Svinot Starptautisko džeza dienu, ceturtdien, 30. aprīlī, tiekamies ar koncerta "Džezualdo" mūziķiem un veidotājiem – saksofonistu, Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas (JVLMA) Džeza katedras vadītāju Indriķi Veitneru, klavesīnisti, JVLMA Senās mūzikas katedras vadītāju Ievu Salieti, saksofonistu, viesi no Gruzijas Rezo Kiknadzi un JVLMA studenti, klavesīnisti Ludmilu Volņanko.

Sarunā par džeza un senās mūzikas līdzībām, džeza vietu un lomu šodien, tā attīstību Latvijā, kā arī par koncertu, kas 30. aprīļa vakarā norisināsies Latvijas Kultūras akadēmijas teātra mājā "Zirgu pasts".

Doma par šādu koncertu Indriķim Veitneram bijis sens sapnis, un viņš to sauc par visai lielu avantūru.

"Man bija doma, ka to varētu darīt, un mēs vienkārši satikāmies (smejas). Un Ieva [Saliete] bija ārkārtīgi atvērta, kas, protams, uzreiz ļāva to jauki realizēt.

Manuprāt, šis projekts ir ļoti piemērots Starptautiskajai džeza dienai, jo tas rāda arī to, cik džeza mūzika patiesībā ir universāla."

Dziedātāja Nina Simone savulaik teikusi, ka džezs nav tikai mūzika, bet tas ir dzīvesveids, esības un domāšanas veids. Tieši to pašu var teikt arī par seno mūziku, uzskata Ieva Saliete: "Droši vien, ka jebkura mūzika katram savā žanrā ir viņa dzīves un domāšanas veids."

Rezo Kiknadze spriež, ka "tā nav mūzika, kuru var apgūt klasē trenējoties un mācoties, te ir jābūt kopā ar citiem mūziķiem, citiem cilvēkiem, jākomunicē, un tikai tad kopīgi veidojas šis žanru sajaukums, mūzika un atklājas džeza burvība."

Savukārt Ludmila Volņanko neslēpj, ka sākumā par projektu bijusi visai bažīga. "Kad uzzināju, ka mums būs šāds projekts, kurā būs iekļauts džezs, man bija šoks un bailes, kā es to izdarīšu, bet, kad satikāmies, viss bija labi. Mēģinu improvizēt, un šķiet, ka skan forši!"

Ventspils koncertzālē "Latvija" 30. aprīlī koncertu sniegs starptautiski augstu novērtētais Kopenhāgenas Karaliskais zēnu koris diriģenta Karstena Zeijera-Hansena vadībā. Īpašais viesis koncertā būs dāņu akordeonists Bjarke Mogensens. Koncertā koris izpildīs Bendžamina Britena skaņdarbus "Te Deum" un "Rejoice in the Lamb", Antona Bruknera "Locus iste", kā arī ziemeļvalstu komponistu skaņdarbus.

Rīta Regtaima laikā sazināmies ar Ventspils koncertzāles māksliniecisko vadītāju, diriģentu Gunti Cimiņu. Viņš stāsta, ka interese par zēnu kora koncertu Ventspilī esot liela. Koris 2024./2025. gada sezonā nosvinēja savu 100. jubileju, laika gaitā tas iemantojis starptautisku atzinību, viesturnejās apceļojot lielāko daļu pasaules. Koris galvenokārt izpilda klasisko mūziku, kas rakstīta tieši zēnu un vīru balsīm.

Kora patrons ir karalis Frederiks X, tādēļ koris uzstājas arī īpašos Dānijas karaliskā nama pasākumos, tajā skaitā, pavadot karalisko ģimeni oficiālās valsts vizītēs ārzemēs. No Ventspils Kopenhāgenas Karaliskais zēnu koris dosies uz Rīgu, kur 1. maijā uzstāsies Rīgas Svētā Jāņa baznīcā.

Stāsta Latvijas Stratēģijas un ekonomikas risinājumu institūta (LaSER) pētnieks Roberts Kits. Producente Liene Jakovļeva.

Valsts aizsardzība ir gan valsts institūciju, gan iedzīvotāju kopīga atbildība. To paredz visaptverošas valsts aizsardzības pamatprincipi, kurus Latvija ievieš kopš 2019. gada. Būtiska loma šajā sistēmā ir sabiedrības noturībai – gatavībai pielāgoties iekšējiem un ārējiem satricinājumiem, spējai funkcionēt krīzes situācijās un pārvarēt tās.

Visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas izveidē Baltijas valstis ir mācījušās no Ziemeļvalstīm, kuras lepojas ar plašu pieredzi totālās aizsardzības īstenošanā jau kopš Aukstā kara laika. Ziemeļvalstu totālās aizsardzības sistēmas raksturo vispārēja karaklausība, kas veido pamatu bruņoto spēku personālsastāva rezervei, plaši materiālie krājumi, kas ļauj sabiedrībām funkcionēt piegādes ķēžu satricinājumu gadījumos, kā arī cieši integrētas militārās un civilās aizsardzības komponentes.

Īpaši izceļams ir Somijas piemērs.

Helsinku civilās aizsardzības patvertņu ietilpība pārsniedz pilsētas iedzīvotāju skaitu, un civilās aizsardzības plāni paredz, ka apdraudējuma gadījumā daļa valsts iedzīvotāju varētu tikt evakuēta uz Helsinkiem, kur tiem būtu pieejamas pazemes patvertnes.

Tāpat Somija lepojas ar vienu no lielākajām bruņoto spēku personālsastāva rezervēm Eiropā. Neraugoties uz salīdzinoši nelielo valsts iedzīvotāju skaitu – aptuveni 5,6 miljoni –, bruņoto spēku rezervi veido gandrīz miljons cilvēku ar skaidri noteiktām lomām kara laika struktūrā. Lielā mērā tas ir pateicoties mērķtiecīgam obligātajam militārajam dienestam. Ja, piemēram, Zviedrija laika posmā no 2010. līdz 2017. gadam iedzīvotājus neiesauca, tad Somija šo sistēmu saglabāja bez pārtraukumiem.

Paši somi nereti runā par sisu. Vārda etimoloģiskā nozīme ir saistāma ar iekšķīgumu, iekšējiem orgāniem, tomēr biežāk ar to saprot psiholoģisku raksturiezīmi. Terminu labprāt izmanto arī Somijas politiķi. Piemēram, prezidents Aleksanders Stubs (Alexander Stubb) pagājušā gada novembrī aicināja Eiropas valstis bruņoties ar sisu, lai stātos pretī Krievijas hibrīduzbrukumiem un informatīvajai kara darbībai, un, protams, turpinātu atbalstīt Ukrainu.

Neraugoties uz plašo termina lietojumu, vispārpieņemtas sisu definīcijas nav.

Tāpēc Alto Universitātes pētniece Emīlija Lahti (Emilia Lahti) 1208 Somijas iedzīvotājiem uzdeva jautājumu, ko viņiem nozīmē sisu. Analizējot respondentu atbildes, pētniece izvirzīja trīs galvenos tematiskos blokus. Pirmkārt, sisu ir sevišķi izteikta neatlaidība – nepadošanās un mērķu sasniegšana par spīti šķietami nepārvaramiem šķēršļiem. Otrkārt, tas ir domāšanas veids, kas vērsts uz drosmīgu, apņēmīgu un aktīvu rīcību. Tā ir arī uzticēšanās sev, ka izdosies paveikt iecerēto, pat ja pastāv acīmredzami ierobežojumi.

Treškārt, somi ar sisu saprot iekšējo latentā spēka rezervju izmantošanu brīžos, kad enerģija šķietami jau ir izsmelta. Visbiežāk, tas tiek saistīts tieši ar ķermenisku spēku turpināt virzīties uz mērķa sasniegšanu.

Līdzīgi kā sportisti, kas pirms finiša spurta iegūst otro elpu. Tas nozīmē, ka sisu ietver gan psiholoģiskas kvalitātes, gan fiziskas enerģijas rezerves cilvēka iekšienē.[1]

Sisu nav tikai mūsdienu fenomens.Piemēram, "New York Times" 1940. gadā raksta: “Somiem ir viens mīļākais vārds. Viņi teiks, ka tas ir visbrīnišķīgākais no visiem vārdiem. Šis vārds ir sisu.”[2]

Plašāku atpazīstamību sisu ieguva Ziemas kara laikā 1939.–1940. gadā, pateicoties Somijas varonīgajai pretestībai ievērojami daudzskaitlīgākajam Padomju karaspēkam. Tieši šajā laikā ar degmaisījumu piepildītas pudeles jeb Molotova kokteiļi ieguva savu nosaukumu. Tā bija ironiska atbilde PSRS Ārlietu ministra Vjačeslava Molotova paziņojumam, ka Somiju bombardējošās Padomju lidmašīnas patiesībā piegādā humānās palīdzības kravas.

