Valsts budžets kopumā pildās un nav vērojams satraukums, intervijā Latvijas Radio sacīja finanšu ministrs Māris Kučinskis no "Apvienotā saraksta". Lai gan atsevišķas pozīcijas atpaliek, piemēram, degvielai, bet tur esot jāņem vērā joprojām spēkā esošais akcīzes samazinājums. Kučinskis norāda, ka nākamā gada valsts budžeta prioritātes izvēlēsies jau jaunā valdība.

Raidījuma Pāri mums pašiem sarunā pievēršamies tam neredzamajam un arī noslēpumainajam procesam, ko varētu nosaukt par sirds pārveides noslēpumu, ko mūsos paveic Dievs, taču ne bez mūsu līdzdalības. Visā pasaulē daudzos gadsimtos ir bijuši cilvēki, kuru nesavtīgo rīcību patiešām var apbrīnot - kā ir iespējams būt tik ļoti Dieva mīlestības piepildītam, darīt gluži neiespējamas lietas. 

Viens piemērs. 5. septembrī svinējām Svētās Mātes Terēzes no Kalkutas piemiņas dienu. Un diez vai katrs no mums tā spētu - dzīvot starp absolūtajiem nabagiem, pamestiem bērniem uz ielas, mirstošiem cilvēkiem un izdarīt šādu izvēli bez nekāda nodrošinājuma. Kā tas ir iespējams?

Rraidījuma viesi ir Rīgas Svētā Franciska draudzes priesteris Kārlis Miķelsons un un Garkalnes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Aigars Vančenko.

Emocijfokusētas terapijas centrā ir attiecības starp terapeitu un klientu, kā arī emocijas kā svarīgākais cilvēka pieredzes veidotājs un virzītājspēks. Kas ir emocijfokusētā terapija un kā tā darbojas? Raidījumā Vai tas ir normāli? skaidro klīniskā psiholoģe, Dr.psych, emocijfokusētās un kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeite Inese Elsiņa.

Par emocijām varētu teikt tā, ka tā ir pirmā signālsistēma, tā ir ļoti ātra, un tā mums ir nepieciešama. Tajā pašā laikā ar emocijām nav viss tik vienkārši, kā varētu domāt. Tā vien šķiet, mēs pazīstam prieku, bēdas, sēras, aizvainojumu, aizkaitinājumu vai arī dusmas, un tomēr varbūt arī nemaz tik daudz mēs paši par to nezinām, kaut arī katru dienu mēs emocijas piedzīvojam. Par to raidījumā plašāka saruna un arī par ko jaunu, kas ienāk Latvijā, proti, par emocijfokusētu terapiju.

2. septembrī apritēja 35. gadskārta, kopš 1991. gadā Amerikas Savienotās Valstis atjaunoja pilnvērtīgas diplomātiskās attiecības ar Latvijas Republiku, tādējādi atzīstot to par 1918. gadā dibinātā suverēnā Latvijas valstiskuma turpinātāju. Tolaik diplomātiskās attiecības ar Baltijas valstīm nodibināja vai atjaunoja ļoti daudzas pasaules valstis. Tomēr prezidenta Džordža Buša vecākā administrācijas lēmumam šai ziņā bija īpašs svars, un tas tika uzlūkots kā šī procesa vainagojums. Kā zināms, Savienotās Valstis nekad neatzina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas inkorporāciju Padomju Savienībā un baltiešu pārstāvniecības Amerikā arī aukstā kara periodā saglabāja pilnvērtīgu diplomātisko statusu. Tomēr to pārtapšana par pilnvērtīgām neatkarību atjaunojušo Baltijas valstu diplomātiskajām misijām bija pakāpenisks process, kas bija daļa no neatkarības atjaunošanas ceļa.

Raidījumā Šīs dienas acīm fragmenti no sarunām ar diviem nu jau mūžībā aizgājušajiem tā laika Latvijas ārlietu sfēras darbiniekiem, kuri tolaik bija aktīvi šī procesa dalībnieki. Vispirms fragmenti no sarunas ar kādreizējo Latvijas Republikas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Amerikas Savienotajās Valstīs, vēlāko Latvijas institūta vadītāju un vairāku sasaukumu Saeimas deputātu Ojāru Ēriku Kalniņu. Tam seko fragmenti no sarunas ar kādreizējo Latvijas Republikas Augstākās padomes un Latvijas Republikas Saeimas deputātu, ārlietu ministrs laikā no 1992. gada novembra līdz 1994. gada jūnijam Georgu Andrejevu.

Spēlē piedalās: Jānis Strods, Arnis Buka, Mārtiņš Matvejs un Aivars Volcītis.

Šoreiz raidījumā Piespēle iepazīstam Latvijas labāko 100 un 200 metru skrējēju Oskaru Gravu. Viņš augustā Eiropas čempionātā Birmingemā izcīnīja piekto vietu 200 metru skrējienā, tikai divas sekundes simtdaļas pietrūka līdz bronzas godalgai. Izrādās, ka Oskars savu ceļu sportā sāka futbola laukumā, bet aptuveni 12 gadu vecumā pievērsās vieglatlētikai.

"Man varbūt ir slikta atmiņa, bet sen neesmu lasījusi tik lielu viļņošanos par kādu grāmatu,” tā mazliet pārfrāzēts skan kāds ieraksts sociālajos tīklos. Tā grāmata ir "Franas Lībovicas lasāmgrāmata", kuru latviski tulkojusi Jana Bērziņa, izdevis "Aminori". Iesakām labāk palasīt un nonākt pie saviem secinājumiem.

Nav nācies tikties ar šerpo ņujorkieti, taču Skorsēzes filmā "Iedomājies, ka tā ir pilsēta” gan nejauši var iekrist "Netflix".

Grāmatas redaktors Arturs Hansons raksta: "Tulkot asprātības un valodas spēles ir grūts un nepateicīgs darbs, it sevišķi, ja tā ir Lībovica, kas izvirza augstas prasības gan sev, gan citiem un jau ar izteiksmes līdzekļiem atlasa tos, kuri spēs turēties līdzi."

Un galu galā, neviens jau neliedz pēc šīs grāmatas lasīt oriģinālus, braukt uz Ņujorku vai skatīties filmas. Frana Lībovica joprojām dzīvo Ņujorkā, jo netic, ka viņai ļauts dzīvot kādā citā vietā.

Ekscentriskās Ņujorkas intelektuāles Franas Lībovicas eseju krājuma "Franas Lībovicas lasāmgrāmata" apkopoti darbi "Lielpilsētas dzīve" un "Sabiedrības studijas". Tagad viņa vairs neraksta, bet ir publiskās uzstāšanās meistare.

Raidījumu atbalsta:

Kā tikt pie varavīksnes un kas ir pīrāgu mašīna? Par to runājam ar Emīliju, Beāti un Viesturu – grāmatas "Mani ģimenes stāsti" teksta un zīmējumu autoriem.