No bēgļu nometnes karotes līdz "Michelin" zvaigznēm – stāsti, kas iepazīstina ar latviešu šefpavāriem pasaulē šobrīd iepazīstami izstādē "Virtuves zvaigznes. Latviešu šefpavāri pasaulē" muzejā un pētniecības centrā "Latvieši pasaulē". Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts ieklausāmies virtuves zvaigžņu stāstos un atklājam latviešu pavāru noslēpumus.

Izstādes uzmanības centrā ir deviņi izcili latviešu pavāri un šefpavāri, kuru karjera saistīta ar darbu ārpus Latvijas. Tie ir profesionāļi, kuri ar savām idejām, darbu un pieredzi ietekmējuši kulinārijas vidi gan Latvijā, gan ārpus tās.

Izstādes varoņi ir dažādu dzīvesgājumu latvieši – daļa dzimusi diasporā, jo viņu ģimenes savulaik devušās svešumā kā kara bēgļi, bet citi no Latvijas izceļojuši nesen. Izstāde atklāj gan viņu ēdiena filozofiju, gan profesionālos panākumus "Michelin" zvaigžņu restorānos un prestižos konkursos.

Izstāde balstīta pašu pavāru sniegtajās intervijās. Tās papildina fotogrāfijas un daudzveidīgs priekšmetu klāsts. 

Iepazīt latviešu zvaigznes virtuvē raidījumā palīdz muzeja "Latvieši pasaulē" pārstāves Marianna Auliciema un Danute Grīnfelde. Un arī divi īpaši ciemiņi. Lauma Kilgasa ir izstādes "eksponāts". Viņa ir latviešu pavāre Īrijā, plašu atpazīstamību ieguva, uzvarot kulinārijas konkursā "Ireland’s Next Top Cheff". Lauma ir galvenā šefpavāra vietniece senatnīgajā Kilronanas pilī Īrijā, bet Īrijā ir nokļuvusi uzreiz pēc tam, ka ir absolvējusi Vecbebru profesionālo tehnikumu, tur apguvu ēdināšanas pakalpojumu speciālistes profesiju. Otrs īpašais viesis ir šefpavārs Kaspars Barsukovs no restorāna "Bistro SMØR", kas tikai pusgadu pēc atvēršanas nonāca "Michelin" redzeslokā. 

Humanitāro un sociālo zinātņu pētījumi fundamentālo un lietišķo pētījumu sarakstā aizņem vien ceturto daļu, tomēr tieši tie izpelnījušies Saeimas deputātu uzmanību. Kad politiķu interese par zinātni ir laba un vajadzīga, bet, kad tā ceļ sarkanos brīdinājuma karogus? Par to plašāka saruna Krustpunktā ar Vidzemes Augstskolas vadošo pētnieku un padomes priekšsēdētāju Gati Krūmiņu.

Lai gan mēdz runāt par to, ka ir vairāki izzūdoši ierakstu formāti, kā kasetes, magnetofona lentes, VHS, CD un DVD, tie aizvien vairāk iemanto aktualitāti. Mūziķi joprojām ieraksta albumus platēs, dažādos mākslas projektos izmanto video kasetes, sarakstu varētu turpināt. Tomēr, ko darīt tiem cilvēkiem, kuri vēlas noklausīties kādu plati, ja mājās nav atskaņotāja? Un ja nu gadās atrast kādu pirms 30 gadiem iemīļotas filmas kaseti, ko tad? Šobrīd kultūrvietā “Ex Libris” tiek turpināts pirms diviem gadiem radošajā kopienā Viskaļos aizsāktais projekts “Klausītava”. 

“Klausītava” ir publiska vieta, kur bez maksas iepazīt skaņas un videoierakstus formātos, kuriem ir mainīga popularitāte. Tā kā "Veldze" agrāk bija dzērienu rūpnīca, pagrabos atrastās limonādes kastes noliktas lietā. Tās kalpo kā statīvi platēm.

“Ex Libris” vadītājs Oskars Francis Bārzdiņš stāsta, ka “Klausītavā” ir pieejami atskaņotāji teju visiem formātiem, izņemot magnētiskajām lentām.