Nodēvējot PSRS aviācijas bumbas par “Molotova maizes groziem”, somi laipni papildināja ēdienreizi ar dzērienu – “Molotova kokteili”[3].

Somijas iedzīvotāju drosme un neatlaidība Ziemas karā ir sisu izpausme, taču šīs kvalitātes attīstījušās krietni senākā vēsturē. Kā savā grāmatā “Baltija – Eiropas nākotne” uzsver Olivers Mūdijs (Oliver Moody), Somijas nacionālais kults sisu ir veidojies, gadu simtiem cīnoties ar skarbajiem Ziemeļu klimatiskajiem apstākļiem, badu un slimībām.  Piemēram, 17. gadsimtā, kad ilgstoša sala dēļ Baltijas jūra bija aizsalusi un graudu piegādes nebija iespējamas, somi pārvarēja grūtības, cepot maizi no maltiem zivju kauliem, bērza tāss un ķērpjiem. [4] Lai arī cik ekstrēmi būtu apstākļi, padoties nav sisu garā.

Sisu koncepts noderēs arī Latvijas iedzīvotājiem. Laikā, kad pasaule kļūst arvien dinamiskāka un nereti – draudīgāka, drosme, mērķtiecība un neatlaidība ir būtiskas personības iezīmes.

Arī domājot par sabiedrības noturību un visaptverošu aizsardzību kā iedzīvotāju un valsts institūciju kopīgu atbildību, sisu nāks talkā. Tas var nebūt viegli, bet citādi nevar.

[1] Lahti, E. E. (2019). Embodied fortitude: An introduction to the Finnish construct of sisu. International Journal of Wellbeing, 9(1).

[2] Strode, H., (1940). Sisu: A Word That Explains Finland

[3] Stout, J. (2022). The history of the Molotov cocktail, an iconic weapon of underdogs. 

[4] Moody, O. (2025). Baltic: The Future of Europe. John Murray.

Ceturtdien, 30. aprīlī, Rīgas Kongresu namā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) kopā ar solistēm – altisti Santu Vižini un čellisti Kristīni Blaumani – piedāvās ieskatīties Migela de Servantesa slavenā varoņa neparastajos piedzīvojumos caur Riharda Štrausa partitūru. Koncertā, ko varēs klausīties arī Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā, skanēs arī Maijas Einfeldes, Antona Vēberna un Bendžamina Britena simfoniskie opusi. Bet muzikālā vadība šoreiz diriģenta Aivja Gretera rokās.

Sarunā ar Amsterdamas Karaliskā "Concertgebouw" orķestra altu grupas koncertmeistari Santu Vižini izzinām, vai viņa LNSO pēc krietna pārtraukuma jūtas kā savējā, kāda izvērtusies viņas pirmā sastapšanās mūzikā ar diriģentu Aivi Greteru, runājam arī par Variācijām kā žanru un to, cik svarīgi pirms tam iepazīties ar literāro pirmavotu. Vai Štrausa mūzikā, viņasprāt, drīzāk brauc ar zirgu un ēzeļiem vai modernu Toyota?

Tāpat Santa stāsta par atrašanās vietu orķestrī, visu koncerta programmu kopumā, arī par latviešu mūzikas vēsmām Amsterdamā un savu sapni nākotnē nospēlēt Pētera Vaska Alta koncertu. Sarunas noslēgumā uzzinām mākslinieces domas par Amsterdamas "Concertgebouw" jauno māksliniecisko vadītāju Klausu Mekeli:

"Mēs esam tādā kā rozā briļļu posmā, kad orķestris un diriģents fano viens par otru. Klauss Mekele, mūsu topošais galvenais diriģents, kad viņš ir pie pults, ir tāda sajūta, ka tu esi mājās un ka arī viņš ir mājās. Mums pagaidām ir ļoti laba sadarbība. Protams, tu nevari izpatikt pilnīgi visiem katrā programmā un katrā žanrā un stilā, bet pagaidām pretenziju nav, visi priecīgi. Atceros arī laiku, kad te bija Mariss [Jansons], tolaik biju orķestra akadēmijā. Un orķestris par viņu runā joprojām, Mariss Jansons daudziem pietrūkst kā personība, kā viņš attiecās pret orķestri personīgi. Piemēram, kad diriģents uznāk uz skatuves – ko dara mūziķi, kad viņi pieceļas, kad viņi pagriežas pret publiku – skatuves etiķete. Viņš tiešām rūpējās par cilvēkiem aiz instrumentiem, ne tikai par orķestra skanējumu, tāpēc viņa orķestrim ļoti pietrūkst."

