Izstādes atklāšanā Pāvilostas novadpētniecības muzeja nelielā izstāžu zāle bija pilna ar interesentiem. Mākslinieces cienītāji ar ziediem rokās stāvēja pat kāpnēs uz otro stāvu, kur atrodas izstāžu zāle. Tas netraucēja sirsnīgā atmosfērā sveikt mākslinieci. 

Izstādes atklāšanu Elita Patmalniece sarīkoja savā dzimšanas dienā, un apmeklētāji ar ziediem un apsveikumiem neskopojās. Izstāžu zāli māksliniece pārvērtusi līdz nepazīšanai. Košās gleznas, interjera priekšmeti un dekori rada lielu prieku. 

Ar Elitu Patmalnieci Latvijas Radio tikās vēl pirms atklāšanas, kad notika pēdējie izstādes ierīkošanas darbi – pie griestiem piekārti dekori, kas ļauj dzīvespriekam mākslinieces darbos spoguļoties. 

"Te ir redzama tieši Pāvilosta, vienmēr tā ir tā kā sapņu bāka. Skaties un zini, ka Pāvilostā vienmēr ir forši un interesanti," sacīja māksliniece. 

Pāvilosta Patmalnieces darbos pirmo reizi parādījās jau pirms 20 gadiem, kad, vasarā atpūšoties, tapa izšūtas glezniņas, kurās parādījās pilsēta un tās iemītnieki, piemēram, komponists Uldis Marhilēvičs. Pēdējos gadus Patmalniece vasarās regulāri brauc uz šo pusi, starp Pāvilostu un Jūrkalni.  

"Un te, staigājot gar jūru, stāvkrastu, tās klintis, ko var apbrīnot! Te ir daudz bildīšu, ko esmu taisījusi pamazām, katru gadu, zīmējot klintis, jūru, jūras skatus. Pārsvarā te ir mazi, mīļi darbiņi uz kartona vai audekliņiem." 

Izstādi savā veidā var raksturot kā mākslinieces vasaras dienasgrāmatu, kur fiksēti viņas piedzīvojumi pie jūras. 

Rubrikā „Muzykys žvyrs” muzikis Ingars Gusāns, ari Solvvaļnīks i muzykys entuziasts Silvestrs Solovjevs stuosta par latgalīšu muzykys īrokstim, kaidi albumi latgalīšu muzykā ir izdūti i kam ir vārts dagrīzt viereibys. Apsavieršonā vysaidi muzykys žanri, grupys i solo muokslinīki.

Itūreiz par dzīsminīka Aņša Ataola Bierzeņa autordzīšmu albumu “Dabasu trikmīņs” (2026).

Anša Ataola Bērziņa jaunais dubultalbums “Dabasu trikmīņs” izguojs ekskluzivi CD formatā. Taida pīeja myusu dīnuos ir reša, partū ka leluokuo daļa jaunūs albumu vīnlaiceigi teik lykti ari digitaluos muzykys straumiešonys vītuos. Autors izsver, ka eista publikaceja ir tod, kod albumu var pajimt rūkā i īlikt plauktā.

Albumā apkūpuotys 24 autordzīsmis pīcuos dažaiduos volūduos, kas īraksteitys nu 2016. da 2025. goda. Atškireigu gaisūtni roda plotais dzīšmu vuordūs lītuotais mozuok zynomūs latgalīšu vuordu lūks, aicynojūt klauseituojus nu jauna atkluot latgalīšu volūdys boguoteibu.

Žvyrs ir grants, i Sovvaļnīks skaita, ka „latgalīšu muzykys ceļš nikod nav bejs leidzons, tys vysod ir bejs kai pa granta ceļu, ari idejiski „Muzykys žvyrs” ir vysā pamatuoti – vysu laiku ceinomēs, īmam, sovpateigs ceļš.”

