Ar tālruņa starpniecību viesojamies Kalnišķos – dienvidos no Liepājas, kur dzīvo un 19. jūlijā 80. jubileju atzīmē pieredzes bagātā arfiste Dagnija Eihena – ilggadējā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mūziķe un arfu grupas koncertmeistare, kuras profesionālā dzīve vairāk nekā pusgadsimta garumā saistīta ar mūziku.

Sarunā ar Rūtu Paulu viņa atskatās uz savu ceļu no Liepājas mūzikas skolas līdz LNSO, stāsta par arfas spēles aizsākumiem un atklāj, kas šodien palīdz saglabāt dzīvesprieku un interesi par pasauli.

Dagnijas Eihenas muzikālais ceļš sākās Liepājā. Sākotnēji viņa apguva vijoles un kokles spēli, taču liktenīgs izrādījās piedāvājums mācīties arfu jaunizveidotajā Liepājas Mūzikas skolas klasē.

Toreiz jaunā mūziķe pat nebija redzējusi šo instrumentu dzīvē: "Kad 1960. gada oktobrī pirmo reizi to ieraudzīju, saķēru galvu un nesapratu, ko es tagad darīšu. Pedāļi un stīgas, ārprāts!" 

Tomēr sākotnējais apjukums drīz vien pārauga aizrautībā, kas noteica visu turpmāko dzīvi. Viņa bija viena no pirmajām audzēknēm Liepājas mūzikas skolas arfas klasē, kur par skolotāju kļuva Dzidra Braže.

Par darbu simfoniskajā orķestrī Dagnija sapņoja jau bērnībā. Viņas tēvs muzicēja, un viņa stāsti par orķestra dziļi iespaidoja meiteni.

Svarīgu pieredzi deva muzicēšana Liepājas Simfoniskajā orķestrī, kas palīdzēja apgūt orķestra darba pamatus jau studiju gados.

Vēlāk sekoja darbs Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, kur aizritēja 30 gadi. Dagnija Eihena bija ne vien orķestra arfiste, bet arī LNSO arfu grupas koncertmeistare. Viņa atceras gan daudzveidīgo repertuāru, gan sadarbību ar izciliem diriģentiem un kolēģiem, gan koncertdzīves intensitāti.

"Man patika viss, ko ceļ priekšā! Man vispār patika orķestrī spēlēt, tas man bija pāri visam," viņa saka, atceroties orķestra gadus.

Līdztekus darbam orķestrī Dagnija Eihena pievērsusies arī pedagoģiskajam darbam. Sarunā viņa atceras savu audzēkņu salidojumu Liepājā un ar gandarījumu stāsta, ka viņas personīgā arfa joprojām kalpo jaunajai paaudzei, jo instruments nodots lietošanā jaunam mūziķim.

Līdzās darbam simfoniskajā orķestrī nozīmīga vieta Eihenas dzīvē bijusi arī kamermūzikai. Viņa muzicējusi kopā ar flautistiem, fagotistiem un citiem kolēģiem, kā arī piedalījusies ierakstos Latvijas Radio.

Runājot par muzikālo gaumi, arfiste atzīst, ka viņai vienmēr paticis atklāt ko jaunu.

"Atkal kaut ko jaunu iepazīt man vienmēr patīk," saka mūziķe, kura arī šodien rūpīgi seko līdzi Latvijas mūzikas dzīvei, apmeklē koncertus, lasa mūzikas izdevumus un interesējas par kolēģu gaitām. Īpaši viņa seko arfistes Ievas Šablovskas darbībai.

Lai gan aktīvā koncertdzīve palikusi pagātnē, Dagnija Eihena nebūt nesūdzas par garlaicību. Viņa dzīvo Dienvidkurzemes pusē, rūpējas par māju un dārzu, nūjo, lasa grāmatas un seko kultūras notikumiem. Īpaša vieta ikdienā ir arī diviem kaķiem.

"Es baudu dzīvi, es daru visu, ko es gribu," saka jubilāre.

Par lielāko prieku viņa uzskata ģimeni, kas vienmēr ir līdzās. Šis gads dzimtā īpašs arī ar to, ka gaidāms kupls pieaugums – pasaulē nāks četri jauni ģimenes locekļi. 

"Ja vajag, palīdz," par savējiem saka Dagnija Eihena.

Sarunas noslēgumā viņa saglabā sev raksturīgo optimismu: "Vēl nevar zināt, kur mani dzīve aiznesīs!"

„Kolnasātā” suprātku aba vakariešonys laiks. Otkon gastejam kaidā nu Latgolys pogostu, kab kluotīnē sasatyktu ar vītejim cylvākim i pasarunuotu par dzeivi, tradicejom i volūdys sovpateibom.

Itūreiz aicynojam īpazeit Ludzys nūvoda Pasīni. Kai pīrūbežā, kur sasajauc vysaidys kulturys, volūdys i dzeivis pīredzis, kur niu dzeivoj ap 200 cylvāku, Pasīnis vītys stuosti ir daudz leluoki par pošu cīmu. 

