Lielās rudens migrācijas laikā iepazīsim kādu gājputnu, kuram ir īpašs talants – mērkaziņai muzikāls ir viss, gan aste, gan spalvas, gan garie knābji. Stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Agnis Bušs. Un tieši tagad rudenī mērkaziņu satikt ir visvieglāk. 

Rudenī, migrācijas laikā, mērkaziņas ir gandrīz visur, kur ir mīksti dubļi, grāvjos, dīķmalās, slapjās pļavās jūras piekrastē, bieži arī nelielos bariņos. Bet ieraudzīt gan tās ir ļoti grūti, jo mērkaziņa ir brūnraiba kā pērnā zāle, un viņai ir divas taktikas, kā izvairīties no plēsējiem: vai nu gulēt un nekustēties, ļaujot jums paiet garām viņai, vai arī, ja pienāk pārāk tuvu, izšauties gaisā ar čērkstošu skaņu, kā izraujot gumijas zābaku no dubļiem. Viņa aizlido tālāk asā zigzagā.

Skaņu, kas atgādina kazas blēšanu mērkaziņa rada ar asti.

"Riestā mērkaziņa uzlido augstu gaisā, riņķo virs savas teritorijas un tad ik pa brīdim strauji metas lejā. Kritienā viņa izpleš astes malējās spalvas. Tās ir cietākas par pārējām, un gaiss, kas plūst tām garām, liek tām vibrēt. Bet tas notiek tikai tad, ja mērkaziņa krīt pietiekami ātri. Viņai jākrīt ātrāk par 40 kilometriem stundā, un tad arī rodas šī dobā trīsošā un tāpēc daudzās tautās mērkaziņa ir kaza," skaidro Agnis Bušs.

Somi viņu sauc par debesu kazu, bet Ziemeļvācijā ticēja, ka tās ir Pērkona dieva Donora kāzas, kas velk viņa ratus pa debesīm. Arī latviski šo putniņu mēdz saukt ne tikai par mērkaziņu, bet arī par pērkoņkazu.

Mērkaziņa dzied arī ar balsi. Garais, taisnais knābis viņai ir kā zonde. Ar to viņi iedur mīkstos dubļos un sameklē tārpus un kukaiņus.

Kaķi jau pirms tūkstošiem gadu iekaroja cilvēku sirdis. Tiesa, šos dzīvniekus nesauc par cilvēka labāko draugu kā suni, tomēr kaķim ja reiz iekarojuši savu vietu mājoklī un saimnieka sirdī, paliek tur uz mūžu. Laika gaitā kaķi paspējuši būt gan pielūgsmes objekts, gan lādēti un trenkti prom kā pagānisma simbols viduslaikos. Mūsdienās par laimi kaķus nesodām par cilvēces izdomātiem grēkiem, bet esam iemācījušies sadzīvot tā, lai kopdzīve ir patīkama kā kaķim, tā cilvēkiem. Mīlestība pret kaķiem ir ļoti sena un ne velti rodas jautājums, vai kaķis pieradināja cilvēku vai cilvēks - kaķis? Ko par to liecina apbedījumi arheoloģijā? Kā kaķi ienāca senlatviešu mājās un kā tie mainījušies laika gaitā? Par kaķiem raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta zinātniskais asistents, arheologs Eduards Plankājs un kinoloģe, vairāku grāmatu par kaķiem autore Vija Klučniece.

Augumā mazāks par parastu mājas kaķi un klāts ar lieliem brūniem plakumiem kā leopardam – tāds izskatās tilkajo kaķis, kas nu oficlāli ir ierindojies jaunā kaķveidīgo sugā. Plašs raksts un fotogrāfiju klāsts par šo dzīvnieku tika publicēts žurnāla "National Geographic" šī gada septembra numurā.

"2017. gadā Paola Nogalesa-Askarunsa, bioloģe un "National Geographic" pētniece, kura strādā Bolīvijā,  saņēma zvanu no vietējās dzīvnieku patversmes. Viņai paziņoja, ka patversmē nonācis dzīvnieks, ko darbinieki raksturoja kā „dīvainu kaķi”."

Tajā brīdī viņa vēl nezināja, ka šis neparastais kaķis kļūs par pirmo jauno kaķu dzimtas sugu, kas atklāta vairāk nekā 100 gadu laikā. Vairāk par jaunatklāto sugu stāsta Rīgas Zooloģiskā dārza speciālists Māris Lielkalns.

Latvijā veiktā pētījumā atklājies, ka apmēram puse iedzīvotāju pērk jaunu elektroierīci, ja vecā pārstājusi darboties, bet otra puse tomēr steidz salūzušo remontēt. Remontēt vajadzētu vairāk, bet vai šobrīd ir daudz tādu iespēju? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē tehnoloģiju eksperts un blogeris Lauris Āboliņš, PTAC Būvizstrādājumu, elektroiekārtu un energoefektivitātes uzraudzības daļas vadošā eksperte Laura Reble un "Repair Cafe Rīga" meistars, "Eco Baltia Vide Lab" darbnīcas vadītājs un meistars, kā arī IT speciālists savā uzņēmumā Dagnis Zviedris.