Latgalīšu muzikis Sovvaļnīks, eistajā vuordā Ingars Gusāns, desmit godu piec īprīškejuo albuma ir atsagrīzs ar jaunu albumu „Cārtumi”, kas ir daīmams kai digitalā, tai ari fiziskā formatā. Itūreiz, atsakuopūt nu smoguo roka muzykys lauceņa, Sovvaļnīks pīduovoj akustiskuoku skaniejumu, tymā pošā laikā saglobojūt sovu jam rakstureigū dziļū i puordūmuotū viestejumu, izmontojūt latgalīšu rakstnīku tekstus: „Varbyut tys nagaideitais moments, ka tys nav metals, kū, īspiejams, gaideja cyti voi leluokuo daļa, dūmuodami, ka es varu koč kū vēļ trokuoku saraksteit, sacerēt, bet saīt, ka tei beja vajadzeiba.”

Ronojūt par albuma tapšonu, Ingars Gusāns dasadur naviņ sovom rodūšajom puormaiņom, bet ari latgalīšu volūdys i dzejis nūzeimei juo muzykā, i cārtumim aba rātom i jūs sekom. Albuma nūsaukums „Cārtumi” ir ar smoguma pīgaršu, „tuos ir rātys.

Pošam jau pa itim godim vysaidi cārtumi ir sasakruojuši, i deļ tam itys ari ir absoluti taids mīreigs izapausšonys veids, lai jūs voi nu sadzīdātu, voi pīsagtu,” atkluoj Sovvaļnīks.

Sovvaļnīks ir ari raidiejuma rubrikys „Muzykys žvyrs” vīns nu autoru, i ka cytom reizem jis kūpā ar Silvestru analizej cytu muziķu veikumu, tod itamā reizē īsaveram poša Sovvaļnīka muzykys albumā „Cārtumi”.

Dzīsmis saraksteitys ar latgalīšu dzejnīku Annys Rancānis, Oskara Seiksta, Valentina Lukaševiča, Ontona Kūkuoja, Marijis Dzeislys, Pītera Jurciņa i Valentina Lukaševiča puorlyktuo Arva Vigula vuordim, tok Sovvaļnīks izsver, ka muzykā var meklēt vaira i dziļuok: „Grybu, lai nūviertej naviņ dzeju, kas tam vysam puori īt, bet ari breižam interesantuos gitarys partejis. Ir tei nūskaņa, kū var pajimt. Klasiskais variants, lai cik jums ir gryuši dzeivē, tei ir īspieja vysod pasaklauseit, ka vīnam cylvākam ir vēļ gryušuok, nakai jums. Ūtrom kuortom, tū sajiutu, ka ir forši, ka mes dzeivē veramīs, raugam saskateit tikai jautrū, pozitīvu, bet ir ari koč kaidys problemlītys, par kurom, seviški intelektualim cylvākim, vajadzātu padūmuot, voi tys ir sova veida atguodynuojums, voi otkon taids paaicynuojums koč kam pīvērst uzmaneibu.”

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, jūs salykumus ci formys lobuok lītuot.

Itūreiz par izteicīni „a ka bejs, a ka byutu”.

Latvīšu literarajā volūdā mes saceitu – lai nūteik, lai iet. Latgaliski ir lobs vuordu salykums – a ka bejs, a ka byutu.

Var dažaidus variantus lītuot. Tei nav taida normātuo leksika, tys ir jau individualuoks volūdys leimiņs, kur vīnā sātā lītoj tai, ūtrā sātā cytaižuok, vīnā apvydā tai, ūtrā sovaiduok. Tys nav vyspuorlītojamais izteicīņs, itaida veida izasacejumi ir breivī.

Dodamies uz pilsētu, kur atslēgām dod sieviešu vārdus. Uz Kultūras rondo kartes zīmējam Aizputi ar stāstiem par "Serdi", Kurzemes Atslēgu fabriku, Aizputes Renesanses biedrību, gleznotāju Jāni Kalnmali un Rimbenieka festivālu. Skaidrs, ka būs jābrauc vēl! 

Aizputē daudzi ir bijuši tikai caurbraucot, jo nodomā, ka nav kur apstāties, brauks tik cauri. Šoreiz sarunas ar tiem, kuri Aizputē atgriezušies, lai vēsturiskā centra graustiem dotu jaunu dzīvi. Un pilsētai, protams.