Vīns nu pazeistamuokūs i apmeklātuokūs objektu ir baroka arhitekturys pērle Pasīnis Svātuo Dominika Romys katuoļu bazneica. Tū reizem sauc ari par Aglyunys bazilikys muoti, deļtam ka Pasīnis bazneica ir vacuoka par Aglyunys baziliku. Taipat Pasīnis bazneica ir īkļauta Latvejis ainovu duorgumu sarokstā. Vītejī sevi sauc par posīnīšim. Jī pyrmī nu reita sagaida sauli Latvejis austrumu tuoluokajā apdzeivuotajā vītā, kur da rūbeža ir viņ 2 km, i tū, kai Latvejis zalī meži puorīt Krīvejis zylajūs nu Bazneicys kalneņa var labi redzēt.

Suprātkuos Pasīnē pīsadola: kulturys pasuokumu organizatore Jekaterina Sovāne, vītejuo īdzeivuotuoja Olga Kazaka, prīsters Vitālijs Filipenoks, zemnīku saimisteibys „Purvmaļi” saimineica Skaidrīte Marčenoka, dobys saimisteibys „Bites” saimineica i dobys turysma gide Ilga Ivanova i pensionare, kaidreizejuo školys direktore Ilga Ērika Brice.

Posīnīši stuosta, kai jī ite dzeivoj šudiņ, kū dora, par kū jī sapynoj, cik aizsorguoti i saprosti jiutās vaļsts leiminī. Vītejī skaita, ka ļauds ite ir patstuoveiguoki, cytaiž nimoz navar izdzeivuot, i jī turpynoj veiduot Pasīni kai sovu vyslobuokū vītu pasaulī.

Kāds ezis aizver durvis rudenī un tikai pavasarī atver? Šo Laimas Buķes un citas šī pusgada mīļmīkliņas Greizajos ratos min Slampes amatieru teātra "Spārni" aktrises Lana Riekstiņa, Liene Jurševska, Sandija Jumiķe un Anta Baumane.

Mīļmīkliņu kategorijā izvirzītās mīklas sacerējuši: Miķelis Sīpols, Lība Dudko, Aldans Milzarājs, Putniņu ģimene, Kornēlija Šlāpina, Laima Buķe, Inese Mičule, Luīze Rundele, Ieva Vaivode, Roberts Blaus, Māra Tapiņa, Emīlija Lenkeviča, Valters Sīlis un Kārlis Vīksne.

Tas bija pandēmijas laiks, kad kultūras notikumi klātienē nenotika, un vienīgā mūsu iespēja baudīt, pieredzēt un piedzīvot kultūru bija digitāli. 

Kā kopš tā laika mainījušies mūsu paradumi? Vai pandēmija mainījusi digitālās kultūras patēriņa datus un statistiku, un kāda šobrīd ir mūsu dzīve un mijiedarbība starp digitālo un klātienes kultūru?

Par to tapis pētījums, ko veicis Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras mākslu institūts, un pētījuma nosaukums ir "Latvijas iedzīvotāju digitālā kultūras patēriņa paradumi". To veikuši trīs pētnieki: Līga Vinogradova, Lote Katrīna Cērpa un Andis Daugavvanags. Un LKA Kultūras un mākslu institūta pētniece Līga Vinogradova ir viena no mūsu šīrīta sarunas viešņām.

Tāpat studijā ir arī "Latvijas Koncertu" valdes loceklis Timurs Tomsons un Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja Ekspozīciju un komunikācijas departamenta vadītāja Ilona Matvejeva.

Pēc Covid-19 pandēmijas kultūras dzīve lielā mērā atgriezusies koncertzālēs, muzejos un citās klātienes norisēs, tomēr digitālā kultūra nav pazudusi. Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta pētījums par digitālās kultūras patēriņa paradumiem rāda, ka digitālie risinājumi kļūst par nozīmīgu papildinājumu kultūras pieredzei, lai gan tie nespēj aizstāt klātienes sajūtas.

Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta pētniece Līga Vinogradova norāda, ka jau iepriekšējos pētījumos bija redzama tendence cilvēkiem atgriezties pie klātienes kultūras.

"Redzējām, ka cilvēki vēlas klātienes pieredzi. Arī Covid laikā bija cilvēki, kuri to joprojām centās, cik vien var, piedzīvot," skaidro pētniece.

Pēc viņas domām, digitālajai kultūrai nākotnē nevajadzētu mēģināt aizvietot klātienes notikumus, bet gan tos papildināt.

"Digitālajam kultūras patēriņam būtu jāiet mazliet citā virzienā, kas vairāk ir atbalstoša un papildinoša funkcija, nevis aizstāt klātienes pieredzi. Jo tas principā nav iespējams," ir pārliecināta Līga Vinogradova.

Valsts SIA "Latvijas Koncerti" valdes loceklis Timurs Tomsons atgādina, ka Liepājas koncertzāles digitālā koncertzāle nekad nav tikusi veidota kā klātienes alternatīva.

