Latvijā mēs esam pieraduši pie ātra interneta un plaša digitālo pakalpojumu klāsta, un daudziem veidojās pārliecība, ka šajā jomā esam diezgan attīstīta valsts. Tomēr pēdēja laikā notikušie incidenti, kad noziedzniekiem izdevās piekļūt „Latvijas Valsts mežu” un zāļu ražotāja „Olpha” serveriem, liek uzdot jautājumu: vai līdz ar strauju digitalizāciju esam parūpējušies arī par kiberdrošību? Kāpēc šīs lietas ne vienmēr iet roku rokā un kā jāizskatās kiberdrošības jomai Latvijā ideālajā gadījumā?

Kiberdrošība un digitāla attīstība nav viens un tas pats. Katru no šiem procesiem virza atšķirīga motivācija. Valsts pusē ātrie un pieejamie digitālie pakalpojumi atvieglo iedzīvotāju dzīvi, bet privātajā sektorā mazina izmaksas vai vairo ieņēmumus. IT drošības uzņēmumu grupas "Possible Security" vadītājs Kirils Solovjovs skaidro, ka kiberdrošība vēsturiski tika uzskatīta par izdevumu pozīciju, kas nedod skaidru pienesumu.

Valsts sektorā kiberdrošību veicināja galvenokārt normatīvie akti, bet privātajā – pašu uzņēmēju apziņa, ka neuzmanība pret kiberdrošību var radīt pamatīgus riskus. Solovjovs vērtē, ka lai gan motivācija ir atšķirīga, kopumā šobrīd valsts un privāta sektora situācija ir aptuveni vienā līmenī. Abos sektoros ir gan labi, gan slikti piemēri, piekrīt Kiberincidentu novēršanas institūcijas "Cert.lv" vadītājas vietnieks Varis Teivāns. Bieži izšķirošais ir tas, vai par to rūpējas uzņēmuma vai iestādes vadība.

Šovakar, 24. jūlijā, "PAiR" rezidencē Pāvilostā būs skatāma mākslinieces Ilzes Mazpanes performance "101". Tajā simt viena glāze kļūs par laika mēru, materiālu un liecinieku. Māksliniece iecerējusi izmantot arī Pāvilostā savāktus dabas materiālus, kas pārtapuši košā sīrupā. Caur klātbūtni, atkārtojumu un attiecībām ar vidi performance aicinās skatītāju vienkārši būt un vērot, kā mainās viņa paša laika pieredze. Performances ilgums gan nav prognozējams. Ilze Mazpane sola, ka tas ilgs līdz brīdim, kad pienāks īstais laiks tai beigties.

Reklāmas sociālajos medijos un sadarbība ar influenceriem – tie ir tikai daži no paņēmieniem, ko Krievija izmanto, lai piesaistītu jaunus darbiniekus vienai no tās lielākajām dronu ražotnēm Alabugas speciālajā ekonomiskajā zonā. Neatkarīgais izdevums „T-invariant” ziņo, ka šim nolūkam tiek izmantota arī īpaši izstrādāta videospēle un militāro simulāciju spēļu turnīri. 

Alabugas speciālajā ekonomiskajā zonā atrodas viena no lielākajām Krievijas dronu ražotnēm. Latvijas Radio jau iepriekš vēstījis, ka Krievija, izmantojot studiju programmu „Alabuga Start”, piesaistījusi Āfrikas valstu pilsoņus ar solījumiem par darba un studiju iespējām. Realitātē gan daudzi no viņiem nonākuši Krievijas kara industrijā.

Izdevums „T-invariant” ziņo par jaunu darbinieku piesaistes veidu. Alabugas speciālās ekonomiskās zonas ģenerāldirektors Timurs Šagivalejevs ir patentējis videospēli „Drone Battle: Ukraine” („Dronu cīņa: Ukraina”). Tās mērķis, pēc izstrādātāju teiktā, esot iepazīstināt lietotājus ar situāciju Ukrainas kara frontē un attīstīt taktiskās un stratēģiskās plānošanas prasmes. Taču, kā norāda „T-invariant”, praksē spēle tiek izmantota potenciālo bezpilota aviācijas speciālistu atlasei.

