Stāsta Tallinas Universitātes jaunākā pētniece, doktorante, vēsturniece, Mg. hist. Rūta Bruževica; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa

Kurš gan nav pieredzējis situāciju, kurā svinīgu pasākumu sabojā kāds, kurš ieņēmis par daudz grādīgā vai sācis vicināt dūres pret pārējiem klātesošajiem? Diemžēl tā nav tikai mūsdienu pasaules problēma – trakas ballītes notika arī viduslaikos, tostarp Rīgā, un notika ne tikai bagāto tirgotāju, bet arī ierindas amatnieku vidū.

Gandrīz visu nozaru amatnieki un strādnieki, kas bija vienojušies savās amatu ģildēs, vismaz reizi gadā tikās gada lielākajos svētkos. Šajos svētkos ģildes biedri devās uz baznīcu un pieminēja savus mirušos biedrus, bet tad organizēja svētkiem atbilstoša apmēra mielastu.

Mielasts gan nebija iedomājams bez dzērieniem un par to liecina arī šo svētku nosaukums viduslejasvācu valodā – "drunke". Šī "drunke" bija vistiešākā mērā saistīta arī ar dzeršanu – visbiežāk tieši alus.

Mucas ar alu ģilde iepirka par biedru iemaksātajām svētku maksām vai iekasēja soda naudas veidā no biedriem, kas bija pārkāpuši ģildes šrāgās rakstītos noteikumus.

Amatu šrāgās ļoti bieži tika ietverti noteikumi par uzvedību sabiedrībā, tostarp tādos svētkos kā "drunke". Vispirms jau tieši par dzeršanu, kas, kā iedomājams, varēja radīt nopietnus izaicinājumus pasākuma noskaņai. Rīgas drēbnieku šrāgas 15. gadsimtā tā arī saka – sods sagaida to biedru, kurš svētkos dzers vairāk, nekā pats uz to ir spējīgs.

Dzērums un jautrība varēja novest pie vispirms mazām nekārtībām svētku norises vietā. Daudzas ģildes brīdina biedrus, ka tiem jāuzmanās no alus izliešanas. Ja kāds izlēja tik daudz alus, ka to nevarēja apsegt ar pēdu, jāmaksā sods, kurš pieauga, ja neuzmanībā tika saplēsts arī alus biķeris.

Rīgas drēbnieki brīdina, ka nedrīkst arī apliet ar alu kādu citu svētku dalībnieku – īpaši, ja tas darīts dusmās ar nolūku kaitēt. Tad sodā bija jāmaksā gabals vaska katram brālim, kuru skāris uzbrukums.

Sods sagaidīja arī tos, kuri atļāvās nejauki izturēties pret citiem biedriem –  apsaukājot un aizskarot viens otru vai uzsākot strīdus. Ar sliktiem vārdiem nedrīkstēja aizvainot ne tikai citus ģildes biedrus, bet arī ģildes oldermani jeb vecāko un viņa piesēdētājus. Kā nekā, tieši viņiem "drunkē" bija jānodrošina kārtība, jāvada pasākums, kā arī jāpiefiksē, kuri dalībnieki noteikumus pārkāpuši, lai nākamajā tikšanās reizē varētu iekasēt sodu – naudā, vaskā vai alū.

Rīgas mūrnieki 16.gadsimtā pierakstījuši tā: "Ja kāds sevi ar alu piedzirda tā, ka viņam tas jādod atpakaļ notekās, viņam pienākas sods 6 vērdiņi."

Rīgas zvejnieki savukārt piespriež sodu arī par izvemšanos notekā vai ģildes mājā. Tas, kurš to darījis uz ielas, maksāja ar savu paša godu. Mūrnieku šrāgas arī noteica, ka ģildes pasākumos nedrīkst ierasties ar dunci vai citu ieroci. Ja tomēr izcēlās ķīviņš un kāds tika ievainots – iesitot, sadurot  vai pat iekaustot līdz asinīm, šāds pārkāpums vairs nepalika ģildes pārvaldībā. Tad, lai lemtu sodu vainīgajam, tika iesaistīts pilsētas fogts.