"Tur vajag vai nu kādas darbīgas rokas, kurš spēj salabot šo aparātu, vai arī kāds, kurš var noziedot lenšu atskaņotāju. Divreiz es esmu dabūjis, ka atskaņo iecerēto audio. Bet tas ir izaicinoši," atzīst Oskars Francis Bārzdiņš.

Šobrīd trūkst arī ekrānu, lai varētu apskatīt DVD un VHS kasetes. Ikviens ir aicināts ziedot šo tehniku. Kā arī var dalīties ar uzkrātajiem materiāliem un ierakstiem. Vai, ja gadījies tikt pie kādas plates un mājās nav atskaņotāja, tad arī to var noklausīties “Klausītavā”.

Aicinām tādas filmas, kā Jāņa Streiča "Teātris", Aloiza Brenča "Ilgais ceļš kāpās" vai "Mirāža" noskatīties mazliet ar citām acīm, jo tās ir dažas no Centrālās televīzijas Rīgas kinostudijai pasūtītajām filmām.

Šī gada jūnijā kinokritiķe Daira Āboliņa aizstāvējusi promocijas darbu, kurā pirmoreiz padziļināti analizētas PSRS Centrālās televīzijas pasūtījuma aktierfilmas Rīgas kinostudijā, atklājot to īpašo lomu studijas attīstībā, filmu stilistikas veidošanā un televīzijas filmu ražošanas principu attīstībā. Darbā analizētie piemēri liecina, ka televīzijas filmu veidošanā iesaistījās nozīmīgi Latvijas režisori, tostarp Ada Neretniece, Jānis Streičs, Pēteris Krilovs un Aloizs Brenčs. Pētījuma rezultāti paplašina izpratni par televīzijas filmu lomu Latvijas kino vēsturē un to nozīmi sociālās realitātes konstruēšanas procesos padomju periodā.

Daira Āboliņa pētījusi gan šo padomju gadu Centrālās televīzijas pasūtījuma filmu spēles noteikumus, gan to, kas ar šīm filmām notiek tagad.

Centrālā televīzija pasūtīja Rīgas kinostudijai filmas, kas tapušas laikā no 1966. līdz 1989. gadam. Darba nosaukums ir "Centrālās televīzijas pasūtījuma aktierfilmas Rīgas kinostudijā: stilistikas un ražošanas principu ģenēze". Darbs ir aizstāvēts, bet kāds ir šo filmu liktenis? Tās pieder Centrālajai televīzijai vai Rīgas kinostudijai?

Daira Āboliņa: Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Es teiktu, ka šīs filmas joprojām atrodas tādā pelēkajā zonā, par ko ļoti žēl. Oriģināli, ja tādi ir saglabājušies, negatīvi, un visas filmas ir uzfilmētas uz 35 milimetriem, tātad uz īstas filmas, tās atrodas, nezinu kur Krievijā, Krievijas arhīvos. Ja mēs runājam par tiesībām, šis jautājums līdz galam nav atrisināts, kaut gan visu Rīgas kinostudijas autortiesību mantojumu atdeva atpakaļ autoriem, un tātad tās nepieder ne Rīgas kinostudijai, ne Krievijai vai Maskavai, tās pieder filmu autoriem. Fiziskie nesēji - tas ir jautājums. Kopijas iedeva arī tolaik Latvijas Televīzijai. Visas Centrālās televīzijas filmas kopiju veidā, filmu ruļļu veidā tika iedots arī Latvijas Televīzijai.

(..)  Ko Rīgas kinostudijas zīmola mantotāji izdarīja ar daudzām no šīm filmām? Būtībā šī komunikācija nav tik veiksmīga un (..) Atbilde ir tāda, ka statuss ir neviennozīmīgs.

--

Pavisam īsi - kāda tev ir sajūta par obligāto filmu dublēšanu un ieskaņošanu latviešu valodā* ? 