Iepriekš tikāmies arī ar ceturtdienas vakara koncerta otru solisti – Londonas Filharmoniskā orķestra čellu grupas līderi Kristīni Blaumani.

1. maijā pie Rīgas Doma ērģelēm cikla "Bahs un jubilāri" koncertā būs ērģelniece Kristīne Adamaite, lai mūzikā svinētu trīs šī gada jubilāru – Pētera Vaska, Imanta Zemzara un Aivara Kalēja – dzimšanas dienu, atskaņojot šo autoru darbus, kā arī Baha kompozīcijas. 

Inta Zēgnere: Šajā ciklā jau muzicējusi Ilze Reine, Vita Kalnciema, Larisa Bulava, Ilona Birģele un Aivars Kalējs. Vai jūs kaut kādā mērā saskaņojat savas programmas?

Kristīne Adamaite: Šis ir liels un skaists plāns, kur ieceres autors ir Aigars Reinis un Rīgas Doma koncertorganizācija. Pirms sākās gatavošanās, Aigaram, acīmredzot, bija prātā bilde, viņš bija aplūkojis visu šo triju komponistu daiļradi un gudri starp mums visiem sadalījis. Šis ir sen nebijis koncerts – gandrīz kā studiju laikā, kur man ir uzdoti skaņdarbi, kas ir jāspēlē. 

Un nevienam nebija pretenziju?

Es nepretojos uzdotajam (smejas). Sākumā bija vieglāk, jo tie bija trīs skaņdarbi, ko es jau kādreiz biju spēlējusi, bet pēc kāda laika nāca vēl viens piedāvājums - Imanta Zemzara darbs "Tīreļpurvs", kas laikam daudziem ir svešs, katrā ziņā noteikti ne no bieži spēlētiem darbiem. Un es piekritu, tagad esmu procesa vidū. [..] Kopumā 1. maija koncertā no Zemzara būs divi darbi - vispirms "Tīreļpurvs" un pēc tam "Lauks". Un tiešām, tīšām vai netīšām, sakarības ir kā uz delnas. "Tīreļpurvs" stāsta par Pirmā pasaules kara notikumiem - tā ir diezgan naturālistiska Ziemassvētku notikumu aina. Bet "Lauks" tiks atskaņots pēc tam, un tur ir sajūta, ka tas ir pats Tīreļpurvs, tikai varbūt pēc kaujas, varbūt tas ir tagad, 21. gadsimta sākumā, kad mēs tur staigājam visos gadalaikos. [..]

Vai izpildījumā nākas domāt arī par kādiem specefektiem?

Dažās faktūras vietās, kur komponists ir norādījis trīs forte dinamiku, es tiecos to darīt, bet ļoti biezie, disonējošie rokās spēlētie akordi nomāc pedāļu partiju. Komponistam ir svarīgi, lai paralēli biezajiem akordiem, tomēr pāri visam būtu baismīgā pedāļu tēma. Tas pašlaik ir grūtākais, kā to pie Doma ērģelēm izveidot. Jo, lai arī ērģeles ir varenas, tāda īsti plēsonīga daba tām nav raksturīga, tās vienmēr ieņem tādu siltu un patīkamu kopskaņu. Tā ka ir ļoti jāpadomā, sauksim tos par, specefektiem, kā šo ideju realizēt."

Vīramāte, kura ir klātesoša ik dzīves solī, emocionāli salts vīrs, grūtības tikt pie bērniņa un slogs, ko tas uzliek attiecībām, partneris, kura rakstura īpašības sākumā valdzināja, bet tagad tracina, ilgas, kuras mēģinām apslāpēt, lai tikai paliktu savā “drošajā dzīvē”.

Tie ir tikai daži no stāstiem, kas izlasāmi Zanes Zustas jaunākajā grāmatā "Precēto sieviešu (grēk)sūdze" Liega Piešiņa uz sarunu aicinājusi grāmatas autori Zani Zustu.

Stāsta Tallinas Universitātes jaunākā pētniece, doktorante, vēsturniece, Mg. hist. Rūta Bruževica. Pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa.