10. aprīlī pulksten 19 Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" un "Klasikas" tiešraidē festivāla "Baltijas mūzikas dienas 2026" koncertā "Kairos / Chronos. Liepājas Simfoniskais orķestris" pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Ilonas Breģes jaundarbs "Up-Time", kā arī Jāņa Petraškeviča opuss "Candela", bet jau šobrīd abus komponistus uz sarunu aicinājusi Anna Veismane, lai uzzinātu par laika jēdziena aktualitāti un radošajiem impulsiem viņu dzīvē.

"Laiks ir liela vērtība un viena no visdārgākajām lietām uz zemes," uzskata Ilona Breģe, kura atzīst, ka komponēšana lielākoties viņai saistīta ar iegrimšanu sevī. Simfoniskās tokātas "Up-Time" iedvesma atnākusi brīdī, kad 2023. gadā Latvijas hokejistu izlase izcīnījusi bronzu, tāpēc skaņdarbs piesātināts ar pozitīvu enerģiju.

Tikām Jānis Petraškēvičs atklāj, ka opusā "Candela" radošais impulss nācis no rakstnieka Haruki Murakami izteiksmes skaidrības, ar kuru jūt spēcīgu saikni. Arī dualitāte laika jēdzienā viņam tuva, jo patīk vērot un analizēt, tāpat kā to dara Murakami.

Sarunas noslēgumā Jānis atzīst, ka esot prieks šajā koncertā būt daļai no Baltijas mūzikas, ar kuriem kopīga pieredze un draudzīgas attiecības. 

***

Mēs dzīvojam citos laikos. Vienā brīdī viss skrien – ziņas, darbi, termiņi, satiksme, attēli ekrānos. Un tad pēkšņi pienāk mirklis, kad laiks it kā apstājas: skaņā, klusumā, atklāsmē. Senie grieķi šos divus laika veidus sauca par "Chronos" un "Kairos". Šis koncerts dzīvo starp abiem šiem stāvokļiem – laiku, kas mūs nes uz priekšu, un apstādinātu mirkli, kuram Fausts lūdz: "Tu esi tik skaists! Jel kavējies!"

Programma "Kairos / Chronos" aicina klausītāju ceļojumā starp šiem stāvokļiem – kaut kur pa vidu rītausmas gaismai un transam, fragmentācijai un nepārtrauktai pulsējošai kustībai, iekšējam satricinājumam un ceļu rādošai rīta zvaigznei.

Visi trīs jaundarbi, kas šajā koncertā piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu - gan Jāņa Petraškeviča "Candela", gan Ilonas Breģes "Up-Time", gan arī Dominika Digima "Per Sense", dzimuši tieši šim laikam un vietai, ļaujot mums būt lieciniekiem laikmetīgās mūzikas rašanas mirklim. Pirmais stāsta par laternu, kas izgaismo pazemes tumsu, otrajā dzirdēsim daudzu laiku klātesamību vienkopus, tiem nerimstoši traucoties nākotnē, bet trešais ir Kairos paraugstunda.

"Kairos / Chronos" nav koncerts, kurā laiku mēra minūtēs. Tas ir koncerts, kurā laiku piedzīvo – kā plūsmu, kā uzplaiksnījumu, kā gaismu un ēnu. Un varbūt tieši tā mēs šodien varam nonākt tuvāk tam, ko nozīmē dzīvot citos laikos.

No 9. līdz 17. aprīlim Rīgā un Liepājā notiks laikmetīgās mūzikas festivāls "Baltijas Mūzikas dienas" – centrālais mūsdienu mūzikas notikums Baltijas valstīs, kas rotē starp Latviju, Igauniju un Lietuvu. Festivāla laikā izskanēs veseli 15 pasaules pirmatskaņojumi!

Šogad Baltijas Mūzikas dienas ar moto "Mēs dzīvojam citos laikos" aizsāk ciešu sadarbību ar Ziemeļvalstu mūzikas dienām un Somijas, Zviedrijas, Īslandes, Norvēģijas, Dānijas, Skotijas un Fēru salu komponistu savienībām: programmās dzirdēsim ne vien Baltijas, bet arī Ziemeļvalstu komponistu interesantākos darbus.

"Klasikā" par festivālu plašāk runājam ar komponistu, Latvijas Komponistu savienības valdes priekšsēdētāju, JVLMA Kompozīcijas katedras vadītāju un "Baltijas Mūzikas dienu 2026" māksliniecisko vadītāju Kristu Auznieku.