Daira Āboliņa: Šajos gadījumos, kad mums nav latviešu versijas, un daudzām šīm padomju filmām, tieši padomju perioda filmām, es domāju, ka tur ir ļoti, kā es jau minēju, smalki jārisina, jādomā, kā to darīt. Bet vispār es esmu pret dublēšanu. Vispār es esmu pret. Mēs esam pieauguši cilvēki, mēs zinām valodas, mēs skatāmies brīnišķīgu kino kinoteātros ar subtitriem. Jaunā paaudze vispār pārzina vairākas valodas. Labi, tieši ar krievu valodu viņiem iet grūtāk, un lai viņi izvēlas, vai viņiem vajag to krievu valodu.  Ja nevajag, lai viņi mācās franču un itāļu. Jā, es esmu pret.

* Saeima 23. jūlijā otrajā lasījumā atbalstīja grozījumus Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, lai noteiktu, ka Eiropas Savienības (ES) valstu svešvalodās veidoti televīzijas raidījumi vai to daļas būtu jāieskaņo, jādublē vai jānodrošina ar subtitriem latviešu valodā. Savukārt raidījumi vai to daļas citās svešvalodās būs jādublē latviski.

Tetovējumiem ir sena vēsture un daudzi cilvēki dažādās pasaules daļās izvēlas savu ķermeni ar tiem rotāt – lai vēstītu, apliecinātu vai atcerētos, katram savs iemesls. Kas jāzina par tetovējumiem un kā pie tiem tikt droši, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro kosmetoloģe, Latvijas Skaistumkopšanas speciālistu asociācijas pārstāve Sabīne Ulberte un dermatologs Raimonds Karls.

Kam būtu jāpievērš uzmanība cilvēkiem, kuri izvēlēsies veikt tetovēšanu?

"Ja ir tā vēlme [tetovēties], es tomēr attaisītu Veselības inspekcijas mājaslapu, kur ir visas datu bāzes, un sāktu ar to, ka apskatītos, vai šis konkrētais meistars vai šī konkrētā studija, salons ir reģistrēto vietu sarakstā," norāda Raimonds Karls. 

Otrs, ko iesaka ārsts, konsultēties pie draugiem un paziņām, kas ir tetovējušies, pavaicāt par sajūtām. 

"Ja nu gribās to tetovējumu, sāksim ar to tetovējumu, kurš nav redzamā vietā. Nesākat, lūdzu, ar seju," mudina ārsts un atklāj, ka visbiežāk cilvēki izvēlas tetovējumu uz labā pleca. Tāpat pirmo tetovējumu vajadzētu izvēlēties nelielu, lai saprastu, kā reaģē āda un organisms kopumā.

Sabīne Ulberte piekrīt ārsta teiktajam, taču norāda, ka cilvēki bieži nevadās pēc tik racionāliem apsvērumiem.

"Ja reģistrētajos salonos nestrādā tas mākslinieks, kurš māk man to zirgu uzzīmēt, viņi māk tikai ēzelīti, es iešu pie tā, kas māk to zirgu. Primāri būs vēlme atrast un iet pie tā, kurš var uzzīmēt tieši to man vēlamo," norāda Sabīne Ulberte. "Ja mēs gribam tieši to meistaru, tad skatīsimies, ko mēs varam par šo meistaru uzzināt, varbūt viņš ir arī reģistrēts. Ja viņš nav reģistrēts, tad uz vietas skatāmies, cik viņš tīros apstākļos strādā un vai ir vienreizējie materiāli. Tetovēšanā arī iet slava meistaram no mutes mutē, viņus iesaka. Mēs meklējam meistaru, nevis kabinetu. Diemžēl šī ir tā joma. Tāpēc varbūt mēģinām apvienot vēlamo ar vajadzīgo."

Un nemeklējam pa lēto!

Raimonds Karls iesaka – ja cilvēkam ir alerģijas, no tetovēšanas vajadzētu atturēties. Tāpat raidījuma viesi iesaka pārbaudīt ādu pirms veikt tetovējumu, iespējams, pleķis, ko gribas noslēpt, ir melanoma, ko steidzami jāārstē.

