"Pārmijās" tiekamies ar mūsu kādreizējo kolēģi – komponistu un pedagogu Andri Dzenīti, turklāt šoreiz mazāk runājam par mūziku, bet gan Andra literārajām gaitām: proti, apgādā "Neputns" tikko kā iznācis viņa eseju krājums "Es esmu, manis nav".

Grāmatas dizainu veidojis Klāvs Priedītis, redaktors – Raimonds Ķirķis.

Sarunā ar Andri Dzenīti – par lasīšanas ieradumiem un noteiktos dzīves posmos nozīmīgiem autoriem; par teksta un mūzikas radīšanas kopsakarībām; par mūzikas sadzirdēšanu esejas tekstā; par sadarbību ar dizaineru Klāvu Priedīti un redaktoru Raimondu Ķirķi; par eseju krājuma tapšanu apgādā "Neputns". Sarunas izskaņā – aicinājums uz Grāmatu svētkiem Latvijas Nacionālajā bibliotēkā!

Dāvis Eņģelis: Kādi cilvēki vai autori veidojuši tavu izpratni par to, kas ir labs teksts – kā tam ir jāplūst, kas ir labi lasāms. 

Andris Dzenītis: (..) Līdzīgi kā rakstot mūziku – kompaktums laikam ir tas, kas spēj noturēt manu uzmanību un mani interesē: gan pašam darbojoties, gan arī lasot kaut ko. Šajā sakarā diezgan daudz mēdzu lasīt šodienas literatūru, jo īpaši latviešu, tajā skaitā arī dzeju, kas man varbūt liekas tā vistuvākā. Grūti atbildēt par kādiem ārzemju autoriem, bet tur ir gan Rilke, gan Kafka. Ir autori, kas man bijuši ārkārtīgi tuvi konkrētos dzīves periodos, bet nevarētu teikt, ka es būtu ietekmējies no viņu literārā stila – nekādā veidā!

Manā grāmatā ir daudz atmiņu par pagātni. Atceros savu pirmo satikšanos ar Imantu Ziedoni un viņa "Epifānijām", kas mani "nogāza gar zemi" – ieraudzīju, ka arī šāda var būt literatūra, arī šāda var būt valoda – tik lakoniska un tēlaina.

Jā, varbūt tas ir virziens, kurā man paticis fantazēt – eseju virziens. Gan Ziedoņa gadījumā, gan savā.

Pēdējā eseja tavā krājumā – "Manifests" – robežojas ar dzeju.

Tas faktiski arī ir dzejolis – esejveida dzejolis. Gribējās to šeit pievienot. Man bija doma, ka ar šo ciklu esmu noslēdzis konkrētā perioda eseju rakstīšanas ciklu. Jo stāsts sākotnēji bija tāds… Biju sācis rakstīt esejas, un dažas no tām biju izlicis sociālajos tīklos publiskai apskatīšanai. Citi gan teikuši, ka sociālie tīkli nav tā vieta, kur gribas lasīt pagarus tekstus.

Kad eseju bija sarietējis pietiekami daudz, padomāju, ka varbūt ir vērts tās kaut kādā veidā materializēt, un ar diezgan mazām cerībām uzrunāju [apgāda "Neputns" vadītāju] Laimu Slavu – vai viņa nevēlas palasīt manas esejas, un viņai tās arī nosūtīju. Pēc kāda laika saņēmu atbildi, ka tās noteikti vajag publicēt! Biju priecīgi pārsteigts.

Protams, gāja kā pa kalniem un lejām, meklējot veidus, kā tās varētu izdot. Laiks gāja un gāja, un man radās vēl daudzas esejas, kuras arī nosūtīju grāmatas galvenajam redaktoram Raimondam Ķirķim. Un viņš teica – jā, pamiksēsim! Atmetīsim kādas no vecajām, kas varbūt ir mazāk nozīmīgas, sajauksim, un būs aptverts ilgāks laika periods. Ar "Manifestu" sajutu, ka konkrētā laika ciklu esmu noslēdzis. Teicu Raimondam, ka vairs klāt nesūtīšu. "Manifests" ir tāda dzejproza.

Sadarbība ar Raimondu Ķirķi un Klāvu Priedīti – vai vari īsi raksturot, kā jums veidojās ķīmija? 

Zinu tikai, ka grāmata nodrukāta uz īpaša papīra. Šāds vāka materiāls vēl līdz šim neesot izmantots. Neesmu speciālists tipogrāfijas jautājumos, tāpēc grūti par to spriest – tāpat arī par fonta izvēli. Bet viena lieta – kad redzi maketu digitālā formātā. Bet drukātajā formā man ļoti, ļoti patīk Klāva ieguldījums un arī noformējums, kurā tikai ļoti nesen pamanīju to piecu līniju jēgu... Domāju – tās vienkārši tādas fona līnijas, tomēr tajās ir atsauce uz mūziku. Runājot par Raimondu Ķirķi… Kad vēl strādāju drukātajā presē, ar redaktoriem iznāca sadarboties regulāri, bet ar šādiem literārajiem redaktoriem, kas nerediģē manas recenzijas vai rakstus žurnālam, tā laikam tiešām ir otrā reize:

biju ārkārtīgi pārsteigts par Raimonda korekto, ļoti saudzīgo pieeju manam tekstam, jo biju absolūti pārliecināts: manu tekstu izķidās, apgriezīs otrādi, liks kaut ko pārstrādāt, kaut ko mainīs vietām vai izmetīs. Bet nācās labot samērā maz.

Bija mums diskusijas par atsevišķiem mazsvarīgiem jautājumiem, bet rezultātā teksts lielā mērā ir tāds, kāds tas sākotnēji arī bijis. Raimonds arī teica – viņš varbūt būtu savādāk izturējies pret mani, ja es būtu profesionāls literāts un tekstam būtu jābūt visaugstākajā literārajā līmenī. Bet šajā grāmatā būtiska ir dokumentālisma noskaņa – tā savā ziņā ir personīgās telpas dokumentācija, līdz ar to tur daudz iejaukties nevajag. Protams, laika gaitā šo un to laboju arī pats – varbūt kādas naivas vietas pārveidoju. Bet Raimondam tiešām esmu pateicīgs, ka viņš bija ļoti saudzīgs pret mani.

Tu uz lapas liec arī vārdus, kas mums apkārt, ko lietojam ikdienā, bet kas, iespējams, latviešu valodas tezaurā vēl nav iegūlušies. Mums patiesi netrūkst apkārt netrūkst internacionālismu, svešvārdu, kurus paši cenšamies aprobēt vai atrast variantus, kā tos lokalizēt latviski. Vai šos jēdzienus mēģini izprast arī analītiski? Kaut vai tajā pašā "Manifestā". 