Anna Marta Burve: Ļoti bieži šo frāzi – "Mēs dzīvojam citos laikos" – mūsdienās dzirdam tehnoloģiju sakarā. Vai šis moto, runājot par festivālu, tā arī domāts? Vai varbūt runa ir par cilvēka iekšējo, psiholoģisko laika izjūtu? Vai varbūt runa par sava veida cikliskumu?

Krists Auznieks: Paldies par šo jautājumu! Tavi jautājumi aptver pilnīgi visu, ko es jebkad būtu vēlējies, festivālu šādi nosaucot, jo tie liek mums domāt par laiku. Ko tas nozīmē?

Arī man pirmā asociācija ir ar to, ka parasti citas paaudzes cilvēki saka – mēs dzīvojam citos laikos. No otras puses – ko tas nozīmē manai paaudzei, nākamajai paaudzei? Festivālā satiekas gan jaunākie Komponistu savienības biedri, gan vecākie.

Festivāla noslēgumā ir pianista Reiņa Zariņa koncerts Spīķeru koncertzālē, kura nosaukums ir "Laika upe", un tajā dzirdēsim gan Aleksandru Avramecu, kuram ir 24 gadi, gan Paulu Dambi, kuram šogad paliek 90 gadi. Vienā koncertā! Tātad, no vienas puses, šis paaudžu aspekts un laiku maiņa. 

No otras puses, šajā festivālā Latvija iet roku rokā ar pārējām Baltijas valstīm. Kādi tad ir atšķirīgie laiki Igaunijā un Lietuvā? Un, it kā ar to vēl nepietiktu, šogad aizsākam vērienīgu sadarbību ar Ziemeļvalstīm: līdz ar to festivālā ienāk arī Somijas, Norvēģijas, Dānijas, Zviedrijas, Islandes, Skotijas, Grenlandes un Fēru salu laiki. Kādi tie ir? Vai tiem ir kas līdzīgs ar mums? Vai tie visām ziemeļu tautām un ziemeļu nācijām ir vienādi? Vai tomēr katrā no vietām ir citi laiki? 

Un visbeidzot jau tevis pieminētais psiholoģiskais laiks. Tiešām – iekšējā pasaule. Vai mākslinieka iekšējā pasaule ir atšķirīga no ārējās pasaules, un vai mēs tajā varam ietiekties? Kurš gan labāk zinātu atbildi uz šo jautājumu kā mākslinieki, kuru matērija, ar ko tie strādā, ir laiks. Komponisti. 

Jo mūzikā taču laiks ir viens no galvenajiem aspektiem.

Daudziem komponistiem laiks ir pat materiāls – piemēram, franču spektrālistiem šķiet, ka laiks ir domāšanas centrā. Vai tas tā ir visiem Baltijas un Ziemeļvalstu komponistiem? Lai atbildētu uz šo jautājumu, jānāk uz koncertiem.

Kāpēc Latvijai ir svarīga sadarbība ar Ziemeļvalstīm? Vai vēlme ir labāk iepazīt citam citu, vai kaut kādā veidā vairāk nostiprināt Latvijas laikmetīgās mūzikas nozīmi arvien plašākā lokā?

Mērķi ir daudzpusīgi. Viens no tiem – veicināt kontaktu tīklu, sadarbību, lai esam dzirdami un atpazīstami arī ārpus savas valsts robežām. Jebkuram komponistam tas ir būtiski, jo nedzīvojam lokālā pasaulē: liela daļa no Latvijas komponistiem izglītojušies ārvalstīs, viņu darbus atskaņo ārvalstīs. Un tieši tāpēc likās svarīgi stiprināt sadarbību ar Ziemeļvalstīm un Ziemeļvalstu mūzikas dienām.

Viens no mūsu ilgtermiņa mērķiem ir festivāls, kurā Ziemeļvalstu un Baltijas mūzikas dienas varētu kļūt par vienu festivālu – modeli šobrīd vēl grūti paredzēt.