Jaunlatvietis Fricis Brīvzemnieks, komponists Pēteris Vasks un dziesminieks Mārtiņš Freimanis – tie ir trīs zināmākie aizputnieki. Bet šajā dienā Aizputē mūs sagaidīja daudz pārsteigumu. Skaidrs, ka mēs neko daudz nesapratām no atslēgu ražošanas, bet tagad zinām, ka Aizputē atslēgām dod sieviešu vārdus, savukārt rūpnīcai joprojām ir savs klubs ar kultūrvēsturisku interjeru, kā arī Voldemāra Actiņa fotogrāfijas, ko vērts iepazīt padomju dizaina un industriālā mantojuma pētniekiem.

Atklājām gleznotāju Jāni Kalnmali un Klasiskās melnbaltās fotogrāfijas darbnīcu; bijām pie Ēvalda Rimbenieka mājas, piesakot Dienvidkurzemes mūzikas festivālu "Rimbenieks". Un vēl – redzējām, kā darbojas biedrības, un kā viena cilvēka radošā enerģija dubultojas un trīskāršojas.

Sākam ar starpnozaru mākslas grupu "Serde", stāsta tās vadītāja Signe Pucena, Trīne Pucena un Ance Ausmane. Satikām arī rezidences māksliniekus - Gregs Pritčards (Greg Pritchard) ir no Austrālijas, Elīna Eihmane un Ieva Jurka – no Latvijas.

Turpinājumā ieskats atslēgu tapšanas procesā. 1890. gadā Ģertrūde Lindberga Aizputē nodibina kartonāžas fabriku, pēc daudzām pārmaiņām kopš 1960. gada, kad no Rīgas uz Aizputi pārceļ daļu metālizstrādājumu fabrikas "Kvēle" un nodibina atslēgu un būvapkalumu rūpnīcu "Aizpute", tiek likti pamati tai rūpnīcai, kāda

Tagad tā ir metāla furnitūras rūpnīca "Kurzemes atslēga", jau sešus gadus to vada aizputnieks, būvinženieris Jānis Kreicburgs, kurš vadījis Jaunā Rīgas teātra rekonstrukcijas būvdarbu gaitu. Šobrīd – iesaistīts Vecrīgas Vāgnera nama atjaunošanā. Jānis mūs izvadā pa Aizputes rūpnīcas cehiem, stāsta, rāda un visbeidzot pārsteidz ar klubu.

Aizputē tagad atgriezies arī aizputnieks Andris Tauriņš, kurš pārstāv Aizputes Renesanses biedrību.

Vēl mums Aizputē ir iespēja atklāt gleznotāju Jāni Kalnmali, kurš dzīvoja un gleznoja Aizputē un citur Eiropā. 2023. gadā viņš aizgāja mūžībā, bet, iespējams, viņa gleznas un radošā dzīves telpa vēl gaida savus atklājējus. Mākslinieka māju ar mīlestību izrāda Jāņa Kalnmaļa dzīvesbriedre Biruta.

Vēl kāda ar mūziku saistīta tikšanās. Arī šovasar Liepājas simfoniskā orķestra mūziķi koncertēs Dienvidkurzemē, festivālu "Rimbenieks" atklājot 2. augustā Grobiņas baznīcā, taču orķestra vadītājs Uldis Lipskis sola parādīt Ēvalda Rimbenieka māju Aizputē, rāda Tasmānijā tapušu grāmatu par Rimbenieku un atgādina, kāpēc festivālam nosaukums "Rimbenieks".

Un vēl neliels ieteicamās literatūras saraksts, domājot par Aizputi:

Mēs patiesībā esam stiprāki nekā mums pašiem liekas – šī ir viena no atziņām, kuru pēc svētceļojumiem uz Aglonu iemantojusi Līga Vanaga. Šogad ceļā viņa dosies ceturto reizi, lai kopā ar Svētā Jēkaba katedrāles svētceļnieku grupu mērotu vairāk nekā 300 kilometru no Rīgas līdz Aglonai.

Šī garīgā prakse viņai svarīga kopš brīža, kad viņa atvēra savu sirdi ticībai un atgriezās katoļu baznīcā, kurā kā bērns savulaik tika nokristīta. Šis pavērsiens Līgas dzīvē notika Covid pandēmijas laikā, kad ierastais dzīves ritms sabruka un bija vajadzīgs mierinājums un stiprinājums.

Līga Vanaga ir sociālā darbiniece, šobrīd strādā nodibinājumā ”Caritas Latvija”, kā arī studē teoloģiju Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā.