Katrs droši vien šo tekstu redzēs savādāk. Šo tekstu rakstīju ar mazu ironiju par jauno paaudzi un tās terminoloģiju, runas manieri, ideāliem. Savā ziņā tā ir neizbēgamība. Bet ir daži vārdi, kurus esmu ieviesis pats. Vai esmu lietojis vārdus no lietuviešu valodas. Šad tad man ienāk prātā vārdi, kurus redaktori izķidā ārā un saka, ka tā neviens nerunā. Bet šajā grāmatā tie ir palikuši. Raimonds man ik pa laikam pajautāja par kaut ko – kas tas tāds ir? Paskaidroju. Labi, tad lai tā paliek! Jaunvaloda, vecvaloda vai žargona valoda – kā pēdējās esejas gadījumā – tā tiešām kaut kādā mērā ir parodija.

Vai ir kāda īpaša diennakts stunda vai vieta, kur tev teksts labāk dodas rokā?

Ir periodi, kad gribu rakstīt, un ir periodi, kad negribu rakstīt. Tā laikam man ir ar visu – izņemot mūziku, kas ir mana galvenā dzīvesvieta un kurā atrodu iespēju strādāt katru dienu.

Kas attiecas uz tekstu rakstīšanu, zīmēšanu vai ko citu – vienmēr atļauju sev sagaidīt iedvesmas brīdi… Ir periodi, kad šāda veida iedvesma mēdz aizkavēties uz ilgāku laiku, un tad arī šīs lietas notiek regulāri. Un tie noteikti ir brīži, kad esmu viens un klusumā – visvairāk vakaros vai naktīs.

Tad, kad atņemu laiku kompozīcijai, un pārsvarā tad, kad tik tiešām ir vajadzība kaut ko pateikt – kad saprotu, ka būs slikti, ja es to neuzrakstīšu. Vispirms jau pašam sev. Protams, šie teksti rakstīti ar domu, ka kāds tos varētu arī izlasīt, un šis aspekts šo valodu atšķir no tās, kādā tiktu rakstīta parastā dienasgrāmata, kur vārdu secība nav tik svarīga – galvenais, ka tiek pierakstīts, kas darīts. Principā es šo [eseju krājumu] uzskatu par tādu kā dienasgrāmatu, tikai citādākā formā. Viena dzīves perioda dienasgrāmata.

Tu saki – sajūta būtu sliktāka, ja kāds teksts nebūtu uzrakstīts. Vai rakstīšana un teksts var sniegt arī katarses vai terapeitisku efektu? Atvieglojumu un labāku pašsajūtu? 

Jā, tieši tā! Un arī kaut kādu rezumējumu. Kā maisam aizsiet galu ciet. Man ir pāris tekstu, kurus esmu rakstījis ne jau paštīksmināšanās nolūkos, bet gan tieši šajā nolūkā – lai atgrieztos un sev palīdzētu. (..) Jā, vairāki no tekstiem man pašam ir ļoti būtiski – tie saistīti ar atgriešanos realitātē, dziedināšanu un savas vietas izprašanu. Pāris no tekstiem gan, jāteic, ir arī tādi, kurus baidījos publicēt un to darīt mani lielā mērā pierunāja – ka arī tas pieder pie lietas. Varbūt no malas var likties, ka šie teksti ir vājuma izpausme – varbūt pat depresīvi savā tiešumā, tiešajā runā un formā. Nu, jā… (..)

Visi mēs esam tikai cilvēki ar savām dažkārt nekontrolēti negatīvajām vai depresīvajām izjūtām, kuras ir tik svarīgi izrunāt!

Jo, kā zinām [no sociālajiem medijiem], mēs dzīvojam pasaulē, kurā nevienam nekas nekaiš, visi ir smaidīgi un veseli... Un tad pēkšņi kāda cilvēka, kurš bijis ļoti smaidīgs un priecīgs, vienkārši vairs nav! Īstenībā mums šī saruna ir vajadzīga – nevajag izvairīties no neērtiem tematiem!

Savos tekstos esmu arī paudis, kā jūtas mākslinieks brīdī, kad viņu piemeklējusi tā sajūta, ka viņš nekam neredz jēgu. Tādu tekstu nav daudz – nebiedēšu potenciālos lasītājus. (Smaida.) Tā ir pāris vietās, kur ir arī atsauce uz Emīlu Dārziņu, jo man liekas, ka arī Emīls Dārziņš jutās kaut kā tā...

Pilnu sarunu klausieties audioierakstā!

Stāsta žurnālists un ceļotājs Ingus Bērziņš; pārraides producente – Rūta Paula 

Par Eldorado ir dzirdējis katrs. Teiksmaino pilsētu no zelta, ko 16. gadsimtā tik izmisīgi meklēja konkistadori, piemin jau Miltons "Zaudētajā paradīzē" un Voltērs "Kandidā".

Četru gadsimtu laikā par to sarakstīti romāni, uzņemtas spēlfilmas un animācijas filmas, tā minēta poēmās, klasiskās mūzikas un popmūzikas kompozīcijās. "Meklēt savu eldorado" novēl banālās apsveikumu kartītēs, par "Eldorado" sauc veikalu tīklus un dažādus produktus visur pasaulē.

Kur patiesībā atradās Eldorado? Droši vien vēsturiski korektāks jautājums būtu – kur to meklēja? Pirmais priekšstats no kaut kur kaut kad lasītā vai redzētā – vai nu Amazones džungļos, vai tuksnesī Meksikas ziemeļos.

Pēc inku un acteku impēriju sagrāves eiropiešu alkas pēc arvien vairāk un vairāk zelta nebija apmierinātas. Aizvien jaunas un jaunas ekspedīcijas ietiecās dziļāk jaunajā pasaulē. Viena no vadzvaigznēm šajās ekspedīcijās bija – atrast neizsakāmo bagātību pilsētu vai zemi, par kuru klīst tik brīnišķīgas leģendas.

Konkistadori tā arī neatrada nevienu pilsētu, kura būtu celta no zelta vai kurā no zelta darinātu priekšmetu skaits būtu tik nozīmīgs, lai varētu teikt – jā, leģenda nu ir apstiprināta. Tomēr vispamatotākās pretenzijas uz Eldorado ir Gvatavitas ezeram, kas atrodas nepilnus 60 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Kolumbijas galvaspilsētas Bogotas.

Gvatavitas ezers ir gandrīz nevainojami apaļš, tā platums – aptuveni 20 hektāru. To apjož virs apkārtējās ielejas paaugstināta mala, tāpēc tas atgādina krāteri un attiecīgi par tā izcelsmi ir dažādi minējumi – to starpā meteorīta trieciens vai izdzisis neliels vulkāns.

Ticamāks gan esot skaidrojums, ka apakšzemē izkusušas sāls iegulas, radot regulāras formas iebrukumu.

Zeme ap Bogotu savulaik bija muisku tautas dzimtene. Savukārt muiskiem īpatnā ezera forma izsenis bijis labs pamudinājums vietu uzskatīt par svētu. Muiski bija prasmīgi zeltkaļi.

Piemēram, viens no Bogotas nozīmīgākajiem muzejiem ir tieši Zelta muzejs, kur var apskatīt apbrīnojamu klāstu ar dažādiem no zelta izgatavotiem priekšmetiem, kas radušies Dienvidamerikas teritorijā, it īpaši tagadējā Kolumbijā.