Ne visu vajag labot un ne vienmēr vajag labot, bet raidījuma viesi aicina pārdomāti veikt izvēles, domājot par sadzīves tehnikas iegādi vai remontu.

--

Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) uzsācis kampaņu, lai veicinātu elektropreču remontu un ilgmūžīgāku jaunu preču iegādi

2024. gada pētījums par Latvijas iedzīvotāju informētību un patērētāju pieredzi rāda, ka, elektroprecei pārstājot darboties, 47% iedzīvotāju parasti iegādājas jaunu, bet tikpat – 47% – cenšas esošo saremontēt. Salīdzinājumā ar 2020. un 2022. gadu, jaunas elektropreces iegāde kļuvusi biežāka. Galvenais iemesls, kāpēc remonts zaudē jaunam pirkumam, ir tā izmaksas – to min 66% aptaujāto. 44% norāda, ka esošā prece ir lēta vai novecojusi, 43% – ka tai beidzies garantijas periods, bet 35% uzskata, ka konkrēto preci nav iespējams saremontēt.

Vienlaikus arvien lielāka uzmanību cilvēki pievērš tam, lai salūzusi ierīce automātiski nenozīmētu jaunu pirkumu. 

Stāsta Anita Čerpinska, Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja; pārraides producente – Inta Zēgnere

1812. gada 24. jūnijā (datums pēc jaunā stila) sākās Napoleona komandēto spēku iebrukums Krievijas impērijā. Nebija tā, ka tas bija negaidīts iebrukums. Abas puses plānoja karu un abas puses bija izskatījušas iespējas gan uzbrukt, gan aizstāvēties. Napoleona karaspēkā bija ap pusmiljons karavīru no gandrīz visas Eiropas. Bez francūžiem lielākos kontingentus veidoja poļi, holandieši, austrieši, beļģi, itāļi, dažādu vācu zemju pārstāvji, bet nelielā skaitā tajā bija arī šveicieši, slovāki, serbi, horvāti un rumāņi.

Lielākā daļa Napoleona karaspēka šķērsoja Lietuvas teritoriju, bet 10. korpuss, ap 30 000 karavīru sastāvā, kurus vadīja maršals Etjēns Makdonalds, jūlija sākumā ienāca Latvijas teritorijā. Šī korpusa lielāko daļu veidoja Prūsijas palīgkorpusa spēki. Pret to bija izvietots Rīgas kara gubernatora ģenerālleitnanta Magnusa Gustava fon Esena vadītais Rīgas garnizons un tam pievienojušies spēki no Kurzemes guberņas. Kurzemi un Zemgali nebija plānots aizstāvēt, tādēļ atkāpjoties no Dobeles, Jelgavas un Bauskas, Krievijas karaspēks ņēma līdzi lopus, graudu rezerves, transporta līdzekļus un citas noderīgas lietas. Aiz sevis viņi jauca tiltus, bojāja pārceltuves un vietām arī ceļus.

Vairāk – audioierakstā.

Latvijas volejbola federācija jau ilgāku flirtē ar ideju sarīkot vismaz daļu no nākamā Eiropas čempionāta vīriešiem. Nākamais turnīrs notiks 2028. gadā, tāpēc ar katru dienu atliek arvien mazāk laika, lai šīs ambīcijas realizētu. Cik tālu pavirzījies šis projekts, cik tas maksā un kad par šo jautājumu būs skaidrība?

Latvijas volejbola federācija jau vairāk nekā gadu strādā pie idejas uzņemt Eiropas čempionāta vienu apakšgrupu. Pirms pieciem gadiem daļu finālturnīra uzņēma mūsu ziemeļu kaimiņi Igaunija. Pagājušā gada vasarā Latvijā ieradās Eiropas volejbola konfederācijas vadība, kas tikās arī ar tā brīža premjerministri Eviku Siliņu no "Jaunās Vienotības", lai apspriestu sacensību rīkošanu Latvijā. Konceptuāli atbalsts tam tika dots, tomēr tas neparedz nekādas finansiālās garantijas no valsts. Šobrīd volejbola federācija iesniegusi aprēķinus, cik tad varētu maksāt vienas grupas uzņemšana un kāds atbalsts nepieciešams no valsts. 

Turpinās kino nozares un "Apvienotā saraksta" premjera Andra Kulberga strīds par to, vai atteikties no iecerētā tā sauktā straumēšanas platformu nodokļa. Pēc Kultūras ministrijas aplēsēm, ārvalstīs reģistrētās straumēšanas platformas pēc regulējuma stāšanās spēkā kino centra budžetā ik gadu varētu iemaksāt aptuveni 600 tūkstošus eiro Latvijas filmu un seriālu veidošanai. Taču Kulbergs uzskata, ka šī summa nav tā vērta, lai bojātu attiecības ar ASV sabiedrotajiem, kas savukārt aizstāv savas straumēšanas platformas.

Latvijas Kino producentu asociācijas viedokli Latvijas Radio raidījumā Labrīt skaidroja producente Arta Ģiga.

