No vienas puses – dabisks process, savdabīga deja starp Karību un Dienvidamerikas tektoniskām plātnēm, no otras puses – traģiskas postošas sekas pilsētām un iedzīvotājiem, kuri dzīvo  ar šādu kustīgu pasauli zem kājām. Nesen notikusī zemestrīce Venecuālā bija viena no traģiskākajām, ko šī latīņamerikas valsts piedzīvojusi ilgā laikā, taču nebūt ne vienīgā. Ģeologi norāda, ka lielākā daļa venecuēliešu dzīvo burtiski zemestrīču epicentrā. Ko zinām par Dienvidamerikas ģeoloģiju un kāpēc šajā zemestrīcē ir tik liels bojā gājušo skaits? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Ģoegrāfijas un zemes zinātņu fakultātes pētnieks Viesturs Zandersons un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis.

--

Latīņamerikas valsti Venecuēlu trešdien, 24. jūnijā, satricinājušas divas spēcīgas zemestrīces ar 7,2 un 7,5 magnitūdu stiprumu. Postījumi nodarīti arī galvaspilsētā Karakasā. 

Pirmās zemestrīces epicentrs atradās 21 kilometru uz rietumiem no piekrastes pilsētas Moronas. 39 sekundes vēlāk aptuveni 45 kilometru attālumā notika otra zemestrīce. Piedzīvoti vēl 20 pēcgrūdieni.

NASA publicētie dati liecina, ka spēcīgajās zemestrīcēs Venecuelā ir sabojājušas vai sagrāvušas vairāk nekā 58 000 ēku. 

Dievu dusmas, nepaklausīgu dievību dumpošanās pazemē, milzu dzīvnieki, kas kustas uz saviem pleciem nesot pasauli – tā senāk cilvēki ir skaidrojuši zemestrīču rašanos. Pa starpu šiem ticējumiem arī zinātniski skaidrojumi,  piemēram, 1774. gadā  izdotajā „Augstas gudrības grāmatā” Vecais  Stenders par zemestrīci raksta šādi: „Dziļā zemē ir daudz alas, dažas no iekšķīgiem sērainiem tvaikiem iekarst un gruzd, kamēr uguns iešaujās, kur nu caurumu atrod, un kad vietām caurumu neatrod, kur tie iekšķīgi karsti tvaiki, kas plešās, iziet varētu, tad visa virsēja zeme top celta  un kratīta un rīb un trīc.  Ak tu Dieva sodība! Kas par briesmām, kad zeme apakš kājām zūd un lejas par kalniem ceļās.”

Lai arī Latvija atrodas seismiski neaktīvā zonā, tomēr vēl pirms Stendera zinātnisku pamatojumu šai dabas parādībai ir devis Stendera tautietis, vācbaltu mācītājs Georgs Mancelis un runa ir par zemestrīci  Bauskas apkaimē 1616. gadā. Par to stāsta ģeoloģijas zinātņu doktors Valdis Segliņš.

--

Vālodzes dosjē - iepazīstam retāk sastopamu putniņu, kas gan daudz ir apdziedāts tautasdziesmās. Stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Zane Dāvidsone.

Japāņu kultūrā bija izplatīts mīts par milzu samu Namazu, kurš mīt zem Japānas salām un dievs  Kašima ir izmantojis burvju akmeni, lai šo samu  piespiestu pie zemes. Tikko Kašima novērsis uzmanību, tā sams dauzījis asti un kustējies un sākās zemestrīce.  Pievēršamies arī citiem pasaules reģioniem un mītiem. Valdis Segliņš stāsta par  Centrālamerikas  indiāņu ciltīm un viņu skatījumu un šo dabas parādību.

55% Eiropas uzņēmumu darbinieku labprāt apsvērtu iespēju mainīt darbu, ja jaunajā darba vietā varētu nākt kopā ar savu mājdzīvnieku. Arvien biežāk pasaulē un arī Latvijā tiek būvēti biroji, kas pielāgoti darbinieku mājdzīvniekiem. Vai mīļdzīvniekiem draudzīgi biroji kļūst par ierastu lietu? Ar kādiem ieguvumiem un arī mīnusiem jārēķinās, ja biroja uzturas arī dzīvnieks, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot.

Skaidro kinologs Valdis Reinbergs, SIA "GrECO Latvia" administratīvā direktore Ilze Jurjāne, SIA "Trodo" personāla direktore Elīna Pentjuša un asociētais profesors, Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš.