Mūsdienās mums karnevāla nosaukums saistās ar Venēciju, Brazīliju un katoliskām zemēm tepat Eiropā. Reti iedomājamies, ka pirms vairāk kā 500 gadiem, karnevāls bija ļoti ierasta tradīcija tepat Rīgā. Gan mūsdienās, gan viduslaikos karnevāls notika tieši pirms lielā gavēņa, kas sākās 40 dienas pirms Lieldienām.

Lai gavēni godam izturētu, nedēļu pirms tā pieņemts pieēsties, dzīrot, dejot un ālēties, maskējoties jeb darīt gandrīz visu, kas pretējs gavēņa laika atturībai.

Viduslaikos to, ko mūsdienās saucam par karnevālu, Rīgā sauca par vastlāvi, kas viduslejasvācu valodā nozīmēja gavēņa priekšvakaru.

Par vastlāvja svinībām viduslaiku Rīgā visvairāk zinām no Rīgas Melngalvju brālības dokumentos pierakstītā – viņu šrāgām, rēķinu grāmatām, kā arī detalizētajiem karnevāla noteikumiem no 16. gadsimta sākuma. Kaut arī visplašāk vastlāvi viduslaiku Rīgā svinēja tieši turīgi tirgotāji no Melngalvju brālības un Lielās Ģildes, kā arī pilsētas rātskungi, domājams, ka mazāka apjoma svinības noturēja arī citi pilsētas iedzīvotāji un brālības.

Viduslaiku beigās Melngalvji Rīgā svinēja vastlāvi divu nedēļu garumā, iekļaujot programmā dažādus pasākumus savā lokā, kā arī ielūdzot viesus un radot svētku atmosfēru visā pilsētā. Oficiālā svētku atklāšana notika trešdienā nedēļu pirms pelnu trešdienas, ar mūziku, svinīgām runām un mielošanos ar ēdieniem un dzērieniem zālē, kas bija izdekorēta svētkiem. Ceturtdienā Melngalvji svinības izveda ārpus sava nama, kur tie ar simbolisku parādi caur vārtiem ieveda karnevāla svētkus pilsētā.

Atklājot vastlāvja svinības pilsētā, šajā un citās dienās notika dejas gan Melngalvju nama zālē, gan tirgus laukumā, gan deju parāde uz pilsētas Rāti un Lielo Ģildi, lai aizvestu karnevālu pie pārējiem pilsētas tirgotājiem.

Turpmākajās dienās norisinājās alus vakari, kā arī mielasti ar dejām, uz kurām tika aicināti viesi, tostarp dāmas. Tā kā Melngalvji bija jauni un neprecēti tirgotāji, kas vēl apguva savu tirgotāja amatu, šādi pasākumi varēja būt laba iespēja iepazīties un padejot ar pilsētas jaunavām, kuras arī bija no labām tirgotāju ģimenēm.

Melngalvju šrāgas arī iekļauj noteikumus, kā būtu jāapietas ar dāmām, kas uzaicinātas ciemos, un, galvenais, – cik dejas viņām jāvelta vakara gaitā un kā jāielūdz uz nākamo deju vakaru.

Mielasti turpinājās katru vakaru, līdz pelnu trešdienas priekšvakarā galdā jau tika celta siļķe, lai atzīmētu gavēņa sākumu. Ceturtdienā pēc pelnu trešdienas Melngalvji pulcējās agrā dievkalpojumā Svētā Pētera baznīcā, bet vakarā ar dejojošo parādi cauri pilsētai atkal izveda svētkus pa Smilšu vārtiem. Melngalvji svinēšanu gan turpināja gandrīz vēl nedēļu un tikai nākamajā otrdienā naksnīgajā tirgus laukumā sadedzināja bluķi, kas noslēdza vastlāvi pavisam.

Vēlākajos gadsimtos Reformācijas ietekmē daudzas svētku tradīcijas, tostarp vastlāvis, izzuda. Taču paražas pirms gavēņa kārtīgi pieēsties, dejot, pārģērbties un iet pie kaimiņiem, kā arī sadedzināt bluķi, joprojām pastāv Meteņa svētku tradīcijā. Pēdējo gadu Meteņu svinību atgriešanās Rīgas rātslaukumā nav tikai folkloras tradīciju adaptēšana pilsētā – tā ir arī viduslaiku svētku atgriešanās Rīgas vecajā centrā.