Un te stāstā jāievieš pavērsiens, kas skaidro, kāpēc tieši muisku zeme ir vistuvākā vieta Eldorado leģendai. Spāņu valodā Eldorado nozīmē Zelta cilvēks.

Lai arī, kā jau minēts, šo nosaukumu attiecina uz ģeogrāfisku vietu – pilsētu vai pat veselu novadu vai valsti, vārda pirmssākumi ir meklējami spāņu saklausītos nostāstos par vietējo karali, kurš esot tik bagāts, ka pārklāj sevi ar zeltu.

Savukārt viena no muisku tradīcijām, bija – ikreiz, kad amatā stājās jauns valdnieks, viņu pārklāja ar zelta putekļiem un iegremdēja Gvatavitas ezerā, lai tā sniegtu dāvanas ezera dievietei un nodrošinātu labus laikus.

Bez no valdnieka noskalotā zelta dieviete saņēma arī daudz citu zelta priekšmetu, kas tika iemesti ezera dzīlēs.

1537. gadā Gonzalo de Kesada no Kordovas (starp citu, interesantā kārtā attāls radinieks gan Hernānam Kortesam, gan Francisko Pizarro) iekaroja novadus ap tagadējo Bogotu un uzzināja par "zelta ezeru". Gonzalo brālis Hernāns 1547. gadā veica pirmo neveiksmīgo Gvatavitas nosusināšanas pasākumu, mēģinot ūdeni izsmelt ar spaiņiem. Daudz mērķtiecīgāks savā alkatībā bija Antonio Sepulveda, kurš 1562. gadā saņēma Spānijas karaļa licenci ezera nosusināšanai. Šoreiz pamatiedzīvotāji tika sadzīti grāvja rakšanai, lai pārrautu krātera sienas. Varam vien iedomāties, ko juta nelaimīgie, kam pašu rokām bija jāiznīcina savas tautas svētvieta. Sepulvedam izdevās pazemināt ezera līmeni tikai par dažiem metriem un tikt tikai pie dažiem zelta gabaliem. Runā, ka Sepulveda esot miris nabadzībā.

Mēģinājumi rakt jaunas tranšejas un tuneļus turpinājās līdz pat 20. gadsimta sākumam, šim nolūkam dažādos vēstures brīžos dažādās valstīs pat dibināja akciju sabiedrības. Tomēr par laimi balto cilvēku guvums tā arī nesasniedza tādu līmeni, lai kaut metaforiskā nozīmē varētu teikt – Eldorado ir tikusi atklāta. Mūsdienās zelta meklēšana Gvatavitas ezerā ir aizliegta.

Raidījums "Meistars Knehts" šomēnes meklē atbildes, kas ir propaganda kultūrā un tās iedarbībā uz sabiedrību, un vai nepieciešams tajā investēt, lai pretotos autoritāru valstu izvērstajai propagandai. 

Mūsu sarunbiedri:

Raidījuma sākumā viešam skaidrību, ko saprotam ar vārdu "propaganda" un vai uz šo jēdzienu mūsdienās vispār vairs iespējams uztvert bez negatīvas pieskaņas? 

"Man liekas, ka ir vārdi, kas cauri gadiem maina savu nozīmi. Un pat, ja oriģināli propaganda ir domāta visvisādos virzienos, tad šobrīd tai ir ļoti konkrēta pieskaņa. Manuprāt, propaganda vienmēr ir ar sliktu nozīmi," uzskata kinorežisors Dzintars Dreibergs.

Tam piekrīt arī politoloģe Ieva Bērziņa, kura daudz pētījusi patriotisma un stratēģiskās komunikācijas jautājumus. "Šī negatīvā konotācija ir iegūta lielākoties Otrā Pasaules kara laikā. Jo pirms tam, piemēram, Edvards Berneiss [saukts par "sabiedrisko attiecību tēvu", grāmatas "Propaganda" (1928) autors – red.] 20. – 30. gados lieto propagandas jēdzienu kā absolūti normālu, nepieciešamu lietu demokrātijai, jo lēmumu pieņemšanai ir vajadzīgs, lai sabiedrība tos atbalsta."

Vēsturnieks Kārlis Sils, kurš doktora disertāciju rakstījis par vienotas tautas jēdzienu un tā attīstību Kārļa Ulmaņa autoritārajā režīmā, papildina Ievu Bērziņu: "Starpkaru periodā Latvijā ir gan tīru dzīvokļu propagandas nedēļa, gan bērnu higiēnas propagandas nedēļa un tā tālāk. Tobrīd propagandas jēdzienam nav šīs negatīvās konotācijas. Vēlāk viena daļa kļūst par sabiedriskajām attiecībām, otra – parādās precīzāki jēdzieni, kā dezinformācija, informācijas karš, kas niansētāk apzīmē daļas no tā, ko 20. gados visi vienkārši sauca par propagandu."

Pētnieki norāda – ietekmēt iedzīvotāju viedokli un uzskatus, lai efektīvāk panāktu savus politiskos un militāros mērķus, vēlas gan demokrātiskas, gan autoritāras un totalitāras valstis. Vai tas ir slikti – to izšķir mērķis un vērtību sistēma.

"Man šķiet, ka nonivelēt propagandu līdz meliem arī nebūtu pareizi," saka reklāmas speciālists Raimonds Platacis. "Tas vairāk ir tāds ļoti precīzs konteksta un cilvēcisko izvēļu rāmējums. Ir kaut kāda kanva, ārpus kuras viss skaitās nepareizs. Manuprāt, propaganda kā jēdziens parādās tad, kad ir dažādi karogi. Un, atkarībā no tā, zem kura karoga esam, tā mēs to arī saucam."

Enciklopēdija "Britannica" propagandu definē kā "sistemātiskus centienus manipulēt ar citu cilvēku pārliecībām, attieksmēm un rīcību caur dažādu simbolu (vārdi, mūzika, pieminekļi, plakāti, monētas utt.) lietojumu." Definīcijas autori norāda, ka propagandu no izglītošanas atšķir selektīvā informācijas atlase un manipulācija.

Kad esam vienojušies par to, ka propagandas jēdzienu teorētiskā un emocionālā plāksnē uztveram dažādi, turpinām sarunu par to, kā tad organizēt sabiedrisko domu, lai vairotu mūsu valsts iedzīvotāju patriotismu, spēju novērtēt demokrātiju un vēlmi aizstāvēt savu zemi? 

Dzintars Dreibergs dalās savā pieredzē, pašlaik studējot Latvijas mākslu augstskolu kopīgajā profesionālajā doktorantūrā un pētot kino nozares reakciju uz kara tuvumu. "Tur, kur ir autoritāri režīmi, tie noreaģē ļoti ātri un saprot, ko var iesākt ar propagandas kino, lai ļoti strauji mainītu cilvēku viedokli par to, cik viņiem ir jāaizstāv sava valsts, par ko iestāties un kāpēc mirt. Demokrātiskām valstīm tas ir daudz lēnāks process, un bieži vien ļoti kapitālisma ietekmēts, jo tu negribi zaudēt tirgus. Un ir daži indivīdi, kas pret to sitas," saka filmu "Dvēseļu putenis" un "Tīklā. TTT leģendas dzimšana" režisors. Viņaprāt, Latvijā ilgstoši trūcis mērķtiecīga darba, tai skaitā kultūras laukā, lai pārliecinātu cilvēkus palikt Latvijā un, ja nepieciešams, to aizstāvēt: "Pirmkārt, ir vajadzīgas šādas sarunas. Otrkārt, ir valstiski jāsaprot, kas strādā. Manā gadījumā tas ir kino, jo tas uzrunā ļoti plašas ļaužu masas."