Spēle ir daļa no projekta „Staļina piekūni”, kura mājaslapā tiek publicētas vakances dronu inženieriem un operatoriem, un tā kalpo kā viens no sākotnējiem kandidātu atlases posmiem. Projekta nosaukumu papildina sauklis: „Mūsu vectēvi izstrādāja un ražoja labākos ieročus pasaulē un izmantoja tos, lai uzvarētu fašistus. Tagad ir mūsu kārta.”

Turklāt potenciālo darbinieku meklēšanai tiek izmantoti arī plašāki e-sporta turnīri. Alabuga un „Staļina piekūni” organizē „Dronecon” turnīrus, kuros dalībnieki sacenšas dronu simulatoros un militārās tematikas spēlēs. Turnīru balvu fonds sasniedz 15–18 miljonus rubļu jeb vairāk nekā 150 tūkstošus eiro, kā arī labākajiem spēlētājiem tiek piedāvātas darba iespējas.

Tādējādi tiek izpludinātas robežas starp izklaidi un militāro jomu, videospēlēm kļūstot par vienu no veidiem, kā Krievija atrod cilvēkus ar interesēm un prasmēm, kas var noderēt arī ārpus virtuālās vides.

Vai valdībai savu retoriku un solījumus izdosies pārvērst praktiskos, pieņemtos lēmumos - tas ir nākamo mēnešu jautājums. To intervijā Latvijas Radio sacīja politoloģe, politikas centra "Providus" direktore Sanda Liepiņa.

Rīcības plānā ir 150 jautājumi un atlikušas 60 dienas, kas nozīmē, ka dienā būtu jāpieņem vismaz trīs lēmumi, kuriem jābūt skaidriem, nokomunicētiem un pieņemtiem.

Kā pauda politoloģe - pēc tā, kā tas šobrīd virzās sēdēs, neizskatās, ka izdosies pieņemt visus lēmumus.

Kontekstā ar Nacionālo apvienību, kas no opozīcijas ienākusi valdībā, politoloģe Liepiņa min, ka Latvijā šobrīd ir vērojama radikalizācija, kur šim ciklam cauri ir izgājusi Austrija un Polija.

"Aktīva un spēcīga antiimigrācijas retorika, retprika pret nevalstiskām organizācijām. Kopumā tā ir nevēlamu sabiedrības grupu, indivīdu, organizāciju pasludināšana, diezgan klasiska totalitāro režīmu taktika, kuru mēs zinām, labi atceramies no Latvijas vēstures, ko, cerams, esam Latvijas visi apguvuši. Nevēlamās grupas ir politiskie pretinieki, cilvēki ar lielākiem ienākumiem, zemnieki, kuriem pārāk daudz zemes, citu seksuālo orientāciju cilvēki, čigāni, kaut kādā brīdī Latvijā ebreji pasludināti par nevēlamām personu grupām. Kas arī vēsturē parāda, ka daudz jau nevajag, lai izraisītu klajāku naida izpausmju vilni. Tas mani satrauc. Šādai retorikai pieaugot, man liekas, ir ļoti liela atbildība dažādām iesaistītām amatpersonām saprast, ka viens ir priekšvēlēšanu diskusija, bet pilnīgi kaut kas cits ir šādā veidā demokrātiskā sabiedrībā mēģināt virzīties faktiski autoritārisma virzienā, kur mēs pasakām nevēlamās grupas un savā veidā tieši vai netieši uzkūdām kādus veikt iespējams naida un vardarbības aktus," analizē Liepiņa.

Ērtāk, bet krietni dārgāk – Latvijā koka peronu izbūve ne tikai kavējas, bet beigās kļūs, iespējams, pat par aptuveni 70% dārgāka. To Latvijas Radio noskaidroja uzņēmumā „Latvijas Dzelzceļš”, kas līdz pagājušā gada beigām koka platformas plānoja izbūvēt 16 pieturās. Vairumā to sanāca izdarīt, bet kopumā projekts kavēsies vismaz par pusotru gadu. Turklāt atbildīgā Satiksmes ministrija, izskatās, nejūt nekādu vajadzību tajā iejaukties.