Elīna Pentjuša norāda, ka viņas pārstāvētajā uzņēmumā var ņemt līdzi suņus un kaķus, iespējams, arī bruņurupučus, putnus, trušus. šādi gadījumi  nav bijuši, tos tad izvērtētu. Visbiežāk līdzi ņem suņus, bet kaķi arī ir bijuši.

Ja kādam līdzi ir mīļdzīvnieks, uzreiz notiek socializēšanās - bariņš ar darbiniekiem saskrien, ir pat atsevišķs čatiņš, darbinieki interesējas un gaida, kur atradīsies birojā dzīvnieks, lai var aiziet paspēlēties.

"Darbinieku labsajūta uzlabojas, kad dzīvnieks ir birojā," atzīst Elīna Pentjuša. "Atteikums ņemt līdzi dzīvnieku nav bijis suņa uzvedības dēļ, bet cilvēku veselības dēļ, cilvēkiem mēdz būt alerģijas."

Ilze Jurjāne atzīst, ka viņu uzņēmumā regulāri nāk tikai suņi. Ja kāds gribētu ņemt kaķi, droši vien būtu jāsaskaņo, lai nav vienā dienā ar suni. Pirmais izvērtē mērķi, kāpēc cilvēks vēlas ņemt suni līdzi. Protams, citiem darbiniekiem ir prieks, kad otram līdzi ir suns, atzīst arī Ilze Jurjāne.

Valdis Reinbergs atzīst, ja vien nav kādi īpaši noteikumi, kas ierobežo dzīvnieka atrašanos kādā uzņēmumā, piemēram, kas saistīts ar ēdināšanu, nav īpašu iemeslu, kāpēc neņemt dzīvnieku līdzi uz darbu, ja vien nav iebildumu darba devējam un arī pašam dzīvniekam. Sunim jābūt pietiekami socializētam, pietiekami labi audzinātam, lai nesagādā problēmas.

"Ja es strādāju ofisā un līdzi ir suns, attiecībām ir jābūt sakārtotām tā, lai es varētu pastrādāt, ne visu visu laiku veltītu sunim, lai viņš neaiziet kaut kur, kaut no nepaņem, nesagrauž," norāda Valdis Reinbergs.

Savukārt Ivars Vanadziņš norāda, ka mājdzīvnieku atrašanās darba vietā nav tik viennozīmīga. Viņš min, ka diskutabla varētu būt mājdzīvnieka atrašanās kādās ražošanas telpās, kur viņš var kaut kur ielīst vai ieskriet, kas varētu būt bīstami. 

Būtiska lieta ir tā, ka būs, spalvas, siekalas, ādas gabaliņi, un ja ir kaut viens cilvēks, kurš ir alerģisks tieši pret šo konkrēto mājdzīvnieku, tas var radīt problēmas. Tiem, kam nav alerģijās, to ir grūti saprast, ka pat niecīgas daļas var radīt alerģijas saasinājumu.

"Daba vienlaikus ir gan visspēcīgākais, gan visvienaldzīgākais spēks," uzskata Tara Menona. Eiropas tūres laikā, viesojoties Rīgā, viņa sarunā ar Liegu Piešiņu stāsta par savu romānu "Zem ūdens", klimata pārmaiņām, sērām un literatūras nozīmi mūsdienu pasaulē.

Menona dzimusi Indijā, augusi Singapūrā, dzīvojusi Ņujorkā un pašlaik strādā par angļu filoloģijas pasniedzēju Hārvarda universitātē. Viņas debijas romāns "Zem ūdens", ko no angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga, izdots vairāk nekā 30 valstīs un pievēršas cilvēka attiecībām ar dabu, draudzībai, zaudējumam un klimata pārmaiņu radītajiem izaicinājumiem.

Atbildot uz jautājumu, vai daba ir visspēcīgākais elements pasaulē, rakstniece atzīst, ka tā ir spēcīga gan savā skaistumā, gan bīstamībā.

"Kad notiek katastrofa, cilvēkiem gribas, lai daba sērotu kopā ar mums. Taču daba ir vienaldzīga pret mūsu emocijām," uzsver autore, atsaucoties uz romānā aprakstītajām pārdomām pēc 2004. gada cunami.

Lai gan grāmatā būtiska vieta atvēlēta sērām, Menona atzīmē, ka romāns nav balstīts personīgā zaudējuma pieredzē. Viņa atklāj, ka līdz šim nav piedzīvojusi tuvinieka vai drauga nāvi, tomēr daudz lasījusi literatūru par sērošanu, tostarp Alfreda Tenisona poēmu "In Memoriam". Rakstniece pieļauj, ka interese par šo tēmu saistīta arī ar bailēm no iespējama zaudējuma nākotnē.