Raidījumā runājam arī par Kārļa Ulmaņa autoritārās valdības izvērsto propagandu 20. gadsimta 30. gados, lai radītu latviskāku kultūru, mazinātu sabiedrības sašķeltību un uzrunātu pierobežā dzīvojošos, ko detalizēti apraksta vēsturnieks Kārlis Sils. Apspriežam sekmes ar pierobežas iedzīvotāju aizsniegšanu mūsdienās. "Mēs tiešām izjūtam Rīgas un pārējās Latvijas atstatumu," atzīst Rēzeknē dzīvojošais reklāmas speciālists Raimonds Platacis, kurš strādā Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiālē. "Bet, piemēram, LSM Latgales studija, kas tagad sākusi strādāt - to vajadzēja izdarīt jau daudz ātrāk, un tas ir jūtams uzreiz ar pirmo dienu, kā sociālo tīklu saturs ir papildinājies ar būtiskām, kvalitatīvām, vienībām, kas tiek radītas tepat, uz vietas. (..) Ja mums no Krievijas spiež pāri robežai, mums ir jāspiež pretī!" uzsver Platacis. "Mēs kā Latgale esam tas buferis, kas paņems to triecienu uz sevi, ja tāds notiks. Bet mēs negribam būt vienkārši tauku slānis, kas ir kaut kā jāaizpilda. Mēs gribam būt muskulis, kas ir spējīgs reaģēt kopā ar visiem, vienotā organismā!"

Pētniece Ieva Bērziņa norāda uz 2016.gadā veiktu pētījumu, ka tiem, kuriem dzimtā valoda ir latgaliešu, ir visaugstākais atbalsts Latvijas dalībai NATO un Eiropas Savienībā. "Tas bija ļoti vērtīgs atklājums par Latgali," uzsver Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pētniece. Taču viņa uzsver arī kāda cita pētījuma atziņu: Latvijā ir liels pilsoniskā patriotisma deficīts, īpaši jaunieši neizprot demokrātijas vērtību. Vai to ir iespējams vairot caur mākslu un kultūru? Un vai Latvijas valstij vajadzētu tajā ieguldīt? "Viens ir komunikācija, filmas, kampaņas, bet otrs fundamentālais bloks ir izglītība," stingri uzsver pētniece. 

Raidījuma "Meistars Knehts" turpinājumā spriežam gan par medijpratību un vēstures izglītību, par uzrunāšanas mehānismiem, bailēm, par valodu un sabiedriskā medija lomu kontrpropagandā, un beigās nonākam līdz pat improvizētai stratēģiskai sapulcei par X stundas mārketingu.

Pilnu raidījuma "Meistars Knehts" ierakstu klausieties audioformātā!

Raidījuma producente – Anda Buševica.

19. martā festivāla "deciBels" koncertā "Hammond, Big Band & Jazz" Rīgas cirka arēnā izskanēs unikāla džeza mūzikas programma, kuras centrā – leģendārās "Hammond" ērģeles un starptautiska bigbenda monumentālā skaņa.

Koncerta solists – zviedru ērģelnieks Andreass Hellkvists, savukārt JVLMA bigbendam diriģenta Dāvja Jurkas vadībā pievienosies studenti no Baltijas, Skandināvijas un Itālijas mūzikas augstskolām. Programmā skaņdarbi no Reja Čārlza, Djūka Elingtona, Džako Pastoriusa, Džo Zavinula un citu džeza mūzikas leģendu repertuāra.

Par šo koncertu plašāk stāsta saksofonists, JVLMA un Rīgas Doma kora skolas (RDKS) bigbenda mākslinieciskais vadītājs Dāvis Jurka.

Inga Žilinska: Vai vari atklāt, kā īsti šis notikums top? 

Dāvis Jurka: Kādu laiciņu likām galvas kopā un domājām, kas būtu tas īpašais, ko mēs, Latvijas Mūzikas akadēmijas Džeza nodaļas pārstāvji, varētu piedāvāt festivālam "deciBels" šogad – kas būtu nebijis un īpašs. Nonācām līdz tīri praktiskai lietai, ka mums džeza klasē stāv Hamonda ērģeles, kuras tiek kustinātas ļoti, ļoti reti. Tad nu domājām par un ap Hamonda ērģeļu spēlētājiem un nonācām līdz Andreasam Helkvistam, kurš ir absolūti brīnišķīgs un izcils šī instrumenta virtuozs! Runājot un gatavojoties festivālam vēl visādās citādās formācijās, nonācām līdz atziņai, ka

mūsu platuma grādos – un kur nu vēl Rīgas cirka arēnā! – ērģeles kopā ar bigbendu vispār nekad nav skanējušas.

Tā ka esam ārkārtīgi lepni par to, ka šo visu esam spējuši sarīkot un liels prieks, ka šāds koncerts izskanēs tieši "deciBelā", kas ir ļoti laba platforma – jaunrades un svaigas enerģijas pilns festivāls. [Festivāla mākslinieciskā vadītāja] Anna Fišere to visu ļoti labi ir salikusi kopā, un ceru, ka mēs ar savu pienesumu spēsim to visu paspilgtināt!

Mūzikas akadēmijas bigbendu šoreiz papildinās ārvalstu mūziķi.

Un man par to vienmēr ir īpašs prieks. Protams,

absolūti priecājos ikdienā strādāt ar mūsu studentiem, bet "Erasmus" intensīvās programmas ietvaros šī nebūs pirmā reize, kad sadarbojamies ar ārvalstu studentiem: arī iepriekšējo gadu festivālā "deciBels" strādājām šādā pat formā.

Īpašais brīdis vienmēr ir pirmreizējā satikšanās. Jo viena lieta ir tā, ka studenti ir pieteikušies, iesūtījuši savus vārdus, uzvārdus un to, kur nu kuru instrumentu spēlē. Bet īstā satikšanās notiek brīdī, kad visi sabrauc un kad mēs visi tiekamies Akmens zālē uz mēģinājumu. Arī šoreiz studenti, kā vienmēr, ir enerģijas pilni un ļoti ieinteresēti, motivēti darboties. Notikums tiešām ir īpašs. Ar studentiem runājām arī par to, cik bieži katram iznācis uzspēlēt kopā ar Hamonda ērģelēm: protams, ka nevienam! Tā ka patiesi: aicinu visus 19. martā uz Rīgas cirka arēnu, lai novērtētu, kā skan bigbends kopā ar ērģelēm!

Kā izraudzījāties starptautiskos studentus? Jā noritēja pieteikšanās, un kādi bija atlases kritēriji? Studenti būs gan no Itālijas, gan Skandināvijas valstīm, gan arī no Baltijas – Lietuvas un Igaunijas.