Bet tas ir pirmais solis – ka mēs aizsākām tik ciešu sadarbību, turklāt ļoti daudzos līmeņos: pirmkārt, mēs katrā no koncertiem atskaņojam ne tikai Baltijas komponistu darbus, bet arī kādu Ziemeļvalstu komponistu darbu. Otrkārt, festivālā piedalās vairāki Ziemeļvalstu ansambļi un mūziķi – īpaši abos Ģertrūdes ielas teātra koncertos. Ir mūziķi pat no tik tālas vietas kā Grenlande. Treškārt, festivāla ietvaros notiks plašs divu dienu simpozijs, kurā mūzikas profesionāļi – komponisti, komponistu savienību vadītāji, mūzikas informācijas centru vadītāji – kopumā apmēram simt cilvēku no visas Ziemeļeiropas – domās par kultūras un kultūrpolitikas risinājumiem, kas veicinātu labākus darba un dzīves apstākļus māksliniekiem un jo īpaši jaunās mūzikas pārstāvjiem Eiropā jau patiešām tādā līmenī kā Eiropas Komisija un Eiropas Savienība.

Vairāk – audioierakstā.

Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta Life Goodwater IP vadītājs Jānis Šīre; pārraides producente – Rūta Paula

Pasaulē pēdējo piecdesmit gadu laikā izzudusi vairāk nekā trešdaļa mitrāju. Tas var šķist kā nebūtisks fakts par attālām purvainām teritorijām, kuras cilvēks vienkārši pielāgojis savām vajadzībām. Taču tieši šeit sākas problēma.

Vietās, kur agrāk ūdens uzkavējās, attīrījās un uzturēja dzīvību, šodien tas aizplūst pārāk strauji, līdzi nesot augsnes daļiņas, slāpekli, fosforu un citus piesārņotājus. Rezultāts ir redzams upēs un ezeros: pasliktinās ekoloģiskā kvalitāte, pieaug eitrofikācijas risks, sāk dominēt viendabīgas ūdensaugu sugas, bet sugas, kurām vajadzīgs dzidrs, auksts un skābekļa bagāts ūdens, pamazām izzūd.

Šo problēmu saasina cilvēka vēlme vidi pārveidot sev ērtāku. Mitras ieplakas tiek nosusinātas, upes iztaisnotas, ūdens plūsmas paātrinātas, bet dabiskie mitrāji apbūvēti vai pielāgoti saimnieciskai darbībai. Ilgu laiku tas šķita progress. Tomēr tagad kļūst skaidrs, ka, likvidējot dabiskos filtrus, nākas meklēt jaunus risinājumus tam, ko daba agrāk paveica pati.

Mitrājs nav vienkārši pārmitra teritorija. Tas ir bioloģiski nozīmīgs mehānisms, kas, aizturot ūdeņu plūsmu, veicina to pašattīrīšanos. Tāpat mitrājos mājo fantastiska dabas daudzveidība. Mitrāju esamība palīdz cilvēkiem un dzīvajai dabai pielāgoties klimata pārmaiņu ietekmei – tiek mazināta plūdu ietekme, kā arī "barotas" gruntsūdeņu rezerves.

Arī cilvēks var radīt mitrājus. Mākslīgajos mitrājos tiek atdarināti dabiskie pašattīrīšanās procesi. Grāvja vai upes ūdens plūsma tiek palēnināta, mitrāja dziļākajā daļā nosēžas augsnes daļiņas, kas satur fosforu, bet seklajā zonā iestādītie ūdensaugi un niedres uzņem slāpekli un citas ūdenī izšķīdušās barības vielas. Vienlaikus norisinās arī bioloģiski un ķīmiski procesi, kas piesārņojošās vielas pārvērš citās formās. Mitrājus ierīko gan pie lauksaimniecības zemēm, gan kā papildu filtrēšanas risinājumu jau attīrītiem notekūdeņiem – turklāt tos iespējams veidot arī pie privātmājām. Jo tuvāk piesārņojuma avotam mitrājs tiek izveidots, jo tas ir efektīvāks!

Ceļā no idejas līdz mākslīgajam mitrājam ar ekskavatoru vien būs par maz. Vispirms jāsaprot, kur no šāda objekta būs vislielākais ieguvums. Tad vajadzīgas sarunas ar zemes īpašniekiem, un ne vienmēr tās ir vienkāršas. Kad kļūst saprotams, ka iegūs ne tikai vide, bet arī pati teritorija – tā taps sakoptāka, pārskatāmāka un lietderīgāk izmantojama, –  sākotnējo piesardzību bieži nomaina atbalsts.