Runājot par literatūras nozīmi, Menona norāda, ka laikā, kad jaunieši bieži izvēlas studēt ekonomiku vai datorzinātnes, lasīšana joprojām ir svarīga divu iemeslu dēļ.

"Pirmkārt, tā sniedz baudu. Otrkārt, romāni māca domāt dziļi un sarežģīti, nevis pieņemt gatavas atbildes," saka autore. Viņasprāt, literatūra palīdz analizēt sociālus un politiskus jautājumus, vienlaikus saglabājot telpu patstāvīgai domāšanai.

Rakstniece novērojusi, ka dažādās valstīs lasītāji romānu uztver atšķirīgi. Amerikā un Lielbritānijā jautājumi galvenokārt skāruši draudzību un sērošanu, savukārt Eiropā daudz biežāk tiek runāts par klimata pārmaiņām un vidi.

Tara Menona atzīst, ka vēl pirms desmit gadiem klimata katastrofas daiļliteratūrā tika aplūkotas salīdzinoši reti. Viņa atsaucas uz indiešu rakstnieka Amitava Goša pausto kritiku, ka šādas tēmas pārsvarā nonāca zinātniskajā fantastikā, nevis tradicionālajos romānos.

"Tagad tas ir mainījies. Ugunsgrēki, viesuļvētras un plūdi kļūst par daļu no mūsu ikdienas. Ja romāns stāsta par ikdienas dzīvi, tajā neizbēgami ienāk arī šie notikumi," saka autore.

Vienlaikus viņa nepiekrīt uzskatam, ka romāns ir tikai drūms stāsts par katastrofām. Menona cer, ka lasītāji tajā ierauga arī dabas skaistumu, cilvēku savstarpējo attiecību nozīmi un iespēju rast glābiņu pat sarežģītos apstākļos.

Romāna nosaukumam "Zem ūdens" ir vairākas nozīmes. Tas atsaucas gan uz koraļļu rifiem, kuros uzturas galvenās varones, gan uz klimata pārmaiņu radītajiem draudiem piekrastes teritorijām, gan arī uz emocionālo stāvokli, kad cilvēks jūtas tā, it kā nespētu izlauzties virspusē un ieelpot.

Noslēgumā rakstniece atklāj, ka paralēli akadēmiskajam darbam strādā pie jaunas zinātniskas grāmatas par dusmām daiļliteratūrā, kā arī raksta savu otro romānu. Tā centrā būs dokumentāliste, kura pēta savvaļas ziloņus Šrilankā, un mediķis, kurš strādā pasaules karstajos punktos.

Intervijā Taras Menonas sacīto latvisko Ingūna Beķere. 

Vairāk nekā divus gadus pēc valdības maiņas Polijas sabiedriskie mediji turpina izjust valdošās koalīcijas un prezidenta starpā esošā politiskā strīda sekas. Turpinot sižetu sēriju par aktuālajām Eiropas sabiedrisko mediju problēmām, secināms, ka arī šeit svarīgākie problēmjautājumi neatšķiras no citām kontinenta valstīm – tai skaitā jauniešu uzrunāšana, pielāgošanās digitālajai videi un neskaidrība par turpmāko finansējuma veidu.

Lai stiprinātu Eiropas Savienības (ES) spēju ātri reaģēt uz iespējamiem agresijas gadījumiem, ir sagatavots plāns kā uzlabot militārā aprīkojuma, karaspēka un citu militāro resursu pārvietošanu visā Eiropas Savienībā. Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle, kurš strādāja pie militārās mobilitātes ziņojuma un ir atbildīgais darbā par regulas izstrādi, Latvijas Radio rīta raidījumā stāstīja, ka plānots visu sagatavot tā, lai nākamgad tā stātos spēkā.

Rīt, 9. jūlijā, ar īpašu izstādi tiks aktualizēta un godā celta kāda nepelnīti aizmirsta mūsu kultūras personība – Katrīna Reinovska, kas bija pirmā latviešu dzejniece sieviete, kuras dzejoļi izdoti drukātā grāmatā. Viņas dzejas krājums ”Latvijas Jūrmalas puķītes” iznāca 1875. gadā, kad mūsu modernās dzejas celmlauze Aspazija vēl bija tikai maza meitene.