Kāpēc šo pagaidu peronu izbūve kavējas un to izmaksas ir par daudziem simtiem tūkstošu eiro lielāka, nekā paredzēja vēl pagājušā gadā?

23. jūlija vakara galvenais notikums "Klasikā" – Leoša Janāčeka pēdējos gados aizvien lielāku popularitāti iemantojušās satīriskās operas "Broučeka kunga ceļojumi" pirmizrāde tiešraidē no Bregencas festivāla.

Tiešraidi vadīs Ilga Auguste, starpbrīdī piedāvājot telefoninterviju ar mūsu dziedātāju Mihailu Čuļpajevu, kurš ir šīs operas solistu sastāvā. Sarunā ar Mihailu – par operu un viņa atveidotajām lomām tajā, par čehu valodu, operas vizuālajiem risinājumiem un Mihaila nākamās opersezonas plāniem.

Mihails Čuļpajevs: Bregencas festivālā parasti tiek iestudētas divas operas. Viena domāta skatuvei, kas atrodas brīvdabā pie ezera – šogad tā ir "Traviata" – bet mūsu izrāde būs telpās. Pagājušogad piedalījos Džordžes Enesku "Edipa" iestudējumā – tā bija pirmā reize, kad uzstājos Bregencas festivālā. Šogad ir Janāčeka "Broučeka kunga ceļojumi". Notikumi sākas astoņdesmitajos gados Prāgā, kur Matejs Broučeks, bišķiņ iedzerot alu, nokļūst uz Mēness – tas ir viņa pirmais lielais ceļojums. No Mēness viņš dodas uz 15. Gadsimtu – 1420. gadu Prāgā…

Ilga Auguste: Ar ko, jūsuprāt, izskaidrojama pēdējos gados kāpinātā interese par šo Leoša Janāčeka satīrisko operu? Kā zināms, pirms trim gadiem notika šīs operas jauniestudējums arī Brno operteātrī.

Pirmkārt, šī opera ir tiešām unikāla! Ārkārtīgi krāsaina savā muzikālajā valodā: tik interesants tēmu dziļums, runājot par mūziku – orķestrācija patiešām ir brīnišķīga – no pēkšņiem valšiem līdz skaistām, liriskām melodijām. Krāsu gamma ir bezgalīga. Līdz ar to, ka visu laiku ceļojam, tas tiek raksturots arī mūzikā. Piemēram, kad Broučeks ceļo uz Mēnesi, mūzikā parādās pilnīgi jauni frāzējumi. Fantastiski muzikālie paņēmieni! Un pēc tam, kad aizceļojam uz 15. gadsimtu, parādās viduslaiku motīvi un arī ērģeles.

Leoša Janāčeka opera "Broučeka kunga ceļojumi" uz Mēnesi un 15. gadsimtu atnesusi jums nevis tikai vienu no vadošajām lomām, bet veselas trīs! Kas jums tajās jātver?

Pēc operas ieceres gandrīz visiem varoņiem šeit ir trīs lomas. Jo mums ir trīs ceļojumi. Pirmajā ceļojumā uz Prāgu 80. gados esmu mākslinieks Mazals. Ceļojot uz Mēnesi, esmu Blankitnijs – ēteriskais mākslinieks. Bet ceļojot uz 15. gadsimtu, esmu kareivis Petržiks. Interesants fakts ir tas, ka trešais un ceturtais cēliens, kas norisinās 15. gadsimtā, rakstīts krietni vēlāk nekā pirmais un otrais cēliens. Līdz ar to var arī just, ka komponists ir vai nu nobriedis, vai pamainījis savu radošo izteiksmi muzikālā ziņā, jo 15. gadsimts uz operas humoristiskā, satīriskā fona skan daudz drūmāk. Protams, šajos cēlienos attēloti vēsturiskie notikumi, karstais husītu karš. Tas nav vieglākais laiks un tur nav daudz par ko ironizēt.

Vai no dzejnieka ir viegli pārslēgties uz karavīra lomu? Cik šie tēli ir kontrastējoši, vai tomēr līdzīgi?