4. maijā VEF Kultūras pilī Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 36. gadadienā izskanēs Orķestra "Rīga" koncerts "Pūt, vējiņi", ar kuru 85. dzimšanas dienā tiks godināts komponists Imants Kalniņš. Diriģenta Valda Butāna vadībā muzicēs arī Rīgas kamerkoris Ave Sol un dziedātāji Ieva Parša un Gundars Dziļums.

Programmas centrā – svīta no Imanta Kalniņa  mūzikas 1973. gada spēlfilmai "Pūt, vējiņi" Orķestra "Rīga" flautu grupas koncertmeistara Anda Klučnieka jaunā pārlikumā pūšaminstrumentu orķestrim, korim un solistiem. Koncertā izskanēs arī vokālais cikls "Kārais lauks" Viļņa Šmīdberga instrumentācijā un daļa "Varoni gaidot" no oratorijas "Rīta cēliens". 

Valdis Butāns: Šis gads mums ir bagāts ar Latvijas mūzikas saimē ļoti nozīmīgiem vārdiem kā Imants Kalniņš, Raimonds Pauls, Pēteris Vasks - mūsu trīs lielie dižmeistari. Katrs ir pelnījis, lai viņa mūzika skanētu, arī šādās apaļās vai pusapaļās jubilejās, kā tas ir Imanta Kalniņa gadījumā, atkal tiktu pievērsta pastiprināta uzmanība viņa daiļradei.

Šis ir mūsu žests Imanta Kalniņa virzienā un pateicība par to, ka viņš ir piekritis manai iniciatīvai ne tikai atskaņot kaut ko jau līdz šim radītu un mūsu orķestrim pārliktu, bet arī jaunumam - tas ir pilns mūzikas filmai “Pūt, vējiņi!” cikls.

Līdz šim mums ir nācies atskaņot tikai slaveno finālu, bet arī mūzika, kas ir dažādās filmas epizodēs, ir pelnījusi uzmanību. Tā pirmo reizi izskanēs pūtēju orķestra versijā. Šo versiju mums ir palīdzējis izveidot mūšu pašu mūziķis, lielisks flautists un arī aranžiju un pārlikumu meistars, kurš zina drēbi no iekšpuses - Andis Klučnieks. Tā ir liela dāvana gan mums, gan Imantam Kalniņam šajā nozīmīgajā gadadienā.

Ieva arī tev varētu būt grūti nodalīt attieksmi pret Kalniņa dziesmām, kopš tu esi profesionāla mūziķe, no tās Ievas, kura ar šīm dziesmām ir izaugusi un klausījusies tās mājas viesībās un vēl kur citur, vai ne?

Ieva Parša: Jā.

Mans Imanta Kalniņa fenomens sākās Rīgas 64. vidusskolā, jo tur bija kaislīgi Imanta Kalniņa fani, Imants Kalniņš tika spēlēts starpbrīžos un dziedāts pasākumos, teātra izrādēs. Kad es komponēju savu pirmo dziesmiņu, mana skolotāja Paeglīte teica: “O, gandrīz kā Imants Kalniņš!” (smejas)

Es tiku VEF Kultūras pilī uz “Menueta’’ mēģinājumiem un pie Jāņa Blūma ierakstu pults televīzijā. Tas bija sākums manam ceļojumam uz Imantu Kalniņu.

Šis ceļojums palīdz vai tomēr mazliet traucē tagad, gatavojoties šim koncertam?

Ieva Parša: Protams, ka palīdz. Es domāju par Imanta Kalniņa fenomenu, kā viņš ir tāds tapis. Viņš kolosāli izbalansē starp tautu un akadēmismu, un ir atradis tādu zelta stīgu, ka visiem uzplēš dvēselītes, un visi ir kopā ar viņu.

Ieva Parša šajā koncertā piedalīsies cikla “Kārais lauks” atskaņojumā, bet programma kopumā balstīsies uz trim kājām, nezinu, kura no tām stabilāka, kura vieglāka - viena ir jau pieminētais pūtēju orķestra variants kinofilmas “Pūt, vējiņi!” mūzikai, tad ir cikls “Kārais lauks”, un vēl mazliet ieskanēsies kaut kas no slavenās Kalniņa oratorijas “Rīta cēliens” - tie ir Kalniņa 70. un 80. gadu darbi. Vai, Valdi, tavuprāt, tas ir laika nogrieznis, kad Kalniņa būtība atklājas visspilgtāk?

Valdis Butāns: Neapšaubāmi.