Tiek uzrunātas sadarbības skolas, kuras būtu gatavas un ieinteresētas nedēļas garumā iesaistīties šajā intensīvajā projektā. Tās ir arī skolas, kurām ir resursi – jo resursi mācību gada griezumā ir limitēti. Mēs šīm skolām paužam savas vēlmes:

ja ansamblis, kas mums jāizveido, ir bigbends, tad mums ir specifiskas instrumentu prasības – fokusējamies uz to, lai atbrauc trombonisti, trompetisti, saksofonisti un kāds no ritma sekcijas.

Ja būtu jāizveido jebkādas instrumentācijas ansamblis, būtu vienkāršāk. Bet mēs fokusu liekam tieši uz bigbendu. 

Un ko bigbends spēlēs kopā ar Hamonda ērģelēm?

Šoreiz tiešām spēlēsim tādu kā vēstures grāmatu. Sāksim ar Djūku Elingtonu un beigsim ar mūsdienīgākajiem skaņdarbiem un ar paša Andreasa komponētu mūziku.

Ja būtu jāraksturo pāris vārdos… Ja vien esat dzirdējuši Hamonda ērģeļu skanējumu vai ja kādreiz esat bijuši kādā baznīcā Amerikā, kur notiek koncerts... Domāju, arī mēs dabūsim visu zīmīgo spektru – ārkārtīgi lielo, silto skaņu, ko šis instruments spēj radīt.

Ņemot vērā enerģiju un aizrautību, ar kādu Andreass šo instrumentu spēlē – man pat grūti ko piebilst…

Vairāk – audioierakstā.

Stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa

Ēkas pamatakmens tika likts 1903. gada 25. martā, bet "zem jumta" nams bija jau 1. novembrī. Mūsdienu Nacionālā teātra ēku uzmūrēja vēl ātrāk – vien piecos mēnešos.

Pamatīgo Rīgas Hipotēku biedrības namu, kurā mūsdienās atrodas Ārlietu ministrija, uzmūrēja vēl ātrāk – nieka trīs mēnešos. 1912. gada 22. septembra pēcpusdienā tika likts pamatakmens, 15. oktobrī pabeidza partera stāvu; līdz mēneša beigām pirmo stāvu; pēc divām nedēļām otro stāvu; 30. novembrī trešo stāvu; 14. decembrī ceturto stāvu, bet 22. decembrī svinēja spāru svētkus.

Kā bija iespējama tik ātra celtniecība? Tolaik būvniecība taču faktiski bija roku darbs – nebija ne kravas automašīnu, ne augstu ceļamkrānu. Taču būvniecības tempi bija fantastiski. To nodrošināja ārkārtīgi augsta darba organizācija.

Katrā lielajā būvē strādāja desmitiem, bieži vien pat simtiem strādnieku. Viņu darbs bija precīzi jākoordinē. Mūrnieku komandas vadīja tā sauktie "desmitnieki" – pieredzējušākie mācekļi vai zeļļi, kuri paši kādreiz cerēja kļūt par meistariem.

Turklāt pieredzes viņiem bija ļoti daudz. 19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sākums bija straujākais būvniecības laiks Rīgas pastāvēšanas vēsturē. Katru gadu Rīgā tika apstiprināti aptuveni tūkstotis vai pat vairāk jaunu būvprojektu. Tas bija piecreiz vairāk nekā mūsdienās. Turklāt daudzi no šiem projektiem paredzēja lielu un sarežģītu ēku, vai pat ēku kompleksu būvniecību.

Būvniecības drudža laikā daudzstāvu dzīvojamie nami Rīgas centrā auga kā sēnes pēc lietus. Pēdējā gadā pirms kara uzbūvēja vairāk nekā divsimt mūra dzīvojamos namus, no tiem gandrīz 70 bija ar sešiem stāviem.

Rīgā tika celti ne tikai daudzstāvu dzīvojamie nami, bet arī dažādi infrastruktūras objekti, skolas, baznīcas un rūpnīcu kompleksi ar desmitiem vai pat simtiem atsevišķu celtņu.

Būvniecības sezona bija īsa, jo mūrēšana ziemas mēnešos bija aizliegta. Savukārt darba dienas un nedēļas bija garas – tolaik nepastāvēja ne astoņu stundu darba diena, ne piecu dienu darba nedēļa. Jāmūrē bija ātri un kvalitatīvi, jo rindā gaidīja nākamie objekti.

Būvuzņēmējiem darba bija pilnas rokas, bieži vien viņi bija spiesti pat atteikties no dalības būvniecības konkursos, jo saistību bija pārāk daudz. Piemēram, mūrniekmeistara Krišjāņa Ķergalvja uzņēmums 1902. gadā vienlaikus būvēja divus daudzstāvu dzīvojamos namus, Mārtiņa draudzes pastorātu Pārdaugavā, Valmieras skolotāju semināru, Slokas evanģēliski luterisko baznīcu, Rīgas pasta un telegrāfa kantori, lielo "Union" saldētavu Andrejsalā, gāzes torni Rīgas otrajā gāzes fabrikā, Rīgas pilsoņu literāri praktiskās savienības namu Vecrīgā, Aleksandra amatniecības skolu Latgales priekšpilsētā, Rīgas Biržas komitejas komercskolu un Rīgas Svētās Trīsvienības pareizticīgo katedrāli.

Šogad skaistu jubileju svin pūtēju orķestris "Ugāle". Jau 55 gadus tas vieno dažādu paaudžu mūziķus un priecē klausītājus gan Ugālē, gan citviet Latvijā un ārzemēs.

Jubilejas koncertā Ugāles tautas namā "Gaisma" 28. februārī orķestris atskatījās uz paveikto un kopā piedzīvoto, bet pirms koncerta Evelīna Plostniece tikās ar orķestra galveno diriģenti Lauru Matvejevu un diviem orķestra mūziķiem – Ingu Andru Leiguti un Uldi Grundmani, lai sarunātos par kolektīva vēsturi, jubilejas koncertu "Mans ceļš pūtēju orķestrī "Ugāle"", kā arī pieredzi un sajūtām, muzicējot šajā orķestrī.

Bet Marta Liepiņa tikās ar diriģentiem Āriju Ādamsonu un Āriju Šķepastu, lai uzzinātu par koncerta "Daudz laimes!" ideju, ko jauktais koris "Sēja" gatavo  21. martā Sējas kultūras namā. Šajā koncertā tiks atzīmētas divas – Imanta Kalniņa 85. gadskārta un Ārija Šķepasta 65. jubileja, kad labi zināmās un iemīļotās Kalniņa melodijas no kinofilmām, teātra izrādēm un animācijas filmām skanēs vēl nedzirdētos Ārija Šķepasta veidotos aranžējumos. Savus un arī pārējo koristu viedokļus apkopojusi dziedātāja Paula Zante. Sarunā –gan par brīvību un kora domāšanu, noskaņu un tēlainību, gan atvadīšanos no trakulīgās jaunības.

Raidījuma producente – Inta Pīrāga.