Latvijā mākslīgie mitrāji veidoti jau vairākus desmitus gadu. Šīs pieejas mērķis ir uzlabot iekšzemes ūdeņu kvalitāti gan lauksaimniecības teritorijās, gan pie ezeriem un kā risinājums notekūdeņu attīrīšanai. Tiek lēsts, ka Latvijā uzbūvēti ap 20 mākslīgo mitrāju – taču, lai visas Latvijas mērogā panāktu jūtamu rezultātu, būtu nepieciešami apmēram tūkstotis jaunu mākslīgo mitrāju.

Mitrāji nav šķērslis attīstībai, bet daļa no gudrākas attīstības. Tie palīdz samazināt piesārņojumu, mazina ūdeņu aizaugšanu, atbalsta bioloģisko daudzveidību un var būt nozīmīgi arī plūdu risku mazināšanā, jo spēj uzkrāt lielu ūdens daudzumu.

Ne velti 2024.gadā mitrājs tika godāts kā gada dzīvotne. Ja reiz esam izjaukuši sistēmas, kas ūdeni attīrīja dabiski, mums jāspēj tās atjaunot vai veidot no jauna. Un tieši mitrāji ir viens no skaidrākajiem pierādījumiem tam, ka risinājums dažkārt slēpjas nevis cīņā pret dabu, bet sadarbībā ar to.

Šajā pavasarī klajā nākusi Indras Čeksteres grāmata "Maize latviešu dzīvē un tradīcijās". Rozīte Katrīna Ponne aicinājusi grāmatas autori "Klasikas" studijā, lai noskaidrotu, kas ir sakasnītis un abrkastītis, kā tapusi ideja veidot grāmatu, ko latviešu kultūrā simbolizē maize un kā top īstā rupjmaizes garša.

Etnogrāfes un tradicionālās kultūras pētnieces Indras Čeksteres darbs galvenokārt veltīts latviešu tradicionālajai rudzu maizei, kas ir neatņemama latviešu materiālā un garīgā kultūras mantojuma daļa, saistīta ar tautas identitāti un ir nozīmīgs tās simbols. Autore pētījusi maizes cepšanu, tajā lietotos darbarīkus un izejvielas, maizes cepšanas un lietošanas laikā izmantoto maģiju un zīmes, ar maizi saistītās ieražas un folkloru, kā arī rudzu maizes lietojumu latviešu kalendārajos svētkos un ģimenes godos, izsekojot, kā šī tradīcija saglabājusies cauri gadsimtiem.

Tikām 11. aprīlī plkst. 15.00 koncertzālē "Ave Sol" izskanēs koncertuzvedums "Kievad. Pavasaris".

Senatnē lībieši ticēja, ka putni rudenī neaizlido prom, bet ziemu pavada upes dibenā, jūras krastā vai kādā citā slēptuvē, tādēļ pavasarī tie jāmodina, lai ceļas augšā.

Rīgas lībiešu dziesmu ansamblis "Līvlist" arvien pieturējies pie senajām tradīcijām, lībiešu krastā un citviet sveicot ik pavasari un piedaloties putnu modināšanas rituālos.

Šogad pavasara apdziedāšana un putnu modināšanas rituāli uzvedumā "Kievad. Pavasaris" 11. aprīļa pēcpusdienā jautri, skanīgi un pavasarīgi piepildīs koncertzāli "Ave Sol", kur kopā ar "Līvlist" dalībniekiem ar dziesmām un izrādi "Putnu lietas pavasarī" uzstāsies Kolkas lībiešu ansamblis "Laula", Zemītes amatierteātris "Ai-z-iet" un akordioniste Marita Karpa.

Ansambļa "Līvlist" vadītāju Diānu Loginu un ilggadējo dalībnieci Lailu Niedri uz sarunu aicināja Marta Paula Pauliņa

Lieldienu rītā Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis mākslinieci Sandru Strēli, kuras jaunākie darbi šobrīd skatāmi galerijā "Māksla XO" – marta vidū šeit tika atklāta viņas personālizstāde "Lūk, krasta viļņos zelta zivtiņa! Vēlies kaut ko!".

