būs pārsteigums skatītājiem!

Sacījāt, ka jums pašai Dzintaros būs vairākas debijas. Kādas tās būs?

Būs divi lieli dueti. Ar Plasido Domingo dziedāsim lielu duetu no Verdi operas "Trubadūrs". Esmu pieradusi un arī publika pieradusi dzirdēt mani Pučīni repertuārā, bet šajā koncertā būs Verdi repertuārs – tā man būs liela debija. Vienmēr domāju, ka tas īsti nav paredzēts manai balsij, bet izrādās, ka ir, un man liels prieks par to. Ar Maiklu Fabiano dziedāsim fināla duetu no operas Andrē Šenjē.

Ir īpašs uztraukums, kad tu pirmoreiz ar orķestri atskaņo kādu āriju vai duetu, kuru pirms tam neesi dziedājis, tāpēc jūtu ļoti lielu atbildību, jo "puiši" šos duetus dziedājuši vairākas reizes, Zinu, ka man būs milzīgs atbalsts no Plasido Domingo – es viņu saucu par maestro. Būs arī kaut kas no mana repertuāra, ko izpildu vienmēr un visur, kur uzstājos. Protams, būs "Nāras dziesma mēnesim", un būs arī neparasts duets, ko es izpildīšu ar Plasido Domingo "Non ti scordar di me". Parasti to dziedu ar tenoriem, bet šoreiz būs ar baritonu. Tā ir ļoti skaista dziesma, brīnišķīgs duets. 

Mans uzdevums šajā koncertā bija savienot nopietnu mūziku ar to, ko mīlu. Tātad Pučīni arī būs. Tas būs arī neliels pārsteigums, jo Pučīni būs ar kori. Tas ir retums.

Un tas arī ir kaut kas, ko neesmu dziedājusi uz skatuves. Un būs arī operete! Ieskaitot Lehāra "Jautro atraitni" un "Smaidu zemi". 

Vai pēc šī koncerta vēl turpināsiet sadarbību ar Plasido Domingo? Un kādas vēl ir jūsu ieceres?

Mums ir pārrunas ar Plasido Domingo aģentu par iespējamiem nākamajiem koncertiem. Mani tagad grib virzīt uz sarsuelu pusi – lai iemācos dažus duetus un arī dziesmas. Tā ka sadarbība turpināsies. 

Runājot par Latviju – kāpēc nē? Negribētu, lai mans galā koncerts notiek tikai vienreiz: manos plānos tas būtu ja ne katru gadu, tad vismaz reizi divos gados parādīties ar īpašiem viesiem. 

Protams, nedomāju, ka viesi atkārtosies – lai viesi mainās. Un vienmēr būs kungi, jo man uz skatuves labāka sinerģija veidojas ar tenoriem un baritoniem. Man šķiet, ka arī publikai vairāk patīk tādi dueti, īpaši soprāns un tenors, jo tur ir visskaistākie dueti operas repertuārā. Varbūt atgriezīsimies ar Plasido, ar kādu speciālu sarsuelu vakaru. 

Kas būs nākošā skatuve pēc Dzintariem? 

Nākamsezon vairāk koncentrējos uz koncertiem ar pianistu un koncertiem ar orķestri. Esmu brīvmāksliniece, tāpēc plāni mainās. Novembra sākumā būs liela debija Meksikas lielākajā zālē "Palacio de Bellas Artes". Tā būs speciāla programma, ko sākšu gatavot uzreiz pēc koncerta Dzintaros. Šī zāle ir īpaša un vēsturiska. Pirms pieciem gadiem jau šeit muzicēju, tikai mazākajā zālē. Tā ka man šī atgriešanās būs ļoti īpaša. (..) 

Programmā būs lielās ārijas, jo tāds bija pasūtījums – tās pasūtīja rīkotāji, bet gribētu nodziedāt arī kaut ko no meksikāņu dziesmām. Man ir labs pedagogs, kurš pats ir meksikānis, un mums šajā ziņā ir lieli plāni. Meksikāņu dziesmas – tas būs kas jauns manā repertuārā. 