"Kārtējo reizi saku: ir jāsapņo, turklāt jāsapņo skaļi. Ja skaidri zini, ko gribi, un tas nevienam nekaitē, tas obligāti piepildīsies!" Tā, sirsnīgi smaidot, intervijā Intai Zēgnerei teic mūsu brīnišķīgā, starptautiski pazīstamā operprīma Kristine Opolais, stāstot par kopīgo koncertu ar opermūzikas leģendu Placido Domingo, kas jau 29. jūlijā notiks Dzintaru koncertzālē.

Lai gan kā festivāla "Operalia" dibinātājs un rīkotājs Domingo Latvijā viesojies jau 2022. gadā, uzstāsies viņš šeit pirmoreiz. Koncertā uz skatuves kāps arī viens no pieprasītākajiem mūsdienu tenoriem Maikls Fabiano, bet pie festivāla orķestra diriģenta pults būs Džordža Šolti Starptautiskā diriģentu konkursa laureāts Valentīns Urjupins. Koncertā piedalīsies arī Rīgas kamerkoris "Ave Sol".

Inta Zēgnere: Kā sākās jūsu sadarbība ar Plasido Domingo? Kad jūs satikāties, kā tas notika un kā jūs viņu atvilinājāt uz Latviju?

Kristīne Opolais: Tā vēsture ir interesanta! Mēs jau diezgan sen par to runājām. Pirmo reizi tas bija laikam 2016. vai 2017. gadā, kad Ņujorkas Metropoles operā dziedāju Pučīni operā "Madame Butterfly" un viņš ar kundzi Martu bija atnācis uz izrādi. Pēc tās viņi mani laipni uzaicināja uz ģimenes vakariņām – tas bija tik brīnišķīgs vakars! Tad vēl bija otra reize, atkal pēc vienas manas izrādes, un tas šķita tik silti un patīkami: nemaz neticēju, ka tā var notikt.

Maestro enerģētika ir tik silta un fantastiska – man tas bija liels gods un ģimenes sajūta – būt ar viņiem kopā. Daudz runājām par režiju, par visu ko, jo viņa kundze Marta darbojas kā režisore.

Arī pirmā reize, kad uzstājāmies kopā, notika Metropoles operā, Pučīni "Triptihā": es dziedāju māsu Andželiku, bet Plasido Domingo – Džanni Skiki. Arī tad vairākas reizes kopā ar viņa ģimeni bijām uz vakariņām restorānā. Atceros, ka vienu vakaru Maestro ieminējās, cik fantastiski būtu, ja viņš varētu atbraukt uz Latviju un teica: "Mums vajag nodziedāt kādu koncertu Latvijā, tavā zemē!"

Pēc Metropoles operas iestudējuma otro reizi satikāmies Kijivā. Viņš mani uz turieni uzaicināja dziedāt kopā ar viņu lielu galā koncertu. Tas notika Kijivas arēnā, milzīgā stadionā.

Tas bija jau 2019. gads, un vakariņās pēc koncerta viņš teica: "Kristinetta, gribu aizbraukt uz Latviju!" Apsolīju Maestro, ka mēģināšu to nokārtot.

Zināju arī, ka tas nav vienkārši, jo Maestro ir ļoti liela slodze: viņš koncertē ne tikai kā dziedātājs, bet arī kā diriģents. Pirms gada satikāmies Hanojā, Vjetnamā, un atkal biju uzaicināta uz vakariņām. Sēdēju blakus Maestro, un viņš man atkal teica: "Kristinetta, gribu ar tevi dziedāt Latvijā!"

Kad plānoju šo koncertu, vēl nezināju, kas tieši to organizēs, bet man bija skaidrs datums, un sapratu uzreiz, ka tas būs mans galā koncerts ar īpašu viesi – Plasido Domingo. Sapņoju par to, sūtīju Visumam savu vēlmi, un savādā kārtā tas arī piepildījās. Augustā mani iepazīstināja ar producentu Jevgēņiju Vinturu: pārrunājām darba lietas, un es jautāju, vai viņš negribētu rīkot arī manu koncertu Latvijā un uzreiz izteicu savas vēlmes.