Ko simbolizē zelta zivtiņa un cik svarīgs māksliniecei ir baseina tēls; kāpēc stāstījums ne tikai glezniecībā, bet arī tekstā viņai ir tuvs; arī par saturisko un telpisko dziļumu; motīviem, kas kārtojas līmeņos; augiem, kuri eksistējuši senatnē un sēnēm; pavasari un Lieldienu svinēšanu – par to visu klausieties intervijā!

Rūdolfa Blaumaņa luga "Ugunī" pirmoreiz pie skatītājiem iznāca 1905.gadā Ērgļos – amatieriestudējumā, kurā Baronu spēlēja pats autors, bet Kristīnes lomu atveidoja Blaumaņa brāļasieva Anna.

Par pirmo profesionālo Kristīni gan kļūst pavisam cita mēroga aktrise – Dace Akmentiņa, kas 20. gadsimta sākuma teātrī iemiesoja gan mākslinieces, gan sievietes ideāltēlu.

Ir pagājis vairāk nekā gadsimts, un mums ir jauna Kristīne: Nacionālajā teātrī Ineses Mičules režijā tapis jauns "Ugunī" iestudējums. 

"Šņorbēniņos" viesojas divas Kristīnes: Elza Rūta Jordāne no jaunā iestudējuma un Lidija Pupure, kuras Kristīne uz Dailes teātra skatuves pirmoreiz kāpa 1966. gadā.

Lai saprastu, kāds tad ir bijis Kristīnes gadsimts latviešu kultūrā, raidījuma vadītāja Zane Radzobe uz sarunu aicinājusi arī kinozinātnieci Ingu Pērkoni, kura par latviešu sievietēm latviešu kinofilmās ir uzrakstījusi grāmatu, tās nosaukumā liekot Blaumaņa Kristīnes sacītos vārdus: "Es varu tikai mīlēt". 

Raidījuma producente – Sandra Ņedzvecka. 

Lielās Piektdienas koncerta tiešraidē no Ventspils koncertzāles "Latvija" skan Arvo Perta Sv. Jāņa pasija!

Diriģentes Kristas Auderes vadītajā atskaņojumā piedalās Edgars Ošleja (bass, Jēzus), Mārtiņš Klišāns (tenors, Pilāts), Jānis Kurševs (baritons, evaņģēlists), Kristofers Volšs Sinka (tenors, evaņģēlists), Dārta Paldiņa (alts, evaņģēliste), Agnese Pauniņa (soprāns, evaņģēliste), Pēteris Ozoliņš (čells), Gidons Grīnbergs (vijole), Pēteris Endzelis (oboja), Jānis Semjonovs (fagots), Jānis Pelše (ērģeles), Ventspils Festivāla koris un Rīgas projektu koris.

Iestudējumu ar solistiem un kori veidojuši diriģenti Aigars Meri un Kristofers Volšs Sinka, vizuālo noformējumu radījis fotogrāfs Kristaps Anškens.

Ventspils Festivāla koris apvieno dziedātājus no koriem "Ventspils" (diriģenti Aigars Meri un Astra Plostniece) un "Venda" (diriģentes Rudīte Tālberga un Valerija Saveka) kopā ar Rīgas projektu kori veidojot spēcīgu un unikālu sastāvu.

Arvo Perta mūzika ir klātbūtnes un klusuma māksla. Perta "Pasijā" varam piedzīvot garīgu pieredzi – laiks apstājas un mūzika kļūst par tiltu uz iekšēju mieru un apceri. Tas ir darbs, kas atstāj dziļu, ilgstošu iespaidu.

Arvo Perts ir viens no visvairāk atskaņotajiem mūsdienu komponistiem, kura mūzikā satiekas ticības spēks, godīgums un dziļš garīgums. Viņa "Svētā Jāņa pasijā" (Passio Domini Nostri Jesu Christi secundum Joannem) nav ierastu izteiksmes līdzekļu – tikai Pertam raksturīgā, caurspīdīgā skaņu pasaule, kur klusums un skaņa savijas vienotā elpā. Šī mūzika uzrunā dvēseli tieši un patiesi, radot magnētisku sajūtu, ka laiks uz brīdi apstājas. Svētā Jāņa Evaņģēlija teksts, kas tiek izpildīts latīņu valodā, seko Kristus stāstam no viņa apcietināšanas līdz krusta nāvei. Katrs akords, katrs motīvs šķiet kā klusa meditācija, kas apstādinot laiku, vedina uz mieru un garīgu klātbūtni. Darbs ne tikai stāsta par ciešanām un krusta ceļu, bet arī ļauj piedzīvot mūzikas meditāciju, kas paliek dvēselē ilgi pēc pēdējā akorda izskanēšanas.