"Pēdējos gadus Latvijā patiešām esmu ļoti maz – piedāvājumu no daudziem pasaules opernamiem bijis daudz, un pieredzes un intereses pēc esmu tos akceptējis. Protams, arī karjeras pēc. Skatoties tuvākajā nākotnē, mans kalendārs jau aizņemts līdz pat 2029. gadam. Par to ļoti priecājos. Bet ar Latvijas Nacionālā opera un balets saglabājam ļoti, ļoti labas un draudzīgas attiecības. Esam vienojušies: tiklīdz man būs brīvs mēnesis, tā atbraukšu un ar prieku kāpšu uz mūsu mājas skatuves," – tā intervijā Ilgai Augustei atklāj tenors MIHAILS ČUĻPAJEVS, kurš Leoša Janāčeka operā "Broučeka kunga ceļojumi", kas iestudēts Bregencas festivālā, atveido veselas trīs lomas.

Mihails Čuļpajevs: Bregencas festivālā parasti tiek iestudētas divas operas. Viena domāta skatuvei, kas atrodas brīvdabā pie ezera – šogad tā ir "Traviata" – bet mūsu izrāde būs telpās. Pagājušogad piedalījos Džordžes Enesku "Edipa" iestudējumā – tā bija pirmā reize, kad uzstājos Bregencas festivālā. Šogad ir Janāčeka "Broučeka kunga ceļojumi". Notikumi sākas astoņdesmitajos gados Prāgā, kur Matejs Broučeks, bišķiņ iedzerot alu, nokļūst uz Mēness – tas ir viņa pirmais lielais ceļojums. No Mēness viņš dodas uz 15. Gadsimtu – 1420. gadu Prāgā…

Ilga Auguste: Ar ko, jūsuprāt, izskaidrojama pēdējos gados kāpinātā interese par šo Leoša Janāčeka satīrisko operu? Kā zināms, pirms trim gadiem notika šīs operas jauniestudējums arī Brno operteātrī.

Pirmkārt, šī opera ir tiešām unikāla! Ārkārtīgi krāsaina savā muzikālajā valodā: tik interesants tēmu dziļums, runājot par mūziku – orķestrācija patiešām ir brīnišķīga – no pēkšņiem valšiem līdz skaistām, liriskām melodijām. Krāsu gamma ir bezgalīga. Līdz ar to, ka visu laiku ceļojam, tas tiek raksturots arī mūzikā. Piemēram, kad Broučeks ceļo uz Mēnesi, mūzikā parādās pilnīgi jauni frāzējumi. Fantastiski muzikālie paņēmieni! Un pēc tam, kad aizceļojam uz 15. gadsimtu, parādās viduslaiku motīvi un arī ērģeles.

Leoša Janāčeka opera "Broučeka kunga ceļojumi" atnesusi jums nevis tikai vienu no vadošajām lomām, bet veselas trīs! Kas jums tajās jātver?

Pēc operas ieceres gandrīz visiem varoņiem šeit ir trīs lomas. Jo mums ir trīs ceļojumi. Pirmajā ceļojumā uz Prāgu 80. gados esmu mākslinieks Mazals. Ceļojot uz Mēnesi, esmu Blankitnijs – ēteriskais mākslinieks. Bet, ceļojot uz 15. gadsimtu, esmu kareivis Petržiks. Interesants fakts ir tas, ka trešais un ceturtais cēliens, kas norisinās 15. gadsimtā, rakstīts krietni vēlāk nekā pirmais un otrais cēliens. Līdz ar to var arī just, ka komponists ir vai nu nobriedis, vai pamainījis savu radošo izteiksmi muzikālā ziņā, jo 15. gadsimts uz operas humoristiskā, satīriskā fona skan daudz drūmāk. Protams, šajos cēlienos attēloti vēsturiskie notikumi, karstais husītu karš. Tas nav vieglākais laiks un tur nav daudz par ko ironizēt.