Katrīnas Reinovskas daiļrades un personības izpētei pirms četriem gadiem pievērsās literatūrpētniece Līvija Baumane-Andrejevska, un viņas izzinātais vainagosies ar izstādi, ko rīt atklās Bulduru Izstāžu namā.

Jūrmalniecei Katrīnai Reinovskai veltītās izstādes noskaņā svarīga loma būs Riharda Zelezņeva veidotajai skaņu instalācijai, kurā aktrises Agates Marijas Bukšas ierunātā dzeja savīsies ar mūziku un dažādām dabas un vides skaņām.

Ja pašas pirmās zināmās latviešu dzejnieces gods pieder Bormaņu Annai, tad Katrīna Reinovska īpaši izceļama ar to, ka bija pirmā, kuras dzeja iznāca drukātā grāmatā. Tas bija 1875. gadā, krājums saucās ”Latvijas Jūrmalas puķītes”. Tikai veselus 20 gadus vēlāk sekoja Birznieku Latiņas krājums ”Dzejas”, kā arī Aspazijas ļoti drosmīgais un novatoriskais pieteikums - ”Sarkanās puķes”.

Savā laikā Katrīnas Reinovskas krājumam bija laba publicitāte, par to rakstīja prese, tas bija populārs lasītāju vidū, par ko liecina tas, ka pēc deviņiem gadiem to izdeva atkārtoti, atsevišķus dzejoļus publicēja dzejas almanahos un ”Saimnieču un zelteņu kalendārā”.

Taču gāja laiks, un Katrīnas Reinovskas vārds arvien vairāk nogrima aizmirstībā, un arī krājums ”Latvijas Jūrmalas puķītes” mūsdienās kļuvis par bibliogrāfisku retumu.

Uzskatot, ka ļoti svarīgi atkal iezīmēt viņas īpašo lomu mūsu kultūrvēsturē, literatūrpētniece Līvija Baumane-Andrejevska pirms vairākiem gadiem uzsāka pētījumu par dzejnieci, kas tagad vainagosies ar izstādi.

Katrīna Reinovska bija jūrmalniece, Bulduru iedzīvotāja, senas upes zvejnieku dzimtas pēctece, tāpēc arī viņas dzejā daudz ar jūru saistītas tematikas. Teksti sacerēti tam laikam raksturīgajā romantiskā sentimentālisma manierē. Apcerot mīlestības jūtas, bieži vien ieskanas traģiskais un sēru aspekts par mīļotā cilvēka bojāeju pašā jaunības plaukumā.

Līdz mūsdienām nav saglabājies neviens Katrīnas Reinovskas portrets, bet savulaik fiksēts viņas meitu stāstītais, ka māte bijusi neliela auguma, ar patīkamiem sejas pantiem, matus viņa nēsājusi bizēs apvītus ap galvu. Izstāde veidota kā poētisks veltījums viņas dzejas tēlainībai, iezīmējot arī atsevišķus viņas biogrāfijas motīvus, stāsta izstādes māksliniece Signija Joce.

Dzejniecei Katrīnai Reinovskai veltīto izstādi Bulduru Izstāžu namā atklās ceturtdien, 9.jūlijā, un tā būs skatāma līdz septembra vidum.

Gaileņu sezona ir atklāta. Tirgos jau ir pieejamas pirmās meža veltes un piedāvājums arvien pieaug. Sēņotāji saka – šogad gaileņu nav tik daudz kā pērn. Arī cenas pakāpeniski samazinās. Gaileņu uzpircēji sezonu sola uzsākt nākamnedēļ.

Cik dažādi ir cilvēki, kuriem Latvija ir mūsu zeme? Iļja Ļenskis gan darbā muzejā „Ebreji Latvijā”, gan ikdienā rūpējas par ebreju un latviešu kopīgo stāstu. Klausieties sarunu Monopolā.

Aizsardzības industrijas attīstība šodien, 7. jūlijā, ir centrālais temats NATO samitā, kas norisinās Turcijas galvaspilsētā Ankarā. Alianses dalībvalstis vēlas parādīt, ka tās pārvērš solījumus darbos un attīsta savas militārās spējas, vienlaikus veicinot arī pašmāju ekonomikas attīstību un darbavietu radīšanu. Līdz ar to, īpaši sarīkotajā aizsardzības forumā tika prezentēti vairāki jauni projekti. Savu lomu šajā procesā spēlē arī Ukraina, kas pēdējos gados ir attīstījusi spēcīgu militāro industriju.