Pagājušā gada beigās apgāds "Aminori" laida klajā igauņu mākslinieka, komiksu meistara, ilustrētāja un grafiskā dizainera Jonasa Sildres (Joonas Sildre, 1980) grafisko romānu par Arvo Pertu. Tā nosaukums – "Starp divām skaņām. Arvo Perta ceļš līdz savai skaņu valodai".

Pagājušā gada 30. novembrī "Klasika" tikās ar grāmatas latviskotāju Maimu Grīnbergu, kura teica, ka viņai ir ilgas attiecības ar Perta mūziku: "Viņš mani ir pavadījis nemitīgi." Jau tobrīd Maima solīja, ka kaut kad agrā pavasarī Jonass Sildre ieradīsies Latvijā, un patiešām tā arī notika – Igaunijas vēstniecība sarīkoja nelielu koncertu un tikšanos ar Jonasu, un nākamajā dienā mums bija iespēja uzdot Jonasam Sildrem dažus jautājumus.

Jāatzīmē, ka Jonass pats veidojis maketu un salikumu latviešu izdevumam.

Viņa grāmata "Starp divām skaņām" jau tulkota angliski, čehiski, lietuviski, somiski, ungāriski, vāciski, korejiski, spāniski un zviedriski. Saņēmusi arī vairākus apbalvojumus, un nu jau vairākus mēnešus tā ir nodota latviešu lasītāja rīcībā.

Raidījuma "Mākslas vingrošana" fokusā – Latvijas jaunākā tradīcija vizuālajā mākslā: Latvijas Mākslas gada balva.

Studijā viesojas balvas radošā producente Kitija Vasiļjeva, mākslas zinātniece un žūrijas locekle Aiga Dzalbe, kā arī mākslinieks Krišs Salmanis – pats reiz Purvīša balvas laureāts, bet šoreiz arī balvas dizaina autors.

Raidījumā tiek apskatīts, kāpēc Latvijā radusies nepieciešamība pēc jaunas mākslas balvas, kā top nominantu saraksti un kādus izaicinājumus sagādā mēģinājums aptvert visu Latvijas daudzveidīgo mākslas dzīvi – no Rīgas galerijām līdz jauniešu iniciatīvām reģionos.   

Vai balvas izvēles process spēj būt iekļaujošs, vai tomēr vienmēr kāds paliek ārpus uzmanības loka? Kā žūrija tiek galā ar neizbēgamajām pretrunām un ģeogrāfiskajām barjerām?                                                       

Sarunā skan arī domas par mākslas sacensības jēgu, balvu ietekmi uz māksliniekiem un to, kā balvas pasniegšana pārtop par veselu Mākslas nedēļu Valmierā.

Vēl arī par to, kāpēc balva nav tikai sacensība, bet arī nozīmīgs nozares notikumu kartējums; kas ir šīgada nominanti un kāpēc Latvijas mākslas vide, lai cik fragmentēta, tomēr ir dzīvīga un pārsteigumiem pilna.

Pārraides producente – Inga Saksone.

Latvijas Nacionālā teātra aktieris Normunds Laizāns teātrī strādā vairāk nekā trīsdesmit gadus. Viņa jaunākais darbs – monoizrāde "Zīda čūska" – ir personisks stāsts par vīrieša sevis meklējumiem.

Sarunā aktieris stāsta par ideju, kas nobrieda vairāku gadu garumā, par darbu vienatnē uz skatuves un par to, kā mainās teātris un aktiera profesija.

Liene Jakovļeva: Ir aktieri, kuriem konkrētu teātri līdzās nemaz tik droši nevar likt, bet tev Latvijas Nacionālais teātris ir tavs īstais un vienīgais. Lai gan skatuves gaitas esi sācis citur, tomēr šis teātris ar zaļo jumtu ir kļuvis par tavām mājām?

Normunds Laizāns: Jā, un nu jau daudzus gadus – kopš 1992. gada. Pirms tam gan pamētājos šur un tur. Kad pēc Konservatorijas beigšanas man piedāvāja izvēlēties starp diviem teātriem, lepni pateicu "nē" Nacionālajam teātrim, kas tolaik bija Drāmas teātris. Toreiz tika dibināts tāds Jaunais Mazais latviešu teātris, un es teicu – kopā ar saviem kursabiedriem strādāšu tur. Bet liktenis ir liktenis – beigās tomēr nonācu Nacionālajā. Mans pedagogs Edmunds Freibergs vēl ilgi pēc tam teica: "Es to nekad neaizmirsīšu, kā tu atteicies no Nacionālā teātra!"

Jaunākā izrāde, kurā tu spēlē, ir "Zīda čūska", kas pirmizrādi piedzīvoja februāra beigās Aktieru zālē. Saprotu, ka ideja par to, ka vajadzētu vienam stāties publikas priekšā, tevī dzīvoja diezgan ilgi? Izlasījis Gunta Bojāra "Zīda čūsku", juti, ka tam nevajadzētu palikt grāmatas lapās vien?

Ideja neradās tāpēc, ka man vienam gribējās kaut ko darīt. Kad pirmoreiz izlasīju Gunta Bojāra grāmatu "Zīda čūska" ar Vilipsōna brīnišķīgajām ilustrācijām, tā manī kaut kā ļoti dziļi iesēdās.

Ar šo materiālu staigāju apkārt kādus sešus vai septiņus gadus, piedāvāju režisoriem. Kāds izlasīja, kāds ne, kāds teica – nezina, ko ar to darīt. Beigās zvaigznes sakrita, un viss notika.

Bet jūs jau neiestudējāt grāmatu, bet gan lugu. Pa vidu vēl ir starpposms – Artūrs Dīcis, kurš veidojis dramatizējumu. 

Jā, jo pats autors šo grāmatu uzrakstījis no tādām mazām miniatūrām, un tur to tēmu ir ļoti daudz. Un patiesībā man bija diezgan grūti saprast, kā to baudāmā veidā varētu uzlikt uz skatuves.

Man bija doma, ka režisorei jābūt sievietei, jo varētu sanākt laba mijiedarbība – vīrišķais un sievišķais. Jo – ja vīrietis ar vīrieti taisītu lugu par vīrieti un viņa sajūtām, būtu citādāk.

Un bija ļoti jauki, jo mēs ar Lauru ļoti bieži "strīdējāmies" – katrs mēģināja pierādīt savu taisnību gan no vīrieša, gan sievietes pozīcijām.

Un tas pirmsākums bija tāds, ka Laura par Gunta Bojāra grāmatu nezināja. Kad satikāmies pirmoreiz, ieteicu viņai to izlasīt, un ja grāmata viņu uzrunā, tad strādājam. Jo ļoti bieži ir tā, ka režisoram iedod darbu un saka – "Taisi!" Man tā negribējās. Bija man arī doma, ka uz skatuves varētu būt kāda sieviete – bet ne tādā versijā, kā tas ir izrādē. Savām izrādes meitenēm joprojām ik pa brīdim atvainojos par to, ka nebiju domājis, ka arī viņām visu laiku jābūt uz skatuves.