Tāpēc kārtējo reizi saku: ir jāsapņo, turklāt jāsapņo skaļi. Ja skaidri zini, ko gribi, un tas nevienam nekaitē, tas obligāti piepildīsies!

(..) Man vienmēr prieks muzicēt ar Plasido: mūs vieno ļoti siltas attiecības – ir sajūta, ka pazīstu viņu jau ļoti sen. Maestro tiešām ir ļoti jauks, mīļš kolēģis un kolosāla personība;  ar viņu ir tik patīkami atrasties uz vienas skatuves, vienā aurā. Un – lai gan viņš ir Leģenda, Maestro ir fantastiski vienkāršs cilvēks; ļoti galants, pieklājīgs, muzikāls. 

Vai ar Maiklu Fabiano esat jau sadarbojusies?

Vēl nē! Un man prieks, ka beidzot ar viņu satikšos uz skatuves, jo Maikls koncertā piedalās ar rīkotāju ziņu. Vienkārši sapratām, ka duetiem mums vajag arī tenoru! (..) Jonass Kaufmanis un Huans Djego Floress man atbildēja, ka šogad plāni viņiem pilni, un koncerta rīkotāji organizēja Maikla atbraukšanu. Lai gan vēl nekad neesmu viņu satikusi, man viņš kā mākslinieks ļoti patīk. Viņš ir karstasinīgs, emocionāls un viņam ir ļoti skaists un romantisks itāļu tembrs. Kopā ar viņu man būs liela debija – pirmo reizi dziedāšu lielo fināla duetu no operas "Andrē Šenjē". Tas man ir sens sapnis – nodziedāt šo duetu, bet vēlāk – lomu. Bet sāksim ar duetu un tad jau viss aizies. 

Vai zināt, ka Maikla hobijs ir lidmašīnu vadīšana un viņš ir pilots? Viņš pats sacījis, ka tas viņam palīdz koncentrēties kā operdziedonim uz skatuves. 

Ak, es to nezināju. Būs par ko parunāties! (Smejas.)

Koncerts Dzintaros sola krāšņu un vērienīgu programmu, kurā sadarbosieties ar orķestri diriģenta Valentīna Urjupina vadībā. Vai kādreiz ir gadījies dziedāt viņa vadībā? 

Šī arī būs pirmā reize! Pirmo reizi viņu redzēju novembrī: savā dzimšanas dienā biju uzaicināta uz Amsterdamu, uz Čaikovska operas "Orleānas jaunava" pirmizrādi, ko iestudēja Dmitrijs Čerņakovs. Tieši viņš arī mani uzaicināja uz pirmizrādi, jo mums bija nopietna sadarbība un esam ļoti labi draugi.

Operu diriģēja Valentīns Urjupins. Mani absolūti fascinēja tas, ka viņš dziedātājiem nepārtraukti ar visu savu ķermeni norāda uz piano. Jo pēdējos gados ļoti reti redzamas diriģentu kustības uz piano pusi, jo visu laiku diriģenti rāda tikai forte, forte, vēl un vēl, un vēl.

Mani tiešām pārsteidza viņa žesti – man tas šķita ļoti muzikāli un humāni pret dziedātājiem, jo mūzika tomēr nesastāv tikai no forte. Un esmu izlutināta: mans lielākais paraugs visu mūžu ir Andris Nelsons – karjeru sāku ar brīnišķīgu pavadījumu, tāpēc šajā ziņā vienmēr esmu diezgan prasīga. Uzreiz sapratu, ka tieši viņš diriģēs manu galā koncertu Jūrmalā un tajā pašā dienā to pateicu koncerta rīkotājiem. 

Varbūt savu lomu spēlē arī fakts, ka viņš bijis arī ļoti labs klarnetists.

Jā, un mums šajā ziņā būs pārsteigums skatītājiem!

Sacījāt, ka jums pašai Dzintaros būs vairākas debijas. Kādas tās būs?

Būs divi lieli dueti. Ar Plasido Domingo dziedāsim lielu duetu no Verdi operas "Trubadūrs". Esmu pieradusi un arī publika pieradusi dzirdēt mani Pučīni repertuārā, bet šajā koncertā būs Verdi repertuārs – tā man būs liela debija. Vienmēr domāju, ka tas īsti nav paredzēts manai balsij, bet izrādās, ka ir, un man liels prieks par to. Ar Maiklu Fabiano dziedāsim fināla duetu no operas Andrē Šenjē.

