Šoreiz raidījumā ielūkojamies Augšāmcelšanās luterāņu baznīcas telpās, kur mājo retas sikspārņu sugas un senāk tika izvadīti mirušie, Lejas ielā skatām vietu, kur reiz atradās ormaņu depo, pastagājam arī pa seno Braslas gultni, lai Straumes ielā satiktu "Straumes" kaķus. Brasas apkaimes gidi ir grupas "Lielo kapu draugi" administratori Andris Gobiņš un Anta Lapsiņa, kā arī Brasas iedzīvotāja un apkaimes pazinēja Dace Volfarte.

--

Par Rīgas Augšāmcelšanās luterāņu baznīcu esam stāstījuši arī raidījumā Latvijas pērles.

Gaidot Elīnas Garančas apaļo dzimšanas dienu, 5. septembra vakarā tiešraidē no Vīnes Valsts operas klausījāmies Frančesko Čileas 1902. gada operu "Adriāna Lekuvrēra", kurā jubilāre iejutās Buijonas princeses ļaundarīgajā tēlā. Otrajā starpbrīdī savus klātienes iespaidus atklāja Dāvis Eņģelis.

Vīnes Valsts operā izrādītā "Adriāna Lekuvrēra" joprojām spēj aizraut publiku, lai gan Deivida Makvikāra iestudējums tapis jau pirms 12 gadiem. "Skatītāju atsaucība ir ļoti silta: jau no pirmajiem dziedājumiem aplausi ir ilgi, un publikā valda tiešām ļoti sirsnīga gaisotne," vēsta Dāvis, īpaši izceļot iestudējuma vizuālo pusi – scenogrāfiju, gaismu mākslu un vēsturiskos kostīmus, kas rada dzīvu un niansētu 18. gadsimta atmosfēru: "Skatuves iekārtojums tiešām aizrauj!"

Sarunā tiek pievērsta uzmanība arī Čileas mūzikas bagātīgajai krāsu pasaulei un diriģenta Evelīno Pido savulaik paustajam skatījumam uz komponista partitūrām. Dāvis atzīst, ka izrādes lielākā veiksme ir visu elementu līdzsvars – dziedātāju sniegums, orķestris un skatuviskais risinājums. Īpašu sajūsmu viņā raisa Elīnas Garančas atveidotā Buijonas princese. "Elīnai ļoti piestāv šī loma," viņš uzsver, piebilstot, ka viņas atveidotās varones un Saksijas Morica attiecību līnija izrādē ir īpaši elektrizējoša. "Elīnas Garančas Buijonas princese ir interesantāka par pašu Adriānu."

Rubrikā „Muzykys žvyrs” muzikis Ingars Gusāns, ari Solvvaļnīks i muzykys entuziasts Silvestrs Solovjevs stuosta par latgalīšu muzykys īrokstim, kaidi albumi latgalīšu muzykā ir izdūti i kam ir vārts dagrīzt viereibys. Apsavieršonā vysaidi muzykys žanri, grupys i solo muokslinīki.

Itūreiz par Ūgys albumu „LG ir HH” (Latgolā ir hiphops), kas izdūts 2020. godā. Tys ir vīns nu spylgtuokajim pagrīzīņa punktim myusdīnu Latvejis hiphopā. Tys apvīnoj klasiskuo underground repa energeju ar myusdīneigim bītim. Caur osim i teišim tekstim albums stuosta par kasdīnys ceiņom, uzticeibu sovom saknem i lapnumu par sovu nūvodu, taidā veidā palīkūt par unikalu i autentisku daļu nu pošmuoju hiphop skotuvis.

Albuma augstū muokslinīciskū kvalitati i nūzeimi nūzarē aplīcinuoja tuo uzvara Latvejis muzykys īrokstu goda bolvā „Zelta Mikrofons 2021” kategorejā „Labuokais hiphopa muzykys albums”. Tys kai nūstyprynuoja Ūgys vītu pošmuoju repa elitē, tai ari pīruodeja, ka latgalīšu volūdā radeita muzyka var sasnēgt visaugstuokū nūviertiejumu vaļsts mārūgā.

Žvyrs ir grants, i Sovvaļnīks skaita, ka „latgalīšu muzykys ceļš nikod nav bejs leidzons, tys vysod ir bejs kai pa granta ceļu, ari idejiski „Muzykys žvyrs” ir vysā pamatuoti – vysu laiku ceinomēs, īmam, sovpateigs ceļš.”

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, jūs salykumus ci formys lobuok lītuot.

Itūreiz, kai vēļ var pasaceit vuordu „kert”, itai var – giut, kert, čert.

Giut ir taida iz prīšku vierzeiba, lai koč kū dabuotu. Giun zivs Latgolā. I. Atpilei-Juganei gruomota beja „Otkon giunu sapynus”.

Navar saceit, ka kert Latgolā nikur nalītoj, cyti soka ari čert – kert voi čert. Apčert vīnam ūtru. Vīns ūtru apčer. Cyti saceis – apker. Par teirumu, kur daudzi zuolis vysaidys dasakēre. Dasakert voi dasačert, tys ir vysleidza, jī obeji mums ir.