Katram, kurš mīl Imanta Kalniņa mūziku, ir savs visspožākais dārgakmens tajā kolekcijā, bet kopumā šis ir tas produktīvais laiks. Arī viņa Ceturtā simfonija, kas pieskaitāma pie klasikas, neapšaubāmām vērtībām, ir mūzika, kas sevī iekļauj to esenci, kāpēc mēs mīlam, cienām un ik pa laikam atgriežamies pie Imanta Kalniņa mūzikas.

Man pašam, gatavojoties šim koncertam, liekot kopā, klausoties šo mūziku, atkal no jauna bija apliecinājums, kāpēc Imants Kalniņš ir tur, kur viņš ir, kāpēc mēs viņa mūziku mīlam.

Klausoties vēlreiz un jau ar partitūru gatavojoties šiem cikliem, tu saproti - no tāda maza, maza motīviņa var uztaisīt veselu ciklu, un, ar to motīvu strādājot, var panākt tik dažādus emocionālos vēstījumus, tik smalkjūtīgus un tik latviski kodolīgus. Manuprāt, to visu apvienot ir milzīga meistarības un Dieva dāvanas pazīme. Tas tiešām ir ļoti patīkami - atkal no jauna atklāt un iepazīt kādas detaļas. Vēl gribēju pateikt, ka Ieva būs ne tikai ciklā “Kārais lauks”, bet viņa būs arī neliela daļa no “Pūt, vējiņi!” cikla atskaņojuma kopā ar otru solistu, kas mums šajā koncertā piebiedrosies - Gundaru Dziļumu, līdz ar to Ieva būs klātesoša arī “Pūt, vējiņi!”.

Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta Life Goodwater IP vadītājs Jānis Šīre; pārraides producente – Rūta Paula

Ilgu laiku cilvēkam šķita, ka laba upe ir paklausīga upe. Taisna, ātra, paredzama, viegli ierāmējama kartē un viegli pielāgojama saimnieciskajām vajadzībām. Tāpēc daudzas Latvijas upes savulaik tika iztaisnotas, padziļinātas un pielāgotas meliorācijas vajadzībām, lai ātrāk novadītu lieko ūdeni un atvieglotu saimniekošanu. Tobrīd tas šķita loģiski. Taču tagad kļūst arvien skaidrāk redzams, ka, kopā ar upes līkumiem, mēs daudzviet aizvācām arī tās spēju pašai sevi uzturēt labā stāvoklī.

Taisna upe ūdenim ir kā ātrgaitas šoseja. Tā ātri aizvada visu, kas tajā nonāk - ne tikai ūdeni, bet arī augsnes daļiņas, barības vielas un citu piesārņojumu. Ja upe plūst vienveidīgā, iztaisnotā gultnē, ūdenim nav laika ne nomierināties, ne attīrīties.

Tas strauji aizplūst tālāk uz lejtecēm, nesot līdzi piesārņojumu un palielinot slodzi ezeriem un citām upēm. Tāpēc iztaisnota upe nevis atrisina problēmu, bet bieži vien to vienkārši pārceļ citur.

No pirmā acu uzmetiena upe joprojām šķiet dzīva, jo ūdens taču plūst. Tomēr šādā gultnē pazūd daudz kas svarīgs. Nav seklumu un dziļumu maiņas, nav mierīgāku posmu, nav akmeņu, sakņu, kritalu, bedrīšu un citu dabisku elementu, kas dažādo plūsmu. Līdz ar to samazinās arī dzīvotņu daudzveidība. Zivīm, kukaiņiem un citiem ūdens organismiem paliek mazāk piemērotu vietu, bet pati upe kļūst bioloģiski nabadzīgāka. Jo vienveidīgāka upe, jo vājāka tās spēja pašai uzturēt līdzsvaru.

Taču problēma nav tikai ūdens kvalitāte. Iztaisnota upe arī plūdu laikā uzvedas citādi. Tā ātri savāc un strauji novada lielu ūdens daudzumu, un tas nozīmē, ka lejtecēs ūdens līmenis var celties straujāk un radīt bīstamākus apstākļus!

Līkumi, palienes un dabiski daudzveidīga gultne ūdeni piebremzē. Tie ļauj tam izkliedēties, uzkrāties un aizplūst pakāpeniski, nevis vienā rāvienā traukties uz priekšu. Citiem vārdiem, dabiska upe ne tikai labāk attīrās, bet arī labāk sadzīvo ar lieliem ūdens apjomiem.