Muzikālās izteiksmes ziņā tēli ir ļoti līdzīgi. Manas partijas vokālie uzdevumi nav vienkārši: Leošs Janāčeks tenoriem raksta nopietni… Augstumi ir diezgan augsti. Jācenšas to visu izdarīt maksimāli kvalitatīvi. Jo šo operu, neskatoties uz to, ka tajā ir daudz melodisku un skaistu frāzējumu, komponists vairāk rakstījis saskaņā ar čehu valodas ritmu. Līdz ar to bieži vien monologi čehiski ir ļoti, ļoti lielos augstumos. Tas ir ļoti tipiski Janāčekam.

Kādā valodā pēdējās nedēļās jums nācies runāt visvairāk?

Pēdējās nedēļās ļoti bieži jārunā gan angliski, gan vāciski. Un, protams, lai sagatavotu savu partiju kvalitatīvā čehu valodā, to mācījos. Man bija ļoti intensīvas stundas ar skolotājiem, lai piestrādātu pie izrunas, jo tas nav vienkārši – tā ir ļoti specifiska valoda, un  jābūt labi sagatavotam, lai to visu izdarītu autentiski.

Ja jūs tagad aizbrauktu uz Čehiju – vai varētu sazināties ar turienes cilvēkiem čehu valodā?

Dažas frāzes čehu valodā jau māku, un pasūtīt kafiju kafejnīcā varētu. (Smejas.)

Šīs operas režisors ir amerikānis Juvals Šarons, kurš pirms kāda laika postulēja, ka operas žanrs ir miris. Bet ieraugot, šķiet, kādu Bregencas festivāla iestudējumu, radikāli mainījis savas domas un tagad pievērsies tieši operu režijai. Un šī Bregencas festivāla režija solās būt arī ļoti interesanta, iespējams, pat kaut kur futūristiska. Kā jūs raksturotu šīs operas iestudēšanas procesu? Cik ilgi tas notika, un vai tas norisinājās mēģinājumu telpās, vai tomēr jau uz skatuves, ar visu scenogrāfiju?

Kas ir īpašs šajā festivālā – kad dodamies uz šo projektu, strādājam jau uz lielās skatuves, jo nekādi citi projekti līdz pirmizrādei uz šīs skatuves nenotiek. Līdz ar to jau no pirmās dienas ir gan scenogrāfija, gan oriģinālie kostīmi. Piecas nedēļas visu laiku atrodamies oriģinālā atmosfērā, oriģinālās dekorācijās! Un dekorācijas šai operai patiešām ir iespaidīgas. Grūti tās pat raksturot, jo tās ir ļoti futūristiskas. Ja pirmajā daļā, astoņdesmitajos gados, mums ir džinsi un gari mati – kā jau astoņdesmitajos bija,  bet kad esam uz Mēness, ātri skrienam pārģērbties, lai uzvilktu tādas caurspīdīgas kastes – katram ir sava krāsa, katram ir savs raksturs. Tas laikam ir vislielākais izaicinājums: ja dziedi kastē, publika mūs redz, bet gaismu dēļ, ko atstaro kastes virsējais materiāls, mēs publiku neredzam un dažreiz pat slikti varam redzēt diriģentu. Piecas nedēļas tas bija mūsu lielākais izaicinājums – pielāgot kustības tā, lai šajā sarežģītajā mūzikā būtu kopā gan ar diriģentu, gan izveidotu tēla raksturu. (..) 

Vai šīs kastes gadījumā nesimbolizē to, ko mēs ļoti bieži mūsdienās saucam par burbuli, kurā katrs no mums vai kāda cilvēku daļa atrodas?

Varbūt. Leošs Janāčeks šajā operā ironizē par daudz ko. Visvairāk viņš ironizē par cilvēku šauro skatu. Kaut kādā veidā cilvēki kastēs varētu būt simboliskais paņēmiens – tāds kā aprobežotības simbols. Bet man šķiet, ka šajā operā tās vienkārši ir neprastas būtnes – kastes plīvo pa Mēnesi, esam kā dvēselītes. Tas tiešām ir ļoti interesanti un skaisti, jo gaismu mākslinieks ir piestrādājis pie efektiem. Uz aizmugures fona ir ļoti skaistas dekorācijas – tādas futūristiskas, kosmiskas.

Klausītājiem un skatītājiem izrādes divas stundas ir ļoti labs hepenings un viela pārdomām, vai ne?

