Noslēdzot mācību gadu, raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts skatu vērš uz Latvijas izglītības sistēmu no reemigrantu perspektīvas. Vai, atgriežoties Latvijā, bērnam ir viegli atrast skolu, kurā jūtas labi; cik sarežģīti pielāgoties Latvijas izglītības sistēmai un kāda nozīme latviešu valodas prasmēm, bērnam iejūtoties skolā.

Vērtē remigrācijas koordinatore no Rīgas Daina Šulca. Pieredzē dalās vecāki, kuri izvēlējušies skolu saviem bērniem dažādās Latvijas pilsētās, Ilze Vītola-Podgaiska un Igors Podgaiskis no Cēsīm, kuri pirms diviem gadiem atgriezās Latvijā no Anglijas, Kristīne Pouzou no Bernātiem, kura pirms diviem gadiem atgriezās no Francijas, kā arī Aija Dravniece no Aizputes, kura atgriezusies Latvijā no Īrijas ar četriem bērniem.

Satraukums par dronu ielidošanu Latvijas teritorijā, kas traucēja arī mācību norisi, rimis. Ir sakusies vasara ar vairāk priecīgām dienām, tomēr apdraudējuma situācijas var atkārtoties. Tāpēc Ģimenes studijā skaidrojam, vai katrai ģimenei vajag savu ģimenes rīcības plānu gaisa telpas apdraudējuma gadījumā - kā katrs ģimenes loceklis reaģēs uz paziņojumiem, kur dosies, kā savstarpēji sazināsies. Un vai šāda plāna esamība ļauj justies drošākiem gan pieaugušajiem, gan arī bērniem.

Par drošības jautājumiem ārkārtas situācijās un ģimenes rīcības plānu sarunājas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Prevencijas pārvaldes priekšniece Ilze Dāme, biedrība "Skalbes" klīniskā un veselības psiholoģe Inga Krišjānova un vēsturnieks, bijušais skautu vadītājs un izdzīvošanas instruktors, militārās medicīnas instruktors Jānis Goldšmits.

Kad mainās valdības, nozares to parasti uztver ar zināmām gaidām vai bažām. Šoreiz tas notiek tikai dažus mēnešus pirms vēlēšanām, kas, iespējams, liks pieņemt vēl ātrākus lēmumus, varbūt arī priekšvēlēšanu laika diktētus. Snaust nevar, satraucošā drošības situāciju rada galvassāpes Latvijas austrumu daļā un diemžēl ietekmē arī uzņēmējdarbību. Par ekonomiku Krustpunktā runājam vairāk ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes priekšsēdētāju Katrīnu Zariņu.

Raidījumā Pievienota vērtība pievēršamies būvniecības nozarei. Runājam par arhitektūras, inženieru un dizaineru nozares problēmām, tās sakārtot un transformēt vēlas jaundibināma arodbiedrība. 

Būvniecības nozare ir ir viens no jebkuras ekonomikas pamata dzinējspēkiem. Lai gan pagājuši jau 30 gadi, Latvijā tās veiksmes pamati – arhitektūras, inženieru un dizaineru nozares – joprojām dzīvo 90. gados, par to pārliecināti ir jaundibināmās arodbiedrības pārstāvji un topošās arodbiedrības valdes priekšsēdētājs Normunds Žieds.

Problēmu nozarē ir daudz un par tām ļoti maz runā. Viena no sāpīgākajām ir dempings, katrs plēšas par sevi un rezultātā cieš visa sabiedrība un ekonomika. Viens no topošās arodbiedrības galvenajiem mērķiem ir atgriezt arhitektu nozīmi un prestižu būvniecības procesā. 

Mēs nebūsim tā arodbiedrība, kura dodas streikot, skaļi piketēt un stāvēt ar plakātiem pie Ministru kabineta, tas būs drīzāk aizliegts, piebilst Žieds. Mērķis ir apvienot nozares, vienoties par to, kas ir kvalitatīvs darbs, un to, cik tas maksā. Pārstāvēt nozari arī lēmumu pieņēmēju līmenī, lai izskaustu, tādas lietas, kā projektu konkursus bez jebkādas atlīdzības.