Vai no dzejnieka ir viegli pārslēgties uz karavīra lomu? Cik šie tēli ir kontrastējoši, vai tomēr līdzīgi?

Muzikālās izteiksmes ziņā tēli ir ļoti līdzīgi. Manas partijas vokālie uzdevumi nav vienkārši: Leošs Janāčeks tenoriem raksta nopietni… Augstumi ir diezgan augsti. Jācenšas to visu izdarīt maksimāli kvalitatīvi. Jo šo operu, neskatoties uz to, ka tajā ir daudz melodisku un skaistu frāzējumu, komponists vairāk rakstījis saskaņā ar čehu valodas ritmu. Līdz ar to bieži vien monologi čehiski ir ļoti, ļoti lielos augstumos. Tas ir ļoti tipiski Janāčekam.

Kādā valodā pēdējās nedēļās jums nācies runāt visvairāk?

Pēdējās nedēļās ļoti bieži jārunā gan angliski, gan vāciski. Un, protams, lai sagatavotu savu partiju kvalitatīvā čehu valodā, to mācījos. Man bija ļoti intensīvas stundas ar skolotājiem, lai piestrādātu pie izrunas, jo tas nav vienkārši – tā ir ļoti specifiska valoda, un  jābūt labi sagatavotam, lai to visu izdarītu autentiski.

Ja jūs tagad aizbrauktu uz Čehiju – vai varētu sazināties ar turienes cilvēkiem čehu valodā?

Dažas frāzes čehu valodā jau māku, un pasūtīt kafiju kafejnīcā varētu. (Smejas.)

Šīs operas režisors ir amerikānis Juvals Šarons, kurš pirms kāda laika postulēja, ka operas žanrs ir miris. Bet ieraugot, šķiet, kādu Bregencas festivāla iestudējumu, radikāli mainījis savas domas un tagad pievērsies tieši operu režijai. Un šī Bregencas festivāla režija solās būt arī ļoti interesanta, iespējams, pat kaut kur futūristiska. Kā jūs raksturotu šīs operas iestudēšanas procesu? Cik ilgi tas notika, un vai tas norisinājās mēģinājumu telpās, vai tomēr jau uz skatuves, ar visu scenogrāfiju?

Kas ir īpašs šajā festivālā – kad dodamies uz šo projektu, strādājam jau uz lielās skatuves, jo nekādi citi projekti līdz pirmizrādei uz šīs skatuves nenotiek. Līdz ar to jau no pirmās dienas ir gan scenogrāfija, gan oriģinālie kostīmi. Piecas nedēļas visu laiku atrodamies oriģinālā atmosfērā, oriģinālās dekorācijās! Un dekorācijas šai operai patiešām ir iespaidīgas. Grūti tās pat raksturot, jo tās ir ļoti futūristiskas. Ja pirmajā daļā, astoņdesmitajos gados, mums ir džinsi un gari mati – kā jau astoņdesmitajos bija,  bet kad esam uz Mēness, ātri skrienam pārģērbties, lai uzvilktu tādas caurspīdīgas kastes – katram ir sava krāsa, katram ir savs raksturs. Tas laikam ir vislielākais izaicinājums: ja dziedi kastē, publika mūs redz, bet gaismu dēļ, ko atstaro kastes virsējais materiāls, mēs publiku neredzam un dažreiz pat slikti varam redzēt diriģentu. Piecas nedēļas tas bija mūsu lielākais izaicinājums – pielāgot kustības tā, lai šajā sarežģītajā mūzikā būtu kopā gan ar diriģentu, gan izveidotu tēla raksturu. (..) 

Vai šīs kastes gadījumā nesimbolizē to, ko mēs ļoti bieži mūsdienās saucam par burbuli, kurā katrs no mums vai kāda cilvēku daļa atrodas?