Tieši tā. Jo šī opera, pirmkārt, ir par čehu sabiedrību – par Broučeka egoismu, dzīvesveidu,  sīkpilsonisko gļēvulību, komfortismu, patriotisma trūkumu, šauru pasaules redzējumu. Es teiktu, ka šī opera ļoti meistarīgi izmanto absurdo teātri un iepazīstina mūs ar patiesiem vēsturiskiem notikumiem. Tā ir ļoti bagāta un unikāla.

Kādas attiecības jūs saista ar pārējiem solistiem, kas piedalās šajā operā?

Piecu nedēļu laikā esam kļuvuši ļoti labi draugi. Viņi ir brīnišķīgi mākslinieki, bet pirmkārt – brīnišķīgi cilvēki. Iestudējot operu, bija ļoti patīkama atmosfēra. Pirmkārt, tā ir Bregenca, Konstances ezers. Mums arī paveicies ar labu laiku – ap 30 grādiem... Nav viegli strādāt, ja pilnībā trūkst gaisa... Bet vislabākais ir tas, ka cilvēki fokusējas uz tik sarežģītu darbu kā šī opera, jo nošu materiāls – tur bija jāmācās un jāskaita, tā nav mūzika, kurā var vadīties pēc melodijas un zini, kur vajag iestāties. (..) 

Kas notiks pēc tam, kad atgriezīsieties Latvijā? Kādas ir jūsu nākamās sezonas lomas, kas jums vēl ir jāapgūst?

Nākamā sezona būs ļoti sarežģīta – būs daudz jaunu projektu. Diemžēl neviens no tiem nebūs Latvijā. Mmans nākamais lielais mērķis ir Pinkertona loma Pučīni operas "Madame Butterfly" iestudējumā Berlīnes Komiskajā operā, pēc tam uzreiz jābrauc uz Somiju, Helsinkiem, kur atkal būs Pučīni – atveidošu Rūdolfu "Bohēmā". Pēc tam došos uz Beļģiju, lai "Borisā Godunovā" dziedātu Grigoriju. Uzreiz pēc tam būs koncerts Sidnejas operā. Tā ka sezona būs ļoti aktīva. 

Bet jūs taču negribat teikt, ka Latvijā jūs neredzēsim nevienā operā?

Pēdējos gadus Latvijā patiešām esmu ļoti maz – piedāvājumu no daudziem pasaules opernamiem bijis daudz, un pieredzes un intereses pēc esmu tos akceptējis. Protams, arī karjeras pēc. Skatoties tuvākajā nākotnē, mans kalendārs jau ir aizņemts līdz 2029. gadam, kas mani iepriecina. Bet ar Latvijas Nacionālo operu saglabājam ļoti, ļoti labas un draudzīgas attiecības. Esam vienojušies: tiklīdz man būs brīvs mēnesis, tā atbraukšu un ar prieku kāpšu uz mūsu mājas skatuves.

Lai izdodas, Mihail! Mēs tiešām priecājamies par jums!

Liels paldies jums! 

Caur fotoaparāta aci pasauli var fiksēt dažādi. Ko savos darbos iemūžina Reinis Hofmanis? Apmeklējiet izstādi "Pierobeža" ISSP galerijā un klausieties sarunu Monopolā.

24. jūlija vakarā Vilsonu verandā jeb Talsu novada Upesgrīvas "Rūķos" gaidāma skaista radošā satikšanās: koncertā "Mirkļa improvizācija klavierēm un elpas instrumentiem" pirmo reizi kopā improvizēs pianists Reinis Zariņš un multiinstrumentāliste Ieva Krolle.

Kā rodas mūzika bez iepriekš zināma stāsta? Kur tā sākas, kā veidojas un kurp ved? Atbildes uz šiem jautājumiem klausītāji varēs piedzīvot mirkļa improvizācijās, kurās līdzvērtīgi dalībnieki būs gan mākslinieki, gan vide, gan telpa un klausītāji.

Par šo koncertu, kā arī citiem šovasar rīkotajiem koncertiem Vilsonu verandā ceturtdienas "Neatliekamajā sarunā" stāsta Vilsonu verandas saimniece Zane Vilsone un pianists Reinis Zariņš.

