Cilvēki neapzinās, ka virkne pakalpojumu, ko viņi saņem ir nevalstisko organizāciju (NVO) īstenotas un tās līdzfinansē valsts. Tā  intervijā Latvijas Radio sacīja "Platformu attīstības sadarbībai" direktore Inese Vaivare. Bez šīs naudas daļa valsts pārvaldes pakalpojumi nebūtu nodrošināti.

"Ja valsts pārvaldē kaut kas nemaksā, tas nenozīmē, ka tas nemaksā neko cilvēkam. Vecākiem ir jāmeklē, kur atstāt bērnu, lai piedalītos valsts pārvaldes sanāksmē; cilvēkam no reģioniem tā, visticamāk, būs vesela diena un lieli ceļa izdevumi, lai nonāktu uz šo sanāksmi. Valstij ir jābūt interesei atbalstīt savas organizācijas," norāda Vaivare. "Kad tiek operēts ar šiem skaitļiem, mums nav skaidrs, kas zem tā slēpjas. Piemēram, augstskolas izveido nevalstisko organizācija, kurā iegulda 30 miljonus eiro. Piemēram, Sporta federācija - pieci miljoni. Ja šādus lielus ciparus noņemam nost, tad paliek mazās biedrības reģionos, kas cīnās dažkārt pat ar savu pašvaldību par korupcijas mazināšanu."

Tikmēr premjers Andris Kulbergs no Apvienotā saraksta Latvijas Radio sacīja, ka viņš nekur nav teicis, ka nevalstiskajām organizācijām nauda nebūtu jādod. No Valsts kancelejas viņš sagaidot izvērtējumu, kādiem mērķiem šajā sektorā valsts tērē 200 miljonus eiro gadā. Taču neuzskata, ka NVO pārstāvjiem būtu jāmaksā par sanāksmēm, kurās tās piedalās ar valsts pārvaldi.

"Nevalstiskās organizācijas pārstāv biedru intereses. Kādreiz cilvēki sametās Reinim, lai viņš no pagasta aizbrauc pie gubernatora un izstāsta pagasta bēdu, pārstāv viņus. Tagad sanāk, ka Reinim apmaksā to, ka viņš sēž pie galda ar gubernatoru. Neloģiski," norād Kulbergs. "Es pats esmu strādājis nevalstiskās organizācijas arī iepriekš, pat nestādījos priekšā, ka Latvijas darba devēju konfederācija, Auto asociācija, es nesaņemu ne centa. Es pat nespēju iztēloties, ka mums būtu tiesības paprasīt kaut ko par to, ka es sēžu pie galda."

**

Nevalstisko organizāciju (NVO) darbam īpaša uzmanība pievērsta pēc tam, kad pagājušajā nedēļā premjerministrs Andris Kulbergs (Aapvienotais saraksts) pēc Memoranda padomes sēdes uzdeva Valsts kancelejai izanalizēt nevalstiskajām organizācijām piešķirto valsts finansējumu.

Vasarā Latvijas pilsētās pasākumu kalendāri ir īpaši piesātināti, un lielie notikumi dod būtisku pienesumu vietējai ekonomikai. Visvairāk to izjūt naktsmītnes, ēdinātāji un citi pakalpojumu sniedzēji, taču līdz ar apmeklētāju pieplūdumu aug arī noslodze un cenas. Kā Liepājā, Kuldīgā un Cēsīs vērtē pasākumu ekonomisko atdevi un vai pilsētas savā starpā konkurē?

Raidījumu klausieties audio pielikumā. Piedāvājam būveksperta ieteikumus kā pasargāt ēkas koka konstrukcijas, ja mājā ir parādījies nelūgts ciemiņš – ķirmis.

1.jautājums. Neliela, apdzīvota divstāvu guļbaļķu māja ar iebūvētu pirti. Celta pirms pieciem gadiem no 35cm baļķiem, nav siltināta. Pirms gada zem palodzēm periodiski sāka parādīties gaiši dzeltenas, pulverveida kaudzītes un sīki caurumiņi. Vai tas varētu būt ķirmis? Kā to noteikt un kā no tā var atbrīvoties?

2.jautājums. Par 30cm guļbaļķu mājas siltināšanu no iekšpuses. Vēlos izmantot tikai dabai draudzīgus materiālus. Uz baļķu sienām plānoju stiprināt vienā vai divās kārtās 25mm fibrolīta plāksnes. Kā pareizi veidot vannas istabas sienas un grīdu guļbaļķu mājas stūrī? Paredzēta dušas kabīne un akmens flīžu grīda.