"Mēs nekad nerunājām par to, ka šis varētu aizvietot klātienes pieredzi. Tas bija instruments, lai sasniegtu citu auditoriju, kas reģionālajai koncertzālei ir ārkārtīgi svarīgi," atgādina Timurs Tomsons.

Viņš arī uzsver, ka digitālie risinājumi īpaši svarīgi cilvēkiem, kuri vecuma, veselības, dzīvesvietas vai finansiālu apsvērumu dēļ nevar apmeklēt kultūras pasākumus klātienē: "Manuprāt, mums šobrīd ļoti nopietni jāpievēršas digitālajam saturam."

Atšķirīga pieredze ir Latvijas Nacionālajam rakstniecības un mūzikas muzejam. Tā Ekspozīciju un komunikācijas departamenta vadītāja Ilona Matvejeva norāda, ka muzejs jau ilgstoši izmantojis digitālos kanālus komunikācijai ar sabiedrību.

Šobrīd digitālais saturs galvenokārt kalpo kā veids, kā ieinteresēt cilvēkus apmeklēt muzeju klātienē.

"Digitālās komunikācijas funkcijas ir mainījušās, un tās vairāk pāriet uz informatīvu un āķa funkciju, kad cilvēkiem nedaudz pastāsta un iedrošina nākt uz klātienes komunikācijas formām," skaidro Ilona Matvejeva.

Viņa atzīst, ka cilvēku paradumi strauji mainās un arvien lielāku lomu iegūst īsi video formāti: "Cilvēki kļuvuši steidzīgi, un pusotra minūte ir vidējais apmeklējuma ilgums. Šobrīd ejošākais formāts ir vertikālais videoformāts."

Lai gan digitālā vide bieži tiek uzskatīta par iespēju paplašināt auditoriju, pētījuma rezultāti rāda sarežģītāku ainu.

"Diemžēl digitālais saturs piekļuvi tām grupām, kuras mums gribētos sasniegt, tik daudz nepaplašina, kā sākotnēji tika cerēts," norāda Laura Vinogradova.

Pētniece uzsver, ka galvenokārt digitālo kultūru patērē tie paši cilvēki, kuri kultūras notikumus apmeklē arī klātienē: "Tie, kas patērē kultūru klātienē, ir arī tie, kas lielākā vai mazākā mērā patērē to digitāli. Tie, kas nepatērē, turpina nepatērēt."

Pētījums atklāj arī būtisku atšķirību starp gatavību maksāt par klātienes un digitālo kultūru.

"Gatavība maksāt par klātienes kultūru ir daudz augstāka nekā par digitālo, bet summas, ko cilvēki gatavi maksāt par digitālo, ir daudz mazākas," stāsta Laura Vinogradova.

Timurs Tomsons piebilst, ka kultūras organizācijām komerciālu digitālo platformu veidošana nav vienkāršs risinājums, jo straumēšanas tiesības un mākslinieku honorāri būtiski sadārdzina izmaksas: "Nedomāju, ka Latvijā varam virzīties uz maksas saturu. Tas vairāk būs ar sociālu un sabiedrisku mērķi, nevis komerciālu," viņš uzskata.

Sarunas dalībnieki ir vienisprātis, ka digitālie risinājumi kultūras nozarē kļūs arvien nozīmīgāki, tomēr neaizstās klātienes pieredzi.

"Nedomāju, ka klātienes pieredze pazudīs. Digitālie produkti būs attīstītāki, bet mēs joprojām runāsim par klātienes kultūru," prognozē Laura Vinogradova.

Savukārt Timurs Tomsons uzsver, ka jaunās kultūras infrastruktūras projektos digitālais aspekts jau šodien jāparedz kā pašsaprotama sastāvdaļa: "Mēs dzīvojam 21. gadsimtā, un digitālais aspekts vienkārši ir jāintegrē infrastruktūrā."

Pētnieki secina, ka nākotnē galvenais izaicinājums būs nevis digitalizēt visu iespējamo saturu, bet gan gudri un mērķtiecīgi izmantot digitālos rīkus, lai tie papildinātu kultūras pieredzi un palīdzētu sasniegt auditoriju, kurai klātienes kultūra nav viegli pieejama.

Kā jaunam profesionālim atrast savu vietu nozarē ar gadsimtiem senām tradīcijām? Par to saruna ar diriģentu Jēkabu Kristu Kalniņu.

Veselības ministrija pilotprojektā PSKUS pacientiem dos bezmaksas antibiotikas; aptiekas neizpratnē par projekta izpildi.

Sākusies graudu kulšanas sezona. Lauksaimnieki Zemgales laukos vāc pirmo miežu ražu un nogādā to arī uz graudu glabāšanas torņiem Dobelē.

Telekomunikāciju un tehnoloģiju uzņēmums "Tet" no nākamā gada 1. janvāra vairs nenodrošinās maksas virszemes televīzijas pakalpojumu.

Dzelzceļa pietura Inčupe joprojām ir pabērna lomā – iedzīvotājiem līdz ērtākai pieturai nāksies gaidīt vēl vismaz gadu.

Nedēļas nogalē Rīgas arēnā notiks Astoņu nāciju turnīrs 3x3 hokejā.