Inta Pīrāga: Zane, tas, ka Upesgrīvā, kur atrodas jūsu māja, vasarās virmo kultūras dzīve, klausītāji un skatītāji ir pamanījuši. Bet šķiet, ka šajā vasarā jums ir ļoti, ļoti daudz pasākumu: jūlijā saskaitīju septiņus, augustā – deviņus. Kā jūs izskaidrotu lielo intensitāti, kādā to koncertratu esat iegriezuši?

Zane Vilsone: Man jau šķiet, ka pagājušovasar bija vēl vairāk. Šovasar bremzējam. (Smejas.)

Vai māksliniekus ir viegli pierunāt pie jums braukt?

Zane Vilsone: Viņi nav jāpierunā! Mēs aicinām, un viņi atsaucas.

Sākām ar draugiem un paziņām. Pirmie viesi mūsu Verandā bija Jānis Lūsēns un Evija Mundeciema-Lūsēna, pēc tam brauca bērnu draugi un tuvākie. Un tad atkal mūziķiem ir draugi.

Un tad mēs uzdrīkstamies kādu mūziķi uzrunāt. Un viņi atsaucas.

Ko jūs teiktu par Reini? Vai viņš jau ir kļuvis par jūsu draugu, vai par tādu kļūs pēc 24. jūlija koncerta? 

Zane Vilsone: Reinis ar Ievu bija pirmie mākslinieki, kuri atbrauca jau nedēļu pirms koncerta – uz mēģinājumu. Man gribas teikt, ka jau pēc mēģinājuma esam kļuvuši gandrīz draugi. Draudzībai ir, kur augt, bet ir labi aizmetņi. (Smaida.)

Programma "Mirkļa improvizācija klavierēm un elpas instrumentiem" ir mazliet neparasta – patiesi, vispirms jāapskatās, kāda izskatās vieta, lai varētu uz vietas radīt. Tā ir, Reini? Un kā vispār dzima šī ideja – uzstāties kopā ar Ievu Krolli?

Reinis Zariņš: Ieva mani īstenībā iedrošināja uz šādu soli, jo es savā nodabā esmu visu mūžu šā un tā improvizējis, bet Ieva to darījusi publiski un jau daudzus gadus, dažādos sastāvos, stilos un kontekstos.

Jau kopš Dārziņskolas laikiem ar Ievu Krolli esam labi draugi. Vairākas reizes esam tikušies un kopā improvizējuši, un vienā brīdī tu vienkārši saproti, ka to jau vari arī citiem parādīt – tā vairs nav privāta lieta, tas ir kaut kas, ko vajag parādīt.

Pārsteigums klausītājiem būs tas, ka neviens jau nezina, ko mēs parādīsim, ieskaitot mūs pašus, jo mūsu mērķis ir brīvā improvizācija – tai nav nosacījumu. Tikai tas, ka mums ir noteikts laika sprīdis, kas kopumā mums šķiet normāls tajā vietā, tajā dienā, tajā sajūtā. Un ne mēs paši sev varam apsolīt, ka mums iznāks tās visskaistākās melodijas konkrētajā brīdī, ne arī klausītājiem. Bet varam apsolīt tikai to, ka vēlamies un tiecamies pēc kaut kā skaista. 

Reini, mana kolēģe nesen atcerējās, ka viena no improvizācijas pirmajām reizēm tev esot bijusi mūsu rīkotajā bērnu konkursā "Nošu domino". Tu pats to atceries? 

Reinis Zariņš: Atceros, ka bija tāds notikums un ka bija ļoti bail. (Smejas.) Nesen muzicējām kopā ar ilggadējo improvizētāju un reizē klasisko mūziķi, čellistu Metjū Bārliju, kurš daudzkārt uzstājies Latvijā. Kad kopā sagatavojām ļoti klasisku programmu, viņš mudināja, ka katru klasisko skaņdarbu mēs varētu iesākt ar brīvo improvizāciju, iepriekš nesarunājot un nezinot, kas tas būs. Tas bija mans pirmais piegājiens, mani tas ļoti sajūsmināja un es laikam gribēju vairāk.