Varbūt. Leošs Janāčeks šajā operā ironizē par daudz ko. Visvairāk viņš ironizē par cilvēku šauro skatu. Kaut kādā veidā cilvēki kastēs varētu būt simboliskais paņēmiens – tāds kā aprobežotības simbols. Bet man šķiet, ka šajā operā tās vienkārši ir neprastas būtnes – kastes plīvo pa Mēnesi, esam kā dvēselītes. Tas tiešām ir ļoti interesanti un skaisti, jo gaismu mākslinieks ir piestrādājis pie efektiem. Uz aizmugures fona ir ļoti skaistas dekorācijas – tādas futūristiskas, kosmiskas.

Klausītājiem un skatītājiem izrādes divas stundas ir ļoti labs hepenings un viela pārdomām, vai ne?

Tieši tā. Jo šī opera, pirmkārt, ir par čehu sabiedrību – par Broučeka egoismu, dzīvesveidu,  sīkpilsonisko gļēvulību, komfortismu, patriotisma trūkumu, šauru pasaules redzējumu. Es teiktu, ka šī opera ļoti meistarīgi izmanto absurdo teātri un iepazīstina mūs ar patiesiem vēsturiskiem notikumiem. Tā ir ļoti bagāta un unikāla.

Kādas attiecības jūs saista ar pārējiem solistiem, kas piedalās šajā operā?

Piecu nedēļu laikā esam kļuvuši ļoti labi draugi. Viņi ir brīnišķīgi mākslinieki, bet pirmkārt – brīnišķīgi cilvēki. Iestudējot operu, bija ļoti patīkama atmosfēra. Pirmkārt, tā ir Bregenca, Konstances ezers. Mums arī paveicies ar labu laiku – ap 30 grādiem... Nav viegli strādāt, ja pilnībā trūkst gaisa... Bet vislabākais ir tas, ka cilvēki fokusējas uz tik sarežģītu darbu kā šī opera, jo nošu materiāls – tur bija jāmācās un jāskaita, tā nav mūzika, kurā var vadīties pēc melodijas un zini, kur vajag iestāties. (..) 

Kas notiks pēc tam, kad atgriezīsieties Latvijā? Kādas ir jūsu nākamās sezonas lomas, kas jums vēl ir jāapgūst?

Nākamā sezona būs ļoti sarežģīta – būs daudz jaunu projektu. Diemžēl neviens no tiem nebūs Latvijā. Mmans nākamais lielais mērķis ir Pinkertona loma Pučīni operas "Madame Butterfly" iestudējumā Berlīnes Komiskajā operā, pēc tam uzreiz jābrauc uz Somiju, Helsinkiem, kur atkal būs Pučīni – atveidošu Rūdolfu "Bohēmā". Pēc tam došos uz Beļģiju, lai "Borisā Godunovā" dziedātu Grigoriju. Uzreiz pēc tam būs koncerts Sidnejas operā. Tā ka sezona būs ļoti aktīva. 

Bet jūs taču negribat teikt, ka Latvijā jūs neredzēsim nevienā operā?

Pēdējos gadus Latvijā patiešām esmu ļoti maz – piedāvājumu no daudziem pasaules opernamiem bijis daudz, un pieredzes un intereses pēc esmu tos akceptējis. Protams, arī karjeras pēc. Skatoties tuvākajā nākotnē, mans kalendārs jau ir aizņemts līdz 2029. gadam, kas mani iepriecina. Bet ar Latvijas Nacionālo operu saglabājam ļoti, ļoti labas un draudzīgas attiecības. Esam vienojušies: tiklīdz man būs brīvs mēnesis, tā atbraukšu un ar prieku kāpšu uz mūsu mājas skatuves.

Lai izdodas, Mihail! Mēs tiešām priecājamies par jums!

Liels paldies jums!