Ir īpašs uztraukums, kad tu pirmoreiz ar orķestri atskaņo kādu āriju vai duetu, kuru pirms tam neesi dziedājis, tāpēc jūtu ļoti lielu atbildību, jo "puiši" šos duetus dziedājuši vairākas reizes, Zinu, ka man būs milzīgs atbalsts no Plasido Domingo – es viņu saucu par maestro. Būs arī kaut kas no mana repertuāra, ko izpildu vienmēr un visur, kur uzstājos. Protams, būs "Nāras dziesma mēnesim", un būs arī neparasts duets, ko es izpildīšu ar Plasido Domingo "Non ti scordar di me". Parasti to dziedu ar tenoriem, bet šoreiz būs ar baritonu. Tā ir ļoti skaista dziesma, brīnišķīgs duets. 

Mans uzdevums šajā koncertā bija savienot nopietnu mūziku ar to, ko mīlu. Tātad Pučīni arī būs. Tas būs arī neliels pārsteigums, jo Pučīni būs ar kori. Tas ir retums.

Un tas arī ir kaut kas, ko neesmu dziedājusi uz skatuves. Un būs arī operete! Ieskaitot Lehāra "Jautro atraitni" un "Smaidu zemi". 

Vai pēc šī koncerta vēl turpināsiet sadarbību ar Plasido Domingo? Un kādas vēl ir jūsu ieceres?

Mums ir pārrunas ar Plasido Domingo aģentu par iespējamiem nākamajiem koncertiem. Mani tagad grib virzīt uz sarsuelu pusi – lai iemācos dažus duetus un arī dziesmas. Tā ka sadarbība turpināsies. 

Runājot par Latviju – kāpēc nē? Negribētu, lai mans galā koncerts notiek tikai vienreiz: manos plānos tas būtu ja ne katru gadu, tad vismaz reizi divos gados parādīties ar īpašiem viesiem. 

Protams, nedomāju, ka viesi atkārtosies – lai viesi mainās. Un vienmēr būs kungi, jo man uz skatuves labāka sinerģija veidojas ar tenoriem un baritoniem. Man šķiet, ka arī publikai vairāk patīk tādi dueti, īpaši soprāns un tenors, jo tur ir visskaistākie dueti operas repertuārā. Varbūt atgriezīsimies ar Plasido, ar kādu speciālu sarsuelu vakaru. 

Kas būs nākošā skatuve pēc Dzintariem? 

Nākamsezon vairāk koncentrējos uz koncertiem ar pianistu un koncertiem ar orķestri. Esmu brīvmāksliniece, tāpēc plāni mainās. Novembra sākumā būs liela debija Meksikas lielākajā zālē "Palacio de Bellas Artes". Tā būs speciāla programma, ko sākšu gatavot uzreiz pēc koncerta Dzintaros. Šī zāle ir īpaša un vēsturiska. Pirms pieciem gadiem jau šeit muzicēju, tikai mazākajā zālē. Tā ka man šī atgriešanās būs ļoti īpaša. (..) 

Programmā būs lielās ārijas, jo tāds bija pasūtījums – tās pasūtīja rīkotāji, bet gribētu nodziedāt arī kaut ko no meksikāņu dziesmām. Man ir labs pedagogs, kurš pats ir meksikānis, un mums šajā ziņā ir lieli plāni. Meksikāņu dziesmas – tas būs kas jauns manā repertuārā. 

Raidījums, kurā dzirdēsiet daudz noderīgas informācijas: notrauksim putekļus no seniem padomiem, soda vienības ceļu satiksmē, veidosim jaunu latviešu vārdu, stāsts par kādu vietu Latvijā, aktīva komunikācija ar klausītāju, kāda sen nedzirdēta dziesma, iesūtītie joki, "Dziesmu kaujas" balsojuma kaislības un vēl daudz visa kā...

Naktsāķis- esi izklaidēts un informēts!!!

DZIESMU KAUJA

Tiek piedāvātas trīs dziemas, no kurām klausītāji izvēlas vienu, kuru dzirdēt kā raidījuma pēdējo dziesmu.