3.jautājums. Ceļu pusotra stāva māju no keramiskajiem blokiem. Mansards protams būs apdzīvojams. Ir skaidrs, ka pirmajā stāvā plēve sienām nav nepieciešama, bet kā ir ar plēvi starp stāviem?

3.1. Kā izvairīties no plēves mansarda stāvā? Ja mansardā būs plēves, tad, protams, vajadzētu likt rekurperācijas iekārtu. To nevēlos darīt augsto izmaksu dēļ.

3.2. Vai jumta daļas „pīrāgs”: kokšķiedra, ekovate, kokšķiedra atrisinās elpošanas problēmu?

4.jautājums. Vai zem grīdas var piepūst kaņepes?

Vācijas uzbrukums Padomju Savienībai un padomju - vācu kara sākums 1941. gada jūnijā fundamentāli mainīja globālo ģeopolitisko ainavu. Lielbritānija, kas līdz tam praktiski viena bija cīnījusies pret nacistu reihu, tagad kļuva par staļiniskās Padomju Savienības sabiedroto. 1941. gada decembrī, kad pēc Japānas impērijas uzbrukuma amerikāņu jūras spēku bāzei Perlharborā Havaju salās, karā iesaistījās arī Savienotās Valstis, tās pievienojās britu un padomju aliansei. Šī jaunā starptautiskā realitāte bija principiāli citāda - daudz nelabvēlīgāka tiem Baltijas valstu diplomātiem, kuri turpināja pārstāvēt savas de jure suverēnās valstis Londonā, Vašingtonā un vairākās citās galvaspilsētās. Reālpolitiskie apsvērumi attiecībās ar nozīmīgu sabiedroto padarīja Rietumu demokrātiju valdības daudz dzirdīgākas pret Maskavas prasībām atzīt par likumīgu Baltijas valstu aneksiju 1940. gadā. 

Padomju Savienības centieni panākt izšķirošu izrāvienu Baltijas valstu aneksijas atzīšanas jautājumā pastiprinājās pirms trīs vadošo antihitleriskās koalīcijas valstu vadītāju tikšanās, kas 1943. gada novembra un decembra mijā notika Irānas galvaspilsētā Teherānā. Svarīgākais notikums Teherānas konferences sagatavošanas posmā bija koalīcijas valstu ārlietu ministru konference Maskavā 1943. gada oktobrī un novembrī. Tūdaļ jāsaka, ka Padomju Savienībai tur neizdevās panākt kādu fundamentālu lūzumu Baltijas valstu aneksijas atzīšanas jautājumā, lai gan, spriežot pēc baumām, kas tolaik klīda diplomātiskajās aprindās, Staļins esot bijis tuvu šī mērķa sasniegšanai.

Stāsta vēsturnieki - Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Ainārs Lerhis, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Inesis Feldmanis un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta direktors Uldis Neiburgs.

Spēlē piedalās Uldis Priekulis, Varis Meška, Edgars Apse un Beāte Lielmane.

Raidījumā Piespēle runājam par bērnu un jauniešu hokeju. Jūnija izskaņā Nacionālās hokeja līgas jauno spēlētāju izvēles ceremonijā dažādu klubu paspārnē nonāca četri pašmāju jaunie talanti. Ar piekto kārtas numuru izvēlējās rūjienieti Albertu Šmitu, bet ar 58.numuru – raiskumieti Rūdolfu Bērzkalnu. Abus bērnībā Valmierā trenēja Jānis Lauris, kurš raidījumā stāsta pastāstīs par abu spēlētāju ceļu līdz profesionālajam hokejam, kā arī to, kā ikdienā hokeja zinības apgūt bērni Rēzeknē.

Nedēļas notikumu izlase:

Kas biji hipiji Rietumos? Un – kas padomju Latvijā? Kā hipiju subkultūras nonāca aiz dzelzs priekškara? Kur strādāja hipiji, lai būtu iespējami mazākā saskarē ar padomju varu? Kādas bija viņu attiecības ar reliģiju, folkloru un mūziku? Kā varēja pastāvēt hipiju nometnes Gaujā? Līva Zolneroviča uz šiem un citiem jautājumiem meklē atbildes grāmatā "Hipiji Latvijā. 20. gadsimta 60.–90. gadi”. Viņas mērķis bija dot balsi cilvēkiem, kuri pieskaitāmi šai hipiju paaudzei, tāpēc grāmatā blakus pētījuma daļai ir arī intervijas. Starp citu – īsts hipijs nemaz neatzīstot, ka ir hipijs, tā sarunā saka grāmatas autore Līva Zolneroviča, bet pētnieks un grāmatas redaktors Jānis Daugavietis hipiju stāstam piedod plašāku subkultūru kontekstu.