"Mēs visi zinām, ka Latvijā un visā Eiropā darbojas globālās straumēšanas platformas. Šī platformu ekonomika ir jauna veida ekonomika, un tā sagrauj vecās ekonomiskās ķēdes. Tas ietekmē arī kinobiznesu. Ja kino cilvēki uztaisa filmu, tad to rāda kinoteātrī, no tā gūst ieņēmumus, lai varētu veidot nākamās filmas. Ienākot šīm platformām, šī ķēde tiek pārrauta, jo arī Latvijā, sevišķi ņemot vērā, ka mums ir tik labs internets, ar ko mēs visi ļoti lepojamies un to ir brīnišķīgi izmantot, cilvēki vairs neiet uz kino, viņi zina, ka kāda filma tūlīt būs platformā. Tad to labumu sāk gūt platformas, viņas iegūst skatītāju, kino cilvēki pa tiešo vairs ar auditoriju nevar komunicēt un arī saņem mazāk naudas," norāda Arta Ģiga.

Par sapņiem, mīlestību un ticību nākotnei vēstīs muzikālais stāsts ”Pasaule, pasaulīt”, kas 8. oktobrī piedzīvos pirmizrādi VEF kultūras pilī. Tas būs veltījums komponista Borisa Rezņika piemiņai, kurš šī gada sākumā devās mūžībā, bet kura skaistās melodijas ir nemirstīgas un paaudzes vienojošas. Koncertstāstā tās izpildīs populāri jaunie mūziķi, kuri atveidos stāsta galvenos varoņus – sešus 80. gadu jauniešus. 

Dziesmā ”Pasaule, pasaulīt” valdošā dinamiskā un pacilājošā noskaņa būs kā visa koncerstāsta vadmotīvs, jo kā saka tā režisors un libreta autors Valdis Pavlovskis – tas ir universāls vēstījums, kas vienmēr skan iedvesmojoši.

Koncertstāsts radās pirms 18 gadiem uz Borisa Rezņika 60.jubileju, kad tajā piedalījās Ance Krauze, Liene Šomase, Andris Ērglis un citi tobrīd populāri jauni dziedātāji.

Boriss Rezņiks pats bija vēlējies, lai tas reiz atkal tiek iedzīvināts uz skatuves, un nu tas arī notiek. Koncertstāsts tagad izskanēs atkal ar jaunām balsīm un ar cita laika elpu. Sešu galveno varoņu lomām izraudzīti jau popmūzikas, mūziklu un TV šovu pasaulē zināmi vārdi – Linda Rušeniece, Estere Tauriņa un Beate Megija Baranovska, kā arī Dagnis Roziņš, Toms Kursītis un Eduards Rediko.

Tiekamies ar novusa inventāra meistaru Aināru Pēču, lai uzzinātu, cik liela loma divu pretinieku cīņā ir trešajam "spēlētājam" – novusa galdam. 

Šajā sezonā pasaulslavenā ērģelniece Iveta Apkalna kļuvusi par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rezidējošo mākslinieci. Viņa atzīst – šāds statuss nozīmē daudz vairāk nekā piedalīšanās atsevišķos koncertos: tā ir ilgstoša radoša sadarbība un iespēja veidot kopīgus projektus ar sajūtu, ka satikšanās turpināsies. "Tā ir tāda iedzīvošanās un satuvināšanās vienam ar otru sadarbībā ar sajūtu, ka būs vēl. Nevis tā, ka esam kaut ko padarījuši un cerams, ka kādreiz atkal satiksimies, bet tā sajūta, ka patiešām būs vēl un jau pavisam drīz," saka māksliniece, piebilstot, ka sadarbība ar LNSO viņai ir "kā atgriešanās mājās gan tiešā, gan pārnestā nozīmē".

Rezidences sezonā Iveta Apkalna kopā ar LNSO piedalīsies trijos projektos. Tuvākie koncerti ar pirmo koncertprogrammu, kurā pie diriģenta pults stāsies Latvijas publikas iemīļotais franču maestro Žans Klods Kazadesī – 8. oktobrī Rīgas Kongresu namā un 10. oktobrī – Latgales vēstniecībā "Gors". Skanēs Fransisa Pulenka Koncerts ērģelēm un Kamila Sensānsa Trešā simfonija. Par abiem darbiem Iveta Apkalna saka tā: "Šie skaņdarbi ir tie, kurus es varētu spēlēt nenogurstoši – ja ne katru dienu, tad katru nedēļu noteikti."

Vaicāta, ar kādām sajūtām viņa gaida šos koncertus, ērģelniece neslēpj: "Es tos gaidu ar ļoti cieņpilnu attieksmi, pirmkārt jau domājot par maestro Kazadesī. Tik daudz par viņu dzirdēts, taču klātienē diemžēl neesmu piedzīvojusi nevienu viņa koncertu – protams, esmu klausījusies ierakstus. Ņemot vērā, ka programmā ir franču mūzika, tad ar franču maestro, kuram šī mūzika ir asinsritē un katrā sirdspukstā, atskaņot Pulenka un Sensānsa absolūtās ērģeļu klasikas pērles ir ļoti, ļoti pagodinoši."