Līkumota upe darbojas pavisam citādi nekā taisns kanāls. Meandri palēnina plūdumu, padara to nevienmērīgu un rada daudzveidīgas straumes zonas. Vienā vietā ūdens plūst straujāk, citā mierīgāk, vienā krastā izskalo gultni dziļāk, citā nogulsnē smalkās daļiņas. Tur, kur ir oļi, saknes, koku atliekas un gultnes reljefs, ūdens mutuļo, sajaucas ar gaisu un piesaista skābekli. Tas ir ļoti svarīgi, jo skābeklis veicina dabiskos pašattīrīšanās procesus. Savukārt dažādās dzīvotnes nodrošina vietu organismiem, kas arī piedalās vielu apritē un palīdz uzturēt upes veselību.

Vienkārši sakot, līkumota upe pati sev palīdz, tā neļauj ūdenim aizskriet pa īsāko un ātrāko ceļu. Daļa piesārņojuma aizkavējas, daļa nosēžas, daļa dabiskos procesos tiek pārveidota.

Gultnes dažādība mazina plūsmas vienveidību, bet palienes un lēnākas zonas palīdz uzņemt lieko ūdeni. Tādēļ upe kļūst ne tikai tīrāka, bet arī noturīgāka pret krasām pārmaiņām.

Tieši tāpēc šodien arvien biežāk saprotam, ka agrākā upju iztaisnošana daudzviet ir bijusi kļūda. Vēloties ūdeni aizvadīt pēc iespējas ātrāk, samazinājām upes spēju pašai sevi attīrīt un mazināt plūdu riskus. Atņemot upei tās dabisko ritmu, saskaramies ar sekām - sliktāku ūdens kvalitāti, mazāku bioloģisko daudzveidību un vietām arī lielākiem plūdu draudiem lejtecēs.

Risinājums nenozīmē vienkārši atgriezt visu pagātnē. Taču tas nozīmē mācīties no iepriekšējām kļūdām. Vietās, kur tas iespējams, upēm jāļauj un jāpalīdz atgūt līkumus, daudzveidīgu gultni un dabisku plūdumu. Arī Latvijā jau ir īstenoti vairāki šādi pilotprojekti, piemēram, Slampes upē Ķemeru Nacionālajā parkā un Dvietes upes palienē.

Kopumā ir jādomā ne tikai par ātru ūdens novadīšanu, bet arī par to, kā ūdeni aizturēt, piebremzēt un dot laikam paveikt savu darbu.

Daba bieži piedāvā gudrākus risinājumus nekā taisna līnija kartē. Tāpēc, raugoties uz upēm, vērts atcerēties vienu būtisku atziņu: līkumi nav trūkums, tie ir upes spēks, kas palīdz tai elpot, attīrīties, uzturēt dzīvību un vienlaikus mazināt plūdu riskus. Taisna upe var būt ērta uz papīra, bet dzīva, vesela un izturīga upe dabā gandrīz vienmēr ir līkumota.

Rīgas Kongresu namā un tiešraidē LR3 "Klasika" 30. aprīlī Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Aivis Greters atskaņos Maijas Einfeldes, Antona Vēberna un Bendžamina Britena opusus, kā arī Riharda Štrausa simfonisko poēmu "Dons Kihots". Solistes šajā darbā būs Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw orķestra altu grupas koncertmeistare Santa Vižine un Londonas Filharmoniskā orķestra čellu grupas līdere Kristīne Blaumane. Abām māksliniecēm mūzikā šī būs pirmā tikšanās.

Kristīne Blaumane šosezon ir LNSO rezidences māksliniece, iepriekšējo reizi R. Štrausa "Donu Kihotu" Latvijā spēlējusi pirms desmit gadiem kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri un diriģentu Andri Pogu un priecājas par iespēju to atkal atskaņot:  “Šajā skaņdarbā sastopas un savienojas vienā veselumā ģeniāla mūzika, literatūra, teātris un zināmā mērā arī vizuālā māksla, jo Rihards Štrauss ar savu izcilo orķestrācijas prasmi ir uzbūris veselu gleznu. Reti kad čellistam uz skatuves iznāk tā izdzīvot veselu dzīvi un arī “nomirt”, atainojot Dona Kihota pēdējo elpas vilcienu.”

Sarunā - par Riharda Štrausa meistardarbu un Johannesa Brāmsa Dubulkoncerta atskaņojumiem Lielbritānijā, kā arī gaidāmo Pētera Vaska mūzikas koncertu Mežotnes pilī 28. jūnijā kopā ar Trio Palladio.