Ritmiskā struktūra seko evaņģēlija teikumu un pieturzīmju loģikai, savukārt klusuma brīži kļūst par neatņemamu partitūras daļu – kā vieta pārdomām un atskaņu izdzisumam. Perta "Pasija" neveido emocionālu dramatismu, bet gan rada telpu kontemplācijai, kur klausītājs tiek aicināts pārdomāt ciešanu stāstu no mūsdienu cilvēka skatpunkta.

Četru solistu ansamblis (evaņģēlisti) stāstījumu ved līdzās kamermūziķu kvartetam, bet Jēzus (bass) un Pilāts (tenors) izceļas kā individuāli tēli, pavadīti tikai ērģeļu skaņām. Koris iemieso ļaužu balsi – īsās, spēcīgās emociju izvirdumu epizodēs. Perta mūzika vienlaikus balstās modālajā un tonālajā sistēmā, radot sajūtu, ka senais un mūsdienīgais saplūst vienā laikā.

Stāsta JVLMA Vēsturiskās muzikoloģijas nodaļas studente Marta Paula Pauliņa; pārraides producente – Zane Prēdele

Paula Līcīte (1889–1966) Latvijas mūzikas vēsturē ieņem īpašu vietu ne tikai kā pirmā sieviete-komponiste, kura absolvējusi Latvijas Konservatorijas kompozīcijas klasi, bet arī kā personība ar neparasti plašu interešu loku. Paula Līcīte bija vienlīdz spēcīga gan mūzikā, gan literatūrā un tulkošanā, turklāt viņas interešu loks sniedzās līdz pat medicīnai un kvantu teorijai.

Paulas Līcītes bērnība aizritēja Čiekurkalnā, galdniekmeistara un liela mūzikas cienītāja ģimenē. Tēva uzbūvētās ērģeles kļuva par viņas pirmo sastapšanos ar mūzikas teoriju, taču pusaudzes gados viņas uzmanību piesaistīja arī literatūra un dabas zinātnes. Pēc Voldemāra Maldoņa Rīgas sieviešu ģimnāzijas absolvēšanas 1907. gadā viņa uzsāka mūzikas skolotājas darbu Sarkandaugavā, valsts pamatskolā, kur klasēs ar vairāk nekā 60 bērniem saskārās ar pirmo lielo dzīves pārbaudījumu. Smagais darbs Paulu Līcīti noveda līdz spēku izsīkumam, un tikai pievēršoties dziedāšanas apguvei Pāvula Jurjāna (1866–1948) vadībā, dziesma palīdzēja atgūt emocionālo līdzsvaru. Komponiste uzskatīja, ka dziedāšana esot "lieliskas zāles".

1915. gadā Paula Līcīte devās bēgļu gaitās uz Krieviju, kur viņa skaldīja malku, mazgāja veļu un cepa maizi. Tomēr vakaros pelnīja iztiku, spēlējot klavieres mēmajos kino seansos un dziedot bēgļu koncertos.

Atgriežoties Rīgā 1919. gadā, Paulai Līcītei operas durvis kā dziedātājai palika slēgtas, taču Jāzeps Vītols (1863–1948) pamanīja Līcītes dotības un pasniedzis privātstundas. 1919. gada rudenī Paula Līcīte iestājās kompozīcijas klasē, viņa ir arī pirmā sieviete-komponiste, kura 1923. gadā šo klasi absolvē.

Visspilgtāk komponistes uzskati, rakstura asums un humora izjūta atklājas viņas vēstulēs muzikologam Oļģertam Grāvītim (1926–2015), kuras glabājas JVLMA Oļģerta Grāvīša arhīvā. Viņa neslēpa savu skepsi pret modernisma ienākšanu latviešu mūzikā, dēvējot jaunos, atonālos meklējumus par "organizētu skaņu burkšķi".

Viņa palika uzticīga klasiskās skolas principiem, uzskatot, ka mākslai ir jāceļ saulē un jāiepriecina, nevis jāmoka klausītājs ar eksperimentiem.