Šobrīd jauno ārstu uzņemšana rezidentūras studijās abās Latvijas augstskolās – Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) un Latvijas Universitātē (LU) norisinās pilnā sparā, jauno ārstu pieteikumi ir iesniegti, un jau iezīmējas tendences – kas šogad ir populārākās specialitātes, pat tādas, kur drūzmējas septiņi, astoņi uz vienu vietu, bet kuras ir neaizpildītās valsts budžeta vietas? Tādu šobrīd daži desmiti, bet tas vēl nav galavariants.

Uzņemšanā rezidentūrā augstskolas saņēmušas 380 jauno ārstu pieteikumus. Tas ir par 50 mazāk nekā pērn, iespējams, tādēļ, ka arī absolventu mazāk. Katram no viņiem tas ir liels solis – lai kļūtu par ārstu speciālistu, pēc sešu gadu pamatstudijām jāizvēlas, kādā specialitātē studēt.

Sākot no 29. jūlija, četru dienu garumā Rīga kļūs par pasaules trombonu galvaspilsētu. Rīga būs pirmā vieta Austrumeiropā, kur notiks Starptautiskais Trombonu festivāls, kas ir lielākais šim instrumentam veltītais pasākums. Uz to pie mums pulcēsies vairāk nekā 500 trombonisti un citas mūzikas personības. Līdzās koncertiem notiks meistarklases, lekcijas, koncerti, darbnīcas un vēl citas norises.

Saruna ar festivāla namatēvu – Vairi Nartišu.

Latvijas vēsturē šis būs līdz šim lielākais kāda viena instrumenta atskaņotājmākslinieku festivāls.

Tromponu festivāls aizsākās 1971.gadā Amerikā, pirmos 20 gadus tikai Amerikā arī notika, bet, sākot ar 90.gadiem, sākās tradīcija, ka divus gadus festivāls norit Amerikā, bet katrā trešajā gadā pārceļas uz citu valsti. Tas jau skanējis Francijā, Spānijā, Dānijā, Somijā un citviet, bet Latvija būs pirmā Austrumeiropas valsts, uz kurieni tas atceļos.

Tas notiks, pateicoties izcilā mūsu trombonista Vaira Nartiša milzīgam ieguldītam darbam, kurš jau daudzus gadus dažādi popularizē un aktualizē trombonu un pūšaminstrumentus. Šai saistībā veidojis stāvizrādes, pats izgudrojis neparastus skaņu rīkus, dibinājis muzikālus projektus un veicis citas aktivitātes.

Uz festivālu Rīgā ieradīsies starptautiski atzīti trombonisti un mūzikas personības, viņu vidū zviedru mūziķis Kristians Linbergs, ko mēdz dēvēt par ”trombona Paganīni”, amerikāņu mūziķis Māršals Džilks, holandiešu izcilais meistars Johans de Meijs un vēl daudzi citi.

Īpaša loma festivālā būs Latvijas profesionālajiem kolektīviem – Liepājas simfoniskajam orķestrim, Latvijas Radio bigbendam, Zemessardzes orķestrim un orķestrim ”Rīga”. Festivāla notikumu epicentrs būs Rīgas Latviešu biedrības nams.

Līdzās koncertiem festivāls piedāvās meistarklases, lekcijas, diskusijas, izstādi un citus notikumus, to vidū būs arī paša Vaira Nartiša koncertlekcija par Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā esošo izcilo seno trombonu jeb sakbutu kolekciju, kas cieši saistīta ar Georga Mihaela Tēlemana darbību Rīgā 18.-19.gadsimta mijā.

Īpaši bagātīga būs festivāla noslēguma diena 1.augustā, tā vainagosies ar Latvijas Radio bigbenda koncertu saspēlē ar izcilo amerikāņu džeza trombonistu Māršalu Džilku, bet pa dienu būs vēl viens koncerts, kas ieskandinās leģendārā mūziķa – trombonista, komponista un orķestra ”Rīga” dibinātāja Gunāra Ordelovska 100.jubileju, kas būs nākamgad. Ārzemju viesi kopā ar orķestri ”Rīga” atskaņos Ordelovska opusu ”Lauku kāzas”.

Starptautiskais Trombonu festivāls Rīgā noritēs no 29.jūlija līdz 1.augustam.