Pēc velooperas "Kurzemes Šveicē" pirmizrādēm mūziķis, dziesmu un tekstu autors, libretu autors, producents un performants Kaspars Rolšteins gatavojas izrādes turpinājumam rudenī, bet vasarā Ziemeru muižā pulcēs eksperimentālās mūzikas un kino cienītājus. Sarunā Latvijas Radio 3 "Klasika" viņš stāsta par mākslu ārpus institūcijām, Kurzemes iedvesmas ainavām un idejām, kas slēpjas aiz redzamās realitātes.

Neilgi pirms savas 55. jubilejas viņš atzīstas, ka apaļie skaitļi viņam nešķiet īpaši nozīmīgi. Daudz interesantāks par jubileju esot pats radošais process, kurā joprojām svarīga loma ir neparedzamībai, intuīcijai un spējai uztvert to, kas atrodas ārpus ikdienišķi redzamā.

Nesen pirmizrādi piedzīvojusī veloopera "Kurzemes Šveicē ", kuras pamatā ir Kurzemes Šveices un velobraukšanas motīvi, pēc Rolšteina vērtējuma aizvadīta veiksmīgi. Izrādes bijušas labi apmeklētas, un biļetes izpirktas ātrāk, nekā viņš bija gaidījis.

"Tādā ziņā viss labi. Diezgan labi apmeklēts bija. Paldies visiem, kas atnāca," saka komponists.

Ņemot vērā skatītāju interesi, opera rudenī atgriezīsies Pārdaugavā, "Suns Studio" telpās. Savukārt vasarā atsevišķi tās elementi varētu izskanēt Ziemeru muižā pie Alūksnes, kur jau otro gadu notiks Rolšteina veidotais eksperimentālās mūzikas un kino projekts "Tabula Rasa".

Runājot par operas iespējamo dokumentēšanu un ierakstiem, Rolšteins atzīst, ka pēdējos gados viņu aizvien mazāk interesē tradicionāli studijas ieraksti. Viņu vairāk fascinē koncertu dokumentācijas, kurās saglabājas telpas atmosfēra, publikas klātbūtne un dzīvais notikums.

"Reizēm fascinē ieraksti, kas veikti ar kaut ko pat nepiemērotu – video kameru koncertā. Tas nav izcili kvalitatīvs no tehniskā viedokļa, bet no mākslinieciskā viedokļa varbūt pat labāks."

Komponists arī uzskata, ka ne viss obligāti jāsaglabā arhīvos: 

"Tam, kam ir jāpazūd, tam ir jāpazūd. Man liekas, ka tas, ko mēs darām, kaut kādā ziņā ir ārpus vēstures vai kultūras institucionālās nozīmes."

Raksturojot savu radošo vidi, Rolšteins to dēvē par sava veida "trešo kultūru" – telpu starp profesionālo un amatiermākslu. 

Daudzi viņa projektu dalībnieki nav profesionāli mūziķi, savukārt tie, kuri ir saistīti ar mūziku profesionāli, bieži vien nevar iztikt tikai no šīs nodarbes.

"Tā ir kaut kāda cita puse tam, ko cilvēki saprot un sauc par kultūru. Kaut kas, kas pastāv neobligāti. Tikpat labi varētu arī nebūt."

Viņš salīdzina šādus projektus ar ziemeļblāzmu – parādību, kas uzmirdz, pārsteidz un pēc tam pazūd.

Būtiska vieta Rolšteina daiļradē joprojām ir Kurzeme, īpaši Sabile, kur aizvadīti bērnības un jaunības gadi.

Tomēr viņu interesē ne tik daudz dokumentāla vietu atspoguļošana, cik iespēja izmantot reālus faktus kā impulsu iztēlei.

"Faktus paņemu tikai kā pirmo impulsu un ļauju vaļu fantāzijai. Beigās var uzbūvēt pavisam citu realitāti."