Līvas Zolnerovičas grāmatu "Hipiji Latvijā. 20. gadsimta 60.–90. gadi" izdevusi biedrība "Bolderāja".

Raidījumu atbalsta:

Ar tālruņa starpniecību viesojamies Kalnišķos – dienvidos no Liepājas, kur dzīvo un 19. jūlijā 80. jubileju atzīmē pieredzes bagātā arfiste Dagnija Eihena – ilggadējā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mūziķe un arfu grupas koncertmeistare, kuras profesionālā dzīve vairāk nekā pusgadsimta garumā saistīta ar mūziku.

Sarunā ar Rūtu Paulu viņa atskatās uz savu ceļu no Liepājas mūzikas skolas līdz LNSO, stāsta par arfas spēles aizsākumiem un atklāj, kas šodien palīdz saglabāt dzīvesprieku un interesi par pasauli.

Dagnijas Eihenas muzikālais ceļš sākās Liepājā. Sākotnēji viņa apguva vijoles un kokles spēli, taču liktenīgs izrādījās piedāvājums mācīties arfu jaunizveidotajā Liepājas Mūzikas skolas klasē.

Toreiz jaunā mūziķe pat nebija redzējusi šo instrumentu dzīvē: "Kad 1960. gada oktobrī pirmo reizi to ieraudzīju, saķēru galvu un nesapratu, ko es tagad darīšu. Pedāļi un stīgas, ārprāts!" 

Tomēr sākotnējais apjukums drīz vien pārauga aizrautībā, kas noteica visu turpmāko dzīvi. Viņa bija viena no pirmajām audzēknēm Liepājas mūzikas skolas arfas klasē, kur par skolotāju kļuva Dzidra Braže.

Par darbu simfoniskajā orķestrī Dagnija sapņoja jau bērnībā. Viņas tēvs muzicēja, un viņa stāsti par orķestra dziļi iespaidoja meiteni.

Svarīgu pieredzi deva muzicēšana Liepājas Simfoniskajā orķestrī, kas palīdzēja apgūt orķestra darba pamatus jau studiju gados.

Vēlāk sekoja darbs Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, kur aizritēja 30 gadi. Dagnija Eihena bija ne vien orķestra arfiste, bet arī LNSO arfu grupas koncertmeistare. Viņa atceras gan daudzveidīgo repertuāru, gan sadarbību ar izciliem diriģentiem un kolēģiem, gan koncertdzīves intensitāti.

"Man patika viss, ko ceļ priekšā! Man vispār patika orķestrī spēlēt, tas man bija pāri visam," viņa saka, atceroties orķestra gadus.

Līdztekus darbam orķestrī Dagnija Eihena pievērsusies arī pedagoģiskajam darbam. Sarunā viņa atceras savu audzēkņu salidojumu Liepājā un ar gandarījumu stāsta, ka viņas personīgā arfa joprojām kalpo jaunajai paaudzei, jo instruments nodots lietošanā jaunam mūziķim.

Līdzās darbam simfoniskajā orķestrī nozīmīga vieta Eihenas dzīvē bijusi arī kamermūzikai. Viņa muzicējusi kopā ar flautistiem, fagotistiem un citiem kolēģiem, kā arī piedalījusies ierakstos Latvijas Radio.

Runājot par muzikālo gaumi, arfiste atzīst, ka viņai vienmēr paticis atklāt ko jaunu.

"Atkal kaut ko jaunu iepazīt man vienmēr patīk," saka mūziķe, kura arī šodien rūpīgi seko līdzi Latvijas mūzikas dzīvei, apmeklē koncertus, lasa mūzikas izdevumus un interesējas par kolēģu gaitām. Īpaši viņa seko arfistes Ievas Šablovskas darbībai.

Lai gan aktīvā koncertdzīve palikusi pagātnē, Dagnija Eihena nebūt nesūdzas par garlaicību. Viņa dzīvo Dienvidkurzemes pusē, rūpējas par māju un dārzu, nūjo, lasa grāmatas un seko kultūras notikumiem. Īpaša vieta ikdienā ir arī diviem kaķiem.

"Es baudu dzīvi, es daru visu, ko es gribu," saka jubilāre.

Par lielāko prieku viņa uzskata ģimeni, kas vienmēr ir līdzās. Šis gads dzimtā īpašs arī ar to, ka gaidāms kupls pieaugums – pasaulē nāks četri jauni ģimenes locekļi. 

"Ja vajag, palīdz," par savējiem saka Dagnija Eihena.

Sarunas noslēgumā viņa saglabā sev raksturīgo optimismu: "Vēl nevar zināt, kur mani dzīve aiznesīs!"