Ka myusu daudzi paliks, ka mes naītu mozumā, tod mes pi daudz kuo vēļ dasagiutu, i dasakartu, i dasačartu.

Rudiņam pīstuov dzeja, rudums i sarunys. Vallija Platace ir literate, školuotuoja i muokslineica. Daugovpiļs pusē jei ir labi zynoma fotografe, niu vysu septembri juos ceļojūšuo izstuode „Rudiņam pīstuov rudums” apsaverama Kruoslovys bibliotekā.

Pārnejuo gods septembrī jei pyrmū raizi dasadaleja „Rogovkys dzejis vogā” i dzejis slamā uzvarēje. Pavysam dreiži, 12. septembrī, Rogovkys dzejis slams nūtiks pīktū reizi, itūgod Vallijas raksteitī vuordi atsagrīzs iz skotuvis jau muzykā grupys „Kei-Rei” pyrmatskaņuojumā, dūdūt tim jaunus ritmus i emocejis.

Vallijai Platacei raksteišona i fotografiešona papyldynoj vīna ūtru, „ir taida līta, ka fotografeju es dūmuos daudz bīžuok, nikai rokstu. Maņ ir miļzeiga sumka, kurā maņ vysod ir juonosoj leidza fotoaparats. Ir cīši ratys reizis, kod es nanosoju, i tod vysod ir tai, ka es nūfotografeju dūmuos. Ar vuordim tys tai nastruodoj, partū ka es zynu, ka vuordi tai napazyud kai mirkli, kurus tu īraugi.”

Raidījums Stiprie stāsti ciemojas pie Inetas un Dzintara Bulaviem Ogres novada Krapes pagastā. Viņi pirms 10 gadiem no Rīgas pārcēlās uz laukiem un sāka audzēt rudens avenes. Tagad avenes aug 2,3 ha platībā un saimnieki pašu audzētās ogas, augļus un dārzeņus arī saldē žāvējot jeb liofilizē. Kopā ar vēl trīs mazajiem uzņēmējiem, kas atrodas bijušajā Krapes muižas teritorijā, Bulavu ģimene piedalās Krapes muižas svētku organizēšanā un visi kopīgi uzņem arī tūristus.

Gan cilvēkam, gan pelei, murkšķim vai zilonim ir noteikts sirdspukstu skaits dzīves garumā, bet mēs savu sirdi varam trenēt, daudz staigājot – iesaka kardiologs Andrejs Ērglis. Kā pirmajai asinsvadu paplašināšanai pats locīja katetrus un par modernajām tehnoloģijām tagad, par ārstu izdegšanu un viņu algām, arī par iekrišanu vircas bedrē bērnībā un maestro Paula mūžam jauno sirdi – saruna ar Andreju Ērgli Laikmeta krustpunktā.

„Ja mums ir lieli kreņķi, mēs parasti sakām, ka sāp sirds. Un arī sāp, jo sirds uz visu ap mums notiekošo reaģē ātri. Viņa ir ļoti emocionāla. Sirds ir sieviete, un tāpēc mums viņa ir ļoti jāsargā, bet sirds var arī ļoti daudz paciest.” Tā ir teicis Andrejs Ērglis, profesors, kardiologs, kurš savu sirdsdarbu ikdienā veic sava vectēva Paula Stradiņa reiz izveidotajā sirdsdarbā – Stradiņa slimnīcā.

Un vēl viens citāts nu jau par pašu profesoru Ērgli. „Sabiedrība redz Andreju tikai priecīgu, bet lai visu laiku būtu priecīgs, vajag nenormālu iekšējo spēku. Nekāda sniegpārsliņa un balta pūciņa brālis nav, bet viņam ir spēks un viņš ir dāsns un ļoti labsirdīgs.” Tā par Andreju teikusi viņa māsa Jana.

Saruna ar cilvēku, kura dzīve ir tikpat pulsējoša, nemierīga, priekpilna un jūtīga kā mūsu katra sirds.

Andrejs Ērglis: Sirds ir ārkārtīgi mīlīga. (..) Sirds ir ārkārtīgi interesanta. Romāns Lācis kādā sanākšanā teica, ka kardioloģija kā katedrāle. Bet, atklāti sakot, tā sirds ir kā katedrāle. Ja paskatāmies īpaši kādos aprakstos, nezinu, Igo [Viktora], vai vienalga kādu, ko mēs skatāmies, piemēram, par Parīzes Dievmātes katedrāli. Tā tiešām ir ar kambariem, sirds ir ar priekškambariem, sirds ir ar austiņām. Par austiņām ir vesels stāsts. Sirdij ir iekšā vadīšanas ceļi. Tas ir īpatnēji, ka sirsniņa ir tādas Purkinjē šūnas, kas visu laiku dod impulsu. Un man nekad nav bijis īsti skaidrs, no kurienes viņa ņem tos impulsus.