Tiem, kas izrādi vēl nav redzējuši, pateiksim, ka visas izrādes gaitā uz skatuves ir arī otrais plāns, kur tava partnere ir vai nu Jana Ļisova, vai arī Līga Zeļģe. Viņām aiz stikla sienas rit sava dzīve. 

Tur ir divas dažādas dzīves. Daži saka, ka viņiem vajadzētu satikties, bet principā viņiem nevajag satikties, jo dzīvē viņi pa īstam nesatiekas. Kā ļoti bieži dzīvē arī notiek.

Ko teica Guntis Bojārs, kad uzzināja, ka viņa grāmata tiks iestudēta?

Mums bija ļoti jauks radošais process. Sākumā satikāmies trijatā – Artūrs Dīcis, Laura un es. Runājām par šo projektu, visu ko pārspriedām un stāstījām dažādus atgadījumus no savas dzīves.

Un tad satikāmies ar Gunti Bojāru: mums ļoti interesēja, kā un kāpēc viņam šis darbs radās, un Guntis teica – dariet ar manu grāmatu, ko gribat, tikai viņa vēlme bija, lai finālā sanāk darbs par to, ka arī vīrietim gribas parunāt.

Monoizrāde aktierim tomēr ir liela uzdrošināšanās.

Teātrī ļoti reti gadās, ka aktieris pats saka: "Es gribu šo darbu un tagad to taisīšu." Tas ir ekskluzīvi, un paldies Ievai Strukai, ka tas viss notika! Parasti tu pieej pie sienas, kur izlikts jauno iestudējumu saraksts, un ieraugi – spēlēsi vai nespēlēsi. Tāpēc iespēja pašam paņemt materiālu un izveidot izrādi ir diezgan ekskluzīva.

Mums gan likās – mēs taisām izrādi vīriešiem par vīriešiem, bet esam trāpījuši desmitniekā virzienā uz sievietēm. Ir tik ļoti daudz atsauksmju no sievietēm! (..) 

Šajā izrādē tev ir saspēle ar skatītājiem. Tev gan šai ziņā ir pamatīga pieredze – esi vadījis daudzus un dažādus pasākumus.

"Zīda čūskas" sakarā vienubrīd kāds teica, ka varbūt ar skatītājiem vajag komunicēt mazāk. Bet nu – izrādes vide ir kafejnīca, uz kuru atnācis vīrietis. Cilvēki sēž pie galdiņiem, un tad ar viņiem arī viņš komunicē. 

Protams, katrā izrādē skatītāji ir citādi – vieni labprāt iesaistās, citi ir atturīgāki. Bet tas katru izrādi padara citādu.

Izrādē viscaur skan mūzika – Šopēns. Vai tu pats šo mūziku dzirdi? Vai tā tev palīdz, vai šajā gadījumā tā ir tikai fons? 

Es nedzirdu šo mūziku – varbūt dažās vietās, kad pats nerunāju. Bet ar to Šopēnu, stikla būri un meiteni tajā ir ļoti interesanti: es taču vispār nezināju, kas tur notiek! Jo visu laiku dzīvoju savu dzīvi, un viņa dzīvo savu dzīvi. Un tad bija viena fotosesija, kur fotografēja Līgu.

Apsēdos skatītāju zālē un skatījos, ko Līga tur dara, un biju vienkārši šokā. Domāju – ak, Dievs, un kā lai es paņemu skatītāju uzmanību?! (Smejas.)

Spēles laukumā tu ierodies kā īstens mačo – uz motorollera. Tāds diezgan stereotipisks aksesuārs, lai parādītu – sak’, es te atbraucu!

Jā un nē. Jo – ja vīrietis 60 gados pārvietojas ar motorolleru, tur Freidam arī būtu ko teikt. Tur ir zināmi zemūdens akmeņi.

Ārpus Aktieru zāles nepārvietojies ar motorolleru?

Teicu, ka gribētu to darīt vasarā, kad sezona beigsies – paņemt motorolleru un pabraukāt, bet man atbildēja, ka tas nav reģistrēts CSDD. (Smejas.)

Toties tev ir traktorista tiesības! 

Jā, man ir A, B, C un traktorista tiesības – trešā klase. Es gan visiem lielos, bet – ja būtu jābrauc ar traktoru, diezin vai varētu. Varu braukt ar tiem, ar kuriem noliku tiesības. 

Pareizi, tu taču esi lauku puika!

Jā, esmu no Jumurdas, no Ērgļu puses. Kad pēc Tautas kinoaktieru studijas atnācu uz Konservatoriju, pedagogs Imants Adermanis pēc pirmajiem tekstiem man uzreiz teica: "Jūs no Vidzemes, ja?" 

Teātrī esi vairāk nekā trīsdesmit gadus. Kas šajā laikā ir mainījies?

Mēs kļūstam viedāki, gudrāki, sudrabaināki... (Smaida.) Kas mainījies? Lielās līnijās nav mainījusies tā sajūta, ka tad, kad jauns aktieris ienāk teātrī, viņam liekas, ka visas durvis ir vaļā. Un tad nu kā kuram... Ar laiku saproti, ka pie profesijas jāstrādā visu mūžu. Protams, mainījusies arī vide. Bohēma aizkulisēs vairs nav tik izteikta kā agrāk. Teātrī, tāpat kā pasaulē un sabiedrībā, viss mainās – teātris jau ir sabiedrības spogulis. Tomēr man gribas, lai klasiskās teātra vērtības paliek tādas, kādas tās ir.

Es teātrī esmu vēl aizvien, jo – kaut reti, tomēr joprojām ir tie brīži, kad saproti – šī sajūta ir tā, kāpēc vispār ir vērts būt šajā profesijā.

Par paaudzēm runājot – teātrī atkal ienāk jauna paaudze, parādās jauni aktieri. Nupat skatījos "Ugunī" – tur jau atkal ir jaunas sejas. Lomas bieži tiek piešķirtas arī atbilstoši vecumam – diez vai tu, būsim objektīvi, vēl spēlēsi Romeo?

Bet kāpēc nē? Varētu būt izrāde "Romeo pēc četrdesmit".

Starp citu, savulaik Dailes teātrī jau arī bija izrāde "Romeo un Džuljeta pēc piecdesmit", kur satikās mūsu meistari Eduards Pāvuls un Vija Artmane.

Jā, bet tas jau ir pilnīgi cits stāsts. "Zīda čūskā" ir viens ļoti labs teikums par to, kas dzīvē notiek ar vīrieti un sievieti. Galvenais varonis saka: "Tagad saprotu, kāpēc Romeo un Džuljeta ir tik jauni. Tikai tāds var būt stāsts par mūžīgu mīlestību – jauni, vēl nesalauzti, iemīlas un laicīgi nomirst, kamēr nav sākušies sūdi..."

"Zīda čūska" ir viena no tavām jaunākajām lomām, bet tavā repertuārā ir arī lielās izrādes Lielajā zālē – "Viss par Ievu", gan "Nacionālais kanāls". Pavisam cits formāts. 

Jā, tie ir pilnīgi atšķirīgi formāti. Lielajā zālē tev ir partneri – kolēģi, ar kuriem spēlē kopā, un tās ir acis, kurās ieskatīties.