Interesanti, ka, neskatoties uz savu kritisko prātu, Paula Līcīte pret savu radošo devumu izturējās ar lielu pieticību. Kāda vēstulē ap 1960. gadu viņa Oļģertam Grāvītim raksta: "Es sevi vienmēr esmu turējusi par tādu viduvēju komponistu... Jānis Zālītis man kādreiz teica: Jūs laikam nerakstīsiet simfonijas, – bet opera vai balets – tas jūsu garā. par to nav jāskumst: dievs mīt nevien augstos kalnos, bet gan arī katrā puķes ziedā." Nereti skuma par to, ka daudzi viņas orķestra darbi, kā "Ziedi" un "Karogi", gāja bojā 1941. gada ugunsgrēkos, tā arī nesasniedzot klausītājus.

Līdztekus nopietnajām pārdomām par mūzikas sūtību, vēstulēs uzplaiksnī Paulas Līcītes neizsīkstošais humors. 1960. gadā, aprakstot savu ikdienu šaurajā dzīvoklī jeb "sasodītajā kvadratūrā", viņa ar smaidu uzskaita savu "mājas orķestri": divas klavieres, trīs radio, vairākas radiolas, divi televizori, magnetofons, akordeons, taurīte, bērnu klavierītes, mutes harmonikas, tad vēl tālrunis un – kā pēdējais elements – pieklīdis kaķēns, kas neatlaidīgi ņaud aiz durvīm. Viņa pat jautā Grāvītim, "varbūt ir pienācis laiks uzrakstīt džezisku bērnu simfoniju" šādam neparastam sastāvam, caur uzjautrinošajām rindām atklājot, ka smadzenes klusuma brīžos reizēm vairs pat negrib strādāt, tomēr radošā dzirksts vēl jaušama.

Paulas Līcītes intelektuālais apvārsnis bija neparasti plašs. Viņa nav tikai vairāk nekā simt solodziesmu un kora darbu autore; viņa ir sastādījusi vērienīgo "Veselības Leksikonu" desmit sējumos, tulkojusi vairāk nekā 20 operu libretus un publicējusi romānu.

Viņa atzina, ka gribētu dzīvot saules mūžu, lai pilnībā apmierinātu savas slāpes pēc zināšanām par psihoanalīzi un medicīnu.

3. aprīlī Rīgas Sv. Jāņa baznīcā izskanēs pavasara festivāla "Windstream" notikums - "Lielās piektdienas koncerts". Orķestris “Rīga” sava galvenā diriģenta Valda Butāna vadībā atskaņos programmu, kuras centrā būs Viļņa Šmīdberga darba “Tēvam” pirmatskaņojums ar Guntara Freiberga solo un Austrālijas latviešu komponistes Ellas Mačēnas (Ella Macens) skaņdarba “Mākoņu maģija” pirmatskaņojums Eiropā.

Tas 2024. gadā pirmatskaņots Sidnejā, tapis pēc Sidnejas Mūzikas konservatorijas simfoniskā pūšaminstrumentu orķestra pasūtījuma, vēlāk izskanējis arī orķestra turnejā Tokijā un Seulā, taču pēdējā redakcija, veltīta Orķestrim “Rīga”, izskanēs Rīgā. Komponiste atklāj: “Šis mans pirmais darbs pūšaminstrumentu orķestrim. Mani iedvesmoja rīti, vērojot saullēktus Sidnejas piepilsētā, kā arī mūža garumā lolotā apbrīna pret mākoņiem. Skaņdarbs pēta gaismas un mākoņu mijiedarbību – enerģiju un pārmaiņu maģiju, kas rodas brīdī, kad satiekas gaisma un mākonis. Reizēm tā ir askētiska, majestātiska un maigi izkliedēta; citkārt — drosmīga, skaļa un visaptveroša. Esmu bezgalīgi pateicīga dabai, kas mani ieskauj – tā ir nemitīgs iedvesmas un līdzsvara avots.”

Sarunā ar komponisti - par Ellas ikdienu Sidnejā, kas norit starp komponēšanu, dabu un mūzikas konservatoriju, par pieeju kompozīcijai un sajūtām, krāsām, ko tā rada un detalizētāks skats arī Ellas skaņdarbā "Mākoņu maģija" - kā komponiste to radījusi gan no muzikālās, emocionālās, gan tehniskās puses.