Komponists uzskata, ka mākslas uzdevums nav precīzi dokumentēt pasauli, bet gan uztvert to, kas ikdienā paliek nepamanīts: "Man liekas, ka mākslas funkcija ir uztvert to, ko nevar labi redzēt ar acīm, dzirdēt vai aptaustīt, bet kas tomēr eksistē."

Tieši tāpēc viņa darbos Kurzeme kļūst nevis par ģeogrāfisku vietu, bet gan par sava veida mītisku telpu, kurā iespējams sastapt idejas, atmiņas un alternatīvas realitātes.

Tuvākais notikums, uz kuru Rolšteins aicina klausītājus, būs "Tabula Rasa" pasākums 18. jūlijā Ziemeru muižā pie Alūksnes.

Tajā eksperimentālās mūzikas mākslinieki veidos skaņu celiņus mēmajām amatierfilmām, bet programmā iecerēti arī elementi no velooperas.

"Varbūt ir vērts aizbraukt kaut vai Alūksnes dēļ," smejas komponists.

Pats viņš vasaru neuztver kā atpūtas laiku: "Man liekas, ka vasara ir pareizais laiks, lai kaut ko darītu, nevis atpūstos."

Brīvība, meklējums, iespēja eksperimentēt – tā Rīgas Baleta skolas laikmetīgās dejas absolventes formulē, ko viņām nozīmē laikmetīgā deja. Rīgas Baleta skolā kopš 2019.gada īsteno profesionālās vidējās izglītības programmu laikmetīgajā dejā. Savukārt pedagogi gandarīti, ka absolventi pēc skolas beigšanas turpina izglītoties vadošajās Eiropas deju skolās.

Dzīvā daba ir tik daudzveidīga, arī  pārsteidzoša un brīnišķīga. Viens no šādiem īpašiem dabas brīnumiem ir spāres. Spāres ir viens no senākajiem kukaiņiem uz mūsu planētas un miljoniem gadu laikā tā aizvien ir paturējusi sev dažas tai raksturīgās pazīmes. Kukaiņu pasaules pirmrindnieki – tā arī varētu dēvēt glītā paskata spāres, kas, izrādās, ir nadzīgi plēsēji. Ko zinām par spārēm senatnē un kāda ir spāru daudzveidība Latvijā?

Par spārēm raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta biologs un sugu un biotopu eksperts Mārtiņš Kalniņš, uzklausām arī paleontologu, Latvijas Universitātes profesoru Ervīnu Lukševiču.

Iespējams, ka kāds jau sen ir audzē tādus augus kā miežabrālis vai melnalksnis, taču nav zinājis, ka to var dēvēt par paludikultūru. Un varbūt atklājums ir arī fakts, ka šos un citus augus, to biomasu var izmantot produktu ražošanā, sākot no ārstniecības līdz pat celtniecības materiāliem. Par paludikultūrām saruna ar Ezeru un purvu izpētes centra valdes priekšsēdētāju Ilzi Ozolu.

Pēc izpētes centra dibināšanas 2016. gadā Latvijā pamazām ieviestas paludikultūras, balstoties Vācijas kolēģu ilgākā pieredzē. Savukārt aizvadītā gada rudenī Vācijas pilsētā Greifsvaldē liela mēroga konferencē par paludikultūru izmantošanu pulcējušies zinātnieki un praktiķi, un te bijusi iespēja iepazīt visdažādāko paludikultūru produktu prototipus. Ieviešot reālu produktu, ražotājam svarīgi, ka izejviela vēl ilgu laiku būs pieejama lielos apjomos, tāpēc tas var būt signāls kādam lauksaimniekam – ja viņa pārziņā ir teritorija ar kūdru un paaugstinātu ūdens līmeni, to nav obligāti jāsusina, jo tajā var audzēt ko neierastu un vērtīgu. Ko tad īsti nozīmē paludikultūras, skaidro Ilze Ozola.