Monoizrādē tu esi viens. Un vienam uz skatuves cīnīties patiešām ir grūtāk, nekā diviem, trijiem vai četriem.

Starp citu, izrāde "Ezeriņš". Pirmizrāde bija jau 2014. gadā, bet izrāde joprojām dzīvo. Tā mainās?

Jā. Pirmkārt, kolēģi ir pamainījušies. Kad kādu jaunu aktieri ievadām izrādē, paskatāmies arī vecos ierakstus no pirmā gada. Tad brīžiem liekas – pag, mēs tiešām šādi spēlējām? Izrāde ar laiku apaug, attīstās. Bet tas, ka tā joprojām ir repertuārā un izpārdota, liecina, ka izrāde ir laba.

Līdzās izrādēm Nacionālajā teātrī ir, piemēram, arī komēdija "Uz visu banku", ko iestudējis Intars Rešetins. Tā tiek spēlēta reģionos, kultūras namos. Ir skatītāji, kuri par šādām izrādēm mēdz mazliet vīpsnāt.

Šajā gadījumā noteikti nevajadzētu vīpsnāt!

Jo Intaram ir viena ļoti laba īpašība – viņš meklē labu materiālu. Un, ja materiāls ir labs, tad tur īsti nav par ko vīpsnāt. Tā ir komēdija, bet daudzi skatītāji saka – sākumā smejies, smejies, bet pēc tam sāc domāt: kā tad man pašam tur ir?

Kā man ir ar attiecībām? Protams, Latvijā ir daudz izrāžu, kas braukā pa kultūras namiem, un kvalitāte mēdz būt dažāda. Bet pats princips – ka teātris aizbrauc pie skatītāja – tas arī ir svarīgs.

Tevi mīl arī kamera un mikrofons – esi daudz strādājis filmu dublēšanā.

Ar to saistās viens smieklīgs gadījums. Reiz pēc slēpošanas Žagarkalnā iegājām bārā sasildīties. Tur bija milzīga rinda pie letes. Divas mūsu kompānijas skaistākās meitenes aizsūtījām pasūtīt dzērienus.

Viņas atnāk atpakaļ un saka: bārmenis mūs apkalpos bez rindas, ja es ierakstīšu disku ar savu balsi, jo viņš vakaros skatoties filmas ar manu balsi un pie tām ļoti labi aizmiegot. Dzērienus dabūjām. Bet bārmenim joprojām esmu parādā to disku. (Smejas.)

Filmēšanās ir pavisam cita pasaule nekā teātris?

Jā, tie ir svētki! Nupat beidzās mana epopeja seriālā "Nemīlētie". Man ļoti patika darbs arī projektā "Slepkavības lietas" kopā ar Andreju Ēķi – pirmajā sezonā, kur mēs ar Madaru Botmani filmējāmies stāstā "Lapsenes". Ja ir piedāvājums, ar rokām un kājām esmu par.

Daži aktieri kādā brīdī no teātra aiziet. Vai tev pašam kādreiz bijusi tāda doma?

Vienreiz esmu aizgājis – no štata uz ārštatu. Bet pēc tam Edmunds Freibergs mani aicināja atpakaļ, un es atgriezos.

Protams, ik pa brīdim rodas jautājums: ja esi teātrī, bet sezonā tev ir trīs jauniestudējumi un tikai vienā no tiem ir nopietns uzdevums, tad brīžiem domā – vai vērts kavēt savu dzīves laiku tikai tāpēc, lai būtu teātrī un saņemtu to nelielo algu.

Ar gadiem jau arī lomu klāsts mainās. Sešdesmitgadīgs aktieris nespēlēs visas lomas. Cik no tavas paaudzes aktieriem šobrīd esat Nacionālajā teātrī?

Nav daudz. Mans kursabiedrs Juris Hiršs, mīļais kolēģis Ivars Puga, un tālāk jau ir drusku vecāki: piemēram, Voldemārs Šoriņš, kurš ir vecākais.

Pasaules dramaturģijā jau nemaz nav tik daudz lomu aktieriem šajā vecumā. Bet tās, kas ir – tās ir interesantas. Un es jau vēl arī mīlnieku varētu spēlēt, ja kas! (Smejas.)

Ko tu patiesībā arī dari izrādē "Zīda čūska". Starp citu, kur tur bija čūska? 

Tas katram pašam jāizdomā. 

Pirms sarunas spriedām par to, kāpēc čūska latviešu valodā ir sieviešu dzimtē.

Jā, tas ir interesanti. Lai gan dažos gadījumos čūska var būt arī vīriešu dzimtē – piemēram, zalktis. Bet visas lielās, milzīgās čūskas tomēr ir sieviešu dzimtē.

Sestdien, 14. martā, Rīgas Kongresu namā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris mazākajiem klausītājiem un viņu ģimenēm sarūpējis muzikālu izrādi “LeNeSOns apmeklē teātri”, kurā kopā ar diriģentu Māri Kuģi un Dailes teātra 10. studijas aktieriem – Eduardu Rediko, Agati Grīnhofu, Katrīnu Altenburgu un Ralfu Puzānu - atskaņos pazīstamas melodijas no dažādām teātra izrādēm un operām.

Sarunā ar diriģentu Māri Kuģi - par izaicinājumiem, gatavojot un diriģējot koncertu jaunajiem klausītājiem, un arī metot tiltu uz 25. martu, kad Māris Kuģis stāsies pie Orķestra "Rīga" diriģenta pults koncertā "Aizturētā elpa". Koncerta nosaukums aizgūts no programmā iekļautā Indras Rišes 2000. gada opusa klarnešu kvartetam. Izskanēs arī J. S. Baha Fantāzija un fūga dominorā, D. Šostakoviča Kamersimfonija pārlikumā pūšaminstrumentu sastāvam, kā arī Ē. Vitekra un K. Nīsteda darbi.

Māris Kuģis par 14. martā gaidāmajiem notikumiem atklāj:

"Sastādot programmu šādam koncertam, nāk klāt daudz papildus faktoru, par kuriem ir jādomā - lai skaņdarbi nav par garu, lai tie nav tādi, kas pieaugušajiem būtu vieglāk uztverami, piemēram, lēna, klusa mūzika. Bērniem tas ir daudz lielāks izaicinājums, un par to ir jādomā.

Pirms diviem gadiem, diriģējot LeNeSOnu, bija brīži, kad bērnu čalas un sajūsmas izsaucieni bija dzirdami. Jāatzīst gan, ka toreiz tas notika Hanzas peronā, tur bija mazliet citādāks izkārtojums. Kongresu namā tomēr ir atbilstošāks koncertzāles izvietojums. Būs ļoti dažāda mūzika, tāda, kas, man šķiet, ļoti uzrunās gan jaunos, gan pieaugušos. Vairāki mūziķi arī man nāca klāt un teica, cik viņi ir priecīgi tieši par šo programmu, saaicinājuši visus iespējamos radu bērnus (smejas). Man tiešām liels prieks, un es ar nepacietību gaidu rītdienu."