Bet vai no rītdienas koncerta ir bail?

Reinis Zariņš: Tās nav bailes, bet tā ir neziņa. Bez šaubām. Un vienlaikus iekšējā sajūta – ka var uzdrīkstēties! Ir arī tas pluss, ka varam ļoti labi uzticēties viens otram, ka mēs viens otru neiegāzīsim un mums ļoti patīk klausīties, ko mūzika konkrētajā brīdī pati prasa.

Protams, visu laiku ir ļoti uzmanīgi jāklausās, tas ir arī nogurdinoši, bet tas ir tā vērts – klausīties, kā mūzika kā dzīvs organisms tajā brīdī dzimst un pati pieprasa, ko tai arī cenšamies dot.

(..) Ievai viens no pamatinstrumentiem, ko viņa apguvusi arī Dārziņskolā un pēcāk mācījusies Londonā, ir flauta. 

Reinis Zariņš: Jā, bet šajā stāstā Ievai Krollei ir daudz bagātīgākas iespējas nekā tikai flauta. Viņa spēlē ne tikai dažādas flautas un arī blokflautas, bet arī perkusiju instrumentus un dara to ļoti prasmīgi. Un viņa savam instrumentārijam pievienojusi arī pedāļus: mikrofonā tiek ieskaņots jebkas, un skaņas var pārveidot par to, ko vēlies, padarot tās par noteiktu fonu, uz kura viss pārējais būvējas vairākos līmeņos. Man tas ir diezgan svešs, nekad neesmu ar pedāļiem spēlējies. Bet mums kopā spēlēšanas lieta ar to tiek ļoti bagātināta. Domāju, tas strādās labi.

Zane Vilsone: Un mūsu Verandā jau ir arī tā, ka mākslinieki turpat telpā vien ir – var  piedalīties viesu sagaidīšanā, ja ir vēlēšanās, var aprunāties. Mums nav tādas mākslinieku zonas un publikas zonas – viss ir kopā.

Verandā ir tikai trīsdesmit vietu. Ar māksliniekiem elpojam vienā elpā. Un mums nav smalka koncertflīģeļa – Reinis  spēlēs uz simtgadīgajām Kļaviņa klavierēm.

Un pēckoncerta brīži pie jums – vai tie notiek vienmēr? Vai publika patiešām nesteidzas tūlīt kāpt mašīnās un doties savās gaitās?

Zane Vilsone: Tas atkarīgs no cilvēka: tie, kuri vēlas pakavēties un aprunāties, tie arī pakavējas un runājas. Ir cilvēki, kuri ir tik saviļņoti…

Un mēs, latvieši, ļoti bieži esam tādi – ka gribam paklusēt. Un doties uz jūru vai iekāpt savā mašīnā.

Kāda ir muzikālā ēdienkarte jūsu Verandā? Vai ņemat pretī visu, ko mūziķi piedāvā? Un vai improvizācijas vakaru esat savstarpēji saskaņojuši?

Zane Vilsone: Reini sākotnēji uzrunājām uz vienu citu projektu, bet tā bija Reiņa iniciatīva –  piedāvāt improvizāciju, kas mums likās ļoti skaisti un iederīgi. Jo mēs Verandā māksliniekiem dodam ļoti brīvu izvēli un iespēju spēlēt to, kur sirds nes. (..) 

Vairāk un plašāk – audioierakstā.

Stipro lietavu dēļ Talsu novadā applūduši un pamatīgi sabojāti vairāki pašvaldības ceļi, pašvaldība situāciju uzskata par ārkārtēju un risinājumu meklēšanai sasaukta Saeimas komisijas sēde.

Valsts policijas priekšnieks: Policija vērtēs sievietes motīvus sniegt nepatiesu informāciju par migrantu uzbrukumu Rīgas centrā.

Saeima otrajā lasījumā lemj par izmaiņām Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, kas mainīs pieeju mazākumtautību valodu lietojumam sabiedriskajā medijā.

Eiropas Savienības valstis šodien pēc vairāku nedēļu sarunām vienojušās par jaunu sankciju paketi pret Krieviju.

Igaunija un Lietuva seko līdzi situācijai ap „airBaltic” un gatavo rezerves plānus.